Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  9. oktobris: 16 (203)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LR Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas akadēmiskā runa Latvijas Universitātē š. g. 28. septembrī, LU goda doktora diplomu saņemot

Es sveicu Latvijas Universitāti tās 81. gadadienā un pateicos tās Senātam par man izrādīto augsto godu. Liktenis man kā bēgļu bērnam un trimdiniecei bija liedzis uzaugt un izglītoties Latvijā, par strādāšanu tās universitātē, protams, nemaz nerunājot. Ar šo goda doktora grāda piešķiršanu man tagad tiek radītas personīgas saites ar Latvijas Universitāti – saites, kas vismaz simboliski mani piepulcinās tās akadēmiskajai saimei.

Latvijas Universitāte tika dibināta neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas deklarēšanas, vēsturiskā brīdī, kad Latvijas teritoriālā integritāte ne tuvu vēl nebija nodrošināta un kad veselai rotai Universitātes studentu bija jāpamet lekciju zāles, lai dotos uz cīņas lauku. Latvijas Universitāte dzima un veidojās kopā ar neatkarīgo Latvijas valsti, tā bija celta uz stingriem pašaizliedzīga ideālisma, sirdsdegsmes, mērķtiecības un patriotisma pamatiem.

Jaunveidotās  valsts nacionālas universitātes izveidošana nāca kā likumsakarīgs piepildījums tām slāpēm pēc zināšanām un tiem centieniem pēc izglītības, kas tik spilgti sāka izpausties XIX gadsimtā, tūliņ jau pēc zemnieku brīvlaišanas. Toreiz, 1919. gadā, visiem bija skaidrs, ka pašiem sava nacionāla izglītības sistēma ir neatņemama daļa no valsts reālās suverenitātes, kā arī tas, ka latviskai augstākai izglītībai un latviskai zinātnei ir jākļūst par efektīvu nacionālās attīstības dzinējspēku. Izglītība un viss, kas ar to saistīts, tai laikā baudīja ļoti augstu prestižu tautā. Skolotāji bija savā sabiedriskā vidē ļoti respektēti, un profesori vēl baudīja to autoritāti un cieņu, ko bija sev izkarojuši jau XIX gadsimtā.

Šodien, stāvot uz jaunās tūkstošgades sliekšņa, nepilnus desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nonākusi nopietnas krīzes situācijā. Tik nopietnas, ka nākamie daži gadi tām varētu kļūt liktenīgi. Latvijas valsts un visa Latvijas sabiedrība šai sakarībā stāv nopietnas izvēles priekšā. Vai nu mēs spēsim pārveidoties, pielāgoties un pilnveidoties, vai nu mēs būsim sevi notiesājuši uz ilgstošu stagnāciju un arvien izteiktāku atpalicību no saviem Eiropas kaimiņiem, gan tuviem, gan tāliem. Pirmā gadījumā mums ir ļoti reālas, labas izredzes ātrā laikā panākt visas tās valstis, kas iepriekšējos gadu desmitos ir spējušas mums aizsteigties priekšā. Pretējā gadījumā mēs paši būsim sevi pieskaitījuši tām valstīm, kas ar katru gadu dziļāk slīd nabadzības un atpalicības postā un kam nav drošāka nākotne par pavasarī jūrā aizrautu kūstoša ledus plostu.

Šai vēsturiski izšķirošā situācijā es saredzu trīs galvenos spēles locekļus, un katram no tiem – ne tikai vienam vai otram, vai trešam atsevišķi – būs tuvākā laikā jāspēj pierādīt savu gribu, mērķtiecību, tālredzību, situācijas izpratni un reālas rīcības spējas. Tie būtu, pirmkārt, valsts vara, otrkārt, paši šo nozaru speciālisti un darbinieki un, treškārt, sabiedrības attieksme.

Vistiešākā loma izglītības un zinātnes attīstībā pieder valstij, valdībai kā tās izpildvarai un Saeimai. Saeimai ne tikai kā likumdevējai, bet arī kā izpildvaras atbalstītājai un apstiprinātājai. No valsts mēs drīkstam sagaidīt pārdomātu, racionālu, tālredzīgu un stratēģiski atjautīgu izglītības un zinātnes politiku – tādu, kas Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem atļaus izdzīvot šai straujās globalizācijas un paātrinātās inovācijas ērā, tādu, kas Latvijas ekonomikai atļaus izcīnīt sev konkurētspējīgas nišas ne tikai Eiropas kontinenta, bet visas pasaules mērogā.

Valsts politiku veidojot, ir jāsāk ar izpratni par esošās situācijas būtību, kam seko sistemātiskas attīstības programmas izveidošana, kam savukārt jānoved pie pietiekami drošas un apņēmīgas politiskās gribas. Tieši politiskā griba ir tas, kas vēlēšanu laikā sniegtos solījumus pārvērš reālos sasniegumos, kas teorētiski izstrādātas un vārdos atbalstītas politikas tik tiešām arī spēj īstenot dzīvē ar konkrētiem darbiem un rezultātiem.

Valsts politiku veidojot, ir jāsaprot un jāpieņem šī ābeces patiesība, ka izdevumi izglītībai un zinātnei nav tikai tēriņi, ne tādā nozīmē kā, piemēram, kurināmais, kas mūs gan dotā brīdī sasilda, bet kam izdotā nauda tik tiešām tad arī ir iztērēta un izsmelta, un tikpat kā izkūpējusi gaisā. Nē, liela daļa no šajās nozarēs iztērētiem līdzekļiem būtu jāuzskata par ieguldījumu. Tas katrā ziņā būs ilgtermiņa ieguldījums, no tādiem, kuru augļi sāk ienākt tikai pēc vairākiem gadiem. Tas arī būs ieguldījums ar zināmu riska faktoru, jo nav iepriekš iespējams paredzēt, tieši kurš akcents vai kura nozare izrādīsies perspektīvāka par citu. Taču ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir tāds ieguldījums, bez kura iztikt vispār nav iespējams. Tāda valsts, kas sāks trešo tūkstošgadi ar neadekvātu ieguldījumu savu iedzīvotāju izglītībā un savas valsts zinātnes attīstībā, sevi būs nostādījusi uz neglābjamas ekonomiskās atpalicības un savu iedzīvotāju dzīves kvalitātes pasliktināšanās ceļa.

Kāda tad ir Latvijas valsts pašreizējā bilance šajās vitāli svarīgajās un perspektīvajās jomās? Ja raugāmies uz līkni, kur būtu attēloti valsts atvēlētie izdevumi uz katru studējošo iepretim valsts iekšējam kopproduktam per capita, tad Latvija salīdzinājumā ar citām valstīm atrodas tālu, tālu līknes pašā astē, ne tikai aiz ASV un Rietumeiropas, bet arī vēl tālu aiz Dienvideiropas un Čehijas Republikas. Ja raugāmies uz to iekšzemes kopprodukta procentu, ko valsts iegulda zinātnes attīstībā, tad tur Latvija ierindojas kaunpilnās pēdējās vietās visā Eiropas kontinentā ar 0,21% no iekšzemes kopprodukta salīdzinājumā ar 1,4% Slovēnijā, 1,2% Čehijā un 0,6% Igaunijā. Igaunija, mūsu tiešā kaimiņu zeme, ar to pašu pagātni, ar to pašu likteni, kas ir vēl mazāka par mūsu zemi, Igaunija tagad iegulda savā zinātnē trīs reizes vairāk par Latviju!

Kad man kā Valsts prezidentei ārvalstu amatpersonas un žurnālisti vaicā, ko galu galā Latvija varot ienest un piedāvāt Eiropas Savienībai un pārējai pasaulei, es parasti esmu teikusi – Latvija var piedāvāt savus cilvēcīgos un intelektuālos resursus, savu kultūru, savus augsti izglītotos speciālistus, savu cilvēku radošās spējas un potenciālu. Bet cik ilgi es vēl spēšu bez sarkšanas un pārliecināti sniegt priekšā šāda veida argumentus, ja mūsu valsts konkrētās prioritātes nespēs nodrošināt ne dzīvotspējīgu augstāko izglītību, nedz arī adekvātu zinātnes attīstību?

Otrs galvenais aktieris šai vispārējā spēlē ir paši zinātnieki un izglītības darbinieki. Ne šodien un šobrīd es spēšu iedziļināties šai problemātikā, kas vispār būtu atsevišķi dziļāk iztirzājama lieta. Gan man pēc 33 gadiem universitātes vidē, gan jums visiem šai auditorijā galvenie argumenti ir pietiekami labi pazīstami, lai es šeit īsos vārdos tikai atgādinātu divus pašus svarīgākos no tiem. Tie būtu, pirmkārt, iekšējo reformu nepieciešamība kā augstāko mācībiestāžu, tā pētniecības institūtu darbībā un, otrkārt, nepieciešamība pārliecināt plašāko publiku un politiķus lobēt par sava sektora vajadzībām un prioritātēm.

Un īstenībā abi šie jautājumi ir cieši saistīti savā starpā, jo, lai labāk varētu pārliecināt politiķus par sava sektora prioritāšu svarīgumu, ir svarīgi arī gan pašā universitātē, gan zinātnes, pētniecības institūtiem spēt pierādīt, demonstrēt gan savu lietderīgumu sabiedrībā, gan savas spējas pielāgoties apstākļiem, racionāli sevi apsaimniekot un spēt pierādīt, ka tas ieguldījums, kas tām atvēlēts, tik tiešām ir ticis likts lietā un tik tiešām arī dot no tā cerētos augļus. Un te tikai pāris vārdos es gribētu pieminēt, ka man šķiet, ka Latvijas izglītības un zinātnes darbiniekiem te vēl ļoti garš un sūrs darbs stāv priekšā, lai pārliecinātu valdību, Saeimu un politiskās aprindas vispār par reālo, būtisko situāciju kā izglītības, tā zinātnes laukā.

Man rodas iespaids, ka ne pilnīgi skaidri saprotami mūsu politiķu aprindās ir tie argumenti, kas zinātniekiem šķiet pilnīgi skaidri un paši par sevi saprotami. Šeit, manuprāt, mēs saskaramies ar sapratnes trūkumu un, protams, arī iespējām un labas gribas trūkumu. Katrā ziņā izglītības un zinātnes pārstāvjiem nav citas izvēles kā pašiem garantēt, ka viņu laukā viss tiešām ir sakārtots, ka viņu laukā tik tiešām nav iebildumu par to, kā norit viņu līdzekļu izmantošana un cik efektīva ir viņu darbība viņiem atvēlētā sektorā, bet ļoti svarīgs te ir darbs tieši lobēšanā, kas ir savā ziņā smaga, dažiem šķitīs pat pazemojoša lieta, bet modernā pasaulē diemžēl tā ir daļa no realitātes, un ir mums šī atbildība – tiem, kas saprotam izglītības sektoru, atrast veidus, kā uzskatāmi un skaidri parādīt un pierādīt, kas notiek ar valsts sniegtiem līdzekļiem, kur precīzi tie ir aizgājuši, kā precīzi tiek izdoti un kur visvairāk, nākamo budžetu sastādot, tie būtu vajadzīgi.

Šeit pašiem izglītības un zinātnes pārstāvjiem ir jābūt daudz redzamākiem, daudz vokālākiem un dzirdamākiem, lai aizstāvētu savu viedokli, lai rastu pretargumentus dažreiz ļoti virspusīgai argumentācijai par to, ka viss jau ir labākā kārtībā un nekādas problēmas mums nav, vai arī tam, ka īstenībā viss mūsu valstī notiek pilnīgi normāli un ka budžeta sadalīšanu mēs varam atstāt kaut kādu finansu ministriju ierēdņu rokās, kas automātiski to pašu procentu vai nu paaugstinās, vai pazeminās visiem sektoriem pieejamos līdzekļus.

Šobrīd mums visiem, kas vismaz šeit sēžam, ir labi pazīstami argumenti, kāpēc mūsu valsts nevar atļauties to, kas tai pēc saprāta un tālredzības normāli būtu jādara. Mēs visi zinām argumentu par to, ka mēs neesam liela un bagāta valsts, ka mūsu kasē vienkārši nav pietiekamu līdzekļu, ka vajadzību mums ir daudz, bet avoti, no kuriem tos segt, lūk, ir iepriekšējie. Tai pašā laikā mūsu valsti starptautiski pētījumi ierindo vissmagāk korumpēto valstu vidū, un nulle jau Pasaules banka ir nākusi pie tikko kā publicēta secinājuma, ka Latvijas valsts ne tikai tiek sistemātiski apzagta, bet ka to jau varētu dēvēt par nozagtu valsti. Un dzirdam no dažādiem ekspertiem, ka mūsu īstenā ekonomika, tāda, kā parādās rādītājos un citos oficiālos skaitļos, īstenībā jau nav tāda, kāda tā ir reāla dzīvē, kas varētu būt starp 25% un 50% pavisam cita. Mēs dzirdam arī aplēsumus, ka 25%, 30%, 40%, daži saka par 50%, no tiem līdzekļiem, kam vajadzētu ieplūst valsts kasē no nodokļiem un no sociālām iemaksām, ka milzīgi līdzekļi, milzīgi miljoni katru dienu aizplūst gan korumpētības, gan dažādu citu nevēlamu sabiedrības parādību dēļ, vai nu tās būtu mūsu muitas vai robežkontroles trūkumi, vai likumdošanas tā sauktie caurumi un tā tālāk.

Un diemžēl pie šīs situācijas mums nav neviena cita, ko vainot likstās. Tie nav ne iekarotāji, ne okupācijas spēki, bet gan mūsu pašu ļaudis un mēs paši tiem līdzi, kas esam par to atbildīgi – tādi, kādi nu mēs esam, ar savu attieksmi, ar savām prioritātēm, ar savām ētikas, atbildības un cilvēcības normām. Lai mūsu valstī notiktu būtiskas, nozīmīgas pārmaiņas, būs vajadzīga visu mūsu kolektīvā griba un apņemšanās, lai mēs visi kopā apņemtos un izlemtu, ka varam tomēr lietas darīt arī citādi, nekā pašreiz tas notiek. Un, lai notiktu pārmaiņas un tās nākotnē arī tādas noturētos, tad, protams, mums jaunā paaudze būs jāaudzina, mēs ļoti ceram, citādā garā nekā tajā, kas mums ir nācis līdzi no ilgiem apspiestības un totalitārisma gadiem. Un šīs pārmaiņas mums jāsāk veidot ne jau rīt vai parīt, bet šodien.

Lai mēs visi varētu dzīvot tādā valstī, kādu mēs vēlētos to redzēt, lai mēs dzīvotu taisnīgā un patiesi demokrātiskā valstī, mums ir nepieciešama labi izglītota un labi informēta iedzīvotāju masa. Mums ir vajadzīgi tādi iedzīvotāji, kas ir spējīgi uzņemt un izvērtēt informāciju, lai nonāktu paši pie sava racionāli pamatota – ne emocionālu slogānu uzkurināta – slēdziena. Mums ir vajadzīgi tādi iedzīvotāji, kuru sprieduma spējas ļauj tiem darboties līdzi debatēs par svarīgiem notikumiem un lēmumiem, kas ļauj tiem pilnam uzņemties atbildību kā demokrātiskas sabiedrības locekļiem. Mums nav vajadzīgi tādi, kas tikai māk raudāt un gausties par esošo situāciju, bet tādi, kas spēj aktīvi iesaistīties mērķtiecīgā darbībā, lai situāciju uzlabotu un pastāvošās problēmas radoši risinātu.

Postmodernā sabiedrībā pilsonim ir nepieciešams būt izglītotam, līdzsvarotam un pašapzinīgam, ne kautrīgam un bailīgam, nedz arī tukši iedomīgam, pļāpīgam vai pašapmierinātam. Nē, tādam, kādu mēs varam viņu izveidot ilgā, garā un dažreiz mazliet grūtā izglītības un audzināšanas ceļā. Jo šīs ideālās un vēlamās īpašības, protams, nenokrīt no debesīm un tās spontāni nerodas ex nihile – vienas pašas no sevis. Šo rakstura īpašību, šo sabiedrības vērtību izveidošanā savu lomu, protams, spēlē ģimene, skola, sabiedriskās organizācijas un ar katru dienu vairāk masu komunikācijas līdzekļi un elektroniskie informācijas avoti. Viss kopā tas veido sabiedrisko vidi un gaisotni, kurā izaudzinātie indivīdi, katrs ar savām personīgām īpašībām, visi kopumā nosaka to, cik kura zeme ir civilizēta, cik pārtikusi, cik attīstīta.

Es personīgi nebūtu lielāko daļu sava līdzšinējā mūža pavadījusi augstākās izglītības un zinātnes jomā, ja es nebūtu pārliecināta, ka tas ir nozīmīgs ieguldījums cilvēces attīstības labā. Cilvēks ir duāla būtne – spējīgs uz necilvēcīgu, zvērīgu plēsonību, uz nežēlību un savtīgumu, no vienas puses, bet arī uz apgarotu pašaizliedzību, apgaismību un cilvēkmīlestību. Visas civilizācijas attīstība gadu simteņu un tūkstošu gaitā ir notikusi kā nemitīga, maniheiska cīņa starp šiem labā un ļaunā spēkiem. Šai cīņā uz galīgām uzvarām nekad nevaram cerēt, taču uz manāmu progresu gan. Jo lūk, pati viscilvēciskākā īpašība no visām ir mūsu spēja mācīties, izaugt un pilnveidoties ne tikai bērnības gados, bet visa mūža garumā. Modernā sabiedrībā izglītība un zinātne ir šīs izaugsmes neatņemama sastāvdaļa, tās kalpo kā augsne no kuras izaug zinības un gudrības – scientia et sapientia – augļi.

Es mudinu visu latviešu tautu cīnīties par tādu izglītības un zinātnes sistēmu, kādu pati dzīve un izdzīvošana šobrīd no mums ļoti skaidri jau pieprasa. Es vēlos pateikties visiem tiem, kas ar savu sirdsdegsmi un intelektu ir turpinājuši un turpina kalpot zinātnei un izglītībai arī šajos smagajos un grūtajos ieilgstošo pārmaiņu laikos. Un es novēlu Latvijas Universitātei un visiem, kas tajā darbojas un strādā, – vivat, crescat, floreat Universitatis latviensis in aeternum.

Ministru kabineta sagatavotais valsts budžeta projekts 2001. g. un Finansu ministrijas priekšlikumi valsts budžeta grozījumiem 2000. g. liek LZP un LZA atkārtoti pievērst Jūsu uzmanību situācijai Latvijas zinātnes finansēšanā.

Latvijas zinātnes valsts finansējums (0,21% attiecībā pret IKP) ir vairākas reizes zemāks kā pārējām ES kandidātvalstīm (Slovēnijā 1,4%, Čehijā 1,2%, Igaunijā 0,6%) un viens no viszemākajiem Eiropā. Kaut arī ES nav vienotas likumdošanas zinātnes jomā un netiek reglamentēti valsts finansējuma apjomi, laikā, kad ES aktīvi izstrādā koncepciju par vienotas Eiropas zinātnes telpas izveidi, šāda situācija grauj Latvijas prestižu, mazina mūsu zinātnieku iespējas aktīvi iekļauties Eiropas un pasaules procesos.

Nepietiekamais zinātnes finansējums rada Latvijai arī iekšējas problēmas. Zinātnes darbinieku vidējais vecums strauji pieaug, nenotiek infrastruktūras atjaunošana. Tas jau vistuvākajā laikā negatīvi ietekmēs vispirms augstākās izglītības kvalitāti un pēc tam – arī vispārējās izglītības līmeni. Valdības mēģinājumi glābt situāciju izglītībā, vienīgi palielinot skolotāju algas, nedos gaidīto rezultātu. Vēl vairāk, pietrūkstot augstākās kvalifikācijas vietējiem speciālistiem, Latvijas ekonomika nokļūs pilnīgā atkarībā no ārvalstu firmām, valsts pārvalde paliks bez ekspertiem, bet Latvijas tautsaimniecība un sociālā sfēra – bez augstām tehnoloģijām un attīstības perspektīvām.

LZP kopā ar LZA vairākkārt iesniegusi valdībai priekšlikumus, kā racionāli palielināt finansējumu zinātnei, ņemot vērā valsts reālās iespējas. Šādi iespējamie pasākumi tika apspriesti LZP un LZA pārstāvju sarunās š. g. janvārī un jūnijā ar ministru prezidentiem un uzklausīti ar izpratni. Zinātnieki piedāvāja kopīgi ar IZM izstrādātu zinātnisko kadru atjaunināšanas programmu, jaunu pētniecisku projektu finansēšanas nosacījumus, pievēršot lielāku vērību jauno zinātnieku iesaistīšanai aktīvā pētnieciskā darbā. Konkrēti priekšlikumi tika izstrādāti un iesniegti MK noteiktajos prioritārajos zinātnes virzienos, kuri veidotu pamatu valsts pētījumu programmām, ja zinātnei tiek rasts papildfinansējums. Diemžēl reāla rīcība, kura būtu vērsta uz šo pasākumu īstenošanu, no MK puses nesekoja. Latvijas zinātnieku priekšlikumos prioritārās jomas ir skaidri iezīmētas, taču atzīstam par nepieciešamu uzsvērt, ka jebkuras neatkarīgas valsts zinātnes attīstībā nepieciešama līdzsvarota pieeja, t. i., katra stratēģiski svarīga nozare ir uzturama kaut ierobežotā līmenī. Latvijas valstij cita starpā jāgarantē humanitāro un sociālo zinātņu attīstība Latvijā, jo tikai nacionālā kultūras mantojuma saglabāšana un izpēte un pasaules kultūras jaunāko atziņu radoša pārņemšana nostiprina valsts neatkarību.

Šajā situācijā LZP un LZA uzskata, ka zinātnes finansējuma samazināšana 2000. gadā ir nepieļaujama. Aicinām Jūsu atbalstu atkārtotai LZP iesniegto priekšlikumu izskatīšanai, lai rastu iespēju reālai finansējuma palielināšanai 2001. gadā.

Š. g. 25. septembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde, kurā ar zinātniskajiem ziņojumiem uzstājās 2000. gada korespondētājlocekļu kandidātes Dr. habil. paed. Tatjana Koķe (“Izglītības sociālpedagoģiskās funkcijas: realitāte un perspektīvas”) un Dr. habil. philol. Brigita Bušmane (“Latviešu dialektoloģija uz XXI gadsimta sliekšņa”).

Š. g. 28. septembrī Latvijas medicīnas vēsturnieku asociācija, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un RSU (AML) Medicīnas vēstures institūts muzeja zālē atzīmēja trīs svarīgus notikumus. Latvijas Muzeju pārvaldes priekšnieks J. Garjāns pasniedza Medicīnas vēstures muzeja direktoram LZA Dr. med. h. c. K. Āronam muzeja akreditācijas apliecību. Citu Rīgas muzeju direktori, kuri bija piedalījušies akreditācijas komisijā, atzīmēja Medicīnas vēstures muzeja augsto zinātniskuma līmeni. Bija ziedi, apsveikumi un urravas. Latvijas medicīnas vēsturnieku asociācija par savu Goda prezidentu bija ievēlējusi akadēmiķi Jāni Stradiņu. Arī viņš tika atbilstoši sveikts. Tika atvērts, jeb kā agrāk teica – prezentēts, zinātnisko rakstu krājuma Acta Medico-Historica Rigensia 5. (24.) sējums.

Lai nebūtu jāsarkst!

Stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Priecājos, ka vēstule, kuru Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Zinātnes padomi nosūtīja Valsts prezidentei, radusi atbalsi prezidentes akadēmiskajā runā Latvijas Universitātē. Es pilnīgi piekrītu prezidentes sacītajam. Pēdējos gados neviens no mūsu valsts vadītājiem nav tik labi atsedzis zinātnes problēmas Latvijā. Runā bija akcentētas abas mūsu tēzes. Pirmkārt, varas attieksme pret Latvijas intelektuālo potenciālu un, otrkārt, – zinātnieki nav pratuši atrast lobijus varas struktūrās.

Ko pārmet Latvijas zinātnei? Lēnās reformas? Tās jau tika izdarītas, sākot ar 1996. gadu, kad zinātne lielā mērā atgriezās Latvijas Universitātē, praktiski visi humanitārie un dabaszinātņu institūti. Neorganiskās ķīmijas institūts iekļāvās Tehniskajā universitātē, četri institūti kļuva patstāvīgi. Cita lieta, ka augstskolā zinātniskie institūti būtībā turpina savu iepriekšējo, gan stipri reducēto, darbību un nav notikusi zinātnes integrēšanās studiju procesā.

Otrs iebildums bija habilitētā doktora grāds. 1998. gadā arī es biju par to, ka jāpāriet uz vienpakāpes doktora sistēmu, lai pavērtu ceļu jaunajiem, kuru mums ļoti pietrūkst. 60.–70. gadu jaunā, spējīgā zinātnieku paaudze jau bija sasniegusi briedumu, jaunu bija maz. Pie vecās divpakāpju sistēmas apmēram četrus gadus aizņēma doktora disertācijas sagatavošana, pēc tam vēl sešus gadus – habilitētā doktora disertācija. Pirmo reizi balsis pacēlās 1996. gadā – mūsu zinātnieku vidējais vecums ar katru gadu paliek par vienu gadu lielāks! Mēs nevarējām sekot radikāļu prasībām piespiedu kārtā aizsūtīt pensijā visus padomju laika zinātniekus, kā to izdarīja Vācijā pēc apvienošanās, kad bijušās VDR zinātniekiem piedāvāja iet pensijā 45–50 gadu vecumā, nosakot pensiju aptuveni trešdaļu no profesora algas. Zinātnieki ar vārdu vienalga atrada darbu Maksa Planka institūtos vai citās pētniecības iestādēs, bet tie, kas savā laikā bija “sašmucējušies”, sadarbojoties ar štazi, aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Vācija mums nevarēja būt par paraugu. Izdevās panākt emeritēto zinātnieku statusu. Varbūt, ka mēs ar saviem 66 latiem mēnesī pasteidzāmies, jo Kultūrkapitāla stipendija ir 100 lati. Taču arī emeritētā zinātnieka mūža grants daudziem zinātniekiem ir, tā sakot, dzīvības jautājums, to redzam pēc lielā pieteikumu skaita, kopš paplašināja kandidātu loku un uz šo grantu var pretendēt ne tikai akadēmijas locekļi un habilitētie doktori, bet arī doktori. Taču, jo lielāks emeritēto zinātnieku skaits, jo vairāk tiek atņemta nauda pētniecības projektiem, tādēļ ka mūža grants tiek maksāts no zinātnes budžeta, ne kā Igaunijā, kur pabalstu emeritētajiem profesoriem un akadēmiķiem maksā no sociālās nodrošināšanas budžeta.

Kas notiks, ja visiem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, aizliegs saņemt Zinātnes padomes grantus un strādāt augstskolās (nav runa par vēlētiem amatiem)? Jaunajiem tad vietas būs, bet vai būs, kas strādā? Vecie par to nieka naudu vēl strādā, jaunie – ne. Kāda varētu būt izeja? Nevar ar varu sagraut sistēmu, bet politikai jābūt līdzsvarotai, lai tā veicinātu jauno ienākšanu zinātnē. Tur būtu gan reemigrācijas fonds, gan algas piemaksa utt.

Tālāk – ir iezīmēti pieci Latvijai prioritārie zinātnes virzieni – molekulārā bioloģija un jauni ārstniecības preparāti, koksnes pārstrāde, informātika, materiālzinātnes un letonika. Bet tajā pat laikā mēs taču nevaram atteikties no radioelektronikas, no zemes dzīļu pētīšanas, galu galā arī no filozofijas, kas pamato mūsu eksistenci uz šīs zemītes šajā laikā un vietā.

Zinātnes attiecības ar sabiedrību. Jāsaka – te nu bez vainas nav arī paši zinātnieki. Arī dažs, kurš nonācis “varas struktūrās” vai konsultē tās. Katrs esam cilvēks, un ir saprotams aizvainojums par savulaik nesaņemto grantu vai bijušo kolēģu “stagnatismu”, sajūsma par ārzemēs redzēto, savas nozares hipertrofizācija, taču personiskajām izjūtām nevajadzētu pārāk uzticēties, kad runa ir par valstiskiem jautājumiem. Bet tribīne jau ir izmantota un vārds gaisā palaists. Tā veidojas sabiedrības priekšstats un attieksme. Valsts prezidente norunāja brīnišķīgu, gudru un pārdomu vērtu runu. Kas bez Universitātes aulā klātesošajiem par to uzzināja? Avīzēs fakts tika atzīmēts ar pāris rindiņām, izņemot “Latvijas Vēstnesi”, kuram to pienākas darīt, bet kuru, diemžēl, lasa visai maza sabiedrības daļa, un “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, kura ir opozīcijā šai valdībai. Bet prezidente pateica būtisku lietu – cik ilgi bez sarkšanas varēs teikt, ka intelekts ir Latvijas lielākā bagātība?

Savu iespēju robežās akadēmija cenšas veicināt Latvijas zinātnes popularitāti. Tie ir regulārie LTV-1 raidījumi “XXI gadsimts kopā ar zinātni” – Latvijas Zinātņu akadēmijas pasūtījums, kopējās balvas ar “Grindeks”, “Aldaris”, “Dati”, “Alfa”, LATVENERGO, iecerē – ar gāzes izmantošanas kompāniju “INTERLATVIJA” par pētījumiem Latvijas vides aizsardzībā. Ventspils dome domā par balvas piešķiršanu Rietumkurzemes pētniekiem. Līdzdarbojamies jaunajā populārzinātniskajā žurnālā “Terra” – man bija tas gods to atklāt kopā ar jauno Latvijas Universitātes zinātņu prorektoru Indriķi Muižnieku. Nāk klajā otrais grāmatas “Millennium” sējums.

Akadēmiķi J. Stradiņu
uzklausīja Z. Kipere

Valsts prezidentei V. Vīķei-Freibergai
Ministru prezidentam A. Bērziņam
Finansu ministram G. Bērziņam
Izglītības un zinātnes ministram K. Greiškalnam
Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājam E. Grēnam

Izcilais 20. gs. franču zinātnieks K. Levi-Stoss ir teicis, ka 21. gadsimts būs humanitāro zinātņu gadsimts vai arī tā nebūs nemaz. Šobrīd izskatās, ka Latvijā 21. gadsimta nebūs.

Esam iepazinušies ar Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavoto projektu Ministru kabinetam “Par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas un finansēšanas kārtību”. Tas liecina, ka Ministru kabinets gatavojas pieņemt nepārdomātus, neracionālus un nehumānus lēmumus par zinātnes finansēšanas kārtību 2001. gadā, kas paredz, ka katra ceturkšņa pirmos divus mēnešus projektam tiks piešķirti tikai 66% no tā kopējās izmaksas. Konkrēti un kategoriski mēs iebilstam pret to, jo pētniecības projektu nauda ir vienīgie institūtu zinātnieku iztikas līdzekļi. Piemēram, minēsim –

Latvijas vēstures institūtā: asistentu, laborantu alga ir Ls 68, pēc nodokļu nomaksas Ls 45; pētnieku un vadošo pētnieku alga ir Ls 79–90, pēc nodokļu nomaksas Ls 52–60, ja saņems 66%, alga pēc nodokļu nomaksas būtu asistentam – Ls 30, pētniekam – Ls 35–40.

Institūtam komunālo un infrastruktūras maksājumi, kas sastāda ap 46% no budžetā piešķirtajiem līdzekļiem, būs tomēr jāapmaksā pilnā apmērā katru mēnesi. Līdz ar to darba algai atliks nevis 66%, bet gan tikai ap 40%. Tātad katra ceturkšņa divus mēnešus tiks saņemta alga pēc nodokļu atvilkšanas: asistentam – Ls 18, pētniekam – Ls 21–24.

Jau tagad rets augstskolu beidzējs piekrīt izvēlēties “bada maizi”, kalpojot zinātnei, bet, pieņemot jaunos noteikumus, jau esošie jaunie zinātnieki būs spiesti darbu zinātnē pamest. Vai to vēlas panākt Latvijas valdība?

Eiropas Savienības eksperti ir novērtējuši pozitīvi Latvijas zinātnes un zinātnieku potenciālu un darbu konkrētos rezultātus, taču mūsu valdības politika zinātnē nevēlas nodrošināt pat tās eksistēšanai nepieciešamo minimālo materiālo pamatu. Jāuzsver, ka valdība nav izteikusi pretenzijas par mūsu darbu, tāpēc mēs – zinātnieki – jo vairāk nesaprotam, kā šādi lēmumi var veicināt turpmāko zinātnes attīstību Latvijā.

Mēs neiebilstam pret MK lēmuma projektā paredzētajām atskaitēm kaut vai katru mēnesi, bet lūdzam nepieņemt zinātnes finansējuma kārtību 2001. gadam pa kvartāliem 66% apmērā, jo, kā jau ar piemēru uzskatāmi pierādīts, ar Ls 20–25 mēnesi neviens cilvēks, arī zinātnieks, izdzīvot nevar.

Ceram, ka šis jautājums tiks atrisināts Latvijas zinātnei un valstij labvēlīgā veidā, lai mums, zinātniekiem, nebūtu jāizvēlas citas aizstāvības metodes.

Elektronika un ekonomika

Elektronika tiek izmantota visās tautsaimniecības nozarēs un sociālajā sfērā, tādēļ tautsaimniecības spēja, t. i. valsts nacionālās ekonomikas attīstības potenciāls ir atkarīgs no elektronikas nozares stāvokļa. Elektronisko tehnoloģiju produkti ir ar augstu pievienoto vērtību un līdz ar to dod lielu ieguldījumu nacionālajā kopproduktā pie maza fizisko resursu patēriņa, bet ar augstu intelektuālā darba ieguldījumu.

Elektronika ir bāze mūsdienu telekomunikācijām un informācijas tehnoloģijām, elektroniskajiem masu saziņas un informācijas līdzekļiem. Telekomunikāciju un informācijas tehnoloģijas ir tikai divi elektronisko tehnoloģiju pielietojumi. Šodien bez elektronisko tehnoloģiju pielietošanas nav iedomājama visa veida sadzīves tehnika, medicīna, transports, auto, ražošana, iepirkšanās, bankas operācijas, kontrole, apsardze, drošība utt., u.tjp. Tādēļ elektronikas, telekomunikāciju un informācijas tehnoloģijas ekonomikas griezumā veido vienu sektoru: informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju un elektronikas (ITTE) sektoru.

Elektroniskās tehnoloģijas iedalās analogajās un digitālajās. Pēdējās šodien dominē augsto tehnoloģiju produktos (ražošanā, precēs, pakalpojumos). Tās tad arī veido jaunās ekonomikas funkcionālo infrastruktūru.

Elektroniskās rūpniecības līmenis ir indikators nacionālajai tautsaimniecībai un tās spējai apgūt un attīstīt jaunas tehnoloģijas un jaunus konkurēt spējīgus produktus, būt spējīgai sekmīgi konkurēt globālajā darba un preču (pakalpojumu) tirgū.

Pasaules attīstītās valstis (t. sk. ES) elektroniskās rūpniecības nozari ierindo stratēģiski svarīgāko nozaru grupā kā ekonomiskās izaugsmes tehnoloģisko bāzi, informācijas sabiedrības bāzi un visbeidzot nākotnes intelektuālas sabiedrības bāzi.

Šāds nozares nozīmes un vietas nostādījums ir būtisks arī Latvijai, ja tā vēlas attīstīt pasaules tirgū konkurētspējīgu cilvēku (darbaspēka) resursus (human capital) un nacionālo ekonomiku.

Elektronika – bāze informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju tehniskajiem līdzekļiem (hardware). Šodien augstas tehnoloģijas jaunie informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju elektroniskie produkti tiek radīti ar kopēju HW&SW projektēšanu, atbilstoši IP prasībām.

Elektronikas apakšnozares mikroelektronikas produkti veido bāzi elektroniskajām tehnoloģijām, t. sk. informātikas un telekomunikāciju tehnoloģijām un ir šo nozaru inovāciju bāze. Mikroelektronikas ierīces un mikrosistēmas ir galvenie bāzes elementi visa veida elektronikai.

Globālajai konkurencei atbilstošu nacionālās ekonomikas stabilas ilgtspējīgas (konkurētspējīgas) un līdzsvarotas attīstības bāzi veido inovatīvā vide, kas spēj piesaistīt investīcijas un dot un ražot jaunus produktus tirgum.

ITTE balstās uz augsta līmeņa eksakto zinātņu speciālistiem (fiziķiem, ķīmiķiem, elektroniķiem, matemātiķiem, konstruktoriem, tehnologiem), ekonomistiem, menedžeriem un uz augsti kvalificētu darbaspēku. Lai nacionālais ITTE sektors būtu konkurētspējīgs, tā sekmīgai attīstībai un atražošanai nepieciešams augsts intelektuālais kapitāls. Intelektuālā kapitāla attīstībai un atražošanai (ne tikai sekmīgai, bet arī apsteidzošai) ir nepieciešama atbilstoša inovatīvā vide, kuras mugurkaulu veido nacionālā zinātnes un izglītības sistēma. Inovātīvā vide ir sarežģīta daudzu intelekta un ekonomikas sektoru mijiedarbības sistēma.

Pasaules valstu pieredze rāda, ka ITTE nozares attīstības tem pi ir atkarīgi no valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģijas, nodrošinot labvēlīgus apstākļus nozares attīstībai. Mērķtiecīgas investīcijas izglītībā un zinātniski pētnieciskajā darbībā, investīcijām labvēlīga klimata veidošana, e-tehnoloģiju attīstības kā prioritātes noteikšana un citi pasākumi ir nepieciešami, lai veidotu spēcīgu un konkurētspējīgu industriju.

ASV visā pēckara periodā un jo vairāk šodien ir līderis elektronisko tehnoloģiju attīstīšanā. ASV joprojām ir monopols atsevišķu mikroelektronikas un mikrosistēmu produktu ražošanā. To nodrošina, no vienas puses, valsts kontrolēta inovatīvā vide, bet no otras puses, efektīva intelektuālā īpašuma aizsardzības sistēma un liels intelektuālais īpašums. Šāds stāvoklis šodien ASV ir nodrošinājis nulles bezdarba līmeni (t. i. nav reģistrētu bezdarbnieku) un nepieredzēti augstu nacionālā kopprodukta pieaugumu pēdējos gados. ASV jau ar pilnu likumdošanas bāzi ir jaunās ekonomikas (New Economy) ērā, kas balstās uz digitālo ekonomiku (Digital Economy).

ES ievērojami atpaliek e-tehnoloģijās. Somijas straujā ekonomiskā izaugsme un augstais e-tehnoloģiju līmenis (piem. NOKIA globālie sasniegumi) ir pateicoties tam, ka Somija ir investējusi un turpina ieguldīt lielus cilvēku un finansu resursus inovatīvās vides attīstīšanā un atražošanā. Somija jau šodien tehnoloģiski ir tādā stāvoklī, lai uzsāktu visaptverošu pāreju uz jauno ekonomikas sistēmu (d-ekonomiku).

Stāvoklis

1. Elektronikas stāvoklis Latvijā jāvērtē ne tikai no globālā vai ES tirgu attīstības tendencēm, bet arī no stāvokļa Centrāl- un Austrumeiropas valstīs ( t. sk. Baltijas valstīs kopumā, Rietumkrievijā, Baltkrievijā un Ukrainā) un Ziemeļvalstīs.

2. Nesen IZM prezentēja ITTE nozares aprakstu (izstrādāts PHARE programmas “Profesionālā izglītība 2000” ietvaros), kurā dots vispusīgs stāvokļa raksturojums augstāk dotajā kontekstā.

3. Tā kā nozares uzņēmumu produktu spēju konkurēt iekšējā un ārējā tirgū nosaka to spēja produktīvāk un kvalitatīvāk ražot jeb tautsaimniecības tehnoloģiskās attīstības līmenis kopumā un nozaru griezumā, bet tas savukārt nosaka valsts ekonomisko spēju, tad šodien stāvoklis tādās Latvijai tradicionālajās zinātnes jeb intelekta ietilpīgās nozarēs kā radioelektronika, aparātbūve, sakaru tehnika un datortehnika jāvērtē no četriem aspektiem:

1) cilvēku potenciāla;

2) ražošanas tehnoloģiskā līmeņa (t. i. produktīvi un kvalitatīvi ražot);

3) inovatīvās vides un tās spējas radīt jaunus augstas tehnoloģijas produktus;

4) investīciju iespējas jaunu produktu izstrādei un ražošanai.

4. Latvijā speciālistu potenciāls (cilvēkresursi) joprojām no industriāli attīstīto valstu puses tiek vērtēts augstu, bet, neattīstoties attiecīgai industrijai un tai nokrītot zem kritiskās robežas, šis potenciāls vienkārši izzudīs. Tā atjaunošana ir ilgstošs un komplicēts process, kurā savstarpēji saistīta izglītība un zinātne un to radītā kultūras, sociālā un darba vide.

5. Latvijas ITTE nozare pašreiz ir skaitliski neliela – kopējais nodarbināto skaits ir aptuveni 10 000 cilvēku, kas vietējam tirgum ir pietiekoši, bet daudz par maz, lai runātu par konkurētspēju pasaulē.

6. LEtERA pašreiz aptver 50 uzņēmumus (2000. gadā nodarbināto ap 6000, apjoms 35 milj. Ls), kuros tiek izstrādāti un arī ražoti elektroniku saturoši produkti, t. i.:

1) iekārtu un mašīnu kontroles un vadības sistēmu elektronika,

2) tehnoloģisko procesu kontroles un vadības elektronika,

3) sakaru (telekomunikāciju) elektronika,

4) medicīnas elektronika,

5) pārtikas produktu kvalitātes kontrole,

6) elektroniskās drošības ierīces,

7) u. c. elektronika.

7. Pašreiz Latvijā mācību programmas kvalitāte tiek vērtēta kā atbilstoša pasaules vadošo universitāšu mācību programmām, bet zemu no tehniskās un tehnoloģiskās jeb eksperimentālās mācību un pētniecības bāzes stāvokļa. Tomēr studentu skaits, lai nodrošinātu pieprasījumu pēc speciālistiem (t. i. esošo pārkvalifikācijai vai to atražošanai) e-tehnoloģiju jomā, ir pārāk mazs. Nepietiekamais studentu skaits ar elektronikas attīstību saistītās nozarēs ir viens no faktoriem, kas bremzē ITTE nozares konkurētspējīgu attīstību, jo kvalificēti speciālisti ir nozīmīgākais resurss. Studentu skaita palielināšanai un tehniskās bāzes atjaunošanai nepieciešamas papildus valsts investīcijas.

8. Informācijas tehnoloģiju kompāniju piesaistītais ārvalstu investīciju apjoms ir zems, salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm. Investīciju avots pamatā ir pašu kompāniju īpašnieku ieguldījumi, un nepietiekamais brīvā kapitāla apjoms neļauj veikt nepieciešamos ieguldījumus attīstībā.

Ieteikumi

Te zināmā mērā jāievēro elektronikas saistība ar citām – elektroniku pavadošām nozarēm, kas balstītos uz starpnozaru kooperāciju un partnerību investīciju piesaistē un investīciju programmās, t. i. uz partneru tīkliem. Sevišķi izškiroša nozīme sekmīgai ITTE nozares attīstībai nacionālā līmenī ir kooperācijai izglītības jomā, ko nosaka ierobežoti cilvēku resursi un pārkvalifikācijas iespējas nacionālā līmenī.

Galvenie ieteikumi, kurus nepieciešams veikt, lai veicinātu Latvijas ITTE nozares attīstību un paaugstinātu konkurētspēju globālajā tirgū:

1. Pirmais un pats galvenais, kas jādara – valdībai elektronikas nozare (e-tehnoloģiju attīstība) jādeklarē kā prioritāte un, sadarbojoties nozares asociācijām un kompānijām, jāizstrādā nozares attīstības stratēģija, precīzs darbības plāns un nepieciešamās investīcijas stratēģijas īstenošanai. Ieteicams izmantot tādu valstu kā Somijas un Īrijas pieredzi.

2. Ņemot vērā to, ka nozares attīstībai trūkst izglītotu speciālistu, veicot nepieciešamos pa sākumus izglītības sistēmas reformai, jāpalielina ITTE nozares specialitāšu studentu skaits Latvijas augstskolās, sevišķu uzmanību pievēršot profesionālās izglītības attīstībai. Jāveido arī mācību centri, kur speciālisti varēs papildināt zināšanas par jaunākajiem attīstības virzieniem pasaulē.

3. Latvijas valdībai jāstimulē investīcijām labvēlīgas uzņēmējdarbības vides attīstība, orientējoties uz prioritārajiem sektoriem, pie mēram, nosakot peļņas un īpašuma nodokļu atvieglojumus investoriem, kas ieguldījuši nozīmīgas summas elektroniskās tehnoloģijās jaunu produktu izstrādē vai ražošanā, tai skaitā arī mācību centru izveidē.

4. Pašreiz Latvijas e-tehnoloģiju kompānijas pārsvarā atrodas Rīgā. Lai optimālāk izmantotu cilvēku resursus, apmācību centrus ir lietderīgi izveidot arī Latvijas reģionos, kur attiecīgi varētu izveidot arī kompāniju filiāles. Informācijas tehnoloģiju unikalitāte ir tā, ka cilvēki var strādāt jebkurā vietā, kur ir pieejams telekomunikāciju pieslēgums – datorus var pievienot tīklam un, pateicoties operatīvajiem sakariem, datu pār raides ātrums nemazinās. Raugoties no re ģionālās attīstības viedokļa, ir skaidrs, ka tehnoloģiskā attīstība, kas balstīta uz TCP/IP tehnoloģijas, būs spējīga konkurēt jaunās ekonomikas (globālās konkurences) apstākļos un palīdzēs atrisināt vairākas problēmas, piemēram, bezdarbu, speciālistu aizplūšanu uz Rīgu un, protams, paaugstinās dzīves līmeni.

5. Būtiska nozīme Latvijas ITTE nozares produktu eksporta palielināšanā ir starptautiskajai tirgvedībai. Tirgvedības būtība ir parādīt Latviju pievilcīgu ārvalstu investoriem, akcentējot inovatīvās vides iespējas. Starptautiskajai tirgvedībai jāaptver koordinēta aktivitāšu veikšana, kas sastāvētu no tādiem pasākumiem kā mārketinga pētījumi, selektīva reklāma, semināru un izstāžu apmeklēšana, augstākā līmeņa darījumu semināri u. c. Pasākumu plānu jāizstrādā atbildīgām valsts institūcijām kopā ar Latvijas e-tehnoloģiju kompānijām.

6. Lai palielinātu konkurētspēju globālajā tirgū, Latvija e-tehnoloģiju kompānijām vajadzētu apsvērt iespēju apvienoties vai veidot alianses ar Lietuvas un Igaunijas kompānijām. Apjomīgu un komplicētu projektu realizācijai nepieciešams liels skaits speciālistu, bet, ņemot vērā pašreizējo situāciju. Latvijas kompānijas to nevar paveikt. Apvienošanās dotu iespēju konkurēt uz lieliem starptautiskiem projektiem.

7. Kompānijām, kas ir konkurētspējīgas globālajā tirgū, jāplāno tirgvedības aktivitātes mērķtirgos – piedalīšanās lielākajās specializētajās izstādēs, konferencēs, tiešā tirgvedība u. c. pasākumi.

8. Valsts investīciju politikai būtu jābūt tādai, ka valsts budžeta līdzekļi jāiegulda tikai tādos projektos, kuri ievieš visaugstākās pasaules līmeņa tehnoloģijas.

9. Ārvalstu un iekšzemes investīciju attiecībām jābūt tādā apjomā, lai garantētu intelektuālā īpašuma tiesības Latvijai.

10. Elektronikas kompānijām vajadzētu iesniegt kopīgus projektus ar 15–25% valsts līdzfinansējumu ES programmās par inovatīvu reģionu attīstību un kas vērsti uz elektronikas (t. i. mikroelektronikas un mikrosistēmu) inovatīvās vides un ražošanas infrastruktūras atjaunošanu.

1. Lūsis,
   LU CFI

Lai veicinātu Latvijas informācijas tehnoloģiju, telekomunikāciju un elektronikas (ITTE) nozares attīstību un paaugstinātu tās konkurētspēju globālajā ES tirgū, nepieciešams veikt sekojošus pasākumus:

1. LR Ministru kabinetam elektronikas nozare (e-tehnoloģiju attīstība) jādeklarē kā prioritāte un, sadarbojoties nozares asociācijām un kompānijām, jāizstrādā nozares attīstības stratēģija, precīzs darbības un nepieciešamās investīcijas piesaistes plāns stratēģijas īstenošanai. Stratēģijas projekta sagatavošanu un iesniegšanu LR MK lietderīgi uzticēt LZA, RTU, LU un DPU, kur koncentrēts galvenais akadēmiskais un zinātniskais potenciāls augsto tehnoloģiju jomā.

2. Uzskatāms par liederīgu sagatavot priekšlikumu LR MK par Valsts augsto tehnoloģiju pētniecības un attīstības centra izveidošanu ar mērķi nodrošināt ITTE kvalitatīvu un ātru attīstību, starptautisko zinātnisko un inovatīvo sadarbību. Veidojot Latvijas rūpniecības stratēģiju, ieteicams izmantot tādu valstu kā Somijas un Īrijas pieredzi elektroniskās rūpniecības attīstībā.

3. Ņemot vērā to, ka nozares attīstībai trūkst profesionālu speciālistu, veicot ne pieciešamos pasākumus izglītības sistēmas reformai, jāpalielina ITTE nozares specialitāšu studentu skaits Latvijas augstskolās, sevišķu uzmanību pievēršot profesionālās izglītības attīstībai. Jāveido mācību centri, kur speciālisti varēs papildināt zināšanas par jaunākajiem attīstības virzieniem pasaulē.

4. Latvijas valdībai jāstimulē investīcijām labvēlīgas uzņēmējdarbības vides attīstība, ITTE nozarei, piemēram, nosakot peļņas un īpašuma nodokļu atvieglojumus investoriem, kas ieguldījuši nozīmīgas summas elektroniskās tehnoloģijās jaunu produktu izstrādē vai ražošanā, tai skaitā pētniecības un mācību centru izveidē.

5. Pašreiz Latvijas e-tehnoloģiju kompānijas pārsvarā atrodas Rīgā. Lai optimālāk izmantotu cilvēku resursus, apmācību centrus ir lietderīgi izveidot arī Latvijas reģionos, kur potenciāli varētu izveidot arī kompāniju filiāles. Informācijas tehnoloģiju unikalitāte ir tā, ka cilvēki var strādāt jebkurā vietā, kur ir pieejams telekomunikāciju pieslēgums – datorus var pievienot tīklam un, pateicoties operatīvajiem sakariem, datu pārraides ātrums nemazinās.

6. Lai palielinātu konkurētspēju globālajā tirgū, Latvijas e-tehnoloģiju kompānijām vajadzētu apsvērt iespēju apvienoties vai veidot alianses ar analogām Lietuvas un Igaunijas kompānijām, jo apjomīgu un komplicētu projektu realizācijai nepieciešams liels skaits speciālistu. Apvienošanās dotu iespēju realizēt lielus starptautiskus projektus.

7. Elektronikas kompānijām iesniegt starptautiskus projektus ar ES un Latvijas 15–25% valsts līdzfinansējumu par inovatīvu reģionu attīstību, kas vērsti uz elektronikas (t. i. mikroelektronikas un mikrosistēmu) inovatīvās vides un ražošanas infrastruktūras atjaunošanu Latvijā.

Īrija ir uzsākusi lielākās investīcijas pētniecībā un attīstībā pēdējo gadu laikā. Pagājušajā gadā, izanalizējusi situāciju valstī, Īrijas Zinātnes padome un organizācija “Forfas” izstrādāja koncepciju, kā attīstīt pasaules klases pētniecību un kā mudināt pētniekus atgriezties no ārzemēm un turpināt darbu Īrijā. Kā viena no valdības atbildēm bija lēmums nodibināt “Tehnoloģijas attīstības fondu”, investējot pētniecībā 635 miljonus eiro (~ 350 miljonus latu) nākamajos sešos gados (t. i. ~ 60 miljonus latu gadā). Tā ir tikai neliela daļa no Īrijas Nacionālā attīstības plāna, kurš paredz šai pašā laika periodā zinātnei, tehnoloģijām un inovācijām atvēlēt 2.5 miljardus eiro (~ 230 miljonus latu gadā). Kā prioritārās un stratēģiski svarīgās jomas ir norādītas biotehnoloģija un informācijas & sakaru tehnoloģija (ICT). Jau ir izsludināti pirmie projektu konkursi.

Salīdzinājumam: pēc teritorijas Īrija ir apmēram tikpat liela kā Latvija; iedzīvotāju ir uz pusi vairāk (3.6 miljoni). Latvijas zinātnes budžets ir ~ 8 miljoni latu gadā. Pārsteidzošākais ir tas, ka Latvijā ir atrodami arī tādi cilvēki (valsts varas struktūrās), kas tā vietā, lai domātu, kā Latvijā attīstītu uz zināšanām balstītu ekonomiku, vēlas vēl arī šo niecīgo (procentuāli vienu no viszemākajiem Centrālās un Austrumeiropas valstīs) budžetu “apcirpt”!

Pielikums
LZP ZSKK 2000. gada 21. septembra lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

2000. gada 26. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts kopīgi rīkoja starptautisku zinātnisku konferenci “Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā”. Tas bija Latvijā pirmais šī izcilā cilvēka mūža veikumam veltītais plašais publiskais zinātniskais pasākums. Līdz šim Latvijas historiogrāfijā Pauls Šīmanis (1876–1944) galvenokārt minēts kā vācbaltiešu politiskais līderis 1919.–1933. gadā, tikai nedaudz atzīmējot viņa darbību minoritāšu tiesību jomā, pildot etnisko minoritāšu starptautiskās apvienības – Eiropas tautību kongresa vicepriekšsēdētāja pienākumus. Turpretī Rietumu un Viduseiropas zemju zinātnieku skatījumā Pauls Šīmanis pirmām kārtām vērtēts kā 20. gadsimta nacionālo attiecību risinājuma tālredzīgs teorētiķis, kura ieteikumu un prognožu sfērā bija visa Eiropa, sevišķi Austrumeiropa.

Mūsu konferences programmas mērķis bija vērtēt Paulu Šīmani Eiropas politiskās un tiesībzinātniskās domas kontekstā, reizē būtiski papildinot izziņu par viņa vietu un lomu Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šāda pieeja pozitīvi novērtēta Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apsveikumā konferencei, kurā prezidente izsaka gandarījumu par Latvijas zinātnieku vēlmi pilnīgāk atklāt P. Šīmaņa teorētiskā mantojuma un darbības pieredzes vērtības. Līdzīgu konferences programmas vērtējumu deva Latvijas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts un citi apsveicēji.

Konferences sarīkošanas doma tapa pēc tam, kad Rīgā 2000. gada sākumā nāca klajā P. Šīmaņa rakstu izlase “Eiropas problēma”, kuras tekstus tulkojumā no vācu valodas publicēšanai sagatavoja Austrumeiropas pētniecības institūts Getingenē (VFR). Konferences iniciators un materiālais atbalstītājs bija LZA ārzemju loceklis profesors Dītrihs Andrejs Lēbers, tā vēlreiz apliecinot savu lielo ieinteresētību Latvijas tiesību un etnisko attiecību vēstures pilnīgākā un objektīvākā atklāsmē.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš savos konferences ievadījuma vārdos uzsvēra Paula Šīmaņa uzskatu zinātniskumu, viņa demokrātismu un humānismu, ko Šīmanis parādīja gan kā politiķis un ideologs, gan kā cilvēks, kas varonīgi palīdzēja nacistu vajātiem ebrejiem, paslēpa un izglāba tagad pazīstamo Latvijas mākslas zinātnieci doktori Valentīnu Freimani.

Izraēlas pilvarotā lietvede Baltijas valstīs Ronita Ben Dora konferences sākumā pasniedza Šīmaņa radiniecēm Monikai fon Hiršheitei un Rūtai Gostičai, kuras bija ieradušās no Vācijas, Paulam Šīmanim un viņa sievai Šarlotei piešķirtā Izraēlas Goda titula “Taisnīgais starp tautām” apliecību un medaļu. M. f. Hiršheite pateicības runu sacīja latviešu, vācu un angļu valodā. Tas bija ļoti aizkustinošs brīdis.

Konferences 6 referāti un tiem sekojošās diskusijas apliecināja P. Šīmaņa teorētisko atziņu aktualitāti, īpaši valsts un etnisko minoritāšu attiecību jomā, jo sevišķi mūsdienu Latvijas problēmu kontekstā.

Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis referātā “Pauls Šīmanis – izcils Latvijas politiķis un publicists” ierindoja viņu to 19 ievērojamāko Latvijas politiķu skaitā, kuri 1918.–1934. gadā darbojās gan Latvijas Tautas padomē, gan Satversmes sapulcē, gan visās četrās tā laika Saeimās, iegūstot savu vēlētāju uzticību un atzinību.

Bredfordas universitātes (Anglija) profesors Džons Haidens referātā “P. Šīmaņa idejas par nāciju un valsti nozīme Eiropā” augstu vērtēja Šīmaņa nopelnus minoritāšu kultūras autonomijas idejas realizēšanā. Dž. Haidens patlaban raksta grāmatu par P. Šīmani kā Eiropas Tautību kongresa galveno ideologu, kura uzskatu izvērtēšana var palīdzēt atrast valsts un minoritāšu izlīguma atslēgu.

Latvijas Satversmes tiesas vicepriekšsēdētāja Dr. Romāna Apsīša referātā “P. Šīmanis – jurists un tiesībzinātnieks” parādīta P. Šīmaņa loma Latvijas Republikas Satversmes izstrādāšanā un komentēšanā, kā arī secināts, ka viņš viens no pirmajiem Saeimas deputātiem, kuri jau 1934. gadā izvirzīja priekšalikumu par Satversmes tiesas nodibināšanu.

Latvijas Jūras akadēmijas asociētā profesore Dr. Helēna Šimkuva referātā “Paula Šīmaņa darbība Eiropas nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā Vīnē (1933–1938)” iepazīstināja ar saviem pētījumiem, kuri atklāj P. Šīmaņa izcilo lomu antinacistiskās cīņas pirmajā posmā, viņa centienus pretoties vācu minoritāšu nacifikācijai, izveidojot prethitlerisku minoritāšu presi un tās koordinācijas centru.

Austrumvācu Vēstures un kultūras federālā institūta direktors D. Mihaels Garlefs referātā “Pauls Šīmanis Baltijas vāciešu historiogrāfijā” izvirzīja svarīgus metodoloģiskus jautājumus: 1) kā historiogrāfija novērtē un klasificē P. Šīmaņa idejas un prognozes, dalot tās paliekošās un nepaliekošās, nepierādītās (piem. “pārnacionālās valsts” ideja), cik precīzs ir šis dalījums? 2) vai P. Šīmaņa sabiedriskā darbība bija veiksmīga, rezultatīva jeb – traģiska, neveiksmīga? Vai izcilu personu, kura paredzēja nākotnes tendences un risinājumus, bet palika nesaprasta dzīves laikā, var dēvēt par neveiksminieku? Taču nē! Tika parādīti arī četri P. Šīmaņa vērtēšanas posmi: līdz 1933. gadam, kad viņš bija Latvijas vācbaltiešu līderis; nacisma draudu un agresiju laikā, kad P. Šīmanis tiek izstumts un izolēts; pēckara gados VFR, kur viņa vēsturisko politisko darbību cildina un atzīst; 1990. gados, kad Vācijā, Latvijā un Anglijā veic zinātniskus pētījumus par P. Šīmani, viņa pieredze un teorētiskais mantojums gūst pozitīvu novērtējumu.

Dr. Leo Dribina referātā “Nacionālā valsts un minoritāšu attiecību problēmas Latvijā P. Šīmaņa darbos un mūsdienu skatījumā” tika formulēti secinājumi, kuri izriet no P. Šīmaņa teorētisko atziņu salīdzinājuma ar mūsdienu realitāti – par nepieciešamību rast kompromisu starp nacionālo valsti un nacionālajām minoritātēm, nepieļaut etnokrātiskus eksperimentus, integrācijas procesā veidot minoritāšu pašapziņu dzimtenes mīlestības un lojalitātes garā, par ko pirmām kārtām jāgādā pašai minoritātei.

Konferences gala vārdus teica prof. D. A. Lēbers, izsakot pārliecību, ka noticis būtisks pavērsiens Paula Šīmaņa dzīves un idejiskā mantojuma novērtēšanā.

Konferenci bagātināja Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas sarīkotā izstāde par P. Šīmaņa dzīvi un publikācijām. To ļoti veiksmīgi veidoja bibliotēku darbinieki Arta Poriete un Viesturs Zanders.

Un vēl. Konferences sagatavošanas gaitā beidzot tika noskaidrota P. Šīmaņa apbedīšanas vieta – Jēkaba kapi. Tur Sv. Jēkaba kapelā notika svinīgs piemiņas brīdis.

Paula Šīmaņa ievērojamais veikums nacionālās un etniskās saskaņas veidošanas vēsturē ir guvis jaunu un plašāku apstiprinājumu. Tāds ir konferences galvenais rezultāts.

Dr. L. Dribins

Džemma Skulme

un viņas bērni

Svētku izstāde

Dž. Skulme mazajā telpā rāda četrus darbus, pie kam trim no tiem ir vienādi nosaukumi – “Gotisks motīvs”. Ceturtais ir “Eņģelis”. Divi gotiskie motīvi gleznoti uz vairāk nekā 2000 gadus veciem dēļiem no Mālpils mājas. Koksnes raksts te savijies ar mākslinieces mūžīgo tēmu – sievietes tēlu. Skatītāju reakcija izstādes atklāšanā bija klusināti viendabīga, izprotot un pieņemot šī tēla pilnestību un raženumu, trauslumu, spēku un skaistumu.

M. Skulmes skatītāju priekam atvēlētie darbi – divas “Kompozīcijas”, “Aizvērto durvju diena” un “Zelta meklētāji” liecina par sava ceļa gājēju mākslā. Dzimtas tradīcijas gluži kā koka saknes var dot gan drošības sajūtu, gan vēlmi būt citādai, patstāvīgai.

J. Dimitera “Klusā daba ar pīpēm” un “Realizētie un nerealizētie plakāti” saistīja skatītāju vērību ne tikai ar mākslinieciskā rokraksta atšķirību vai asprātību laikmeta zīmju saskatīšanā un tulkošanā plakātu mākslas valodā, tā atmodināja atmiņas par laiku, kad redzamākie Latvijas plakātu mākslinieki pirmie iedrošinājās “ieraudzīt” īstenību.

LZA starptautiskā daļa

17. oktobrī LZA prezidija sēžu zālē, Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā plkst. 15
notiks LZS Valdes un Padomes apvienotā sēde.

Dienas kārtībā:

1. LZS aktualitātes

2. Par II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa organizēšanu

3. Dažādi jautājumi

J. Štrauhmanis,
LZS Valdes pr-js

Vēl nav par vēlu to izdarīt – aizpildiet veidlapu un arī turpmāk saņemsiet mūsu bezmaksas informatīvo izdevumu un citus materiālus. Aizpildītu veidlapu nogādājiet mums pa pastu (adrese: IRC – Latvija, Aizkraukles iela 21, Rīga, LV-1006), faksu (7-540-709) vai e-pastu (irc@edi.lv). Tā ir atrodama arī mūsu mājas lapā: http://www.innovation.lv/irc. Varat ziņas sniegt arī pa tālruni (7-540-703), kā arī noskaidrot jautājumus.

Pieteikties (un arī, protams, atteikties) saņemt mūsu informatīvo izdevumu vai citu informāciju (arī bez maksas) var jebkurā lai kā un jebkurš – arī tie, kas līdz šim nav izmantojuši mūsu pakalpojumus.

Iesakām/lūdzam veidlapu pavairot un iedot kolēģiem/citiem interesentiem!

(Veidlapu lasiet internetā! – red.)

Māra  MARNAUZA

par tematu “Integratīvā pieeja diriģēšanas studiju procesā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed. T. Koķe, Dr. paed. J. Davidova, Dr. art. L. Pismennaja.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4

* * *

Precizējums “Zinātnes Vēstnesī” š. g. 25. septembrī publicētajam paziņojumam: