Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  6. marts: 5 (192)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Uz zināšanām balstītu Latviju!

Ievadruna LZA pilnsapulces atklāšanā

2000. gada 18. februārī

Bet dzīve ir gājusi tālāk – tā mūs ir šūpojusi pārvērtību laika šūpotnēs, likusi vēl un vēlreiz pārdomāt zinātnes lomu un vietu mazā valstī, mūsu Latvijā, pieredzot gan sarūgtinājumus, gan mazus gandarījumus. Plašos vilcienos situācija Latvijas zinātnē ir tāda pati kā pirms gada, finansējuma ziņā vēl mazliet bēdīgāka, Valdības un Saeimas dietologi atvēlējuši mums 0,2% IKP, kas ir zemākais rādītājs Baltijā un viens no zemākajiem Centrālaustrumeiropā. Klāt gan ir nācis Latvijas zinātnisko projektu izvērtējums Eiropas Savienības 5. ietvarprogrammā, kur mūsu kolēģi ir guvuši 2,5 miljonus eiro, tātad startējot samērā veiksmīgi. Taču šis finansējuma avots ne tagad, ne pārskatāmā nākotnē diez vai kļūs izšķirīgs Latvijas zinātnes saglabāšanai un pārstrukturēšanai, īpaši ievērojot to, ka pašu valsts atbalsts zinātnei procentuāli un absolūtos skaitļos rūk, kas var padarīt konkurētnespējīgus mūsu iesniegumus uz Eiropas projektiem, turklāt 5. ietvarprogrammas ievirze ir tīri pragmatiska un tematiski ierobežota.

Pamatproblēma joprojām paliek valsts un sabiedrības atbalsts vietējai zinātnei, fundamentālajai un lietišķai, finansiāls un morāls atbalsts. Par šo jautājumu esam diskutējuši ar daudzajiem izglītības un zinātnes ministriem, ar atbildīgiem Saeimas deputātiem. Ideja par īpaša Zinātnes fonda iedibināšanu pēc Kultūrkapitāla fonda principiem pašreiz nešķiet īsti reāla, gan ievērojot Kultūrkapitāla fonda pieredzi, gan arī valdības tendenci iespējami ierobežot vai pat atcelt t.s. “iezīmētos (speciālos) nodokļus”, ko nesen deklarēja finansu ministrs attiecībā uz ceļu fondu, ievērojot arī Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumus. Ja jau apdraudēts ir definētais ceļu fonds, tad zinātnes fonds tāds būtu permanenti. Reālāk, kā to ieteica deputāts Ivars Godmanis, kas tagad ir LZA pārstāvis Latvijas Zinātnes padomē, būtu zinātnes budžeta saistīšana ar kopējo valsts budžetu – kā likumā noteikta valsts budžeta daļa – teiksim 2% no valsts budžeta (neskaitot procentus inovatīvām izstrādnēm), kā tas ir pieņemts Igaunijā, vai pagaidām vismaz 1,5%, ja vēl nevaram turēt līdzi Igaunijai. Šim nolūkam būtu jāpilnveido jau 1998. gadā izstrādātā Latvijas Zinātnes nacionālā koncepcija (kas pēc apspriešanas Krasta valdības pēdējā sēdē ir iegulusi plauktā), panākot, lai Saeima to akceptē kā programatisku dokumentu ar likuma spēku.

Maz cerību, ka zinātnes budžetu 2001. gadam palielinās, taču Latvijas Zinātnes padome sadarbībā ar Zinātņu akadēmiju varētu izstrādāt pārdomātus ierosinājumus 2002. gadam, kas Latvijas zinātni beidzot izvestu no stagnācijas, no izdzīvošanas režīma Latvijas realitātēm atbilstošā dzīvošanas režīmā. Gribētos ticēt, ka priekšnoteikumi tam sāk veidoties – Ministru prezidents A. Šķēle pēdīgi pulcina kopā cilvēkus apspriest Latvijas tautsaimniecības nākotnes stratēģiju. Spriedēju vidū ir arī akadēmiķi Ekmanis, Grēns, Cimdiņš, virmo doma izveidot stratēģijas padomi, kur lemtu gan par informatizāciju, gan par bibliotēku aprīkojumu, gan par zinātni, kaut arī ir zināmas bažas, vai šādā konglomerātā pētniecība ja ne pazudīs, tad vismaz aizvirzīsies sarakstā pašā apakšgalā.

Mūsu pilnsapulcē šodien piedalās Somijas Zinātņu akadēmijas prezidents pazīstamais mediķis un ilggadīgais Tamperes universitātes rektors prof. Jarmo Visakorpi un jaunievēlētais Somijas ZA ģenerālsekretārs prof. Mati Sārnisto. Atļaujiet sirsnīgi sveikt viesus. Šī ir atbildes vizīte manai pērnā oktobra vizītei Helsinkos, kur parakstījām Somijas un Latvijas ZA sadarbības līgumu un man bija gods nolasīt referātu par Latvijas zinātnes tradīcijām un problēmām. Somija toreiz bija ES prezidējošā valsts, un, kā zināms, pāris mēnešus vēlāk Helsinkos Latvija saņēma aicinājumu sākt tiešas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs esam iekļuvuši “Helsinku grupā” un mūsu uzdevums ir ļoti ātri skriet, lai iedzītu “Luksemburgas grupu”, kurā ir mūsu kaimiņvalsts, draudzīgā konkurente Igaunija. Ļoti ceram, ka Somija un citas Ziemeļvalstis varētu būt arī Latvijas aizgādņi šajās sacensībās, taču izprotam, ka šis ceļš nebūs viegls. Kā nule lasījām, ja ne 82%, tad 67% Latvijas iedzīvotāju dzīvo trūkumā un pagaidām nav īsti reālu ierosinājumu, kā no tā izkļūt, izvērstas ražošanas joprojām nav. Bet iestājoties Eiropas Savienībā, šķiet, jāsasniedz zināms turības līmenis, ne formāls vidējais rādītājs, bet sociāls izlīdzinājums, jo Latvijai diez vai pievilcīgs būtu “trešās pasaules” valsts modelis.

Mēs esam mēģinājušies ar dažādām idejām – vispirms Latviju deklarēja par “banku paradīzi”, par lētas un ekoloģiski tīras pārtikas eksportētāju, tad par tranzītzemi un “trubu republiku”, tagad runājam par intelekta eksportu vai vietējā intelekta komerciālu izmantošanu. Jā, šis pēdējais modelis zinātniekiem būtu vispievilcīgākais. Te nu varam aicāt: “Kur ir Latvijas Nokia?” Jā, kur tā ir? Vai tā varētu būt informāciju tehnoloģiju vai pārvaldes tehnoloģiju izstrāde un eksports, ko sāk daudzināt? Vai tā varētu būt tradicionālā jaunu ārstniecības preparātu izgudrošana, ar ko tik slavens bija Organiskās sintēzes institūts? Vai mūsu pieredzes izmantošana kompozīto materiālu mehanikā, magnētiskajā hidrodinamikā, materiālzinībās un cietvielu fizikā? Vai jaunas biotehnoloģijas un E. Grēna vērienīgi izvirzītā cilvēka genoma pētniecība? Visās šajās jomās Latvijas zinātniekiem ir ievērojams potenciāls, tomēr saka, un ne bez pamata, ka mums pietrūkst saimnieciskas uzņēmības, ķēriena, varbūt zināmas nekaunības, lai iestrādes īstenotu dzīvē.

Nupat mūs gandarīja UNDP 1999. gada pārskats par tautas attīstību, kas centrēts ne tikai un globalizāciju, bet arī uz modernām tehnoloģijām, augsti kvalificētu darbaspēku, zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību, nepārtrauktām inovācijām. Pārskata autori, kuru skaitā ir LZA korespondētājloceklis T. Tisenkopfs, pauž viedokli, ka tautas attīstību Latvijā vislabāk spētu nodrošināt tāda tipa ekonomika, kas balstītos uz programmēšanas industriju, jaunu materiālu un jaunu sakaru līdzekļu ražošanu, biotehnoloģiju, optoelektroniku, vispār informācijas tehnoloģijas un augsto tehnoloģiju izmantošanu, turklāt minēts, ka 20 gadu laikā programmēšanas nozare varētu dot darbu 40 tūkstošiem speciālistu Latvijā un kļūt par galveno eksporta nozari. Varbūt tas varētu dot Latvijai izrāvienu no stagnācijas, varbūt. Man šķiet, Zinātņu akadēmija šādu ievirzi var atbalstīt, tomēr brīdinot “nesalikt visas olas vienā grozā,” bet radot Latvijā modernu, racionālu, uz individu privātuzņēmību un augstu intelektu balstītu daudznozaru saimniecību.

Ir dzirdēts apgalvojums, ka sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā sadaļa par zinātni un pētniecību (17. tēma) būšot pati vieglā kā, jo šī joma pie mums jau tradicionāli esot pietiekami sakārtota. Tomēr valdošā elite visu neatkarības gadu desmitu šo jomu nepamatoti ignorējusi, turējusi pētniecību visai stingrā, gandrīz vai Indijai raksturīgā diētā. Vai neveidosies klasiskā situācija – kamēr pavasarī sazels zālīte, būs nosprādzis zirgs? Atkārtoju: valsts atbalsts zinātnei un augstākajai izglītībai ir vajadzīgs, lai cik trūcīga būtu valsts – 10–15 miljoni latu, ko ik gadus mēģinām izlūgties zinātnei, taču ir mizerabla summa kopējā budžetā. Manuprāt, valdībai ir publiski jādeklarē: Latvijas nākotne, inovatīvās tehnoloģijas nav domājamas bez pētniecības.

Es domāju, ka šodien mums īpaši jāpateicas tiem zinātniekiem, kas par spīti neiedomājami nelabvēlīgai situācijai 1999. gadā ir veikuši reālus pētījumus zinātnē – sintezējuši jaunas bioloģiski augsti aktīvas vielas, īstenojuši oriģinālu magnetohidrodinamisku eksperimentu, pirmoreiz reāli ieveduši Ventspils Starptautisko Radioastronomijas centru starptautiskā pētniecības apritē, publicējuši ne mazāk kā divdesmit vērtīgu pirmreizēju monogrāfiju humanitārajās un sociālajās zinātnēs un vairāk nekā trīssimt zinātnisku rakstu lielajos SCI uzrādītajos žurnālos (starp citu, Rīgā izdodamais žurnāls “Heterociklisko savienojumu ķīmija” ir viscitējamākais krievu valodā iznākošais un ASV apgāda “KLUWER” tulkotais ķīmijas žurnāls pasaulē), kas uzturējuši dzīvu fundamentālo zinātni Latvijā. Lai kā daži nevēlētos, pētniecība Latvijā joprojām ir dzīva. Tā ir zinātne, bet ne zinātņveidīga darbošanās nabadzības apstākļos vai algādžu darbs, kā atļāvās izteikties kāds mūsu akadēmijas loceklis. Vismaz daudzās jomās. Tādēļ lai šodien šajā zālē ir mazi zinātnes svētki.

Tiesa, tie zinātnieki, kam ir balss un kas ir mēģinājuši bļaut, pa šiem gadiem ir krietni vien aizsmakuši – nesadzirdēti, noniecināti un krietni vien nosirmojuši arī. Zinātnē aktīvi strādājošo pētnieku skaits Latvijā ir sarucis zem 2000, un to vidējais vecums pieaudzis līdz 57 gadiem. Zinātne Latvijā kļūst par vecu ļaužu profesiju. Tomēr domāju, kaut ko vēl spējam darīt, ja ne lielās zinātnes virzīšanā, tad vismaz civilizēta placdarma ierīkošanā Latvijas 21. gadsimta zinātnei, līdz ar to inovatīvajām tehnoloģijām un kultūras mantojuma apzināšanai. Uz zināšanām, nevis uz skandāliem balstītai Latvijai jākļūst par sabiedrības debašu, politikas veidotāju galveno saturu, kodolu.

Daži ierosinājumi Zinātņu akadēmijas dzīvei un funkcijām 2000. gadā.

l Kopā ar Latvijas Zinātnes padomi un tās ekspertu komisijām izvērtēt zinātni kopumā un tās atsevišķās nozares. Kas sasniegts un kas zaudēts 10 gados kopš neatkarības atgūšanas? 1990. g. jūnijā sāka darboties Zinātnes padome, šogad beidzas arī iepriekšējo grantu izpildes posms, tiek sadalīti jauni granti un jaunas pētnieciskas programmas. Mainīt sistēmu kardināli diez vai būtu lietderīgi, jauni revolucionāri lēmumi var sagraut to pozitīvo, kas mums ir izveidojies, taču daži evolucionāri stratēģiski pārkārtojumi varbūt jāpārdomā. Un jātiek skaidrībā, vai esam patiešām spējīgi veidot inovatīvās tehnoloģijas, nevis sasolīt sabiedrībai gaisa pilis, kas izraisītu tikai lielāku vilšanos par zinātnes lomu sabiedrībā.

l Pērn izskanēja ierosinājums 2001. gada vasarā sarīkot II Pa saules latviešu zinātnieku kongresu Rīgā, orientējoties ne tik daudz uz trimdas vecākās paaudzes zinātniekiem, cik uz tiem zinātniekiem, kas emigrējuši no Latvijas (vai atrodas ilgākā prombūtnē) pēc 1991. g., tāpat uz Latvijas izcelsmes mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem ārzemēs. Pagaidām kongresa lieta reāli nav pavirzījusies. Vajadzētu izlemt, vai vispār spējam un gribam “šo lietu pacelt” – ja tā, tad būtu jāizveido rīcības komiteja, jāsāk apzināt Latvijas zinātnieki ārzemēs, izsūtīt viņiem anketas, aptaujājot par nodomiem, pētniecības virzieniem u.tml. Šī reemigrācija vai sakaru uzturēšana varētu kļūt viens no nākamās zinātnes elites veidošanas elementiem Latvijā.

l Stimulēt jaunus pētniekus ar modernu domāšanu, viņu dzīves ceļa izvēli saistībā ar pētniecību un universitātēm. Pētniecības smaguma centram jāpārvietojas uz universitātēm, reālāk integrējot tajās arī pētnieciskos institūtus, kas formāli jau skaitās universitāšu pakļautībā.

l Par universitāšu reformu: vajadzētu to veikt tomēr ne no augšas un ne ar skubu, bet pēc korektas diskusijas akadēmiskā sabiedrībā. Vai Latvijai optimāla ir viena nacionāla megauniversitāte vai vairākas dinamiskas nelielas universitātes ar konkurenci un programmu dažādību – pārdomāsim to.

Daudz diskutētais Latvijas Universitātes un Medicīnas akadēmijas apvienošanas jautājums nav risināms ar ķirurģiskām vai, es pat iedrošinos sacīt, “Rīgas miesnieka” metodēm. Personiski allaž esmu domājis un domāju, ka medicīnas augstākā izglītība kaut kādā veidā ir saistāma ar Latvijas Universitāti. Drīz nāks revolūcija medicīnā, balstoties uz izdibinātā cilvēka genoma lietošanu praktiskajā medicīnā. Biomedicīnas zinātnes attīstība vislabāk sasniedzama lielas, kompleksas Universitātes ietvaros. Taču ir arī otra puse – praktisku ārstu, ķirurgu, rehabilitācijas speciālistu, zobārstu, farmaceitu, praktiķu sagatavošanas tradīcijas. Šajā jomā Latvijas Medicīnas akadēmijā ir izveidota laba, racionāla sistēma, ko aizsāka veidot jau pirms 80 gadiem tieši LU Medicīnas fakultātē, sistēma ar savām tradīcijām, dažkārt antitradīcijām, krasiem pagriezieniem. Būtu aplami pretstatīt Medicīnas akadēmiju Universitātei. Medicīnas akadēmijas problēma nav Jāņa Vētras vai Marinas Gulmanes problēma vien, tā ir moderni domājošu profesionālu ārstu sagatavošanas problēma, samērā lēta, kvalificēta un pieejama medicīnas aprūpes sistēma pagaidām vēl ne bagātajai Latvijai. Medicīnas akadēmija, pretēji cienījamā P. Cimdiņa “Dienā” paustajām domām, manuprāt, ir sakārtota augstskola, un nebūtu saprātīgi to aši sagraut, lai apstiprinātu abstraktas teorijas. Jā, arī jaunizveidotā LU Medicīnas fakultāte var izaugt, tā jau aug, īpaši teorētisko disciplīnu ziņā, taču, manuprāt, pašreiz Latvijai ne mazāk nozīmīgi par medicīnas maģistriem ir labi, moderni ārsti. Ka tādi tiek audzināti, varu apliecināt no paša pieredzes, jo diemžēl pēdējo gadu laikā jāārstējas ir bijis pārāk bieži. Neuzklausīt šajā lietā Medicīnas akadēmijas Senāta viedokli un rīkoties vienpusīgi, voluntāri – būtu ne tikai netaktiski, bet arī nesaprātīgi. Domāju, ka tikai pakāpenisks, secīgs, pārdomāts tuvināšanas un iekļaušanas plāns var īsti saliedēt abas augstskolas, nepazeminot medicīnas līmeni Latvijā. Nav dzirdēts, ka ārsti Latvijā pašreiz būtu mazāk kvalificēti kā Igaunijā vai Lietuvā, un par Latvijā sagatavoto ārstu kvalifikāciju labas atsauksmes ir arī tālās zemēs. Medicīnas akadēmija, manuprāt, nav pelnījusi Rīgas Aviācijas universitātes likteni (starp citu, neņemos arī apgalvot, vai Rīgas Aviācijas universitātes likvidēšanas process, pats process – pasvītroju –, ir ritējis pietiekami korekti un cēlis Latvijas prestižu augstskolu pasaulē). Šī ir tā reize, kad buldozeru tehnoloģija diez vai ir vietā. Un ja Valdība grib taupīt uz medicīnas izglītības rēķina, tad jāapzinās, ka nez vai tuvākajos gados Latvijas iedzīvotāji lielā skaitā brauks operēt sirdi vai ārstēt muguru, teiksim, uz Vācijas klīnikām, bet medicīnas studentu procents kopējā studentu bilancē Latvijā jau tā ir neliels.

Bija jau nupat arī viena skaista ietaupīšana uz strādājošo zinātnieku – pensionāru rēķina. Diemžēl man jāziņo, ka ar šo gadu darbu bijuši spiesti atstāt mūsu Zinātņu akadēmijas īstenie locekļi – Arnolds Alksnis, Kārlis Arājs, Mārtiņš Beķers, Anatolijs Bļugers, Oļģerts Lielausis, Viktors Kalnbērzs, Bruno Puriņš, Uldis Sedmalis, Alberts Skudra, Gundars Teters, Vera Vāvere, goda locekļi – Jānis Latvietis, Nikolajs Skuja, Imants Kokars, un saraksts ne tālu nav pilnīgs. Atstājuši darbu ar zināmu aizvainojuma sajūtu. Citi, netaisnīgi zaudējuši godīgi nopelnīto pensiju, turpina strādāt. Vai no šīs jezgas kaut ko ieguvusi zinātne un Latvija, es atturētos spriest, bet to, ka vairākiem no šajā sarakstā pieminētajiem augstākās raudzes zinātniekiem aizstājēju pašreiz nav un tuvākajā laikā nebūs, varam apgalvot droši. Nav taisnība, ka pensionāri ir atņēmuši un atņem vietas jaunajiem – kamēr šāda būs valsts attieksme pret zinātni, jaunie zinātnieki neradīsies vai arī – daudzos gadījumos – nāks kāds surogāts. Domāju, ka pensiju likums attiecībā pret zinātniekiem un augstskolu docētājiem ir steidzīgi jāgroza.

Un tomēr un tomēr – paceļoties pāri nievājumiem un aizvainojumiem, par nākotni, tieši par jaunajiem ir jādomā, jādomā prioritāri, saistībā ar viņu skolotājiem, ar pārdomātu stažēšanos ārzemēs, ar bibliotēku un informācijas tehnoloģiju darba uzlabošanu, ar patiešām jēdzīgas promociju sistēmas izveidošanu, novēršot tajā nepārdomātus pārspīlējumus un birokrātu galvās sadomātas neīstenojamas normas. Par to atbildīga ir arī Zinātņu akadēmija, saistībā ar Zinātnes padomi. Ceram, ka Elmāra Grēna vadībā radīsies jauni risinājumi, tomēr – atkārtoju – nesagraujot pašreizējo zinātnes vadības sistēmu, kas visumā darbojas atbilstoši Eiropas valstu kritērijiem. Nekādā ziņā neuzstājoties pret reformām augstākajā izglītībā un zinātnē, uzskatu tomēr, ka nav vajadzīgas reformas reformu dēļ, viss jāveic secīgi, pārdomāti, papildinot, pārkārtojot, bet neiznīcinot.

Zinātņu akadēmijai ir ciešāk jāsadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju, jauno ministru M. Vītola k-gu, ar Zinātnes padomi un arī ar citām zinātņu institūcijām, radot Latviju aptverošu zinātnes un kultūras nevalstisku organizāciju tīmekli, tas spētu organizēti aizstāvēt kopējās zinātnes un kultūras intereses Latvijā, saglabāt Latviju kā kultūras un zinātnes valsti. Zinātņu akadēmija ir veids, kā zinātniekiem un kultūras cilvēkiem uzturēt elementāru pašcieņu šajos laikos, tādēļ arī mēs varbūt pārāk strauji paplašinām akadēmijas sastāvu, iekļaujot arvien jaunus cilvēkus, īpaši akcentējot jaunāko un vidējo paaudzi. Pēdējā laikā esam slēguši sadarbības līgumus ar Latvijas Lauksaimniecības un mežzinātņu akadēmiju, ar Latvijas Universitāti, ar Rīgas Latviešu biedrību, ar Latvijas Kultūras fondu, ar Latvijas inteliģnces apvienību. Sāk veidoties sadarbība ar Reģionālās arhitektūras akadēmiju, šogad tāda varētu tikt fiksēta arī ar Rīgas Tehnisko universitāti, ar Latvijas Medicīnas akadēmiju, varbūt arī ar Latvijas Rakstnieku savienību, Gētes institūtu un citām institūcijām par kopējiem pasākumiem un rīcību, kas celtu zinātnes un kultūras prestižu Latvijā.

Īpašs gandarījums ir par to, ka sāk izvērsties zinātnes mecenātisms, kur kā mūsu ZA partneri uzstājas ražotāji – a/s Grindex, a/s Aldaris, a/s Dati, a/s Latvenergo, Latvijas izglītības fonds, subsidējot vērtīgu grāmatu izdošanu un balvas zinātniekiem – jauniem un veciem. Tam, protams, vēl nav izšķirīgas materiālas nozīmes, toties ir liela morāla nozīme tai ziņā, ka zinātne un rosīgākie zinātnieki nejūtas atstumti un sabiedrībā neievēroti. Savukārt mēs varam popularizēt vietējos ražotājus, jo bez inovatīvas pašmāju ražošanas nebūs Latvijas.

1999. gadā aizsākts regulārs TV raidījumu cikls par zinātni, pateicamies par to Mārītei Balodei un viņas kolēģiem. Zinātņu akadēmija ar sponsoru atbalstu ir izdevusi grāmatu “Millenium. Skats uz Latviju”, veidojas tā II daļa. Mazliet pieaug sabiedrības interese par zinātni un tās popularizāciju, tomēr nav mums vēl universāla, vispārizglītojoša populārzinātniska žurnāla, kādi joprojām iznāk Igaunijā un Lietuvā. Nupat sarakstāmies ar Viesītes pašvaldību, lai varētu tikt iedibināta Stendera medaļa par zinātnes popularizāciju un zinātnes svētki novadā, kur tapusi “Augstas gudrības grāmata iz pasaules un dabas” latviešu dzimtcilvēkiem. Tas būtu arī turpinājums LZA pērn organizētajam I Sēlijas kongresam un mūsu atbalstam Latvijas novadu attīstībai, reģionāli harmonizētas Latvijas veidošanai.

Cits nozīmīgs pasākums, ko pērn īstenoja Latvijas ZA sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas ZA, ir VII Baltijas intelektuālās sadarbības konference septembrī ar Valsts prezidentes un ļoti promenentu lektoru līdzdalību. Laikā, kad sāk apšaubīt Baltijas vienotību vispār, mēs mēģinām līmēt Baltijas intelektuālo antanti un turpināsim to darīt. Jau pēc 2 mēnešiem tiksimies Helsinkos III Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konferencē, kurai pamati likti Lielupes Zinātnes namā 1996. gadā.

Zinātņu akadēmija ir uzstājusies kā organizators ļoti daudzām konferencēm, sākot no III Starptautiskās konferences “Ebreji mainīgajā pasaulē” un konferences par Latvijas neatkarības deklarāciju (kuras meti 1990. g. aprīlī ir veidojušies tieši šeit, šajā zālē) un beidzot ar simpoziju “Alus un sabiedrības veselība”. Esam noturējuši 12 LZA publiskas sēdes, dažas no tām  veiksmīgas un plašāku rezonansi guvušas, citas – ar šaurāku ievirzi. Aicinu akadēmiķus un goda locekļus izteikt domas, kā turpmāk darīt dzīvāku sēžu tematiku un norisi, tāpat ierosmes, kā uzlabot “LZA Vēstu” darbu un vispār humanitāro un sociālo zinātņu jomās izdodamo žurnālu profilu, kvalitāti, saskaņotību, un arī par jebkurām citām ZA problēmām. Ceru, ka debates un kuluāru sarunas būs rosīgas un rosinošas.

Kopumā Zinātņu akadēmijas darbs 1999. gadā, manuprāt, ir bijis daudzpusīgs, rosīgs un rezultatīvs, noturēts neparasti liels skaits ZA pilnsapulču (4), Lielo medaļu laureātu lekcijas, arī inteliģences konferences ar LZA līdzdalību guvušas rezonansi, vestas sarunas ar vismaz 10 ārvalstu vēstniekiem. Par visu to var izlasīt J. Kristapsona un kolēģu sastādītajā “Gadagrāmatā 2000”, par to ziņos ģenerālsekretārs A. Siliņš, tādēļ ievadrunu noapaļošu.

Veidojot šo uzrunu, uzmanīgi izskatīju Londonas Karaliskās biedrības prezidenta sēra Ārona Klūga pēdējā gada uzrunu (1999. g. 30. novembrī) un ar gandarījumu varu sacīt, ka mērķu un funkciju ziņā Latvijas ZA sāk tuvoties šai prominentajai pasaules akadēmijai. Tiesa, Karaliskā biedrība balvām, pētniecisko profesoru, konferenču un pētī jumu grantu subsidēšanai vien 2000. gadā tērēs 20 miljonus mārciņu, mūsu Akadēmijā šī summa labākā gadījumā ir 20 tūkstoši latu, bet Latvija jau nav Anglija ne kvalitatīvi ne kvantitatīvi.

Varbūt šodien tas vēl liekas utopiski, tomēr būtu jāmēģina pamazām sākt veidot neatkarīgu Zinātņu akadēmijas fondu zinātnieku (jaunu un vecu) atbalstam, atsevišķiem pētnieciskiem projektiem, grāmatu izdošanai – vai nu ar goda mecenātu, vai ar kādu inovatīvu tehnoloģiju centru atbalstiem, vai nu ZA gūstot kādus savus īpašumus, vai kā citādi, tāpat veidojot pārdomātas stratēģijas Augstceltnes un Lielupes zinātnes nama racionālākai izmantošanai, par ko pēdējā laikā daudz esam diskutējuši.

Tālākā sēdes gaita saistīsies ar ZA balvu pasniegšanu, Somijas ZA prezidenta uzrunu, ar LZA goda locekļa K. Keggi uzrunu un akadēmiķa G. Dubura akadēmisko lekciju. Šajā sakarībā vēl viens komentārs – ja pērn divas pēdējās akadēmiskās lekcijas saistījās ar fizikas sasniegumiem (J. Upatnieks un O. Lielausis), tad šodien gribam parādīt, ka arī otra Latvijai tradicionālā zinātnes nozare – ķīmija ar tās karognesi – Organiskās sintēzes institūtu joprojām ir dzīva, joprojām nāk ar oriģinālām idejām jaunu medicīnas preparātu un jaunu pieeju radīšanā. Joprojām darbīgi ir Latvijas izgudrotāji; to nesen demonstrēja arī attiecīgās Internet mājas lapas atklāšana un semināri par intelektuālā īpašuma aizsardzību. Sabiedrības īpašu uzmanību šie momenti saistīja nesenās gripas epidēmijas laikā, kad visos masu saziņas līdzekļos pavīdēja mūsu ZA goda doktors Jānis Polis ar viņa izstrādāto preparātu remantadīnu un reizē ar savu nespēju atrisināt ne cilvēka cienīgas pensijas, ne sava dzīvokļa lietas, kaut tūkstošiem viņa preparāts atdevis veselību un devis lielu ekonomisko ietaupījumu. Mēs gribētu aicināt “Olainfarm” un tās prezidentu Maligina kungu nodibināt Jāņa Poļa palīdzības fondu ar nelieliem atskaitījumiem no remantadīna pārdošanas ienākumiem. Tā būtu ne tikai palīdzība Polim, bet arī precedents zinātnieku reālai aizsardzībai. Vienlaikus jāatceras – preparāts nav tapis Poļa dzīvoklī vai privātlaboratorijā, bet labi apgādātā Organiskās sintēzes institūtā. Un te nu atkal jāatgriežas pie jautājuma par to, vai un kādi Latvijā būs valsts nozīmes zinātniskie centri, ko sabiedrība gaida no zinātnes un ko atvēl tai. Un atkal paraudzīsimies vēl plašāk – vai un kāds būs Letonikas centrs, vai un kā attīstīsies modernas sociālās zinātnes Latvijā, kuru mums pietrūkst, kā notiks mūsu vēsturiskā mantojuma apzināšana, kas to subsidēs un kas pētījumus reāli veiks?

Nobeigumā es gribētu atvainoties, ka mēs Zinātņu akadēmijā daudz runājam par problēmām “ap zinātni”, būtībā par sīkām problēmām, un maz runājam par lielās, īstās zinātnes vispārējām lietām, maz diskutējam par zinātni. “Gadagrāmatā 2000” gan esam latviski publicējuši Budapeštas pasaules zinātnes kongresā pieņemto Deklarāciju par zinātni (“Science Agenda – Framework for Action”), aicinu to izlasīt. Šodien būtu bijis jāiztirzā arī visai pamācošo Eiropas Savienības “Fu ture Project Synthesis Report” sērijas idejas, kur raksturotas ES spēcīgās un vājās vietas sociālajā un tehnoloģiskajā attīstībā nākotnē, salīdzinot ar ASV un Japānu. Eiropas vājā vieta ir vāji materiāli, materiālzinības – Latvijas te varētu piedalīties Eiropas izrāvienā ar savu pieticīgo, tomēr pieredzi. Intriģējošs ir amerikāņu žurnāla “Discover” 2000. gada janvāra numurs par aizvadītā gadsimta pieredzi zinātnē, kur mēģināts summēt ievērojamāko veikumu zinātnē (varbūt pārāk lielā mērā no amerikāņu viedokļa). Austrumeiropas intelektuālais devums, mūsuprāt, parādīts pārāk skopi, un Latvijas zinātnieku līdzdalība visai netieši pavīd vienīgi saistībā ar PSRS kosmosa tehnoloģijām.

Nupat esmu uzrakstījis plašu pārskatu par zinātni Latvijā 19. gadsimtā attiecīgam Latvijas vēstures sējumam, tur pieminēti trīs pasaules mēroga pētnieki no Latvijas – T. Grothuss, V. Ostvalds, P. Valdens; pašreiz mēģinu summēt zinātnes attīstības gaitu Rīgā no Reformācijas laikmeta līdz 1940. gadam A. Caunes rediģētajam Rīgas 800 – gades izdevumam, arī tur parādīsies vairāki starptautiski ievērojami veikumi, vairāk – tālākā pagātnē. Kādā no pēdējām intervijām kolēģis Elmārs Grēns sarkastiski izteicās: “Es ceru, ka nākotnē Latvijas zinātnē nebūs tikai viena nozare – zinātnes vēsture”. Arī es novēlētu Latvijas zinātnei 21. gadsimtā iet attīstības ceļu, jaunos apstākļos strādāt ar jauniem paņēmieniem, piesaistīt vairāk līdzekļu pašmājās un ārvalstīs, iesaistīties liela mēroga starptautiskos projektos. Tas ir viens no mūsu Latvijas “būt vai nebūt” jautājumiem, mūsu intlektuālās attīstības un labklājības ķīla.

Visi šie jautājumi jāatrisina mums pašiem, Eiropa nākotnē var dot mums zināmu drošību un pārticību, bet to, kāda izskatīsies mūsu valsts no iekšienes, cik tā būs sakārtota, taisnīga, kulturāla un zinātniski veiksmīga, cik tā atvēlēs zinātnei un intelektam, cik ierēdņiem un jaunbagātniekiem, to galu galā noteiks tikai un vienīgi Latvijas sabiedrība un demokrātiski ievēlētas varas institūcijas, mūsu spēja pārliecināt sabiedrību.

Jaunībā man bija laime samērā labi pazīt ģeniālo režisoru un improvizācijas meistaru Eduardu Smiļģi, kurš dzīvoja stagnācijas laikos un kādā toreizējā seminārā uzbūra šādu ainu: “Kom-mū-ūnisms… tas ir tā, ka mēs brauktu un brauktu izplatījumā… Un tad pēkšņi šķiet, ka parādas pilna, silta… bufete, kur viss dabūjams par velti. Taču izrādas, ka tā bijusi tikai ilūzija, fatamorgana tuksnesī, mirāža… Kad tai šķietami tuvojas, tā arvien attālinās, līdz pavisam izgaist kosmosa bezgalībā…”

Rakstījām arī par to, ka LZS aktivitāte pēdējos gados bija noplakusi skaidru izteiktu, konkrētu mērķu trūkuma dēļ. Nu varam runāt par vismaz vienu konkrētu mērķi, kura realizēšanā jāiesaistās kā vecajam, šobrīd pastāvošajam Zinātnieku savienības valdes un padomes sastāvam, tā arī nākamajā kongresā ievēlētajām “varas struktūrām” un jo plašam Zinātnieku savienības biedru lokam.

Runa ir par Latvijas Zinātņu akadēmijas iniciatīvu. Proti, par jau pagājušajā gadā izteikto vēlējumu 2001. gadā sarīkot II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu (skat. J. Stradiņa ievadrunu LZA pilnsapulces atklāšanā). 2001. gadā paies desmit gadu kopš, atļaušos teikt, spožā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa 1991. gadā, kad pirmo reizi kopā sanāca un sabrauca latviešu zinātnieki no visas plašās pasaules, kur tos bija aiznesis karš un trimda. Tikās ne tikai zinātnieki labākajos gados, bet arī tā jaunā latviešu zinātnieku paaudze, kas Latviju atstājot vēl turējās pie mātes brunčiem un starptautisku atzinību izpelnījās, sūrā darbā iegūstot izglītību un pierādot, ka imigrants nav otršķirīga persona. Viņu vidū bija arī tagadējā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura nolasīja plenārlekciju “Scientia et sapientia”. Daudzi toreiz iepazīti latviešu zinātnieki vēlāk kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļiem.

Taču pagājuši desmit gadi, daudz kas ir mainījies kā pašā Latvijā, tā arī tās zinātnē. Ir pavērušās tādas iespējas pētniecības darbam, kādas “valdības un Saeimas dietologi” (J. Stradiņa vārdiem runājot) pašā Latvijā zinātnei ir lieguši. Radusies tā saucamā “otrā emigrācija” – daudzi jauni, izcili zinātnieki strādā ar jaunāko aparatūru un iekārtām pasaules izcilos zinātnes centros. II Pasaules latviešu zinātnieku kongress būtu īstā vieta, kur ne tikai satikties veciem draugiem, bet arī uzklausīt tos, kuri vēl nesen bija mūsu kolēģi. Protams, kongress vairs nebūtu tik plašs kā pirmais, kad referātus bija pieteikuši 7680 dalībnieki no Latvijas un ārzemēs un tas ritēja 24 zinātņu sekcijās.

LZS valdes sēdē 23. februārī tika runāts par iespējamo kongresa rīkošanas laiku. Vai to rīkot pēc Dziesmu svētkiem jūlijā vai pirms Rīgas 800. jubilejas svinībām augustā? Šie abi notikumi pulcēs daudz viesu, jau šodien tiek plānoti braucieni uz dzimteni, tādēļ iespējami ātri jāizšķiras par kongresa datumiem. Jāuzzina, kādus pasākumus 2001. gada vasarā ir plānojuši mediķi, pedagogi u.c., jo, kā atcerieties, arī pirms 10 gadiem šīs profesijas rīkoja lielus vispasaules latviešu speciālistu saietus, kurus pievienoja vai pietuvināja Pasaules Latviešu zinātnieku kongresam.

“Zinātnes Vēstnesis” ziņos par visiem pasākumiem, kas tiek veikti un kas jāveic, lai šāds Pasaules latviešu zinātnieku kongress varētu notikt. Būs nepieciešamas ārzemēs strādājošo latviešu zinātnieku e-pasta adreses un citas ziņas. Par tām būs jāparūpējas augstskolām un zinātniskajiem institūtiem. Pie šī darba jau var ķerties, negaidot konkrētus uzaicinājumus.

Darīsim visu, lai 2001. gads kļūtu ne tikai par Rīgas 800. jubilejas gadu, bet arī celtu mūsu zinātnieku pēdējos gados tik mērķtiecīgi zemē dzīto pašapziņu. Mēs esam, mēs varam un mēs darām!

Informācija Latvijas Zinātnieku savienības biedriem

Sakarā ar gaidāmo Latvijas Zinātnieku savienības kongresu, LZS valde aicina līdz š. g. 21. martam samaksāt biedra naudu. Atgādinām, ka Latvijas Zinātnieku savienības statūtu III punkta 9. apakšpunktā teikts, ka LZS biedrs var tikt izslēgts no savienības “par biedra naudas nemaksāšanu gada laikā”.

LZS biedra naudu no koordinatoriem un individuāli pieņem pirmdienās no plkst. 14.00 līdz 17.00 Latvijas Zinātnieku savienības Informācijas un koordinācijas centrā LZA Augstceltnē Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 611.a telpā. Tālrunis 7212706.

1999. gada oktobrī Helsinkos parakstītais Somijas ZA un LZA zinātniskais sadarbības līgums paredz Somijas puses finansējumu, ja abas puses uzsāk kopēju projektu īstenošanu. Ievērojot šo noteikumu, viesi tikās ar diviem Latvijas puses projektu iesniedzējiem, kuriem jau izveidojusies kontakti ar Somijas zinātniekiem. LU profesors LZA īstenais loceklis M. Kļaviņš piedāvā projektu “Ilgtermiņa klimata, hidroloģiskās un ūdens ķīmijas izmaiņas Latvijā,” un sarunu gaitā tika nolemts, ka jau aprīļa sākumā M. Kļaviņš dosies uz Somiju, lai tiktos ar Somijas zinātniekiem un vienotos par projekta īstenošanas iespējām un mērķiem.

Otru projektu “Kopējais un atšķirīgais starp Baltijas un somu-ugru valodām” pieteica LU filoloģijas doktores A. Kalnača un I. Lokmane, kuras dosies uz Helsinkiem maijā, lai kopā ar kolēģiem no Somijas un profesori Laimuti Balodi, kura lasa lekcijas par baltu valodām Helsinku universitātē, spriestu par projekta īstenošanu.

Projektu uzsākšanas vizītes Latvijas zinātniekiem apmaksās Somijas ZA.

Saņem Frīdriha Candera balvu astronomijā par darbu kopu “Astrometrisko instrumentu konstruēšana un automatizācija”, kas atspoguļo M. Ābeles darba rezultātus šajā nozarē. Laika posmā no 1960.–1999. gadam M. Ābele ir konstruējis vairāk nekā 10 astronomiskos teleskopus, Zemes mākslīgo pavadoņu fotokameras un lāzertālmērus, kas ražoti sērijā un tikuši izmantoti Zemes mākslīgo pavadoņu koordinātu un ģeodinamisko parametru noteikšanā daudzās pasaules valstīs. Darba rezultāti ir starptautiski atzīti un publicēti 14 publikācijās.

  Frīdriha Candera balvu astronomijā saņem Dr. phys. Māris Ābele

Alberts Skudra – LZA īstenais loceklis, Dr. habil. sc. ing.

Saņem Frīdriha Candera balvu mehānikā par vienotas tematikas darbu kopu “Kompozīto materiālu strukturālā mehānika”, kas veikti posmā no 1964. g. līdz 1999. gadam. Darbu kopā ietilpst 7 monogrāfijas, publicētas PSRS, ASV un Vācijā, kā arī raksti zinātniskos žurnālos.

Darbs veltīts sekojošiem kompozītu mehānikas jautājumiem:

• Elastīgo īpašību strukturālā mehānika;
• Termisko deformāciju strukturālā mehānika;
• Šļūdes strukturālā mehānika;
• Stiprības strukturālā mehānika;
• Stieņu strukturālā mehānika;
• Vietējo cementa bāzes kompozītu strukturālā mehānika.

Profesors A. Skudra ir viens no kompozīto materiālu inženiermehānikas radītājiem. Viņš ir liela zinātniska autoritāte kā Latvijā, tā arī pasaulē.

Pēteris Eriņš, Dr. habil. chem., LV Koksnes ķīmijas institūta profesors.

Saņem Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē par darbu kopu koksnes ķīmijā “Koksnes vielas ultrastruktūra”, kas ir viņa mūža devums šajā jomā. A. Kalniņa balva ir jauna (tiek piešķirta kopā LLMZA), P. Eriņš ir pirmais šīs balvas laureāts. P. Eriņš iesaka analizēt koksnes struktūru piecos struktūras organizācijas līmeņos; izstrādātais modelis attiecas uz virsmolekulāro līmeni. Modeļa pamatsaturs ir sekojošs – koksnes viela ir biopolimēru kompozīcija, kas sastāv no celulozes elementārfibrillu armatūras un tīklveida lignīna-hemiceluložu matricas, kuras virsmolekulārā struktūra pakļaujas vispārzināmām polimēru un polimēru kompozīciju struktūras un izturēšanās likumsakarībām. Modeļa pielietošana dod iespēju zinātniski pamatotāk analizēt fizikāli ķīmiskos procesus, – kādus kā sorbcija, briešana, iekšējās virsmas un kapilaritātes izmaiņas, komponenšu pāreja šķidumā, citu monomēru un polimēru iespiešanās koksnes vielā, termodinamisko un citu raksturlielumu izmaiņas. Sevišķi izdevīga ir modeļa pielietošana koksnes mehānisko īpašību analīzē, jo ļauj likumsakarīgi pielietot bagātīgo informāciju par polimēru kompozīciju īpašībām. Sevišķi tas attiecas uz koksnes elastiskumu un plastiskumu. Modelis ļauj mērķtiecīgi modificēt koksnes īpašības.

LZA prezidents Jānis Stradiņš un LLMZA prezidente Baiba Rivža sveic pirmo Arvīda Kalniņa balvas laureātu – Dr. habil. chem. Pēteri Eriņu

Benedikts Kalnačs, Dr. habil. philol..

Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors (kopš 1999. gada). Latvijas rakstnieku savienības biedrs (kopš 1999. gada). Monogrāfiju “Jūlijs Pētersons – vērotājs laikmetu maiņās”, R., 1996, un “Tradīcijas un novatorisms Mārtiņa Zīverta drāmas struktūrā”, R., 1998, 203 lpp., un daudzu zinātnisku rakstu autors.

Viļa Plūdoņa balvu saņem par grāmatu “Tradīcijas un novatorisms Mārtiņa Zīverta drāmas struktūrā”. Grāmata ir nozīmīgs ieguldījums latviešu literatūrzinātnē, tajā pirmo reizi M. Zīverta drāmas analizētas no formas viedokļa un skatītas plašā Eiropas drāmas attīstības kontekstā. Grāmata guvusi literatūrzinātnieku un preses pozitīvu novērtē jumu, tā analizēta arī trimdas laikrakstos. Šo darbu izmanto Latvijas augstskolu pasniedzēji darbam ar filoloģijas nozaru bakalauriem un maģistriem.

Rūsiņš Mārtiņš Freivalds, LZA īstenais loceklis, Dr. habil. sc. comp.

Saņem Eižena Āriņa balvu par darbu ciklu “Efektīvi varbūtiski algoritmi”. Balva tiek piešķirta kopā ar a/s “DATI” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai”; balva tiek pa sniegta pirmo reizi.

Rūsiņš Mārtiņš Freivalds nodarbojas ar pētījumiem algoritmu sarežģītībā jau daudzus gadu desmitus. Viņa pirmā publikācija par šiem jautājumiem bija 1964. gadā.

Darbu ciklā, kas bija izvirzīts konkursam, iekļauti darbi, kas saistās ar varbūtisku algoritmu sarežģītību. Varbūtiski algoritmi ir tādi, kuri laiku pa laikam var izdarīt nejaušus soļus. To var iztēloties tā, ka dators laiku pa laikam met spēļu kauliņu un nākamo soli izdara atkarībā no metiena rezultāta. Grūti iedomāties, ka uzdevumos, kur nav runa ne par kādām nejaušībām, šāda spēļu kauliņa mētāšana varētu atvieglot risināšanas gaitu. Tomēr jau 1974. gadā R. M. Freivaldam izdevās pierādīt, ka dažos uzdevumos ir tieši tā. 1975. gadā viņam izdevās pierādīt, ka starp šādiem uzdevumiem ir daudzi dabīgi uzdevumi, kam ir praktiska nozīme, piemēram, tāds uzdevums ir noskaidrot, vai divi teksti ir sakrītoši.

Rietumos vislielāko interesi izraisīja R. M. Freivalda pierādījums, ka ar šīm metodēm var pārbaudīt, vai dotie skaitļi, matricas, polinomi ir sareizināti pareizi, turklāt šī pārbaude iespējama ātrāk, nekā vajadzīgs, lai šos objektus patiešām sareizinātu. Kad amerikāņu informātiķis Manuel Blum 1995. gadā saņēma Tjūringa prēmiju (kas datoru zinātnē ir Nobela prēmijas analogs), viņš savā prēmijas saņemšanas akadēmiskajā lekcijā nosauca šo R. M. Freivalda darbu par vienu no iedvesmas avotiem, lai ķertos pie sava pētījuma par datora programmu korektības pārbaudēm.

Pēdējā gadu desmitā R. M. Freivalds izstrādājis metodes, kā pierādīt, ka dotā uzdevuma risināšanai efektīvi varbūtiski algoritmi nav iespējami. Šādi pierādījumi ir vajadzīgi, lai noskaidrotu, vai dotos algo ritmus ir iespējams uzlabot. Diemžēl, jau 40 gadus atpakaļ zinātnieki pārliecinājās, ka šādi pierādījumi ir neparasti grūti pat tad, ja algoritms nedrīkst izdarīt nekādus nejaušus soļus. Tādēļ R. M. Freivalda darbi tiek plaši citēti.

Mārtiņš Kalniņš, LZA īstenais loceklis, Dr. habil. sc. ing.

Saņem Gustava Vanaga balvu ķīmijas zinātnēs par pētījumiem polimēru kompozītmateriālu ķīmijā un tehnoloģijā. Mārtiņš Kalniņš ir pasaulē pazīstams zinātnieks, kas vairāk par trīsdesmit savas pētnieciskās darbības gadus veltījis polimēru kompozītsistēmu veidošanās procesā uz kontaktvirsmas un robežslāņos notiekošo norišu (adhēzija, absorcija, ķīmiskās kontaktreakcijas u.c.) mehānismu izzināšanai, šo procesu regulēšanas un kontroles principu izstrādei nolūkā optimizēt polimēru kompozītmateriālu struktūru. Šo pētījumu rezultātā ir attīstīti un pilnveidoti mikro- un makroheterogēnu polimēru kompozītsistēmu veidošanās un iegūšanas tehnoloģijas teorētiskie pamati, izveidoti jauni efektīvi polimērkompozīti un to ražošanas tehnoloģiskie procesi. Balvu saņem par pēdējo 10 gadu nozīmīgāko veikumu.

Indriķis Šterns, LZA ārzemju loceklis.

Arveda Švābes balva piešķirta par monogrāfiju “Latvijas vēsture 1290–1500”, Rīga: Daugava, 1997.

Izcilākais ārzemēs dzīvojošais Latvijas viduslaiku vēstures speciālists. Publicētā monogrāfija ir monumentālākais pētījums Latvijas viduslaiku vēsturē, kurā dots 14.–15. gs. Latvijas vēstures notikumu un parādību sistemātisks izklāsts un informācija par Livonijas politiskās, ekonomiskās un kultūras vēstures jautājumiem.

* * *

Pilnsapulcē Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora Dr. geogr. h. c. (LZA goda doktors ģeogrāfijā) diplomu saņēma Guntis Eniņš.

Pazīstamais Latvijas dabas (dižkoku, dižakmeņu, kultūrvēsturisko akmeņu, alu un alu petroglifu utt.) pētnieks. Šobrīd – Atklātā sabiedriskā fonds “Dabas retumu krātuve” vadītājs. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu vada programmu “Latvijas krusta koki – pagāniskās ticības relikts šodienas pasaulē”.

Aktīvās skābekļa formas un veselība

Profesors Gunārs Duburs, Dr. habil. chem., Latvijas Orgniskās sintēzes institūta direktora vietnieks. Vairāk nekā 930 publikāciju autors, tai skaitā 415 zinātniski raksti, 335 tēzes, 105 autorapliecības un 60 patenti. Saņēma Ministru kabineta balvu zinātnē par darbu kopu “Hidrēto azinu kā biomimētiķu pētījumi un medicīnas preparātu izstrāde”.

Pamatojoties uz mērķtiecīgām dabas vielu analogu sintēzēm, savienojumu ķīmisko, fizikāli ķīmisko, bioķīmisko, farmakoloģisko īpašību kompleksu izpēti ar modernām metodēm, radīti jauni oriģināli preparāti sirds asinsvadu, centrālās nervu sistēmas, endokrīno, onkoloģisko slimību ārstēšanai, ādas aizsardzībai pret UV starojumu; saņemti patenti, norit patentēšana starptautiskajā fāzē, vairāku preparātu ražošana apgūta a/s Grindeks un a/s Olainfarm.

Aktīvā skābekļa formas un to iedarbe ir cieši saistītas ar brīvo radikālu reakcijām, kuru pētījumi un pielietošana ir strauji attīstījušies pēdējos gadu desmitos – tas attiecas uz organisko, fizikālo ķīmiju, bioķīmiju, medicīnas ķīmiju, bioloģiju, ķīmijas tehnoloģiju, pārtikas rūpniecību, medicīnu. Šo nozaru procesos liela loma ir skābeklim, skābekļa aktīvajām formām (superoksīdradikālim, ūdeņraža peroksīdam, organisko savienojumu hidroperoksīdiem, oksiradikāļiem, singleta skābeklim, ozonam), slāpekļa aktīvajām formām (slāpekļa oksīdam, slāpekļa dioksīdam, peroksinitrītam u.c.). Skābekļa aktīvās formas piedalās normālajos dzīvības procesos, regulē šūnu proliferāciju (vairošanos), realizē makrofāgu organismu aizsargājošo darbību, bet pastiprināti veidojas daudzu bojājošu faktoru iedarbībā (trauma, infekcijas, radiācija, toksīnu, karstuma iedarbība, išēmija un reoksigenācija, gaisa piesārņojums, dažas pretvēža vielas). Savukārt oksidatīvais stress veicina patoloģisko procesu attīstību. Sevišķi jutīgas ir smadzenes.

Šī sarežģītā mijiedarbība ir izveidojusies dzīvās dabas attīstības rezultātā, kur sākumā bija veidojušās anaerobās dzīvības formas, bet skābekļa koncentrācijas pieaugšana Zemes atmosfērā lika šīm formām vai nu piemēroties jaunajiem apstākļiem, izveidojot speciālu aizsardzības – antioksidantu sistēmu, vai sameklēt anaerobas nišas, vai arī iet bojā.

Antioksidantu sistēmas nepietiekošā efektivitāte vai sabojāšana pastiprina oksidatīvā stresa ietekmi. Šī stāvokļa koriģēšanai var lietot dabas vai sintētiskos antioksidantus. Tādus pēta arī Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, kur iegūta jauna antioksidantu klase – daļēji hidrētie piridīna atvasinājumi. Organiskās sintēzes institūtā iegūtas un izpētītas vielas, kuras lieto organisma audu aizsardzībai pret jonizējošo radiāciju. Onkoloģiskajās klīnikās apstarojot slimniekus cieš arī pacientu veselie audi, tas traucē veikt apstarošanu pilnā apmērā. Radioprotektoru lietošana ļauj uzlabot radioterapijas efektivitāti.

Oksidācijas un dažādos dzīvās dabas procesos piedalās arī slāpekļa aktīvās formas (slāpekļa oksīds, slāpekļa dioksīds, peroksinitrīts). Organiskās sintēzes institūtā atklāta viela, kas paildzina peroksinitrīta dzīves laiku.

Latvijas Zinātnes padomē

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Latvijas Zinātnes padomē

Jubilārs – Baltijas viduslaiku vēstures pētnieks Vācijā

(LZA ārzemju loceklim Frīdriham Beninghofenam – 75)

Jau studiju gados pievērsies Baltijas vēstures pētniecībai, un kā šī darba rezultāts tapis F. Bening hofena Hamburgā no jauna izdotais F. B. Bunges sagatavotais un L. Arbūzova papildinātais 13. gs. vēstures dokumentu regestu krājums “Liv-, est- und kurländische Urkundenregesten bis zum Jahre 1300” (1959, XVI, 215 lpp.). Pirmā lielā F. Beninghofena mono grāfija veltīta Rīgas izcelsmes un tirdzniecības jautājumiem “Rigas Entstehung und der frühhansische Kaufmann” (1961, 168 lpp., 2 tab., 9 kartes), kas bija viņa doktora disertācija (Dr. phil. 1958). Grāmatas paliekošā vērtība ir tajā rūpīgi analizētais materiāls, kas uzskatāmi parāda Rīgas izaugsmi no sākotnējā Līvzemes bīskapa Alberta atbalsta punkta 13. gs. sākumā ar dažiem simtiem iedzīvotāju līdz blīvi apbūvētai un apdzīvotai pilsētai tā paša gadsimta beigās, saglabājoties vietējo amatnieku un tirgotāju īpatsvaram.

Otrs apjomīgais F. Beninghofena pētījums veltīts Zobenbrāļu ordeņa (1202–1236) darbības analīzei (“Der Orden des Schwertbrüder,” 1965, XVI, 525 lpp., 65 att., 16 kartes). Pa gadu desmitiem ar virkni karšu autors uzskatāmi parāda ordeņa darbību Baltijas zemju iekarošanā un piļu celtniecībā. Grāmata papildināta ar svarīgiem aprēķiniem par vietējo iedzīvotāju skaitu, karaspēka lielumu un saimnieciskajiem ienākumiem. Dots visu ordeņbrāļu uzskaitījums līdz ar sīkām norādēm par viņu izcelsmi un nodarbošanos.

60.–90. gados F. Beninghofens ir publicējis virkni rakstu un recenziju par Baltijas un Vācu ordeņvalsts vēstures tematiku. Nozīmīgi ir viņa aprēķini par kara spēka lielumu un izvietojumu Livonijas pilīs 16. gs. vidū, kas balstās uz agrāk nepublicētiem arhīvu materiāliem (1963). Speciāls raksts veltīts 13.–14. gs. karagājienu ilguma un pārvietošanās apstākļu analīzei (1970). Plašu pētījumu par pilīm kā Vācu ordeņvalsts un Livonijas galvenajiem atbalsta punktiem vēlo viduslaiku aizsardzības sistēmā līdz ar aprēķiniem par uzglabātajām pārtikas un apbruņojuma rezervēm F. Beninghofens publicējis 1976. gadā.

Sakarā ar Vācu ordeņa 800 gadiem F. Beninghofens sadarbībā ar saviem asistentiem ir sagatavojis un publicējis plašas izstādes katalogu “Unter Kreuz und Adler” (1990, 214 lpp.). Katalogā ievietoti svarīgāko dokumentu apraksti, karšu un attēlu raksturojumi par Vācu ordeni un tā Livonijas atzaro jumu laikā no 12. gs. līdz 16. gs. vidum.

90.gados F. Beninghofens ir publicējis arī citus darbus par Vācu ordeņa vēsturi, īpaši attiecībā uz iekarotajām senprūšu zemēm (“Zur Geschichte des Deutschen Ordens, der Stadt Danzig, des Klosters Oliva und zur Eroberung Ostpreussens 1945,” (1996, 16 lpp.) Nozīmīga ir 14.–15. gs. Kulmas tiesas protokolu publikācija, kas sagatavota kopā ar K. A. Likeratu (“Das Kulmer Gerichstsbuch 1330–1430,” 1999, 395 lpp.)

Kopumā F. Beninghofens ir sarakstījis 9 grāmatas, publicējis desmitiem lielu rakstu un recenziju, rediģējis un izdevis virkni citu autoru darbu, organizējis lielas arhīvu materiālu izstādes. Viņš aktīvi darbojas Hanzas vēstures pētniecības (no 1956) un Baltijas vēstures studiju komisijā (no 1960). F. Beninghofens ir bijis vairāku Austrum- un Rietumprūsijas vēstures komisiju un padomju loceklis.

Ņemot vērā Frīdriha Beninghofena lielos nopelnus Latvijas viduslaiku vēstures jautājumu pētniecībā, LZA pilnsapulce 1993. gada 26.XI sēdē viņu ievēlēja par LZA ārzemju locekli.

Latvijas zinātnieki Frīdrihu Beninghofenu sirsnīgi sveic lielajā dzīves un darba jubilejā, vēl veselību un daudz radoša darba gadus!

“Eureka” – palīgs jaunu tehnoloģiju projektu izstrādē

“Eureka” ir Eiropas programma, kas radusies kā politiska iniciatīva starptautiskās sadarbības atbalstam civilo tehnoloģiju pētījumu, izstrādes un ieviešanas jomā. Šo programmu uzsāka 1985. gadā, lai veicinātu ciešāku starpvalstu sadarbību starp uzņēmumiem un pētnieciskajiem institūtiem progresīvu tehnoloģiju un ražošanas jomā, lai veicinātu Eiropas rūp niecības un tautsaimniecības konkurētspēju pasaules tirgū, tādējādi liekot pamatu noturīgai labklājībai un nodarbinātībai. “Eureka” atbalsta un atvieglo rūpniecisko, zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību projektos, kas paredz tādu produktu, procesu, pakalpojumu izstrādi un ieviešanu, kas balstās uz jaunām tehnoloģijām un ir konkurētspējīgi pasaules tirgū. 1999. gada beigās “Eurekā” bija 26 dalībvalstis un Eiropas Savienība (bet ne ES valstis): Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Eiropas Savienība, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Krievijas Federācija, Lielbritānija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Portugāle, Rumānija, Slovēnija, Somija, Spānija, Turcija, Ungārija, Šveice, Vācija un Zviedrija. Augstā kais lēmējorgāns ir Ministru Konference (MK). Galvenais izpildorgāns ir Augstākā Līmeņa Grupa (ALG), kas sanāk četras reizes gadā.

Latvijā līdz šim ir darbojies “Eurekas” Nacionā lais informācijas punkts (NIP) Rīgā, Aizkraukles ielā 21 (pie Konsultāciju un informācijas biroja “BIK”). Ar 2000. gadu Latvija gatavojas kļūt par pilntiesīgu “Eurekas” dalībvalsti. Līdz ar to NIP kļūst par Nacionālo projektu koordinatoru (NPC). “Eurekas” nozares ir sekojošas: 1) biotehnoloģija un medicīnas tehnoloģija, 2) komunikācijas, 3) enerģētika, 4) dabas aizsardzība, 5) informācijas tehnoloģija, 6) lāzertehnoloģija, 7) jauni materiāli, 8) ražošanas automatizācija, 9) transports. Pašlaik Latvijā sekmīgi darbojas trīs “Eurekas” projekti: 1) kompozītu materiāli automobīļu amortizatoru ražošanā, 2) biokeramikas materiāli kā zobu, kaulu, locītavu aizstājēji, 3) apkārtējās vides piesārņojuma pētīšana.

“Eurekas” projektu potenciālie dalībnieki ir pārstāvji no augstskolām, institūtiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem u.c. Ir divi veidi, kā kļūt par “Eurekas” projekta dalībnieku. 1. veids. Jauna projekta uzsāk šana. Uzņēmumi un zinātniskie institūti savas projektu idejas projekta priekšlikuma formā iesniedz Latvijas Nacionālajā informācijas punktā. No NIP projekts tiek pārsūtīts uz “Eurekas” Sekretariātu Briselē. Var arī projekta pieteikuma formu aizpildīt un nosūtīt tieši caur Internetu (http://www.eureka.be). Projekta priekšlikums cirkulēs caur visiem NPC. Ja tiks atrasti partneri no divām vai vairāk “Eurekas” dalībvalstīm, projekta iesnieguma formu var aizpildīt viens no šiem partneriem.

2. veids. Pastāv iespēja piedalīties jau eksistējošā projektā. To var darīt arī zinātnieki un ražotāji no tām valstīm, kuras nav “Eurekas” dalībvalstis. Lai oficiāli atzītu jauno partneri par jau eksistējošā “Eurekas” projekta dalībnieku, tam ir jāiesniedz pieteikums Nacionālajā informācijas punktā, pamatojot savas dalības nepieciešamību. Pieteikumu attiecīgās valsts NIP pārstāvis nogādā akceptēšanai Augstākā Līmeņa Grupā vismaz 21 dienu pirms nākamās ALG tikšanās. Jaunais partneris tiks pieņemts jau eksistējošā projektā, ja: 1) visi projekta dalībnieki un Augstā kā Līmeņa Grupa akceptē jauno partneri, 2) jaunā partnera piesaistīšana ir būtiski svarīga projekta mērķu sasniegšanā, 3) darbs projekta grupā kopumā notiek “Eurekas” dalībvalstīs, 4) projekts turpinās saskaņā ar “Eurekas” principiem un jaunais  partneris akceptē Hanoveras deklarāciju. Ja ALG nevar pie ņemt lēmumu par kādu dalībnieku, pieteikums ir jāizvirza nākamajā Ministru Konferencē.

Abos gadījumos noderīga ir iepriekšēja projektu datu bāzes izpēte “Eurekas” mājas lapā (http://www.eureka.be) un tiešu kontaktu uzņemšana ar potenciālajiem projekta partneriem. Meklēšanu var veikt pēc: 1) projekta numura vai akronīma, 2) projekta tehnoloģiskās jomas, 3) projekta jau esošajiem dalībniekiem, 4) partnerus meklējošiem projektiem, 5) pēc atslēgas vārda. Katrā ziņā ir jābūt gatavam piedāvāt projekta partneriem kaut ko tādu, kas tos varētu ieinteresēt. Mājas lapa satur arī projekta pieteikuma formu (download, 695KB) un dažādu valstu NPC un NIP koordinātes. Projekta pieteikuma formu jau izdrukātā veidā var saņemt Nacionālajā informācijas punktā. Informācijas tehnoloģiju jomā var papil dus skatīt “Information Technology for European Advancment” (ITEA) mājas lapu (http://www.itea-office.org).

Būtībā pirmā un pati svarīgākā projekta idejas no vērtēšana notiek, meklējot partnerus “Eurekas” dalībvalstīs. Nākošais etaps ir vērtējums Nacionālajā Informācijas Punktā. Galvenie kritēriji, kā jau minēts, ir: 1) projekta grupā jeb konsorcijā ir jāpiedalās vismaz diviem partneriem no dažādām “Eurekas” dalībvalstīm, 2) projektam ir jānodrošina nozīmīgs tehnoloģiskais progress ražošanā, procesos vai pakalpo jumu sfērā. Jāatzīmē, ka “Eurekas” projekti nesaņem centralizētu finansējumu. Katram dalībniekam pašam jāmeklē finansu avoti projekta realizācijai. Tā kā “Eurekas” projekta statuss ir starptautisks garants šī projekta aktualitātei un nepieciešamībai, tad lielākajā daļā dalībvalstu daļu nepieciešamā finansējuma sniedz valsts budžets. Latvijas apstākļos kāda projekta pasludināšana par “Eurekas” projektu nozīmē zināmu finansējumu no valsts Tirgus orientēto pētī jumu programmas. Potenciālā finansējuma lielums ir atkarīgs no projekta rezultātu nozīmīguma Latvijas un Eiropas ekonomikā.

Aicinam visus, kam ir idejas, izmēģināt iespēju tās realizēt, kļūstot par “Eurekas” projekta dalībnieku. Sīkā kas ziņas interesenti var gūt “Eurekas” Nacionālajā informācijas punktā. Adrese: Rīga, Aizkraukles 21-328, LV-1006. Tel. 7558744, fakss: 7310027, e-pasts: beverte@edi.lv, www:http://www.innovation.lv/eureka.