Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2001. gada  5. novembris: 18 (226)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoti:

Boriss INFANTJEVS, folklorists, habilitētais doktors, profesors,

Viktors IVBULIS, literatūrzinātnieks, habilitētais doktors, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis,

Uldis Grāvītis, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektors, profesors

Andris PADEGS, informātiķis, trimdas latviešu sabiedriskais darbinieks (ASV), Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis,

Ojārs SPĀRĪTIS, habilitētais mākslas zinātņu doktors, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīmi apbalvots

LR  Ministru kabineta balva –
akadēmiķim Jānim Stradiņam

Tematiski cikls aptver trīs plašākas sadaļas:

1) sistemātiski pētījumi par Rīgas un Latvijas zinātņu vēsturi visai plašā diapazonā – zinātnisko institūciju (augstskolu, Zinātņu akadēmijas, biedrību, studentu korporāciju utml.) vēsture, atsevišķu zinātņu nozaru attīstība Latvijā, sakari ar ārzemju pētnieciskajiem centriem pagātnē, zinātņu tradīcijas Rīgā;

2) pētījumi, kas saistās ar ķīmijas, farmācijas, medicīnas vēstu riskajām tradīcijām Latvijā, vēsturisko sakņu un attīstības tendenču analīze, ievērojamāko Latvijas zinātnieku veikuma izvērtēšana (G. F. Par rots, D. H. Grindelis, V. Ostvalds, P. Valdens, L. Liepiņa, R. Ūdris, K. Bambergs, S. Hillers, P. Stradiņš, Jēk. Alksnis, K. Rudzītis u. c.);

3) plaša diapazona kultūrvēsturiski pētījumi un ekskursi saistībā ar Rīgas pilsētas 800 gadu attīstības ceļu, par ievērojamu personību (prezidentu J. Čakstes un K. Ulmaņa, J. Auškāpa, A. Bīlenšteina, Z. Mauriņas, P. Stradiņa u. c.) un atsevišķu nacionālo kultūru (vācbaltiešu, poļu, ebre ju) devumu Rīgas un Latvijas kultūrvēsturē, kā arī novadu kultūrvēstures problemātika (Sēlija, Jēkabpils, Kurzemes hercogiste u. c.), Baltijas valstu intelektuālās sadarbības veidošana utml.

Zinātņu vēsture Latvijā un Rīgā pirmoreiz traktēta kā vienots vēstu risks process no vissenākajiem laikiem (13. gs.) līdz mūsdienām, aplūko jot to gan no pasaules zinātņu vēstures viedokļa, gan kontaktu aspektā ar kaimiņvalstīm, gan arī kā Latvijas kultūrvēstures būtisku sastāvdaļu. Aplūkojot Latviju kā piemēru, pamatota koncepcija par zinātnes attīstības īpatnībām lielvalstī un mazā valstī, iespēju un prioritāšu maiņa laikmetu maiņās, dabas un humanitāro zinātņu samēri Latvijā. Plašos pārskatos aplūkota zinātnes attīstība Rīgā no 13. gadsimta līdz Latvijas neatkarības iegūšanai, sakari ar ārzemju centriem (Vācijā, Krievijā, Polijā, Skandināvijā, Igaunijā), Rīgas pētnieku integrēšanās starptautiskajā zinātnē 18., 19. un 20. gadsimtā. Zinātņu vēstures apritē ieviests daudz jaunatklātu faktu.

No atsevišķiem darbiem īpaši atzīmējama plaša (711 lpp.) monogrāfija (iznākusi 1999. g.) par Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturi – ģenēzi, evolūciju, pārvērtībām, kurā sniegta jauna, vēstures faktos balstīta koncepcija par ZA evolūciju. Latvijas Zinātņu akadēmija traktēta ne tikai kā 1946. gadā dibinātās Latvijas PSR ZA turpinājums, bet arī kā senāk pastāvējušo zinātnisko biedrību mantiniece. Pirmoreiz analizēts Kurzemes literatūras un mākslas biedrības (1815–1939), Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas un Zinātņu komitejas (Academia Scientiarum Latviensis SLR) (1869–1940) zinātniskais veikums, celts gaismā Paula Dāles pirmais projekts dibināt Latviešu Zinātņu akadēmiju (1916), mēģinājums izveidot valsts subsidētu ZA neatkarīgajā Latvijā (1918–1940), sīki un vispusīgi analizēts Latvijas ZA darbs 1946.–1997. g. Pētījumā (grāmatā un daudzos rakstos par attiecīgo tematiku) izmantoti agrāk neapzināti arhīvu materiāli no LZA arhīva, LVVA, LVA (arī bij. Partijas vēstures arhīva). Atklātie fakti 10 gadu laikā izmantoti arī Latvijas ZA transformācijai un tradīciju veidošanai. Zinātņu akadēmijas vēsture Latvijā izpētīta un vērtēta arī saistībā ar Igaunijas, Lietuvas un ārvalstu zinātņu akadēmiju vēsturi.

Atrasti un apkopoti jauni dati par universitāšu vēsturi Rīgā, īpaši par Rīgas Politehniskā institūta un Latvijas Universitātes ģenēzi un attīstību, par ievērojamāko profesoru pētniecisko devumu, kas bagātinājuši pa sau les un vietējo zinātni. Pirmoreiz vēstures literatūrā sīkāk aplūkots mēģinājums dibināt Rīgā katolisko universitāti (1583) un Rīgas Medicīnas akadēmiju (1910). Raksturota Tartu (Tērbatas) universitātes ietekme Lat vijas kultūras vēsturē (“Aulas lekcijā”, Tartu universitātē, ko prof. J. Stradiņš kā līdz šim vienīgais no Latvijas zinātniekiem bija aicināts sniegt 1997. g.). Savukārt Bostonā (1991) sniegti pētījuma rezultāti par latviešu zināt nes saknēm Pēterburgā, bet Studentu korporāciju vēstures konfe rencē (1995) aplūkota akadēmisko mūža organizāciju vēsture Latvijas un Eiropas kultūrvēstures kontekstā (kā zīmīgs fakts minēts, ka Jaunais Stenders jau 1798. g. lokalizējis studentu dziesmu “Gaudeamus igitur” latviešu dzimtcilvēkiem).

Zinātņu vēstures apritē ieviesti arī jauni fakti par izciliem Latvijas zināt niekiem. Sīki izpētīti Vilhelma Ostvalda darbības rezultāti Rīgā (1881–1887), dažādi Paula Valdena darbības aspekti un viņa tautības problēma. Lidija Liepiņa, Magda Voita – Štaudingere un Zenta Mauriņa analizētas kā pirmās latviešu sievietes zinātnē (20. gs. pirmajā pusē), gaismā celti Rūdolfa Ūdra nopelni jaunas ķīmiskas reakcijas atklāšanā un fenola – acetona rūpnieciskās metodes izstrādāšanā Staļina GULAGĀ. Izvērtētas nacistiskā un komunistiskā režīma represijas pret vairākiem latviešu zināt niekiem. Pēc čekas arhīva lietām noskaidrots pazīstamā latviešu zinātnieka un sabiedriskā darbinieka, LU rektora Jūlija Auškāpa liktenis (nošauts Sverdlovskas cietumā 1942. g.), izdots viņa rakstu un runu krājums “Zinātnei un tēvijai” papildinātā un komentētā izdevumā (1993). Detalizēti, uz nepublicētu materiālu un personiskā arhīva datu pamata izpētītas medicīnas profesora Paula Stradiņa mūža kolīzijas nacistiskā un komunistiskā režīma gados, viņa arests un ideoloģisko represiju apstākļi, kas gūst zināma vispārinājuma raksturu (grāmatā “Tāds bija mūsu laiks”, 1996, 491 lpp., kurā 2/3 apjoma sniedzis J. Stradiņš). Atrastas un publicētas pazīstamā ķirurģijas speciālista prof. Jēkaba Alkšņa atmiņas un sabiedriska rakstura raksti (1999), sniegta eseja par profesoru Kristapu Rudzīti Latvijas medicīnā un sabiedriskajā dzīvē (1999), starptautiskā konferencē izvērtēts medicīnas profesora Pētera Sniķera veikums (ieskaitot viņa prioritāti subkutānas tuberkulīna reakcijas atklāšanā).

Sīki raksturotas farmācijas un ķīmijas zinātniskās tradīcijas Latvijā, pirmoreiz sniegta pirmā latviešu izcelsmes ķīmiķa, farmaceita, dabas zinātnieka un ārsta Dāvida Hieronīma Grindeļa (1776–1836) zinātniskā biogrāfija un izvērtēts viņa mantojums, kā arī viņa līdzgaitnieka fiziķa Georga Frīdriha Parrota (1767–1852) darbības zinātniskie rezultāti Rīgā. Sniegta ievērojamā ķīmiķa un medicīnas preparātu izgudrotāja akadēmiķa S. Hillera (1915–1975) mūža un zinātniskā devuma analīze saistībā ar Organiskās sintēzes institūta izveidošanu (grāmatā “No Grindeļa līdz mūsdienām”, 1996, 360 lpp., un vairākos rakstos). Tāpat sniegti arī vairāki jauni fakti par akadēmiķu A. Kalniņa, K. Bamberga, G. Vanaga u. c. darbību.

Plašā kultūrvēsturiskā tvērumā, arī uz jaunatklātu faktu pamata izvērtēts vācbaltiešu, ebreju un poļu devums Latvijas kultūrā, īpaši zinātnē, latviskā tulkojumā izdota Augusta Bīlenšteina grāmata “Kāda laimīga dzīve” (latviski 1995, 441 lpp., ar analītisku pēcvārdu), atsegti sakari ar Skandināviju un Baltijas valstu intelektuālās antantes izveidošanas mēģinājumi starpkaru posmā (attiecīgās konferences – 1935.–1940. g.). Uzrakstīts vēsturisks apskats par kultūrsituāciju Latvijā 20. gadsimtā kopējam memorandam, kas 1996. gadā iesniegts Eiropas Padomei, kā arī vēsturiskā daļa par zinātnes tradīcijām Latvijā Izglītības un zinātnes ministrijas izdotajām brošūrām par zinātni un augstāko izglītību Latvijā (angļu val. – 1999, franču val. – 2001). Pēc Latvijas institūta lūguma izveidota interneta lapa par pētniecību un augstāko izglītību Latvijā (2000).

Jau 1990. gadā ierosināts un pamatots Rīgas pilsētas jubilejas datējums, ierosināts to atzīmēt laika posmā no 1998. līdz 2001. g., izpētīta un izvērtēta zinātnes attīstības gaita Rīgā. Mēģināts izvērtēt K. Ulmaņa un J. Čakstes attieksmi pret demokrātiju, zinātni un kultūru Latvijā, valsts veidoto “zinātnes politiku” Ulmaņa autoritārā režīma gados (1934.–1940.).

Plaši pētījumi un izvērtējumi veikti arī par zinātni Kurzemes hercogistē, par Jelgavas lomu Latvijas zinātnē kopš 16. gadsimta. Izvirzīta Sēlijas (Augškurzemes) kultūras identitātes problēma laikmetu skatījumā, uz šo ierosmju pamata izveidota Sēlijas asociācija (1995), organizēts I Sēlijas kongress (1999), tiek rosināta šī reģiona kultūrvēsturiska atdzimšana.

Grāmatā “Trešā atmoda” (1992, 405 lpp.) dokumentētas Atmodas laikmeta norises Latvijas zinātnē un kultūrā (1987–1990), tālaika traktējumā sniegtas norises Latvijas pagātnē, sekmējot atbrīvošanos no totalitārisma ideoloģijas. Autora iniciatīvais tolaik skārušas gan Latvijas nacionālo un reģionālo simboliku, (karogs, ģerbonis, himna), vēsturisko vietvārdu atdzimšanu (īpaši Rīgā), gan atsevišķu Latvijas etnosu līdzdalību atjaunotās Latvijas veidošanā. Grāmatā sniegti daudzo prof. J. Stradiņa runu un rakstu oriģinālteksti (ar komentāriem).

Latvijas Zinātņu akadēmijas, Augstākās izglītības padomes, Latvijas Zinātnes padomes,
Latvijas Profesoru asociācijas kopsēde

Doktorantūra Latvijā – problēmas un risinājumi

ceturtdien, 2001. gada 8. novembrī plkst. 15.00 LZA sēžu zālē Rīgā, Akadēmijas laukumā, 1, II stāvā

Ievadvārdi
Juris Ekmanis, LZA viceprezidents

Ziņojumi (līdz 15 min.):

Doktora studijas Latvijā: attīstība un perspektīvas
Baiba Rivža, Augstākās Izglītības padomes priekšsēdētāja

Doktorantūras tendences Latvijas universitātēs
Edīte Birģele, Latvijas Zinātnes padome valdes locekle

Par doktorantūras programmām Latvijas Universitātē
Juris Krūmiņš, Latvijas Universitātes prorektors

Doktorantūra Rīgas Tehniskajā universitātē: stāvokļa analīze un nākotnes perspektīvas
L. Ribickis, Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors

Debates

25. oktobrī LZS valdes sēdē sveicām jauno valdes locekli R. Bebres kundzi. Ar mūsu valsts augstākā apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu suminājām U. Grāvīša kungu.

Sēdes lielākajā daļā apsprieda prasības pret doktora grāda pretendentiem. Plaši un vispusīgi pašreizējo situāciju un savu viedokli izklāstīja prof. H. Zenkēvičs. Un stāvoklis, kā mums zināms, Latvijas zinātnē ir ļoti satraucošs. No pēdējo divu gadu laikā iesniegtiem 47 promocijas darbiem tikai divi netika pielaisti aizstāvēšanai (ekonomikā un pedagoģijā), bet tas nebūt neliecina, ka visi aizstāvētie darbi bija atbilstoši augstā līmenī. Pēc profesora domām, vismaz puse no tiem ir zinātnes imitācija. Vai cēloņi ir nepieciešamās 5 publikācijas un eksāmeni, vai arī katastrofāli krities prasīgums pret promocijas darbiem atsevišķās zinātnēs. Valdes locekļi bija vienoti uzskatos, ka jāpaaugstina prasības pret padomēm, kas pieņem darbus aizstāvēšanai, pret darbu vadītājiem un, protams, galvenā atbildība ir jāuzņemas pašiem darbu autoriem.

Nenoliedzami, negatīvu iespaidu ir atstājusi pāreja uz viena grāda sistēmu tagad visi, kas ir darbu vai publikāciju apkopojumu sekmīgi aizstāvējuši, ir zinātņu doktori. Bet šo doktoru līmenis ir krasi atšķirīgāks nekā tad, kad bija jāpārvar divi pakāpieni” līdz zinātņu doktoram.

Pastāv arī tādas problēmas kā, piemēram, mācību grāmatu kā promocijas darbu iesniegšanas iespējas vai jautājums par to, kāda publikācija patlaban atbilst monogrāfijas statusam (diezin vai var vērtēt izdevumu pēc izdevniecības). Zinātnes padomes apstiprinātajā izdevumu sarakstā nav pārstāvētas visas zinātņu nozares; te gan jānorāda, ka šis saraksts ir “atvērts”.

Latvijas likumdošanā nav saskaņotības starp likumiem, kas attiecas uz augstāko izglītību un zinātni. Problēmu ir ļoti daudz, bet nedrīkst ļaut kristies zinātnes līmenim.

Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un valde jau noraidījusi pirmo piedāvājumu iesaistīties politikā ar jaunas partijas veidošanu; protams, mūsu vienotais lēmums nebūt neaizliedz LZS biedriem darboties individuāli.

Pagaidām nepārreģistrēsim darbību neuzsākušo Latvijas zinātnes fondu, pie šī jautājuma atgriezīsimies nākamā gada otrajā pusē.

J. Kristapsona kungs ziņoja par Baltijas valstu zinātnieku savienību kopīgu interneta lapu par zinātni izveidošanu. Latvijas lapas adrese ir: http://science.lza.lv.

Nākošā valdes sēde notiks 15. novembrī, tad lemsim par LZS Padomes sēdes sasaukšanu.

V. Kluša nolasīja vispusīgu un ļoti interesantru ziņojumu “Ieskats 21 gs. neirozinātnē”, galveno uzmanība veltot neirozinātņu problēmām, kurām pamati likti 20. gs. pēdējos 20 gados:

– signāla transdukcijas mehānismi,

– kognitīvie (prāta spēju) procesi (mācīšanās, atmiņa, intelekts),

– neirodeģeneratīvie procesi un neiroprotektantu meklējumi,

– ģenētiski determinētās psihoneiroloģiskās saslimšanas (proteopātijas),

– vielu atkarības pētījumi (atalgojuma sistēmas funkcionēšana),

– jaunu ārstniecisku vielu dizains, kas balstīts uz proteomiku un šūnas “mērķa” identificēšanu.

Ziņojumā tika akcentētas jaunās teorijas psihoneiroloģisko saslimšanu izcelsmē, saistot to ar nervu šūnu molekulārajiem procesiem.

Profesors Aleksandrs Žarkovskis nolasīja ziņojumu “Neiroģenēzes un nervu šūnas bojāejas farmakoloģiskā regulēšana”.

Šajā sēdē Latvijas Farmakoloģijas biedrība (LFB) savās Goda biedru rindās uzņēma trīs izcilus speciālistus, kuri daudz izdarījuši Latvijas farmakoloģijas attīstībā: Tartu Universitātes Farmakoloģijas katedras vadītāju profesoru Aleksandru Žarkovski, Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratoriju vadītājus profesoru Gunāru Duburu un profesoru Ivaru Kalviņu. Jaunajiem Goda biedriem tika pasniegta Osvalda Šmīdeberga medaļa, apliecinājuma raksts, kā arī viņi parakstījās Goda grāmatā.

Ar prof. A. Žarkovski Latvijas farmakologiem ir jau ilgstoša zinātniska sadarbība. Pēdējos gados īpaša labvēlība no Igaunijas kolēģa puses ir ļāvusi mūsu cilvēkiem izmantot viņa brīnišķīgo šūnu kultūru laboratoriju un tur veikt daudzus  neirozinātnei veltītus pētījumus.

Prof. Gunārs Duburs ar Latvijas farmakologiem sadarbojas jau daudzus gadus, jo viņa laboratorijā sintezētie dihidropirīni un to antihipertenzīvās  īpašības ir ļāvušas radīt jaunus preparātus (foridons) un devušas ierosmes jauna tipa neiroprotektantu meklējumos.

Prof. Ivars Kalnviņš ir dziļi “iegājis” farmakoloģijā, meklējot jaunas stratēģijas neiro- un kardioprotektantu, pretvēža un daudzu citu šūnas modulatoru mehānismu izmantošanā aktīvu zāļu vielu radīšanā.

Osvalds Šmīdebergs (1838–1921), kura vārdā nosaukta medaļa un kura portrets ir medaļas aversā, bija viens no spožākajiem eksperimentālās farmakoloģijas pamatlicēja Rudolfa Buheima skolniekiem Tartu Universitātē. O. Šmīdebergs tur strādāja no 1867. līdz 1872. gadam. Vēl saistošāks viņa vārds Latvijas farmakologiem ir tāpēc, ka O. Šmīdebergs ir dzimis Latvijā – Laidzē, netālu no Ventspils.

Latvijas zinātne vinnējusi jau 100. projektu ES Piektās ietvara programmas konkursos

Latvijas zinātnieki līdztiesīgi ar kolēģiem dalībvalstīs piedalās ES Piektajā zinātnes un tehnoloģiju attīstības ietvara programmā (5IP)kopš 1999. gada un šobrīd ir līdzdalībnieki vairāk nekā 350 projektu pieteikumos dažādos programmas konkursos. Tagad ir atnākusi ziņa, ka augstu novērtējumu (74 punkti no 100) ir ieguvis Dr. Pētera Trapenciera doktorantu treniņvietas projekts “Mūsdienīga organiskā sintēze, ietverot jaunās tehnoloģijas modernu ārstniecības līdzekļu jomā (“Improved organic synthesis including new technologies in modem drug design”).

Projekta autors Nacionālā kontaktpunkta pasākumā “Simts un 100. Latvijas veiksmīgā Piektās ietvara programmas projekta prezentācija” (28.09.2001.) pastāstīja, ka viņš vadīs Latvijas Organiskās sintēzes institūtā doktoru grupu medicīnas ķīmijas jomā, kura nodrošinās zinātniskā darba treniņu 12 doktorantiem no dažādām Eiropas valstīm kopumā 96 mēnešus. Projekta kopējās izmaksas 24 000 EUR. Galveno daļu no šīs summas sastāda 1200 EUR mēneša stipendija doktorantam un 1200 EUR piemaksa mēnesī uz katru doktorantu projekta grupā par attiecīgu zinātniskā darba organizāciju. Šis panākums ir kārtējais konkrētās zināt nieku grupas un visas Latvijas zinātnes kvalitātes apliecinājums.

Līdzdalības statistika rāda, ka šobrīd Latvijas zinātnieku rezultatīvitāte 5IP konkursos ir 28%. Tā ir augstāka nekā vidējais rādītājs dalībvalstīm (ap 25%) un stipri augstāka nekā līdzdalības rezultativitāte kandidāt valstīm. Nauda, kuru saņem šobrīd veiksmīgie 100 projekti, pārsniedz 7,5 miljonus EUR un tas jau ir stipri vairāk nekā Latvijas līdzdalības iemaksa 5IP par visiem četriem programmas gadiem – 7,28 miljoni EUR. Pašreiz ir izdarītas iemaksas par 1999. un 2000. gadiem un tās ir tikai 2,41 miljons EUR. Balstoties uz šī brīža rezultātiem, var prognozēt, ka arī turpmākajos gados līdzdalība būs sekmīga un primārais finansiāli viegli uzskaitāmais 5IP pienesums Latvijas zinātnei krietni pārsniegs 10 miljonus EUR.

Patiesais ieguvums, kuru finansiāli novērtēt ir sarežģītāk, ir daudz lielāks, jo fanātisks darbs zinātnē no bezcerīga ir pārvērties par ļoti cerīgu – Latvijas zinātnei ir atvērti visi Eiropas zinātnes virzieni un ir kļuvusi pieejama tās attīstītā infrastruktūra. Gan pieredzējušam zinātniekam, gan jaunam un neatlaidīgam doktorantam tagad ir iespējas sevi apliecināt savām interesēm un talantam visvairāk piemērotā virzienā, nodibinot kontaktus ar attiecīgām grupām jebkurā vietā Eiropā. Arī personīgā motivācija ir kļuvusi daudz lielāka. Latvijas zinātnieku algas sekmīgajos projektos ir 1000–5000 EUR līmenī, bet kāds pieredzējis Latvijas zināt nieks uz vienu gadu brauc palīdzēt attīstīt konkrētu materiālzinātnes nozari Austrumvācijā un par to saņems gandrīz 8000 EUR mēnesī. Nav viegli naudā vērtēt ieguvumus no pieredzes apmaiņas savstarpējos kontaktos un pašapliecināšanās, piedaloties dažādās Eiropas līmeņa konferencēs un zinātniskos forumos. Kopumā var teikt, ka pēdējā brīdī izglābusies no iznīkšanas Latvijas zinātne un līdz ar to arī nācijas intelektuālā kapacitāte, kura, spītējot padomju okupācijas režīma spaidiem, atjaunojās Latvijā pēc smagiem zaudējumiem Otrā pasaules kara laikā. Vislielākie panākumi ir zinātnēm un zinātniekiem, kuri arī padomju režīma apstākļos nedancoja pēc valdošās ideoloģijas stabulītes. Vislabāk sevi ir apliecinājuši fiziķi, biologi un citu dzīvības zinātņu pārstāvji, ķīmiķi un visdažādāko jomu materiālu zinātnieki. Neiet viegli, bet ir panākumi informācijas tehnoloģijas zinātnieku saimei.

Statistika par līdzdalību 5IP konkursos viennozīmīgi rāda, ka līdzšinējie panākumi ir vecākās zinātnieku paaudzes nopelns. Tā ir pa audze, kura ir saņēmusi un saņem tik daudz vīzdegunīgu un demagoģisku pār  metumu no Latvijas pašreizējās politiskās “elites” vairākuma – bijušajiem partijas un komjaunatnes funkcionāriem, padomju nomenklatūras svētī tiem puķu audzētājiem, viesmīļiem nomenklatūras restorānos un padomju filozofijas, jurisprudences un vēstures fakultāšu absolventiem. Visa šī “smalko aprindu publika” atjaunotās neatkarības gados saskanīgā korī ir noniecinājusi Latvijas zinātnieku saimi un ar attiecīgu budžeta politiku ir bruģējusi ceļu uz nācijas intelektuālu iznīcību. Jautā jums, kur meklējami padomdevēji – bailēs no konkurences vai austrumu zemes ģeopolitikas veidotāju aprindās.

Pašreizējā brīdī paaudžu plaisa gadu ziņā zinātnē ir draudoša. Ar katru gadu pazūd kāds nopietns, iestrādāts virziens zinātnē, kurš topošās vienotās Eiropas pētniecības, inovāciju un augstākās izglītības telpas perspektīvā var dot izšķirošu ieguldījumu augstas pievienotās vērtības ražošanas izaugsmē un Latvijas konkurētspējā. Vecie, pieredzējušie zinātnieki saņem smieklīgu finansējumu vai nesaņem nemaz. Viņu talantīgie skolnieki ir spiesti kļūt par neatbilstošas kvalifikācijas darbu veicējiem. Tā mēs izniekojam savu pašu lielāko bagātību – tautas prātu un talantus. Lai no tā izvairītos, tuvākajos gados nevajag daudz – papildus apmēram 10 miljoni Ls gadā. Tas ir daudz mazāk nekā viena tankkuģa pirkšanas cena Latvijas kuģniecībai. Tas ir tikai nepilnas četras reizes vairāk nekā izlietoja “Rīga 800” svinību sarīkošanai, un apmēram tik pat daudz maksā 10 km mūsdienīgas automaģistrāles. Bez nacionālā finansējuma nebūs panākumu Eiropā un, ja valdības deklarācijas nav tikai tukši vārdi, tad ir jāsāk to radikāli palielināt jau 2002. gada budžetā. Tas ir politiskās gribas nevis naudas deficīta jautājums.

Kā programmas eksperts varu droši apgalvot, ka divreiz lielāks finansējums zinātnei no nacionālā budžeta mums būtu atnesis 3–4 reizes lielāku finansiālu ieguvumu 5IP konkursos. Tas liktu pamatus valsts inovatīvai attīstībai jau tuvākajos gados un radikālu augstskolu mācību un studentu zinātniskā darba treniņa kvalitātes pieaugumu tūdaļ. Daudziem zinātniekiem mazā finansējuma dēļ nav iespējams apliecināt savas iespējas būt par nopietniem Eiropas līmeņa projekta konsorcija partneriem. Pašreiz Latvijas zinātnes valsts finansējums ir tikai 0.20–0,22% no iekšzemes kopprodukta, tas ir pats mazākais visā Eiropā un 3–4 reizes atpaliek no vidējiem rādītājiem. Turklāt statistika rāda, ka mazāk attīstītās valstis salīdzinoši vairāk finansē zinātni no valsts budžeta. Kritiskam salīdzinājumam ir vērts atzīmēt, ka Latvijas zinātnieki vairāk nekā 350 pieteikumos 5IP konkursiem prasa no ES pāri par 45 miljoniem EUR, un tas ir vairākas reizes vairāk nekā nacionālais finansējums Latvijas zinātnei kopumā.

Tā ir aksiomas patiesība, ka investīcijas zinātnēs un tehnoloģiju attīstībā nodrošina valsts inovatīvu attīstību, stabilu vietu pasaules attīstīto valstu vidū un nācijas kopējo labklājību. Otrādi nemēdz būt.

Ar sarkanbaltizaļajām Sēlijas krāsām

Mēs pulcējamies pašos Latvijas dienvidos, pie Lietuvas robežas, pat mazliet zem 56° paralēles, kas šķērso Latviju tikai visai šaurā strēmelē (atgādināšu, ka galvaspilsēta Rīga atrodas uz 57° paralēles, un jau vairākus gadus notiek šīs paralēles “akcija”, firmas “Aldaris” organizēta, par kuras patronu man šogad ir gods skaitīties). Kopā mūs še pulcinājis Latvijas etnogrāfisks, kultūrvēsturisks reģions, ko daži dēvē par Sēliju, citi – par Augšzemi, novads ar savdabīgu ritmu, noskaņām, etnogrāfiskām un kultūrvēsturiskām īpatnībām, varbūt vēl nepietiekami novērtēts un nepietiekami saklausīts novads ar saviem sasniegumiem, savām problēmām, savu sāpi. Uz šo II Sēlijas kongresu esam gājuši kopš neaiz mirstamās Trešās atmodas gadiem. Bija Latvijas Kultūras fonda nedēļa Sēļu novadā 1995. gada maijā ar I Sēlijas sarunām Krustpils pilī. Minētā nedēļa izvērtās par Sēļu gadu (1995./1996. g.), kura gaitā tika dibināta Sēlijas asociācija tieši Ilūkstē 1995. gada decembrī. Sēļu gads noslēdzās ar Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdi Viesītē 1996. gada maijā, sēļu pasākumos ļoti aktīvi iesaistoties Latvijas Zinātņu akadēmijai. Bija vēl viena Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēde Jaunjelgavā 1997. gadā par administratīvi teritoriālo reformu Sēlijā.

Sarosījās Aknīste, Gārsene, Jēkabpils, citas vietas, sāka veidoties no vada piederības izjūta, kas darīja iespējamu I Sēlijas kongresa sasaukšanu 1999. gada maijā Aknīstē un Viesītē. Kongresa gaitā Sunākstes Baltajā (Stenderu) baznīcā tika iesvētīts sarkanbaltizaļais Sēlijas karogs, pirmoreiz tas uzvijās pie Viesītes kultūras pils, Sēļu pils, kongresa noslēgumā. Un nu esam atkal kopā četras dienas Ilūkstē un Neretā, pa starpām arī Eglainē, Viesītē, Aknīstē. Sēlija kultūras, tradīciju ziņā ir atdzīvojusies.

Ja atskatīsimies vēl dziļākā pagātnē, tad skats būtu jāpievērš 19. gadsimta nogalei. Skruzīšu Mikus no Neretas pirmais pētīja sēlisko novadu vēsturi un etnogrāfiju un 1889. gadā, pirms 112 gadiem izdeva grāmatiņu “Sēļi – Kurzemes augšgala senči”. Man jāatgriežas pie vācu etnogrāfa un valodnieka Augusta Bīlenšteina ceļojumiem pa Augšzemi, pie lietuvja Kazimira Būgas valodnieciskajām studijām. Pieminami vēsturnieku V. Ekerta un Eduarda Šturma, valodnieku Krišjāņa Ancīša, Martas Rudzī tes un Maijas Poišas, arheologu Elvīras Šnores, Annas Zariņas, Jura Urtāna, G. Zemīša, folkloristes Almas Ancelānes un Māras Vīksnas darbi, antropoloģes Ritas Grāveres, Valdemāra Ancīša, Vaidas Villerušas, Lilitas Vanagas pētījumi. Sēlijai pievērsies mūsu ievērojamais etnogrāfs akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, nupat pētījumu ciklu “Sēlija mutvārdu vēsturē un folklorā” ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu aizsākušas akadēmiķe prof. Janīna Kursīte, Māra Zirnīte, Lūcija Ķuzāne. Atzīmējami daudzie rosīgie novadpētnieki uz vietām, kuru devumu un nozīmīgumu nevar pārvērtēt.

Taču ne mazākā mērā šodien būtu daudzināmi arī izcilie Sēlijas izcelsmes cilvēki, kas šo novadu darījuši bagātu, pazīstamu daiļliteratūrā (Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters, Jānis Veselis, Jānis un Aleksandrs Grīni, Velta Toma, Ārija Elksne, Imants Auziņš, Aivars Kalve, arī Jānis Indra), mūzikā (Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis), mākslā (brāļi Oto un Uga Skulmes, arī Džemma Skulme), zinātnē (Pēteris Nomals, Pēteris Kulitāns, Pauls Stradiņš, Pēteris Rizga, Pēteris Ķiķauka, Jānis Zutis, Vilis Skārds, Egons Dārziņš, arī vēsturnieki Hemrihs Strods un Alberts Varslavāns, literatūrpētnieks Jāzeps Rudzītis, Dvietes vīnogu selekcionārs Pauls Sukatnieks, kura darba turpinātājs ir Ēvalds Pūpols Vārnavā, tāpat godam minams astronoms, mākslīgo zemes pavadoņu kustības pētītājs Kazimirs Lapuška) un daudzi citi slaveni sēļu vīri un sievas. Galu galā no šī novada nāk arī Rainis un Stenderu dzimta. Vecais Stenders dzimis tepat Lašos, darbojies Sēlpilī un Sunākstē, kur sacerējis arī “Augstas gudrības grāmatu” (1774), “Latviešu gramatiku” (1761), “Deutsch – lettisches Lexikon” (1789), tāpat gandrīz visu pārējo, ar ko kļuvis slavens. Viņa ietekme uz visu latviešu tautu bijusi nepārvērtējama, taču, izrādās, viņš ietekmējis arī igauņu folkloru, jo Kurzemē dzimušais mācītājs Fr. Vilh. Vilmanis 1782. gadā pārtulkojis igauniski no latviešu valodas G. F. Stendera “Pasakas un stāstus” (1766), kas igauņu tautā folklorizējušies. Gribu piebilst, ka ilūkstietis J. Indra piedalījies pirmās Līgotņu Jēkaba izdotās igauņu dzejas antoloģijas un igauņu literatūr vēstures sastādīšanā un rediģēšanā 1938. gadā. Sēlijas saistība ar Lietuvu, saprotams, ir daudzkārt dziļākā nekā ar Igauniju, par to runāšu tālāk, tāpat kā saistība ar Balkrieviju, Poliju, Krieviju.

Atkārtošu tēzi, ka Sēlija ir trijdabīgs jēdziens: 1) seno sēļu cilts apdzīvotā teritorija Latvijā un Lietuvā; 2) etniski lingvistiska teritorija, kas plešas ne tikai šaurā strēmelē gar Daugavas kreiso krastu, bet arī Daugavas labajā krastā uz augšu gar Aivieksti līdz pat Gulbenei; 3) īpatnējs kultūrvēsturisks reģions. Par seno sēļu izplatības reģionu jārunā arheologiem, antropologiem, valodniekiem, gan latviešu, gan lietuvju, un tie jau runājuši, kaut arī ne visu izsakot līdz galam. Ļoti senatnīgā, arhaiskā baltu cilts, kuras ziedu laiki esot bijuši 2.–4. gs. pēc Kristus dzimšanas, varbūt ir vismazāk izpētītā un pamanītā no senlatviešu ciltīm, un tās izpēte jāturpina kopā ar lietuvju zinātniekiem, jo senā Sēlija tālu iesniedzas Lietuvā. Dažādās vēsturiski ģeogrāfiskās kartēs tā iezīmēta dažādi, diskusijas par to, par sēļu jēdzienu vispār izvērsās arī I Sēlijas kongresā, Aknīstes sēdē, tas zinātniski vēl precizējams. Daži pētnieki domā, ka Daugava senajās Pointingera tabulās apzīmēta par Fluvius Selianus, sēļi nākuši uz Latviju pa citu ceļu nekā citas baltu ciltis, taču jau kopš 6. gs. Latvijā ienāca krietni lielāka austrumbaltu cilts – letgaļi, kuru ekspansijas gaitā sēļi no Daugavas labā krasta tika izspiesti vai asimilēti. Turpmāk abas ciltis dzīvoja kaimiņos, gūstot daudzas kopīgas kultūras un sadzīves pazīmes, kuru dēļ senos sēļus un latgaļus nereti aplūko kopā (piemēram, F. Balodis, H. Moora). Taču jaunākie arheologu, valodnieku, tautas mūzikas speciālistu pētījumi liecina par visai būtiskām atšķirībām abu etnisko grupu starpā, šī atziņa vispārināta A. Vaska un līdzautoru grāmatā “Latvijas aizvēsture” (1997). Jāpiebilst, ka pret Sēlijas jēdzienu negatīvi noskaņots bija prezidents Kārlis Ulmanis, jo tas sašaurinot teritorijā viņa tik mīļoto Zemgali; par Sēlijas identitāti pirms kara rakstīja tikai daži entuziasti; bet arī šodien nav nopietni Sēliju stādīt līdzās četriem lielajiem Latvijas apgabaliem kā piekto.

Taču jārunā par Sēliju kā kultūrvēsturiski īpatu reģionu, par kultūrvēsturisko pusi, par sēļu mentalitāti, kuru laikam visplastiskāk atveidojis Jānis Jaunsudrabiņš. Sēlija ir multikonfesionāls un multi kulturāls novads – te sastopas katoļticība, luterticība un arī pareizticība, īpaši nekonfrontējot savā starpā, te sastopas latvieši, lietuvji, poļi, krievi un baltkrievi, agrāk nozīmīgi te bija arī ebreji. Vēsturiski Jaunjelgava (Frīdrihštate) un Jēkabpils (Jākobštate) veidojušās kā plostnieku, vecticībnieku slobodas, žīdu miestiņi, nevis sēļu centri – un to es nebūt nesaku ar kaut kāda nievājuma pieskaņu, tikai konstatēju lietas būtību. Senais sēļu centrs bija Sēlpils, kādreiz bija pat Sēlpils apriņķis, pašreiz Sēlpilij vairs nav centra funkciju. Tagad Sēlija varētu būt multicentru novads, kurā savdabīgas funkcijas varētu būt gan Ilūkstei, Subatei, gan Aknīstei, Neretai, Viesītei, Jaunjelgavai, Sēlpilij, Gārsenei, Dunavai, Ritei, nemaz nerunājot par Jēkabpili. Tieši šādā daudzcentru kultūrvēstures koncepcijā gribētos iekļaut jauno Sēlijas ideju, jo diez vai nākotnē varētu īstenoties I Sēlijas kongresā izsacītā ideja par vienotu Sēlijas vai pat Vidusdaugavas apriņķi. Augstākajās sfērās akceptētajos administratīvi teritoriālo modeļu ietvaros vairs nav vietas 9–12 apriņķiem, bet gan 5 apgabaliem (ieskaitot Rīgu) un 102 novadiem (to skaits gan varētu būt arī lielāks); acīmredzot perspektīvā veidosies, sacīsim, Grīvas novads, Ilūkstes novads, Subates novads, Aknīstes novads, Viesītes novads, Neretas novads, varbūt Gārsenes un Bebrenes novadi vai kā citādi, taču šis novadu kopums varētu saglabāt kādu iekšēju vienotību, gribētos sacīt, sēlisku vienotību.

Kā kultūrvēsturisks reģions Sēlija varētu rādīt sevi kā vienotu veselumu Dziesmu svētkos, etnogrāfiskajos sarīkojumos, Brīvdabas muzejā, reģionālajos muzejos Jēkabpilī, Viesītē, Aknīstē, daudzviet citur, vienojoties zem Sēlijas sarkanbaltizaļā karoga. Pēdējais 2000. gadā ir oficiāli apstiprināts Latvijas Republikas Heraldikas komisijā kā Sēlijas asociācijas simbols. Toties joprojām nav izveidots jau iepriekšējos sēļu saietos cilātais Sēlijas ģerbonis, kurā varētu būt ietverts kaut kas no kokiem, pilskalniem, augiem, seno sēļu ornamentiem. Dažas idejas šajā ziņā tika izsacījis ģeologs Viktors Grāvītis (kurš, starp citu, senajos Sēlijas pārakmeņojumos atklājis jaunu pleckāju sugu – Laima Seliana).

Sēlija daudzējādā ziņā ir tuva Latgalei, taču tā nav īsti Latgale, – apzināsimies to, kaut pēdējā laikā šādu zīmi cenšas Sēlijai uzspiest. Būsim draudzīgi ar Latgali, sadarbosimies ar Latgales pētniecības insti tūtu (ceram slēgt līgumu), ar mūsu brāļiem viņpus Daugavas, taču pa liksim paši, kā esam.

Ja runājam par Sēliju kā daudzkultūru novadu, tas ir pareizi un pašreiz, kad Latvijas pamazām iesaistās Eiropas Savienībā, pat īpaši nozīmīgi. Sēlija ir dzīva saite latviešu un lietuvju tautu attiecībās, kad nu jau otro gadu sākam svinēt septembrī Baltu vienības dienu, un darīsim to arī turpmāk.

Nav neviena cita novada Latvijā, kas mentalitātē un tradīcijās būtu tik tuvs Lietuvai kā Sēlija. Tas īpaši izjūtams te, apvidus dienviddaļā, ar lietuvju tēlnieku Mikēnu, Antiņa dzimteni, te, kur atrodas Lietuvas atbrīvošanas varoņu kapi Červonkos, no kurienes, kā dzirdēju, pat cēlies Ne  zināmā karavīra kaps Kauņā. Tādēļ iepriecina, ka šajā, tāpat kā iepriekšējā, kongresā piedalās lietuvju kolēģi no Sēlijas, ar kuriem ceram veikt sēļu apzināšanu kopu spēkiem, varbūt veidojot zinātnisku rakstu krājumu “Sēlija un sēļi Latvijā un Lietuvā”, sīkāk izpētot lituanizēto Sēlijas daļu Lietuvā. Ir iecerēts, ka nākamo – III Sēlijas kongresu varētu rīkot 2003. gadā, varbūt Viesītē un Rokišķos kā kopēju pasākumu ar Lietuvas Zinātņu akadēmiju. Sirsnīgi apsveicu lietuvju zinātniekus, kas mūs pagodinājuši šodien. Darba ir daudz, cerams, ka kongress atbalsosies arī Zarasos, kur augustā notika 1. Lietuvas sēļu konference, Rokišķos, Biržos, Dusetā un citos Lietuvas Sēlijas centros, tāpat Kauņā un Viļņā, ka sadarbība ar Lietuvas ZA, tās Vēstures institūtu veidosies laba. Lietuvas ZA vadība, prezidents – mans draugs B. Juodka šīs ieceres atbalsta.

Taču gribu sacīt vēl vairāk, pasvītrot novada vēsturiskās saites ar Poliju un poļiem, Vāciju un vāciešiem, tagad arī ar Ziemeļvalstīm. Galu galā tieši Sēlijā ir darbojušies paši izcilākie Latvijas vācbaltiešu mācītāji – jau pieminētie Stenderi, Kristofors Fīrekers Neretā, Georgs Mancelis Vallē, Jakobs Lindbergs Biržos, kura ķesteris Ansis Līventāls sacerējis “Matīsiņam cūkas ganot dziedāt vis negribējās”, Ilūkstē darbojās izcili jezuītu pāteri, tālu pazīstama katoļu jezuītu kolēģija. Ceru, ka nākamajos Sēlijas kongresos būs pārstāvji arī no Polijas, Vācijas, Baltkrievijas, Krievijas.

Sacīšu dažus vārdus par Ilūkstes īpatnībām. Man nesen pavisam citā sakarībā bija jālasa izcilā 16. gs. diplomāta, dižā pāvesta Gregora XIII (kurš mums devis jauno kalendāru!) vēstnieka Antonio Posevino atskaiti par bīstamo ceļojumu uz Maskaviju, kur ar viņa starpniecību tika izbeigts postošais Livonijas karš, noslēgts miers starp Ivanu Bargo un Poliju. A. Posevino mērķi bija tālejoši – katolizēt visu Krieviju, tie neizdevās, taču mūsu novadā viņš paveica daudz, būtībā iniciēja Latgales savdabību. Atceļā no Maskavijas uz Rīgu, lai tiktos tur ar Polijas karali Stefanu Batoriju, Posevino iegriezās Ilūkstē, un, lūk, kas rakstīts ceļojuma atskaitē:

“No šejienes devāmies uz Dīnaburgu (Daugavpili – J. S.), tad uz Ilikseni (Illiksen), pilsētu Kurzemē, kur ieradāmies ciešanu sestdienā. Visa šī pilsēta ir iegrimusi ķecerībā, un Posevino pat iznāca apmesties telpā, kas piederēja luterāņu eparhijai kā bagātākajai. Svētajā svētdienā Posevino tur iekārtoja altāri šajā mājā, noturēja dievkalpojumu, kur piedalījās pats [luterāņu] bīskaps un ļoti nobrīnījās. Bez tam viņš nodeva mums savu dēlu, lai mēs viņu aizvestu uz Braunsbergu vai Olomoucu. Un tomēr mēs aizvedām līdz jaunekli, dižciltīga cilvēka dēlu, luterāni, kas zināja daudz valodas: latīņu, vācu, gotu, poļu, slāvu un krievu. Viņam, cerams, sekos divi viņa brāļi. No Iliksenes mēs devāmies uz Rīgu (Livonijas galvaspilsētu, kur pēc miera noslēgšanas apmetās poļu karalis). Ceļš bija grūts, ceļā bija daudz upīšu, cauri kurām cēlāmies bezveida dobta koka laivās, zirgi, piesieti ar grožiem pie laivas, peldēja līdzās.”

Šajā laikā, 16. gs. vidū, veidojās Ilūkste kā tirdzniecības centrs, kur satecēja ceļi no Sēlijas, Lietuvas, Baltkrievijas, Daugavpils. Vietējās Pilskalnes (Šlosbergas) īpašnieks Zībergs kļuva par katolicisma aizgādni un šīs ticības paudēju, Posevino pieminētā luterāņu baznīca galu galā tika atdota katoļiem, no 1754. līdz 1769. gadam grāfs Plāters-Zībergs te uzcēla skaistu, varenu katoļu baznīcu pēc slavenā Viļņas arhitekta un astronoma, Viļņas universitātes cēlēja Toma Žebrovska (Žebra) (1714–1758) meta, kas bija pati lielākā, varenākā katoļu baznīcas ēka Baltijas valstīs, lielāka nekā Aglonā vai Viļņā. 1783. gadā te nodibināja jezuītu kolēģiju (novads kļuva par katolicisma restaurēšanas centru, ko tomēr pārtrauca Polijas valsts bojāeja). Līdzās gan bija arī pareizticīgo klosteris. Pilsētā dzīvoja poļi, lietuvji, krievi, latvieši (mazākumā ilgus gadus), kopš 1795. gada Ilūkste skaitījās apriņķa centrs. 1910. gadā te dibināja krievu skolotāju semināru, ko vēlāk pārcēla uz Jaroslavļu – vienu no Jaroslavļas universitātes sākumiem. Diemžēl Pirmā pasaules kara laikā Ilūkstes pilsētu burtiski noslaucīja no zemes virsmas, sagrāva vareno baznīcu, risinājās cīņas novada un pilsētas dēļ starp latviešiem, lietuvjiem, poļiem, bermontiešiem. No vairāk nekā 4000 pirmskara iedzīvotājiem izdzīvoja 457. Vēlos Ilūkstes pilsētai uzdāvināt pazīstamās latviešu grafiķes Zelmas Tālbergas oriģināllitogrāfiju no sava tēva, prof. Paula Stradiņa, kolekcijas, lai rādītu, kāda izskatījās Ilūkste pēc Pirmās pasaules kara. Pilsēta no tā laika diemžēl tā īsti neatguva savu misiju, kaut arī izglītības ministrs Rainis gluži simboliski te atklāja skolu, bet novada jaukumu uzteica prezidents Kārlis Ulmanis. Visu mūsu goda lieta šodien ir atrast īsto vietu arī Ilūkstei! Katrā ziņā Ilūkste līdz ar novadu ir nozīmīga Sēlijas sastāvdaļa un reizē arī multikulturāls, multikonfesionāls centrs, kuram ir labas iespējas veidot ap sevi īpatnēju vidi, ja vien būs vietējās iniciatīvas.

Ir tāds atzinums par trim Baltijas valstīm: “Igaunija ir tuvāka Somijai, Lietuva ir tuvāka Polijai, Latvija ir tuvāka pasaulei.” Jā, paradoksālā kārtā arī itin kā nomaļā Sēlija ir aizgājusi tālu pasaulē. No latviešu zemnieka neretnieka un Trepes muižas pārvaldnieka Friča Ērgļa dzimtas pasaulē izgājis izcils polārpētnieks, matemātiķis un jaunas Visuma izcelšanās teorijas autors – akadēmiķis Oto Šmits. No Tadenavas, Birķeneļiem, Kaldabruņas pasaulē izgājis mūsu dižākais dzejnieks Rainis. Ar vairākām idejām medicīnā un tās vēsturē, ar medicīnas muzeju pasaulē izgājis arī mans tēvs Pauls Stradiņš, kura senči nāk no Viesītes (Eķengrāves), Elkšņiem. Lietuvas Čedasiem. No Jēkabpils izgājusi gleznotāju Skulmju dzimta, mūsu Zinātņu akadēmijas bijušais prezidents, plazmas ķīmiķis Tālis Millers, datorzinātnieks Ivars Biļinskis, arī akadēmiķes Baibas Rivžas dzimtas saknes daļēji ir Sēlijā. Neparasti daudz “sēļu” mīt Austrālijā, arī Amerikā, kurp viņus aiznesušas kara vētras, to pārstāvis un īsts Sēlijas patriots ir Guntars Saiva.

Latvijai pašreiz, manuprāt, nozīmīgākais ir izglītība. Arī pārticība, kas ar to iet roku rokā, tomēr vairāk izglītība, jo uz tās, uz augstām tehnoloģijām, zinātniski dibinātu lauku apstrādi, mežapstrādi, rūpniecisku ražošanu, arī tranzītu (Šederes pagasts) varētu balstīties mūsu pārticība. Nedrīkst būt tā: bagātā Rīga un Ventspils, no vienas puses, trūcīgā province, no otras. Daudz kas atkarīgs no mums pašiem, arī no preses pieejas (minēsim raidījumus “Mūsu zemītei”, “Province” LTV, “Tēvu laipa šai zemē” Latvijas Radio; lūgsim Ingrīdu Strodu sagatavot īpašu pārraidi par šo kongresu), lūgsim “Lauku Avīzi”, “Latvijas Vēstnesi”, citus laikrakstus runāt, rīkosim seminārus par Latvijas provinci, tās sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Lai Sēliju nepiemirstu ašajā ceļā uz Eiropu.

Daudz kas no še sacītā ir sīkāk aprakstīts “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” pēdējā 2001. gada 5./6. numurā, ko akadēmija īpaši veltī Sēlijai. Tas izdots saskaņā ar I Sēlijas kongresa lēmumu, ko esam daļēji izpildījuši, un tā ir akadēmijas dāvana Sēlijai (par žurnāla gatavošanu īpaši pateicos akadēmiķim S. Cimermanim un redaktorei I. Rozenvaldei). Vēl iepriecinošākas ir Sēlijas jauno novadnieku aktivitātes, kuras izvērtēsim Ilūkstē un Neretā, paldies! Paldies Sēlijas asociācijas rīkotājprezidentam Dr. Sigizmundam Timšānam no Dvietes, kas visu to veicinājis. Veidojas novada patriotisms, sēļu patriotisms, veidojas izglītoti cilvēki. Esam ievēlējuši 3 jaunus Sēlijas asociācijas goda biedrus – literāti, Sēlijas patrioti Lūciju Ķuzāni, Vārnavas vīnakalna izveidotāju, Sukatnieka darba turpinātāju, izcilu darbarūķi Ēvaldu Pūpolu, Sēlijas entuziastu no Austrālijas inženieri Guntaru Saivu, kurš atbalsta Sēlijas atdzimšanas pasākumus. Pieņemsim arī lēmumu pret dižakmeņu iznīcināšanu – tāds gadījums nesen bija Seces pagastā –, par dabas, kultūrvides izkopšanu, par saistības saglabāšanu ar novadniekiem tuvumā un tālumā, par labāko saimniecību veicināšanu.

Būtu lietderīgi atjaunot Skruzīšu Mikus balvu labākajiem novada skolotājiem, ko savulaik iedibināja Velta Toma, būtu lietderīgi iedibināt Stendera balvu par zinātnes popularizēšanu un novada tradīciju izkopšanu Viesītē, uzturēt spēkā augusta pēdējā svētdienā pēc J. Dimitrijeva ierosmes Sunākstes Baltajā baznīcā rīkojamo dzeju un mūzikas dienu.

Sēlijas kongresa uzdevumi, mūsuprāt, būtu: veicināt novada kultūrvēsturisko un zinātnisko izzināšanu, veicināt vispusīgu izglītību novadā, veicināt šejienes saimniecisko un tūrisma problēmu apzināšanu un risināšanu, veicināt sadarbību ar Rīgā dzīvojošiem zinātniekiem, novadpētniekiem, tautsaimniekiem, veicināt arī tālumā aizklīdušo novadnieku likteņu izpēti, viņu iesaisti novada atdzimšanā. Taču galvenais kongresa uzdevums būtu sarosīt darbībai, es pat sacītu – sapurināt, mobilizēt vietējos. Tas, vai Sēlija tiks izpētīta un atjaunota, vai saglabāsies tās reģionālā savdabība, tas izšķirsies nevis Rīgā, bet uz vietas, novadā, arī Ilūkstē, Arī Neretā, arī Aknīstē un Viesītē, citur. Atkārtoju šo tēzi, ko tiku izteicis jau I Sēlijas sarunās Krustpils pilī pirms sešiem gadiem un I Sēlijas kongresā. Ir prieks redzēt, ka šajos gados daudzas lietas ir pozitīvi pavirzījušās uz priekšu, ka daudzu cilvēku acis ir gaišas un cerīgas. Joprojām, neraugoties uz vilšanos. Milzu nozīme še ir vietējām pašvaldībām, kas ir galvenās šī kongresa rīkotājas, mēs, zinātnieki, tikai stāvam līdzās.

Patīkami, ka Sēlijā arvien vairāk sāk domāt ne Ilūkstes, Aknīstes, Gārsenes, Neretas vai Viesītes kategorijas, bet visas Sēlijas kategorijās. Arī visas Latvijas, Eiropas un pasaules mērogos. Mazas ir urdziņas, bet tās satek strautā, tālāk – upītē, tad – Daugavā, jūrā, okeānā. Latvijai šajā gadu tūkstotī, kas nule sācies, jāieiet vienotai un dažādai, sakārtotai novados un prātos, gatavai uz dialogu ar Eiropu, taču nepazaudējot sevi un savus novadus to savdabībā. Jāieiet Eiropā ar novadiem, arī ar Sēliju, Augšzemi, kura nedrīkstētu būt Latvijas pelnrušķīte, pameita, bet lepna īstā meita. Ticēsim tam un strādāsim šim mērķim, lai saglabātos Latvija, saglabātos Sēlija, saglabātos civilizēta, skaista, harmoniska pasaule arī 21. gadsimtā. Vēlreiz atgādināšu mūsu izcilā novadnieka Jāņa Jaunsudrabiņa trimdā sacītos vārdus, kur viņš runā par Latvijas rudeņiem, Latvijas (Sēlijas) debesīm, dzidriem rītiem un salnām, nobeidzot ar vēlējumu:

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 2001. gada 26. oktobra lēmumam

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Viena no vissenāk novērotām fizikas parādībām ir Zemes magnētiskais lauks. Lauks ir arī vairumam planētu, Saulei, zvaigznēm, galaktikām un citiem debess ķermeņiem. Pēc pašreizējiem priekšstatiem, kosmiskie magnētiskie lauki veidojas minēto ķermeņu iekšpusē, kur šķidrs (vai gāzveida) elektrovadītājs atrodas cikloniska tipa kustībā. Zemes gadījumā parādība notiek izkusušā Zemes kodolā, kas sastāv no dzelzs, niķeļa un silicija sakausējuma. Radioaktīvā silšana rada konvekciju, kuru Zemes rotācija sagriež struktūrās, daudzmaz līdzīgās atmosfēras cikloniem – anticikloniem. Ja reizinājums elektrovadāmība x izmērs x ātrums ir pietiekoši liels, tad stāvoklis bez magnētiskā lauka ir nestabils un gadījuma lauki, paši sevi pastiprinot, aug, līdz sasniedz ievērojamas vērtības. Līdzīgi kā pašierosinās tehniskās dinamomašīnas. Atšķirība ir tā, ka debess ķermeņos elektrovadāmība ir vairāk vai mazāk homogena, te nav ne pārdomāti izvietotas izolācijas, ne ferromagnētisku magnetvadu, te strāvas un lauka līniju virzienu nosaka tikai ātrumu sadalījums kustīgā elektrovadītājā. Tomēr magnētiskais lauks veidojas gandrīz no nekā.

Kaut pašierosināšanās teorija šaubas nerada un skaitliskā modelēšana to apstiprina, vairākas laboratorijas mēģina parādību atveidot eksperimentāli, par kustīgo elektrovadītāju izmantojot izkausētu nātriju – labāko no visiem šķidriem elektrovadītājiem. Runa nav par konkrēta debess ķermeņa reproducēšanu, bet gan par principa demonstrēšanu – atrast, kā maisīt nātriju, lai tas pats no sevis magnetizētos. To izdarīt nav viegli, jo ierīcei jābūt lielai un kustībai ātrai.

Redakcijai atsūtīja Sidnejas Latviešu biedrības informācijas biļetenu “Ritums” (nr. 576, 2001. g. septembrī), kurā starp ziņām no Sidnejas un Latvijas lasāms raksts “Zemes magnētisms”. Tajā populāri izklāstīta Zemes magnētiskā lauka būtība, izcelsme un izpausmes, kā arī tā ietekme uz dzīvo radību.

“Datorā izstrādātais Zemes magnētisma modelis rāda, kā magnētiskais spēks līst ārā no planētas dziļumiem. Var iedomāties novērotāju patieso pārsteigumu, kad pēkšņi abi modeļa poli pārmainījās vietām gluži tāpat, kā to laiku pa laikam dara arī patiesās Zemes magnētiskie poli, ziemeļu polam nonākot dien vidu pola vietā un otrādi.

Ja tas vienā dienā notiktu, kā pie mums tad iz skatītos? Nedarbotos neviena elektriskā spēka stacija. Nebūtu apgaismojuma, apsildīšanas, nebūtu elektrisko vilcienu, nedarbotos satiksmes kontrole.

Bez tam kādu brīdi taču būtu jābūt nulles stāvoklim, bez virziena, bez magnētiskā lauka aizsarga. Iespējams, ka šajā laikā lielu daļu dzīvības uz Zemes jau pašā sākumā izdzēstu kosmisko staru apšaude.”

Rakstā stāstīts par to, ka pēdējo 50 gadu laikā mērītie magnētiskā lauka “nospiedumi” Zemes garozas slāņos norāda, ka šāda polu maiņa ir notikusi periodiski, tikai šie periodi nav bijuši vienlīdz ilgi, tādēļ ir grūti prognozējami.

“Pēdējo 2000 gadu laikā Zemes magnētisma stiprums samazinājies uz pusi. Pētniecība šajā virzienā nav tik tālu attīstījusies, lai noteiktu, vai tas no zīmē, ka sācies nākamās maiņas laiks. Daži stāsta, ka mums ir vēl pusotra tūkstoša gadu mierīgas dzīves pirms gaidāmās katastrofas. Bet tad tūlīt seko pie zīme, ka patiesībā zināšanas ir niecīgas, un iespējams, ka pētnieki kļūdījušies. Uz kuru pusi, tas nav zināms.”

LZA akadēmiķis profesors OĻĢERTS LIEL AUSIS ir viens no 1999. gadā veiktā unikālā Rīgas Dinamo eksperimenta autoriem. Vārdiem Rīgas Dinamo nav nekāds sakars ar kādreizējo hokeja komandu, turklāt eksperiments notika LU Fizikas institūtā Salaspilī, taču vārds Rīga pasaulē ir pazīstamāks.

– Fizikālo vidi, kurā mēs eksistējam, pieņemts raksturot ar dažādiem laukiem. Pazīstamākais no tiem ir temperatūras lauks, tas ir labi izpētīts, to var izmērīt. Jo intensīvāk notiek molekulu kustība, jo temperatūra ir augstāka. Ļoti neskaidrs ir gravitācijas lauks. Visi mēs kaut ko sveram, priekšmeti krīt. Bet šo lauku ap rakstīt mēs nemākam un mūsu paaudze to vēl neiz darīs. Vēl ir magnētiskais lauks, kas groza kompasa adatu, pēc tā orientējas gājputni, tas atstāj iespaidu uz dzīviem organismiem. Fiziķi jūt, ka to vajadzētu varēt saprast. Taču nebija skaidrs Zemes magnētiskā lauka rašanās mehānisms. 19. gadsimtā Ampērs, kura vārdā nosauca strāvas mērvienību (ja plūst strāva, tad ap to veidojas magnētiskais lauks), iz virzīja hipotēzi, ka Zemes magnētisko lauku rada kādas strāvas Zemes kodolā. Mēs zinām, ka Zemes kodolu veido izkausēta šķidra dzelzs, kas ļoti labi vada strāvu, turklāt tas atrodas intensīvā kustībā, jo Zeme rotē. Vai nevarētu mēģināt radīt magnētiskā lauka pašieroses jeb dinamo mehānismu, kad intensīva šķidra metāla kustība sāk ģenerēt magnētisko lauku? Mums tas izdevās. 1999. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā (šis datums nebija izraudzīts nejauši) Salaspilī, Latvijas Universitātes Fizikas institūtā pirmo reizi pasaulē tika demonstrēts magnētiskā lauka pašieroses mehānisms, kas ieguva nosaukumu Rīgas Dinamo eksperiments. Pēc diviem mēnešiem līdzīgu eksperimentu ar 13 miljonu marku vērtu iekārtu paveica Karlsruē, Vācijā. Gan pēc pirmā, gan otrā eksperimenta pasaules presē, kā zinātniska jā, tā arī parastajā, parādījās daudzi jūsmīgi raksti, jo bija sperts liels solis uz priekšu pasaules un Visuma izzināšanā. Pagājušā gada 25. jūlijā mēs eksperimentu atkārtojām.

Galvenais teorētiķis un idejiskais vadītājs bija fizikas doktors Agris Gailītis, tas ir viņa 30 gadu darbs. Man piekrita eksperimenta organizatoriskā puse, bet tā tehniskais vadītājs bija Ēriks Platacis. Iekārta līdz pēdējai kniedei tapa pie mums Salaspils darbnīcā. Tiesa, atsevišķus mezglus pēc mūsu pasūtījuma palīdzēja izrēķināt ārzemēs, piemēram, propelleru, kas nosaka visu šķidrā metāla, mūsu gadījumā – izkausētā nātrija, spirālveida kustību, izrēķināja Drēzdenes Tehniskajā universitātē, bet uztaisīja mūsu meistari, un vācieši pēc tam bija pārsteigti par tā precizitāti. Iekārtas cilindriskais korpuss taisīts no ne rūsējoša tērauda, pats eksperiments notika vakuumā, jo šķidrais nātrijs saskaroties ar gaisu rada pamatīgu blīkšķi. Lai tas nenotiktu, bija jāizgatavo sarežģīts blīvslēgs, kur mums arī palīdzēja Vācija. Viss bija stipri sarežģīti, jo citādi tādu eksperimentu kāds cits jau būtu sen izdarījis.

– Jūs esat pirmie!

– Zinātnē nav pieņemts lielīties, tas nav sports, kur pirmo vietu no saka sekundes simtdaļas. Mēs sakām, ka 1999. gada nogalē ap mēram vienā un tajā pašā laikā Latvijā un Vācijā ar atšķirīgiem paņēmieniem tika pierādīts, ka magnētiskais lauks var rasties pašieroses ceļā. Šis eksperiments nostiprināja Fizikas institūta autoritāti, Eiropas Savienības 5. ietvarprogramma piešķīra 749 936 eiro darbu turpināšanai. Šajā projektā ar mums kopā darbojas Francija, Vācija un Nīderlande. Starp tautiskā organizācija zinātnei un tehnoloģijai COSTaction kuras viena apakšstruktūra P-6 nodarbojas ar magnetohidrodinamiku un kurā es esmu nacionālais pārstāvis, apsver priekšlikumu dibināt Rīgā Eiropas mēroga infrastruktūru, kura nodrošinātu iespējas pētniekiem no citām valstīm strādāt pie tematikas, kas saistīta ar magnetohidrodinamiku un šķidro metālu tehnoloģiju. Kopā ar Francijas vēstniecību strādājam pie Ampēra institūta veidošanas Latvijas Universitātē – tā būtu laba atmiņa no Francijas valsts galvas Ž. Širaka viesošanās Latvijā.

– Kā ir ar mūsu pašu infrastruktūru? Iekārtas noveco?

– Vienreiz vajadzētu beigt gausties! Naivi domāt, ka, jo vairāk raudāsi, jo vairāk dabūsi. Nabagam neviens neko nedos. Mums Fizikas institūtā ir pirmšķirīgas iekārtas, mēs tās izgatavojam un piegādājam Amerikai. Mūsu iekārtas strādā Beļģijā, Itālijā, Šveicē.

– Jūs noskaidrojāt Zemes magnētiskā lauka iespējamo izcelsmi. Bet kā ir ar tā dabu? Ar magnētisko polu maiņu?

– Zinātnei vēl ļoti daudz kas nav skaidrs par tiem procesiem, kas no tiek Zemes iekšienē un ap to. Ik pa laikam tiešām notiek Zemes magnētisko polu maiņa, magnētisko vētru laikā jūrnieki paliek bez kompasa, jo tā adata griežas riņķī. Visi šie procesi ir sarežģīti, jo tos nosaka gan tas, kas notiek Zemes iekšienē – kodolprocesi, kas ģenerē siltumu, gan zemes rotācija, gan Saule ar saviem procesiem. Ir taču zināms, ka uzliesmojumi uz Saules pēc dažām dienām izraisa spēcīgas magnētiskās vētras uz Zemes. Naktī uz 22. oktobri visā Latvijā varēja vērot ziemeļblāzmu. Magnētiskie lauki ir Saulei un daudzām planētām. Tie ģenerējas arī starpplanētu telpā. Tā kā zinātniekiem ko pētīt pietiks ne vienam mūžam vien.

– Ko jūs teiktu par labvēlīgām un nelabvēlīgām laika prognozēm?

– Tikai to, ka man personīgi vissliktākā ir pirmā prognoze, kurai radio vai televīzijas diktori pievieno apzīmējumu “īpaši labvēlīga”. Domāju, ka pilnīgi pietiktu nosaukt tikai prognozes kārtas numuru, par tās labvēlību vai nelabvēlību katram būs izveidojies savs individuāls priekšstats. Laika tipus nosaka atmosfēras procesi, bet tās prognozes, kas saistītas ar Saules aktivitātēm un magnētiskajām vētrām un kuras, piemēram, publicē “Lauku Avīze”, top Novosibirskā, ja nemaldos Polārās medicīnas institūtā.

Pēc pārtraukuma, kurā notika izdevniecības “Atēna” 2001. gadā klajā laistās A. Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas teiku un pasaku 7. sējuma 2. daļas raudzības, referēja Renāte Tavere (“Ieskats Latgales teicēju dzīves gājumā”, pēc LKF ekspedīciju materiāliem 1958.–1960. g.), Renāte Vītola (“Uzklausot nedzirdīgo teicēju Ķērstu Balceri”), Māra Mellēna (“Apzinātā un neapzinātā dokumentēšana bērnu folkloras kustībā”), Ernests Spičs (“Vai mūsdienās var vākt folkloru virtuālā veidā?”). Pēc pusdienas pārtraukuma ziņoja Māra Zirnīte (“Metode mutvārdu vēstures ekspedīcijās”), Gira Girņus (“Folkloras prakse! Kas tā tāda? Par folkloras izpratnes atšķirīgiem stereotipiem”), Angelika Juško-Štekele (“Folkloras vākšanas prakse Rēzeknes Augstskolā – pieredze, problēmas un ieceres”), Artūrs Uškāns (“Muzikālo folkloras vērtību uzkrāšana Latgalē mūsdienās”), Māris Jansons (“Tautas mūzikas centra arhīvs”), Ieva Pīgozne un Uldis Brinkmanis (“Senās vides darbnīcas pieredze 9.–10. gs. baltu priekšmetiskās kultūras izzināšanā un dokumentēšanā”).

Vakarā Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē tika pasniegtas Lielās folkloras gada balvas.

Latvijas  Zinātņu  akadēmijas
STARPTAUTISKĀ  SADARBĪBA
AR ĀRZEMJU  ZINĀTNISKAJĀM
INSTITŪCIJĀM

Šajos līgumos noteiktas ekvivalentas apmaiņas kvotas, kuras izteic maksimālo laiku, ko vienas valsts zinātnieki var uzturēties otrā valstī uz līgumos noteiktajiem nosacījumiem.

Lai veiktu pētījumus kopējās programmās līgumu ietvaros nākošajā gadā, Latvijas zinātnieki tiek aicināti iesniegt pieteikumus LZA Starp tautiskajā daļā.

Ja Jums ir kopējā zinātniskā darba partneri augstākminētajās valstīs, lūdzam Jūsu pieteikumus iesniegt LZA Starptautiskajā daļā līdz 2002. gada 1. martam.

Papildus informāciju par līgumiem, atbilstošajām kvotām un apmaiņas nosacījumiem katrā valstī, kā arī par LZA sadarbību ar starptautiskajām organizācijām var saņemt LZA Starptautiskajā daļā.

Konkurss

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem:

pētnieks socioloģijā – 1 vieta

asistents socioloģijā – 7 vietas

IRĪNA PILVERE

par tēmu

“Latvijas lauksaimniecība Pasaules Tirdzniecības organizācijā”

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Andris Sproģis, Dr.habil.oec., LZA akadēmiķis Arnis Kalniņš, Dr.habil.oec., LZA korespondētājloceklis Pēteris Guļāns.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.”

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātņu nozares Lopkopības apakšnozares promocijas padome 2001. gada 31. augusta sēdē piešķīra lauksaimniecības doktora (Dr.agr.) zinātnisko grādu Aigai Trūpai Lauksaimniecības nozarē lopkopības apakšnozarē par promocijas darbu “Latvijā ražoto un importēto minerālpiedevu salīdzinājums slaucamo govju ēdināšanā”.

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav, atturas – nav.

* * *