Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  8. maijs: 9 (196)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Vai ejam vienoti pa Baltijas ceļu zinātnē?

(Vērojumi Igaunijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē)

Šajās dienās man bija vienreizēja iespēja ieskatīties Igaunijas Zinātņu akadēmijā no “iekšpuses”, 19.aprīlī piedaloties akadēmijas gada pilnsapulcē, lai tur saņemtu Igaunijas ZA ārzemju locekļa diplomu un sacītu uzrunu šim ietekmīgajam kaimiņvalsts zinātnieku forumam. Vērojumi varētu būt interesanti gan Latvijas zinātniekiem, gan plašākai mūsu intelektuāļu sabiedrībai, jo ļauj salīdzināt abu valstu pašreizējo situāciju zinātnē.

Igaunijas Zinātņu akadēmija ir vecākā no triju Baltijas valstu zinātņu akadēmijām, dibināta jau pirmās brīvvalsts laikā, 1938. gadā (Latvijā, diemžēl, pirms kara tas netika paveikts). Tiesa, 1940. gadā Igaunijas ZA darbību (tā ritēja Tartu) pārtrauca, lielā mērā pašu igauņu “kreiso” zinātnieku ietekmē, kurus neapmierināja K. Pētsa apstiprinātais zinātņu akadēmijas locekļu sastāvs. Igaunijas PSR ZA izveidojās 1946. gadā vienlaikus ar Latvijas PSR ZA. Taču jau 1988. gadā tika atjaunota vēsturiskā pēctecība, ko galu galā nostiprināja Igaunijas Republikas likums par Zinātņu akadēmiju.

No visām šī reģiona zinātņu akadēmijām Igaunijas ZA varbūt ir pati “elitārākā”, ar vismazāko ievēlēto locekļu skaitu. Tas ir noteikts 60, un visi akadēmiķi saņem mūža atalgojumu (līdzīgi ir arī Lietuvā – vienīgi ne Latvijā). Igaunijas ZA sastāvā nav ne korespondētājlocekļu, ne goda locekļu, ir tikai ierobežots ārzemju locekļu skaits (14), no kuriem mazliet vairāk nekā puse ir prominenti igauņu trimdas zinātnieki, bet pārējie – ievēlēti ārzemju zinātnieki, kam ir saites ar Igauniju (no Zviedrijas, Somijas, ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Latvijas, Austrijas). Zinātņu akadēmijas rīcībā valsts nodevusi skaistu ēku Tallinas centrā, Domkalnā, kas kādreiz bijusi baronu Ungernu–Šternbergu Rēveles rezidence un vietējo vāciešu pulcēšanās centrs, pie tās ir neliels piemineklis landesvēram. Nelielā zāle ir skaisti sakopta, no balkona paveras īpašs skats uz lejā gulošo vecpilsētu.

Apjoma ziņā ne ēka, ne telpu kopums nav salīdzināmi ar Latvijas ZA Augstceltni, – tam ir savas pozitīvās un savas negatīvās puses. Arī savā darbībā Igaunijas ZA, šķiet, ir vairāk noslēgusies sevī nekā mūsu ZA, kaut arī enerģiskā un ļoti kompetentā prezidenta Jīri Engelbrehta vadībā tā izvērsusi plašu starptautisku darbību. Tieši Igaunijas ZA triju Baltijas zinātņu akadēmiju vārdā ierosināja Eiropas ZA apvienībai ALLEA kopprojektu “Zinātnes stratēģija mazajās Eiropas valstīs”, ko nule, martā, apstiprināja ALLEA ģenerālasambleja Prāgā (tajā aktīvi piedalījās ar rosinājumiem arī Latvijas ZA). Igaunijas ZA locekļi daļēji mīt Tallinā, daļēji Tartu (vairums humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju nāk no Tartu, taču no turienes ir arī ļoti ļoti daudz dabzinātņu un eksakto zinātņu profesori). Dažkārt Igaunijas ZA dēvē par pārāk “tehnokrātisku”, jo trīs lielās nodaļas (Astronomijas un fizikas, Informātikas un inženierzinātņu, Bioloģijas, ģeoloģijas un ķīmijas) lielākā mērā nekā Latvijas ZA “nomāc” ceturto – Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu. Taču pārmetumi nav īsti vietā – vienkārši Igaunijas ZA profīlā dominē fundamentālās un arī lietišķās dabaszinātnes. No Igaunijas ZA vadības 4 locekļiem 2 rezidē Tallinā (prezidents J. Engelbrehts – mehāniķis un ģenerālsekretārs M. Veiderma – ķīmiķis), bet divi viceprezidenti (astro nome A. Ergma un psihologs P. Tulviste, ilggadīgs Tartu universitātes rektors, pašreiz arī Tartu pilsētas Domes priekšsēdētājs) mīt Tartu.

Igaunijas ZA pilnsapulces notiek 3–4 reizes gadā, aprīlī ir tradicionālā gada sapulce. Tā ir svinīga (neraugoties uz nelielo finansu ierobežojumu šogad, kura dēļ bija atcelta vakara pulcēšanās). Tāds iespaids, ka Igaunijas ZA locekļi nāk uz savu pilnsapulci vairāk saposušies, svinīgāki nekā Latvijā. Savukārt, Igaunijas ZA locekļu skaitā ir tikai dažas sievietes, šajā ziņā Latvijas ZA (daļēji arī Lietuvas ZA) ir manāmi priekšā Igaunijai.

Igaunijas ZA gada budžets ir 15,5 miljoni kronu, t. i. aptuveni 4,5 (!) reizes lielāks nekā Latvijas ZA budžets (arī Lietuvas ZA budžets ir 5,5 reizes lielāks). Tiesa, jāielāgo, ka Igaunijas ZA budžets ietver arī nelielu finansējumu izdevējdarbībai, ar Zinātņu akadēmiju asociētajām zinātniskajām biedrībām un institūcijām (piemēram, Tuglasa Literatūras centram), ZA aprūpētajiem pētnieciskajiem projektiem – Latvijai šādi līdzekļi ir Zinātnes padomes rīcībā. Trešdaļa minētās summas ir veltīta Igaunijas ZA locekļu materiālajam atbalstam, kāda Latvijā vispār nav. Var gan iebilst, ka kraso finansējuma starpību nedaudz amortizē ienākumi no ZA Augstceltnes saimnieciskās darbības, taču visumā Igaunijas un arī Lietuvas politiskās elites attieksme pret Zinātņu akadēmiju ir citāda, Latvijā mēs par tādu nevaram atļauties pat sapņot!

Kopējā zinātnei un tehnoloģijām (R&D) veltītā daļa Igaunijas valsts budžetā ir vismaz divas reizes lielāka nekā Latvijā, bet 2002. gadā Igaunija paredz palielināt šo daļu līdz 2,2–2,4%. GNP, no kura aptuveni 1,0% varētu aiziet tiešajai pētniecības darbībai (Latvijā šī daļa pašreiz ir 0,22%, aptuveni trīs reizes mazāk nekā Igaunijā, un, diemžēl, pastāv vēl šaubas, vai nākamajam gadam plānot kaut cik jūtamu zinātnes budžeta palielinājumu). Šī pieeja, kas zinātnieku sabiedrībā izraisa pamatotu sašutumu (kas gan izpaužas klusēšanā vai dažkārt bēgšanā “uz siltākām zemēm”), var beigties ar to, ka Latvija salīdzinājumā ar Igauniju (un arī ar Lietuvu) zinātnē kļūs konkurētnespējīga. Šāda tendence palēnām jau iezīmējas, kaut gan 1990. gadā zinātnē mēs Baltijas republiku starpā, šķiet, ieņēmām samērā stabilas līderpozīcijas. Par šo “delikāto momentu” gribētos tomēr runāt skaļi un pat kliegt, taču visas līdzšinējās Latvijas zinātnieku apelācijas pie Latvijas sabiedrības un varas struktūru veselā saprāta ir palikušas nesaklausītas. Laikam tā arī būs, kamēr nebeigsies privatizācijas kombinācijas. Zinātnei Latvijā nav “lobija”, ražošanā pavisam neliels kļūst augsto tehnoloģiju un kvalificētā darbaspēka īpatsvars (zem 10%); pēc laiciņa Latvija var palikt bez profesionālās elites ražošanā un runas par mūsu augsti kvalificēto darbaspēku var izrādīties mīts.

Maza atkāpe. Tallinā ZA pilnsapulcē cita starpā man bija pārrunas ar Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas pašreizējo prezidentu akadēmiķi Karlu Silivasku (pats es rotācijas kārtībā skaitos asociācijas viceprezidents), kuru gaitā norunājām tradicionālo, 20. Baltijas zinātņu vēstures konferenci noturēt 2001. g. 30.–31. janvārī Tartu. Piedāvāju tur nolasīt lekciju “Tartu un Rīga  – Baltijas metropoles 17. un 19. gadsimtā”, raksturojot Tartu (Tērbatu) kā Baltijas intelektuālo galvaspilsētu, bet Rīgu – kā ekonomisko un administratīvo centru, taču ieskicējot arī Rīgas nemitīgās pretenzijas jau kopš 17.–18. gs. uz paralēla intelektuāla centra statusu. Šādas idejas biju attīstījis jau savā Aulas lekcijā Tartu universitātē 1997. gadā, taču, kā jau aizrādīju, pašlaik pat šāds dalījums drīz vairs “neies cauri”. Un ja Latvija zaudēs intelektuālas valsts statusu, tā var zaudēt arī civilizētas valsts statusu vispār, ja mūsu globalizācijas laikmetā informācijas un zinātņietilpības sabiedrībā valsts noslīdēs līdz “trešās pasaules” valsts, koloniālvalsts līmenim. Par šādu iespēju pat Igaunijas gadījumā, starp citu, apceramās pilnsapulces debatēs brīdināja pazīstamie igauņu zinātnieki Endels Lipmā un Ričards Vilemss. Latvijai brīdinājums ir vēl reālāks.

Pārrunājot šīs problēmas, bijām vienisprātis, ka pārvarēt krīzi un stagnāciju valstī var ar aktīvu tautsaimniecības politiku, kas stimulētu gan investīcijas, gan nodarbinātību, gan rūpētos par tautas dzīves līmeni, nevis kombinējot, kā pēdējo vēl “apcirpt” šķietamas taupības vārdā. Nabadzībā iedzīta tauta nevar stāvēt kulturāli augsti, bet zinātne, intelektuālais līmenis ir lieliska investīcija nākotnei. Par laimi to saprot jaunatne abās valstīs, stihiski izvēloties augstāko izglītību. Starpība ir tā, ka igauņi saglabā un paplašina jau izcīnīto placdarmu pētniecībā, mums tāds pēc gadiem būs jāveido gluži no jauna.

Atgriežoties pie Igaunijas ZA pilnsapulces, atzīmēšu, ka tajā noklausījās pārskatu par 1999. gadu un pieņēma attiecīgos finansu dokumentus, kā arī akceptēja Igaunijas ZA attīstības stratēģiju 2000.–2004. g. Sapulci ievadot, prezidents pasniedza Kārļa Bēra balvas diplomu jaunam igauņu pētniekam Sīmam Veski par Upsalā veikto darbu “Igaunijas daba pēc ledus laikmeta” un ārzemju locekļa diplomu šo rindiņu autoram. Man deva vārdu 10 minūšu uzrunai, kurā raksturoju Latvijas Zinātņu akadēmijas 10 darbības pamatprincipus, pateicos par godu un pamatoju ciešākas sadarbības nepieciešamību. Cildinājis Igaunijas ZA, teicu, ka subjektīvi šobrīd sajūtos kā varbūt pirms 150 gadiem jaunlatviešu students, kurš gājis uz ziemeļiem pēc zinībām, kā Kr. Valdemārs, Kr. Barons vai J. Alunāns. Aicināju rīkot abu akadēmiju kopsēdes Valkā / Valgā, Pērnavā un Valmierā, Tartu un Cēsīs, Staicelē un galu galā arī Rīgā. Atgādināju, ka 2003. g. 2. septembrī aprit 150 gadu, kopš Rīgā dzimis Vilhelms Ostvalds (vienīgais Baltijas cilmes Nobela prēmijas laureāts zinātnē), aicināju kaimiņus uz Rīgu, kad ceram te atklāt (ar “Grindeks” svētību) Ostvalda pieminekli un sarīkot nākamo, 21. Baltijas zinātņu vēstures konferenci. Ostvalds kā Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesors ir sācis dzimtajā pilsētā savu žilbinošo augšupeju zinātnē, iedibinot te jaunu zinātnes nozari – fizikālo ķīmiju, bet pamats viņa zināšanām ielikts jau agrāk, Tērbatas universitātē, kur viņš studējis (pie jelgavnieka K. Šmita) un strādājis 6 gadus kā asistents un privātdocents.

Pasniedzot man Igaunijas ZA diplomu, līdzi nāca arī ZA locekļa atribūti – īpaša kaklasaite ar Akadēmijas simboliku, “taurenītis”, mutautiņš. Uzsvēru uzrunā, ka uzskatu šo ievēlējumu par īpašu godu arī Latvijas zinātnei, jo sagadījies tā, ka esmu pirmais un vienīgais ne tikai no Latvijas un ārpusigaunijas Baltijas, bet arī no visas Austrumeiropas – bij. PSRS valstīm, kas izpelnījies šādu ievēlējumu Igaunijas Zinātņu akadēmijā.

Un ja labi apdomā, nabadzībā nevajagot lepnumu zaudēt. Domāju, ka vairākos aspektos Latvijas ZA tomēr ir priekšā savai ziemeļu kolēģei, kaut arī vairāk ir to aspektu, kur var un vajag mācīties. Kaut vai sīkumos – sapulces atturīgā cildenuma ziņā, demonstrāciju tehnikas ziņā. Igaunijas ZA piešķīrusi mazāk savu apbalvojumu nekā Latvijas ZA, toties pastāv augsta prestiža Igaunijas valsts balvas zinātnē, par kuru piešķiršanu atbild ZA. Igaunijas ZA arī pati piešķir nelielus pētnieciskus projektu grantus (6–7 gadā), piešķir īpašus grantus zinātnisku monogrāfiju izdošanai. Mums varbūt labāk veicas sponsoru meklēšanā, kaut arī tas prasa lielu skraidīšanu. Igaunijas ZA mazāk rīko izbraukuma sēdes provincē, kaut arī nupat tāda tiek organizēta Narvā (arī sabiedrības integrācijas veicināšanai). Katrā ziņā, gan IZA pilnsapulcē, gan sarunās izskanēja arī cieņas pilni vārdi par LZA, par tās pieredzi dažādās jomās. Arī Igaunijas ZA vēlas paplašināt savu ietekmi zinātnieku saimē – ja arī tās statūti neļauj palielināt locekļu kopskaitu, tad sapulcē tika pieņemts lēmums par Nodaļu sēdēs obligāti pieaicināmo personu loku; tiek domāts arī par goda locekļa statusa iedibināšanu (Igaunijas ZA sastāvā, piemēram, nav pazīstamā rakstnieka Jāņa Krosa un citu kultūras darbinieku).

Gadu mijā Igaunijas enciklopēdija (tāda iznāk!) un prese veica aptaujas, lai apzinātu 100 ievērojamākās 20. gs. Igaunijas personības. To skaitā ir rakstnieki A. Tamsāre, J. Kross, O. Lutss, F. Tuglass, šahists P. Keress, diriģents G. Ernesakss, žurnālists J. Pēgels, politiķi L. Meri, J. Tenisons, K. Petss, J. Laidoners, J. Ulometss, zinātnieki J. Lotmans, P. Ariste, L. Pūseps, J. Einasto, E. Lipmā, P. Kogermanis, H. Moora (pa visam 15 zinātnieki – vai Latvijā tas būtu iespējams?). Šīs aptaujas rezultāti ar gandarījumu atzīmēti Igaunijas ZA gadagrāmatā, ko teicami izdod G. Varlamova, IZA prezidenta padomniece.

Stāstīt varētu vēl daudz, arī par jaukajām pieņemšanām un sirsnīgām sarunām Tallinas krodziņos, ko mums ar Laimu rīkoja viesmīlīgie Igaunijas ZA vadītāji. Igauņi ir ziemeļnieciski atturīga tauta, bet ko tie pieņēmuši par draugu, pret to kā tādu arī izturas, ar cieņu, sirsnību, bez falšuma un uzpūtības.

Šie pāris pavasara mirkļi Tallinā bija īsti pacilājoši, taču piejaucās arī ļoti smagas pārdomas – vai nākotnē būsim kopā vienā pasaulē ar igauņu zinātniekiem, vai nosargāsim zinātni Latvijā? Pēdējo mēnešu politiskās norises Latvijā (kuras sarunās ar igauņiem visai taktiski centāmies nepieminēt) izraisa bažas, dziļas bažas, pat pesimismu, tāpat kā šķietamie partiju vekseļi par “izglītības un zinātnes prioritāti” Latvijā, ko pie mums izdala nesegtus.

Šis Igaunijas brauciens (tāpat kā tuvākajās dienās iecerētā piedalīšanās Helsinkos Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konferencē un mazliet vēlāk Visbijas forumā) izraisa vēlēšanos turpināt cīņu par Latvijas palikšanu zinātnē, vēlreiz Zinātnes padomei un Zinātņu akadēmijai sēžoties ar Saeimu un valdību pie kopēja sarunu galda. Ļoti gribētos cerēt, ka jaunā valdība beidzot iezīmēs arī jaunu attieksmi pret zinātni mūsu valstī. Esmu pārliecināts: par spīti visam Rīga paliks uz pasaules zinātnes kartes. Līdzās Tartu un Tallinai. Latviešu mentalitātei taču ir raksturīgs teiciens: “Gan jau būs labi!”.

Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju konferences

Lēmums

Konference konstatē, ka vispārējais stāvoklis zinātnē pārskata periodā ir pasliktinājies. Joprojām pastāv zinātnei nelabvēlīgi faktori, daudzi no kuriem jau tika atzīmēti iepriekšējās konferences (1996. g. 22. marts) lēmumos:

• Saeimas un valdības negatīvā attieksme pret zinātni, kas izpaužas tās niecīgajā finansējumā (0,2% no IKP), ierindojot Latviju pēdējā vietā no Eiropas Savienības kandidātvalstīm;
• zemais atalgojums, vidēji Ls 90–100 mēnesī, kas neveicina paaudžu nomaiņu zinātnē, kā rezultātā zinātnieku vidējais vecums jau sasniedzis 57 gadus un uz 1000 iedzīvotājiem ir mazāk par vienu zinātnieku (Eiropas Savienības valstīs pieci līdz septiņi);
• pēdējo grozījumu likumā Par valsts pensijām izraisītā kvalificētāko zinātnieku aiziešana no zinātniskā darba situācijā, kad daudziem no viņiem nav līdzvērtīgu aizstājēju;
• nav pieņemta Nacionālā zinātnes attīstības programma;
• zinātnei nelabvēlīgā nodokļu politika, kas neveicina uzņēmumus pasūtīt zinātniskos pētījumus un investēt zinātnē;
• eksperimentālo iekārtu un mēraparatūras fiziska un morāla novecošanās;
• zinātniskajam darbam nepieciešamās jaunākās literatūras nepietiekamība;
• nacionālo zinātnisko centru veidošanas praktiska apturēšana.

Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Latvijas zinātnieku veikums vēl ir ievērojams. Izdotas daudzas nozīmīgas monogrāfijas, publicēti daudzi zinātniski raksti starptautiski atzītos žurnālos, veikti nozīmīgi izgudrojumi. Lieli panākumi ir programmu nodrošinājuma izstrādātājiem. Mūsu pētnieki sekmīgi piedalās Eiropas 5. ietvaru programmā, aizstāvot projektus ar kopējo finansējumu lielāku nekā iemaksātā dalības nauda.

Konference nolēma:

1. Iestāties par finansējuma palielināšanu zinātnei 2001. budžeta gadā līdz 0,5% no IKP.

2. Zinātniskajos projektos nodarbinātajiem nodrošināt darba samaksu atbilstoši nepieciešamajai kvalifikācijai un ne zemāku par vidējo valstī iepriekšējā budžeta gadā;

3. Prasīt steidzami mainīt likumu Par valsts pensijām, lai zinātnieki varētu saņemt pilnu algu un pensiju;

4. Palielināt stipendijas doktorantiem;

5. Atcelt vecuma ierobežojumu kandidātiem uz vēlētiem amatiem zinātniskajās iestādēs un augstskolās, ja šos amatus var ieņemt konkursa kārtībā, aizklāti balsojot.

6. Atcelt pievienotās vērtības nodokli zinātniski pētnieciskajiem projektiem, kuri tiek veikti par uzņēmumu un firmu līdzekļiem;

7. Piešķirt palielinātu mērķfinansējumu Akadēmiskajai bibliotēkai jaunākās zinātniskās literatūras iegādei;

8. Līdz 01.10.2000 izstrādāt koncepciju bāzes finansējuma piešķiršanai sekmīgi strādājošām zinātniski pētnieciskajām struktūrām;

9. Iestāties par Nacionālās zinātnes attīstības programmas pieņemšanu;

10. Sadarbojoties ar LIZDA, LZS, LU un citu augstskolu arodorganizācijām zinātnisko iestāžu un uzņēmumu finansēšanas, darba samaksas un citu sociālo jautājumu risināšanā, palielināt zinātnisko struktūru pārstāvniecību LIZDA, iekļaut LZP sastāvā arodbiedrību pārstāvi ar balss tiesībām;

11. Lielāku uzmanību veltīt darba drošības un darba aizsardzības jautājumiem – slēdzot koplīgumus, ievēlot un apmācot uzticības personas, reizi ceturksnī Padomes sēdē izvērtēt stāvokli struktūrvienībās.

Konference izsaka savu nostāju pēdējā laikā sabiedrībā plaši diskutētu jautājumu sakarā:

l Neatbalstīt mācību laika pagarināšanu vispārizglītojošās skolās, piekrītot viedoklim, ka vispirms ir jāpārskata mācību programmas;

l Iebilst pret mācību līdzdalības maksas ieviešanu augstskolās pirms studiju kreditēšanas un kredīta atmaksas jautājuma sakārtošanas;

l Iekļaut doktarantūrā studējošos jaunos speciālistus to speciālistu sarakstā, kuriem valsts atmaksā augstskolu studiju dalībmaksas un sociālos kredītus.

Konferences vadītājs L. Gailītis
Sekretāre S. Tilko

Izvērsās ļoti aktīva diskusija par patentēšanas kārtības atšķirībām Eiropā, Amerikā un Japānā, kas kavē Eiropas zinātniekiem ātrāk un plašāk izmantot savu pētījumu rezultātus. Eiropā katrs izgudrojums tiek ļoti rūpīgi ekspertēts. Tā ir gara un dārga birokrātiska procedūra. Amerikā patentēšanas procedūra arī nav lēta, toties ļoti ātra. Praktiski vari patentēt, ko gribi. Tas pats ir arī Japānā. Kamēr Eiropā notiek garā ekspertīze, Amerika vai Japāna apsteidz laika ziņā un patentē pirmā, jo bieži vien patentēšanā svarīgs ir tieši laika faktors. Pašlaik notiek sarunas par patentēšanas kārtības izmaiņām Eiropā.

Latvija tika nosaukta kā viena no nedaudzajām valstīm, kurās pieņemts Zinātnieka ētikas kodekss. Tika runāts par pētījumiem medicīnā, gēnu inženierijā, klonēšanā utt., kur ir ļoti jāievēro ētiskais aspekts. Negaidītu jautājumu izvirzīja Izraēlas Zinātņu akadēmijas prezidents – par studentu ekspluatāciju. Studentus iesaista eksperimentu veikšanā, pētniecības darbā kā bezmaksas darba spēku, bet rezultātus publicē ar pētnieka vārdu. Vai tā ir vai nav ekspluatācija?

Šī bija Baltijas zinātņu akadēmiju pieteiktā tēma, par kuru runāja Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents J. Engelbrehts.

Vispirms jau diskusijas izvērtās par to, kas ir maza un kas liela valsts? Vai to rēķina pēc teritorijas, iedzīvotāju skaita vai potenciāla? Asamblejā vairākkārt tika piesaukta Somija. Kā valsts, kura domā ar perspektīvu, iegulda lielus līdzekļus gan pētniecībā, gan augstākās izglītības attīstīšanā, jo bez modernas, uz mūsdienīga līmeņa nostādītas uz aprīkotas augstākās izglītības nav iespējams zinātnes un tehnoloģijas progress. Somija tika pozitīvi pieminēta arī sakarā ar nacionāliem zināt nes centiem, tehnoloģijas centriem vai parkiem, mazo un vidējo uzņēmumu attīstīšanu un atbalstīšanu. Tika diskutēts par zinātnes līdzekļu efektīvu izmantošanu, par privāto uz sabiedrisko līdzekļu piesaistīšanu. Un atkal tika uzsvērts Somijas piemērs. NOKIA pēdējo 10 gadu laikā ir 200 reižu palielinājusi ieguldījumus zinātnes un tehnoloģijas attīstībā!

Runāja par piedalīšanos Eiropas programmās. Nu jau dienas kārtībā ir gatavošanās 6. un pat 7. ietvarprogrammai, tiek veidotas darba grupas, kas piedalīsies sarunās.

Vispirms jau tika pateikts, ka neviens nav spējīgs prognozēt, kas notiks jau pēc dažiem desmit gadiem. Tas pieļauj dažādu pseidozinātnisku un klaji avantūrisku prognožu izplatīšanos, pret kurām zinātniekiem ir stingri jānostājas. Piemērus minēja Krievijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis. Krievijā ir kādas 50 zinātņu akadēmijas, katrai akadēmijai ir savi akadēmiķi, kas ar šo titulu uzstājas un gāž laukā savas reizēm visai dīvainās idejas. Tika pieminēts Krievijas Zinātņu akadēmijas loceklis Fomenko, labs matemātiķis, kurš patvaļīgi traktējot vēsturi, ne tikai Krievijas, bet arī pasaules vēsturi, uzstājoties kā vēsturnieks. Krievijas Zinātņu akadēmijā izveidota komisija cīņai pret viltus zinātni un zinātnisko pētījumu falsifikāciju. (“Zinātnes Vēstnesis” 1999. gada 22. novembrī savā 19. numurā publicēja Krievijas Zinātņu akadēmijas Aicinājumu profesoriem, skolotājiem, visiem intelektuālās sabiedrības locekļiem, radio un televīzijas kompānijām, avīžu un žurnālu vadītājiem aktīvi reaģēt un neiesaistīties šarlatānisku projektu un antizinātnisku ideju izplatīšanā. – Red.) Tika pieminēti arī mums pazīstamie matemātiķi G. Šipovs un A. Akimovs. 1998. gada martā viņi uzstājās Rīgā un Daugavpilī ar “jaunām” fizikas teorijām, savācot tik plašu auditoriju, ka vajadzēja izmantot pat Pētera baznīcu. (4. martā abi zinātnieki uzstājās arī LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēdē, kam sekoja asa diskusija “Zinātnes Vēstnesī” – 1998. gada 14. aprīlī nr. 7, 25. maijā nr. 10, 8. jūnijā nr. 11, 6. jūlijā nr. 13).

Mums tas ir mazliet savādāk – nekad nav apstrīdēts, ka humanitārās zinātnes arī ir zinātnes. Angļu valodā, piemēram, ir nodalītas “sciences” un “humanities”, it kā humanitārais virziens īsti nepiederētu pie zinātnes. Tad nu tika pateikts, ka humanities arī ir zinātne. Šajā darba kārtības sadaļā īpaši tika runāts par izglītību un izglītošanu, jo zinātne nevar pastāvēt bez kontaktiem ar sabiedrību. Beļģijas Zinātņu akadēmijas pārstāvis ierosināja meklēt līdzekļus, lai Eiropā izveidotu tādu TV kanālu kā “National Geographic” un “Discovery” ASV. Tika izveidota darba grupa Beļģijas ZA vadībā, kas meklēs šādas iespējas. Somi runāja par tematu zinātnieks un politiķis. Atzīstot, ka zinātniekiem ir jāiet politika, tika atzīts arī tas, ka, diemžēl, politika ir starta vieta korupcijai.

Izmantojot braucienu uz Prāgu, tikos ar Čehijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Rudolfu Zahradņiku, kas bija turpinājums sarunai ar Čehijas vēstnieci Bulenovas kundzi mūsu Zinātņu akadēmijā. Prezidentam bija priekšā uz galda vēstnieces pārskats par šo vizīti ar tajā izteiktajiem priekšlikumiem. Ir akceptēta Čehijas līdzdalība Pētera Birona izstādes izveidošanai Rundāles pilī, kur mūsu Zinātņu akadēmija gan faktiski nepiedalās. Savukārt par XX gadsimta okupācijas konferenci akadēmijas prezidents izteicās visai piesardzīgi, jo XX gadsimts ir pārāk plašs, grūti novilkt robežas, kur apstāties, ko uzskatīt un ko neuzskatīt par okupācijas faktu. Čehus vairāk interesētu identitātes jautājums – kā mazās tautas saglabājušas savu identitāti līdz šim un kā to darīt turpmāk, ieejot Eiropas Savienībā. Runājām par abu zinātņu akadēmiju sadarbību humanitāro zinātņu jomā, ko varētu pārrunāt vizītes laikā Rīgā, kā arī parakstījām sadarbības līgumu uz turpmāko periodu. Sadarbības līguma turpinājumu parakstījām arī ar Slovākijas Zinātņu akadēmiju.

LZA viceprezidenta Tāļa Millera
stāstījumu uzklausīja Zaiga Kipere

Brūss Alberts un Sers Ārons Klūgs

Mēs apsveicam šo nozīmīgo paziņojumu. Bet mēs arī apzināmies, ka ar pasaules zinātnieku rīcību vien nepietiek. Ir jāvelta vairāk uzmanības, lai rastu pareizu līdzsvaru starp sabiedrības un komerciālām interesēm.

Genoma secības noteikšana ir līdzvērtīga ķīmisko elementu tabulas sastādīšanai: tā sniedz mums informāciju par pamata sastāvdaļām, bet ne par to izturēšanos kombinācijās. Citiem vārdiem sakot, šis atklājums noved mūs pie līnijas, aiz kuras milzīgā apjomā palielināsies mūsu izpratne, bet pats par sevi šo izpratni nedod. Iegūstot pabeigtu genoma secību, mums būs visas iespējas nodrošināt cilvēka ķermenī 50 000 vai vairāk proteīnu klātbūtni. Tomēr mēs vēl nezināsim, kam tieši domāts katrs no šiem proteīniem; vēl mazāk mēs zināsim to, kā šie gēnu tūkstoši kopīgi darbojas, lai radītu un uzturētu cilvēka ķermeni. Un mēs nezināsim, kā gēna ekspresija vai gēni sajauksies slimības gaitā.

Īsi sakot, jādara vēl ļoti daudz. Būs nepieciešami kā sabiedriskā, tā privātā sektora pūliņi vēl vairākās paaudzēs. Tas droši vien vedīs pie daudzskaitlīgiem būtiskiem atklājumiem veselības aprūpē, kas dos labumu visiem sabiedrības sektoriem. Tāpat tas droši vien vedīs pie daudzām legālām iespējām bagātību radīšanā, ko atbalstīs iesaistīto personu un kompāniju izgudrojumu un inovāciju patentu aizsardzība.

Kāda veida patentu aizsardzībai ir jēga? Patenta likumi balstās uz principa, ka vērtīga jauna atklājuma publiskošana patentēšanas procesā būtu veicināma un atbalstāma, ļaujot arī citiem šo atklājumu lietot un izmantot, radot sabiedrībai papildus labumus. Izgudrotājs, savukārt, tiek atalgots, saņemot monopoltiesības lietot savu izgudrojumu ierobežotā laika periodā. Ir būtiski, lai labumi, ko saņem sabiedrība, ir vismaz saprātīgi samērojami ar šo atlīdzību. Tā kā cilvēka genoma secībai ir milzīgs potenciāls, plašu patenta monopoltiesību piešķiršana jebkurai no tās sastāvdaļām jāuzskata par ārkārtēju – un tam jānotiek tikai tad, ja paredzams, ka jaunie izgudrojumi dos nozīmīgu labumu visai cilvēcei.

Šodien nav problēmu ar kompjūtera meklējumu palīdzību atklātajās datu bāzēs izmantot DNS sekvences, lai apzinātu jaunus gēnus ar bioķīmisko funkciju īpašiem veidiem. Pēc mūsu domām šāds atklājums neatbilst plašam patentu spektram ārstniecībā vai slimību diagosticēšanā nākotnē, izmantojot šos gēnus laikā, kad vēl tiek izteikti tikai minējumi par to reālajiem pielietojumiem.

Dažu universitāšu un komersantu intereses pašiem patentēt DNS secību, tādā veidā pieprasot tiesības uz lielu daudzumu cilvēka gēnu, pat neizprotot to funkcionēšanu, satriec mūs, jo nesaskan ar patenta likuma būtību. Tie, kuri gribētu patentēt DNS secību bez patiesām zināšanām par to pielietošanu, pieprasa tiesības ne tikai uz to, par ko viņi šobrīd vēl zina maz, bet arī uz visu to, kas vēlāk varētu tikt atklāts par gēniem un proteīniem, kas saistīti ar secību. Rezultātā viņi pieprasa funkciju, kas vēl nav pazīstama, vai pielietojumu, kas vēl nepastāv. Tas varētu būt pašreizējo ieinteresēto dalībnieku interesēs. Tomēr tas pietiekami labi nekalpo sabiedrībai.

Zinātnieki vēl ir šī darba pašā sākumā: zināšanas par cilvēka ģenētisko secību ir tikai pirmais solis. Nākamais būs saprast to, kā desmitiem tūkstoši gēnu, kas veido genomu, kopīgi darbojas, lai radītu mehānismu, kas darbina cilvēka ķermeni. Šis būs milzīgs zinātnisks pasākums. Lai tas darbotos efektīvi un dotu pēc iespējas ātri plašu labumu, ir ļoti svarīgi, lai visiem pētniekiem bez maksas un citiem šķēršļiem būtu pieeja pilnam genomam. Cilvēka genoma secībai jābūt brīvi pieejamai visai cilvēcei.

Nature, 2000. gada 23. martā

ALLEA ģenerālās asamblejas paziņojums
par cilvēka genomu

Patentu prakses pamatprincipi nosaka, ka izgudrojumam ir jābūt jaunam, oriģinālam un izmantojamam. Genoma secība pati par sevi ir atklājums nevis izgudrojums, jo tā neatbilst izgudrojuma līmeņa kritērijam, un daudzos gadījumos atsevišķu secības daļu derīgums nav uzskatāmi redzams. Mēģinājumi pieprasīt izsniegt patentus par atsevišķiem sekvences segmentiem nav attaisnojami. Bez tam, tādējādi tiek noniecināts valsts finansētās pētniecības ieguldījums šo panākumu kaldināšanā.

AMRIE konference Tallinā

Pirmais uzdevums tika atrisināts daļēji, jo uz konferenci neieradās Lietuvas Transporta ministrijas pārstāvis (viņa vietā kādas kompānijas darbinieks slavēja Klaipēdas ostu). Mūsu valsts Satiksmes ministrijas viedokli nācās izklāstīt šo rindu autoram. Izmantojot šo negaidīto iespēju, raksturoju arī jūrniecības problēmu pētījumus, kas veikti Latvijas Jūras akadēmijā (LJA). Šī ziņojuma daļa izraisīja Eiropas Padomes pārstāvju un AMRIE vadības interesei.

Otru uzdevumu – Eiropas jūrniecības reģionālo interešu apvienības popularizēšanu, konference veica pilnībā. Apvienības darbību raksturoja, un, protams, slavēja, ne tikai AMRIE vadība, bet pat Turku (Somija) ostas kapteinis. Pašreiz apvienībā iestājušās 7 augstskolas, 10 ostas, 13 reģioni (dažādu valstu) un 8 jūrniecības uzņēmumi. Somijā, Lielbritānijā un Itālijā izveidoti AMRIE biroji, bet sekretariāts atrodas Briselē. Baltijas valstis pagaidām AMRIE nav pārstāvētas.

Kā apliecināja Tallinas konference, problēmas, ko risina AMRIE un Latvijas Jūras akadēmijā, ir līdzīgas, pat sakrīt, (piemēram, jūras vides piesārņojums kuģošanas rezultātā). Tāpēc LJA vadība piekrita ierosinājumam iestāties AMRIE. Apvienības vadībai ir nosūtīta oficiāla vēstule.

LATVIJAS ZINĀTNES PADOMĒ

Rīgā, 2000. g. 25. aprīlī

Latvijas Zinātnes padome (LZP), piešķirot doktorantūras grantus, vadās pēc principa, ka finansiālais atbalsts zinātniskā darba veikšanai ir prioritāri piešķirams visperspektīvākajiem jaunajiem zinātniekiem vecumā līdz 35 gadiem, kuri jau apliecinājuši savas spējas zinātnē.

Galvenie kritēriji LZP doktorantūras granta piešķiršanai:

1. Pretendentam ir jābūt pilna laika (klātienes) doktorantam kādā no augstskolās vai valsts zinātniskajos centros apstiprinātajām studiju programmām doktorantūrā.

2. Pretendentam ir jābūt zinātniskām publikācijām par doktorantūras darba tematiku.

3. Doktorantūras darbam tematiski jābūt saistītam ar Latvijai aktuālu, nozīmīgu zinātnisku tēmu risināšanu.

4. Priekšroka dodama darba tēmai, kas iekļaujas Valsts finansētā pētījumu projektā, Pētniecības sadarbības projektā, Valsts pētījumu programmā, vai kādā starptautiskā programmmā.

5. Doktorantūras darba vadītājam jābūt atzītam zinātniekam promocijas darba tematikā.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs, akadēmiķis E. Grēns

Latvijas Zinātnes padome (LZP) izsludina doktorantūras grantu projektu konkursu 2000. gadam saskaņā ar LZP doktorantūras grantu piešķiršanas Noteikumiem (LZP lēmums Nr. 4-1-1, 2000. g. 25. aprīlī).

1. Doktorantūras granta pretendentam jāiesniedz sekojoši dokumenti:

1.1. Doktoranta iesniegums, kurā jānorāda promocijas darba nosaukums, vadītājs, izpildes vieta (organizācijas nosaukums, adrese, telefons, fakss, e-pasts)

1.2. Darba anotācija (ar pretendenta un vadītāja parakstu), kurā jānorāda:

– zinātnes nozare, apakšnozare, kurā promocijas darbs tiek izstrādāts;

– tēmas aktualitātes un nozīmības pamatojums;

– pieejamā materiālā un informatīvā bāze darba izstrādei;

– iestrāde promocijas darba jomā (publikāciju saraksts un to kopijas).

1.3. Rekomendācija ar pretendenta īpašību raksturojumu no augstskolas, zinātniskās iestādes vai citas darbavietas.

1.4. Pretendenta un darba vadītāja Curriculum vitae.

2. LZP doktorantūras granti:

2.1. Paredzēti līdz doktorantūras beigšanai, bet ne ilgāk par 3 gadiem.

2.2. Granta apmērs 2000. gadā ir Ls 1425 gadā, t. sk.:

doktorantam alga Ls 42 mēnesī,

zinātniskajam vadītājam Ls 15 mēnesī

iestādes infrastruktūrai Ls 50 gadā

materiāli, komandējumi u.c. Ls 500 gadā

2.3. 2000. gadā LZP piešķir 32 jaunus doktorantūras grantus.

3. Pieteikumi 2 eks. jāiesniedz LZP sekretariālā (Rīgā, Akadēmijas laukums 1, 334. ist.) līdz 2000. g. 1. jūnijam. Informāciju var saņemt pa tel./fakss: 7223211; e-pasts: putnina@lza.lv

LZA ĶBMZN sēdes “Kalcija fosfāta keramikas biomateriāli”

lēmums

Rīgā 2000. gada 14. aprīlī

Noklausoties Rīgas Tehniskās universitātes, Latvijas Medicīnas akadēmijas/Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes zinātnieku lekcijas un sekojošo diskusiju par biokeramikas materiālu pētniecību, klīnisko pielietojumu un attīstības perspektīvām Latvijā, LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa konstatē, ka:

1) sasniegts augsts pētījumu zinātniskais līmenis un gūta starptautiska atzinība, izveidoti jauni medicīnā praktiski pielietojami biokeramiskie implanti;

2) noris sekmīgs darbs jauno speciālistu izglītošanas jomā starpdisciplinārās inženierzinātņu un medicīnas studiju programmās;

3) izveidojusies veiksmīga sadarbība medicīnisko materiālu un tehnoloģiju pētniecībā, kas aptver ķīmijas, fizikas, biomehānikas, bioloģijas un medicīnas nozaru speciālistus.

ĶBMZ nodaļa uzskata, ka paveiktais darbs un jau sasniegtie rezultāti RTU, AML/RSU un LU ir stabils pamats veiksmīgai biomateriālu nozares tālākai attīstībai Latvijā.

Ievērojot Latvijas farmācijas, biotehnoloģijas, mikrobioloģijas un jau iepriekš minēto zinātņu nozaru speciālistu un zinātnieku augsto intelektuālo un zinātnisko potenciālu, var uzskatīt par lietderīgu plašākas nacionālas pētījumu programmas izvēršanu multidisciplinārās medicīnisko materiālu un tehnoloģiju nozares efektīvas attīstības veicināšanai.

Atzinums akceptēts LZA Prezidija sēdē un nosūtāms Latvijas Zinātnes padomei.

Laboratorijas dzīvnieku zinātnes Baltijas asociācijas

Rīga, 2000. gada 27.–29. oktobris

Šī gada oktobrī Rīgā, Reiterna namā, notiks X Laboratorijas dzīvnieku zinātnes Baltijas asociācijas (Balt-LASA) konference. Šogad konferences tēma ir “Bioethics: Laboratory Animals in Research and Education”. Bioētikas problēma šodien pasaulē ir viena no aktuālākajām un visvairāk disku tēja mākajām biomedicīnas speciālistu vidū. Šīs problēmas risinājuma būtiska daļa ir zinātnieku un speciālistu izglītība un apmācība laboratorijas dzīvnieku zinātnē. Konferences plenārie lektori ir Eiropas vadošie zinātnieki šajā nozarē no Nīderlandes, Dānijas un Lielbritānijas. Konferences pēdējās dienas programma ir veltīta specializētam semināram, kurā Līdsas Universitātes, Lielbritānija, profesori demonstrēs izstrādātās programmas alternatīvo metožu izmantošanā apmācības procesos. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas zinātnieki uzstāsies ar ziņojumiem par izglītību laboratorijas dzīvnieku zinātnē un laboratorijas dzīvnieku izmantošanā biomedicīniskos pētījumos savās valstīs. Plānots, ka konferences darbā piedalīsies ap 100 zināt nieku un speciālistu no Baltijas valstīm, Austrum- un Rietumeiropas un ASV. Šī konference atzīmēs arī Balt-LASA 10 gadu jubileju, kurai būs veltīts atsevišķs pasākums.

Zinātnieki un speciālisti, kuri audzē laboratorijas dzīvniekus vai izmanto tos zinātniskos pētījumos, būs gaidīti konferences dalībnieki.

Informācija par konferenci:

Guna Jākobsone
Balt-LASA
Krustpils iela 53, Rīga, LV-1057
Tālrunis: 7139461
Fakss: 7138683
E-pasts: gjakobsone@grindeks.lv

Guna Jākobsone,
Balt-LASA izpilddirektore

Konkurss

izsludina konkursu uz institūta direktora vietu. Dokumentus iesniegt institūta zinātniskajam sekretāram J. Cepī tim, Zeļļu ielā 8, 244. istabā (t. 7615450) mēneša laikā no paziņojuma publicēšanas dienas.

Paziņojumi

Biedrības “Latvija–Šveice” prezidente R. Bebre lūdza “Zinātnes Vēstnesi” ievietot šādu sludinājumu:

Biedrības “Latvija–Šveice” pārskats par ieņemtajiem ziedojumiem un to izlietojumu 1999. gadā.

1. Ziedojumi kopā Ls 1132,37

1) no fiziskām personām Ls 882,37

2) no pašvaldības – Sējas pagasta padomes, kods 90000032857, mērķziedojums koklētāju ansamblim Ls 250,00

2. Izlietotie līdzekļi Biedrības darbības nodrošināšanai Ls 882,37

Biedrības “Latvija–Šveice” prezidente
asoc. prof., Dr. Rita Bebre

2000. gada 17. aprīlī

Šajā rādītājā apkopotas ziņas par 49 321 personu, kuru lieta atrodas vai atradās bijušajā Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvā.

Grāmata domāta vēsturniekiem, juristiem, arhīvu darbiniekiem kā arī visiem, kas interesējas par to personu likteņiem, kuras padomju varas gados arestēja un represēja t. s. čeka.

Grāmata nopērkama bez tirdzniecības uzcenojuma Latvijas vēstures institūtā – Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 12. stāvā (LZA Augstceltnē).

Cena Ls 15,- (Telefons izziņām – 7227313, 7223715).