Agris Gailītis (fizika)
Juris Jansons (mehānika)
Andris Krūmiņš (fizika)
Īzaks Rašals (bioloģija)
Arnis Vīksna (medicīnas vēsture)

Goda locekļi

Gunārs Asaris (arhitektūra)
Maija Einfelde (mūzika)
Kārlis Zariņš (mūzika)

Korespondētājlocekļi

Māris Ābele (astronomija)
Leonīds Ribickis (enerģētika)
Jurijs Dehtjars (fizika)
Ruta Muceniece (medicīna)
Bruno Andersons (materiālzinātnes)
Inesis Feldmanis (vēsture)
Benedikts Kalnačs (literatūrzinātne)
Aivars Tabuns (socioloģija)

Ārzemju locekļi

Dažas zinātnes attīstības aktuālās problēmas Latvijā

(ievadruna LZA pilnsapulcē 2001. g. 29. novembrī)

Esam turpinājuši veidot veiksmīgas partnerattiecības ar labākajām Latvijas firmām – “Grindeksu”, “Aldari”, “Itera – Latvija”, “Dati”, “Alfa”, “Lattelekom”, “Latvenergo”, mūsu partneru skaits jau sasniedz 10, šodien pirmoreiz pasniedzam LZA un VU “Latvijas Gaisa Satiksme” gada balvas par sasniegumiem radioastronomijā, inženierizstrādēs aeronavigācijas sakaru un radiolokācijas jomā.

Saskares ar firmām neaprobežojas tikai ar gada balvu piešķiršanu un jauno zinātnieku apbalvošanu, to ietvaros risinājušās akcijas ar plašu kultūrvēsturisku skanējumu, kā pieminekļa atklāšana pirmajam un vienīgajam (bet, cerēsim, ne pēdējam) Nobela prēmijas laureātam no Latvijas – Vilhelmam Ostvaldam, ko īstenoja PAS “Grindeks” (panākta vienošanās ar “Iteru” par pieminekli arī izcilajam ķīmiķim Paulam Valdenam), 57. paralēles un 24. meridiāna krustpunkta iezīmēšana Rīgas pilsētā, kā arī Latvijas ģeodēziskā centra iezīmēšana Sv. Pētera baznīcā (kopā ar “Aldari”, mūsu ģeodēzistiem un Nacionālās Aizsardzības akadēmiju), jau tradicionālais Rīgas Latviešu biedrības un Zinātņu akadēmijas 18. novembra svētku sarīkojums, kur debitēja latviešu mūzikas vecmeistaru simfoniskais orķestris.

Ļoti daudzi pasākumi saistījās ar Rīgas jubileju – bez jau pieminētā Pa saules latviešu zinātnieku kongresa ZA piedalījās 21. Starptautisko Hanzas dienu konferencē, konferencē “Rīgas vīzijas”, Starptautiskajā konferencē par Rīgu Baltijas jūras telpas vēsturē, Starptautiskajā 1991. gada janvāra barikāžu atceres konferencē, pirmā latviešu dabas zinātnieka un ārsta D. H. Grindeļa 225 gadu jubilejas sarīkojumā, II Valdena simpozijā par organisko ķīmiju, IV Starptautiskajā konferencē “Ebreji mainīgajā pasaulē”, kas arī bija veltīta Rīgas jubilejai, 5. decembrī ZA prezentēs grāmatu “Skats uz Rīgu – 800”, un šī pasākuma ietvaros iecerēts parakstīt vienošanos ar Rīgas pilsētas domi un Biznesa augstskolu “Turība” par Rīgas balvas iedibināšanu, ar ko ik gadus apbalvotu labākos pētījumus par Rīgas vēsturi, ģeogrāfiju, vides sakopšanu, demogrāfiju, ekonomiku, kultūrsituāciju Rīgā, – lai Rīgas 800 gadu jubileja nenoslēgtos šajā, 2001. gadā, bet gūtu turpinājumu pilsētas izpētes un Rīgas patriotisma attīstībā.

Nupat Senāta sēdē noklausījāmies Rīgas domes un LZA izveidotās ekspertu komisijas starpziņojumu par iecerētās celulozes rūpnīcas iespējamo ietekmi uz Rīgas dzeramā ūdens kvalitāti – tur ir brīdinoši signāli.

8. decembrī LZA uzņemsim UNESCO ģenerāldirektoru Koičiro Macuuru; paredzēts Augstceltnes vestibilā atklāt plāksni par K. Barona Dainu skapja atrašanos šajā ēkā un pēc tam uzsākt nacionālās relikvijas – Pasaules atmiņas reģistrā iekļautās vērtības – atbilstošu aprūpi, piemērotas telpas izveidi, tiklīdz atrisināsim finansējuma lietas.

Pēdējā gadā ir veidojies arī dialogs ar Baznīcu, ar arhibīskapu J. Vanagu un pārējo konfesiju virsganiem. Man bija gods parakstīt Zvaigznes dienas aicinājumu par ētisko vērtību godā celšanu Latvijā, kura tiešs rezultāts ir televīzijas raidījums “Kas notiek Latvijā?”. 18. novembra ekumēniskajā dievkalpojumā lūgšanas pirmoreiz sacīja ne tikai garīdznieki, bet arī laji. Mēģināju izlūgties, cita starpā, Dieva svētību zinātnei Latvijā, jo Dievs ir vienīgais, kas spēj mūs uzklausīt un palīdzēt, pareizāk sakot, palīdzēt iekšēji sakārtoties, jeb, dzejnieka Leonīda Breikša vārdiem: “Dod mums spēku, dod mums drosmi, dod mums vienprātību, Tēvs!”.

Visa Zinātņu akadēmijas darbība, cik nu tas stāv mūsu spēkos, ir bijusi veidota, lai saglabātu zinātni Latvijā, parādītu tās noderīgumu sabiedrībai, tautai, valstij, jo desmit neatkarības gados zinātne, diemžēl, vēl nav īsti atradusi savu vietu sabiedrības apziņā, tās vērtību sistēmā, nav bijusi mūsu valsts prioritāšu sarakstā!

Ir dzirdēts pat runājam, ka atjaunotās Latvijas politiskā elite ir darījusi visu iespējamo un pat neiespējamo, lai iznīcinātu zinātni Latvijā, ka zināt ne tiek uzlūkota par padomju režīma reliktu, par trūcīgai valstij nepiedienīgu greznību, par vecāka gadagājuma ļaužu vaļasprieku, u. tml. Personiski es šādam viedoklim nepiekrītu. Sarunās ar Valsts prezidenti, Ministru prezidentu, ministriem, daudziem Saeimas deputātiem, pašvaldību vadītājiem Rīgā un Ventspilī, partiju vadītājiem, esam dzirdējuši daudz labu vārdu, atbalstu, vismaz deklaratīvu, zinātnei, bieži vien nācis arī šis tas reāls. Vienīgi attiecīgais budžeta finansējums, kas nepie ciešams zinātnes un tehnoloģiju attīstībai, radikālu stratēģisku lēmumu pieņemšanai, gadu no gada nav ticis piešķirts, un neskaitāmie, mums šķiet, pārdomātie projekti, koncepcijas, stratēģijas, memorandi par zinātni nogūluši plauktos, šķiet, pat nepāršķirstīti.

Domāju, ka lietas būtība ir cita – valsts ir trūcīga, līdzekļu visam nepietiek, ne allaž tos pietiekami efektīvi iegūst, ne allaž tos pareizi sadala un administrē. No zinātnes īstermiņā nekā īpaši negaida, un nekā īpaša tai arī nedod, jo nav tās naudas. Ja mums var būt gandarījums par Latvijas makroekonomiku, par nacionālā kopprodukta pietiekami strauju pieaugumu (uz citu Eiropas Savienības kandidātvalstu fona), tad ar sāpēm lasām, ka Latvija ierindojas pēdējās vietās līdzekļu piešķiršanā ne tikai zinātnei un augstākajai izglītībai, bet arī medicīnas un veselības aprūpei; diemžēl, ārišķībām un uzpūstas ierēdniecības uzturēšanai nauda atrodas. Ar kaunu mēs vai ik vakaru klausāmies mūsu televīzijā vai no ārzemju partneriem dzirdam ironiskas replikas par augsto korumpētības līmeni, “valsts nozagšanu”, neprasmi administrēt līdzekļus, par nesa kārtotu tiesu un policijas sistēmu, par to, ka Latgale varētu kļūt par vistrūcīgāko reģionu jaunajā Eiropā, par to, ka Latvijā esot viszemākās algas utt. Un diez vai varam priecāties par Latvijas “radošo pieeju cīņā pret mazo korupciju”, ko itin kā pozitīvā nozīmē esot izcēlis starptautiskās pretkorupcijas organizācijas “Transparency International” pēdējais ziņojums, jo šajā ziņojumā Latvija ierindota 59. vietā no 91 valsts (starp vidēji attīstītām Āfrikas valstīm – Ganu un Malavi; salīdzinājumam minēšu, ka Igaunija ierindojusies 28., bet Lietuva 38. vietā, bet tas, ka Krievija atrodas 79. un Ukraina – 83. vietā, mums patiešām varētu būt vājš mierinājums). Šos faktus minu ne tāpēc, lai vairotu mūsu sabiedrībā jau tā par daudz sazēlušo negatīvismu un nepavisam ne lai “nomelnotu” Latviju, bet lai loģiski izdarītu vienu secinājumu – kamēr nebūs sakārtota pati valsts, uz lielāku valsts atbalstu zinātnei grūti cerēt. Šodien Saeimā galīgā lasījumā pieņem Valsts budžetu 2002. gadam, kārtējo reizi zinātne nesaņem nekā papildus un finansējuma budžeta daļa noslīd jau zem apkaunojošiem 0,2% no IKP.

Taču tas nenozīmē, ka mums zinātnē ir tikai jāsūkstās un jānoplāta rokas, ka neko nespējam izdarīt. Man šķiet, ka 10 neatkarības gados tomēr esam paveikuši ļoti daudz, un galvenais rezultāts ir tas, ka pētniecību Latvijā vismaz saturiski tomēr ir izdevies “noturēt” civilizētas valsts līmenī, ka 10 neatkarības gados Latvijai izdevies izveidot tādu augstākās izglītības un zinātnes sistēmu, kas visumā atbilst demokrātiskas valsts principiem un jaunai ekonomiskai situācijai, dzīvojot ne lielā, pārejas posma transformāciju iedragātā valstī. Lai nu ko, bet pētniecību Latvijā Eiropas Komisijas ziņojumā pagaidām vērtē visai pozitīvi (piem., Agenda 2000), uzsverot veiktās reformas augstākās izglītības un zinātnes struktūrā, kuru rezultātā mūsu organizatoriskā un administratīvā sistēma ir salīdzināma ar Eiropas Savienības valstu sistēmām un Latvijai nav grūtību iekļauties vienotā Eiropas pētniecības telpā. Zināt ne Latvijai kaunu nedarīs, vismaz pagaidām, ciktāl tas atkarīgs no zināt niekiem pašiem. Taču, ja aplūkojam augstākās izglītības un zinātnes finansējuma īpatsvaru iekšzemes kopproduktā, zinātnieku skaitu uz 1000 strādājošiem, publikāciju skaitu uz vienu zinātnieku, doktorantu un īpaši aizstāvējušo doktoru skaitu, zinātnes infrastruktūru, tad tas vēl tālu atpaliek no ES valstu vidējā rādītāja un, kas varbūt vēl svarīgāk, tam gadu no gada nav tendences uzlaboties, drīzāk gan pasliktināties. Zinātnes lejupslīde Latvijā ārkārtīgi nepietiekamā finansējuma un pētnieku novecošanās dēļ nav noliedzama.

Tad nu rodas jautājums – kādu devumu Eiropas un pasaules zinātnei spēs dot Latvija laikā, kad tā iestāsies ES, un kāds varētu būt zinātnes devums pašai Latvijai, vai tas apmierinās… nē, ne jau pašus Latvijas zinātniekus, bet Latvijas valsti un Latvijas sabiedrību.

Latvijas Nacionālās attīstības plāna projektā (2001. g. novembris) pašreizējā Latvijas ekonomika ir raksturota kā maza un atvērta ekonomiskā sistēma, ar samērā mazu iekšējo tirgu. Līdzšinējā ekonomika ir balstījusies pārsvarā uz tām priekšrocībām, ko devis lētais darba  spēks, pieejamie dabas resursi (galvenokārt, koksnes ieguve) un izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Latvijas attīstību nākotnē paredzēts balstīt uz zināšanām balstītu, zinātņietilpīgu produktu ražošanu, ko nosaka gan pasaulē pieaugušais pieprasījums pēc šāda veida produktiem, gan Latvijas nelielā teritorija, ierobežotie resursi, bet tradicionāli augstais izglītības un zinātnes līmenis. Secinājums ir viens, ka šo līmeni nedrīkst jūtami pazemināt, bet pozitīvu attīstību spēj nodrošināt kaut minimāls finansējums un racionāla cilvēkresursu attīstība. Turklāt “nacionālo zinātņu” izkopšana ir mūsu kultūras identitātes pamats, turklāt pētniecība organiski saistīta ar augstākās izglītības kvalitāti. Visus šos argumentus mūsu valstī hroniski ignorē.

Hroniskā zinātnes finansējuma stagnācija Latvijā, atsaucoties uz to, ka vispirms nepieciešams radikāli reformēt zinātni un augstāko izglītību un tikai pēc tam tajā var ieguldīt līdzekļus, lielā mērā ir atruna. Bušmeisteres zirgi vispirms bija jāreanimē un jāuztur pie dzīvības, pēc tam varēja sākt domāt, vai tie būs izjādes zirgi, vai darba zirgi, vai uz ārzemēm pārdodami dzīvnieki. Arī Eiropas Komisijas pēdējā progresa ziņojumā (13. novembrī 2001. g. Strasbūrā) viennozīmīgi sacīts: “Lai Latvija integrē tos vienotajā Eiropas zinātnes telpā, svarīgi palielināt IKP izdevumus zinātnei un attīstībai (R&D)”. Finansējuma palielināšana ir conditio sinequanon, neatkarīgi no konkrētiem zinātnes organizācijas modeļiem.

Man šķiet, ļoti pamatoti mūsu Zinātņu akadēmijas viceprezidents Andrejs Siliņš šodien apspriešanai LZA pilnsapulcē izvirzīja Latvijas zinātnes attīstību tieši ES valstu zinātnes attīstības kontekstā nākamajiem 10 gadiem. Viņš ir Latvijas pārstāvis Eiropas nākotnes perspektīvas (forsight) grupā, kas analizē tehnoloģiju, zināšanu, izglītības attīstības tendences Eiropā. Oktobrī par šīm problēmām jau diskutēts Prāgā, decembrī šī projekta pirmo darbības gadu vērtēs Slovēnijā, Bledā.

Šis nākotnes redzējums ir ārkārtīgi svarīgs gan nākotnes zinātnei, gan nākotnes Eiropai. 1980. gadā zinātniskiem pētījumiem un izstrādēm Rietumos patērēja 240 miljardus dolāru (no tiem 40 miljardus dolāru ASV aizsardzības ministrijā). 2000. gadā šis rādītājs Rietumos ir 360 miljardi dolāru, no tiem ASV – 180 miljardu dolāru. “Lielā septiņnieka” valstis dod 90% pasaules R&D, no tiem ASV ap 50%, Japāna – 17,6%, Vācija – 6,6%, Lielbritānija – 5,7%, Francija – 5,1%, Ķīna – 1,6%, salīdzinoši apmēram tikpat arī Krievija. 21. gadsimta sākumā vairāk nekā puse jauno tehnoloģiju nāk no ASV, bet informāciju tehnoloģijas attīstībā ASV iegulda (uz iedzīvotāju) divreiz vairāk nekā Eiropā. Eiropas Savienība tātad dod vairāk nekā 20% jauninājumu pasaules zinātnē un tehnoloģijās, kopumā izvirzoties otrā vietā pasaulē aiz ASV, taču daudzās nozarēs (piem., materiālzinātnēs) jūtami atpaliekot. Eiropa jūtami atpaliek no Amerikas arī jaunu darba vietu izveidošanā, kaut arī ASV šogad vērojama stagnācija. Jauni atklājumi, jaunas tehnoloģijas, jaunas nozares tomēr top pirmām kārtām ASV, un jauno Eiropu šāds stāvoklis apmierināt nevar. Nav īstas skaidrības arī par zinātnes un jauno tehnoloģiju pamatten dencēm mazajās Eiropas valstīs. Nupat, 22.–23. novembrī, LZA telpās norisinājās Ziemeļvalstu Zinātņu padomju (dabaszinātņu jomā) komitejas (NOS-N) izbraukuma sēde Norvēģijas Zinātnes padomes priekš sēdētāja prof. Knuta Listēla (Liestøl) vadībā. Izrādas, ka arī Norvēģijā pēdējo 8 gadu laikā, tāpat kā  Latvijā, nav pieaudzis finansējuma procents zinātnei, un tas valstī izraisījis zināmu nemieru. Arī Dānijā un pat Vācijā dažādu politisku spēku ietekmē risinās diskusijas par zinātnes un augstākās izglītības dažāda stila reformām, un tas ir dabiski. Uzskata, ka šīs valstis nedrīkst pazaudēt savu fundamentālo zinātni, ka nedrīkst lolot praktiskos aspektus vien. Par mazo valstu zinātni globalizācijas apstākļos paredzēts spriest Ziemeļvalstu un Baltijas valstu zinātņu akadē miju konferencē Stokholmā 2002. gada aprīlī, kurp dosies arī Latvijas Zinātņu akadēmijas delegācija.

Varam secināt, ka zinātniskās pētniecības, kulturālās identitātes, jaunu tehnoloģiju jautājumi būs ļoti nozīmīgi un izšķirīgi, reāli veidojoties Eiropas Savienībai kā nacionālu valstu apvienībai – konfederācijai vai federācijai, ja Eiropa vēlēsies 21. gadsimtā būt pasaules avangardā, un tā to vēlēsies. Saka gan, ka Eiropas gadsimts ir bijis 19. gs., 20.gs. jau kļuvis par Amerikas gadsimtu, bet 21. gadsimts būs Āzijas gadsimts, taču mums jātic arī Eiropas nākotnei, gan apzinoties, ka Eiropas Savienību gaida lielas iekšējas problēmas un mums jābūt eiroreālistiem, nevis eironaivistiem.

Uz minēto 400 miljardu dolāru fona, ko attīstītās valstis iegulda R&D sektorā, tie Latvijas 18 miljoni (nu, lai būtu 30 miljoni) USD ir pasaulē ne pa manāms skaitlis, taču tā ir mūsu zinātne, mūsu valsts ekonomiskā un intelektuālā nākotne, un mums nav vienalga, kā tos liks lietā. Arī ES svarīgi redzēt ienākam jaunus partnerus, nevis ābečniekus, uzņemt valstis ar kreatīvām idejām. Manuprāt, Eiropas Savienība jau šodien var būt gandarīta par Latvijas speciālistiem ķīmijā, fizikā, informāciju tehnoloģijās, kas papildina tās potenciālu, un mūsu goda lieta ir uzturēt Latvijas pietiekamo prestižu kaut šajās jomās.

Tādēļ aicinu līdztekus A. Siliņa rosinātajai diskusijai ES kontekstā diskutēt šajā ZA pilnsapulcē un arī sekojošās neformālās pārrunās veidot šo diskusiju arī Latvijas (un varbūt Baltijas) kontekstā. Jo vairāk tādēļ, ka nupat IZM darba grupa ministra Kārļa Greiškalna vadībā ir izstrādājusi projektu “Augstākās izglītības un zinātnes attīstības programma 2002.–2010. gadam”, vai, pareizāk sakot, zinātnes attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam. Šīs vadlīnijas sevī ietver: 1) cilvēkresursu attīstību Latvijas zinātnē, 2) prioritāšu noteikšanu pētniecībā, 3) zinātnes attīstību universitātēs, 4) lietišķo pētījumu attīstību un to īpatsvara palielināšanu, 5) starptautiskās zinātniskās sadarbības veicināšanu.

Dokuments, manuprāt ir ļoti apsveicams – tas satur daudz racionālu ideju, kas liekami pamatā tālākai šīs jomas attīstībai Latvijā. Taču tur ir arī sadaļas un apgalvojumi, par ko zinātnieku sabiedrībā nav konsensa (vienprātības). Akcents te likts uz pētniecības visciešāko saistību ar augstskolām, īpaši universitātēm, un būtībā ap 2010. g. paredzēta gan drīz visa zinātnes budžeta novirzīšana tieši universitātēm, nelielu daļu gan atstājot zinātniskajiem centriem, kas veic augsta līmeņa fundamentālos un zinātniskos pētījumus. Pašreiz universitātēs integrētiem institūtiem ieteikts mainīt juridisko statusu, lai tie kļūtu par universitātes struktūrvienībām bez juridiskās personas tiesībām. Pret to iebilst (un, manuprāt, pamatoti) tieši spēcīgākie LU integrētie institūti, jo trūcīga finansē juma apstākļos institūtiem juridiska patstāvība nepieciešama kaut vai papildu finansējuma iespēju meklējumos. Dokumentā varbūt pārāk akcentēta pētniecības saistība ar studiju programmām, vienpusīgi traktēti institūtu integrācijas modeļi. Maz runāts par fundamentālajām zinātnēm, bet tieši tās nedrīkstētu pazaudēt! Nepiedodami maz uzmanības veltīts humanitārajām, nacionālajām zinātnēm. Nav pievērsta uzmanība apstāk lim, ka Latvijā kopš 1991. gada līdzekļu trūkuma dēļ nenotiek regulāras arheoloģiskas, etnogrāfiskas, dialektoloģijas, folkloras ekspedīcijas novados, bet tās nav tik viennozīmīgi saistāmas ar studiju programmām. Atņemot institūtiem juridisko personu tiesības un faktiski likvidējot tos, pastāv risks iznīcināt veselus Latvijai būtiskus humanitāro un sociālo zinātņu virzienus.

Tāpat pārdomas izraisa ieteikums pazemināt doktora disertāciju prasību līmeni; šajā ziņā varbūt būtu jāietur saprātīgs līdzsvars un arī jāizvērtē nākotnē projektēto “eirodoktoru” kritēriji. Atvirzot emeritēto zinātnieku skaita palielināšanu līdz 300 un to mūža grantu palielināšanu līdz Kultūrkapitāla fonda stipendiāta līmenim uz 2006.–2007. gadu, tiek liegta iespēja saņemt šo mūža grantu daudziem nopelniem bagātiem zināt niekiem, jo tieši tuvākajos gados gaidāma masveida emeritēšanās, veselas paaudzes noiešana no skatuves, kam varētu sekot zināms tukšums. Projektā gan ir runāts par jaunas zinātnieku paaudzes sagatavošanu Latvijā, bet maz vērības pievērsts smadzeņu noplūdei un spējīgāko zinātnieku reemigrācijai uz Latviju. Dokumentā nav arī paredzēts sakārtot universitāšu un institūtu īpašumtiesības. Liekas arī, ka nevajadzētu gluži sagraut jau esošo likumdošanu par zinātnisko darbību, “izgudrot velosipēdu” – tomēr uz priekšu arī jāvirzās! Līdzšinējā desmitgades pieredze zinātnes organizācijā jāizvērtē, vispusīgi un nesasteigti, ja kas nepieciešams, šis tas jāmaina, bet pārmaiņas nodrošināmas ar reālu finansējumu. Arī ar starptautiskas sadarbības veicināšanu.

Šīs ir dažas pārdomas un arī piezīmes, kas visbiežāk dzirdētas Zinātņu akadēmijā un Zinātnes padomē par visumā pozitīvi vērtējamo dokumentu; tajā ietvertas kodolīgas pamatdomas – par pētniecības atgriešanos universitātēs, kā tas zināmā (pat lielā) mērā bija pirmskara Latvijā, par jaunākās paaudzes piesaisti pētniecībai, arī par būtisku finansējuma palielinājumu zinātnei, par zinātnes attīstību reģionos (Daugavpilī, Liepā jā, Valmierā; nav gan īsti saprotams, kāpēc te nav arī Ventspils). Apsveicams, ka šajā dokumentā pēdīgi akceptētas arī Latvijas Medicīnas akadēmijas tiesības uz tālākpastāvēšanu, pretstatā līdzšinējai voluntārai un destruktīvai pieejai; domāju, ka Medicīnas akadēmija un jaundibinātā LU Medicīnas fakultāte spēs sadalīt savas darbības jomas un funkcijas.

Taču, šķiet, iecere daudzus bijušos ZA institūtus faktiski likvidēt (būtībā ar 2003. gadu) ir pārsteidzīga, jo Latvijas zinātnes galvenie sasniegumi arī pēdējā gadudesmitā tomēr pārsvarā nākuši no šiem institūtiem, un savas potences, šķiet, tie nav vēl tomēr izsmēluši. Dokuments rada iespaidu, ka augstākā izglītība ir vienīgais un galvenais zinātnes uzdevums, ka visas zinātnes problēmas Latvijā atrisināmas ar pētniecisko institūtu juridiskās patstāvības likvidēšanu vai pētniecības projektu finansēšanas sadales sistēmas pārveidošanu. Bet tā gluži nav – zinātne ir daudzfunkcionāla. Tādēļ aicinu līdz 2002. g. janvārim, kad paredzēta attīstības vadlīniju akceptēšana, mēģināt rast kompromisu, lai nesašķeltu un nepretstatītu zināt niekus un augstskolu docētājus, kas, mūsuprāt, nudien nevienam nav vajadzīgs un varētu tikai kaitēt abu jomu progresam Latvijā. Paredzu, ka arī par atsevišķu augstskolu tālāko likteni būs ne mazums diskusiju, jo galu galā nākotni nosaka ne jau “augšās” pieņemti dokumenti, bet pašu augstskolu dzīvotspēja un sabiedrības attieksme pret tām.

Domāju, ka pareizi rīkojas IZM un ministrs Greiškalns, iezīmējot ne tikai šī dokumenta, bet arī citu dokumentu hierarhisko struktūru. To skaitā ir zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģija, šīs attīstības programma, universitāšu reformu programma, – dokumenti, kurus būtu ieteicams izstrādāt un iesniegt Saeimai, varbūt vēl šim Saeimas sastāvam. Patīkami atzīmēt, ka arī politiskās partijas sāk atkal aktīvāk pievērsties zinātnes un augstskolu problēmām. Gribas cerēt, ka tas nav Saeimas priekš vēlēšanu gaisotnes ietekmē vien.

Maz esmu skāris inovatīvās zinātnes, augsto tehnoloģiju attīstības problēmas. Iecerētā Inženierzinātņu komitejas veidošana ZA ietvaros nav diez ko pavirzījusies. Varbūt šai vitāli nozīmīgajai problēmai varētu veltīt īpašu LZA pilnsapulci 2002. gada 1. pusē.

Šodien mēs ievēlēsim jaunus ZA locekļus, šodien mēs pasniegsim diplomus tiem, kam piešķirts godpilnais ZA goda doktora nosaukums, šodien mēs pasniegsim pelnītās LZA, valsts uzņēmuma “Latvijas Gaisa satiksme” un Izglītības fonda balvas, pasniegsim arī IZM balvas zināt niekiem. Šodien atzīmēsim grāmatas “Baltic States at Historical Cross roads” klajā nākšanu, šodien noturēsim paneļdiskusiju par Latvijas zinātnes virzību. Katrs no šiem pasākumiem nav formāls akts, aiz katra ir stāvējis nopietns darbs, nopietnas zinātniskas iestrādes. Un viss kopumā liecina, ka zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, ka tā attīstās, attīstās ciešā sakarā ar savu dabīgo partneri – augstāko izglītību, ar savu otru partneri – inovatīvo ražošanu un ar trešo partneri – nacionālo kultūru un polifonisko, multikulturālo, varbūt daļēji sašķelto Latvijas sabiedrību.

Ar šīm pozitīvām domām vēlos atklāt ZA pilnsapulci. Vēl pāris organizatoriska rakstura piezīmes. Saskaņā ar ZA prezidija lēmumu šodien īstenota jauna balsošanas procedūra, izsniedzot biļetenus pie reģistrā cijas, lai kopējā sapulces grafikā nebūtu jāzaudē laiks. Bez tam 2002. gada ZA Gada pilnsapulcē, kuru Senāts lūdz atļauju šoreiz sasaukt vēlāk nekā parasti – aprīļa pirmajā nedēļā (vai 4. aprīlī), tika iekļauts jautājums par grozījumiem ZA statūtos. Daļa priekšlikumu jau ir saņemta, akadēmijas locekļi tiek lūgti iesūtīt savus priekšlikumus vēlākais līdz 15. janvārim, lai komisija varētu sākt darbu grozījumu sagatavošanā.

UNESCO ģenerāldirektors
Koičiro Macuura Rīgā

No 7. līdz 9. decembrim Latvijā oficiālā vizītē uzturējās Koičiro Macuura, Apvienoto Nāciju Izglītības,
zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) ģenerāldirektors.

Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē Koičiro Macuura tikās ar inteliģences pārstāvjiem un kopā ar akadēmijas prezidentu profesoru Jāni Stradiņu atklāja piemiņas plāksni par godu Krišjāņa Barona Dainu skapim, kas šā gada septembrī tika iekļauts UNESCO “Pasaules atmiņas” reģistrā. Uzrunājot Latvijas inteliģences pārstāvjus, kas bija klāt šajā svinīgajā brīdī, augstais viesis atgādināja, ka dokumentārā mantojuma programma “Pasaules atmiņa” ir izveidota, lai apzinātu, aiz sargātu un darītu plaši pieejamu pasaules bibliogrāfisko vērtību krājumu. Notikuma lielo nozīmi Latvijas kultūras dzīvē izcēla Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš.

Par godu UNESCO ģenerāldirektora vizītei Latviešu folkloras krātuve sagatavojusi digitālu informatīvo materiālu par Dainu skapi. Viesis varēja iepazīties ar sešiem tūkstošiem tajā esošo lapiņu un noklausīties divus tautasdziesmu dziedājuma ierakstus no Alsungas un Baltinavas. Folkloras krātuves speciālists Aldis Pūtelis un profesors Mārtiņš Boiko pastāstīja par tikšanās laikā eksponēto “Latvju dainu” pirmizdevumu, kas ietvēra ap 218 tūkstošiem tautasdziesmu, un iesākto akadēmisko izdevumu ar vairāk nekā 1 miljonu 300 tūkstošiem tautasdziesmu, kas iecerēts 15 sējumos, pašlaik klajā laisti pirmie septiņi sējumi. Turpinās mūsu bagātā folkloras pūra datorizācija, ko jau sešdesmitajos gados vēl Kanādā uzsāka profesors Imants Freibergs. Tagad notiek Dainu skapja atvilktnītēs esošo 147 tūkstošu dziesmiņu skenēšana, lai “Pasaules atmiņā” paaudžu paaudzēs varētu glabāties Krišjāņa Barona mūža veikums.

Par Dainu skapja sākumiem zina stāstīt literatūrzinātniece Saulcerīte Viese. Lielā dziesmu jūra, kas plūda no Latvijas malu malām, bija jāorganizē vienotā, pārskatāmā sistēmā. Vispirms dziesmiņas bija jāpārraksta, jo tās bija iesūtītas visdažādākajos rokrakstos, bieži vien – neievērojot nekādus pareizrakstības likumus. Lai tās varētu sistematizēt, katra mazā četrrinde vai sešrinde tika glīti uzrakstīta uz savas zīmītes. Arī varianti. No sākuma Krišjānis Barons zīmītes glabāja tukšās papirosu čaulīšu kārbiņās, bet tad viņš atcerējās Tērbatas universitātes Zvaigžņu kataloga skapi, ko bija iepazinis savās astronomijas studijās. Un tā 1880. gadā smalkam vācu meistaram tika pasūtīts šis skapis pārrakstīto lapiņu glabāšanai un sistematizācijai. Skapim ir divas puses, katrā 35 atvilktnes, katrai atvilktnei 20 nodalījumi, un katrā nodalījumā var ievietot līdz 200 zīmītēm kopā ar norādījumiem par tautasdziesmu teicējiem un vietām, no kurienes dziesmiņas iesūtītas. Piepildīts ar dziesmām kā strops ar medus kārēm, Dainu skapis glabājas Latviešu folkloras krātuves seifā un tagad arī “pasaules atmiņas” reģistrā. Tam ir arī divas kopijas, ko par godu Dainu tēva 150. dzimšanas dienai 1985. gadā darināja Cēsu jaunie galdnieki. Viens skapis kopā ar plašo jubilejas izstādi apceļoja Berlīni, Helsinkus, Stokholmu un Maskavu un tagad ir radis mājvietu Krišjāņa Barona muzejā Rīgā, otrs atrodas Ivana Stankeviča un Krišjāņa Barona muzejā Uderevkā, bijušajā Voroņežas guberņā.

Zinātņu akadēmijā UNESCO ģenerāldirektors tikās ar akadēmijas vadību un pārrunāja turpmākās sadarbības perspektīvas. sarunā piedalījās ar UNESCO atbalstu izveidotā Starptautiskā biomedicīnas un biotehnoloģijas centra direktors Elmārs Grēns, kas šogad tika ievēlēts arī UNESCO starptautiskajā Bioētikas komitejā. Akadēmijas ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš pastāstīja, ka Latvijā ir senas un noturīgas tradīcijas sadarbībai ar UNESCO zinātnes jomā. Latvijas nacionālās komisijas zinātnes programmu kopīgais mērķis ir sabiedrības labklājības celšana, cilvēka un vides harmoniskas saskaņas veicināšana un ilgtspējīga attīstība. Nākamajos gados paredzēts atbalstīt vides zinātnes, veicinot Latvijas speciālistu līdzdalibu starptautiskajā hidroloģijas programmā, UNESCO programmā “Cilvēks un biosfēra” un Piekrastes reģiona ilgt spējīgas attīstības programmās, Starptautiskā biomedicīnas un biotehnoloģijas centra pētniecības un studentu apmaiņas programmu, sabiedrībā noritošo procesu pētniecības programmas un bioētiku visās nozarēs, kas skar cilvēku un dzīvnieku kā pētījumu objektu. Pats būdams bioloģijas zinātņu doktors, Macuuras kungs īpaši interesējās par tīra gaisa un tīra ūdens problēmām, pievērsdams uzmanību arī jautājumam par iespējamo celulozes rūpnīcas celtniecību Latvijā.

Būs Rīgas balva

Rīgā
2001. gada 5. decembrī

Latvijas Zinātņu akadēmija tās prezidenta Jāņa Stradiņa personā (turpmāk tekstā – Akadēmija) un Rīgas dome tās priekš sēdētāja Gundara Bojāra personā (turpmāk tekstā – Dome) noslēdz sekojošu līgumu:

1. Dome un Akadēmija vienojas kopīgi organizēt ikgadēju pasākumu “Rīgas balva” (turpmāk tekstā – Balva), kura ietvaros 2002. gada novembra beigās tiek pasniegta pirmā balva par nozīmīgāko zinātnisko pētījumu Rīgas vēsturē un kultūrvēsturē, arhitektūras un mākslas vēsturē, etnogrāfijā, demogrāfijā un etnisko attiecību izpētē, ģeogrāfijā, ekoloģijā un citās nozarēs, kas saistītas ar Rīgas attīstību.

2. Balvas iedibināšanu Dome un Akadēmija pasludina 2001. gada 5. decembrī grāmatas “Skats uz Rīgu” prezentācijā – Rīgas 800 gades izskaņā.

3. Dome uzņemas finansēt sākot no 2002. gada Rīgas balvu līdz 5000,00 Ls (pieci tūkstoši latu, 00 santīmi) apmērā.

4. Akadēmija apņemas nodrošināt Balvas ekspertu komisiju un balvas kandidātu atlasi, izvērtēšanu, veikt nominēšanu kopā ar sadarbības partneriem.

5. Akadēmija nodrošina, ka visos reklāmas un publicitātes pasākumos kā partneri tiek minētas abas līguma slēdzēju puses.

6. Pusēm savstarpēji vienojoties. Akadēmija balvas summas paplašināšanai var iesaistīt arī citus sponsorus utt.

Analogu līgumu 5. decembrī parakstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un SIA “Biznesa augstskola Turība” valdes priekšsēdētājs Juris Birznieks.

Tajā augstskola uzņemas finansēt, sākot no 2002. gada, kā arī turpmāk katra gada Rīgas balvu Ls 1000 apmērā.

Pielikums
LZP ZSKK 2001. gada 28. novembra lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Agris GAILĪTIS (fizika).

Dz. 18.11.1935., Dr. phys. (1964), LU Fizikas institūta vadošais pētnieks, LU Fizikas institūta direktors (1998–2000). Zinātniskā darba virzieni: teorētiskā fizika, magnētiskā hidrodinamika, plazmas fizika, debess mehānika, atomi stipros lāzeru laukos.

97 zinātnisku publikāciju autors. Vairākas A. Gailīša publikācijas guvušas starptautisku ievērību, viņa izvirzītais magnētiskā lauka pašierosmes modelis ieguvis nosaukumu “Gailīša dinamo”. 1999. gadā LU Fizikas institūtā realizēts unikāls eksperiments, ar kuru apstiprināts A. Gailīša prognozētais magnētiskā lauka ģenerācijas mehānisms. LZA E. Siliņa balvas (2001) laureāts.

Juris JANSONS (mehānika).

LZA kor. loc. (1999), dz. 16.09.1939., Dr. habil. sc. ing. (1992). LU Polimēru mehānikas institūta direktors. Zinātniskās intereses – kompozīto materiālu mehānika. LZP priekšsēdētājs (2001), LU PMI promocijas padomes priekšsēdētājs (1998-), LZA Senāta loceklis ar padomdevēja balsstiesībām (2001). Žurnāla “Mechanics of Composite Material” atbildīgais sekretārs. Latvijas pārstāvis Eiropas komisijas 5. ietvarprogrammas komisijā “Competitive and Sustainable Growth” un COST programmā. Publicēti 58 zinātniski darbi.

Andris KRŪMIŅŠ (fizika).

LZA kor. loc. (1999), dz. 31.03.1943., Dr. habil. phys. (1986), LU CFI direktors (1992–1999), direktora v.i. (2000–), LU profesors, Ekselences centra CAMART zinātniskais koordinators. Zinātniskās intereses – jaunu mikroelektronikā un fotonikā izmantojamu materiālu sintēze, pētniecība un izstrāde. Viens no Latvijas segnetoelektriķu fizikas skolas veidotājiem. Starptautiskās lietišķās optikas biedrības, Amerikas un Latvijas Fizikas biedrības biedrs. Strādājis Kārļa universitātē (1974), Šveices Federālajā Tehnoloģiskajā institūtā (1976–1977), Osnabrukas universitātē (1982–1983), Kioto universitātē (1993–1994). Publicēti 172 zinātniski darbi.

Īzaks RAŠALS (bioloģija).

LZA kor. loc. (1996), dz. 29.06.1947, Dr. habil. biol. (1993), LU Bioloģijas institūta Augu ģenētikas laboratorijas vadītājs (1990–),LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors. Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis (1994), Baltijas valstu Ģenētisko biedrību federācijas Padomes priekšsēdētājs (1994–2001), Latvijas ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents (1985), LZA Vēstis, B daļas (dabaszinātnes) redakcijas kolēģijas vadītājs (1996–).

Galvenās zinātniskās intereses saistītas ar augu ģenētiskās mainības izpēti un tās eksperimentālo paaugstināšanu, augu imunitātes ģenētiku, augu ģenētisko resursu saglabāšanu.

Izstrādātas jaunas augu ģenētiskās mainības noteikšanas un paaugstināšanas metodes, pētītas ģenētiskās mainības īpatnības plašam augu sugu lokam, iegūtas jaunas miežu formas, kuras tiek izmantotas ģenētiskos pētījumos un selekcijas procesā. vairāk nekā 225 zinātnisko publikāciju autors. Latvijas PSR ZA Prezidija prēmija par darbu ciklu “Matemātisko metožu lietošana ģenētiskajos selekcijas pētījumos” (1972), PSRS ZA akadēmiķa Nikolaja Vavilova 100 gadu jubilejas medaļa (1987).

Arnis Vīksna

LZA kor. loc. (1995), dz.25.02.1942, Dr. med. (1971), LMA Dr. med. h. c. (1994). LU Medicīnas fakultātes medicīnas vēstures profesors. Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents (1996), Baltijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas viceprezidents (2001). Internacionālās Medicīnas vēsturnieku asociācijas īstens loceklis (1994).

Zinātniskās intereses – medicīnas un veselības aprūpes procesi Latvijā, ievērojamu mediķu darbība, Tērbatas loma Latvijas zinātnē un kultūrā, Latvijas augstskolu vēsture, medicīnas pieminekļu apzināšana, mediķu biogrāfisko datu koncentrēšana, Latgales medicīna, farmācijas un veterinārmedicīnas vēsture, apdrošināšanas medicīna Latvijā, pagātnes pieredzes izmantošana tagadnes pārveides procesos. Publicētas 17 grāmatas, 49 brošūras, 191 zinātnisks raksts, 74 tēzes, 765 populārzinātniski raksti, 1993 enciklopēdiski raksti, 26 recenzijas, 352 informatīvi raksti. Paula Stradiņa balvas (1987), Dāvida Hieronīma Grindeļa medaļas (1995) laureāts.

GODA LOCEKĻI

Gunārs Asaris – arhitekts.

Dz. 1934. g. Dr, arch., Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta konsultants, no 1971. līdz 1998. g. Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Latvijas Arhitektu savienības biedrs (1963), Reģionālās Arhitektūras akadēmijas īstenais loceklis (1993). Jāņa Baumaņa prēmijas arhitektūrā laureāts (1999). Salaspils memoriāla līdzautors, pieminekļa Audriņu traģēdijas upuriem, A. Upīša pieminekļa Kronvalda parkā, K. Barona pieminekļa Vērmanes dārzā u. c. līdzautors. Publicējis 4 grāmatas par arhitektūru, t. sk. “Rīga šodien un rīt” (1972), “Laikmeta ritmi” (1981), “Padomju Latvijas memoriālie ansambļi” (kopā ar I. Strautmani, 1986), u. c.

Maija Einfelde – komponiste.

Dz. 1939. g. Studējusi kompozīciju Latvijas Valsts konservatorijā, J. Ivanova kompozīcijas klasē, to absolvējusi 1966. g. Kompozīcijas jomā darbojas kopš 60. gadu sākuma, intensīvi kopš 70. gadu otrās puses. Daiļrades pirmajā periodā (līdz 80. gadu vidum) pievērsusies galvenokārt instrumentālai kamermūzikai, vēlāk arī ērģelmūzikai un kora mūzikai. Viņas mūzikas galvenie interpreti ir ērģelnieki L. Bulava, T. Deksnis, vijolnieks J. Bulavs, čelliste M. Prēdele, Radio koris S. Kļavas un K. Putniņa vadībā, koris “Kamēr”, koris “Latvija” u. c.

90. gadu otrajā pusē viņas mūzikai pievērsušies daudzi ārzemju izpildītāji – Hilharda ansamblis (Lielbritānija), Vankūveras kamerkoris (Kanāda), Nīderlandes radio koris u. c. Viņas mūzika atskaņota starptautiskos festivālos, skaņdarbs Ziemas pasaka (Conte Hivemal) izdots Parīzes izdevniecībā Alphonse Leduce (1992), skaņdarbi Mazā balāde un Gloria laisti klajā Ķelnes izdevniecībā Wolfgang Haas. Pagaidām vienīgā no latviešu komponistiem ieguvusi Grand Prix starptautiskajā Barlova konkursā 1997. g. par kameroratoriju Pie zemes tālās… (ASV). Lielās mūzikas balvas laureāte (1997).

Kārlis Zariņš – mākslinieks.

Dz. 1930. g., Latvijas Nacionālās operas solists. Beidzis Latvijas konservatorijas prof. A. Viļumaņa klasi (1960), stažējies Bulgārijā pie prof. I. Josifova (1960–61), kopš 1960. g. solists Latvijas Nacionālajā operā, dramatiskais tenors. Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. PSRS Tautas mākslinieks (1976), R. Bērziņa prēmijas laureāts (1981), Lielās mūzikas balvas laureāts (1994). Uzstājies Vācijā, Austrijā, Šveicē, Francijā, Spānijā, Holandē, Anglijā, Kanādā, ASV u. c., bijis PSRS Lielā teātra ārštata solists, dziedājis galvenās partijas operās “Aīda”, “Turandota”, “Pajaci”, “Toska”, “Pīķa dāma”, “Lučija di Lamermura” u. c., uzstājies ar plašām koncertprogrammām.

ĀRZEMJU LOCEKĻI

Dzintra Bonda

Dz. 1.09.1940., Dr. phil. valodniecībā (1971), Ohaijo universitātes profesore (ASV). Angļu un latviešu valodas fonētiķe, regulāri referē starptautiskos fonētisko zinātņu kongresos, t. sk. Baltistikas kongresos un Baltijas studiju konferencēs. 26 grāmatu, to daļu vai konferenču materiālu līdzautore, 58 zinātnisku rakstu autore starptautiskos žurnālos. Saņēmusi Amerikas Akustikas savienības sudraba sertifikātu, Ohaijo universitātes izcilības apbalvojumu. 2000. gadā saņēmusi IREX grantu projektam Latvijā “Valodas kontakti un valodas maiņa: latviešu un krievu valodas piemērs”. Veicinājusi latviešu valodnieku darbu starptautisko popularizēšanu, palīdzējusi latviešu fonētiķiem apgūt citu valstu pētnieku pieredzi.

Oļģerts Dumbrājs (Somija)

Dz. 16.02.1942. (Rīgā), Ph. D. fizikā, profesors, pētnieks, Somijas Zinātņu akadēmija. Beidzis Latvijas Universitāti, doktora grādu ieguvis Maskavas universitātē, kopš 1977. gada strādā dažādos zinātniskos centros Somijā, Dānijā, Vācijā. Nodarbojas ar fundamentāliem pētījumiem kodolteorijā un elementārdaļiņu teorijā, pēdējos gados pievērsies kodolenerģētikas problēmām, veicot aprēķinus lielas jaudas un augstas frekvences girotroniem kodoltermiskās sintēzes reaktoriem. Šie darbi tiek veikti sadarbībā ar Vācijas, Krievijas un Latvijas zinātniekiem. Organizē Latvijas zinātnieku sadarbību ar Eiropas Atomenerģijas komisiju, ārzemju augstskolām un laboratorijām, kopā ar Latvijas zinātniekiem publicējis 5 rakstus, nolasījis 3 lekciju kursus Latvijas augstskolās. 200 zinātnisku publikāciju, t. sk. 1 monogrāfijas un 3 patentu autors.

Juris Pēteris Svenne (Kanāda)

Dz. 14.02.1939. (Rīgā), Ph. D. fizikā, profesors Manitobas universitātē. Pasaulē pazīstams speciālists kodolfizikā un kvantu teorijā. Sadarbojas ar LU Ķīmiskās fizikas institūtu un LU Cietvielu fizikas institūtu, lasījis lekciju kursu Latvijas Universitātē, veicinājis Latvijas fiziķu sadarbību ar Manitobas universitāti, kurā pašlaik izglītību doktorantūrā turpina divi Latvijas Universitātes maģistranti. Aptuveni 80 zinātnisku publikāciju autors.

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻI

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā

Astronomija

Māris Ābele

Dz. 27.04.1937., Dr. phys. (1964), LU Astronomijas institūta vadošais pētnieks. Starptautiski pazīstams astronomisko instrumentu būves speciālists, konstruējis augstas precizitātes fotogrāfiskās kameras un lāzertālmērus, no kuriem lāzertālmērs LS–105 joprojām ir viens no labākajiem šāda tipa instrumentiem pasaulē un tiek izmantots novērojumu veikšanai vairākās starptautiskās programmas. Viņa ieguldījumu zinātnes un tehnoloģiju attīstībā apstiprina 30 autorapliecības, aptuveni 40 zinātnisku publikāciju autors. LZA F. Candera balvas laureāts (2000).

Enerģētika

Leonīds Ribickis

Dz. 24.08.1947. Dr. habil. sc. ing. (1994). Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors, RTU  Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Industriālās elektronikas un elektronikas institūta direktors. Veic aktīvu zinātnisku sadarbību daudzu starptautisku projektu ietvaros, VAS “Latvenergo” padomes loceklis, dažādu Latvijas un starptautisko institūciju eksperts, Latvijas delegāts ES 5. Ietvara pētniecības un attīstības programmā DG Research “Energy”. Zinātniskie darbi ir vairāk ar praktisku ievirzi dažādās enerģētikas nozarēs – elektrotehnikā, energoelektronikā, industriālajā elektronikā, automatizācijā. 6 monogrāfiju, 12 mācību un metodisko grāmatu, vairāk nekā 100 zinātnisku publikāciju un 43 izgudrojumu autors.

Fizika

Jurijs DEHTJARS

Dz. 19.06.1947., Dr. habil. phys. (1992). Rīgas Tehniskās universitātes Biomedicīnas inženierzinātņu un mikrotehnoloģiju institūta direktors un profesors. Zinātniskā darba virzieni – fizika, medicīnas fizika, cietvielu fizika, virsmas fizika, elektronu (ekzolektronu un duālā) spektroskopija. Latvijas Medicīnas inženierzinātnes un fizikas biedrības prezidents, ASV Materiālu pētīšanas biedrības loceklis, Eiropas medicīnas fizikas biedrības federācijas loceklis u. c. Latvijas valsts prēmija (1989). Vadījis vairākas starptautiskās un akadēmiskās programmas un ar medicīnisko fiziku saistītus projektus (PECO, TEM PUS, SZF u. c.). Kopā aptuveni 225 publikācijas, starp tām 2 monogrāfijas, 93 zinātniski raksti, 90 konferenču tēzes, 19 izgudrojumi.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā

Ruta Muceniece

Dz. 24.03.1954., Dr. habil. biol. (1999), LU Medicīnas fakultātes farmācijas studiju programmas direktore, asoc. prof. Zinātniskās intereses – neiroiekaisuma un imūno reakciju regulācijas iespējas ar melanokortīniem un to mimētiķiem, jaunu zāļu vielu dizaina pētījumi. Strādājusi Umeā universitātē (1992–1993), Upsalas universitātē (1993–2000), vadījusi vairākus starptautiskus grantus un programmas, pašlaik koordinē Visbijas programmas sadarbību starp Zviedriju un Baltijas valstīm, vada apmaiņas programmu starp Zviedrijas Farmācijas augstskolu un LU Medicīnas fakultāti. Kopā 132 zinātniskas publikācijas, 7 patenti.

Materiālzinātnes

Bruno Andersons

Dz. 22.07.1951., Dr. chem., (1981). KĶI Zinātniskās padomes priekšsēdētājs, Koksnes bionoārdīšanās un aizsardzības laboratorijas vadītājs. Zinātniskās intereses – koksnes struktūras pētījumi, koksnes modifikācija, koksnes biodegradācijas mehānismu izpēte. No 1994. līdz 1997. g. Latvijas–Vācijas projekta par kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveidošanu Latvijā Latvijas sadaļas vadītājs, projekta rezultātā izveidota Koksnes un tās materiālu aizsardzības un emisijas testēšanas laboratorija, akreditēta Latvijā (LATAK) un Vācijā. LZP projektu un tirgus orientētu pētījumu projektu vadītājs, kopā ar Lielbritānijas, Vācijas un Nīderlandes kolēģiem sagatavots projekts ES RTD 5. Ietvarprogrammai. vairāk nekā 80 zinātnisku rakstu un 3 autorapliecību autors.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā

Inesis Feldmanis

Dz. 1.08.1949., Dr. habil. hist. (1994). Profesors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas vadītājs, LU Vēstures zinātņu promocijas padomes priekšsēdētājs, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis. Zinātniskās intereses – Latvijas iekšpolitika un ārpolitika starpkaru periodā, vācu un krievu faktors Baltijā, Latvijas un Vācijas attiecības 20. un 30. gados. Kopš 1993. g. līdzdarbojies 13 starptautiskos zinātniskos projektos. Publicējis aptuveni 140 darbus, t. sk. 5 monogrāfijas un 2 dokumentu krājumus, piedalījies 35 starptautiskās zinātniskās konferencēs.

Benedikts Kalnačs

Dz. 25.02.1965. Dr. habil. philol. (1999), LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors, Liepājas Pedagoģiskās akadēmijas asoc. profesors (2001). LZP ekspertu komisijas priekšsēdētājs valodniecībā, literatūrzinātnē, folkloristikā un mākslas zinātnēs, LU Promocijas padomes priekšsēdētājs literatūrzinātnē, folkloristikā un komunikāciju zinātnēs. Latvijas Rakstnieku savienības biedrs. Zinātniskās intereses – latviešu dramaturģija un salīdzināmā literatūrzinātne. 3 monogrāfiju, vairāk nekā 40 zinātnisku rakstu autors. LZA V. Plūdoņa balvas laureāts (2000).

Aivars Tabuns

Pedagoģija, vad. A. Špona, T. Koķe

* Virzīt pedagoģiskos pētījumus kooperatīvās didaktikas teorētisko pamatu izstrādē.
* Mācībās, studijās un pētniecībā īstenot kompleksu pieeju problēmu izpētē, jaunu zināšanu radīšanā, cilvēka dzīves kvalitātes pilnveidei.
* Zinātniski izvērtēt profesionālo un akadēmisko programmu mijsakarības un izstrādāt ieteikumus IZM par grādu atbilstību Eiropas valstu praksei.
* Sekmēt intensīvāku un rezultatīvu zinātnisko darbu izstrādi grupās, paaugstinot pētījumu rezultātu savstarpējo salīdzinājumu.
* Pārskatīt doktora darba aizstāvēšanai izvirzītās prasības, veicinot operatīvāku disertāciju aizstāvēšanu, samazinot birokrātiskos šķēršļus.

Astronomija, vad. A. Balkavs-Grīnhofs

* Lai rosinātu jaunatnes interesi par zinātni un piesaistītu to eksaktajām zinātnēm, kongresam ieteikt Latvijas Izglītības un zināt nes ministrijai atrast līdzekļus:

a) populārzinātnisku grāmatu un žurnālu izdošanas veicinā šanai,
b) populārzinātnisko žurnālu, piemēram, “Zvaigžņotā Debess”, “Terra” u. c. dāvināšanai visām Latvijas skolām.

Zinātnes un tehnikas vēsture, vad. M. Baltiņš, A. Vīksna

* Turpināt darbu zinātnes un tehnikas vēstures izpētē, tuvāko tikšanos paredzot LU gadskārtējās zinātniskās konferences Zinātņu vēstures un muzejniecības sekcijas sēdē 2002.gada janvārī.

Tālais ceļš

Šoreiz – par kongresa atskaņām, tā sakot, kosmiskā plāksnē. Bijušais Fizikas institūta zinātnieks Benjamiņš Joffe, kurš tagad dzīvo un strādā ASV, kongresā stāstīja par savu darbu, gatavojot lidojumam uz Saturnu starpplanētu  kuģi Cassini. Vēlāk B. Joffe atsūtīja vairākus attēlus no tā laika, kad viņš nodarbojās ar dažādiem tehniskiem risinājumiem, kas bija jāveic, lai Cassini varētu doties tik tālā un ilgā ceļā. Parādīju tos informātiķim un kaislīgam astronomijas amatierim, žurnāla “Zvaigžņotā Debess” redkolēģijas loceklim Mārtiņam Gillam (atcerieties laikrakstā “Diena” Mārtiņa Gilla brīnišķīgo ziemeļblāzmas fotogrāfiju). Aplūkojis lidojuma shēmu, Mārtiņš teica: “Es jums atsūtīšu jaunāku, precīzāku” un piekrita pastāstīt par to, ko Cassini dara šobrīd.

– Cassini nosaukts Parīzes Observatorijas pirmā direktora Žana Domenika Kassini vārdā. Tas ir milzīgs aparāts, vairāk nekā 5,5 tonnas smags, lielākais no amerikāņu starpplanētu aparātiem. Vairāk nekā puse no svara ir manevriem paredzētā raķešu degviela. Aparāta lidojums gan ir aprēķināts tā, lai, palidojot garām Venērai, Zemei un Jupiteram, tas izmanto šo planētu gravitācijas laukus, kas piedod komiskajam kuģim paātrinājumu – ja kosmiskais aparāts lido planētas kustības virzienā, tā it kā “izsviež” to uz āru. Jo vairāk izdodas sakombinēt planētu pārlidojumus, jo ceļošanas laiks ir īsāks. Taču ir jāveic arī lidojuma korekcijas – gan izejot no orbitām, gan, jo sevišķi, tuvojoties Saturnam, lai neaizskrietu tam garām vai, gluži otrādi, nepieskrietu pārāk tuvu, tādēļ ir nepieciešamas lielas degvielas rezerves.

Cassini startēja 1997. gada 15. oktobrī, vēlāk nekā sākumā bija paredzēts. Tā ierašanās pie Saturna plānota 2004. gada 1. jūlijā. Divas reizes pārlidojis Venēru – 1998. gada 26. aprīlī un 1999. gada 24. jūnijā, Cassini Zemi pārlidoja 1999. gada 18. augustā un tad devās tālāk uz Jupiteru, kuru pārlidoja 2000. gada 30. decembrī. Pašlaik tas atrodas pašā neinteresantākajā lidojuma fāzē, kad netiek darbinātas antenas, nenotiek sakaru seansi. Tos atjaunos apmēram pusgadu pirms ierašanās pie Saturna. Saturna orbitā Cassini veiks pētījums vismaz četrus gadus. Ja pa to laiku nebūs radušās kādas neatrisināmas tehniskas problēmas un finansiālais stāvoklis atļaus arī turpmāk uzturēt aparatūru un komandu, kas apkalpo Cassini novērojumus, tad tā misiju varētu vēl paildzināt. Tāda pieredze jau ir – kosmiskais aparāts Galileo, kurš uz Jupiteru devās 80. gadu otrajā pusē, joprojām atrodas tā orbitā. Arī Vojager, kuri deva pirmos krāsainos Marsa, Jupitera, Saturna, Urāna un Neptuna attēlus, stipri vien pārsniedza savu plānoto darbības laiku. Cerēsim, ka arī Cassini mūžs būs garš un auglīgs.

Mārtiņš Gills vārdu turēja un atsūtīja Cassini lidojuma trajektorijas jaunāko, precīzāko variantu. Negribētos domāt, ka arī Latvijas zinātne šobrīd atrodas garajā “tukšajā” lidojumā, kad aparatūra atslēgta. Cita pēc citas tiek pasniegtas un iedibinātas balvas un stipendijas, liecinot, ka arvien paplašinās mecenātisms – VU “Latvijas Gaisa satiksme”, kas kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Izglītības fonda mērķprogrammu “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” pasniedza 2001. gada balvas diviem izciliem zinātniekiem – Igoram Kabaškinam un Edgaram Bervaldam, pēc priekšsēdētāja E. Kizenbaha vārdiem, ir trāpījusi desmitniekā, jo ir pēc skaita desmitā, ar kuru Latvijas Zinātņu akadēmijai ir šāds sadarbības līgums. 5. decembrī, atzīmējot grāmatas “Skats uz Rīgu” klajā nākšanu, LZA noslēdza vēl divus sadarbības līgumus – ar Rīgas domi un SIA “Biznesa augstskola Turība”, kuri vainagosies ar Rīgas balvu par nozīmīgiem zinātniskiem pētījumiem Rīgas attīstībā. Latvijas zinātnieki “vinnē” starptautiskos projektu konkursos. Un, ja arī no Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunā papildinājuma gados īsti jauns ir tikai Benedikts Kalnačs, arī par pārējiem var teikt, ka ievēlēšana ir ne tikai nopelnu atzīšana, bet arī avanss, kas jāattaisno ar aktīvu un radošu darbu. Lai sokas viņiem, lai sokas mums, lai sokas visiem “Zinātnes Vēstneša” lasītājiem! Priecīgus Ziemassvētkus  un radošu veiksmi 2002. gadā, kuru vienādi var uzrakstīt no abiem galiem. Tiksimies jaunajā gadā!

ANDA OREHOVA

par tematu “Nodokļu sistēmas izmantošanas iespējas uzņēmēj darbības veicināšanai Latvijā”.

Promocijas darba recenzenti: Dr. habil. oec., prof. Andris Sproģis, Dr. oec., prof. Alberts Zvejnieks, Dr. oec., prof. Ingrīda Jakušonoka.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2002. gada 8. janvārī notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertācijas pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

plkst. 13.00

RAHELA KRUPA

Temats “Skolotāju attieksmes veidošanās pret mācībām heterogēnā pirmajā klasē”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., prof. D. Lieģeniece, Dr. habil. paed., Dr. habil. psych. A. Vorobjovs, Dr. paed., asoc. prof. B. Briede;

plkst. 15.00

LEONĪDS KAUFMANS

Temats “Augstas klases peldētāju specializēto treniņu in divi duālā modelēšana un spēka kvalitāšu pilnveidošanas metodika”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., prof. A. špona, Dr. habil. paed., prof. N. Ja ruž nijs, Dr. prof. J. Vrijens (Beļģija).

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2002. gada 17. janvārī plkst. 10.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakš nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Lielā ielā 2, 114. telpā

ARTA KRONBERGA

aizstāvēs promocijas darbu “Tritikāles selekcijas izejmateriāla raksturojums un Latvijas agroekoloģiskajiem apstākļiem piemērota šķir nes modeļa izstrāde” lauksaimniecības doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. biol. Īzaks Rašals, Dr. agr. Sofija Kaļiņina, Dr. agr. Zinta Gaile.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.

* * *

2002. gada 17. janvārī plkst. 12.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

IRINA DIREKTORENKO

Temats “Studentu klavierspēles iemaņu veidošanās pedago ģiskie priekšnosacījumi”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., prof. I. Žogla, Dr. habil. paed., prof. D. Zariņš, ped. zin. doktors, prof. Ģ. Cipins (Maskava).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2002. gada 25. janvārī plkst. 10.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Lielā ielā 2, 114. telpā

SANITA ZUTE

aizstāvēs promocijas darbu “Izlases kritēriji auzu hibrīdajās populācijās un to nozīme perspektīvu līniju ieguvē” lauksaimniecības doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. biol. Ina Belicka, Dr. agr. Maija Gaiķe, Dr. biol. Dace Grauda.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.

* * *

Latvijas Universitātes Bioloģijas zinātņu nozares 1. promocijas pa dome 2001. g. 14. novembra sēdē, pamatojoties uz recenzentu Dr. biol. J. Priednieka, Dr. biol. V. Spunģa un Dr. biol. G. Brūmeļa atzinumiem, disku sijas un aizklātās balsošanas rezultātiem (par – 13, pret – nav, nederīgi biļeteni – nav) nolēma Agņa Šmita Zviedri jā, Zviedrijas lauksaimniecības zinātņu universitātē iegūto filozofijas doktora (Doctor of philosophy) grādu par disertāciju “Defoliācijas ietekme uz priežu sprīžotāja Bupalus piniarius attīstību” pielīdzināt Latvijas republikas zinātniskajam doktora (Dr. biol.) grādam bioloģijas zinātņu nozares ekoloģijas apakšnozarē.

* * *

Latvijas Universitātes Bioloģijas zinātņu nozares 1. promocijas padome 2001. g. 14. novembra sēdē piešķīra bioloģijas doktora (Dr. biol.) zinātnisko grādu Hamburgas universitātes Koksnes bioloģijas institūta asistentei Gunai Noltei (Guna Noldt) Bioloģijas nozares ekoloģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Swietenia macrophylla King un Carapa guianensis Aub. (Meliaceae) sakņu raksturojums atšķirīgos augšanas apstākļos”.

Balsošanas rezultāti: par – 13, pret – nav, atturas – nav.

* * *

LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē 2001. g. 3. decembrī Dace Kaužēna aizstāvēja promocijas darbu par tēmu “Videi draudzīga uzņēmējdarbība Latvijā” un viņai tika piešķirts ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskais grāds apakšnozarē “Ekonometrija”.

* * *

Ar Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes 2001. gada 6. decembra lēmumu Nr. 8 Sandra Rone ieguvusi pedagoģijas doktora zinātnisko grādu (Dr. paed.) par promocijas darbu “Humānas personības audzināšana vidusskolas pedagoģiskajā procesā”.