Par iepriecinājumu sev

un citiem

Ir iecere, ka 25. augustā, kad mākslinieks, LZA goda loceklis A. Baušķenieks svinēs savu 90. dzimšanas dienu, izstāde jau būs Bauskā. “Zvērināts” pilsētnieks, urbānists, ironiskais stāstnieks, smaida un sāpju meistars – dažādi epiteti raksturojuši Ausekļa Baušķenieka devumu. Viņa gleznu sižetus var, bet nevajag “izstāstīt”, tos labāk izjust klusējot ar domu “un tā mēs te dzīvojam…” Un ja nākamajā mirklī var atrast sevī spēku pasmaidīt, saslieties, pretoties, tad labi.

“Par iepriecinājumu citiem es bildes taisu… Par iepriecinājumu sev un man lai visi nāk un skatās… Nāciet gan!” – tā Meistars, atbildot uz apsveikumu lielās izstādes atklāšanā, uzaicināja mūs visus.

Taču ir vēl viena joma, ko var pētīt tikai un vienīgi Latvijā – tā ir Latvijas daba. Atšķirībā no latviešu valodas, etnogrāfijas un Latvijas vēstures Latvijas dabu atrauti no Latvijas pētīt nevar. Tie uz vienas rokas pirkstiem skaitāmie trimdas tautiešu zinātniskie publicējumi par Latvijas dabu tapuši tikai tāpēc, ka autoriem laimējies paņemt līdzi savus pētī jumu pierakstus, kas izdarīti dabā Latvijā. Tomēr Latvijas dabas pētniecība Latvijā par prioritāru līdz šim nav atzīta. Arī sabiedrības domas aptauja par šādu pētījumu nepieciešamību acīmredzot atklātu augstākā mērā utilitāru pieeju – jā, daba ir jāpēta, lai atrastu, piemēram, naftu (kas par perspektīvām ekonomiskajai attīstībai!). Citu izmantojamu dabas resursu – purvu (kūdra), mežu (koksne) atrašanās vietas ir zināmas, rokam tik un cērtam, un nekāda pētniecība nav vajadzīga. Un ir pat labāk, ka tie pētnieki ar savām saudzēšanas idejām nemaisās pa starpu – tas tikai traucē biznesu un attīstību. Viens otrs, mazliet tālāk domājošs, varbūt teiktu, ka derētu selekcionēt tādu priedi, kas cērtamo resnumu sasniegtu divreiz ātrāk, nekā tas notiek ar pašreizējām. Cilvēka relatīvi mazpārveidotu biocenozu vērtība mūsu sabiedrībā nav atzīta. Raksturīgi, ka par to saglabāšanu un izpēti (bez kuras saglabāšana pa laikam nav iespējama) iestājas vien tās valstis, kuras šīs vērtības ir pilnīgi vai gandrīz pilnīgi zaudējušas.

Un varbūt tiešām Latvijas dabu pētīt nav vērts? Ja kāds augs vai dzīvnieks bieži sastopams Lietuvā, ļoti reti Igaunijā un tā areāla ziemeļu robeža iet caur Dienvidsomiju, katram ir skaidrs, ka Latvijā tas acīmredzot sastopams retāk nekā Lietuvā, bet biežāk nekā Igaunijā. Šajās valstīs veiktajos pētījumos gūtās atziņas par attiecīgās sugas ekoloģiju un literatūrā atrodamās ļoti vispārējās ziņas par Latvijas teritoriju ļautu diezgan precīzi uzminēt šīs sugas stāvokli Latvijā. Šādu dažādos aspektos nepētītu 64 000 km² lielu teritoriju ir cik tik nevajag Sibīrijas plašumos, Sahāras tuksnesī vai Amazones džungļos. Tomēr, ja apkārt tām ir pētītas teritorijas, mēs diezgan precīzi varam tajās gūtās atziņas ekstrapolēt uz nepētītajām. Runājot par Latviju, jautājums ir vienīgi tāds – vai mēs gribam kļūt par šādu nepētītu Zemeslodes stūrīti, visas zināšanas par kura dabu tiktu iegūtas, salīdzinot kaimiņu zemēs gūto pētījumu rezultātus? Acīmredzot, šāda nostāja būtu visai oriģināla un izdalītu Latviju savdabīgā veidā citu civilizēto valstu vidū.

Lieta tomēr nav tik vienkārša. Atšķirībā no tās Eiropas, uz kuru mēs tik ļoti tiecamies, Latvijā relatīvi neskartā daba vēl ir. Pie tam tajā saglabājies daudz kas tāds, kas mūsu “sapņu zemēs” jau pilnībā izzudis, un tur zaudētā atjaunošanai tiek tērēti fantastiski līdzekļi. Diemžēl – vairumā gadījumu nesekmīgi. Ļoti bieži šie mēģinājumi cieš neveiksmes tāpēc, ka zināšanas par atjaunojamo jeb reintroducējamo sugu bioloģiju ir nepietiekamas. Un, ja nu kāda suga milzīgās teritorijās ir nonākusi uz izzušanas robežas un pārpratuma pēc kāds īpatnis kaut kur parādās, tad šādā situācijā nekādi detalizēti pētījumi populāciju ekoloģijā vairs nav iespējami. Šo Rietumeiropā izzudušo, bet Latvijā veselīgās populācijās mītošo organismu ekoloģijas izpēte ir mūsu starptautiskas nozīmes prioritāte un pienākums. Lai saprastu, kas darāms, lai šie organismi neizzustu pavisam arī pie mums. Lai šīs mūsu zināšanas palīdzētu Rietumeiropai sekmīgi reintroducēt tos organismus, ko tā ir zaudējusi. Un, beidzot, lai mūsu zemē mītošās populācijas varētu kalpot kā donori attiecīgo sugu atjaunošanai to kādreizējās dzīves vietās. Latvijas dabas donora funkcija nav tālas nākotnes jautājums. Jau pāris gadus Latvijas ornitologi, atsaucoties Zviedrijas kolēģu lūgumam, palīdz atjaunot baltmugurdzeņa populāciju mežu lielvalstī Zviedrijā, un pēdējās ziņas liecina, ka mēģinājums varētu būt sekmīgs. Latvija ar saviem nieka 64 000 km² dod patvērumu 12% visu pasaulē mītošo mazo ērgļu. Pie mums ir pārsteidzoši daudz griežu, balto stārķu un citu sugu, kuru atjaunošanas mēģinājumi Rietumeiropā notiek vai notiks, un Latvijas populācijas un to izpētes rezultātā gūtās zināšanas būs būtiskas sekmīgai reintrodukcijas darbu veikšanai. Tie ir tikai daži piemēri no vienas dzīvnieku grupas. Un tādu vēl ne mazums var nosaukt citi zoologi un botāniķi.

Dzīvā daba bagātīgākā vai nabadzīgākā veidā mums apkārt ir vienmēr. Tas ir permanenti darbojošs vides faktors, ar kuru, līdzīgi kā ar meteoapstākļiem, mums jārēķinās savā darbībā. Jābūt lietas kursā par dabā un tieši Latvijas dabā vērojamām izmaiņām dažādu organismu grupās. Jāspēj šīs izmaiņas prognozēt, lai izvairītos no dažādiem nepatīkamiem pārsteigumiem – kādas lauksaimniecības kultūras vai meža kaitēkļa masveida savairošanās, apputeksnētāju kukaiņu izzušanas, savvaļas dzīvnieku pārnēsāto slimību izplatīšanās, dažādu praktiski izmantojamu dzīvnieku – zivju, medījamo zvēru un putnu skaita samazināšanās vai reaktīvo lidaparātu sadursmes ar putniem. Lai šo nepatīkamo pārsteigumu pie mums būtu pēc iespējas mazāk, daba ir jāpēta Latvijā (vispilnīgākā migrāciju ainas un putnu koncenrācijas vietu apzināšana Dānijā, Izraēlā vai citur neko nelīdzēs lidmašīnu – putnu problēmas risināšanā pie mums).

Tomēr diez vai tas ir galvenais. Tauta nevar pastāvēt bez savas valodas. Vismaz kā kultūras tauta tā nevar pastāvēt arī bez zināšanām par savu vēsturi, zemi un dabu (cik dziļi simbolisks ir 1936.–1937. g. Valtera un Rapas apgāda izdotā rakstu krājuma nosaukums – “Latvijas zeme, daba un tauta”). Ir jājautā – vai tiešām mēs gribam nokļūt daudzu jaunattīstības zemju stāvoklī, kur visas zināšanas par to dabu ir starptautisko organizāciju vai bagāto ārvalstu pētniecisko institūtu organizēto ekspedīciju darba rezultāts? Nu šāda situācija sāk veidoties arī Latvijā – piemēram, ornitoloģiskajos pētījumos, kur autors stāvokli pārzina labāk, jau tagad ap 80% tērēto līdzekļu tiek saņemti no starptautiskām nevaldības organizācijām un ārvalstu valdībām, kamēr Latvijas valsts finansējums savas zemes dabas izpētei raujas jo gadu jo mazāks. Aizvien biežāk dažādas biotehniskās ekspertīzes sakarā ar lielu projektu izstrādi tiek uzticētas ārzemju speciālistiem (kuri gan pārsvarā tērē savu valdību atvēlēto finansiālo palīdzību Latvijai), kamēr attiecīgo nozaru speciālisti Latvijā pamazām pāriet citā darbā, kurā var rast līdzekļus izdzīvošanai.

Visu šo pārdomu secinājums ir viens – Latvijas daba visās tās izpausmēs ir pietiekoši svarīgs pētījumu objekts, lai tiktu atzīts par prioritāru. Ar visām no tā izrietošām sekām. Zinātnieka darbs šajā jomā būtu vērtējams augstāk nekā, teiksim, valdības kancelejas apkopējas darbs (kā tas ir pašlaik). Šajos pētījumos būtu jādod iespēja darboties pietiekoši lielam pētnieku skaitam, lai nākotnē, vēlot kādā nozarē valsts profesoru Latvijas Universitātē, nevajadzētu priecāties, ka mums vispār ir kāds speciālists, kas atbilst attiecīgajiem kritērijiem, bet varētu arī izvēlēties no daudziem (vismaz vairākiem) šī posteņa kandidātiem. No šo profesoru un citu mācību spēku kvalifikācijas būs atkarīga to speciālistu kvalitāte, kurus taisāmies piedāvāt savai zemei un Eiropas Savienībai. Dabas pētījumu sašaurināšana neizbēgami negatīvi atsauksies uz augstākās izglītības kvalitāti, jo labu augstskolas pasniedzēju var atrast starp daudziem zinātniekiem. Lieki mierināt sevi ar domu, ka mūsu jauniešiem tagad pasaule vaļā – vaļā gan, bet nevajag taču viņiem aizvērt atpakaļceļu, praktiski liedzot iespējas darboties zinātnē Latvijā.

Uz mūžīgo zinātnei uzdodamo jautājumu “ko tas dos un kāds no tā labums?” dabas biologi šodien var atbildēt ļoti noteikti – tas ļaus saprast, kas darāms, lai saglabātu mūsu dabas bagātību un tās bioloģisko daudzveidību, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Un diez vai būtu pareizi mūsu nākotni skatīt vienīgi tādu matērijas augstāko attīstības formu, respektīvi, dzīvo organismu sabiedrībā, ko varam praktiski izmantot tehnoloģiskajos procesos vai lauksaimniecībā sev nepieciešamu produktu iegūšanai. Cilvēks nedzīvo, lai ēstu, bet ēd, lai dzīvotu.

Jānis Vīksne,
LZA korespondētājloceklis

Sakarā ar Latvijas un Polijas Zinātņu akadēmiju piecu gadu sadarbību enerģētikas un ekoloģijas jomā vizītē Rīgā bija ieradušies poļu zinātnieki Dr. habil. sc. ing. J. Mihna, kurš ir arī LZA goda doktors, Polijas ZA Vides veidošanas inženierzinātņu institūta (PZA VVII) direktors Dr. habil. sc. ing. J. Kapala, Polijas enerģijas politikas vecākais padomnieks F. Kravčinskis, kā arī personas, kas Centrāl- un Austrumeiropas valstīs ilglaicīgi sadarbojušās enerģijas un ekoloģijas jomā: Centrāl- un Austrumeiropas Enerģijas ekonomikas semināru vadītājs Dr. V. Rīzners (Vācija) un Eiropas Menedžmenta akadēmijas menedžeris Dr. D. Frormans (Vācija).

Polijas ZA un Latvijas ZA Nolīguma par zinātnisko sadarbību ietvaros LZA Fizikālās enerģētikas institūta (FEI) un Polijas ZA Vides veidošanas inženierzinātņu institūta (VVII) sadarbības projekti ir “Enerģētikas un ekoloģijas politikas problēmas valstīm pārejas periodā” un “Enerģētikas un ekoloģijas vadības optimizācija”.

Par abu valstu zinātnieku sadarbības enerģētikas un ekoloģijas jomā var uzskatīt 1995. gada martu, kad Francijā, Bordo Universitātē II, starptautiska semināra ietvaros, PZA VVII profesors Jeržijs Mihna nolasīja referātu “Enerģijas politika pārejas periodā” kura saturs izraisīja LZA FEI interesi. 1996. gada februārī Polijā, Zabržē, notika pirmā darba grupas “Sadarbība enerģijas un ekoloģijas politikā Baltijas valstīs pārejas periodā” apspriede. VVII direktors Dr. habil. sc. ing. Jans Kapala piedāvāja uzsākt darbu pie projekta “Videi draudzīga enerģētikas koncepcija Baltijas valstīm pārejas periodā” un realizēt to 2 gadu laikā. Baltijas valstu Zinātņu akadēmijas apspriedē pārstāvēja: Igaunijas – prof. H. Kārs (no 1997. gada aprīļa Igauniju pārstāv Ph. D. Ulo Rudi); Latvijas – prof. N. Zeltiņš; Lietuvas – Dr. habil. sc. ing. V. Miškinis. Apspriedes nolēma organizēt 6 reizes gadā, pieaicinot arī citus zinātniekus, un tas tika izpildīts. Projekta pētījumi tika izvērtēti Baltijas valstu konferencē “Enerģijas politika Baltijas jūras valstīm pārejas periodā” Varšavā 1998. gada februārī. Konferenci organizēja PZA VVII un Polijas Ekonomikas ministrija. Galvenie projekta rezultāti: noteikti plāna ekonomikas principi un rezultāti; noteikti pamata mērķi pārejas periodam; apkopota Baltijas jūras valstu pozitīvā pieredze pārejas periodā; apkopota negatīvā pieredze pārejas periodā; pētīti Baltijas jūras valstu ārējie šķēršļi attīstībai pārejas periodā; pētīti Enerģijas politikas pamatprincipi pārejas periodā; pacelts jautājums par “ēnu ekonomikas” un “melnā tirgus” iespaidu; pētīti šķēršļi, kurus rada attīstīto valstu iestādes un uzņēmumi; pētīta attīstīto valstu dažādā pieeja sadarbībai; pētīta atšķirība sadarbība partneru izvēlē pārejas periodā; pētītas Baltijas jūras valstu enerģijas efektivitātes problēmas pārejas periodā; izveidota mācību programma “Enerģijas taupīšanas politika pārejas perioda apstākļos” maģistratūrai.

1998. gada jūnijā Varšavā notika Baltijas jūras valstu konference “Grupas Baltijas valstu enerģētikas un ekoloģijas politika atskaite par pētījumiem un Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstu Ekoloģijas un enerģētikas politikas centra dibināšana”.

Uz PZA VVII bāzes oficiāli Centrs (tas praktiski darbojās jau no 1995. gada) tika apstiprināts. Tā vadītājs ir VVII direktors Dr. habil. sc. ing. Jans Kapala, zinātniskais vadītājs – profesors Jeržijs Mihna. Centra dibināšanā piedalījās arī Eiropas Menedžmenta akadēmija un LZA FEI.

1999. gadā saskaņā ar Protokolu notika seši starptautiski simpoziji “Racionālu enerģijas un ekoloģijas procesu matemātiskā modelēšana”. Sadarbības ietvaros tika izstrādātas un Rīgā, LZA FEI Habilitācijas un promocijas padomē 1998. gadā aizstāvētas divas habilitētā inženierzinātņu doktora disertācijas: Dr. inž. J. Kapala 24. februārī aizstāvēja Dr. habil. sc. ing. grādu ar zinātnisko darbu kopumu “Energoietilpīgas rūpniecības kaitīgo izmešu samazināšanas kompleksie pētījumi”. J. Kapalam piešķirtais LZA grāds nostrificēts Polijas Republikā.

Dr. V. Miškinis 31. martā aizstāvēja Dr. habil. sc. ing. grādu ar zinātnisko publikāciju kopumu “Enerģētikas perspektīvās plānošanas problēmu un metožu kompleksie pētījumi: Lietuva”. V. Miškinim pie šķirtais LZA grāds ir nostrificēts Lietuvas Republikā. 1999. gada 19. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē LZA goda doktora (Dr. h. c.) grāds tika piešķirts Jeržijam Mihnam.

Sadarbības rezultāti patlaban atspoguļoti 21 publikācijā. Publikācijai ārzemju izdevniecību redakcijās iesniegti vēl vairāki raksti.

Minētā PZA – LZA sadarbība veicināja arī LZA zinātnieku sadarbību ar  Igaunijas un Lietuvas ZA zinātniekiem, kā arī ar Vācijas un Amerikas Savienoto Valstu zinātniekiem. Arī žurnāla Latvian Journal of Physics and Technical Sciences (Dr. habil. sc. ing. J. Kapala ir šī žurnāla redkolēģijas loceklis) 2000. gada Nr. 1. ir mūsu sadar bības rezultāts. Šī žurnāla numura autori: akadēmiķis J. Ekmanis (Latvija), Dr. sc. ing. A. Dāvis (Latvija), Dr. iur. D. Frormanns (Vācija), Dr. habil. sc. ing. J. Kapala (Polija), M. Sc. F. Kravčinskis (Polija), prof. J. Mihna (Polija), prof. V. Rezners (Vācija) un prof. N. Zeltiņš (Latvija). 2000. gada žurnāla nr. 2. darbus iesnieguši: akadēmiķis J. Ekmanis (Latvija), Dr. A. Galinis (Lietuva), Dr. habil. sc. ing. V. Miškinis (Lietuva), Ph. D. M. Robinsons (ASV, Nevedas Universitāte), Ph. D. U. Rudi (Igaunija), Dr. iur. D. Frormanns (Vācija), M. Čaikovska (Latvija), V. Geme (Latvija), Dr. phys. G. Šlihta (Latvija), prof. V. Zēbergs (Latvija) un prof. N. Zeltiņš (Latvija).

2000. gada 17. martā notika LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas (FTZN) sēde ar dienas kārtību: “Latvijas un Polijas Zinātņu akadēmiju 5 gadu zinātniskās sadarbības pieredze enerģētikā un ekoloģijā”. Sēdi atklāja un vadīja FTZN priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis. Sēdē piedalījās arī Polijas Re publikas vēstnieks Latvijā J. Bratkēvičs. No Polijas puses referātus nolasīja VVII direktors Dr. habil. sc. ing. J. Kapala (Enerģijas taupīšanas un apkārtējās vides aizsardzības politikas metodes pārejas periodā), VVII profesors, Dr. h. c. J. Mihna (Optimālā ener ģijas taupīšanas politika Centrālās un Austrumeiropas valstīs) un Polijas Ekonomikas ministrijas padomnieks F. Kravčinskis (Reformu rezultāti Polijas enerģētikas sektorā laikā no 1990. līdz 1998. gadam). Vācijas zinātnieku referātus nolasīja Eiropas Menedžmenta akadēmijas menedžeris, Dr. iur. D. Frormans (Enerģijas un apkār tējās vides aizsardzības politikas problēmas Centrālā un Austrumeiropā) un Citavas – Gorlicas Tehniskās un Ekonomiskās augst skolas profesors, Dr. rer. oec. habil. V. Rīzners (Centrālās un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstu enerģētikas saimniecības attīstības tendences). Prof. N. Zeltiņš nolasīja referātu “Polijas un Latvijas Zinātņu akadēmiju piecu gadu sadarbības rezultāti enerģētikas un ekoloģijas pētījumos”.

FTZN sēdē un sarunās FEI tika apspriesti pētījumu plāni, lai realizētu kopējās sadarbības projektus. Galvenais uzsvars pētījumos tiks likts, lai izstrādātu priekšlikumus stabilas attīstībai un videi draudzīgas enerģētikas un rūpniecības attīstībai mūsu valstis. Nākamā zinātnieku tikšanās paredzēta š. g. maijā un jūnijā.

Namejs Zeltiņš

Baltistikas pētnieki Pēterburgā

Pēterburgas Valsts universitātē darbojas baltistikas pētnieku grupa, kura laikposmā no 1998. līdz 2008. gadam ir ieplānojusi balstistikas konferenču ciklu, katru konferenci veltot noteiktam valodas līmenim. Konferenču ciklu 1998. gadā atklāja baltu filoloģijas problēmu apskats apaļā galda konferencē, bet 1999. gada konference bija veltīta fonētikas un akcentoloģijas jautājumiem. Šogad konferencē valodnieku uzmanības lokā bija morfoloģija un vārddarināšana. Konferencē tika nolasīti 32 referāti, un konferences darbs ritēja spraigi, ar jautājumiem un debatēm visas paredzētās trīs dienas. Par baltistikas problēmām teorētiskās atziņas tika izteiktas lietuviešu, latviešu, krievu, vācu un angļu valodā.

Latvijas valodnieki konferencē nolasīja 19 referātus, kuros morfoloģijas un vārddarināšanas problēmas tika skatītas gan vēsturiskā (M. Baltiņa, A. Breidaks, O. Bušs, L. Leikuma, E. Milčonoka u.c.), gan mūsdienu (A. Kalnača, I. Lokmane, J. Rozenbergs u.c.) aspektā.

Konferences tematiskā ievirze – baltistika, morfoloģija un vārddarināšana – acīmredzot piesaistīja visu konferences dalībnieku interesi, tādēļ referātus klātesošie noklausījās ar lielu uzmanību un referentu teikto papildināja gan ar uzdotajiem jautājumiem, gan ar debašu komentāriem.

Interesanti bija vērot, kā teorētiskās pieejas krustugunīs spēkiem mērojās slāvu un baltu valodnieki jautājumos par baltu un slāvu valodu vēsturiskajiem sakariem, kā arī par atsevišķu formu etimoloģijas traktējumu (tas izpaudās, piemēram, J. Otkupščiko va un V. Smočinska jautājumos mūsu kolēģiem A. Breidakam un O. Bušam).

Vairāki referāti bija veltīti dialektoloģijai, apliecinot šīs jomas lomu valodu un tautu vēstures izpētē. Latviešu valodniecībā jūtami aktivizējusies 17.–18. gadsimta latviešu rakstu valodas pētnieku grupa, kas darbojas LU Mākslīgā intelekta laboratorijā un savos pētījumos izmanto datortehnikas piedāvātās tekstu automatizētās apstrādes iespējas.

Klātesošie tika iepazīstināti arī ar valodas statistisko pētījumu rezultātiem un ar problēmām un to risinājumiem gramatikas mācīšanā latviešu valodas kā otrās valodas apguvē.

Pārliecinošu iespaidu uz klausītājiem atstāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas apstiprināto publicēto terminu vārdnīcu shēma, kas uzskatāmi rādīja Latvijas nozaru speciālistu rosīgo terminoloģisko darbību 20. gadsimta pēdējā desmitgadē. Par latviešu valodas spēju apkalpot visdažādāko nozaru terminoloģiskās vajadzības liecināja apkopotie 90. gadu terminoloģiskie vārddarinājumi, kas veidoti atbilstoši gan latviešu valodas likumībām, gan nozaru jēdzienu specifikai.

Ar dažādiem jautājumiem tika rūdīti referenti, kuru teorētiskajā pieejā dominēja zinātnieka subjektīvais skatījums un dažkārt apstrīdama terminu izvēle. Latviešu valodniecībā jau sen nobriedusi vajadzība pēc mūsdienu valodniecības terminu skaidrojošās vārdnīcas. Konference apliecināja, ka valodniecības terminoloģijas izstrāde ir jāsāk nekavējoties.

Valentīna Skujiņa

Skolnieki par skolotāju

Akadēmiķim Kurtam Švarcam – 70

LZA īstenais loceklis Kurts Švarcs (fizika), dz. 27.04.1930., ievēlēts 06.12.1990. (Kor. loc.: 17.06.1971.–06.12.1900.) Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa, LU Cietvielu fizikas institūts. Pašreizējā adrese: Gesellschaft für Schwerionenforschung (GSI) Darmstadt Materialforschung, Planckstr. 1, D-64291 Darmstadt, Deutschland. (No Latvijas Zinātņu akadēmijas Gadagrāmatas 2000)

Klātesošie: akadēmiķa Kurta Švarca zinātniskie skolnieki akadēmiķis Juris Ekmanis, korespondētājlocekļi Jānis Kristapsons un Andris Ozols.

Katram no trim klātesošajiem ceļš zinātnē sācies citādi, bet visiem viņiem tas noticis Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā. Vidusskolniekam Andrim Ozolam – laboratorijā pie Māras dīķa. Studentam Jurim Ekmanim pirmais ieraksts institūta algu sarakstā ir kurinātājs atomreaktorā, jo kurinātāja darbs tika novērtēts par pieciem rubļiem augstāk nekā laboranta, un tas studentam, kuram par strādāšanu tika atņemta stipendija (kā saka pats Ekmanis – lai students nekļūtu pārāk bagāts), nebija mazsvarīgi. Jānis Kristapsons kā “ceļinas” apguvējs bija nopelnījis vietu studentu kopmītnē, ko ar savu nosūtījumu apstiprināja universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes arodbiroja loceklis pasniedzējs Kurts Švarcs. Vēlāk viņi visi trīs satikās 1962. gadā dibinātajā Fizikas institūta jonu kristalu radiācijas fizikas laboratorijā, kuras vadītājs bija Kurts Švarcs.

Kā skolnieki raksturo savu skolotāju tagad, pēc tik daudziem gadiem, viņa nozīmīgas jubilejas priekšvakarā?

PLAŠUMS

– Švarca vadībā attīstītie zinātniskie virzieni Latvijā ir dielektrisko materiālu radiācijas fizika, termoluminiscentā dozimetrija, hologrāfija, optiskie reģistrējošie materiāli. (J. Kristapsons)

– Švarcs nekad nav bijis provinciāls. Viņš savu doktora disertāciju aizstāvēja Igaunijā, ar kuru mums bija ļoti labi sakari. Arī abas manas disertācijas – kandidāta un doktora – aizstāvētas Tartu. Virzieni, pie kuriem mēs laboratorijā strādājām, bija Latvijai absolūti oriģināli. Formāli skaitījās, ka strādājam pie jauniem materiāliem atomelektrostacijās izmantojamām konstrukcijām. Toreiz tas bija ļoti plašs darba lauks. Švarcs izdarīja arī tajos laikos gandrīz neiespējamo – 1981. gadā sarīkoja Rīgā starptautisku konferenci, uz kuru atbrauca daudzas ārzemju prominences cietvielu fizikā. Viņi tak nebūtu braukuši uz nezināmu, zinātnei nenozīmīgu vietu! Cik skauģu un nelabvēļu viņš ar to atkal izpelnījās, lai paliek atklāts jautājums. (J. Ekmanis)

– Apstiprinājums viņa plašajam skatījumam ir arī 1992. gadā saņemtais uzaicinājums strādāt Vācijā slavenajā Heidelbergas universitātē, ko viņš arī izmantoja to iespēju dēļ, kādas viņa zinātniskajam darbam tur pavērās. (J. Kristapsons)

NOVITĀTE

– 1960. gadā Salaspilī sāka celt atomreaktoru. 1961. gada rudenī to palaida. Vēl nevienam īsti nebija skaidrs, ko tajā darīt. Švarcu nozīmēja par atomreaktora priekšnieku, kas viņš bija 10 gadus, paralēli laboratorijas vadītāja un Fizikas institūta direktora vietnieka zinātniskajā darbā amatiem. Švarcs zināja, ko darīt atomreaktorā. Viņš bija neapšaubāms līderis cietvielu fizikā, faktiski stāvēja pie Rīgas cietvielu fizikas skolas tapšanas – visi pirmie cietvielnieki bija kādreizējie Ludviga Jansona audzēkņi. Viens no Fizikas institūta direktoriem gan mēdza teikt: “Nav mums nekādas cietvielu fizikas! Ir radiācijas fizika.” Tā no institūta administrācijas puses tika uzturēts tāds kā konflikts starp cietvielu fiziku un magnetisko hidrodinamiku. Sāncensība par prioritāti. Taču cietvielu fizika bija. (J. Ekmanis)

– Tāda novitāte toreiz bija arī hologrāfija. Kad pēc studijām Gorkijā un dienesta Melnās jūras flotē 1972. gadā atgriezos Švarca laboratorijā, tā jau svinēja 10 gadu jubileju. Švarcs mani iepazīstināja ar jaunākajiem pētījumiem hologrāfijā, un tā kļuva par manas dzīves galveno darba lauku. Es šķiet biju pēdējais, kas profesora Švarca vadībā 1991. gadā aizstāvēju doktora disertāciju. (A. Ozols)

VADĪTĀJA SPĒJAS

– Švarcs bija profesionāls vadītājs. (J. Ekmanis)

– Arī psihologs. Viņš ļāva strādāt patstāvīgi, bet zināja, kurā brīdī padarītajam ir jāpavelk svītra un jāraksta raksts. Pēc profesora Švarca domām, es sirgstu ar “patoloģisku pamatīgumu,” man vienmēr liekoties – vēl par maz, par maz, bet Švarcs zināja, kurā brīdī mani apstādināt. (A. Ozols)

– Jā, viņš šad tad atnāca, paskatījās, ko daru. Un tad uzreiz: “Juri, jāraksta raksts!” Un raksti tapa. Tas pierāda, cik intensīvs bija darbs viņa vadībā. Tagad smiekli nāk, kad dzirdu uztraucamies par prasību doktorantam aizstāvoties uzrādīt piecas (!) publikācijas. (J. Ekmanis).

– Vissavienības VAKs (augstākā atestācijas komisija) nav apstrīdējusi nevienu Švarca vadīto disertāciju. Tādu bija ap 30. (J. Ekmanis)

– Ne tikai viņa paša vadītās disertācijas – arī nevienu viņa vadītajā disertāciju aizstāvēšanas padomē aizstāvētu disertāciju, un tādu kopsumā bija ap 200. (J. Kristapsons)

KOMPROMISA CILVĒKS?

– Viņš nebūt nav no tiem, kas cenšas visur un visiem būt labs. Viņš institūtā varēja nonākt arī diezgan asos konfliktos. Bet viņš fantastiski spēja panākt viedokļu saskaņu tur, kur tas bija nepieciešams. Kamēr cietvielu fizika attīstījās gan Fizikas institūtā, gan universitātē, šo abu grupējumu starpā nereti pastāvēja slēptāki vai atklātāki konflikti, pat ne konflikti – zemūdens strāvojumi. Ko darīja Švarcs? Salika universitātes cilvēkus disertāciju aizstāvēšanas padomē, kas Latvijā bija viena un atradās Fizikas institūtā. Nu vairs nekāda naidošanās nesanāca. Man jāsaka – šo viņa māku panākt kompromisu dažādi domājošu cilvēku starpā es cenšos izmantot arī šodien, strādādams par Fizikālās enerģētikas institūta direktoru un Zinātņu akadēmijas viceprezidentu. (J. Ekmanis)

REDZESLOKS

– Švarcam padomju režīma apstākļos bija nosliece interesēties par tādām tendencēm un cilvēkiem, ko toreiz apzīmēja par disidentiskiem. Par Freidu, dzenbudismu. Viņam patika Kandinskis, viņa draugs bija Kurts Fridrihsons. Švarcs pārvaldīja vācu valodu, iemācījās angļu, arī franču. Kabinets viņa dzīvoklī Ģertrūdes ielā bija pilns ar grāmatām. Reti kaut ko tādu gadās redzēt dzīvē. (J. Kristapsons)

– Profesors aicināja jaunos uz savu dzīvokli runāt ne tikai par darbu. Runāts tika arī par mākslu, dzeju, filozofiju. Es esmu par to viņam pateicīgs. Jāatzīmē arī visas viņa ģimenes viesmīlība. Neiz trūkstošs bija cienasts – tēja, maizītes, cepumi. Ne vien mājās, bet arī institūta laboratorijā bija daudz viņa personīgo grāmatu. Kad Fizikas institūtu pievienoja universitātei un mēs pārvācāmies uz Cietvielu fizikas institūtu, arī viņa grāmatas atvedām līdz. (A. Ozols)

– Pagājušā gada novembrī Vācijā piedalījos konferencē Karlsrues pilsētā, kilometrus 50 no Heidelbergas, kur tagad dzīvo Švarcu ģimene. Švarcs mani sagaidīja dzelzceļa stacijā, un mēs pavadījām kopā deviņas stundas. Ko runāt bija daudz, jo nebijām tikušies kopš 1992. gada. Švarcs man parādīja Heidelbergu, aizveda uz Heidelbergas universitātes Fizikas institūtu. Kaut arī viņš vairs nav universitātes štata profesors un ir emeritējies, viņam joprojām ir atslēgas no institūta ārdurvīm un sava kabineta, kur viņš var nākt un iet jebkurā diennakts stundā. Viņš var ne tikai strādāt savā kabinetā un institūta bibliotēkā, bet arī braukt komandējumā uz universitātes rēķina. Vakariņās Švarcu ģimnes lokā es atkal, kā tas naivais jauneklis 1961. gadā, varēju brīnīties par lielo bibliotēku, kas profesoram nepilnos desmit gados Vācijā sakrājusies. (J. Kristapsons)

– Šovasar augustā Viļņā notiks starptautiska konference. Profesors Švarcs ir apsolījis tajā ierasties un referēt par saviem jaunākajiem pētījumiem. Iespējams, ka pēc tās viņš atbrauks arī uz Rīgu. (A. Ozols)

Cerībā uz drīzu tikšanos un vēlot sekmes zinātnē (Kurts Švarcs joprojām veic intensīvu zinātnisku darbu Darmštates materiālu zinātnes institūtā), kā arī stipru veselību, akadēmiķi Kurtu Švarcu, starp citu, vienīgo Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, kurš pastāvīgi dzīvo un strādā Rietumos, jubilejā sveic viņa uzticīgie skolnieki

Juris Ekmanis
Jānis Kristapsons
Andris Ozols

Stāstījumu pierakstīja Zaiga Kipere

Profesoram Heinriham Strodam – 75

20. aprīlī uz pārdzīvoto un paveikto atskatīsies, to vērtēs un nākotnes ieceres atklās ievērojams zinātnieks, šobrīd labākais arhīvu un vēstures avotu pārzinātājs, daudzu paaudžu vēsturnieku skolotājs, LZA goda loceklis, habilitētais vēstures doktors, LU profesors Heinrihs Strods.

Jubilāra publikāciju skaits ir daudzos simtos, grāmatu – desmitos, katrā no tām ir kāda Latvijas vēstures novitāte. To apliecina profesionālo vēsturnieku atsauces uz prof. H. Stroda darbiem. Manuprāt, no jaunākajiem darbiem, unikāls ir izdevums “Latvijas katoļu baznīcas vēsture 1075–1995” (to autors sagatavoja pēc metropolīta Jāņa Pujāta ierosmes) un plašais pētījums par Latvijas nacionālajiem partizāniem.

Apbrīnojama ir jubilāra uzņēmība, enerģija un pacietība, organizējot un vadot LU vēstures izdevuma sagatavošanu. Un ļoti būtiski, ka katru darbu profesors cenšas veikt līdz galam – tā publicēšanai, kas mūsdienu apstākļos nav ne vienkārši, ne viegli.

Šo rindu autors būs vienmēr pateicīgs par lielo atbalstu, ko jubilārs sniedza un sniedz Latvijas kartogrāfijas vēstures pētījumos.

Jubilārs, manuprāt, ir visai kautrīgs sava milzīgā veikuma vērtēšanā. Par to liecina Latvijas katoļu baznīcas vēstures ievada nobeigumā liktais teiciens: Feci, quod potui, faciant meliora potentes (Esmu darījis, ko varēju, kas var, lai dara labāk).

Domāju, jubilāram precīzāk atbilst:

Debes, ergo potes (Tev vajag, tātad Tu spēj)! Vēlot stipru veselību, jo zinu, ka ieceru profesoram Heinriham Strodam ir ļoti daudz,

viens no jubilāra skolniekiem
Jānis Štrauhmanis

Rapsis ir jauna,

bet perspektīva eļļas augu kultūra Latvijā

Rapsis brīvā dabā nav sastopams. To pazīst kā kultūraugu jau sirmā senatnē. Eiropā tas ievests vai nu no Indijas, vai arī no Vidusjūras valstīm. Uzskata, ka rapsis ir eļļas kāļa un ripša krustojums. Ripsis atrodams brīvā dabā arī tagad, bet to arī kultivē. Te ir notikusi jaunas šķirnes – rapsis – veidošanās dabā, liekas bez cilvēka līdzdalības.

“Rapsis Latvijā ir jauna kultūra, tāpēc tas rūpīgi jāpēta, lai tas nākotnē sasniegtu tādus rezultātus, kādi ir pasaulē”: teica Luks Maršals seminārā, kas notika 28.03.2000. Rīgā un kuru organizēja eļļas augu audzētāju un pārstrādātāju asociācija “Latvijas Rapsis” kopā ar Francijas Eļļas un proteīnaugu federāciju. Seminārā dzirdētais vēlreiz pārliecināja tā klausītājus, ka rapsis ir pilnīgi izmantojams augs. Francijas pārstāvji galveno akcentu uzsvēra uz iespēju rapsi izmantot proteīnu un dīzeļdegvielas iegūšanai. Proteīni paliek spraukumos pēc eļļas izspiešanas un tie noder lopbarības bagātināšanai. Rapšu eļļu pārtikas vajadzībām Francijā izmanto 6% no kopējā eļļas patēriņa. Bet šis procents ar katru gadu pieaug. Arvien plašāk rapšu eļļu izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai. Francijā trijās rūpnīcās gadā ražo 300 000 t biodīzeļdegvielas (RME). To iegūst no rapšu eļļas pāresterificēšanas procesā ar metilspirtu.

Seminārā galvenā vērība bija pievērsta rapša audzēšanai. Ziņas, ko sniedza franču kolēģi, lieti noderēs rapšu audzētājiem Latvijā. Arī šinī nozarē nepieciešama kooperēšanās. Šo jautājumu sīki izklāstīja Luks Maršals – Luāras Lauksaimniecības kameras Konsultāciju un starptautiskās kooperācijas departamenta vadītājs. Ziemeļvidzemes rapša audzētāju kooperatīvs Visvalža Skujiņa vadībā darbojas šinī nozarē Latvijā.

Edgars Ruža, asociācijas “Latvijas rapsis” prezidents, aicināja zemniekus audzēt rapsi plašākās teritorijās un sadarboties ar eļļas pārstrādātājiem. Viņš uzsvēra, ka kooperācija rapša audzēšanā nepieciešama, tam labs piemērs franču pieredze šinī jautājumā.

Ksavjers Belēns (Xavier Beulin), Luāras Lauksaimniecības kameras prezidents, Francijas Eļļas un proteīnaugu federācijas prezidents, referēja par produkciju, ko iegūst no augu eļļām, uzsverot rapšu eļļas kvalitātes nozīmi. Francijā ir vairākas rapšu audzētāju organizācijas, kas veic vienotu darbu, lai sasniegtu augstus rādītājus rapšu eļļas ieguvē un pārstrādē.

Emīls Šonē (Emile Chone), AGROPOLE menedžers, savā ziņojumā pievērsa klausītāju uzmanību eļļas augu audzēšanas platībām pasaulē un Francijā. Viņš arī uzsvēra biodegvielas lielo nozīmi ekoloģijas problēmu risināšanā. Francijā plaši lieto fosīlās dīzeļdegvielas maisījums ar RME. RME piedevas parastajai biodīzeļdegvielai veicina pēdējās pilnīgāku sadegšanu motoros, tāpēc izplūdes gāzēs ir mazāk oglekļa oksīda un kvēpu. Bez tam samazinās izmešos arī sēra dioksīda daudzumus, jo RME nesatur sēra savienojumus. Iegūtajam RME Francijā meklē arī citas pielietošanas iespējas: ziežeļļu, ādu mīkstinātāju, virsmas aktīvu vielu, plastifikatoru u. c. ražošanai. Blakusproduktu jēlglicerīnu tālāk pārstrādā, iegūstot tīru glicerīnu, kā arī to izmanto ķīmiskā rūp niecībā.

RME iegūšanai var izlietot arī pārtikā nelietojamo rapšu eļļu (eļļa ar augstu erukskābes saturu).

Profesors Mārtiņš Beķers pastāstīja par sasniegumiem biodegvielas pētījumu jomā Latvijā. Viņš arī uzsvēra etilspirta pielietošanu rapšu eļļas pāresterificēšanai, iegūstot REE. Šinī pāresterificēšanas procesā mūsu apstākļos ir virkne priekšrocību. Lūk, dažas no tām: etilspirts ir mazāk toksisks par metilspirtu, etilspirts ir vietējā izejviela, metilspirts – importa prece u. c. Franču kolēģi mūs atbalstīja etilestera (REE) iegūšanā no rapšu eļļas. Latvijā metilspirtu neražo, bet absolūtā etilspirta rūpnīcu Jaunpagastā paredz uzcelt jau 2003. gadā.

Seminārā dzirdētais vēl reizi apliecināja, cik plašas iespējas paveras turpmākam darbam kā audzētājiem, tā arī tā pārstrādātājiem. Rapšu eļļa Latvijā ieņems redzamu vietu kā pārtikā, tā daudzās tautsaimniecības nozarēs. Franču kolēģi labprāt sadarbosies ar mūsu rapša audzētājiem, ražotājiem un zināt niekiem. Domāju, ka rapsis kā ataudzējama eļļas kultūra ir vērā ņemams augs, kas pilnīgi izmantojams lietderīgu produktu ražošanā.

Liekas, ka biodīzeļdegviela arvien lielāku pielietošanu atradīs mūsu dīzeļmotoru darbināšanai. Sevišķi tas sakāms par transporta līdzekļiem, kas tik ļoti piesārņo gaisu lielās pilsētās, liegumos, tūrisma objektos, visur, kur motoru degviela ir dīzeļdegviela.

Vienā no naftas ķīmijas 1999. g. žurnāliem teikts: “Sadedzinot akmeņogles un mazutu, pasaules atmosfērā ieplūst 160 miljonu t sēra dioksīda (SO₂), no tiem 15% attiecas uz naftas produktiem”. Jau šie skaitļi vien liek domāt par jauniem meklējumiem alternatīvu, dabai nekaitīgu, biodīzeļdegvielu iegūšanai un pielietošanai.

E. Gudriniece

Aicinājums pieteikties
un iesniegt referātu tēzes

Operāciju pētījumu un simulācijas teorētiskie un praktiskie aspekti ražošanā, loģistikā, transportā un pakalpojumos. Tuvāka informācija:

http://www.itl.rtu.lv/RigaConf2000

G. Merkurjeva, RTU, Kaļķu iela 1, LV-1658, Rīga,
tālr. 7-089-514, fakss 7-089-513, e-pasts: RigaConf2000@itl.rtu.lv

LATVIJAS UNIVERSITĀTES
LATVIJAS VĒSTURES INSTITŪTS

rīko

par arheologu pētījumiem Baltijā
1998. un 1999. gadā

Sesija notiks 2000. gada 27. aprīlī

LZA Augstceltnē

Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, III stāva zālē

PROGRAMMĀ

9.00–10.20

Ievadvārdi.

Ilga Zagorska. Arheoloģiskie un ģeoloģiskie pētījumi Lielupes baseinā.

Ilze Loze. Arheoloģiskā pētniecība Ģipkas lagūnā.

Andrejs Vasks. Bīlavu “Velna laivas” izrakumi un rekonstrukcija.

Pārtraukums

10.40–11.50

Antonija Vilcāne. Jersikas izrakumu desmitgade.

Andris Celmiņš. Arheoloģiskās liecības par viduslaiku kapu iekārtojumu Rīgas kapsētās.

Roberts Spirģis. Nozīmīgākie arheoloģiskie atklājumi Rīgas Rātslaukumā 1999. gadā.

Pusdienas pārtraukums

13.00–14.20

Māris Zunde. Arheoloģisko objektu dendrohronoloģiskā datēšana un tās perspektīvas Latvijā.

Ülle Tamla (Tallina). Arheoloģiskie lauku darbi Igaunijā 1998. un 1999. gadā.

Vytautas Kazakevičius (Viļņa). Jaunākie arheoloģiskie pētījumi sēļu apdzīvotās teritorijas dienvidu galā.

Pārtraukums

14.35–15.30

Gunita Zariņa. Dažas iezīmes Rīgas 13.–17. gs. iedzīvotāju paleodemogrāfijā.

Guntis Gerhards. Latvijas iedzīvotāju ķermeņu garuma epohālā mainība.

Debates un noslēgums.

Turpmāk augstskolās – bez iestājpārbaudījumiem!

Ministrija ir nolēmusi nākamajā mācību gadā mikrorajonu principu attiecināt arī uz augstskolām, pie tam likvidējot iestājeksāmenus un konkursus. Tā visiem Čiekurkalna, Mežaparka un Sarkandaugavas studētgribētājiem būs jāmācās Policijas vai Aizsardzības akadēmijā, Ziepniekkalna jauniešiem – Biznesa augstskolā “Turība”, Marijas – Čaka ielas jaunietēm – LU Filoloģijas vai Svešvalodu fakultātē, bet Kurzemes rajona jauniešiem – tikai un vienīgi Medicīnas akadēmijā.

Vēl neesot īsti noregulēta mikrorajonu robeža starp Latvijas Universitāti un Mūzikas akadēmiju, kuras atrodas visai tuvu viena otrai. Neapstrīdāma būtu robeža pa Arhitektu ielu, bet par galveno strīdus objektu izvērties Vērmaņdārzs ar “Vernisāžu”. Mūzikas akadēmija stingri pastāv uz “Vernisāžas” iekļaušanu savā ietekmes zonā, jo Pauls, lūk, esot beidzis Konservatoriju, toties Peters nekad nav studējis Universitātē.

Radusies akūta nepieciešamība beidzot uzbūvēt pirms 20 gadiem uzprojektēto Mākslas akadēmijas piebūvi, lai varētu apmierināt visus Valdemāra ielas labās puses reflektantus. Kreisā puse tikšot piešķirta Jūras akadēmijai.

Maskavas priekšpilsētas čigānu graustu rajonu un Ķengaragu apkalpos Praktiskās psiholoģijas institūts, kas atrodas Zinātņu akadēmijas Augstceltnē, tādēļ Izglītības un zinātnes ministrija ir paredzējusi piešķirt Zinātņu akadēmijai krietnu summu no ārpusbudžeta līdzekļiem Augstceltnes spicās daļas remonta nobeigšanai, jo nebūtu pieļaujams, ka tornis gāzdamies traumētu studentus miesīgi vai praktiski psiholoģiski.

“Dzīvojot līdzi Rīgas izaugsmei, man radās vēlēšanās pilsētas 800 gadu jubileju apliecināt ar kaut ko savdabīgu: radošas sadarbības kopprojektu ar Norvēģijas māksliniekiem piecu gadu garumā. Nolēmu aicināt uz sadarbību savus draugus no Norvēģijas – katru gadu kādu citu. Tātad viens latviešu un pieci norvēģu mākslinieki: norvēģu un latviešu granīta tēlniecības simpozijs “5 plus 1”.

Kopš 1980. gada esmu Norvēģijā ciemojies un piedalījies simpozijos. Šīs zemes ļaudis mani vienmēr garīgi spēcinājuši. Tā arī dzima doma radīt šeit pie Mārupītes skulptūru grupu, kas savienotu mūsu idejas un gara spēku. Pirmais kopdarba mēģinājums notika Norvēģijā 1994. gadā, kad starptautiskajā labradora tēlniecības simpozijā Larvikas labradora atradnēs strādāju kopā ar arhitektu un keramiķi, sīkplastikas meistaru Ulriku Hellumu. Manai idejai piekrita visi pieci manis uzaicinātie norvēģu tēlnieki. Simpoziju atbalstīja Norvēģijas Karalistes Ārlietu ministrija, vēstniecība Latvijā, tāpat arī Latvijas Zinātņu akadēmija, Māksli nieku savienība, Kultūras ministrija un Kultūrkapitāla fonds.

Divi mākslinieki kopīgi rada vienu darbu. Tas ir spraigs radošs process gada garumā. Sadarbība ar katru partneri noritējusi mazliet atšķirīgi, bet vienmēr pilnīgas saprašanās garā. Vispirms Norvēģijā tiekos ar savu līdzautoru, piedāvāju viņam akmens formas modeli un iespējamās apstrādes paraugus. Pēc kāda laika norvēģu mākslinieks atsūta savu iecerētās skulptūras modelīti, “ierakstītu” manā akmens modelī. Pēc ideju saskaņošanas ķeros pie skulptūras iekļaušanas akmenī un kalšanas. Darba gaitā apmaināmies ar vēstulēm un fotoattēliem, dažreiz līdzautors ierodas arī starp posmos. Rezultātu novērtējam kopīgi. Es saviem norvēģu kolēģiem esmu ļoti pateicīgs par šo sadarbību, kas Rīgas 800 gadu jubilejai ļāvusi veltīt nu jau sešas granīta skulptūras.

Rīgas Tehniskās universitātes Silikātu materiālu institūts ir viena no profilējošām Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes struktūrvienībām materiālzinātņu nozarē. Silikātu materiālu institūts (SMI) dibināts 1994. gadā, apvienojoties Silikātu tehnoloģijas katedrai, kura izveidota 1947. g. (no 1998. g. – silikātu materiālu tehnoloģijas profesora grupa), ar Stikla un keramikas laboratoriju (dib. 1961. g.). 1998. gadā SMI sastāvā iekļāvās Akmens materiālu konservācijas un restaurācijas centrs.

Studiju programma “Silikātu un augsttemperatūras materiālu ķīmija un tehnoloģija” nodrošina augstākās kavlifikācijas speciālistu sagatavošanu pētījuma kompleksa “Latvijas zemes dzīļu bagātības un to izmantošana” izpildei. Studentiem šī programma pieejama pēc trīsgadīgu bakalaura studiju beigšanas RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē. SMI mācību personāls nodrošina 2 gadīgas inženiera un 3 gadīgas maģistra studijas. Galvenie lekciju kursi: silikātu materiālu ķīmija un tehnoloģija, augsttemperatūras materiālu (jaunā keramika, speciālie stikli) fizikālā ķīmija, kristalogrāfija un kristaloķīmija, minerāloģija, būvkeramikas, smalkkeramikas, stikla, saistvielu un plazmas ķīmija un tehnoloģija.

Pašreizējais SMI kopējais personāla sastāvs: 5 profesori, 2 docenti, 2 lektori, 6 zinātniskie darbinieki, 4 doktoranti, 3 tehniskie darbinieki. Ilggadīgie kontakti ar Fridriha-Aleksandra Erlangenas-Nirnbergas universitāti (Vācija), Klausthāles Tehnisko universitāti (Vācija), Gēteborgas universitāti (Zviedrija) sniedz iespēju SMI darbiniekiem papildināt zināšanas un nodrošina pieeju mūsdienīgām pētniecības iekārtām. Docējošo SMI darbinieku augstās kvalifikācijas pamats – aktīva zinātniskā darbība.

Konkursi

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem sekojošos veterinārmedicīnas un lopkopības pētījumu virzienos:

Konkursā uz akadēmiskajiem amatiem var pretendēt zinātnieki, kuru kvalifikācija atbilst likumā “Par zinātnisko darbību” noteiktajām prasībām. Pieteikumi jāiesniedz līdz 2000. gada 10. maijam Zinātnes centrā “Sigra” konkursa komisijai, pievienojot CV, kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas un pēdējo trīs gadu zinātnisko publikāciju sarakstu. Pieteikumā jānorāda, uz kādu akadēmisko amatu vēlas pretendēt, kā arī atbilstošais pētījumu virziens.

Adrese: Institūta iela 1, Sigulda LV-2150. Tālrunis 7901654, fakss 7901655.

* * *

izsludina konkursu uz 1 vadošā pētnieka un 1 pētnieka vakanto vietu datorzinātnēs.