Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  22. oktobris: 17 (225)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Veltījums Sēlijai

Iznācis žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas 2001. gada pēdējais – 5/6 numurs. Tas sagatavots LZA Letonikas programmas apakšprogrammas “Baltu un Baltijas somu etniskā un kultūras vēsture” ietvaros un veltīts Sēlijas jeb Augšzemes vēsturiski etnogrāfiskā apgabala problemātikai. Plašo – 25 iespiedloksnes un bagātīgi ilustrēto numuru LZA izdevusi Otrā Sēlijas kongresa priekšvakarā.

Izdevumu ievada LZA prezidenta profesora Jāņa Stradiņa vispārējs ieskats Sēlijas problemātikā un izzināšanā, kā arī Viesītes pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Dimitrijeva apcerējums par Viesītes novada ļaužu kultūras un saimnieciskā darba mūsdienu aktualitātēm.

Žurnāla rakstu autori ir redzami Latvijas un Lietuvas zinātnieki. Arheologi Jānis Graudonis, Vitauts Kazakevičs, Andra Simniškite, Juris Urtāns un Antonija Vilcāne stāsta par sēļu senāko vēsturi un arheoloģiskajiem pieminekļiem. Muzikologs Mārtiņš Boiko salīdzinošā Austrumlatvijas, Austrumlietuvas un Austrumigaunijas apskatā stāsta par senām tautas mūzikas tradīcijām. Valodnieki Brigita Bušmane, Jānis Kušķis, Dace Markus un Anna Stafecka analizē vairākas latviešu valodas augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu iezīmes. Mutvārdu vēstures pētniece Māra Zirnīte iepazīstina ar 2000. gada ekspedīcijas guvumu, bet folkloriste Māra Vīksna – ar folkloras vākšanu Sēlijā daudzu gadu desmitu garumā. Žurnālā ievietoti arī apcerējumi par Sēlijas ļaužu tradicionālo nodarbošanos un kultūru.

Numurs sniedz lasītājiem plašu jaunu informāciju par Augšzemi un tās ļaudīm. Rakstos izteikti daudzi labi argumentēti priekšlikumi par turpmāko Sēlijas izzināšanu, izglītības, kultūras un saimnieciskā darba organizēšanu. Izdevums noderēs izglītības, kultūras, valsts iestāžu darbiniekiem, visiem, kuri interesējas par Sēlijas pagātnes un mūsdienu problēmām.

LZA īstenais loceklis
Saulvedis Cimermanis

Profesora Nikolaja Balabkina benefice

Nav nemaz tik daudz izcilu zinātņu vīru, kuri tik pat izcili spēj komunicēties ar klausītājiem, vai tie būtu daži cilvēki vai lielas auditorijas. Tāds ir akadēmiķis Jānis Stradiņš, kuram burtiski apkārt spieto sabiedriskas organizācijas, biedrības, arī valsts iestādes, jo akadēmiķa piedalīšanās jebkurā, svarīgā vai mazsvarīgā, pasākumā jau nodrošina tā labvēlīgu starojumu. (Savas atsaucīgās dabas dēļ viņš diemžēl nav pasargāts arī no “pasaules valdnieku” un citu dīvaiņu uzmanības pierādījumiem.) Cilvēks, ar kuru tiekamies retāk, bet kura uzstāšanās vienmēr ir briljantspoža un atraktīva, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, LZA Ārzemju locekļu nodaļas vadītājs, Līhaijas universitātes (ASV) emeritētais profesors Nikolajs Volfgangs Balabkins, izcils tautsaimnieks, kurš šovasar atskatījās uz 75 mūža gadiem un 4. oktobrī Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā piedalījās savas biobibliogrāfijas priekšstādīšanas svētkos (Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Nikolajs Balabkins, sērija “Latvijas zinātnieki”).

2. oktobrī prof. Nikolajs Balabkins viesojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Senātā, kur LZA prezidents Jānis Stradiņš viņam parādīja akadēmijas Atzinības rakstu par izcilu devumu tautsaimniecības zinātnē un kontaktu veicināšanu ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, lai to svinīgi pasniegtu, klātesot prof. Balabkina šarmantajai kundzei Gledisai. Tam bija jānotiek Akadēmiskajā bibliotēkā plašākā sabiedrībā

Senāta sēdē N. Balabkinam kā tautsaimniekam, kurš, starp citu, reformējis vairāku Āfrikas valstu ekonomiku un piedalījies Vācijas tautsaimniecības transformācijā, lūdza izteikt savus apsvērumus par ASV ekonomiku un vispār situāciju pēc drausmīgajiem 11. septembra terora aktiem. N. Balabkins analizēja ASV kara potenciālu, kas viņaprāt sastāv no trim komponentiem, un tie ir: 1) motivācijas potenciāls, 2) saimnieciskais potenciāls, 3) administratīvais potenciāls. N. Balabkins īsumā analizēja katra komponenta plusus un mīnusus. Kā vienu no galvenajiem mīnusiem viņš nosauca automobiļu atkarību – amerikāņi vairs neprot pārvietoties savādāk, bet 67% patērētās naftas nāk no ārzemēm. Negatīva ir arī pārliecīgā aerosatiksmes privatizācija un lidlauku centralizācija.

4. oktobrī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas zālē pulcējās gan Misiņa bibliotēkas personāls, kurš savu priekšzīmīgo lasītāju Nikolaju Balabkinu apkalpojis 12 gadus un kura darba rezultāts ir nule publicētā grāmata, gan profesora kolēģi Latvijas Universitātē, Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Latvijas vēstures institūtā, gan paziņas un cienītāji.

Pēc LAB direktores V. Koceres ievadvārdiem LZA prezidents Jānis Stradiņš pasniedza jau pieminēto Atzinības rakstu un īsumā raksturoja Nikolaju Balabkinu “zinātnē un Latvijas Zinātņu akadēmijā”. Atzīmējis, ka Nikolajs Balabkins savā nozarē ir īpašs jēdziens, kas saistās ar veselu valstu ekonomikas analīzi un reformu, viņš ir Daugavpils, Latvijas, bet pirmām kārtām – pasaules cilvēks.

Nikolajs Balabkins ir dzimis 1926. gada 17. jūlijā Daugavpilī desu fabrikanta Jāzepa Balabkina ģimenē. Latvijas Republikas Amatniecības Kameras biedrs, veiksmīgs uzņēmējs, viņš saviem septiņiem bērniem deva visu labāko – atbilstošu izglītību plus valodu mācības mājās, atpūtu vasarnīcā, braucienus personiskajā automašīnā. (Pēc daudziem gadiem atjaunotajā Latvijā Nikolajs Balabkins dziļā pateicībā tēvam Daugavpilī iedibina Jāzepa Balabkina fondu.) Kara pēdējā vasarā Balabkinu ģimene dodas uz Vāciju bēgļu gaitās, bet Nikolajs nonāk Latviešu leģionā, pēc tam – sabiedroto gūstā un gadu pēc kara beigām – Getingenes Georga Augusta universitātē, kurā studēja līdz 1949. gadam. Studijas turpinājās jau ASV, Ratgersa universitātē Ņūbransvikā, kur iegūts maģistra un doktora grāds tautsaimniecībā. Drīz pēc tam sākās viņa mācībspēka gaitas Līhaijas universitātē Betlehemas pilsētā Pensilvānijā (asistentprofesors, asociētais profesors, profesors). Kopš 1994. gada viņš ir emeritētais profesors, kas nebūt nesamazina viņa darba apjomu un enerģiju.

Nikolajs Balabkins pētīja Vācijas saimniecisko augšupeju pēc hitleriskā režīma sagrāves un rūpniecības demilitarizēšanas Sabiedroto lielvalstu pārraudzībā un jautājumu par Rietumvācijas reparāciju izmaksāšanu jaundibinātajai Izraēlas valstij. N. Balabkina pētījumi saistīti ar mazo valstu saimniecību, iedziļinoties arī Latvijas saimnieciskajā vēsturē. Viņu interesēja, kā mazo valstu saimniecības modelis darbojas jaunajās Āfrikas valstīs, tādēļ viņš vairākkārtīgi devās studiju ceļojumos uz Āfriku. N. Balabkins ir arī tautsaimniecības vēsturnieks, viņa pētījumu rezultāti publicēti grāmatās, rakstu krājumos, žurnālos, kuru redakciju kolēģijas uzaicināja viņu par savu locekli. Tajā pašā laikā N. Balabkins bija arī aktīvs trimdas sabiedrisks darbinieks – Baltijas studiju pētniecības asociācijā (AABS) un Latviešu Akadēmisko mācībspēku asociācijā (LAMZA). Kopš 1989. gada, kad N. Balabkins pirmo reizi pēc 1944. gada apmeklēja Latviju, sākās, kā J. Stradiņš raksta grāmatā, “jauns posms N. Balabkina mūžā un zinātniskajā darbībā, kas turpinās jau 12 gadus”.

Sadarbībā ar Rīgas profesoru Manfrēdu Šnepu ir tapusi grāmata par tautsaimnieku Kārli Balodi (“Kad Latvijā būs labklājības valsts” Rīga, Zinātne, 1993). Kārļa Baloža ekonomisko uzskatu analīzi N. Balabkins veicis jau agrāk, tādēļ ir likumsakarīgi, ka N. Balabkins 1994. gadā kļuva par pirmo Latvijas Zinātņu akadēmijas jauniedibinātās Kārļa Baloža balvas tautsaimniecībā laureātu. Vērojumus, pārdomas un uzstāšanās, atkārtoti viesojoties Latvijā un runājot dažādās auditorijās, N. Balabkins apkopojis grāmatā “Tautsaimnieka piezīmes. Raksti, runas, recenzijas”, 1996). Tur sakopotas pārdomas par Latvijas Republikas tautsaimniecību pēc neatkarības atjaunošanas, par tautsaimniecības zinātni, par jaunākajām teorijām un to piemērotību Latvijā. Kā ne reizi vien teicis profesors pats, “es vienmēr savās monogrāfijās esmu peldējis pret straumi”, tādēļ viņa grāmatās ir maz komplimentu, bet daudz sāpju par Latvijā neizmantotām izdevībām, nekompetenci, neizdarību un reizēm pat klaju noziedzību, bet tā nav malāstāvētāja irgošanās. Tā ir savas dzimtenes patriota vēlēšanās iespēju robežās palīdzēt tai. Top nākošā grāmata “Tautsaimnieka vērojumi un atziņas”, kura varētu nākt klajā šogad vai nākamgad.

Profesors nav karstas putras strēbējs. E-pasta sarakstē ar biobibliogrāfijas sastādītājām viņš ne reizi vien atgādināja: “Tikai nesteidzieties! Labāk, lai grāmata iznāk vēlāk”. Daudz mīļi amizanta no šīs sarakstes 4. oktobra pēcpusdienā tika publiski nolasīts, kā, piemēram: “Jūsu 18 pavēles saņēmu. Darīšu, ko varēšu”. Profesors to noklausījās, viltīgi smaidīdams, jo neba šie mazie lietišķie amizieri ar bibliotēkas meitenēm viņam bija tik nepatīkami.

Daudz ziedu viņam un Gledisas kundzei, daudz mīļu novēlējumu, daudz nodomu. Ne velti saka – sieviete ir tik veca, cik viņa izskatās, bet vīrietis – cik viņš jūtas. 4. oktobrī profesors N. Balabkins jutās lieliski!

10.–11. oktobrī Viļņā notika Baltijas valstu zinātņu akadēmiju ģenerālsekretāru apspriede. Profesors Mikhels Veidermā (Tallina) un profesors Raimonds Valters ieradās Viļņā pēc Lietuvas ZA prezidenta, Viļņās universitātes rektora v. i. profesora Benedikta Juodkas ielūguma. Apspriedi, kurā ģenerālsekretāri informēja par savu valstu ZA darbu un zinātnes finansējumu, vadīja profesors B. Juodka, tajā referēja M. Veidermā, R. Valters un B. Juodka. Diskusijā piedalījās LieZA viceprezidents profesors Algis Petrs Piskarsks, LieZA ģenerālsekretāre profesore Veronika Vasilauskiene, Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes rektors profesors Edmunds Kazimiers Zavadskis, LieZA fizikas, matemātikas un ķīmijas nodaļas priekšsēdētājs profesors Henriks Pragarausks, LieZA bioloģijas, medicīnas un ģeozinātņu nodaļas priekšsēdētājs profesors Vitauts Kontrimavičius un citi LieZA locekļi. Prof. B. Juodka iepazīstināja M. Veidermā un R. Valteru ar zinātniskā darba organizāciju Viļņas universitātē un tās galvenās ēkas vēsturiskajām vērtībām.

Dr. hist. Aija Jansone, LU Latvijas vēstures institūts

Pie etnogrāfiem Ļvovā

Ar Latvijas ZA Ārzemju sakaru nodaļas un Latvijas vēstures institūta gādību, no š. g. 28. jūnija līdz 13. jūlijam biju zinātniskās apmaiņas braucienā uz Ukrainas ZA Ļvovas Etnoloģijas institūtu un Etnogrāfijas un lietišķās mākslas muzeju. Šis bija jau sen plānots brauciens, tikai formalitāšu kārtošana ar iebraukšanas vīzām uz ilgāku laiku atvirzīja idejas īstenošanu. Tādēļ iepazīšanās ar Ukrainas kolēģiem un materiālu notika tikai pēc tam, kad bija apzināts daudz tālāks – poļu, čehu, slovāku, ungāru, rumāņu un bulgāru – etnogrāfiskais materiāls. Brauciena mērķis bija vākt materiālus Ļvovas etnogrāfiskajos muzejos, apzināt jaunākās ukraiņu kolēģu publikācijas, kā arī atjaunot zinātniskos kontaktus ar tekstīliju pētniecēm Ukrainā, lai varētu sekmīgi tālāk strādāt pie manas zinātniskās tēmas “Vidus un Austrumeiropas tekstiliju, īpaši izšuvumu un apģērbu attīstības vēsture” granta “Latviešu tekstiliju vēsture uz Eiropas kultūrvēstures fona” ietvaros.

Mani Ļvovā uzņēma Ukrainas ZA Etnoloģijas institūts, kas atrodas zem viena jumta ar Ļvovas etnogrāfijas un lietišķās mākslas muzeju.

Ļvovas etnogrāfijas un lietišķās mākslas muzejs ir vecākais muzejs Ukrainā. Tā pirmsākums bija 1874. gadā, kad Ļvovā nodibinājās divi lieli muzeji – Pilsētas industriālais muzejs un Etnogrāfijas un Zinātnes biedrības muzejs. 1951. gadā abus muzejus apvienoja vienā – Etnogrāfijas un lietišķās mākslas muzejā. Pašlaik muzeja kolekcijā ietilpst 83 tūkstoši eksponātu, kas ir iedalāmi divās lielās grupās: etnogrāfija un lietišķā māksla.

Muzejā ir šādas nodaļas: tradicionālie darba rīki, tekstilijas, tautas izšuvumi, tautas apģērbs, ādas izstrādājumi, tautas keramika, modernā keramika, mākslinieciskie kokgriezumi, pinumi, tautas rotaļlietas, izrakstītās olas, mākslinieciskā metāla apstrāde, mēbeles, porcelāns, pulksteņi, sakrālie priekšmeti, plakāti. Lielākā ir tekstiliju kolekcija ar vairāk nekā 30 tūkstoš priekšmetu ar izšuvumiem sieviešu, vīriešu un bērnu tradicionālajos tautas tērpos un mājaustos audumos no visas Ukrainas.

Etnoloģijas institūts izveidojās uz muzeja bāzes 1982. gadā kā Tautas mākslas, folkloras un etnogrāfijas institūts pie Ukrainas Zinātņu akadēmijas. 1991. gadā tas tika pārdēvēts par ZA Reģionālo tautas mākslas institūtu, bet 1994. gadā tas ieguva pašreizējo nosaukumu “Ukrainas ZA Valsts Etnoloģijas institūts”.

Līdzīgi kā tas ir Bulgārijā (Sofijā), arī Ļvovā pētnieciskais institūts draudzīgi sadzīvo ar muzeju. Katrai vienībai ir savs direktors, bet zinātniskā dome, telpas, izdevniecība, grāmatvedība ir kopīgi. Neskatoties uz ierobežoto finansiālo rocību, regulāri tiek izdotas monogrāfijas, žurnāls “Narodoznavji Zaščiti”, kurš iznāk 4 reizes gadā, tiek organizētas zinātniskās ekspedīcijas, starptautiskās izstādes, iespēju robežās kolēģi piedalās starptautiskās konferencēs.

Tā kā Ukrainas kolēģi ir ļoti ieinteresēti atjaunot pazaudētos kontaktus ar Baltijas valstīm, arī Latviju, mani uzņēma ļoti silti un pretimnākoši, jo, kā viņi izteicās: “Mēs esam priecīgi, ka informācija pati nāk pie mums.” No Ukrainas kolēģu puses interese par Latviju, tās zinātnes un kultūras dzīvi bija pārsteidzoši liela. Pēc institūta vadības lūguma vienā no zinātniskās domes sēdēm stāstīju par Latviju. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi citās zemēs, es biju tam gatava un pastāstīju par mūsu institūtu un Etnogrāfijas nodaļu, kā arī parādīju divas videofilmas: 1) par latviešu tradicionālā tautastērpa saglabāšanas pasākumiem mūsdienās (tautas tērpu skates organizēšanu Vispārējos Latviešu Dziesmu svētkos), 2) par republikāniskajām lietišķās mākslas izstādēm, to tematiku un māksliniecisko līmeni.

Kā ciemakukuli aizvedu abas savas grāmatas: “Tautas tērpa krekli Vidzemē” un “Dvieļu rotāšanas tradīcijas Latvijā”. Man par pārsteigumu izrādījās, ka tieši tradicionālā tautas tērpa piegriezums un rotātie dvieļi ir ukraiņu tekstiliju pētnieku galvenie izpētes objekti. Priecājos, ka manas grāmatas kolēģi varēs izmantot savu zinātnisko tēmu risinājumos.

Materiālu vākšanas ziņā Ļvovā man ļoti paveicās, jo, neskatoties uz to, ka es tur biju pašā vasaras vidū (atvaļinājuma laikā), bibliotēkas strādāja, un galvenā tekstiliju fondu glabātāja un rokdarbu speciāliste Ludmila Bulhakova arī bija uz vietas un varēja man parādīt visu savu bagātību krātuvi (tekstiliju fondus), kā arī iepazīstināt ar savām zinātniskajām publikācijām. Pāris dienas man bija iespēja strādāt arī Ļvovas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja tekstiliju fondos. Šai muzejā ir ļoti bagāta tekstiliju kolekcija, kuras vērtību paši muzeja darbinieki, liekas, īsti neapzinās, jo tā ir viņu ikdiena. Diemžēl, ja pāris vārdos jāraksturo Brīvdabas muzeja ekspozīcija, tad godīgi jāsaka, ka tā ir diezgan nolaista un nekopta. Pašas ēkas un to iekārtojums daudzmaz atbilst muzeju prasībām, bet apkārtne ir nekopta – koki neizzāģēti, zāle sētsvidos nepļauta. Ir tāds lielas pamestības iespaids. Daudz ko varētu norakstīt uz līdzekļu trūkumu, bet pamatā ir nesaimnieciskums.

Ukrainas rotātās tekstilijas ir ļoti greznas, tās pārstāv dažādus tekstiliju rotāšanas periodus, ietekmes, rotājuma tehnikas un kompozicionālos risinājumus. Runājot par paralēļu meklējumiem ar Latvijas materiālu, interesants bija ukraiņu kolēģu savāktais materiāls Ukrainas Poļesjē, īpaši par tradicionālo apģērba kreklu piegriezumu, kas bija pārsteidzoši līdzīgs, pat varētu teikt – identisks, 19. gs. beigu Latvijas materiālam. Mana interese par Poļesjes materiāliem radīja domu par turpmāko sadarbību ar Ukrainas un Baltkrievijas etnogrāfiem kopīgu ekspedīciju organizēšanā.

Aizvēstures un agrīnās vēstures zinātņu starptautiskās ūnijas (Union internationale des sciences préhistoriques et protohisto riques – UISPP) vispasaules mēroga kongresi notiek ik pēc pieciem gadiem kādā no valstīm, kur ir senas arheoloģiskās pētniecības tradīcijas. Šis, pēc skaita jau 14. kongress bija pulcinājis ap 2000 reģistrētu dalībnieku no 69 valstīm.

Kongress notika no 2. līdz 8. septembrim ar Beļģijas karaļa Alberta II kā patrona atbalstu Valonijas lielākajā centrā – Lježas pilsētā. Oficiālās kongresa valodas bija franču un angļu. UISPP 14. kongress bija organizēts 18 sekcijās, kas aptvēra visus dažādu zemju arheoloģiskos periodus.

Ļoti pacilāti notika kongresa ģenerālās asamblejas atklāšanas un noslēguma sēdes. Atklāšanā piedalījās un ar svinīgām runām uzstājās Valonijas parlamenta un valdības pārstāvji, Lježas pilsētas un universitātes vadītāji. Noslēguma sēdē, kas notika Briselē, apsveikuma runu teica Beļģijas premjerministrs G. Verhofstadts. Ģenerālās asamblejas sēdēs UISPP ģenerālsekretārs Dž. Buržuā deva pārskatu par ūnijas darbu 1996.–2001. gados, kas publicēts UISPP oficiālajā žurnālā “Prehistoria 2000” un ko izdod Ģentes universitāte. Savukārt noslēguma sēdē kongresa prezidents P. P. Bonenfante (Briseles universitāte) un ģenerālsekretārs M. Otte (Lježas universitāte) novērtēja 14. kongresa gaitā paveikto.

Pievērsīšos svarīgākajiem jautājumiem.

Arheoloģijas teorija, metodika un arheometrija. Liela vērība bija veltīta dabas un tehnisko zinātņu, eksperimentu, modelēšanas un datoru pielietojuma novērtējumam. Aplūkoja tādus jautājumus kā radiokarbonu datējumu kalibrēšana, spektroradiometrija, ģeofizikālā kartēšana, keramikas tehnoloģija, koka absolūtā datēšana u. c.

Paleoekoloģija, īpaši augu un dzīvnieku valsts pēcledus perioda apstākļos, cilvēku un dzīvnieku barība akmens laikmetā. Bronzas un agrā dzelzs laikmeta dabas apstākļu raksturojumam Eiropas austrumu daļā bija veltīts kolektīvi sagatavots referāts.

Mezolīta problēmas. Vairāki referāti skāra strīdīgo indoeiropiešu izcelsmes jautājumu loku. Kādreiz populārā teorija par indoeiropiešu ieceļošanu bronzas laikmetā caur Kaukāzu vai Melnās jūras ziemeļu puses stepēm tiek arvien vairāk kritizēta, priekšroku dodot divām citām hipotēzēm. Vai nu Eiropas indoeiropeizācija no tikusi neolītā, kad no Mazāzijas caur Balkāniem pakāpeniski izplatījusies zemkopība (C. Renfrew 1987), vai arī indoeiropeizācija noti kusi uz vietas jau sākot ar epipaleolitu un mezolītu (M. Otte 1994; A. Häusler 1995; M. Alinei 1996). Pašlaik pārsvaru sāk gūt otrā teorija, pēc kuras Eiropā kopš vēlā paleolita konstatējama vietējās kultūras nepārtraukta attīstība. Šī uzskata pamatošanai izmanto ne tikai arheoloģiju un valodniecību, bet arī ģenētiskus datus (R. Villems 2001). Eiropas plašās teritorijās starp Melno un Kaspijas jūru austrumos līdz Ziemeļu jūrai rietumos kopš akmens laikmeta līdz I g. t. pēc Kr., kad parādījās klejotāju ciltis no Āzijas, konstatējama tikai indoeiropiešu cilmes cilšu apdzīvotība. Taču tās nepārstāvēja vienotu kultūru, tāpēc nav izslēdzama atsevišķu indoeiropiešu cilšu pārvietošanās diezgan lielos attālumos, iz mantojot no VI g. t. pr. Kr. pieradināto zirgu kā transporta līdzekli, (V. Meid 1989).

Vara un bronzas laikmeta problēmas. Liela vērība tika veltīta alvas ieguves vietu noskaidrošanai, par tādām senatnē uzskatot Sardīniju un Kipru. Spriežot pēc dažām Slovēnijā atrasto vēlā bronzas laikmeta priekšmetu līdzībām, konstatējama tālaika mazākā svara vienība, kas līdzinās 10,975 g (P. Turk). Atkārtoti konstatētas sakarības starp t. s. ziemeļu bronzas laikmetu (Nordic Bronze Age) un klasisko sengrieķu mitoloģiju (R. Jung, R. Maraszek). Dots jauns pazīstamās Eirāzijas Andronovas kultūru saimes raksturojums bronzas laikmetā (A. Matvejevs).

Dzelzs laikmets Eiropā. Ar C¹⁴ datējumiem precizēta skitu Eiropas daļas pieminekļu hronoloģija (9.–3. gs. pr. Kr.). Meklēti sen grieķu elementi Halštates kultūrā (H. Potrebica). Ir norādes starp Homēra “Iliāda” aprakstīto un atklājumiem sengrieķu kapenēs (V. Lungu). Lielu vērību izpelnījās ķeltu arheoloģijas jautājumi, kas bija dienas kārtībā gan sekcijas sēdēs, gan vienas dienas ekskursijas laikā Ardenu kalnu rajonā. Jāatzīmē, ka Beļģijas teritorija ietilpst plašajā ķeltu civilizācijas apgabalā, kas Halštates un Latēnas periodā ietvēra lielu daļu no Centrālās un Rietumeiropas. Tika apmeklēts dzelzs laikmeta lielākais nocietinājums Beļģijā, kas atrodas Etaljē un kur pēc izrakumu materiāliem izdarīta 1x1 km lielā pilskalna ieejas koka nocietinājumu rekonstrukcija. Bija iespēja iepazīties ar Halštates-Latēnas perioda pilskalna izrakumiem Cheslé de Bérismenil. Nocietinājumi šai pilskalnā veidoti no akmeņu krāvumiem, ko saturējušas koka konstrukcijas. Atradumiem bagāti bijuši arī šī laika senkapi pie Libramontes, kur apbedījumi guldīti koka divričos. To rekonstrukcija un apbedījumos līdzdoto inventāru varēja aplūkot Ķeltu muzejā Libramontē.

Romiešu laika arheoloģija. Sakarus ar Romas impēriju savos ziņojumos parādīja vairāki referenti. Romas monētas un šī laika importu Baltkrievijā analizēja M. Gurins. Jaunākie pētījumi Polijas austrumu daļā liecina par to, ka Pševoras kultūra, kurā atspoguļojas romiešu tradīcijas, pastāvēja līdz 5. gs. sākumam, t. i. gadsimtu ilgāk nekā tas bija līdz šim pieņemts.

Viduslaiku vēstures un arheoloģijas pētījumi. Vairākos referātos tika analizēti paleozooloģiskie materiāli, kas, lietojot proteīna noteikšanu kaulos, raksturoja attiecīgās sabiedrības apgādi ar gaļas produktiem. Analizēti viduslaiku krāsns podiņi Krievijā, kur podiņu ornamentācijā atspoguļojas kā no rietumiem, tā austrumiem pārņemtie motīvi. Ar senajām baznīcām Čehijā saistītos arheoloģiskos pētījumus demonstrēja P. Sommers. Ar arheoloģisko atradumu kartēšanas palīdzību pētīta kādas 12.–14. gs. Zviedrijas lauku sētas materiālā kultūra un ikdienas dzīve. Tika uzsvērta koka priekš metu loma saimniecībā un to apstrādes prasme viduslaikos. Divu referentu no Maķedonijas latīņu valodā uzrakstītajās tēzēs par dievību-kara patronu Tonantu un viņa personificējumu uzsvērta indoeiropiešiem kopēja parādība pērkona (daudzās valodās vārda saknē per, perg) apzīmēšanā. Vairāki referāti bija veltīti kristīgās ticības izplatības jautājumu risināšanai – Krievzemē (V. Petruhins), Ziemeļkaukāzā (I. Aržanceva), Austrumbaltijā (Ē. Mugurēvičs), Rumānijā (M. Geba) u. c.

Kongresa laikā varēja aplūkot izstādes, kur demonstrēja Valonijas arheoloģisko pieminekļu pētniecību un izrakumos lietoto inventāru. Divas grāmatu izstādes iepazīstināja ar Rietumeiropā izdotajām vēstures un arheoloģijas grāmatām, kuras varēja arī iegādāties. Viena kongresa diena bija paredzēta ekskursijām, kur varēja izvēlēties 12 dažādus maršrutus, kas ietvēra gandrīz visu Beļģijas centrālo un austrumu daļu ar ievērojamāko arheoloģijas pieminekļu un lielāko muzeju apskati.

Kongresa sākumā un noslēgumā notika UISPP pastāvīgās pa domes sēdes, kur ģenerālsekretārs un komisiju vadītāji atskaitījās par veikto darbu. Dzintara komisijas priekšsēdētājs prof. C. W. Beks (ASV) atzīmēja, ka ir noorganizēta starptautiska dzintara konference Latvijā, Talsos (koordinators ir šīs komisijas locekle I. Loze). Tika organizētas jaunas komisijas, piem., Ziemeļeiropas kultūru un valodu komisija (vad. prof. P. Doluhanovs, Anglija), tajā iesaistot Somijas, Zviedrijas un Igaunijas zinātniekus, kas pētīs ar somugriem saistītās problēmas. Atsevišķas komisijas reorganizēja vai papildināja ar jauniem locekļiem, piem., Inventaria Archaeologica (vad. prof. H. Thrane, Dānija) līdzās Anglijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas zinātniekiem izvirzīts arī pārstāvis no Latvijas. Izskatīja organizatoriskos jautājumus, ievēlot UISPP vadību agrākajā sastāvā. Pastāvīgo padomi papildināja ar jauniem locekļiem. Jāatzīmē, ka par šīs padomes locekli ievēlēja LU Arheoloģijas un palīgzinātņu katedras vadītāju prof. A. Vasku, līdz ar to Latvija šai padomē pār stāvēta ar trim locekļiem.

Komandējums uz Beļģiju man bija iespējams, pateicoties LZP un KKF finansiālajam atbalstam, par ko šīm organizācijām izsaku pateicību.

Ēvalds Mugurēvičs

II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa atskaņas

Atrast!

Sen zināms, ka tumšā istabā atrast melnu kaķi ir ļoti grūti. Bet turpat vai bezcerīgi būtu sameklēt kaut ko melnu pilnīgi aptumšotā pilī ar neskaitāmu daudzumu telpu.

Pasaules zinātņu akadēmiju Tokijas forums 2000. gada maijā ir definējis: “Zinātne ir patiesības meklējumu process”. Bet nav pat mēģināts šim procesam dot kādu precizētu uzdevumu vai nospraust kādas robežas meklējuma telpai, laikam vai izpratnei. Bet bez šiem “iegrožojumiem” zinātne – kā process Nr. 1 – ir un paliek bezspēcīga un bezatbildīga pret visu šajā pasaulē netiekošo, savam spožajam (filozofiskajam) prātam paturot gandrīz vienīgi cilvēka ekonomiskās un (ģeo)politiskās darbošanās – kā procesa Nr. 2 – bezkaislīgu vērojumu un pesimistisku prognozēšanu.

Procesu numerācija te nav ne kļūdaina, ne arī nejauša. Jebkuras darbības rosinātājs ir doma, projekts, ideālā variantā – zinātne, kas izpētījusi un izvērtējusi katras paredzamās aktivitātes plusus un mīnusus. “Process Nr. 2” ar visu milzīgo tehnoloģisko un dzīvā spēka potenciālu faktiski ir bez lēmēja balsstiesībām – arī jautājumos par dzīvās pasaules “būt vai nebūt.” Aizvien biežākas un jaudīgākas gan kļūst ar dzīvi neapmierināto (vai – pārsātināto) masu akcijas pret globalizāciju un citām lielvaru patvaļas izpausmēm, taču, cik noprotams, šīs akcijas ir gluži stihiskas (vai nu inscenētas “no augšas”). Saliedētas un bravūrīgas tās ir tikai bļaušanā, tukšu pudeļu un iepuvušu augļu svaidīšanā, skatlogu un limuzīnu dauzīšanā, toties kuslas un bezjēdzīgas esošo procesu un nepieciešamo pārmaiņu izpratnē.

Lai cik baismīgas savos rezultātos, tomēr neko vairāk kā tādu pašu vai līdzīgu (motivācijas) novērtējumu pelna arī tās neprāta akcijas, kas satricināja pasauli 11. septembrī. Ir ļoti jāšaubās, ka to organizētāji – ne nu vēl fanātiskie izpildītāji – būtu padomājuši, ka tādas “demonstrācijas” nevar dot galu galā neko vairāk kā tikai jau nu, augstāku un platāku loku “globālās pastardienas” spirālē. Savukārt notikušā un perspektīvu vērtējumi Rietumu pasaulē liecina, ka pat tādi traģiski pavērsieni nav spējīgi dot kādu jaunu domāšanas impulsu “šīs pasaules varenajiem”. Ekonomiskās, politiskās un militārās aktivitātes tiek vēl pastiprināti virzītas ierastajās gultnēs, lai nodrošinātu “maizi un spēles” miljardiem patērētāju.

Džordžs Soross ir viens no retajiem (ja ne vienīgais) starp “dūžiem”, kurš, kā pats apliecina, veltī vismaz trešo daļu sava laika, lai mēģinātu saprast, “kurp iet pasaule un kur būtu jāiet man”. Un ir it kā pārsteidzoši, tomēr simptomātiski, ka šis dziļi domājošais finansu dižvīrs ir gan saskatījis, ka “..globālā līmenī eksistē kopīgi mērķi, piemēram, vides aizsardzība un kara novēršana..”, bet turpat arī noraida iespēju, ka šie mērķi varētu realitātē vienot cilvēci, jo tie “..salīdzinājumā ar savtīgajām interesēm ir relatīvi nenozīmīgi. Pa saulē, kura sastāv no suverēnām valstīm, tiem nav daudz atbalstītāju.” (Raksts “Kapitālistiskie draudi”, – LMM, 1997. g. 27.03.).

Tomēr – pasaulē ir ne tikai valstis, bet arī cilvēki, kuri grib būt dzīvi. Dzīvotgriba ir viņu “savtīgās intereses”. Tāpēc esošā situācija var turpināties tikai tik ilgi, kamēr “procesā Nr. 2” neierobežota un neapstrīdēta ir īpašuma jeb lielās naudas vara.

Kādas izmaiņas šajā neierobežotībā ir veltīgi cerēt no varas realizētājiem, kuri paši sevi ir pacēluši pāri tautām un pāri “suverēnām valstīm”. Vēsturiskā pieredze rāda, ka savas ekonomiskās mazspējas un ideoloģiskās nesaturības dēļ nepieņemami ir arī (“komunistiskie”) eksperimenti ar varas nodošanu bezpersoniskām, bezatbildīgām “masām”. Viss liecina, ka dzīvās pasaules saglabāšana prasa jaunus, cilvēces neizmērojami izaugušajam spējīgumam atbilstošus cilvēka ekonomiskās un (ģeo)politiskās darbības modeļus. Atsevišķu zinātnieku un zinātnieku grupu (“Romas klubs”, D un D. Medouzi, H. Jonass u. c.) pētījumi un publikācijas, kā arī respektablu vides problēmām veltītu globālu forumu doku menti ļauj nepārprotami secināt, ka antropogēna planētas ekoloģiskā sabrukuma draudi būtu atzīstami par aksiomu.

Ja šo aksiomu saucam par “relatīvi nenozīmīgu”, vai tad pati dzīvības pastāvēšana pasaulē nebūtu jāatzīst par absolūti neno zīmīgu? Vai precīzāk – tā laikam gan ir nozīmīga tikai tur un tikai tik ilgi, kur un kamēr eksistēju ES PATS ar savām freidiskajām bailēm no nāves (savas personīgās tikai, protams!). Šī egocentriskā – etnocentriskā – antropocentriskā – ģeocentriskā, savā būtībā antihumānā un antizinātniskā domāšanas inerce diemžēl lielā mērā ir kļuvusi arī par šodienas zinātnes (+tehnloģijas) “karogu, šķēpu un vairogu”.

Zinātnieki ar savu gaišo prātu atklājumiem ir tie, kas ir atbildīgi par gadu tūkstošiem celto “pili ar tūkstoš istabām” – sarežģīto mūsdienu realitāti, kurā mēs dzīvojam (un gribam dzīvot arī savās turpmākajās paaudzēs). Šo atbildību nevar ne atcelt, pat ne sama zināt tas apstāklis, ka šajā “celtniecībā” – ceļā no idejas caur darbu uz īpašumu – visgaišākā nesavtīgā zinātnieka doma nereti gan tīri “tehnoloģiski” it kā patvaļīgi piesārņojas, gan apzināti (makjavelliski!) tiek piesārņota ar “kaut ko melnu” – melīgu, savtīgu, plēsonīgu. Tokijas forums ir (intuitīvi?) atzinis šo atbildību un atzinis, ka zinātnes būtu jāievirza patiesības meklējuma gultnē. Bet, lai meklējums dotu arī atradumu, visā draudīgajā (abstraktajā) “melnajā” ir jāprot sa skatīt vienīgo īsteni draudīgo konkrēto “melno kaķi” – galveno problēmu, kuras zinātniski pamatotā risinājumā ir “..tā atslēga un tā pils” (Rainis).

Turpat desmit gadu laikā, cik vien man dota iespēja publicēties (un arī personīgās sarunās un sarakstē), esmu centies pārliecināt cilvēkus, ka šī “atslēgas” problēma ir tieši ekoloģiskā sabrukuma draudi un ka viss, kas saistās ar šo problēmu, būtu nevis tikai vien reiz pavirši pieminams vai pat noklusējams, bet plaši popularizējams un pakļaujams dziļai un vispusīgai apspriešanai – līdz kamēr tiek iegūti vienoti mērķtiecīgi secinājumi. Šajās “prātu divkaujās” nedrīkstētu kautrēties vai baidīties ne no atkārtošanās un neizbēgamas (pat vēlamas!) sazarošanās arī “blakus” tematos un argumentos, nedz arī no demagoģiskās makjavelliskās pseidodemokrātijas (“indivīda uzskatu brīva plurālisma”) pakļaušanas labdabīgam “totalitārismam”. Biju patiesi gandarīts un pateicīgs Latvijas Zinātņu akadēmijai, sevišķi akadēmiķim Pēterim Zvidriņam, par man sagādāto iespēju piedalīties un runāt II Pasaules latviešu zinātnieku kongresā. Tomēr mulsināja apstāklis, ka kongresā nebija pulcināti īpašā sekcijā tie runātāji, kuru referāti vai ziņojumi (D. Ausekles, U. Bluķa, A. Buiķa, I. Čepānes, A. Dimanta, G. Eberharda, V. Klīves, A. Klotiņa, J. Poriņa, J. Vīksnes u. c.) veicinātu Tokijas foruma prasīto pāreju uz ilgtspēju 21. gadsimtā. Acīmredzot neuzklausīts ir palicis arī šo rindu autora ziņojuma nobeigumā ietvertais aicinājums – “atzīt, ka pēckongresa posmā izvēršama sistemātiska rosība temata “Zinātne kā patiesības meklējumu process” izpētē un aktualizācijā”. Bēdīgas patiesības labad jāsaka, ka šis ziņojums kongresā bija vienīgais, kas tieši aicināja, lai Tokijas foruma Paziņojums kļūtu vismaz Latvijas zinātnei par godā un cieņā turētu dokumentu, par domas rosinātāju un vadoni darbībai.

Protams, naivi būtu domāt, ka mazas valsts zinātnieku aizsākts Patiesības meklējums spētu uzreiz un pilnā apjomā izmainīt pasaules zinātnē šobrīd valdošo absolutizētās tehnoloģizācijas ievirzi; lai meklējums dotu atradumu, vajadzēs gan laiku, gan neatlaidīgu darbu, iesaistot diskusijā aizvien plašākas pasaules zinātnieku aprindas no citām valstīm – no mazajām un vidējām sākot. Tomēr naivuma kalngals būtu cerēt, ka šo iniciatīvu varētu uzņemties kādas (super)lielvalsts zinātnieki. Viņus bez kādām ceremonijām ideoloģiski nolinčotu gan “varenie” savas superpeļņas apdraudējuma dēļ, gan “svētā ticībā un patriotismā” (lasi – šovinismā!) uzkarsētās “tautas masas”, kuras gluži pamatoti saskata forsētā tehnoloģizācijā un uz tās balstītā totālā militarizācijā savas tēvijas visvarenības garantiju. Tādēļ – sācēja var būt tikai kāda no mazajām, kas nevar pretendēt ne uz “diriģenta”, ne uz “pirmās vijoles” statusu ģeopolitikas sātaniskajā “orķestrī,” – toties tās ir visdrošākās  kandidāttautas uz… pilnīgu bojāeju “globālo rotaļu” militārā kulminācijā.

Kādēļ šie “pirmie mazie” lai nebūtu Latvijas zinātnieki? Tāda uzdrīkstēšanās gan spodrinātu Latvijas tēlu pasaulē, gan palīdzētu celt zinātniski risināmu ekoloģisku problēmu rangā dažu labu savas zemes iekšēju samilzumu – kaut, piemēram, gadu desmitiem ilgos “komunālā ķēķa ķīviņus” starpnacionālajās attiecībās.

Zinātnes uzdevums ir – atrast dzīvības ilgai turpmāk pastāvēšanai nepieciešamo Patiesību.

Edvīns Šnipkis

Atklāta vēstule
Izglītības un zinātnes ministram K. Greiškalnam

Cik dziļi grimsim tumsonības purvā?

jeb AICINĀJUMS abonēt skolās “Zvaigžņoto Debesi”

Sociologu veiktās aptaujas dažādās Eiropas valstīs un reģionos, kuru nolūks cita starpā bijis noskaidrot, cik daudz to iedzīvotāju tic zvaigžņu ietekmei uz cilvēku dzīvi, ir devušas datus, kas Latviju pārliecinoši ierindo pirmajā vietā (skat. tabulu no kristīgi izglītojošā žurnāla “Labā Vēsts”, aprīlis-maijs, 2001):

1. Latvijā – 58%,
2. Bulgārijā – 54%,
3. Čehoslovākijā – 49%,
4. Šveicē – 43%,
5. Krievijā – 42%,
6. Rietumvācijā – 41%,
7. Austrijā – 32%,
8. Austrumvācijā – 25%,
9. Nīderlandē – 22%,
10. Īrijā – 17%.

Par to it kā nebūtu sevišķi jābrīnās, jo visdažādākie horoskopi ir gandrīz jebkura mūsu valstī iznākoša un “sevi cienoša” preses izdevuma un arī citu masu saziņas līdzekļu neiztrūkstoša sastāvdaļa. Taču laikā, kad zinātne un ar to saistītās vismodernākās kosmiskās tehnoloģijas spēlē (un spēlēs!) arvien lielāku lomu mūsu dzīves līme ņa, drošības un komforta nodrošināšanā, šī pirmā vieta māņticības ziņā diez vai var tikt uztverta tikai kā amizanta. Tas visdrīzāk ir nopietns signāls, ka, nemaz nerunājot par mūsu audzināšanu, arī ar mūsu izglītošanas sistēmu kaut kas nav kārtībā.

Atrunāšanās, ka aizraušanās ar horoskopiem un visādu citādu maģiju ir tikai nekaitīga izklaide, ir dziļi maldīga. Šāda veida aizraušanās nav nekas cits kā savdabīga garīga narkotika ar visām no tā izrietošām sekām, resp., šāda “izklaide”, tāpat kā tā sauktās “vieglās narkotikas”, pamazām vien pieradina cilvēku un beigās padara viņu atkarīgu, adekvāti spriest un rīkoties nespējīgu. Diez vai vajadzētu ignorēt to, ka gan zinātne, kura objektīvi norāda, ka astroloģijas un citu maģiju ezoteriskās atziņas ir vismaz nepār baudītas un tādēļ no to lietošanas vajadzētu atturēties, gan kristīgā ticība – otrs mūsu kultūras avots un balsts – šīs maģijas klasificē kā elkticību, tātad, kā vienu no lielākajiem grēkiem. Nedomāju, ka, upurējot šiem māžiem kaut vai savu brīvo laiku un kaut vai izklaides līmenī, varam cerēt uz Dieva svētību un atbalstu, pat dziedot “Dievs svētī Latviju”. Tas nav vismaz loģiski, bet šo aspektu, protams, labāk izgaismos teologi un viņu teiktajā vajadzētu ne tikai ieklausīties.

Mēs dzīvojam kosmosa intensīvas apgūšanas laikmetā un kosmosā notiekošo procesu un likumsakarību izpratnei ir būtiska loma kā cilvēka adaptācijas dinamiski mainīgajai apkārtējai videi, tā arī viņa konkurences spējas nodrošināšanā. Taču, kā rādīja šogad skolēnu projektu nedēļā izstrādātie darbi par kosmisku tematiku, viņu informētības un, galvenais, izpratnes līmenis par izpētei izvēlētajiem jautājumiem ir ne tikai vispār visai zems, bet arī absolūti nesaistīts ar ziņām par viņu izvēlētā jautājuma stāvokli Latvijā. Informatīvais materiāls šiem projektiem pa lielākai daļai tiek vākts internetā vai svešvalodās izdotā literatūrā, ne tikai nepārzinot ar to saistīto latvisko terminoloģiju, bet arī neprotot kritiski novērtēt informācijas avotus no informācijas korektuma un līdz ar to ticamības viedokļa.

Mums, Latvijas Universitātes Astronomijas institūta darbi niekiem, ne reti ir jāsastopas arī ar tādu, diez vai kā kuriozu vērtējamu situāciju, kad, no Latvijas skolām, zvanot uz mūsu institūtu un pie sakoties ekskursijās, lūdz pastāstīt kaut ko par astroloģiju un, kad atbildam, ka viņi ir piezvanījuši uz Astronomijas institūtu, tad nesaprot, kāda ir atšķirība.

Mums ir bijis jāsastopas ar gadījumu, kad laikraksts “Izglītība un Kultūra” bija publicējis kāda astrologa uzskatus par astroloģijas iekļaušanu skolu mācību programmās, bet astronoma pretējus uzskatus šis laikraksts neievietoja.

Pie tā, ka dažādi Latvijā populāri laikraksti mūsu institūtu dēvē par Astroloģijas institūtu, pamazām jau sākam pierast. Un acīmredzot būs jāpierod arī pie tā, ka, iegriežoties veikalā “LU Akadēmiskā grāmatnīca” un jautājot pēc “Astronomiskā kalendāra”, mums piedāvā “Asstroloģiju katrai dienai”, bet par “Zvaigžņoto Debesi” – LU akadēmisku izdevumu – atbild, ka to te netirgo! Līdzīgu piemēru uzskaitījumu, protams, varētu turpināt.

Latvijā jau 43. gadu iznāk “Zvaigžņotā Debess” – plaša profila, bet pārsvarā kosmiskai tematikai veltīts populārzinātnisks žurnāls, kurā regulāri un sistemātiski tiek atspoguļotas visas aktualitātes, kas notiek astronomijā kā fundamentālo, tā lietišķo pētījumu jomā un var kalpot par vispiemērotāko izziņas materiālu latviešu valodā, lai skolu jaunatne iegūtu īstenībai atbilstošu izpratni par mūs atverošo kosmisko pasauli ar tās arvien pieaugošo ietekmi, kurā, ļoti iespējams, daudziem no viņiem var pavērties iespēja dzīvot un darboties. Ja vien, protams, viņi būs tam piemēroti sagatavoti un līdz ar to varēs izturēt ļoti aso konkurenci attiecīgajā darba tirgū.

Cik zināms, līdzekļu trūkuma dēļ daudzu skolu bibliotēkās “Zvaigžņotā Debess” nav pieejama (tās gada abonements kopā ar “Astronomisko kalendāru” – Ls 4,-). Tādēļ ierosinām Izglītības un zinātnes ministrijai apsvērt iespēju atrast līdzekļus, lai Latvijas skolām šo visnotaļ ne tikai lietderīgo, bet arī nepieciešamo izdevumu dāvinātu un vismaz mūsu jaunajai paaudzei palīdzētu nestigt tumsonības purvā, kas tik dramatiski, izrādās, ir pārņēmis Latvijas sabiedrības lielākās daļas apziņu. Šādu ierosinājumu atbalstīja arī II Pasaules latviešu zinātnieku kongress.

Attiecībā uz šī žurnāla tirāžas palielināšanu nekādi šķēršļi nepastāv.

Ar cieņu,

A. Balklavs-Grīnhofs,
LU Astronomijas institūta direktors,
“Zvaigžņotās Debess” atbildīgais redaktors

1978
Absolvē Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti.

1989
Iegūst Humbolta stipendiju, /../ Tajā pašā gadā aizstāv zinātņu doktora disertāciju.

1991
Kembridžas universitātes profesora Reja Frimena zinātniskais līdzstrādnieks.

1993
Oksfordas universitātes profesora Aiena Kempbela zinātniskais līdzstrādnieks.

1995
Hārvarda universitātes profesora Gerharda Vāgnera zinātniskais līdzstrādnieks.

1995
Medicīnas un zinātnisko iekārtu ražotājfirmas Varian pielietojuma eksperts.

/../ Dzīvo viņš Anglijā. Latvijā ierodas pāri reižu gadā, iegriežoties arī Organiskās sintēzes institūtā, kur darbojies pirms aizbraukšanas. Par atgriešanos Ēriks Kupče runā izvairīgi, sakot, ka tas ir grūts jautājums, un pie reizes atgādinot seno teicienu: jebkuram padomju zinātniekam ir sapnis strādāt mājās un saņemt algu ārzemēs. Ēriks Kupče stāsta, ka atgriezties ļoti vēlas, tomēr, ja arī pie zinātnes finansiālā novērtējuma šeit varētu pierast, tad jau grūtāk vai gandrīz neiespējami būtu samierināties ar darba apstākļiem.

Ērika Kupčes darbības joma un interese jau kopš studiju laikiem ir kodolmagnētiskā rezonanse. Viņa CV ir iespaidīgs – ķīmijas doktors, kurš bijis zinātniskais līdzstrādnieks Kembridžas, Oksfordas un Hārvarda universitātēs.

Pašlaik Ēriks Kupče nedaudz attālinājies no tīrās zinātnes – viņš ir pielietojuma eksperts vienā no pasaules lielākajām medicīnas un zinātnisko iekārtu ražotājkompānijām Varian.

/../ Kodolmagnētiskās rezonanses kā metodes pirmsākumi ir datējami ar 1945. gadu – tātad jauna zinātnes joma, kas ļoti dinamiski turpina attīstīties. Kodolmagnētisko rezonansi izmanto jebkuru molekulu struktūras noteikšanai, līdz ar to tās pielietojamība ir ļoti plaša. Piemēram, ar kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfu var veikt ne tikai dzīvu organismu, bet arī dažādu nedzīvās dabas materiālu caurskates. /../ Kodolmagnētiskā rezonanse nav destruktīva – pētāmais objekts nav jāizjauc vai jāsaskalda, lai paskatītos, kas tajā ir iekšā. Atšķirībā no rentgenstaru izmantošanas kodolmagnētiskā rezonanse dzīviem organismiem ir daudz nekaitīgāka – pagaidām vēl nav zināmi nekādi blakusefekti. Ar magnētisko rezonansi dzīvā organismā var pētīt ne tikai kaulus, bet arī mīkstos audus un pat izmērīt asins plūsmas ātrumu.

/../ Nepabeidzis iesāktās fizikas studijas un nepaspējis aizstāvēt savu doktora disertāciju, Ēriks Kupče aizbrauca uz Vāciju. Iemesls – Humbolta stipendija /../

1989. gada pavasarī Ēriks Kupče kļuva par profesora Bernda Vrakmeijera līdzstrādnieku Baireitas universitātē Vācijā. Tā paša gada rudenī Latvijā viņš aizstāvēja savu doktoru disertāciju. Pēc aptuveni diviem gadiem Ēriks Kupče ieguva stipendiju darbam pie slavena Kembridžas universitātes profesora Reja Frīmena. “Es viņam jau biju aizrakstījis vēstules, ka vēlos pie viņa strādāt. Profesors Frīmens principā piekrita, tikai viņam nebija naudas manai stipendijai. Tā kā Humbolta stipendijas ietvaros varēju braukt strādāt arī uz citām valstīm, es uz diviem mēnešiem aizbraucu pastrādāt pie profesora Frīmena. Un tad viņš izdomāja, ka varētu arī pats atrast naudu." Divi mēneši izvērtās divos gados. "Profesors Frīmens strādāja atšķirīgi no citiem. Viņš ienāca laboratorijā un teica: “Man iešāvās prātā tāda un tāda doma. Būtu labi pārbaudīt, vai to var eksperimentāli pierādīt.” Un viņam šī ideja jau bija uzrakstīta uz lapas, izkārtoti visi darbības principi. Tad es veicu šos eksperimentus, un ja tie bija kvalitatīvi, tad tie tika publicēti kādā no žurnāliem.” /../ Ēriks Kupče stāsta, ka profesors Frīmens bijis liels izņēmums – ne tikai akceptējis līdzstrādnieku rakstītos zinātniskos rakstus, kā to darījuši citi viņa kolēģi, bet arī pats rakstījis. “Ar zinātni profesori ārzemēs, varētu teikt, nenodarbojas. Viņi meklē naudu saviem projektiem, līdzstrādniekiem. Viņi pārliecina finansētājus, ka ir vērts ieguldīt naudu viņu idejās. Profesors ir administrators, bet viņam, protams, ir jābūt arī pietiekami lielam erudītam, lai saprastu, vai kādu konkrētu ideju ir vērts atbalstīt." Lielākie finansētāji neapšaubāmi ir farmācijas industrija, kam piekrīt arī Ēriks Kupče.

Pēc Kembridžas universitātes Ēriks Kupče divus gadus bija Oksfordas universitātes profesora Aiena Kempbela līdzstrādnieks, kur turpinājis pētīt kodolmagnētiskās rezonanses metodoloģiskos principus. Pēc tam pusgads Hārvarda universitātē pie profesora Gerharda Vāgnera. Ēriks Kupče saka – Amerikā darbam, arī zinātnē, ir gluži cita skaņa. “Pirms kādas konferences man iznāca strādāt līdz vēlai naktij. Kad trijos naktī devos prom no universitātes, ejot pa koridoru, mani pārsteidza tas, cik daudz cilvēku vēl strādāja, turklāt tas bija piektdienas vakars. Amerikā viss ir balstīts uz konkurenci – vai nu tu izdarīsi vai ne, tādēļ cilvēki ziedo sevi visu. Eiropā gan nekas tāds nebija novērojams. Tomēr domāju, ka šī brīvība, kad tu vari darīt savu darbu tad, kad tas ir vajadzīgs, ir ļoti svarīga.”

Jau sešus gadus Ēriks Kupče strādā kompānijā Varian. Sākumā neesot vēlējies pieņemt piedāvājumu – tīrā zinātne interesējusi vairāk, bet, tā kā piedāvātais amats savā ziņā bijis unikāls, viņš piekritis. Ēriks Kupče ir pielietojuma eksperts – zinātniekiem, kas ir arī kompānijas klienti, palīdz apgūt jaunāko aparatūru. Un tas arī nozīmē, ka zinātniskie pētījumi nav bijuši jāpārtrauc, turklāt radusies iespēja sadarboties ar visas pasaules izcilākajiem šīs nozares pārstāvjiem.

Iedzimto sirdskaišu apzināšana,
diagnostika
un ārstēšana Latvijā

Valsts Bērnu kardioloģijas centra un P. Stradiņa Medicīnas Universitātes Bērnu kardioloģijas klīnikas vadītājs prof. Aris Lācis

Savā ziņā varu teikt, ka esmu stāvējis pie Latvijas bērnu kar dioloģijas šūpuļa un mana darba mūža garumā rūpējies par to kā par savu bērnu. Pēc sešu gadu darba vispārējā un torakālajā ķirurģijā 1968. gadā, prof. J. Volkolakova uzaicināts, sāku darbu Sirds asins vadu ķiruģijas centrā P. Stradiņa RKS, kur Centrālajā zinātniski pētnieciskajā laboratorijā un vienlaikus arī topošajā RMI Vispārējās un sirds-asinsvadu ķirurģijas katedrā izgāju visus posmus, sākot no jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka līdz katedras profesoram un atbildīgajam speciālistam par iedzimto sirdskaišu diagnostiku un ārstēšanu.

Sešdesmito gadu beigas un septiņdesmito gadu sākums iedzimto sirdskaišu ķirurģijā bija grūts periods. Pastāvot augstai mirstībai (70% līdz 1 g. v.), operācija bija mērķtiecīga nepie ciešamība, taču operācijas mākslīgās asinsrites apstākļos bērniem agrīnā vecumā bija grūti nodrošināt ar aparatūru, kas pieaugušajiem bija ciešama. Operāciju nodrošinājumu pētniecība pasaulē norisa pamatā divos virzienos – pilnveidojot mākslīgās asinsrites aparatūru un kā alternatīvu izstrādājot iespēju operēt uz “sausas sirds” zemu ķermeņa temperatūru (16–18 °C) apstākļos.

Ar pēdējā varianta eksperimentālu izpēti un vēlāk sekmīgu klīnisku pielietošanu (150 operācijas) bija saistīts mans zinātniski pētniecisks darbs (patofizioloģija, hemodinamika, anaeroba vielmaiņa, homeostāze), kā arī jaunas tehnikas izveidošana (operāciju galds-vanna, ķirurģiski instrumenti), ķirurģiskā tehnika, anestēzija u. c. Darba rezultāti atspoguļoti 306 publikācijās, 3 monogrāfijās, 13 izgudrojumos.

No 1981. līdz 1985. gadam biju atbildīgais izpildītājs septiņās tematiskās zinātniskās izstrādēs (PSRS Zinātniskās komitejas grants), četrās izstrādēs – SEP ietvaros. No 1992. līdz 1994. gadam – darba vadītājs zinātniskai tēmai “Cianotiska tipa iedzimtu sirds kaišu ķirurģija” (grants Nr. 1237).

Ņemot vērā augsto pēcoperāciju mirstību, pastāvot mazam operāciju skaitam bērniem pirmajā dzīves gadā, 1994. gadā tika nodibināts Valsts Bērnu kardioloģijas centrs, un es piekritu kļūt par tā vadītāju.

Atskatoties uz sešu gadu laikā paveikto, varu secināt, ka mūsu darba kolektīvs ir profesionāls un ar nopietnu zinātnisku potenciālu. Divi ārsti strādā pie doktora disertācijas (V. Zīdere, I. Lubova). Tiek veikti pētījumi trīs Eiropas Bērnu Kardiologu Asociācijas grantu ietvaros (V. Zīdere, Z. Liepa, I. Lubova). Esmu šo darbu vadītājs.

2001. gadā ārzemju žurnālos publicēti divi raksti, vēl divi iesniegti publicēšanai. Šobrīd strādāju pie mācību grāmatas “Iedzimtās sirds kaites”, kas paredzēta ārstiem un studentiem.

Turpinās jaunu ārstniecības metožu un ķirurģisku instrumentu izstrādāšana. Sirds operāciju skaits agrīnā vecumā desmitkāršojies.

Prof. A. Lāča ziņojums LZA Senātā š. g. 2. oktobrī

2001. gada Nobela prēmijas zinātnē

Ekonomikā: amerikāņu ekonomistiem Džordžam Ekerlofam, Maiklam Spensam un Džozefam Stiglicam – par sasniegumiem modernās informācijas ekonomikas pamatu izstrādē, analizējot tirgus situāciju, kad viens darbinieks saņem vairāk informācijas nekā otrs.

Medicīnā: Lelandam Hartvelam no ASV, Timam Hantam un Polam Nērsam (Lielbritānija) – par sasniegumiem cīņā pret vēzi. Viņi veikuši fundamentālus pētījumus un jaunus atklājumus par to, kā šūnas kontrolē dalīšanās procesu, kura traucējumi var izraisīt vēzi.

Fizikā: vācu zinātniekam Volfgangam Keterlem no Masčūsetsas Tehnoloģijas institūta (ASV), Erikam Kornellam (ASV Nacionālais standartu un tehnoloģijas institūts), Karlam Vīmanam (Kolorado universitāte, ASV), kuri radījuši matēriju, tā dēvēto Bozes-Einšteina kondensātu, kas ļauj izdarīt ārkārtīgi precīzus niecīgu attālumu un objektu mērījumus. “Līdzās cietam, šķidram, gāzveida un plazmas stāvoklim šis kondensāts ir piektā fizikai pazīstamā matērijas forma”, teikts Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas paziņojumā par prēmijas piešķiršanu. “Šāgada prēmijas laureāti ir spējuši panākt to, ka atomi dzied unisonā.” V. Keterlem ir 43 gadu, E. Kornellam – 39, bet K. Vīmanam – 50 gadu.

Konkurss

LATVIJAS UNIVERSITĀTES
CIETVIELU FIZIKAS INSTITŪTS

Radiācijas fizikā – vadošais pētnieks – 3 vietas

Cietvielu spektroskopijā – vadošais pētnieks – 4 vietas

Cietvielu teorijā – vadošais pētnieks – 1 vieta
– pētnieks – 1 vieta

Segnetoelektriķu fizikā – vadošais pētnieks – 4 vietas
– pētnieks – 0,5 vietas

Kristālu fizikā – vadošais pētnieks – 1 vieta

Cietvielu radiācijas fizikā – pētnieks – 1 vieta

Cietvielu jonikā – pētnieks – 2 vietas

Sensorikā – asistents – 0,5 vietas

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Ķengaraga ielā 8, 338. istabā. Tālrunis uzziņām 7-260556.

Pieteikumā jānorāda nozare, kurā vēlas pretendēt.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas,
2. CV,
3. Publicēto darbu sarakstu,
4. Citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles.)

Aizstāvēšana

GUNA NOLDT

aizstāvēs promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai par tēmu “Swietenia macrophylla King un Carapa guianensis Aubl. (Meliaceae) sakņu raksturojums atšķirīgos augšanas apstākļos”.

Recenzenti: Dr. biol., asoc. prof. U. Kondratovičs, Dr. biol., doc. E. Vimba, Dr. biol., doc. M. Vikmane.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2001. gada 4. oktobra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu RUDĪTEI ANDERSONEI skolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Mācību darba formas kā līdzeklis pusaudžu sociālo prasmju apguvē”.

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2001. gada 4. oktobra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu ANITAI VIZIŅAI-NĪLSENAI nozaru (mūzikas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Kokle un kokles spēles apguves pedagoģiskie pamati”.

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Promocijas padome 2001. gada 8. oktobra sēdē piešķīra matemātikas doktora (Dr. math.) zinātnisko grādu Ben-Guriona universitātes (Negevā, Izraēla) asistentam Jevgēņijam Barskim par promocijas darbu “Beramu materiālu daudzproduktu kaskādveida sadalīšanas matemātiskie modeļi un optimizācija”.