Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2000. gada  6. novembris: 18 (205)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LZA locekļiem –

Elmāram Grēnam un

Deklarācija

Vecākās Latvijas augstskolas – Rīgas Tehniskās universitātes dibināšanas gadadienā Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte deklarē abu zinātnisko institūciju īpašo atbildību par augstākās izglītības un zinātnes harmonisku un sekmīgu attīstību Latvijas Republikā. Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte apzinās, ka augstākās izglītības un zinātnes mērķtiecīga attīstība un pētniecisko rezultātu izmantošana tautsaimniecībā, izglītībā un kultūrā ir vitāli nepieciešama, lai nodrošinātu Latvijas kā stabilas demokrātiskas valsts nākotni.

Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte konstatē, ka augstākās izglītības un zinātnes finansējums neatkarīgajā Latvijā ir nepamatoti zems, uzsverot, ka šīs jomas pienācīgs finansējums ir absolūti nepieciešams valsts un nācijas saglabāšanai un attīstībai. Diemžēl, augstā kās izglītības un zinātnes izšķirīgo lomu šajā ziņā ne valsts varas institūcijas, ne sabiedrība pašreiz nav pietiekami novērtējušas, un arī zinātnieku sabiedrība un augstskolas nav pilnībā izmantojušas savas iespējas un morālo autoritāti to šķēršļu pārvarēšanā, kuri kavē šo jomu attīstību.

Abas institūcijas aicina Saeimu un Valdību, veidojot valsts budžetu jau pirmajiem 21. gadsimta gadiem, paaugstināt asignējumus augstākai izglītībai un zinātnei atbilstoši civilizētas, attīstītas valsts kritērijiem. Īpaša vērība veltāma jaunas inženieru un zinātnieku paaudzes audzināšanai, kura prastu darboties Eiropas un pasaules dimensijās un saglabātu saistību ar Latviju. Ne mazāk svarīgām jābūt valsts institūciju, augstskolu un Zinātņu akadēmijas rūpēm par emiritētajiem zinātniekiem, to mūža granta apjoma un pie šķīruma skaita palielināšanu.

Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) konstatē, ka Latvijas Zinātņu akadēmija ar savu individuālo locekļu darbību klasiskajām zinātņu akadēmijām raksturīgajās funkcionēšanas formās veicina visu Latvijā gan augstskolās, gan ārpus tām strādājošo starptautiska līmeņa pētnieku saskaņotu darbību, pārstāv Latvijas zinātni un intereses starptautiskajās zinātniskajās organizācijās. Abas puses ar gandarījumu konstatē, ka vairums LZA īsteno locekļu un korespondētājlocekļu ir Latvijas universitāšu, arī RTU, profesori, un tādējādi tiek īstenots akadēmiskās vides vienotības princips Latvijā.

Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte vienojas par:

1) sadarbību zinātniskās pētniecības veicināšanā, īpaši inženierzinātņu, eksakto un sociālo zinātņu jomā, reāli saistot pētniecību un augstāko izglītību, padarot pētniecību par akadēmiskās un profesionālās inženieru izglītības neatņemamu sastāvdaļu;

2) sadarbību tehnoloģisko centru un parku darba veicināšanā un koordinēšanā;

3) kopīgu rīcību augstākās izglītības un zinātnes prestiža celšanā Latvijas sabiedrībā un varas struktūrās, kā arī par sadarbību Rīgas Tehniskās universitātes starptautiska prestiža nostiprināšanā, īpaši sakarā ar Rīgas 800 gadu jubilejas atzīmēšanu, ievērojot, ka RTU ir vienīgā universitāte, kas izsenis nes Rīgas vārdu;

4) saskaņotu rīcību Rīgas un Latvijas akadēmisko un zinātnisko tradīciju, īpaši Rīgas Politehniskā institūta (tagadējā RTU) vēsturisko tradīciju apzināšanā, zinātniskā izpētē, izkopšanā un popularizēšanā, kopēju izdevumu (grāmatu, krājumu) veidošanā par šo tēmu;

5) kopēju balvu iedibināšanu un piešķiršanu par sasniegumiem konkrētās zinātņu nozarēs (īpaši iedibinot balvas jaunajiem zinātniekiem un inženieriem);

6) kopēju konferenču un sanāksmju rīkošanu, starptautiskas sadarbības pasākumu īstenošanu.

Konkrētas vienošanās par deklarācijā minētajiem punktiem tiks atspoguļotas atbilstošos sadarbības līgumos.

LZA prezidents Jānis Stradiņš

RTU rektors Ivars Knēts

2000. gada 13. oktobrī

Š. g. 27. oktobrī Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā notika LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas un LLMZA Ekonomikas un agrārinformācijas nodaļas kopsēde “Latvijas lauku attīstības jaunā paradigma”.

31. oktobrī, Krišjāņa Barona Dainu dienu (25.–31.X) ietvaros, Latvijas Zinātņus akadēmijā notika konference “Cilvēks, dzīve, stāstījumi”. Tajā tika nolasīti daudzi referāti, kas varētu ieinteresēt ne tikai folkloristus, bet arī vēsturniekus, psihologus, par rakstniekiem nemaz nerunājot. Tādi, kā, piemēram, “Dzimtu vēstures daži aspekti cilvēcisko atmiņu gaismā” (R. Grāvere), “Disociatīvi lūzumi no vardarbības cietušas sievietes dzīves stāstījumā” (S. Sebre), “Darba meklētāju stāsti” (D. Jurika), “Teiksmainās vēstures stāsti. Novadpētniecība un poētiska pieeja” (A. Pūtelis), “Tikšanās ar mirušajiem sapņos: tipizēti un netipizēti stāstījumi un to funkcionālie un kultūrvēsturiskie konteksti. Premilināra tipoloģija” (M. Boiko) u. c. Īsta veļu laiku izskaņas gaisotne…

3. novembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde “Latvijas zemes dzīļu resursu izpēte”, kurā par Latvijas ģeoloģiskās uzbūves galvenajām iezīmēm ziņoja Dr. ģeol., doc. Ģ. Stinkulis, par Latvijas zemes dzīļu resursiem un to izpēti – Dr. ģeol., doc. A. Stinkule, resursu izpēti Latvijas attīstības plānošanā – Dr. h. ģeol., asoc. prof. V. Zelčs un M. ģeogr. A. Markots, bet par seno organismu paleontoloģiskajiem pētījumiem Latvijā – Dr. ģeol., doc. E. Jurševičs. Valsts Ģeoloģijas dienesta pārstāvji informēja par Latvijas ģeoloģisko kartēšanu, pazemes ūdeņiem un zināšanu popularizēšanu sabiedrībā.

27. oktobrī Jelgavā, LLU pilī, Fundamentālās bibliotēkas lasītavā, notika LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas Ekonomikas un agrārinformācijas nodaļas kopsēde “Latvijas lauku attīstības jaunā paradigma”. Šajā gadījumā termina “paradigma” skaidrojumu varēja uztvert gan kā modeli, paraugu, gan arī uzskatot to par atzītu problēmu kompleksa risinājuma veidu kādā noteiktā laika periodā, konkrēti, šodien.

Ar LLU Fundamentālās bibliotēkas jauno lasītavu klātesošos iepazīstināja bibliotēkas direktore I. Dobelniece. Dibināta 1939. g., tā ir lielākā lauksaimniecības un saskarnozaru informācijas krātuve ar interneta pieeju, elektronisko katalogu, dažādām datu bāzēm. Plašā lasītava ar gaumīgo iekārtojumu, jaunizbūvēto balkonu ar atsevišķām lasītāju darba vietām, ar mājīgo atpūtas stūrīti vedina uz domām par atbilstību nākamā gadsimta zinību krātuvei.

Sēdes klausītāju vidū bija LZA, LLMZA, LLU pārstāvji, jaunie zinātnieki, studenti.

Par tēmu “Jaunā Eiropas lauku attīstības politika un Latvija” kopīgi ar LLU docenti M. Krūzmētru veidoto referātu nolasīja profesore, LLMZA prezidente B. Rivža. Ar sabiedrības attīstību mēs šodien saprotam pāreju uz jaunu domāšanas veidu, jaunu modeli. Tieši te līdzās tradicionāli uztvertajiem un pieprasītajiem ieguldījumiem infrastruktūrā nāk klāt t. s. cilvēka kapitāls un izglītība, arī mūža izglītība, kā viens no svarīgākajiem faktoriem lauku attīstībā. Pašlaik Latvijai būtiski ir četri momenti: pilsētas un lauku līdzsvarošana, lauku daudzveidošana, lauku attīstības programma un izvērsta zinātniski pētnieciskā darbība.

Par lauku ilgtspējīgo attīstību, LR ZM pieejām tai, par ES pieredzes izmantošanu kā šīs stratēģiskās pieejas veicinātāju runāja LR ZM Lauku attīstības departamenta direktors A. Lapiņš ziņojumā “Lauku attīstības jaunās paradigmas izpausmes Latvijā”.

Bagātīgā faktu materiālā dalījās LLU profesors P. Rivža referātā “Informāciju un telekomunikāciju tehnoloģiju nozīme lauku attīstībā”. Pavisam drīz – 2002. gadā – būs pilnīgi izzudusi kādreizējā starpība starp ASV un ES interneta lietotāju skaita ziņā un Eiropā būs radīta informācijas sabiedrība. Latvijā? Ir iecerēta Latvijas pašvaldību pieslēgšanās internetam līdz 2003. gada. Kas jādara, lai tā notiktu? Maksimāli jāsamazina jebkāds telekomunikāciju monopols, jāattīsta izglītības sistēma. Lauku skolās jābūt pieslēgumam, jābūt datorklasēm. Jāpalielina studējošo skaits šajās specialitātēs. Bet tikpat būtiska lieta ir pārkvalifikācija. Jaunums laukos – teledarba vietas, tās var izveidot nelielas firmas par samērā nelieliem līdzekļiem. Bet pagaidām minimālais informācijas nodrošinājums varētu būt skolas, pagastmājas un bibliotēkas pieslēgums.

Strupceļš vai krustceles? – tā jautāja filozofs, LZA korespondētājloceklis V. Zariņš, uzverot, ka visu atzītais, biedējošais pārmaiņu laikmets ir “pārmaiņu laikmets starp diviem pārmaiņu laikmetiem”. Evolucionējot cilvēka informācijas iespējām, ir radies jautājums par lauku funkcijām, lai būtu aprite, lai cilvēks, šī daudzfunkcionālā būtne, būtu laukiem piesaistīts.

Debatēs piedalījās praktiķi – Talsu rajona padomes priekš sēdētājs M. Ārbergs un Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs J. Bozovičs, kā arī jaunie zinātnieki ar savos pētījumos iegūtajām atziņām LLU doktoranti A. Šļava, A. Krūms, I. Vilka un LU doktorante D. Kaužēna.

Sēdes kopsecinājumu izteica J. Bozovičs: Ludzas rajonā samazinās nepieprasīto zemju platība – notiek virzība uz laukiem no Rīgas, no Ludzas. Būs jādomā, kā noturēt cilvēkus pie ES austrumu robežas. Pateicoties zinātnei, kopīgi noturēsim cilvēkus, noturēsim lauku vidi.

Zinātne ir patiesības meklējumu process

Akadēmiķis Pēteris Zvidriņš savā gaužām īsajā komentārā par Tokijas forumu un tajā pieņemto Ziņojumu  (“Zinātnes Vēstnesis” 2000. g. 19.06.) ir paudis uzskatu, ka “..dokumentā ir diezgan liels pesimisms.”

Iepazīstot Tokijā pieņemto Ziņojumu “Pāreja uz līdzsvarotu attīstību 21. gadsimtā” (turpmāk Ziņojums) “pirmajā lasījumā”, var rasties vēlme šo P. Zvidriņa izteikumu “mīkstināt”, vismaz – aizstāt vārdus “diezgan liels” ar kaut ko ierobežotāku: klajš pesimisms ir uzreiz notverams tikai kādās vietās Ziņojuma ievadā un pirmajā, pašreizējo situāciju un tās ģenēzi raksturojošajā daļā. Turpretim otrā, ieteicošā, nākotnē vērstā Ziņo juma daļa jau ar virsrakstu “Ko iespējams darīt un kas jādara..” it kā apliecina visnotaļ optimistisku pārliecību par zinātnes un tehnoloģiju iespējām un sparīgu apņemšanos darboties, lai cilvēku pasaules līdzsvarota attīstība kļūtu par realitāti. Otrās daļas dziļais pesimisms atklājas, kad tiek aptverti zemteksti: šī daļa faktiski satur kārtējo piedāvājumu mēģināt “izdzīt velnu ar Belcebulu” – lai dziedinātu vai visas slimās cilvēces vainas, tiek ieteikts nevis meklēt kādas kvalitatīvi jaunas atziņas, izpratni vai rīcības modeļus, bet gan – lokāli, reģionāli un globāli “atbalstīt”, “savienot”, “sasaistīt” un “integrēt” (sk. Ziņojuma II B.) visu to pašu ekonomisko, ideoloģisko un politisko nostādņu un aktivitāšu makjavellisko arsenālu, kas cilvēci līdz šīm vainām ir novedis.

Ar nožēlu jāsecina, ka Ziņojumā nav realizējusies nedaudz tālāk (II C.) paustā gaišā un neapstrīdamā doma – “Zinātne – ļoti fundamentālā izpratnē – ir patiesības meklējumu process”. Un nav realizējusies tāpēc, ka Tokijā acīmredzami ir vēlreiz triumfējis modernais princips, kurš laikam gan ne reizi un nekur nav atklāti un nepārprotami formulēts, tomēr neapšaubāmi valda “nefilozofiskajā milleniumā”, proti – par īsteni zinātnisku atzīstams tikai tas, kas neaprobežojas ar kādu dabas vai sabiedrības likumsakarību vispārinātu (“humanitāru”, “iracionālu”, “abstraktu”) izpēti, bet kuru ir iespējams katrā gadījumā “eksaktizēt”, precīzi izskaitļot un nolikt atbilstošos tehnoloģiju plauktiņos un iepīt informācijas datortīklos. Nav nejaušība, ka Ziņojumā turpat divdesmit reižu sastopam zināt nes un tehnoloģiju nedalāmas kopības apliecinājumus, bet veltīgi ir tur meklēt – kaut zemtekstā – kādu mājienu, ka būtu nepieciešams līdz kritiskam sasprindzinājumam samilzušās dabas un cilvēka attiecības apjēgt filozofiski.

Respekts pret acīmredzamo Ziņojumā (II C.) atzīts par vienu no zinātniskās darbības galvenajām vērtībām. Tomēr! – ja aprobežojamies vienīgi ar acīmredzamā uztveri, nav ne kāda pamata satraukties vai apšaubīt, piemēram, postmodernisma atziņu, ka mūsdienu pasaulē senilā daba vairs ne spēj pakļaut sev vai pārvaldīt zaļoksna spēka pārpilnā cilvēka tehnoloģiskās aktivitātes, tāpēc notiek otrādi – tehnoloģija pa kļauj sev un iekļauj (!) sevī dabu; bet šī nesatricināmā (?) mūsdienu realitāte jeb būtība katrā ziņā atklājas visai riskantās aprisēs, ja to samērojam ar filozofiski apjēgtu jābūtību cilvēka spējīguma un tiesīguma aspektos.

Ziņojuma vājo vietu – jaunu patiesību meklējuma trūkumu – ar uzviju kompensē apstāklis, ka dokumentā sniegtās zinātniski precīzās mūsdienu pasaules ainas skaudrais pesimisms:

liek ikvienam domātspējīgam cilvēkam apjaust, – cilvēces tehnoloģiskais progress no ceļa uz laimi un labklājību ir pār tapis “Ceļā uz Nekurieni”;

liek atzīt, – planētas ekoloģiskā sabrukuma draudi ir kļuvuši par mūsdienu pasaules problēmu nr. 1;

liek saprast, – lai glābtos no šī sabrukuma, ir vitāli ne pie ciešams bez kavēšanās pievērsties pašu būtiskāko pasaules un cilvēces procesu tendenču un konsekvenču izpētei.

Daži pamatjautājumi, kas nepavisam nav retoriski un būtu pelnījuši kļūt par globālas zinātniskas (un netehnoloģiskas!) Lielās Diskusijas priekšmetu jeb Patiesības meklējumu.

Vai gribam nodzīvot katrs sev nolikto dabīgo mūžu un vai gribam nodot šo dzīvo pasauli saviem (arī tāliem) pēcnācējiem?

Vai varam cerēt, ka, turpinoties nemitīgam un neierobežotam tehnoloģijas progresam, ir iespējams saglabāt dzīvībai nepieciešamo dabīgo vidi uz Zemes?

Vai varam cerēt, ka varētu mazināties cilvēka tehnoloģiskais spiediens uz vidi (planētas kvalitatīvā pārapdzīvotība), ja bez izmaiņām turpinās funkcionēt pastāvošās ekonomiskās, ideoloģiskās, politiskās un militārās sistēmas?

Vai varam cerēt uz kādu citu globāli vienojušu (integrējošu) faktoru, kā vienīgi uz apjēgumu, ka ekoloģiskā sabrukuma draudi ir mūsdienu pasaules problēma nr. 1 un ka cilvēka un vides attiecību jaunu modeļu meklējumiem jāvalda pār jebkurām starpcilvēku – reģionu, valstu, tautu, kopienu, sociālo grupu – attiecību problēmām?

Vai varam cerēt uz globāli vienotas cilvēces darbības sistēmas veidošanos, ja tiks turpināta un aizvien paplašināta pa saules šķelšana citam pret citu vērstos – jo sevišķi, militāros – blokos un aliansēs?

Vai varam cerēt, ka rimsies ar demagoģiskiem “drošības apsvērumiem” maskētā pretspēku kūdīšana un militāru konfliktu veicināšana, ja joprojām tiks pieļauta ietekmīgu indivīdu un grupējumu neierobežotā patvaļa ieroču biznesā?

Derētu atzīt, ka vienīgi atklātā un neapklusināmā domu apmaiņā var dzimt mūsdienu pasaulē notiekošo procesu analītiskas, kritiskas (filozofiskas) izvērtēšanas, prognozēšanas un vadīšanas sistēma. Šī trešā sistēma ir absolūti nepieciešama, lai mums doto, savās mūžīgās likumībās pastāvošo objektīvo pasauli (pirmo sistēmu) nesagrautu cilvēka patvaļīgā, šīs mūžīgās likumības ignorējošā saimnieciskā un (ģeo) politiskā darbošanās (otrā sistēma). Cilvēces amoka skrējiens pretī “laicīgajai pastardienai” būs neapturams tik ilgi, kamēr darītāji rīkojas vienoti – kā sistēma, bet domātāji tikai pasludina katrs savas “īstenās un vienīgās patiesības”, kuras tā arī paliek katra šajā savrupībā – absolūti neiedarbīgas un bezvērtīgas cilvēces praksē. Arī Ziņojums par darbīgu un ietekmīgu faktoru pasaules procesos kļūs vienīgi tad, ja ikviena – arī Latvijas! – zinātņu akadēmija to diendienā turēs par vienu no galvenajiem sava patiesības meklējuma stūrakmeņiem, meklēs un atradīs iespējas tā plašai popularizēšanai, ap spriešanai un izpratnei. Ja Ziņojums tiks tā iedzīvināts, tad nebūs rezignēti jāapcer šī dokumenta iespējamā vieta apputējušos arhīvu plauktos kaut kur blakus Romas, Rio vai vēl kādam citam aizejošā gadsimta traktātam.

Katrā ziņā ļoti svarīgi būtu bez liekas vilcināšanās pārtulkot un publicēt Ziņojumu latviski, – domāju, ka Latvijā tomēr ir visai maz cilvēku, kuri būtu gatavi sevi piepūlēt ar tik apjomīga, sarežģīta un “neinteresanta” teksta dziļu izpēti angļu valodā. Pat labam valodas pratējam ne mazums anglisko teikumu konstrukciju un daudznozīmīgo vārdu precīza latviskošana var prasīt lielu laika un nervu patēriņu, turklāt – ne katrreiz dodot pilnu pārliecību, ka tulkojums ir izdevies adekvāts.

Un visbeidzot – lūgums. Lūdzu nekādā gadījumā šīs “pie zīmes uz Ziņojuma malām” neuztvert kā Tokijas forumā un tā sagatavošanas gaitā pasaules zinātņu akadēmiju paveiktā noniecinājumu vai kā mēģinājumu apšaubīt dokumenta patiesi vēsturisko nozīmību.

Edvīns Šnipkis

Starptautisks tautas

mākslas simpozijs Turcijā

Miera saglabāšana pasaulē vēl joprojām satrauc daudzu cilvēku prātus. Savu ieguldījumu miera stiprināšanā pasaulē dod arī dažādu zemju tautas mākslas organizācijas.

Ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu no š. g. 5. līdz 10. septembrim man bija iespēja piedalīties vienā no šādiem starptautiskiem miera forumiem Turcijā, Kušadasī pilsētā, kura devīze bija “Tautas dejas ieguldījums sapratnes un miera stiprināšanā starp tautām: (Folk dance as Contribution to a Culture of Tolerance and Peace).

Simpoziju organizēja no Turcijas puses – tautas mākslas asociācija “KEDEN FOLK–DER”, Kušadasī pašvaldība, Anatolijas tautas mākslas centrs (ASEM), Turcijas izglītības ministrija; un no Austrijas puses – Starptautiskā tautas mākslas organizācija – IOV. Pasākums bija ļoti vērienīgs, tas sastāvēja it kā no divām daļām – zinātniskās un praktiskās. Pirmā simpozija diena bija atvēlēta teorētiskai daļai – referātiem par 3 tematiskiem problēmu lokiem: tautas dejas, tautas mūzika un tautas tērpi. Pārējās dienas norisinājās starptautiskais tautas deju festivāls, kurā piedalījās deju kolektīvi no Bulgārijas, Grieķijas, Gruzijās, Maķedonijas, Polijas un Turcijas. Neiz palika arī ekskursija uz vienu no Turcijas kultūras vēstures pērlēm – Efezu.

Turcijas puse savu iniciatīvu organizēt šādu starptautisku tautas mākslas forumu motivēja ar vēlmi:

1) dot savu, kaut vai mazu, bet tomēr ieguldījumu saprašanās un miera stiprināšanā starp tautām, kas īpaši šodien ir daudz nepieciešamāk kā agrāk. Turku kolēģi tic, ka dažādu kultūru tuvināšanās ir ļoti nepieciešama, tāpēc viņi tam nežēlo ne laiku, ne naudu, ne enerģiju;

2) celt izglītības līmeni valstī. Turki uzskata, ka ļoti svarīgi ir organizēt šādus starptautiskus plaša mēroga pasākumus (folkfestivālus), kuros atbraucēji iepazīstas ar viņu zemi un tās kultūru, bet vietējie iedzīvotāji gūst plašākas zināšanas par citām tautām;

3) nākotnē arī Turcija plāno iestāties Eiropas Savienībā. Tāpēc ir nepieciešams novērst novecojušo uzskatu par Turciju, kas joprojām eksistē Eiropā. Eiropieši ļoti labi zina turkus no Otomanu laikiem, bet ir liela starpība starp šo veco kultūru un mūsdienām. Lai pret to cīnītos, Turcijā tiek ļoti nopietni attīstīts tūrisms, lai eiropieši paši savām acīm redzētu šo zemi, ar tās senajiem arhitektūras pieminekļiem, tradicionālo tautas mākslu – paklājiem, juvelierizstrādājumiem, skaisto dabu un mūsdienu cilvēkiem, viņu dzīves līmeni.

Simpozijā tika nolasīti vairāki interesanti referāti, kas bija nopietnu pētījumu īss atreferējums.

Par tautas deju izpētes vēsturi un situāciju mūsdienās referēja Manisas Universitātes Turcija) prof. Mehmets Emina Avsara. Viņš augstu vērtē folkloras festivālus kā vienu no līdzekļiem miera sekmēšanai pasaulē.

Poļu prof. Dr. habil. Veslavs Krajka referēja par deju kolektīvu attīstības gaitu Polijā padomju varas gados. Viņš uzsvēra, ka tautas mūzikas studijas jaunatnei dod vislabāko reģionālā un nacionālā patriotisma stundu. Arī poļu kolēģis starptautiskos folkloras festivālus vērtēja kā tautu draudzības veicinošus un kā nacionālās un reģionālās identitātes stiprinātāju pašu dalībnieku prātos.

Par dejas simbolisko nozīmi tautas tradīcijās referēja kolēģe no Polijas prof. Dr. habil. Anna Brozovska-Kraja. Runātāja apskatīja kāzu rituāla dejas kā specifisku etnosa izpausmi, detalizēti analizēja kāzu deju semantisko struktūru, kā arī iztirzāja minēto deju maģisko un sociālo funkciju. Profesore secināja, ka dejas simboli ir universāli pie dažādām rasēm un kultūrām. Un šīs universālās deju izpratnes rada kopīgu valodu, saprotamu visām kultūrām un nācijām. Kā kopīgs dažādu tautu mantojums, tas var sekmēt dažādu kultūru saprašanos un mieru.

Muzikoloģijas prof. Dr. Todors Djidjevs (Bulgārija) iepazīstināja klātesošos ar savu pētījumu par tradicionālo un skatuves deju savstarpējām sakarībām. Viņš uzsvēra dejas ritma universālo nozīmi cilvēka psihiskā un garīgā stāvokļa izpausmē.

Tautas tērpu referātu grupā, manuprāt, visinteresantākais bija prof. Elizabetes Theotoki no Korfu (Grieķija) referāts par tradicionālo tautas tērpu Korfu salā. Pateicoties Korfu salas senajai un bagātajai vēsturei, viņa savu pārskatu varēja dot, sākot no 1600. g.p.m.ē. līdz mūsdienām. Nākotnes perspektīvu runātāja vērtēja šādi: “Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir sargāt, saglabāt veco, ko ir atstājušas iepriekšējās civilizācijas, un krāt mūsu zināšanas, kaut vai par visniecīgāko apģērba daļu un detaļu, lai to varētu nodot nākamām paaudzēm”.

Es pārstāvēju simpozija dalībnieku visattālāko ziemeļu zemi. Es referēju par latviešu tautas tērpa attīstības vēsturi, kā arī demonstrēju speciāli simpozijam sagatavotu video materiālu par Vispārējiem Latviešu dziesmu un deju svētkiem, kurā man bija iespēja reprezentēt mūsu kultūru par visām trim simpozija tēmām – tautas deju, tautas mūziku un tautas tērpiem. Simpozija dalībnieku interese un apbrīna par mūsu kultūras fenomenu – Dziesmu svētkiem un to masveidību, kā arī par mūsu tautas garīgās un materiālās kultūras saglabāšanu mūsdienās, bija neviltoti liela. Manu piedalīšanos šai simpozijā atzinīgi novērtēja arī viens no galvenajiem simpozija organizētājiem un sponsoriem – Kušadasī mērs F. Akdoģana, pasniedzot man Kušadasī pilsētas pateicības un goda rakstu.

Domāju, ka simpozijs Turcijā sasniedza savu ieceri – iepazīstoties ar dažādu tautu tradicionālo kultūru – dejām, tautas mūzikas un tautas tērpiem, mēs bagātinājāmies, bet tieši konkrētu cilvēku draudzība un sadarbība veicinās saprašanos starp tautām.

Dr. hist. Aija Jansone,
Latvijas vēstures inst.

Latvijas Zinātnieku savienībā

Vai LZS statūtos vajadzīgas izmaiņas?

Pēc manām domām jebkuras sabiedriskas organizācijas galveno dokumentu laiku pa laikam jāpārskata, jo mainās apstākļi, kādos jādarbojas, mainās arī organizācijas sastāvs. Kā zināms, LZS ir viens no vecākajām organizācijām atjaunotajā valstī, un ja 90. gadu sākumā biedru skaits pārsniedza 1000, tad patlaban tas ir trīs reizes mazāks. Ja darbības sākumposmā LZS pazina katrs, kas nodarbojās ar pētniecību, tad pirms pēdējā kongresa nereti dzirdēju jautājumu: “Vai LZS ir vajadzīga, ja tā asociējas tikai ar laikrakstu?”. Un paši vien esam vainīgi, bet arī LZS Statūtos dažus pantus jāmaina, lai organizācija varētu veikt vismaz daļu no uzdevumiem un, galvenais, – atjaunot cieņu pret sevi zinātniskajā vidē. Jo ar pilnu pārliecību gribu apgalvot, ka LZS intelektuālais potenciāls ir ļoti augsts arī šobrīd.

Pirmkārt, jāatjauno LZS sastāvs un Statūtu III nodaļas 2. pants būtu jāpapildina ar šādu tekstu: “Uzņem LZS biedros studentus-maģistrantus, kas guvuši panākumus nacionālos un starptautiskos zinātnisko darbu konkursos”. Bet pants par biedra kandidātiem, pēc manām domām, jāizņem, jo tas pašreizējā situācijā “nestrādā”.

Otrkārt, jau minētajā 2. pantā vajadzīgs papildinājums, kas ļautu mūsu organizācijā uz ņemt arī juridiskās personas – organizācijas un uzņēmumus, kuru darbība tieši saistīta ar zinātnisko pētniecību vai projektēšanu. Pašreizējā situācijā mēs bez materiāla (datortehniskā) vai finansiāla atbalsta neiztiksim. Finansu ministrija jau saņēmusi mūsu vēstuli ar lūgumu piešķirt atlaides LZS ziedotājiem, bet atbilde, cerams, pozitīva, būs tikai gada beigās.

Treškārt, 7. pantu būtu jāpapildina ar: LZS biedram ir tiesības “materiāli vai finansiāli atbalstīt LZS darbību”.

Es, protams, neesmu ideālists un nedomāju, ka šādas izmaiņas krasi paaugstinās LZS aktivitātes, bet vieglāk darboties būs iespējams. Visbeidzot, piedodiet, nesaprotu, kā pēc nav iespējams sasaukt ārkārtas kongresu jau šogad. Bet varbūt tomēr var, jo tas tikai aktivizētu LZS biedrus.

7. novembrī 15.00 sanāk LZS valde un valdes sēdes turpmāk notiks LZS informācijas un koordinācijas centrā 611.a telpā.

Jānis Štraumanis,
LZS valdes priekšsēdētājs

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada  26. oktobra  lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Akad. I. Knēts,
LZP Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijas vadītājs

Zinātnei neeksistē robežas, vismaz ne valstu robežas. Starp tautiska sadarbība starp vienas zinātnes nozares pārstāvjiem jau sen kļuvusi par ikdienišķu lietu, bet multidisciplināra sadarbība pašreiz vēl ir “bērna autiņos”. Francijas Zinātņu akadēmija un Francijas institūta Aventis Fonds (Aventis-Institut de France Foundation) pirms dažiem gadiem nolēma dot iespēju dažādās nozarēs strādājošajiem Eiropas jaunajiem zinātniekiem (līdz 40 gadu vecumam) tikties, dalīties idejām, cerot, kas tas dos unikālu, ilgstošu, starpdisciplināru sadarbību. Katru gadu līdz 50 (no apmēram 400 pretendentiem, kurus ieteikušas nacionālās zinātņu akadēmijas un zinātniskās iestādes) biologu, fiziķu un ķīmiķu no aptuveni 30 Eiropas valstīm saņem ielūgumu piedalīties šajā forumā – “Scientia Europea”. šogad, piektajā konferencē, kura notika Francijā, Bišenbergā (netālu no Strasbūras) no 9. līdz 13. septembrim, piedalījās 52 jaunie zinātnieki no 35 Eiropas valstīm. Man bija liels gods pārstāvēt Latviju. (Šī brauciena finansiālo pusi pilnībā uzņēmās Francijas puse.)

Konferences laikā katram dalībniekam bija iespēja uzstāties un 5 minūšu laikā pateikt, kādā jomā viņš strādā un ar ko viņa darbs varētu likties svarīgs un interesants pārējiem; pēc tam disku sijas turpinājās pie stendiem. Mans ziņojums bija veltīts piridīna gredzenu saturošu savienojumu sintēzei, bioloģiskajai aktivitātei un pielietojumam medicīnā. Visvairāk referātu bija par bioloģijas, bioķīmijas, biofizikas, medicīnas ķīmijas tēmām. Samērā daudz ziņojumu bija arī organiskās un fizikālās ķīmijas, materiālzinātnes nozarēs. Dalībnieku intereses bija visdažādākās; piemēram minēšu dažas: “saprātīgie” polimēri, vielu aktivitātes pārbaude “in silico” (kompjūtersimulācija), vaskulārā bioloģija, starpzvaigžņu putekļi, medicīniskās sēnes, embrioģenēze, insektu ģenētika, neirodeģenerācijas mehānismi, slimību molekulārā ģenētika, elektronu rezonanse, lāzeru izmantošana sintēzē, dinamiskā hologrāfija, nesagraujošā testēšana, termisko lauku teorija, DNS “remonts”, utt. Šajā milzīgajā interešu daudzveidībā jaunie zinātnieki dalījās 4 dienas. Interesanti, ka bieži vien bija samērā sarežģīti noteikt jauno zinātnieku piederību kādai konkrētai valstij – viņi spiesti klejot finansējuma un labāku darba vietu meklējumos. Šī nepārtrauktā stažēšanās dažādās valstīs, protams, ievērojami ceļ viņu zināšanu un prasmju līmeni, bet vairums vairs necer atgriezties dzimtenē, kur zinātne ir pabērna lomā, un paliek ASV, Japānā, Zviedrijā, Vācijā.

Konferences laikā trīs ievērojami zinātnieki nolasīja plenārlekcijas, kas sniedza ieskatu jaunajiem zinātniekiem gan fizikā, gan bioloģijā notiekošajos pētījumos. Strasbūras biofiziķa Didier Chate nay lekcija bija veltīta mikromanipulācijām ar DNS molekulu (savērpšanai, dubultspirāles attīšanai u. c.), tās fizikālo un bioloģisko īpašību izpētei; franču biologa Yvon le Maho lekcija saucās “Hy-tech animals” – tas bija aizraujošs stāsts par pingvīnu pētniecību un tās rezultātā iegūtajām cilvēcei noderīgajām atziņām; profesors Andreas Faissner stāstīja par smadzeņu plastiskumu un reģenerācijas iespējām.

1999. gadā Francijas Zinātņu akadēmija un Aventis Fonds izveidoja Scientia Europea balvu 60 000 eiro apmērā, kas tiek pie šķir ta starpdisciplināriem projektiem, kuri dzimst konferences dalībnieku uzsāktās sadarbības rezultātā (atskaite par naudas izlietojumu nav jāsniedz (!), jo organizatori tic, ka jaunieši šo finansējumu izlieto zinātnes un kopīgo projektu labā). “2000 Aventis Scientia Europea Prize” ieguva projekts, kurš veltīts enzīma dUTFāzes darbības izpētei, un varētu novest pie revolucionāra atklājuma medicīnā.

Aventis Fonds (http://www.fondation-aventis.org), savā darbībā liekot akcentu uz inovācijām, organizē un apmaksā konferences Scientia Europea, finansiāli atbalsta populārzinātnisko grāmatu publicēšanu, finansē jaunos zinātniekus, kuri zinātnes un tehnoloģijas jomā veido paši savas kompānijas (programma “Spring boards of the Aventis-Institut de France Foundation”), utt.

Konference man paliks atmiņā ar lielisko noskaņu, atziņu, ka apkārt ir tik daudz jaunu, aizrautīgu zinātnieku, kas ir ne tikai erudīti savā jomā, bet vispusīgi attīstīti, asprātīgi un dzīvespriecīgi. Atvadoties katrs dalībnieks ieteica arī savu kandidātu nākamajai konferencei – jaunāku un labāku nekā pats. Zinu, ka Latvijā ir daudz šādu talantīgu zinātnieku, un ceru, ka tiem nebūs jāmeklē patvērums ārzemēs, jo reiz taču “…saules meitas nācīs un miglu projām trauks.”

Māra Jure,
Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore

Dabas un vēstures kalendārs 2001

Kā jau pierasts, oktobrī ceļu pie lasītājiem uzsāk kārtējais "Dabas un vēstures kalendārs" – lai savlaicīgi sagatavotu nākamajam gadam. 2001. gadā centrālais notikums, protams, būs Rīgas astoņsimtgade, kas ir kalendāra vadmotīvs.

Sāksim tādā pat secībā kā kalendāra nosaukumā. Daba. Pilsētas urbanizētā daba. Parki un dārzi, kuri reiz bija (T. Pūka “Rīgas dārzi, kuri pieder pagātnei”) un kuri ir tagad (A. Mauriņš “No kurienes nākuši Rīgas parku koki”). Bebrs parkā un sudrabkaijas uz jumtiem (Andris Piterāns “Kronvalda parka fauna”, J. Vīksne “Putni Rīgā”). Dažādas sīkas dzīvībiņas – ērces, prusaki, kodes. Nu, mīļi…

Plašs, ļoti interesants ir vēstures materiāls. Piemēram, ko par rīdzinieku sadzīvi var pavēstīt arheologu atraktā vecā atejbedre (M. Lūsēns “Daži jauni atradumi Vecrīgas arheloģiskajā izpētē”). Kā Rīga degusi (J. Alksnis “Lielākie uguns grēki Rīgā 13.–19. gadsimtā"). Kā Rīgā spokojies un turpina spokoties (Z. Pētersone “Spoki Rīgas pilsētā”). A. Anteina vadībā var satikties ar Rīgā lietiem bronzas zvaniem un rokas šaujamieročiem. Īpaša nodaļa veltīta Brīvības ielai.

Rīga vēsturiski vienmēr ir bijusi daudznacionāla. Tās slavenie galvenie arhiteksti bija vācieši, bet kādas lieliskas ēkas tie Rīgai atstājuši (J. Krastiņš “Rīgas pilsētas galvenie arhitekti Johans Daniels Felsko un Reinholds Šmēlings”). Rīgas pilsētas galva pirms simts gadiem (1901–1912), laikā, kad Rīga svinēja 700. jubileju un piedzīvoja lielāko uzplaukumu, bija Džordžs Armitsteds, kura vecaistēvs 1812. gadā Rīgā bija ieradies no Lielbritānijas (R. Pārpuce “Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds”).

Par visus kara un pēckara gadus rīdzinieku apziņā eksistējošo vīziju – Melngalvu namu, tās materializēšanos un tagadējo darbību raksta O. Spārītis (“Dažas pārdomas Melngalvju nama atdzimšanas, funkcionēšanas un kultūrpolitikas sakarā”). Uz kalendāra aizmugures vāka Melngalvju nams ar Rolanda statuju fiksēts tajā laikā, kad uz postamenta bija novietots oriģinālais Rolands ar visām karā cirstajām brūcēm. Tagad tā vietā atrodas svaiga, balta kopija, bet vecais Rolands atgriezies muzejā.

Pielikumā bez sējas un ražas kalendāra var iepazīties ar Rīgas ielu, laukumu un parku nosaukumu maiņu dažādos gados. Vai jūs, piemēram, zinājāt, ka Dzirnavu iela vācu okupācijas laikā saukusies par Riharda Vāgnera ielu?

Fotogrāfs Atis Ieviņš, staigādams pa Rīgu, fotografējis dažādus dzīvniekus. Kaķus, zirgus, vēršus, kamieļus, lauvas. Arī pa kādam pūķim un sfinksai. Kur tie atrodas? Kas to zina, tas lai zin’, kas to nezina, lai min!

Ko rīdzinieki darīja pirms simts gadiem? Oktobrī, piemēram, viņi varēja noskatīties pasaulslavenā igauņu stiprinieka Lūriha uzstāšanos, par ko “šejienes stiprinieku klubs viņu pagodinājis ar atzinības medali”.

Kā saka – kalendārs dažādām gaumēm un dažādiem dvēseles noskaņojumiem. “Zinātnes” grāmatnīcā – par Ls 1.38.

Z. Kipere

Gatavojamies

2002. gadam

Izdevniecības “Zinātne” ilggadnieks “Dabas un vēstures kalendārs”, kā jau rakstījām, uzsācis lasītājus informēt gan par 2001. gadā gaidāmajiem notikumiem, kā, piemēram, pilnu Mēness aptumsumu, kurš 9. janvāra vakarā no 20.42 (daļējas fāzes sākums) līdz 23.57 (daļējas fāzes beigas), bet vairāk nekā stundu – visā apaļumā būs redzams Latvijā (protams, ja nebūs mākoņu un nelīs lietus), gan arī par sen pagājušiem notikumiem un sen dzīvojušiem cilvēkiem.

1. novembrī “DVK” redkolēģija pulcējās, lai iezīmētu 2002. gada kalendāra aprises. Redakcijas “portfelī” jau ir aktīvo autoru un lasītāju iesūtītie raksti, kas ļauj uz vienu otru zināmu faktu paskatīties jaunā griezumā. Piemēram, gadus trīsdesmit par trešo dziļāko Latvijas ezeru literatūrā tiek minēts Cieceres ezers. Par visjaunākajā enciklopēdijā “Latvijas daba” rakstīts, ka tā maksimālais dziļums ir 50 m. Juris Smaļinskis apraksta 1999. gada ekspedīcijā iegūtos rezultātus, kuri šo apgalvojumu, piedodiet, apgriež pilnīgi ar kājām gaisā, un izsaka pieņēmumu, ka tie 50 m savulaik bijusi neuzmanības vai drukas kļūda.

Redkolēģija nolēma šādu virzienu 2002. gada kalendārā turpināt, proti, rakstīt par visdažādākām interesantām lietām un parādībām, kas saista vai savulaik saistījušas sabiedrības uzmanību. Lūk, viens piemērs. Redkolēģijas veterāns ģeologs V. Grāvītis pieminēja, ka pirms 275 gadiem Saksijas princis Morics bija spiests aizbēgt uz Moricsalu, tā arī neiegūstot kāroto Kurzemes hercogistes troni. Par Moricu, gan vairāk bestselleru stilā, rakstīts ne mazums, kaut arī tā, vismaz savā tālākajā darbībā, ir ļoti vērā ņemama personība. Prof. A. Mauriņš piebilda, ka 2002. gadā Moricsalas rezervātam apritēs 90 gadu. Akad. Ē. Mugurēvičs atcerējās arheoloģiskos izrakumus, kurus veicis Moricsalā. Tā gandrīz simtprocentīgi varam solīt, ka kalendārā būs Moricsala ar visu Saksijas Moricu.

Milzīga ažiotāža izvērsusies ap Pokaiņu mežu. Katru nedēļas nogali vairāki tūkstoši apmeklētāju dodas “sajust Pokaiņu svētumu”. Par to tiek ņemta arī neliela maksa. (Gan jāatceras, ka jau Lielais Kombinators pamanījās pārdot biļetes par Iegruves apskatīšanu pat miliču ekskursijai.) Lūgsim arheologus tuvāk pastāstīt par Pokaiņu senkapiem, savukārt akad. S. Cimermanim ir zināmi interesanti etnogrāfiski materiāli par šo vietu.

Runāja par to, ka pēdējās desmitgades “juku laikos” bez saimnieka palikušas un zūdībā gājušas daudzas kolekcijas un novadpētniecības materiāli, kas bija sakrāti skolās, bijušajos kolhozos u. c. Bez pieprasītajām politiskajām nodevām tur bija arī daudz etnogrāfisku materiālu. Kur tie palikuši un vai vispār saglabājušies? Lūdzam arī “Zinātnes Vēstneša” lasītājus uzrakstīt “Dabas un vēstures kalendāram” par viņiem zināmiem faktiem, kā arī pastāstīt par interesantām kolekcijām, kas radušās kā atsevišķa cilvēka vai dzimtas vaļasprieks.

“Dabas un vēstures kalendāra” 2002. gada tematu loks ir atvērts. Aicinām piedalīties!

Z. Kipere,
kalendāra sastādītāja un atbildīgā redaktore

Konkurss

LATVIJAS UNIVERSITĀTES
FIZIKAS INSTITŪTS

Personai, kas vēlas piedalīties konkursā, jāiesniedz LU Fizikas institūta Personāla daļā (Salaspils, Miera ielā 32, tālr. 2944700) “Nolikumā par vēlēšanām administratīvajos amatos Latvijas Universitātē” noteiktie dokumenti:

• LU rektoram adresēts pieteikums par piedalīšanos konkursā;
• dokumentu noraksti, kas apliecina zinātniskos grādus;
• dzīves un darba vietas apraksts (Curriculum vitae);
• publicēto darbu saraksts;
• institūta darbības programma;
• citi dokumenti, ko pretendents vēlas pievienot pieteikumam, lai pilnīgāk raksturotu savu kvalifikāciju.

Dokumentu iesniegšanas termiņš – viens mēnesis no sludinājuma publicēšanas dienas.

"Zinātnes Vēstneša"

Vairākkārt dzirdēts jautājums, vai “Zinātnes Vēstnesi” nevarētu abonēt un saņemt pa pastu. Diemžēl kāda preses izdevuma ievietošana katalogā un izplatīšana ir ļoti dārga, bet “Zinātnes Vēstnesi” Latvijas Zinātnieku savienības biedri un Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi saņem bez maksas. Tikai ļoti maza metiena daļa tiek pārdota izdevniecības “Zinātne” grāmatnīcā Akadēmijas laukumā 1.

Ja jūs nesaņemat avīzi no sava LZS koordinatora,

ja jums nav iespējams atnākt uz Latvijas Zinātnieku savienības informācijas un koordinācijas centru,

ja nav ērts izdevniecības “Zinātne” grāmatnīcas darba laiks – no plkst. 10 līdz 16,

ja nav pieejams internets (skat. “Zinātnes Vēstneša” “pasītē”),

tad, personīgi vienojoties un iepriekš samaksājot par pasta sūtījumiem, jūs “Zinātnes Vēstnesi” varat saņemt arī mājās.

LZS Informācijas un koordinācijas centrs ir atvērts katru pirmdienu no plkst. 15 līdz 18. Tas atrodas Latvijas Zinātņu akadēmijas Augstceltnē Akadēmijas laukumā 1, 6. stāvā, 611.a istabā, tālr. 7212706.

LZS

2000. gada 21. novembrī plkst. 16 RTU Promocijas padomes P-02 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 14/24, 271. aud.

IGORS ŠICS

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Mikrostruktūra un morfoloģija kā molekulāro dinamiku kontrolējošs faktors polimēru materiālos” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. h. fiz. J. Tīliks, Dr. h. ķīm. V. Kaļķis, Dr.h. fiz. A. Siliņš.

Ar disertāciju var iepazīties Rīgas Tehniskās universitātes bibliotēkā.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas, Reģionālās ekonomikas apakšnozares promocijas padome 2000. gada 29. septembra sēdē piešķīra ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātnisko grādu LVAEI Lauku vides attīstības nodaļas vadītājai Dainai SAKTIŅAI ekonomikas nozarē reģionālās ekonomikas apakšnozarē par promocijas darbu: “Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošanas iespējas Latvijas lauku attīstībā”.

Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Datorzinātņu promocijas padome PP-10-2-2 2000. gada 12. oktobra sēdē piešķīra datorzinātņu doktora (Dr. sc. comp.) zinātnisko grādu Modrim Greitānam datorzinātņu nozares signālu diskrētās apstrādes apakšnozarē par promocijas darbu “Neregulāri diskretizētu signālu rekonstrukcija”.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgi biļeteni – nav.