Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  7. maijs: 9 (217)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

... uzcēla Rīgas pilsētu

Ievadruna LZA pilnsapulcē Rīgas Latviešu biedrībā “Rīga–800” 2001. g. 26. aprīlī

Teicot cildinājums, laudatio vārdus profesoram Caunem, ievadrunā vienlaikus vēlētos skart vēl divas problēmas – vai Rīgai patiešām šogad aprit 800 gadi, un ko Zinātņu akadēmija kopumā ir veikusi vai vēl varētu veikt Rīgas labā, Rīgas izpētes un vārda celšanas labā.

Indriķa hronikā stāv rakstīts: “Anno tertio sue consecrationis episcopus cum peregrinis <…> Riga civitas edificatur” (Savas iesvētīšanas trešajā gadā bīskaps [Alberts] ar krustnešiem <…> uzcēla Rīgas pilsētu). Tieši uz šo (un tikai uz šo hronikas norādi!) balstās Rīgas dibināšanas datējums, tomēr tas nav viennozīmīgs. Ar pilsētas dibināšanu saistās arī citi notikumi un gadaskaitļi. 1198. gads ir Rīgas vārda pirmais pieminējums šajā pašā hronikā, kad lībietis Imauts (ne Imants) pie Rīgas vietas (adlocum Rigae) nodur bīskapu Bertoldu, kamēr 1201. gadā, saskaņā ar jau citēto hronikas norādi, viņa pēcnācējs Alberts lībiešu ierādītajā zemes gabalā sācis celt Rīgas pilsētu. 1226. gadā pieminēts, ka darbojas Rīgas rāte, tātad jaunveidojums jau ir guvis viduslaiku pilsētas tiesības. Arheologi, un īpaši mūsu laureāts Andris Caune, ir rādījuši, ka vairākas pilsētveida apmetnes vai ciemi tagadējās Vecrīgas vietā pastāvējušas vismaz visu 12. gadsimtu. Varētu izvēlēties, kā daudzu citu pilsētu gadījumā tas ticis darīts, kādu apaļu gadaskaitli, sacīsim, 1100. gadu, un tad jau pērn būtu varējuši nosvinēt Rīgas 900 gadi.

Taču, paliekot pie rakstītiem vēstures avotiem, loģiskas ir divas alternatīvas – 1198. vai 1201. gads (vai pat 1226. gads). Kuru no tām izvēlēties, nosaka ne tikdaudz relatīvā vēstures patiesība, cik mūsu vēstures skatījums – ko uzlūkojam Rīgas pagātnē par galveno: saistību ar vietējo cilšu, tautu dzīvi vai saistību ar Rietumeiropas tendencēm un Eiropas mēroga parādībām pilsētu attīstībā. Problēma tātad ir plašāka, gandrīz vai filozofiska: kam pieder Rīga? Latvijai, Eiropai vai pati sev? Vai Rīga saistīta ar vietējo cilšu vēsturi, vai arī die Stadt Riga ir Māras zemē, Livonijā iedēstīts svešzemju augs? Tas ir ne tikai dibināšanas datējuma jautājums, bet arī Rīgas pastāvēšanas un nākotnes būtisks jautājums.

Datējuma problēmatika diskutēta 1990. gada 30. novembrī, Rīgas jubilejas datējuma konferencē, ko rīkoja Latvijas Kultūras fonds, Rīgas dome un Latvijas Zinātņu akadēmija, tās Vēstures institūts. Diskusijā piedalījās nelaiķis, Rīgas vēstures pētnieks Dr. Teodors Zeids, arheologs Andris Caune, arī man bija gods sniegt priekšlasījumu tieši par šo jautājumu. Pirms tam svaru kausi bija gandrīz vai nosvērušies par labu 1198. gadam, un šāds datējums ZA Prezidija sēdē 1987. gada 15. janvārī tika akceptēts kā Rīgas dibināšanas gads – gan Teodors Zeids, gan, ja nealojos, arī Andris Caune toreiz pieturējās pie šī viedokļa. Taču 1990. gada konferencē tika pieņemts mazliet cits atzinums, proti, Rīgas dibināšanas datējumam jāizvēlas abas minētās alternatīvas, abi gadi.

1198. gads saistīts ar vietējo elementu – lībiešu, arī seno baltu cilšu pastāvēšanu un pretestību svešzemniekiem, krustnešiem, ar cīņu pret pakļaušanu, ar Rīgas vārda pirmo pieminējumu. 1201. gads saistās ar viduslaiku pilsētas veidošanās sākumu Rietumeiropas izpratnē, ar Rīgas bīskapu Albertu, ar kristianizāciju. Kristīgo ticību mums lielā mērā atnesa ar uguni un zobenu. Taču gadsimtu gaitā tā iesakņojās, tautas attieksme mainījās, un nu Kristus mācība, Rietumu vērtības lielā mērā ir mūsu garīgās dzīves pamats, būtiska sastāvdaļa, ne mazāk nozīmīga kā baltais dainu mantojums. Pašlaik latviešu tautai ir daudz eiropeisku, vācu ievestu tradīciju, kas lokalizētas, nacionāli iekrāsotas un kuras šodien uzskatām par savējām. Baltijas vācu devumu Rīgas un Latvijas vēsturē esam pārvērtējuši, vismaz daļēji.

Toreiz rosinājām Rīgas astoņsimtgadu atceri sākt 1998. gadā, izceļot tik samilzušās latviskās Rīgas problēmas, latvisko kultūrvidi, lībiskos un latviskos elementus pilsētas pagātnē. Šo tradīciju būtisks elements ir arī Rīgas Latviešu biedrība, kas kopš 1868. g. sāka rosināt latvisko kultūras dzīvē. Tālāk – pāri jaunā gadu tūkstoša slieksnim – tad mēs nonāktu pie 2001. gada, jubilejas kulminācijas gada. Tas apstiprinātu Rīgas piederību Rietumeiropai, Ziemeļeiropai, Hanzai, un būtu aktuāls arī Latvijas virzībai uz Eiropu, par ko domājām jau 1990. gadā. Šāda jubilejas pastiepšana garumā nav nekas neparasts, mūžīgā pilsēta Jeruzaleme savu tūkstošgadi arī, piemēram, sāka svinēt jau daudzus gadus pirms oficiālā – 1996. gada. Turklāt 1201. gadam ir jau tradīcija – 1901. gadā plaši atzīmēja Rīgas 700 gadi, gan vāciski iekrāsotu, un šāda ievirze atbilst Rietumu vēstures tradīcijām.

Minēto koncepciju principā pieņēma gan toreizējā Rīgas dome, gan – it īpaši – Latvijas Kultūras fonds, kura sastāvā jau 1993. gada vasarā sāka rosīgi darboties Rīgas astoņsimtgades programmas rīcības komiteja; tās priekšsēdētājs bija Andris Caune, tās sastāvā aktīvi darbojās vairāki LZA pārstāvji. Tieši šī komisija 1994. gadā vienbalsīgi akceptēja Gunāra Lūša veidoto Rīgas 800-gades simbolu – pulsējošo torņu dzīvības līniju, pilsētas kardiogrammu, ko tagad pazīst katrs rīdzinieks. Pēc komisijas ierosmes tika izveidotas 8 sudraba Rīgas astoņu gadsimtu monētas, izdotas vērtīgas grāmatas, organizētas konferences, arī par Pārdaugavu, Mežaparku. Vēlāk tapa vairākas oficiālas jubilejas rīcības komisijas – valdības līmenī, Rīgas domes līmenī, beidzot – “Aģentūra Rīga 800”, kuras lielā mērā izmantoja Kultūras fonda ieceres un zinātnieku, īpaši A. Caunes atzinumus.

Sākotnējās ieceres par jubileju vairāku gadu garumā lielā mērā tika īstenotas – atgādināšu 1998. gada lībiešu kultūras pasākumus, starptautisko tautas tērpu konferenci, atgādināšu daudzos pasākumus, izdevumus (Basilija Plīnija “Rīgas slavinājums”, A. Caunes “Rīgas lībieši un viņu īpašumzīmes”). Tālāk – paliekamas celtnes, kas tapušas 1999. un 2000. gadā, ieskaitot atjaunoto, klonēto Melngalvju namu. Un nu esam laimīgi nokļuvuši līdz 2001. gadam, un šajā gadā Zinātņu akadēmija jau ir piedalījusies 1991. gada barikāžu konferences organizēšanā (arī tā ir Rīgas 800 gadu vēstures būtiska, neatņemama sastāvdaļa). Spožajā un daudzveidīgajā Rīgas jubilejas pasākumu oficiālajā sarakstā iekļautas 21. Starptautiskās Hanzas dienas ar to ietvaros iecerēto zinātnisko konferenci, ko organizē mūsu kolēģis O. Spārītis, iekļauts II pasaules latviešu zinātnieku kongress augustā, iekļauta vienīgā Rīgas un Baltijas Nobela prēmijas laureāta – ķīmiķa Vilhelma Ostvalda pieminekļa atklāšana, ko Rīgai jubilejā dāvā firma “Grindeks” un ko veido tēlnieks A. Vārpa, iekļauts projekts “Trīs zvaigznes un trīs kroņi”, iekļauta starptautiska vēsturnieku konference par Rīgu un Baltijas telpu vēsturē (septembrī). LZA ar sponsoru palīdzību veido krājumu “Rīga 800”, akcentējot zinātnes un izglītības, kultūras norises un personības pilsētā (projekta vadītāja H. Grīnberga). Andra Caunes vadībā top trešais krājums “Senā Rīga” (pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē), kur būs arī plaša apcere par zinātnes un augstskolu agrīno vēsturi Rīgā, Letonikas programmas ietvaros turpinās pētniecisks projekts par Rīgas kultūrvēsturi. Akadēmiķis J. Krastiņš veido grāmatu par Rīgas arhitektūru un pieminekļiem. LZA goda doktors O. Zanders izdevis grāmatu par Rīgas grāmatniecību un kultūru Hanzas kontekstā. Daudzi muzeji un bibliotēkas rīkojušas vērienīgas izstādes, atklājuši jaunus faktus. Vārdu sakot, daudz kas ir tapis un taps, un nākotnē neviens nevarēs pārmest, ka Rīgas 800 gadu jubileja nav atstājusi nekā paliekama Rīgas vēsturē un tās izpētē.

Taču Rīgas vēsture ir veidota un pētīta pirms jubilejas, un tiks pētīta arī pēc tās. Ir cilvēki, kas tam veltījuši savu mūžu, un viens no Rīgas vēstures veiksmīgākajiem pētniekiem ir šīsdienas laureāts Andris Caune. Viņa vārds Rīgas vēstures pētītāju virknē, iedrošinos apgalvot, stāvēs līdzās Johanam Kristofam Brocem, Konstantīnam Metigam, Jānim Straubergam, Teodoram Zeidam. Viņš ir autoritāte senās Rīgas izpētē. Andra Caunes devumu varētu definēt kā “Rīgu zem Rīgas” (tā viņš pats nosauca kādu no savām pirmajām grāmatām un tā saucas šīsdienas lekcija). Bet varētu teikt arī citādi – “Rīga pirms Rīgas”, jo Andris Caune ir izpētījis un uzbūris pirms vācu Rīgas ainu, pilnīgāku kā jebkurš, un tas arī ir viņa īpašais nopelns. Taču gadiem ejot Caune pievērsies arī mūra Rīgai, vācu Rīgai. Viņš ir racis, pētījis, analizējis. Piebildīšu, ka profesors Caune dzimis mākslinieks Voldemāra Caunes, režīma represijām pakļauta cilvēka, ģimenē (viņa tēvu, kuru pazinu, gribētu šodien pieminēt jo īpaši); varbūt tādēļ Andris vispirms beidzis (1961. gadā) mazāk politizēto Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju kā inženie rishidrotehniķis, strādājot Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas birojā. Taču virsroku ņēmusi kaisle – vēsture, 1969. gadā Caune tomēr beidzis arī Latvijas Valsts universitāti kā vēsturnieks. Kopš tā laika strādājis Latvijas vēstures institūtā kā jaunākais, vecākais, vadošais līdzstrādnieks, vēlāk – profesors, un nu jau 5 gadus ir Latvijas vēstures institūta direktors. Kaut arī administratīvi pārslogots cilvēks, kopš 1998. gada arī Valsts prezidenta izveidotās Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs, Andris Caune no 1970. gada ir vadījis Rīgas arheoloģisko izpēti. Abas viņa disertāci jas (Maskavā un Rīgā aizstāvētās) veltītas Rīgas senākajai vēsturei, viduslaiku arheoloģijai, Latvijas viduslaiku (arī Bauskas) pilīm. Un ir ļoti patīkami, ka arī Andra meita – ZA korespondētājlocekle Dr. Ieva Ose veido ģimenes tradīcijas un pašreiz ir arheoloģijas nodaļas vadītāja institūtā, starptautiski pazīstama viduslaiku piļu un nu jau arī viduslaiku Rīgas pētniece. Šīsdienas pilnsapulces dienaskārtībā tādēļ papildus Lielās medaļas laureāta akadēmiskajai lekcijai ir iekļauta arī viņas lekcija; un mēs ceram tajā dzirdēt pašas jaunākās ziņas par Rīgas pilsētas visvecāko aizsargmūri.

Vēl gribētu piebilst, ka profesors Andris Caune ir pirmais Baltijas asamblejas balvas laureāts zinātnē (1994), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1997), Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īstenais loceklis un, saprotams, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un ilggadīgs tās Senāta loceklis, ko man īpašs gandarījums šodien atgādināt.

arheoloģiskie pētījumi Rīgas vecpilsētā^*

1. Apkopojot visu Vecrīgā veikto izrakumu materiālus, ir sniegta pirmsvācu Rīgas sākotnējā plānojuma rekonstrukcija, parādot, kur atradušies vietējo iedzīvotāju 2 ciemi un kapulauki, kas pastāvējuši jau 11.–12. gs.

2. Rīgas senākajā dzīvojamā apbūvē izšķirami trīs dažādiem laika periodiem raksturīgi apbūves tipi – vietējo iedzīvotāju guļbūves, vācu iedzīvotāju pildstatņu un mūra ēkas.

3. Veiktie pētījumi Rīgas upes vietā parāda pilsētas pirmās ostas lielumu, tās krasta nostiprinājumu izveidojumu un senos kuģniecības līdzekļus.

4. Izrakumos atklātas 2 pirmsvācu perioda iedzīvotāju apbedījuma vietas – kuronizēto lībiešu kapulauks pie Doma baznīcas un Daugavas lībiešu kapulauks Rātslaukuma ZA daļā.

5. Rīdzinieku pirmsvācu perioda garīgo kultūru un senos ticējumus raksturo celtņu ziedojumi, raganiskā kulta priekšmeti, koka nūjiņas ar antropomorfiem gala veidojumiem.

6. Starp Vecrīgā atrastām senlietām ir daudzas pašas senākās Baltijā vai arī tās ir vienīgie šāda tipa atradumi Latvijā. Te būtu mināmas:

a) 13. gs. sākuma koka šaha figūras,

b) liecības par stikla kreļļu izgatavošanu Rīgā jau 13. gs.,

c) pītie un adītie vilnas cimdi (13.–15. gs.),

d) horizontālie aužamie stāvi (13. gs.),

e) trīs dažāda tipa stikla spoguļi (13.–14. gs.),

f) gludināmstikli,

g) antropomorfā keramika utt.

7. Arheoloģisko izrakumu materiāls ļauj apskatīt Rīgas senāko vēsturi jaunā, daudz plašākā skatījumā, jo rakstīto vēstures avotu liecības par šo periodu ir maz saglabājušās, trūcīgas un nepilnīgas.

Jauni dati par pilsētas pirmo aizsargmūri^*

Tā konstatēta tikai 2001. gada februārī izrakumos Rātslaukuma malā, jaunā Domes nama būvbedrē. Atrakts 11 m garš un 2,7 m biezs, no gaiša dolomīta akmeņiem celts aizsargmūra fragments, kas zem vēlāku ēku pamatiem bija saglabājies 1–1,5 m augstumā. Iegūtas ziņas par mūra konstrukciju, celšanas un nojaukšanas gaitu. Bez tam konstatēta viduslaiku apbūve aizsargmūrim pieguļošajā gruntsgabalā. Tur atsegta daļa no gotiskas mūra ēkas apakšstāva, kas plānā rekonstruējams ap 11x11 m liels. Rīgā pirmo reizi atsegti grezni profilēti ķieģeļu pilastri, kas izvietoti pie akmens mūra sienām, lai balstītu ap 3 m augstu velvētu pārsegumu. Uz telpas grīdas un pagalmā bijušā atkrituma bedrē atrasti viduslaiku pilsētnieku lietoti keramikas, stikla un koka trauki, šaha figūra un citas senlietas.

24. aprīlī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika saruna ar Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda pārstāvjiem, RTU un LU zinātniekiem, kā arī citiem pieminekļa atjaunošanas programmā iesaistītajiem dalībniekiem par zinātnisko problēmu risinājumu. Pēc šīs sarunas notika preses konference.

Bez Latvijas Zinātņu akadēmijas vadības un Starptautiskās daļas pārstāvjiem sarunā piedalījās Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda priekšsēdētājs Raimonds Bulte, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvaldes direktors Eižens Upmanis, Brīvības pieminekļa restaurācijas projekta arhitektūras daļas autors, restaurācijas arhitekts Raimonds Aide, SIA AKM vadītājs Pēteris Zvaunis, RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes prodekāns prof. Mārcis Dzenis, zinātnieces Inese Sidraba, Linda Krāģe (abas – RTU) un Dr. Vija Hodireva (LU), kurām Latvijas Zinātņu akadēmijas un Itālijas Nacionālās Lincei akadēmijas sadarbības līguma ietvaros bija iespēja š. g. martā apmeklēt Romu un travertīna raktuves.

R. Bulte informēja par Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda darbību, pasvītrojot, ka piemineklis netiek restaurēts, bet atjaunots. Piemineklis, kas ir pastāvējis jau 65 gadus, tagad, izmantojot zinātnisku pieeju, stāvēs līdz nākošajam gadsimtam un attaisnos Kārļa Zāles vārdus “Mirdzi kā zvaigzne!” 24. jūlijā ar Valsts prezidentes piedalīšanos un militāro spēku parādi tas piedzīvos, gandrīz tā varētu teikt, savu otro piedzimšanu. Līdz tam brīdim atlikusi 91 diena.

Jāprasa, kādēļ šodien jālieto tik nopietni un pat augsti vārdi? 65 gadi pieminekļa mūžā jau nav nekāds lielais vecums, pat cilvēkam tad tikai ir pienākuši pensijas gadi, bet cilvēks taču nav no akmens. Nav arī gluži tā, ka nekas šajos gados nebūtu darīts. Piemineklis tīrīts ar smilšu strūklu, nesen pabeigta pamatu nostiprināšana un pieminekļa platformas daļas restaurācija.

Galvenā problēma ir tā, ka tēlnieks Kārlis Zāle pieminekļa apšuvumam izvēlējies ļoti skaistu, bet mūsu klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotu Itālijas kaļķakmeni travertīnu. Tas ir porains un tādēļ sevišķi pakļauts gaisa un tā piesārņojuma ietekmei. Notiek akmens korozija, kā to sauc ķīmiķi, jeb dēdēšana (pie šī vārda pieturas ģeologi).

– Tajā laikā, kad uzcēla Brīvības pieminekli, pa Rīgas centru brauca ar fūrmani, nevis automašīnās, – nosmējās sarunas dalībnieki. Tiesa, gaisa piesārņojums ar automašīnu izmešiem intensīvās transporta kustības dēļ galveno satiksmes maģistrāļu sadurvietā, kur atrodas piemineklis, ir ļoti augsts, tam “piepalīdz” arī rietumu vēji, nesot piesārņoto gaisu no Daugavas krastmalas. Taču Roma ir krietni lielāka pilsēta par Rīgu, un, kā varējām redzēt no atvestajiem iespiedmateriāliem, Romā travertīns ēku apdarē lietots ļoti plaši, neuzskatot to nu par tik neizturīgu materiālu.

Izrādās, ka galvenais iemesls, kādēļ Rīga tam sagādā problēmas, ir ne tik daudz gaisa piesārņojums, kā klimats – sezonu svārstības, jo ūdens sasalstot plēš poru sieniņas un veicina dēdēšanu. (Vai nav spilgts brīdinājums neaizrauties ar to, kas skaists tālās zemēs?) Kā Romā veic travertīna kopšanu? Atkarībā no tā, kas tas ir par objektu. Ja vēstures vai arhitektūras piemineklis, tad travertīna tīrīšana notiek ar saudzējošām metodēm, ja tā ir kāda ierindas celtne, tad metodes var būt arī brutālākas, piemēram, ar smilšu strūklu.

Akadēmiķis T. Millers interesējās par travertīna pārklāšanu ar ķīmisku vielu, kas veido aizsargslāni un nelaiž porās iekšā gaisa mitrumu. R. Aide atbildēja, ka šī metode ir izmēģināta pie sienas fragmenta Brāļu kapos, kur lietots travertīns, kas palika pāri no Brīvības pieminekļa. Rezultāts ir labs, vismaz vizuāli, taču pārklāšana būtu jāatkārto ik pēc 3–4 gadiem.

Uz jautājumu, cik bieži būs jāapkopj atjaunotais Brīvības piemineklis, atbilde skanēja – katru gadu divas reizes gadā! 1999. gadā notīrītais travertīns jau prasās pēc tīrīšanas, jo atjaunojusies biokorozija.

Klātesošie varēja aplūkot no Itālijas Tivoli raktuvēm (apm. 20 km no Romas) atvestā bojāto plākšņu aizstāšanai domātā travertīna paraugiem. Tas tiešām ir skaists un aptaustot maigs materiāls, bet, tāpat kā ar to smuko sievu un balto ķēvi, pastāvīgi aprūpējams.

Eiropas Savienība var
pasargāt no globalizācijas

Jānis Stradiņš

Par to, ka latviešu valoda spēja izveidoties par plaši pielietojamu valodu ar vispusīgu, arī zinātnes terminoloģiju, ar datorvalodu, par valsts valodu, lielā mērā jāpateicas mūsu valodas izkopējiem – entuziastiem, tad Latvijas Universitātei, vēlāk – Latvijas Zinātņu akadēmijai ar tās terminoloģijas komisiju, bet, galvenais, apstāklim, ka 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts. Šo pēdējo apstākli nespēja nomākt arī vēlāk pusgadsimtu ilgusī svešzemju kundzība, jo mēs gribējām, lai mums būtu sava valoda. Latviešu valoda izdzīvoja, tika izkopta un attīstīta visos aspektos. Mēs, Latvijā, to uzskatām par lielu vērtību.

Latvijā sāk skanēt arī mūsu pirmiedzīvotāju lībiešu valoda, varbūt pati mazākā Eiropā, ko runā pāris desmit cilvēku, kā akadēmiķis Saulvedis Cimermanis man apgalvoja, no piedzimšanas 8 cilvēki, iemācījušies kādi 20. Tiek lietota skanīgā latgaliešu valoda, pareizāk, dialekts, un arī tas mūs iepriecina. Rīgā kā multietniskā un multinacionālā pilsētā skan arī krievu, lietuvju, ukraiņu, poļu, ebreju, čigānu (Roma), vācu un pēdējā laikā arvien biežāk angļu valoda. Kā vienot šīs dažādu valodu grupas, kā panākt, lai Rīgā visi iemācītos latviešu valodu? Tā ir problēma atjaunotajā Latvijā, arī lai te neveidotos Pidjin Latvian.

Mūsu kopējas rūpes ir mazas valodas liktenis lielajā pasaulē, arī tad, ja šī nelielā valoda ir valsts valoda nelielā valstī. 20. gadsimts ir nesis gan lielu valodu, pirmām kārtām angļu valodas dominēšanu globalizācijas procesā, Pidjin English efektu, taču tas ir ļāvis uznākt uz skatuves arī neskaitāmām valodām, kuru liktenis ir līdzīgs latviešu valodai, kas vēlas būt pilnvērtīgas, plaša lietojuma valodas savā zemē. Mazai valodai jābūt ne tikai sakrālai valodai (kāda varbūt daļēji ir gēlu valoda Īrijā), bet arī lietišķai valodai. Kulturālā diversitāte, lingvistiskā diversitāte ir Eiropas īpaša bagātība, tā te tiek uzsvērts, un Latvijā arī būtībā tas ir akceptēts.

Protams, ja Dievs tas Kungs Bābeles torņa celšanas laikā nebūtu sajaucis valodas, pasaule izskatītos vienkāršāka un būtu varbūt vieglāka dzīvošanai, arī Eiropa. Taču tā būtu mazāk interesanta, mazāk pievilcīga, turklāt tad jau arī nebūtu motivācijas darbībai sociolingvistiem, valodu politiķiem, valodas ierēdņiem. Šajā zālē sapulcētajai daudzvalodīgajai publikai nebūtu bijis iemesla te pulcēties. Mazo tautu privilēģija ir mācīties lielās valodas; tā arī ir mūsu bagātība, – zināt daudz valodu, jo tas izkopj arī domāšanu. Lielās tautas mazās valodas mācīties negrib, arī tā ir patiesība. Taču mēs gribētu ieiet tādā Eiropas Savienībā, kur skan nevis divas trīs lielas valodas, lai tās skan, protams, un lai tās skan skaļi, bet mēs gribētu, lai Eiropas Savienībā čivina arī mazie putniņi katrs savā balsī. Šīs balsis ir jāizkopj, modernā pasaulē katrai valodai jābūt ar modernu dizainu, tai jāatspoguļo terminoloģiski, elektroniski visas jaunās realitātes, jaunās tehnoloģijas, lai valoda neieiet stagnācijā, un nelielām tautām ar ierobežotiem resursiem tas nav ne viegli ne lēti, taču tā ir vienīgā mūsu pastāvēšanas garantija. Arī Zinātņu akadēmija, kopā ar Latvijas Universitāti, Latviešu valodas institūtu un daudziem entuziastiem cenšas izkopt latviešu terminoloģiju, datorlingvistiku (kas mūsu gadījumā ir ļoti grūti diakritisko zīmju dēļ), valodas kultūru un labskanību, piešķir Endzelīna un Mīlenbaha balvas. Un ar gandarījumu es gribētu pieminēt, ka šīs konferences galvenā organizatore profesore Ina Druviete arī ir mūsu ZA locekle.

LZA kor. loc. J. Jansons

Materiālu mehānika un materiālzinātnes –

Tēzes

Latvijā pētījumus materiālu mehānikā veic galvenokārt Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Universitātes Polimēru mehānikas institūtā. Finansējums no Latvijas zinātnes budžeta tiek saņemts 17 projektiem un 2 sadarbības projektiem un 2001. g. vērtējams apm. 200 tūkst. LVL. Galvenie pētījumu virzieni LU PMI ir materiālu deformēšanās procesi, sabrukuma teorija, materiālu nogurums, ilglaicīgās īpašības un to prognozēšana, inženierkonstrukciju mehānika, nesagraujošās pārbaudes metodes.

Deformēšanās procesu izpētē iegūti jauni rezultāti, kuri dod iespēju tālāk attīstīt ilglaicīgo īpašību prognozēšanas metodes kompozītu materiāliem, t. sk. pie saliktiem slogojumiem un materiāliem ar nelineārām īpašībām. Attīstās ilglaicīgo deformēšanās procesu pētījumi materiāliem, kuriem būtiskas ir neatgriezeniskas īpašību izmaiņas laikā, t.i. virziens, kuru varētu apzīmēt kā novecojoša materiāla mehāniku.

LU PMI izveidojusies starptautiski atzīta zinātniskā skola, kura nodrošina pētījumu veikšanu materiālu mehānikā un zinātnisko kadru sagatavošanu un atestāciju pasaules līmenī. Par to liecina sekmīga līdzdalība starptautiskos projektos, programmu ekspertu komitejās, starptautisku konferenču organizēšana un zinātniskā žurnāla “Mechanics of Composite Material” izdošana (vienlaicīgi krievu un angļu valodā).

Tālāka materiālu mehānikas attīstība saistāma ar konkrētiem veicamajiem uzdevumiem:

• Vienotas valsts mēroga zinātniskās programmas izstrāde materiālzinātnē, lai nodrošinātu mērķtiecīgu un konkurētspējīgu Latvijas attīstību būvindustrijā, veselības aizsardzībā, mašīnbūvē, valsts aizsardzībā, vides aizsardzībā, virszemes un gaisa transportā, enerģētikā, informātikā; programmas izstrāde ir viens no galvenajiem 2000. g. izveidotā Valsts materiālzinātņu centra – LU un RTU līgumsabiedrības uzdevumiem, kura darbā aktīvi piedalās arī LU PMI zinātnieki.

• Daudz plašāka un mērķtiecīgāka līdzdalība ES finansētās un citās starptautiskās pētījumu programmās.

• Speciālistu sagatavošana Latvijas tautsaimniecībai un zinātnei materiālzinātnēs, kā obligātu studiju programmās iekļaujot sadaļu “Materiālu mehānika”.

Lidijai Liepiņai – 110

Lidijas Liepiņas zinātniskā darbība noritēja Maskavā (1915–1945) un Rīgā (1945–1985), kur viņa organizēja zinātnieku kolektīvus.

L. Liepiņa dzimusi 1891. g. 3. aprīlī (22. martā) Pēterburgā Vietalvas puses latviešu mežkopja Kārļa Liepiņa ģimenē. Jaunība pavadīta Piemaskavā, kur tēvs ir mežzinis, kņaza Goļicina muižas pārvaldnieks. Pēc Maskavas ģimnāzijas beigšanas ir jāizšķiras–dabaszinības vai mūzika, jo savā laikā pat S. Rahmaņinovs interesējās par L. Liepiņas pianistes karjeru. Izglītība turpinājās Maskavas augstākajos sieviešu kursos fizikas un matemātikas fakultātē, jo universitātē sievietes neuzņēma. Kursos pasniedzēji bija izcilie krievu zinātnieki – N. Zeļinskis, S. Namjotkins, A. Reformatskis, A. Eihenvalds, N. Žukovskis. L. Liepiņas zinātniskais darbs sākās vēl pirms kursu beigšanas (1917), Pirmā pasaules kara piefrontē, kur ievērojamā krievu zinātnieka profesora Nikolaja Šilova vadībā veikti pētījumi, kā uzlabot gāzmasku konstrukciju. Pētījumi ieguva fundamentālu raksturu, to rezultātā tika formulētas gāzes sorbcijas likumsakarības no gaisa plūsmas, formulēts sorbcijas mehānisms. Atrastās likumsakarības saglabājuša savu nozīmi līdz mūsdienām, veidojot filtrējošo iekārtu un hromatogrāfijas teorijas pamatus.

L. Liepiņas radošā zinātniskā un pedagoģiskā darbība noritēja Maskavas prestižākajās augstskolās – Maskavas Baumaņa Tehniskajā augstskolā, kur viņa kā pirmā sieviete pasniedzēja tika ievēlēta konkursa ceļā, Pļehanova Tautsaimniecības universitātē (1920–1932), K. Vorošilova Sarkanās Armijas Ķīmiskās aizsardzības kara akadēmijā (1932–1942), Maskavas Valsts universitātē (1942–1945).

1934. gadā L. Liepiņa ieguva profesores nosaukumu un 1937. gadā kā viena no pirmajām zinātniecēm Padomju Savienībā – augstāko zinātnisko kvalifikāciju – ķīmijas zinātņu doktora grādu.

Otrā pasaules kara gadus L. Liepiņas vadītajam MVU vispārējās ķīmijas katedras kolektīvam tika izvirzīti zinātniski un praktiski aizsardzības uzdevumi – izstrādāt efektīvus korozijas inhibitorus lidmašīnu pretkorozijas aizsardzībai, kā arī atrisināt dažas ugunsdrošības problēmas.

1946. gadā, atsaucoties Padomju Latvijas valdības aicinājumam latviešu zinātniekiem papildināt kara gados sarukušās mācības spēku un zinātnieku rindas, Lidija Liepiņa pārcēlās uz Rīgu. (Vecāki Latvijā dzīvoja jau kopš 1920. gada.) Te viņa ar savām zināšanām un bagāto pieredzi uzsāka veidot divus zinātnisko darbinieku kolektīvus – Fizikālās ķīmijas katedru LVU (1946–1958), vēlāk RPI (1958–72) Ķīmijas fakultātē un Fizikālās un koloidālās ķīmijas laboratoriju (1946–1960) ZA Neorganiskās ķīmijas institūtā. L. Liepiņa bija viena no institūta zinātnisko tradīciju un perspektīvo virzienu iedibinātājiem, direktora vietniece zinātniskajā darbā (1946–1958), direktore (1958–1959). L. Liepiņas korozionistu skolai raksturīga metālu oksidēšanās procesu vispusīga izpēte. Problēma aptver tādas teorētiski un praktiski svarīgas zinātņu nozares kā korozija un metālu aizsardzība pret rūsēšanu, raķešu degvielu izstrāde, jauna veida metalizētu pārklājumu un aerosolu īpašību izpēte, arī katalīze un adsorbcija.

Īpaši atzinīgi mūsu valsts, kā arī ārvalstu korozionisti novērtējuši l. Liepiņas pētījumu rezultātus par koloidķīmisko parādību lomu metālu korozijas kavēšanai sāļu šķīdumos, kā arī principiāli jauno metālu un ūdens iedarbības reakcijas norises teoriju – procesā kā viens no starpproduktiem veidojas metālu hibrīds, kurš arī nosaka turpmāko reakcijas gaitu. Hibrīdu teorija, kas savulaik izraisīja plašas diskusijas, guvusi eksperimentālu apstiprinājumu.

L. Liepiņas vadīto pētījumu rezultāti ietverti vairāk nekā 500 publikācijās, arī lielā skaitā ārvalstu izdevumos; simpozijos un konferencēs nolasīti ap 300 ziņojumi. Starptautiskos korozionistu kongresos (Francijā, Vācijā, Itālijā) allaž tika aicināta profesore L. Liepiņa, kur viņa dzīvi un pamatoti diskutēja, brīvi pārvaldot franču, angļu, vācu valodu.

Sešdesmitajos gados L. Liepiņas vadīto pētījumu loks ievērojami paplašinājās, viņas talantīgo līdzgaitnieku B. Puriņa, V. Kadekas, A. Lokenbahas, V. Breiča vadībā Neorganiskās ķīmijas institūtā izveidojās jauni zinātnieku kolektīvi, kas lielā mērā saglabāja L. Liepiņas iedibinātās pētnieciskā darba tradīcijas.

1951. gadā L. Liepiņa tika ievēlēta kā pirmā no republikas ķīmiķiem, arī kā sieviete pirmā, par Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Ļoti aktīvi viņa piedalījās ZA Ķīmijas un bioloģijas nodaļas, kā arī disertāciju aizstāvēšanas padomes darbā. Topošie disertanti allaž jutuši satraukumu, meklējot atbildes uz profesores pamatotajiem jautājumiem.

Viņas pašas vadībā aizstāvētas 25 disertācijas.

Ilgus gadus (1951–1958) L. Liepiņa bija Vissavienības D. I. Mendeļejeva ķīmijas biedrības Latvijas nodaļas priekšsēdētāja, no 1965. g., kā viena no nedaudziem izciliem ķīmiķiem, bija Vissavienības D. I. Mendeļejeva biedrības goda locekle.

Par lielo devumu zinātnei, aktīvu zinātniski organizatorisko un sabiedrisko darbību L. Liepiņa saņēmusi Sociālistiskā Darba Varones nosaukumu (1965), apbalvota ar PSRS ordeņiem un Goda rakstiem. 1970. gadā par teorētisko pamatu izstrādi tehnoloģijai un metodēm metālu aizsardzībai pret koroziju viņa saņēma LPSR Valsts prēmiju.

Panākumi, atzinība, apbalvojumi un cildinājumi nekad nav ietekmējuši Lidijas Liepiņas labestīgo attieksmi pret visiem, kam bija iespēja strādāt viņas vadībā, konsultēties, lūgt padomu, arī diskutēt, pat paužot pretējus uzskatus. Un kā raksta viens no viņas bijušajiem studentiem, “Viņa bija un vienmēr paliks zinātnieka godīguma, principialitātes un radošu meklējumu paraugs”.

Pielikums
LZP ZSKK 2001. gada 20. aprīļa lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

un

“Staiceles novads un lībiešu kultūrvēstures jautājumi”

Darba gaita 18. maijā Staiceles pamatskolā:

10.00–10.10 Ievadvārdi
Staiceles pamatskolas direktors Edgars Ozols

10.10–10.20 Zinātņu akadēmija un Latvijas novadi
LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis

10.20–10.50 Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs
LZA korespondētājloceklis Edgars Bervalds

10.50–11.00 Starpbrīdis

11.00–11.30 Dižkoki un alas – Latvijas dabas aizsargājamās un teiksmainās vērtības
LZA goda doktors Guntis Eniņš

11.30–12.00 Dabas ritmi un vērtības Salacas lībiešu novadā
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta direktora vietnieks Andris Urtāns

12.00–12.10 Starpbrīdis

12.10–13.10 Aivara Freimaņa filma “Lībiešu mēles liegā ieskanēšanās”

13.10–14.30 Jautājumi un atbildes. Pārrunas.

Darba gaita 19. maijā Staiceles Kultūras namā:

10.00–10.10 Ievadvārdi
LZA prezidents Jānis Stradiņš

10.10–10.30 Staiceles novada mūsdienas un nākotne
Staiceles pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis

10.30–10.50 Valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvijā” ierosmes
LR 7. Saeimas deputāts Ilmārs Geige

10.50–11.10 Staiceles lībiešu informācijas centra un muzeja “Pivālind” veikums un ieceres
Staiceles bibliotēkas vadītāja Anita Strokša

11.10–11.30 Svētciema lībieši 1795.–1850. gada ļaužu revīziju attainojumā
LZA īstenais loceklis Saulvedis Cimermanis

11.30–11.50 Fotoizstādes “Ziemeļkurzemes lībieši un viņu ciemi 1943.–1944. gadā” komentārs
Vēstures doktore Īrisa Priedīte

11.50.–12.15 Kafijas pauze

12.15–13.15 Pārrunas

13.15–14.15 Pusdienas

14.30–18.30 Iepazīšanās ar muzeju “Pivālind”, Staiceles un apkārtnes ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām

18.30–20.00 Sadarbības ugunskurs. Dambergu ģimenes ansambļa “Kōla” koncerts

Izbraukšana no Rīgas 19. maijā plkst. 7.00 no ZA Augstceltnes.

Atgriešanās Rīgā 22.00–22.30

LZA goda doktora (Dr. honoris causae) grāds inženierzinātnēs

MINOX izgudrotājam Valteram CAPAM

Valters Caps dzimis 1905. gada 4. septembrī Rīgā. Dzīvoja Rīgā līdz 1921. gadam un 1936.–1941. gadā. Strādājis grāmatu spiestuvē kā litogrāfa māceklis (1921) un Valsts elektrotehniskā rūpnīcā VEF (1936–1941), kur radījis pasaulē pirmo miniatūro fotoaparātu VEF Minox.. Strādājis Tallinā (1921–1936), Vācijā (Berlīnē un Veclārā) (1941–1950) un kopš 1950. gada dzīvo un strādā Šveicē, kur nodarbojas ar aprēķiniem un konstruēšanas darbiem miniatūras fotogrāfijas jomā.

Miniatūras fotokameras prototips tapa 1932.–1936. g. Tallinā, bet priekšlikums ražot Minox Igaunijā neatrada interesi. Rīgā to uzņēma ar izpratni, tādēļ 1936. gada rudenī V. Caps pārcēlās uz Rīgu un kopā ar latviešu inženieriem un konstruktoriem Eduarda Bērziņa vadībā ķērās pie tehnoloģiskās izstrādes fotoaparāta rūpnieciskai ražošanai. 1937. gadā tapa eksperimentālā partija. Sērijveida izlaide sākās 1938. gadā. No 1937. Līdz 1942. gadam saražoja ap 17 000 kameru, kuras eksportēja uz visām attīstītākajām pasaules valstīm. 1940. gadā, kad Latviju okupēja PSRS, ražošana netika pārtraukta, tikai gravējumu Made in Latvia aizstāja ar Made in USSR. 1944. gadā iekārtas un rasējumus izveda uz Vāciju, un 1948. gadā Veclārā V. Capa dibinātā firma Minox GmbH sāka ražot Minox kameru. Vācijā firma Minox GmbH līdz šai dienai ir izlaidusi ap 1 miljonu dažādu modeļu Minox fotoaparātu (iela, uz kuras atrodas firmas galvenā daļa, nosaukta Valtera Capa vārdā). Neskatoties uz tehnoloģisko revolūciju, kāda notikusi kopš kameras izgudrošanas laikiem, Minox fotoaparātam joprojām ir tas pats tehniskais un stilistiskais dizains, kāds bija pirmajam VEF Minox.

Pirmie V. Capa patenta pieteikumi reģistrēti Somijā 1936. gadā, patenti tika pieteikti vismaz 20 valstīs (Austrālijā, ASV, Kanādā, Beļģijā, Francijā u.c.), arī Latvijā (vienīgais izgudrojums fotogrāfijas nozarē). Kā pieteicēja visur norādīta rūpnīca VEF, bet kā autors – Valters Caps.

Pagājušajā “Z. V.” numurā Fizikas institūta sniegtajā paziņojumā par konferenci ir novecojusi informācija par Latvijas vīzu saņemšanas kārtību.

Jaunākā informācija atrodama internetā LR Ārlietu ministrijas mājas lapā http://www.mfa.gov.lv/eframe.htm

Satura rādītājs

Aina BLINKENA, LZA īstenā locekle, profesore, latviešu valodniece (apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni);

Vēlreiz par plūdiem Jēkabpilī

Tātad, kādai, manuprāt, nākotnē būtu jābūt Daugavas ūdenskrātuvju kaskādei?

Atbilde: tai jābūt tādai, kāda tā paredzēta “Elektrifikācijas pamatos Latvijai”, kas publicēti 1931. gadā. Palielinoties laika atstarpei un uzkrājoties jauniem faktiem, arvien pārliecinošāk apstiprinās tas, ka neko labāku par sākotnējo kaskādes “skletu” izdomāt nevar. Tāpēc jāatgādina, ka 1931. gada kaskādes uzmetumā bija paredzēti sekojoši hidromezgli: Doles, Ķeguma, Aizkraukles, Kokneses, Pļaviņu, Krustpils un Trepes. Kā redzams, patlaban pastāvošā Daugavas kaskāde atšķiras no sākotnējās shēmas ar to, ka paredzētie Aizkraukles, Kokneses un Pļaviņu hidromezgli apvienoti vienā Pļaviņu HES, kas atrodas Aizkrauklē, un trūkst 2 nelielie kaskādi no augšgala noslēdzošie elementi. Pirms kaskādi pārveidot, tā vispirms ir jāpabeidz, t.i. jāizveido divi trūkstošie būtiski svarīgie locekļi – Krustpils un Trepes hidromezgli.

Es apzināti vārda HES vietā lietoju šo varbūt mazliet neparasti skanošo terminu “hidromezgls”. Tas tāpēc, ka Krustpils un Trepes hidromezgli nevar būt klasiskā veida HES, kas visu gadu uzturētu ūdens uzstādinājumu. Tiem ir jābūt aizsprostiem ar attiecīgām regulējošām būvēm, kuras aizvērtas būtu tikai tad, kad Daugava ir mierīga. Plūdu un palu laikā regulējošas būves tiktu pilnībā atvērtas, lai netraucētu izvadīt ūdeni un ledu. Vienīgi šādā veidā iespējams samazināt, bet ne novērst plūdu radītos zaudējumus.

Par kādreiz karsti diskutēto Daugavpils HES jautājumu. Pēdējie aprēķini rāda, ka Daugavpils HES, pat ja to realizētu mūsdienās pieņemamā variantā, praktiski nevar ietekmēt Vidusdaugavas problēmas. Tas ir jautājums, ko hidroloģiskā un hidrauliskā ziņā var risināt patstāvīgi, nesaistot ar pašreizējo Daugavas HES kaskādi. Daugavpils HES kādreizējā būvbedre ir ļoti labi iekonservēta un tā vēl vismaz gadus 10 var mierīgi pagaidīt. Tai nevajadzētu ķerties klāt bez ļoti rūpīgām papildus pārbaudēm un aprēķiniem.

U. Zemzaris Mākslas dienās Zinātņu akadēmijā

U. Zemzaris, atklājis, ka viņa darbnīcā ir vēl liels krājums zīmējumu, kuri skicēti gan Latvijā, gan ASV un Austrālijā, tiekoties ar latviešu kultūras darbinieku eliti, uzaicināja skatītājus aplūkot arī mazo izstāžu telpu, kura paredzēta “dāmu auditorijai”. Nu lūk – lauku māju skati “Mūsmājas rīta gaismā”. “Pavasaris dārzā”, “Ieriķu gravā”, “Mežmala vakara staros” un visbeidzot, “Magones un jāņuzāles” un “Cerīni”. Viss košs, silts un sirsnīgs. Priekam un pārdomām par mūsu dzīves skaistumu un mākslas bagātību.

Gleznotājs un rakstnieks Uldis Zemzaris ar kundzi Ilzi un LZA prezidentu Jāni Stradiņu izstādes atklāšanā

Trīs Kokari - Imants un Gido Kokari Ulda Zemzara gleznā un Imants Kokars izstādes atklāšanā

Satura rādītājs

2001. gada 25. maijā plkst. 11.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātņu nozares Lopkopības apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Lielā ielā 2, 221. telpā

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav; atturas – nav.

Satura rādītājs

Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks 21. maijā

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2001.gada 7. maijā