Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  21. janvāris: 2 (231)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Rīga 2002.gada 8.janvārī

Frīdriha Candera balvu astronomijā – Dr.habil.phys. Jurim Žagaram – LU Astronomijas institūts – par vienotas tematikas zinātnisku darbu kopumu “Zemes mākslīgo pavadoņu redzamā kustība”.

Frīdriha Candera balvu mehānikā – Dr.sc.ing. Valerijam Poļakovam – LU Polimēru mehānikas institūts – par darbu ciklu “Slāņaino kompozītu konstrukciju elementu aprēķinu metodes, ievērojot lokālus efektus”.

Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē – Dr.sc.ing. Mārim Daugavietim – Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” – par vienotas tematikas darbu kopu “Pētījumi meža izejvielu pilnīgas izmantošanas tehnoloģiju un jaunu produktu izstrādē”.

Pauļa Lejiņa balvu – Dr.agr. Mārai Skrīvelei – Valsts Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacija – par intensīvas augļkopības zinātnisko pamatu izstrādi Latvijas apstākļos.

Kārļa Mīlenbaha balvu – Dr.philol. Dzintrai Hiršai – Valsts valodas centrs – par devumu latviešu valodas kā valsts valodas statusa iedzīvināšanā un nostiprināšanā.

Paula Stradiņa balvu –  LZA.īst.loc. Jānim Volkolākovam – Latvijas medicīnas akadēmija – par nozīmīgu ieguldījumu sirds un asinsvadu ķirurģijas attīstībā Latvijā 30 darba gados.

Tālivalža Vilciņa balvu – Dr.soc. Brigitai Zepai – LU Sociālo zinātņu fakultāte – par rakstu kopu “Indivīds un politika pārmaiņu laikā”.

Ludviga un Māra Jansonu balvu — Jānim Alnim – M.Sc., LU Fizikas un matemātikas fakultātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta doktorantam – par darbu “Atomu un molekulu spektroskopija ārējā elektriskā un magnētiskā laukā, izmantojot skanējamus diožu lāzerus”. Vadītājs LZA īst.loc. M.Auziņš.

Mārtiņa Straumaņa – Alfrēda Ieviņa balvu – Remo Merijam Meri – M.Sc., RTU Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultātes Polimēr materiālu institūta doktorantam – par darbu “Poliēsteru un poliolefīnu reciklēšana un polimērmaisījumu īpašību izpēte”. Vadītājs Dr.sc.ing. J.Zicāns.

Z.Mauriņas balvu – Danielai Balodei (Kacai) – M.Sc., LU Filoloģijas fakultāte – par darbu ““Debesu dāvana” A.Čaka mīlas lirikas kontekstā”. Vadītāja Dr.habil.art. S.Radzobe.

3. Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt LZA balvas jaunajiem zinātniekiem:

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa

1. Marijai Mihailovai – LU Bioloģijas fakultātes maģistrantei – par darbu “Hepatīta B vīrusa ģenētiskā analīze”. Vadītāja Dr.biol. I.Sominska.

2. Ivetai Ūzuliņai – Dr.chem., LU Ķīmijas fakultātes lektorei – par darbu “Polimerizēties spējīgu   virsmas aktīvo   vielu sintēze, to pielietošana emulsijas polimerizācijā un radikāļu kontrolētajā emulsijas polimerizācijā”. Vadītājs LZA kor.loc. A.Zicmanis.

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa

1. Jevgēnijam Jegorovam – Kaizerslauternas universitātes (Vācija) maģistrantam – par darbu “Divfāzu šķidruma filtrācijas porainās vidēs matemātiskā modelēšana”. Vadītājs LZA īst.loc. A.Buiķis.

2. Oļģertam Ozoliņam – M.Sc., RTU Būvniecības fakultātes Materiālu un konstrukciju institūta doktorantam – par darbu “Jauna kniedes savienojuma aprēķins, izmantojot galīgo elementu metodi”. Vadītājs LZA īst.loc. R.Rikards.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa

1. Beātai Baranovskai – LU Filoloģijas fakultātes maģistrantei – par darbu “Tadeuša Kantora darbs 20.gs. teātrī un tēlotāja mākslā”.  Vadītāja Dr.habil.art. S.Radzobe.

2. Sandrai Palkavniecei – M.Sc., Liepājas Pedagoģijas akadēmija – par darbu “Sieviete Lūcijas Zamaičas prozā”. Vadītājs Dr.phylol. E.Lāms.

1. Agrim Ņikitenko – M.Sc , RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes doktorantam – par darbu “Hibrīdas intelektuālas sistēmas kodols, balstīts uz induktīvo, deduktīvo un gadījumos sakņotu spriešanu”. Vadītājs LZA kor.loc. J.Grundspeņķis.

Par mūža devumu – darbu ciklu “Latvijas telekomunikāciju attīstība un vēsture” balvu saņēma  LZA goda loceklis profesors Jāzeps LOČ MELIS, ilggadīgs Rīgas Tehniskās universitātes Radiotehnikas un sakaru fakultātes dekāns, emeritēts profesors, izcils speciālists telekomunikāciju tehnikas vēsturē, Telekomunikāciju muzeja izveidotājs un vadītājs, daudzu grāmatu autors. Apsveicēji viņu cildināja ar vārdiem “sakaru krusttēvs”, “nacionāla vērtība”, “staigājošā enciklopēdija”. Pie reizes redakcija atvainojas par neprecizitāti uzvārdā, kas ieviesusies pagājušajā “Zinātnes Vēstneša” numurā intervijā ar Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” Padomes priekšsēdētāju prof. I. Meirovicu – balva izcilākajiem radioinženierijas nozares speciālistiem nosaukta Lintera vārdā, un tās iniciators ir prof. Jāzeps Ločmelis.

Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Dr. hist. Dzidra OZOLIŅA balvu saņēma par darbu ciklu “Latvijas pilsētu komunālās politikas vēsture (19.–20. gs.)”, kurā, kā teica LZA prezidents Jānis Stradiņš, parādīts, kā latvieši varu Rīgā un citās lielākajās pilsētās sāka ņemt savās rokās. Dz. Ozoliņu sveikt bija atnācis plašs kolēģu pulks institūta direktora akadēmiķa Andra Caunes vadībā.

Gada balvu topošajam zinātniekam saņēma RTU doktorants un LU Fizikas institūta asistents Aleksandrs Pedčenko par darbu “Termo- un hidrodinamisku parādību modelēšana Čohraļska procesā liela diametra silīcija monokristālu ieguvei” un LU Pedagoģijas fakultātes doktorante Ieva Margeviča par darbu “Bilingvālā izglītība mazākumtautību skolās Latvijā”. Par viņu J. Stradiņš teica, ka Ieva no Šķērsielas izgājusi uz taisno ielu, mērķēdams uz viņas tēvu, pazīstamo kinodokumentālistu, pasaulē plaši atzīto filmu par Šķērsielu scenāriju autoru Tālivaldi Margeviču, kurš arī balvas saņemšanas laikā dokumentēja meitas panākumus.

14. janvāris nebija gadījuma rakstura datums. Lattelekom SIA izpilddirektore Lēna Suhonena to nosauca par Lattelekom astoto dzimšanas dienu. Tā gan izrādījās tikai uzņēmuma jaunākās formācijas astotā dzimšanas diena, jo, kā precizēja Jāzeps Ločmelis, Lattelekom Latvijas Uzņēmumu reģistrā ierakstīts 1992. gada 9. janvārī, tātad, pirms desmit gadiem. Rēķiniet kā gribiet, tā bija dzimšanas diena, un patīkami, ka Lattelekom savos priekos dalījās ar zinātniekiem, tādējādi piepulcējoties zinātnes mecenātu godpilnajai sabiedrībai.

Klātesošos ar skaistiem muzikāliem priekšnesumiem iepriecināja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā vijole Raimonds Ozols (jāpiebilst, ka pēc viņa elektriskās vijoles spēles ne viena vien sajūsmināta klausītāja devās pirkt R. Ozola jauno soloalbūmu) un Latvijas Nacionālās operas tenori Miervaldis Jenčs, Nauris Puntulis un Guntars Ruņģis, kuriem, kā vēsta afišas, nupat aprit 120 gadu. Protams, kopā. Viņi novēlēja tik pat solīdu vecumu piedzīvot arī Lattelekom.

Lattelekom balvas laureāts Jāzeps Ločmelis kopā ar Lattelekom izpilddirektori Lēnu Suhonenu, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Jāni Stradiņu un Izglītibas fonda mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" padomes priekšsēdētāju Imantu Meierovicu	Balvu saņem Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece Dr.hist. Dzidra Ozoliņa

Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbosies ar LR Aizsardzības ministriju

“Pamatodamās uz Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas zinātnisko potenciālu un iestrādēm modernajās tehnoloģijās un Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas zinātniski tehniskās modernizācijas nepieciešamību, lai nodrošinātu Latvijas integrāciju NATO un ES…”

Tālāk uzskaitītas tās jomas, kurās sadarbība būtu vēlama un iespējama, tostarp ekspertīzes un analīze, ciktāl tā skar Latvijas aizsardzības sistēmas zinātniski tehnisko modernizāciju, priekšlikumi par perspektīvām izstrādēm, līdzdalība NATO zinātnes programmās un Baltijas aizsardzības stratēģijas zinātniskajā pamatošanā.

Lai tagad, pēc vairāk nekā 10 gadiem, noklausītos, ko tad īsti bijušie Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas institūti darīja augstās – kosmiskās (augstāk jau vairs nav kur!) – tehnoloģijas jomā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts uz savu sēdi 2002. gada 8. janvārī bija uzaicinājis vairākus zinātniekus, un jāteic, ka tā bija viena no pašām interesantākajām Senāta sēdēm, kādās nācies piedalīties. Bija institūti, kā, piemēram, Polimēru mehānikas institūts, kuriem izdevās ļoti prestižos un naudīgos pasūtījumus noturēt teorētisko pētījumu līmenī, bez sekretno un soveršenno sekretno, dažam runātājam bija jāaizbildinās: “Par to sīkāk es varēšu pastāstīt 2003. gadā, vēl ir spēkā paraksts par faktu neizpaušanu”… (Lai gan paši paraksta prasītāji tagad jau sēž Amerikā!)

Rezumējot dzirdēto, LZA prezidents J. Stradiņš teica, ka visi pētījumi ir saistīti ar jaunu materiālu ieguvi un pilnībā iekļaujas Latvijas zinātnes prioritārajos virzienos. Tikai diemžēl Latvijai tie, vismaz tagadējā izpratnē, bieži vien nav vajadzīgi, tādēļ ir apsveicama katra darbošanās starptautiskos projektos, jo tā palīdz uzturēt zinātnisko potenciālu. Ir patīkami apzināties, ka augstās tehnoloģijas Latvijas zinātniekiem nav nekas jauns, viņi ar tām ir darbojušies jau sen.

Vitauts Tamužs

Kopš akmens un bronzas laikmetiem cilvēces tehnisko progresu lielā mērā nosaka izmantojamie materiāli. 20. gadsimtā radās nepieciešamība pēc izturīgiem un viegliem materiāliem. Balstoties uz fundamentālām mehānikas atziņām, ka materiālu stiprību nosaka tā defektu lielums, un izmantojot modernās ķīmijas tehnoloģijas iespējas smalku izturīgu šķiedru un polimēru saistvielu radīšanā, sešdesmitajos gados tika izveidoti principiāli jauni kompozītie materiāli. Kompozīti pārsniedza visu zināmo materiālu stiprību, un, ņemot vērā to mazo īpatnējo svaru, kompozīti strauji iekaroja paliekošu vietu aviācijas un kosmiskajā tehnikā.

Lai pētītu polimēru un kompozītu mehāniskās īpašības un koordinētu pētniecību Padomju Savienības teritorijā, 1963. gadā tika nodibināts LZA Polimēru mehānikas institūts. Pateicoties Institūta faktiskajam organizētājam un pirmajam direktoram A. Mālmeisteram, Polimēru mehānikas institūts izveidojās nevis par šauri specializētu nozaru institūtu, bet savus moderno materiālu pētījumus attīstīja akadēmiskā virzienā, kaut arī pasūtījums šiem darbiem vienmēr nāca no aviācija un kosmiskās industrijas. Institūtā samērā īsā laikā izveidojās pirmšķirīga bāze kompozītu eksperimentāliem pētījumiem, to aplēsēm un īpašību modelēšanai. Aviācijas un kosmiskās rūpniecības vajadzībām tika izveidota kompozīto materiālu pretestības mācība, kas ietvēra kompozītu deformēšanās un stiprības aplēšu un prognozēšanas metodes, ilglaicīgās un nogurumizturības noteikšanu, kompozītu struktūru un konstrukciju optimālo projektēšanu, ievērojot noturības aprēķinus. Tika izstrādātas kompozīto materiālu mehānisko pārbaužu metodes un mehānisko īpašību diagnoscēšana ar fizikālām metodēm.

Pastāvīgi izpildot kosmiskās rūpniecības pasūtījumus, Institūts veica darbus tikai atklātā akadēmiskā līmenī, kaut arī bieži nācās pārvarēt būtisku kara industrijas spiedienu. Institūta darbs tika atzinīgi novērtēts, un 1985. gadā, kad tika piešķirta pirmā atklātā PSRS Valsts prēmija par kompozīto materiālu izpēti un izmantošanu kosmiskajā tehnikā, blakus Maskavas Valsts universitātes, Baumaņa Tehniskās augstskolas u. c. centru zinātniekiem pati lielākā laureātu grupa bija no LZA Polimēru mehānikas institūta. (Var atzīmēt, ka 6 gadus vēlāk starptautiskajā “dāņu” ekspertīzē Institūta veikums kompozīto materiālu pētniecībā arī guva visaugstāko novērtē jumu.)

Kompozīto materiālu ražošana un izmantošana galvenokārt aiviācijas un kosmiskajā tehnikā pasaulē pieauga eksponenciāli līdz 1990. gadam, kad, mainoties politiskajai situācijai pasaulē, kompozīto materiālu izmantošana saruka, radot neizmantotas kompozītu potenciālās ražošanas jaudas. Gan ražotājiem, gan pētniekiem nācās pārorientēties, meklējot jaunas kompozītu pielietošanas iespējas. Pašreiz aktivizējas kompozīto materiālu izmantošana enerģētikā un mašīnbūvē. Institūta pieredze kompozīto konstrukciju optimālā projektēšanā un noguruma izpētē lieti noder, līdzdarbojoties lielu vēja rotoru projektēšanā un aprēķinos, automobiļu un vagonu kompozīto atsperu projektēšanā. Bet vislielākā perspektīva ar praktiski neierobežotu tirgus pieprasījumu sagaida kompozītu materiālu izmantošanu celtniecībā un betona konstrukciju nostiprināšanā. Šeit ir ļoti plašs darbalauks, kur galvenie šķēršļi ir vēl pagaidām samērā augstās cenas un celtnieku konservatīvisms. Tāpēc Institūts aktīvi piedalās Eiropas normu un standartu izstrādē kompozītu pielietošanai celtniecībā. Liels pieprasījums ir pēc Institūta rezultātiem kompozīto materiālu ilggadīgās deformēšanās un pretestības prognozēšanā.

Polimēru mehānikas institūta darbinieki ar cieņu un pateicību atceras akadēmiķa A. Mālmeistera darbu, pateicoties kuram Latvijā radās spēcīga skola moderno kompozīto materiālu mehānikā ar pielietojumu ne tikai kosmosa tehnikā, bet arī modernās celtniecības un mašīnbūves tehnoloģijās. Profesora A. Mālmeistera dibinātais žurnāls “Kompozīto materiālu mehānika” krievu un angļu valodā turpina sekmīgi attīstīties. Pieminot savu pirmo redaktoru un dibinātāju tā 90. dzimšanas dienā, žurnāla redakcija un autori veltīja viņam 2001. gada nogalē speciālu jubilejas numuru, kas guva lielu atsaucību kolēģu un speciālistu vidū.

Andrejs Siliņš

Kosmisko pētījumu sākumā (pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados) aktuāla bija mākslīgo kosmisko objektu logu radiācijas noturības paaugstināšana, resp. vajadzēja novērst šo logu krāsošanos kosmiskā starojuma iespaidā. Latvijas Universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas zinātnieki tajā laikā bija kļuvuši plaši pazīstami ar sekmīgiem pētījumiem par jonu kristālu krāsošanos radiācijas (x-staru) iespaidā pie dažādām temperatūrām. Tāpēc par mākslīgo kosmisko objektu logu kvalitāti atbildīgā organizācija (Maskavas Tehniskā stikla institūts) griezās pie mums ar lūgumu un piedāvājumu (līgumdarbs) noskaidrot toreiz lietoto logu krāsošanās iemeslus. Mums tika piegādāti vairāki kosmosā bijušie logi, no kuriem izgatavojām paraugus. Toreiz un arī tagad mākslīgo kosmisko objektu logu materiāls ir stiklveida silicija dioksīds. Toreiz tas mums bija jauns materiāls, un arī no fizikas viedokļa šis materiāls līdz tam pasaulē bija maz pētīts, jo stikla struktūras nesakārtotība radīja nopietnas problēmas tā pētīšanā ar tradicionālajiem cietvielu fizikas paņēmieniem. Veicām milzīgi daudz sistemātiskus pētījumus par dažādu logu paraugu optisko īpašību (absorbcija, luminiscence u. c.) izmaiņām atkarībā no jonizējošā starojuma (x-staru) dozas plašā temperatūru diapazonā un ieguvām plašu un unikālu eksperimentālo rezultātu klāstu. Tomēr tas bija tikai sākums (izejas punkts) problēmas risināšanā. Ar atbildes atrašanu uz jautājumu: kāpēc logi krāsojas, gāja daudz grūtāk, jo tradicionālā cietvielu fizikas pieeja nederēja. Bija jāveic specializēti papildus eksperimenti. Neskatoties uz minētajām grūtībām, tika likti pamati optisko stiklu fizikai, un pēc trīs gadu darba atbilde bija rokā. Izrādījās, ka logu krāsošanās iemesls ir nelielu koncentrāciju dažādu metālisko piemaisījumu klātbūtne materiālā. Logi, kuri tiek gatavoti no sevišķi augstas tīrības sintētiskajiem silicija dioksīda stikliem, kosmosā nekrāsojas un tos sekmīgi lieto vēl šodien. Minētie pētījumi stimulēja optisko stiklu fizikas virziena izveidošanu Latvijā (LU CFI), kurš aktīvi attīstījās, un šodien šajā jomā iegūtie rezultāti tiek augsti vērtēti visā pasaulē.

Otra problēma, kuru minētais Maskavas institūts lūdza un  uzticēja (līgumdarbs) mums atrisināt, bija termiskā “trieciena”, kurš jāiztur kosmiskajam objektam atpakaļceļā uz Zemi ieejot atmosfēras blīvajos slāņos, esperimentālā modelēšana. Mums piegādāja īpašu vadošo datoru (Dņepr) un lielu daudzumu deficīta sildķermeņu. Šeit lieti noderēja laboratorijas darbinieku pieredzes unikālu eksperimentālo iekārtu izgatavošanā un to automatizētās vadības nodrošināšanā. Gada laikā šāda unikāla iekārta tika izgatavota un sekmīgi nodota ļoti augstai komisijai.

Jauni materiāli ekspluatācijai ekstremālos apstākļos

Tālis Millers

1968. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta Augsttemperatūras sintēzes laboratorijas kolektīvs uzsāka sadarbību ar PSRS vadošo organizāciju kosmosa pētīšanas un apgūšanas jomā. Sadarbības pirmajā posmā mūsu uzdevums bija izstrādāt sastāvus un tehnoloģiju t. s. termoregulējošo pārklājumu iegūšanai, kuri ir viens no būtiskiem atbilstošā temperatūras režīma nodrošināšanas faktoriem kosmosā lidojoša objekta iekšpusē, tādējādi radot normālus apstākļus cilvēka un iekārtu darbam dotajā objektā. Būtībā runa bija par divu tipu pārklājumu izstrādi:

1) pārklājumi ar zemu Saules starojuma absorbcijas koeficentu (A_s), t. s. “baltie” pārklājumi un

2) pārklājumi ar augstu siltuma izstarošanas spēju jeb “melnuma” pārkāpi ( e  ), t. s. “melnie” pārklājumi.

Līdz ar ilglaicīgi stabilām, kalpojot ekstremālos apstākļos (vakuums, ārējās vides un virsmas temperatūras svārstības, spēcīgs dažādu tipu starojums elektriski lādētu un kondensētu mikrodaļiņu iedarbība u. c.) optiskajām īpašībām, pārklājumiem jābūt mehāniski un dažos gadījumos arī ķīmiski izturīgiem, ar iespējami mazu masu u. c. īpašībām, kā arī to uznešanas tehnoloģijai jānodrošina konstrukcijas materiālu īpašību saglabāšana. Kā galveno metodi pārklājumu uznešanai mēs izvēlējāmies plazmas tehnoloģiju.

Saņemot nepieciešamo finansējumu, samērā īsā laikā institūtā izdevās izveidot atbilstošu tehnisko bāzi un kopā ar Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas tehnoloģijas fakultāti nodrošināt speciālistu sagatavošanu, lai veiktu plašus fundamentālus pētījumus par dažādu vielu mijiedarbību ar augsttemperatūras gāzu plūsmām, tajās notiekošajiem fizikālajiem un ķīmiskajiem procesiem un iegūto produktu īpašībām, kā arī izvērstu lietišķos pētījumus konkrēto praktisko uzdevumu risināšanai. Tieši šāda pieeja ļāva iegūt visai labus rezultātus arī termoregulējošo pārklājumu jomā. Izstrādāti pārklājumu sastāvi un uznešanas tehnoloģija, kuri nodrošināja šādus optisko īpašību rādītājus:

A_s = 0,13 – 0,20 un    e £  0,96. Pētījumu rezultāti izmantoti praksē un guva labu novērtējumu – NĶI kolektīvs 1975. g. nogalē saņēma PSRS Ministru Padomes I pakāpes prēmiju. Pētījumi šinī jomā sekmīgi attīstījās līdz 1990. gadam.

Kosmisko tehnoloģiju modelēšana
un realizācija uz Zemes

Jurijs Gelfgats

Viens no galvenajiem kosmisko tehnoloģiju faktoriem ir bezsvara stāvoklis, t. i., uz materiāliem objektiem nedarbojas gravitācijas spēks. Sevišķa nozīme šim faktoram ir šķidras vides tehnoloģijās. Uz Zemes gravitācijas spēki rada konvektīvo kustību šķidrumā, un šī konvektīvā kustība dažos gadījumos negatīvi ietekmē ražojumu kvalitāti. Tipiski kosmisko tehnoloģiju piemēri ir kompozito materiālu iegūšana no šķidriem metāliem, kas savā starpā nesajaucas, un telpisku monokristālu audzēšana no kausējuma.

Lai izpētītu šīs problēmas, tika veikti vairāki samērā dārgi eksperimenti kosmosā mākslīgajos Zemes pavadoņos un orbitālajās stacijās. Bezsvara stāvoklim analoģiskus fizikālos apstākļus var mākslīgi radīt uz Zemes ar magnetohidrodinamiskām metodēm (MHD), t. i. ar elektromagnētisko spēku palīdzību, kuri tāpat kā gravitācijas spēki iedarbojas uz katru šķidrā metāla tilpuma vienību. ZA Fizikas institūta zinātnieki eksperimentāli pierādīja, ka ar MHD metodēm var modelēt un realizēt uz Zemes veselu virkni “kosmisko” tehnoloģiju ievērojami efektīvāk un lētāk nekā kosmosā.

Šinī referātā apskatīti divi elektromagnētisko spēku izmantošanas piemēri “kvazibezsvara” apstākļu radīšanai uz Zemes. Pirmajā piemērā apskatīta Al-Sb antifrikcijas kompozitā materiāla iegūšanas MHD tehnoloģija. Tajā skaitā apskatīti pētījumu rezultāti, kas liecina par to, ka kausējumā, kurā metāli parastos apstākļos nesajaucas, var radīt indiferenta līdzsvara apstākļus un nofiksēt šo stāvokli līdz kausējuma sacietēšanas momentam. Gala rezultātā var iegūt kompozītos sakausējumus, kuros dispersā komponente (svins) vienmērīgi sadalīta pa matricas metālu (alumīniju). No kompozitā sakausējuma izgatavoto slīdes gultņu antifrikcijas īpašības ir labākas nekā gultņiem, kas izgatavoti no analoģiskām vajadzībām domātiem sakausējumiem. Otrs MHD metožu izmantošanas piemērs: konvektīvo plūsmu bremzēšana un stabilizācija kausējumā pusvadītāju monokristālu audzēšanas procesā. Šajā gadījumā elektromagnētiskie spēki bremzē un aizkavē konvektīvo plūsmu rašanos kausējumā. Rezultātā uz Zemes tiek radīti monokristālu audzēšanas apstākļi, kas raksturīgi audzēšanas apstākļiem bezsvara stāvoklī. Šādos apstākļos izaudzētie pusvadītāju monokristālu fizikālie parametri nav sliktāki par izaudzētajiem kosmosā un pat pārspēj tos. Šie piemēri ir ilustrācija MHD metožu perspektivitātei un iespējām to izmantošanai kosmiskajās un Zemes tehnoloģijās.

Jauni materiāli no koksnes ķīmiskās pārstrādes produktiem

Arnolds Alksnis

Skābeņskābes etilēnglikola poliesteri, kam elementārā posmā ķīmisko elementu oglekļa, ūdeņraža un skābekļa attiecības ir vienādas (C₄H₄O₄), termodestrukcijas procesā skābekļa un bezskābekļa vidē sadalās pilnīgi par bezskābekļa produktiem, neveidojot koksa struktūras. Bet tieši tādi materiāli bija interesanti kā ablācijas materiāli pa orbītu lidojošo objektu nolaižamajiem aparātiem. Literatūrā kopš C. A. Bišofa un P. Valdena laika pētījumiem par skābeņskābes esteru ieguvi no skābeņskābes un spirtiem bija maz informācijas. Mūsu uzdevums bija izpētīt šos procesus un, ja iespējams, izstrādāt polimēru iegūšanas tehnoloģiju un tālāk nepieciešamos materiālus. Uzdevums izpildīts, un 1968. gadā sāka pusrūpnieciskos apjomos sintezēt oligooksalātu (Rianu) un iegūt no tā poliesteri, lai ražotu šķiedru materiālu (Rians-2).

Paralēli minētajam attīstījās pētījumi par esteru sintēzi uz skābeņskābes bāzes. Organiskās ķīmijas grāmatās noliedz esteru vai oligoesteru sintēzi no skābeņskābes un glicerīna. Mums tas izdevās, un tas aprakstīts grāmatās “Poliefiri scavelnoi kisloti” (krievu val.) un “Himiceskaja stoikost poliefirov” (krievu val.). Sintēzes rezultātā no skābeņskābes var iegūt hidroksilsaturošus oligoglicerooksalātus vai gliceroformiātus, vai gliceroformiatoksalātus. Ražošanā tos pazīst kā “Riolus”, no kuriem kopā ar U. Stirnu un I. Gruziņu laboratorijas kolektīvs (ap 40 līdzstrādnieku un darbinieku) LZA Koksnes ķīmijas institūtā izstrādāja vairāku materiālu tehnoloģijas, kuras pielietoja uz Zemes vai kosmosā. Pētījumu realizācijas gaitā pieslēdzās arī Koksnes ķīmijas konstruktoru birojs (Arv. Kuļkevičs) un Laku un krāsu rūpnīca (L. Skujiņš), bet vēlāk, pateicoties Akadēmijas prezidentam A. Mālmeisteram, Polimēru mehānikas institūta konstruktoru birojs (M. Dāvis) un ražošanas daļa (M. Liepiņš).

No iegūtajiem poliesteru uretāniem vai arī poliuretānesteriem izstrādāta tehnoloģija kriogēnam siltumizolācijas materiālam nesējraķetei “Enerģija”, kas palaista sekmīgi pēc pilnas programmas 1987. gadā, bet kopā ar daudzkārt izmantojamo kosmoplānu “Buran” – 1988. gadā.

Paralēli šiem darbiem Latvijā tika pieaicināti 4 PSRS ZA institūti, ap 10 specializētas pētniecības organizācijas un 4 kosmiskās tehnoloģijas konstruktoru biroji, kā arī kosmosa tehnikas bāzes uzņēmumi Kuibiševā (Saratova) un Baikanūrā (kopā ap 3,5 tūkstoši darbinieku), jo siltumizolācijas materiāls “Ripors-2” ar valdības lēmumiem bija pieņemts par galveno kriogēno konstrukcijmateriālu.

Interesanti izvērsās darbi ar šo materiālu modifikācijām vēl divos virzienos:

1) kā siltumizolācijas materiāls automātiskajās starpplanētu stacijās, lai nodrošinātu vajadzīgo temperatūru, un stacijas vadības sistēmas nepārkarstu vai arī neatdzistu. Tā automātiska starpplanētu stacija “Venēra-7” 1970. gadā pirmo reizi darbaspējīgā stāvoklī nolaidās uz Venēras virsmas un pārraidīja ziņas par tās atmosfēras stāvokli, bet 1971. gadā to pašu veica “Marss-3” no Marsa. Arī “Venēra-9” un “Venēra-10” (1975. g.), kā arī “Vega-1 un “Vega-2” nepieciešamo darba temperatūru nodrošināja siltumizolācija “Ripors”;

2) kā konstrukcijmateriāls, ko iegūst pirmoreiz mikrogravitācijas apstākļos kosmiskajā stacijā vai ārpus tās. “Lotoss” sistēmās notika pētījumi par polimēru sintēzi un materiālu veidošanu ārpus Zemes gravitācijas ietekmes un arī ārpus kosmiskās stacijas.

Realizējot “Lotosu” tehnoloģijas, sākot ar “Lotoss-1” kopš 1980. gada, izdevās parādīt, ka putupolimērkompozīcijas ir ērti lietojamas, lai realizētu liela izmēra konstrukcijas. Sintēzes, tehnoloģiju un materiālu izpētē izauga kolektīvs, un kandidāta disertācijas aizstāvēja I. Gruziņš, V. Ozola, Dz. Deme, J. Dundurs, V. Zeltiņš, D. Zeltiņa, U. Sīlis, P. Tukums, I. Ārgalis, bet doktora disertācijas aizstāvēja I. Gruziņš, U. Stirna un arī A. Alksnis.

Arī tautsaimniecībai tika labums no šiem pētījumiem, un pirmo reizi lielražošanā (5000 t/gadā) parādījās “Ripors-6”, kas ir celulozes ieguves blakusprodukts taleļļu estera putupoliuretāns. Lai labāk realizētu tālākas ieceres, ar Brežņeva un Kosigina pavēli paredzēja celt LZA atsevišķu KĶI korpusu Rūpniecības-2 rajonā pie Šķirotavas. Projektu sagatavoja LZA konstruktoru birojs un tālāk par nulles cikla izpēti netika, jo brīvā Latvijā darbi kosmisko materiālu ieguvē netiek turpināti.

EURATOM Latvijas Asociācijas atklāšana 2002. g. 16. janvārī

2001. gada decembrī tika parakstīts Asociācijas līgums starp EURATOM un Latvijas Universitāti. 2002. g. 16. janvārī Latvijas Universitātē notika Asociācijas atklāšana un tās vadības komitejas pirmā sēde.

EURATOM (Eiropas Atomenerģijas kopiena) programma ir īpaša Eiropas Savienības 5. Ietvara programmas zinātnē un tehnoloģijā Enerģijas programmas sadaļa. EURATOM vadāmās kodoltermiskās sintēzes programma ir veltīta nākotnes enerģētikas problēmu risināšanai. Pašlaik tas ir viens no lielākiem Eiropas Savienības projektiem un tā finansējumu nosaka īpašs ES Parlamenta lēmums (788 MEuro 1998.–2002.). Latvijas zinātnieku pie dalīšanās šajā programmā ir nevien morāls, bet arī praktisks solis kopējā Eiropas attīstības virzienā. Lai nodrošinātu labāku sadarbību starp EURATOM un pētnieku grupām, tiek noslēgti Asociācijas līgumi. Šādu līgumu kā ceturtā no septiņām Austrumeiropas dalībvalstīm noslēgusi arī Latvija.

Vairākas Latvijas zinātnieku grupas jau vairāk nekā 30 gadus veic pētījumus, saistītus ar kodoltermisko sintēzi. Kopš 1999. gada Latvijas zinātnieki aktīvi piedalās EURATOM vadāmas kodoltermiskās sintēzes programmas darbā. 2002. gada darba programmā ietverti 8 no 10 pieteiktajiem projektiem, kuru izpildē sadarbībā ar zinātnieku grupām no Vācijas, Francijas, Somijas, Portugāles, Spānijas un Austrijas Asociācijām piedalās zinātnieki no vairākiem Latvijas Universitātes institūtiem un fakultātēm:

Cietvielu Fizikas institūts (Dr. A. Šternbergs, prof. I. Tāle) – diagnostikas materiālu un metožu izstrāde, t. sk. starojuma detektoriem un dozimetriem, starojuma izturīgām kārtiņām temperatūras kontroles ierīcēm, metāla jonu sastāva noteikšanai plazmā;

Fizikas institūts (prof. O. Lielausis) – magnetohidrodinamisko parādību pētījumi blanketā un kodoltermiskā reaktora pirmās sienas aizsardzības sistēmās;

Matemātikas institūts (Dr. D. Reinfelds) – lielas jaudas un augstas frekvences elektromagnētisko viļņu ģeneratoru – girotronu parametru aprēķini. Girotronus izmanto elektronu karsēšanai plazmā;

Ķīmijas fakultāte (prof. J. Tīliks) – kodolsintēzes reaktora blanketa materiālu izturības problēmu pētījumi.

Kodoltermiskās sintēzes reakcijā, savienojoties vieglo elementu kodoliem, veidojas smagāks kodols un izdalās ievērojams daudzums enerģijas. Viena no izdevīgākajām ir divu ūdeņražu izotopu deiterija un tritija kodolu savienošanās, veidojot hēlija kodolu. Šādas reakcijas ir zvaigžņu (arī Saules) enerģijas avots. Tiek uzskatīts, ka kodoltermiskā sintēze būs viens no galvenajiem 21. gadsimta enerģijas avotiem. Vadāma kodoltermiskā sintēze jau realizēta vairākās pasaules laboratorijās, taču tikai uz īsu laiku (dažas sekundes). Tās izmantošanai enerģijas ieguvei jāatrisina virkne sarežģītu tehnisku problēmu (jānodrošina temperatūra ap 100 milj. K, liels daļiņu blīvums, lieli magnētiskie lauki). Šie pētījumi pašlaik ir nonākuši noslēguma stadijā un jau tuvākajos gados sāksies Eiropas kopējās eksperimentālās iekārtas – reaktora ITER celtniecība. Kodolsintēzes reaktori ir daudzkārt drošāki un ekoloģiski “tīrāki” par esošajiem kodoldalīšanās reaktoriem, nerada paliekošus radioaktīvos atkritumus. EURATOM programmā 5. IP laikā tiek veikti zinātniski un tehnoloģiski pētījumi, lai tālāk attīstītu nepieciešamo bāzi reaktora ITER celtniecībai, kuru paredzēts uzsākt 6. Ietvara programmas laikā (2002.–2006.).

Radars – drauds vai draugs?

Viena no šādām modernām tehniskām ierīcēm ir radars TPS-117, kuru iegādājas LR Aizsardzības ministrija un plāno uzstādīt Rēzeknes apkārtnē – Audriņos. Pašreiz pret šo plānu ar parakstiem protestē vairāki desmiti tūkstoši Rēzeknes apkārtnes iedzīvotāju. Manā uztverē šis protests pamatā ir emocionāls, jo daudz cilvēku vienkārši baidās no visa jaunā!

Skaidri ir jūtama nepieciešamība celt iedzīvotāju zināšanu un izpratnes līmeni par radaru darbības principiem. Diemžēl nepietiek ar ministra Ģirta Valda Kristovska visnotaļ pamatoto apgalvojumu, ka radars ir jaunākajiem zinātniski tehniskajiem sasniegumiem atbilstoša, cilvēkiem un videi nekaitīga ierīce (Diena, 05.01.2002).

Negatīvā noskaņojuma radīšanas pamatā vainīgi ir arī paši Latvijas politiķi un valsts institūciju darbinieki, jo daudziem no viņiem ir nelāga paraša dot skaistus solījumus, kurus vēlāk nepilda. Arī Latvijas zinātnieki pēdējos gados ir dāsni “baroti” ar nepie pildītiem solījumiem. Tāpēc saprotu, ka cilvēkos ir viegli radīt emocionālu noskaņojumu: viss ko saka mūsu valstsvīri, ir meli, tam nevar ticēt un vajag pretoties. Tomēr ar šādu akli emocionālu pieeju mēs tikai nodarām ļaunumu sev un savai valstij. Neskatoties uz šodienas Latvijas politiķu un tautas saspīlētajām attiecībām un domājot par to uzlabošanu, mums pašiem ir jākļūst gudrākiem un spējīgiem objektīvi izvērtēt visu apkārt notiekošo. Šajā aspektā varu izteikt tikai gandarījumu, ka vismaz dažiem cilvēkiem ir radusies vēlme vairāk uzzināt par jauno radaru TPS-117 un pārliecināties, vai šis radars ir drauds veselībai. Bet varbūt tas ir draugs, kurš ceļ mūsu dzīves kvalitāti un vairo labklājību? Tāpēc ar ieinteresēto lasītāju atļauju dalīšos savās zināšanās un pieredzē par šiem jautājumiem. Esmu ar mieru diskutēt privāti vai publiski ar ikvienu Latvijas iedzīvotāju par šo aktuālo tēmu.

Tātad: kas ir radars? Kā tas darbojas? Vai tā starojums ir kaut kas nepazīstams un kā šis starojums iedarbojas uz cilvēkiem un vidi? Kādi ir šādu starojumu avotu darbības nekaitīguma noteikumi (standarti)? Kādus pētījumus būtu nepieciešams veikt nākotnē?

Sāksim ar vispārīgo aprakstu. Radars ir telpā virzīta noteikta frekvenču diapazona elektromagnētiskā starojuma avots. Modernie radari (tai skaitā TPS-117) tehniski ir realizēti tā, ka šis stars var pārskatīt visu apkārtējo gaisa telpu, jo radara antena rotē. Ja pār skatāmajā gaisa telpā atrodas kāds objekts, tad stars no tā atstarojas un nonāk atpakaļ pie radara uztvērēja. Zinot stara virzienu un izmērot laiku, pēc kura pienāk atstarotais impulss, varam noteikt konstatētā lidojošā objekta atrašanās vietu. Radara darbība pēc būtības ir tāda pati kā tumšas telpas aplūkošana ar kabatas lukturīti. Šīs lukturītis arī ir elektromagnētiskā starojuma avots, tikai daudz augstāku frekvenču diapazonā. Atstarotā stara uztveršanai un priekšmetu izvietojuma konstatēšanai kalpo mūsu acis, jo daba mums ir apveltījusi ar spēju uztvert (redzēt) elektromagnētisko starojumu noteiktā spektrālā diapazonā, kuru saucam par gaismu. Tātad viennozīmīgi varam konstatēt, ka elektromagnētiskais staro jums ir mums sen pazīstams un mūsu dzīvē ļoti nepieciešams. Bet kas tas ir?

Lai ieinteresētu lasītājus, gribu uzsvērt, ka elektromagnētiskais starojums ir ļoti neparasta (unikāla) un interesanta parādība. Tā būtības izprašanai savā laikā zinātnieki (fiziķi) ir veltījuši vairāku gadsimtu sūra darba, bet joprojām tiek pētīta šī starojuma mijiedarbība ar apkārtējo vidi. Pēc būtības elektromagnētisko starojumu var aprakstīt gan kā viļņu, gan kā īpašu daļiņu plūsmu noteiktā virzienā, kura izplatās ar gaismas ātrumu. Šīm īpašiem daļiņām (kvantiem) elektromagnētiskajā starojumā nav masas, bet ir noteikta enerģija, kuras lielums ir saistīts ar konkrētā starojuma viļņu frekvenci (kvantu enerģija ir Planka konstante reizināta ar frekvenci, t. i. pēc fiziķiem pazīstamās formulas E=hf). Ja savstarpēji mijiedarbojas dažādu frekvenču starojumi, tad to var aprakstīt un izprast, izmantojot šī starojuma viļņu dabu. Viļņu interferences rezultātā dažu frekvenču starojuma stiprums (intensitāte) pieaug, citu – krītas un var parādīties starojums citā frekvenču diapazonā. Bet, ja mūs interesē elektromagnētiskā starojuma mijiedarbība ar apkārtējo vidi (arī cilvēkiem), pamatā ir jāņem vērā šī starojuma daļiņu (kvantu) daba. Ap kārtēja vide (vielas) elektromagnētisko starojumu var uztvert (absorbēt) tikai noteiktu porciju (kvantu) veidā. Kad viela absorbē starojuma kvantu, tad kāds no tās elementiem (atoms vai molekula) nokļūst augstākā enerģētiskā (ierosinātā) stāvoklī. Ierosināto stāvokļu spektrs nav nepārtraukts, un tāpēc konkrēta viela nevar uztvert (absorbēt) jebkuras enerģijas kvantus, t. i. tā nesadarbojas ar jebkuras frekvences elektromagnētisko starojumu. Šo vielu īpašību cilvēki ļoti liet derīgi izmanto praktiski, piemēram, izveidojot caurspīdīgus (gaismas frekvenču elektromagnētisko starojumu neabsorbējošus) stiklus māju logiem un citiem mērķiem.

Īstenībā mūsu visvairāk interesē, kas notiek vielā (cilvēkā) elektromagnētiskā starojuma kvanta absorbcijas rezultātā. Lai ilustrētu dažādos efektus, pie vērsīsimies mums ļoti sen un labi pazīstamam elektromagnētiskā starojuma avotam (radaram) – Saulei. Saule ir universāla tajā ziņā, ka tā izdala (emitē) elektromagnētisko starojumu ar nepārtrauktu frekvenču (kvantu enerģiju) spektru ļoti plašā diapazonā, sākot no radioviļņiem un beidzot ar rentgena stariem, tajā skaitā ietverot arī radara TPS-117 darba frekvenču diapazonu (1215–1400 MHz). Starojuma intensitātes maksimums Saules spektrā gan atrodas pie 100 tūkstošiem reižu augstākām frekvencēm un tā ir zaļā gaisma ar kvantu enerģiju apmēram 2,5 elektronvolti (eV). Daba savā attīstībā ir piemērojusies ar šī starojuma palīdzību realizēt fotosintēzes reakciju, kuras rezultātā no ogļskābās gāzes un ūdens veidojas mums tik nepieciešami ogļūdeņraža organiskie savienojumi un skābeklis. Tomēr pamatā Saules starojums, kas tiek absorbēts uz Zemes, mūs sasilda un uztur šeit dzīvību. Īpaši jāatzīmē, ka bez tikko minētiem ļoti nozīmīgajiem efektiem mēs un arī daudzas citas dzīvās radības uz Zemes spējam uz tvert (redzēt) šo Saules elektromagnētisko starojumu noteiktā frekvenču jeb kvantu enerģiju diapazonā, tā saucamajā redzamajā spektra daļā. Šī vispārējā spēja ar jauko papildinājumu redzēt arī krāsas, t. i., konstatēt, kura sastāvdaļa redzamajā spektra daļā ir pārsvarā, ļauj mums pilnvērtīgi, aktīvi un krāsaini dzīvot. Gribu uzsvērt, ka spēja redzēt ir radusies tikai tāpēc, ka dzīvība uz Zemes ir attīstījusies Saules elektromagnētiskā starojuma iespaidā. Ceru, ka pēc šīm pārdomām man neviens neiebildīs, ka mums sen pazīstamais elektromagnētiskā starojuma avots – Saule ir mūsu draugs, un pilnvērtīga dzīve uz Zemes bez Saules ir neiespējama.

Dzirdu jau iebildumus: “Bet es gribu zināt par jauno radaru TPS-117!” Ņemot vērā iepriekš teikto, mēs daudz vieglāk varam izprast arī šī radara būtību. Pirmkārt, radara starojums ir ar tādu pašu fizikālo dabu kā Saules un citu karstu ķermeņu starojums un ar to cilvēki ir saskārušies un pie tā pieraduši daudzu gadu tūkstošu garumā. Otrkārt, radara elektromagnētiskā starojuma frekvence (kvantu enerģijas) ir 100 tūkstošu reižu mazākas par Saules redzamās spektra daļas frekvencēm vai kvantu enerģijām. Šeit jāatzīmē, ka starojuma kvantu enerģijas lielums ir tas parametrs, kurš norāda, vai starojuma absorbcijas rezultātā vielā var vai nevar rasties neatgriezeniskas (dažreiz kaitīgas) izmaiņas. Ja elektromagnētiskā starojuma kvantu enerģijas ir lielākas nekā redzamajā gaismā, piemēram, ultravioletais un rentgena starojums, tad šādu kvantu absorbcija noved pie molekulu sagraušanas un stimulē “nepareizas” reakcijas, kas cilvēka gadījumā var nopietni kaitēt veselībai. Tāpēc ir izstrādātas ļoti stingras normas, lai nepieļautu šāda starojuma ar lielām kvantu enerģijām ietekmi uz cilvēku veselību. Bet atgriezīsimies pie radara TPS-117, kura starojuma kvantu enerģijas ir 100 tūkstošus reižu mazākas par redzamās gaismas kvantu enerģijām. Vienīgais ko šādi sīki kvantiņi var izdarīt mūsu ķermenī, ir palielināt molekulu svārstību intensitāti. Jāatzīmē, ka molekulas mūsu ķermenī normālos apstākļos jau tāpat intensīvi svārstās, un šo svārstību dēļ mums ir noteikta temperatūra. Tātad, ja molekulu svārstību intensitāte radara TPS-117 starojuma iespaidā tiktu palielināta, tad mēs to sajustu kā apstarotās ķermeņa daļas sasilšanu tāpat kā, ja būtu tuvinājuši, teiksim, roku ugunskuram vai karstai krāsnij. No šī uzskatāmā piemēra mēs arī zinām, ka likt roku pārāk tuvu kvēlojošai pagalei nav ieteicams, varam apdedzināties. Tāpēc arī šim, pēc būtības nekaitīgajam, elektromagnētiskā starojuma diapazonam (10kHz līdz 300 GHz), kurā strādā arī radars TPS-117 (nedaudz virs 1 GHz) ir gan Latvijā gan starptautiskā līmenī noteiktas pie cilvēkiem nonākošās starojuma daļas jaudas blīvuma normas, kuras nedrīkst pārsniegt, lai neparādītos minētie uzsildīšanas efekti. Tad lūk, interesējošā radara TPS-117 gadījumā gan pēc tā tehniskajiem datiem, gan pēc mērījumiem, kuri veikti citās valstīs strādājošu radaru TPS-117 apkārtnē, maksimālais vidējās jaudas blīvums, kas nonāk vidē un uz cilvēkiem, ja tādi tur ir, tiešā radara tuvumā (0–100 m) nepārsniedz 0,5 mW/cm², kas ir apmēram tūkstoš reižu mazāks par normās noteikto pieļaujamo jaudas blīvumu (apmēram 500 mW/cm²). Attālumam palielinoties, vidē nonākošais starojuma jaudas blīvums turpina samazināties, un tālāk par 500 m radara starojuma jaudas blīvums ir zem dabā esošā, citu dabīgo un mākslīgo elektromagnētiska starojuma avotu radītā elektromagnētiskā starojuma fona, ar kuru mēs sastopamies jebkurā vietā Latvijā un pie kura esam sen pieraduši. Tāpēc man diemžēl “jāapbēdina” tie, kas varbūt cerēja, ka pēc radara TPS–117 darbības uzsākšanas Audriņos vai citur ziemā būs mazāk jākurina krāsns vai varēs vieglāk ģērbties. Arī sniegs radara apkārtnē ātrāk nenokusīs. Radara klātbūtnes pozitīvais iespaids (ceru, ka tagad piekrītat, ka negatīvu iespaidu sagaidīt nav nekāda pamata) var izpausties tikai sadarbībā ar tiem cilvēkiem, kas tur strādās (varbūt parādīsies jaunas darba vietas). Ceļš līdz radaram, protams, tiks uzlabots, ziemā kārtīgi tīrīts un par to varēs braukt visi. Tāpēc mans secinājums ir, ka arī radars TPS-117 (ne tikai Saule) ir mūsu draugs, kurš uzlabo mūsu dzīves kvalitāti un ceļ labklājību. Protams, pēc radara darbības uzsākšanas ir jāveic pārbaudes mērījumi un jāturpina vides monitorings tā turpmākās darbības laikā, lai ikviens jebkurā momentā varētu pārliecināties, ka radars joprojām ir mums un videi draudzīgs.

Noslēgumā gribu atzīmēt, ka jebkuras jaunas un modernas tehnikas parādīšanās, tai skaitā radara TPS-117, paver jaunas iespējas un izvirza interesantus uzdevumus radošai domai. Arī radars TPS-117 nav vienkāršs nepārtraukta elektromagnētiskā starojuma avots, bet tas strādā impulsu režīmā. No modernās tehnikas viedokļa šāds režīms ir absolūti nepieciešams, lai ar minimālu jaudas patēriņu varētu novērot apkārtējo gaisa telpu pietiekošā attālumā (vairāki simti kilometru). Lieta tāda, ka no lielos attālumos esošiem objektiem atstarotā stara intensitātes ir ļoti mazas (fona līmenī). Lai no šī fona varētu izdalīt interesējošo informāciju, tad arī tiek lietots šīs impulsu režīms. Impulsu garumi un to secības laikā likumības dažādiem radariem var būt atšķirīgas. Tā kā šīs ir jaunas lietas, tad šiem darbības režīmiem vēl nav izstrādāti standarti.

Domāju, ka īpaši pētījumi šajā virzienā būtu interesanti ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm, kurās darbojas vai gatavojas darboties radari TPS-117.

Zinātniskā darba koordinatore no Latvijas puses bija LU Latvijas vēstures institūta pētniece Dr. hist. Viktorija Bebre. Atbilstoši somu projektam un iepriekšējā sarakstē izteiktajām vēlmēm viesiem tika nodrošināts darbs divos lielos tematiskos blokos: 1) lībiešu kapulauki un dzīves vietas un 2) Rīgas materiālā kultūra (pilsētas plānojums, apbūve, koka konstrukcijas, senlietas).

Somu pētnieki 90. gados Somijā Turku pilsētā un tās apkārtnē veikuši arheoloģiskos izrakumus (10.–13. gs. kapulaukos un dzīves vietās), un Latvijā kā Baltijas jūras reģiona valstī viņi meklēja arheoloģiskās paralēles jaunatklātajam materiālam.

Turpmāk nedaudz sīkāk par katru pētnieku un viņa pētniecisko tēmu Somijā un ar kādām arheoloģiskajām kolekcijām viņi tika iepazīstināti Latvijā.

Sirku Pihlman, PhD, pētī dzīves vietu un kapulauku materiālo kultūru un to savstarpējo sakarību. Netālu no Turku pilsētas veikusi arheoloģiskos izrakumus 10.–13. gs. kapulaukā ar ugunskapiem, kas ir unikāls somu piekrastes piemineklis, bet problēma ir noteikt tā vietu kontekstā ar citiem pieminekļiem, tamdēļ Sirku Pihlman Arheoloģijas nodaļā skatīja lībiešu arheoloģisko materiālu, konkrēti Laukskolas, Raušu, Ikšķiles kapulauku un ciemu vietu izrakumu materiālus.

Jaana Piikopnen, MA, pētī ugunskapus, 90. gadu sākumā veikusi izrakumus Baznīcas kalnā Turku. Viņu interesēja visa veida informācija par kapiem, apbedīšanas parašām, zārkiem un kapos atrastām senlietām (īpaši traukiem, kārbām, vācelēm utt., izgatavotām no koka vai bērza mizas). J. Piikonen ir arī eksperte par aizvēstures tekstilijām un senajiem kostīmiem. Visu nedēļu viņa strādāja kopā Dr. habil. hist. A. Zariņu, vienu no izcilākajām tekstiliju speciālistēm Austrumeiropā, un skatīja Laukskolas kapulauka senlietas, it īpaši senos audumu fragmentus.

Liisa Seppänen, MA, doktorante, vada studiju kursu Turku universitātē par pilsētas viduslaiku koka celtnēm un konstrukcijām. Līdzās celtniecības tematikai nodarbojas ar jautājumiem, saistītiem ar agrajām pilsētām, to veidošanos, plānojumu utt. Viņa iepazinās galvenokārt ar Rīgas arheoloģisko materiālu, konstatētajiem celtņu tipiem, senlietām. No parādītajiem izrakumu pārskatiem somu arheologi varēja skatīt, kā mūsu republikā komplektē izrakumu pārskatus, kā notiek atsegto kārtu, objektu un senlietu fiksācija, datēšana un izrakumu dokumentēšana kopumā.

Janne Harjula, MA, doktorants, izstrādā tēmu “Viduslaiku ādas izstrādājumi Turku”. Dr. hist. V. Bebre, kas vienīgā Baltijā pēta ādas senlietas, iepazīstināja ar šo specifisko senlietu klasifikācijas metodi un Rīgas un Cēsu pils ādas izstrādājumiem.

Somijas arheologi, protams, apmeklēja arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un Latvijas vēstures muzeju, kur apskatīja ne tikai izstādes un krātuvēs esošās senlietu kolekcijas, bet arī ieguva informāciju par atradumu eksponēšanu, arheoloģisko materiālu reģistrāciju, glabāšanu un citu organizāciju pētnieku veikumu šajā zinātnes laukā.

Viens vizītes diena tika veltīta Āraišu ezerpils un Cēsu muzeja apmeklējumam.

Mūsu nodaļas pētniekiem savukārt bija iespēja iepazīties un izvērtēt Somijas arheoloģisko izrakumu metodiku, apjomus, finansējumu, kas ir nesalīdzināmi lielāks par Latvijas zinātnei atvēlētajiem niecīgajiem līdzekļiem.

Gribas ticēt, ka somu kolēģiem vizītes laikā Rīgā iegūtās atziņas, iepazītais arheoloģiskais materiāls un mūsu pētnieku darba pieredze palīdzēs gan izstrādāt projekta darbu, gan arī jaunajiem speciālistiem izstrādāt doktora disertācijas.

Viktorija Bebre,
Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētniece

Pasaule krāsās

Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas absolvente, profesora Ed. Kalniņa skolniece, I. Repina institūta Pēterburgā aspirante mākslas vēstures specialitātē – secīgi noiets vispusīgas profesionālās sagatavotības ceļš.

Latvijas Mākslinieku savienības biedre, aktīva izstāžu dalībniece, kuras darbus jau kopš 1966. gada pazīst Rīgas, Latvijas un pasaules pilsētu mākslas cienītāji un kuri atraduši savu mājvietu Latvijas, ASV, Francijas, Kanādas, Japānas, Vācijas, Šveices, Kipras, Itālijas, Beļģijas, Norvēģijas, Krievijas un citu valstu muzejos un privātkolekcijās. Tāds varētu būt īss izraksts no Guntas Liepiņas–Grīvas Curriculum vitae.

Akadēmijas mākslas draugu vērtējumam nodoti pēdējos desmit gados tapušie darbi: “Nakts”, “Pieviltie”, “Motīvs”, “Dīva”, “Melnais vilnis”, “Sapnis”, “Melnā ūdensroze”, kuri vedina uz pārdomām, aicina skatītāju sekot mākslinieces piedāvātajam asociāciju plūdumam, sabalsojot (?), pretstatot (?) ar savējo. Darbu ar vispārinošo nosaukumu “Latvietis” savulaik ar atzinību novērtējusi arī Rīgas dome. Kā uzzināt, kāds ir latvietis 20. un 21. gadsimtu mijā? Varbūt ne velti viena sejas puse viņam ir saules apgaismota, bet otra slīkst ēnā? Un vai tā nerra cepure nav ļoti neglaimojoša galvassega? Bet varbūt tā nozīmē tikai un vienīgi prasmi sadzīvot un izdzīvot visos laiku lokos? Un karote – nevis karotīte kā ekoloģiski tīrā Latvijas produkta reklāmā, bet kārtīga pavārnīca? Jā, bez pamatīgas zirņu bļodas un laša it kā nebūtu iedomājama īsta latvieša ēdienkarte… Glezna nav izstāstāma, tāpat kā nav izstāstāmi mūsu priekšstati par mums pašiem. Mākslinieces piedāvājumā ir arī pilnīgi cita rakstura darbi – ļoti reālistiskā manierē uzgleznots jaunās flautistes Ditas Krenbergas portrets un “Mātes seja”. Jauna, skaista seja, ar pareiziem vaibstiem. Jo – mēs varam atcerēties savas māmuļas ne vien gadu nastas nogurdinātas un cienījama sirmuma iezīmētas, bet gan kā jaunas un apburošas sievietes.

Nelielā, kompaktā gleznu ekspozīcija iepriecina, uzmundrina un, galvenais, rosina pārdomām. Par dzīvi. Un par mākslu.

Gleznotāja Gunta Liepiņa-Grīva ar ģimeni izstādes "Pasaule krāsās" atklāšanā

I. T.

Latvijas vēsture – pētnieks – 2 vietas;
arheoloģija – pētnieks – 1 vieta.

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā, 1, 1201. istabā, tālrunis uzziņām 7225948.

Pieteikumam pievienot:

1) zinātniskus grādus apliecinošo dokumentu kopijas,
2) CV,
3) publicēto darbu sarakstu,

4) citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

2002. gada 02. februārī, plkst. 20:20
Lielajā Ģildē, Rīgā, Amatu ielā 6

Programmā:

20:02 kopā nākšana

20:20 balles atklāšana
– mūzika
– dejas
– uzkodas
– līksmība
– kafejnīca

2:02 projāmiešana

Ģērbšanās stils:
Tradicionāli netradicionāls – dubultā dubultošanās

!!! No 21.–28. janvārim visās radošajās savienībās var iegādāties ielūgumus, ziedojot 5 Ls.

Jurijs HRAMOVS

aizstāvēs promocijas darbu “Kinoloģiskā leksika latviešu un krievu valodā (diahroniskais aspekts)” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. philol. P. Vanags, Dr. habil. philol. A. Nepokupnijs, Dr. habil. philol. I. Jansone.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniska jā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

* * *

LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēdē 2001. gada 19. decembrī Daiga BALTAISKALNA aizstāvēja promocijas darbu “Latvijas iedzīvotāju lingvistiskā attieksme” un viņai tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr. philol.) zinātniskais grāds valodniecības zinātņu nozares vispārīgās valodniecības apakšnozarē.

* * *

2002. g. 7. janvārī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – ekonometrija, aizstāvēja Signe Bāliņa par tematu: “Latvijas mājsaimniecību budžeta pētījumu datu reprezentativitātes novērtēšana un paaugstināšana”. Balsošanas rezultāti: piešķirt – 14, nepiešķirt – nav, nederīgi biļeteni – 1.

* * *

2002. g. 7. janvārī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – Latvijas tautsaimniecība, aizstāvēja Egils Kaužēns par tematu: “Finanšu tirgus Latvijā”. Balsošanas rezultāti: piešķirt – 9, nepiešķirt – 7, nederīgi biļeteni – nav.