Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  4. februāris: 3 (232)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Fragmenti no Arnolda Bērza “Rindas no dienasgrāmatas” rakstu, atmiņu un dokumentu krājumā par
Neatkarības deklarāciju “4. maijs”

Šī gada 18. janvārī “Kolhoznieku nama” – Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes – vestibilā atklāja piemiņas plāksni, kas vēstī, ka šī nama Lielajā zālē no 1990. gada marta līdz maijam notika Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdes, kurās apsprieda Neatkarības deklarācijas projektu. Klusās bažas vai atnāks, kas atnāks, galu galā darba diena vēl nav galā, izzūd, kad Akadēmijas smagās durvis virinās nepārtraukti un cits pēc cita ierodas tā laika varoņi – citādāk viņus nevar dēvēt. Neatkarības deklarācijas autori – juristi un tiesībzinātnieki, Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputāti. Pazīstamas sejas, zināmi vārdi – Romans Apsītis, Ilmārs Bišers, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Imants Geidāns, Ruta Marjaša, Anna Seile, Mavriks Vulfsons, Ziedonis Ziediņš…

Šī nav ne apaļa gadskārta, pat ne maija mēnesis. Bet šis ir barikāžu atceres laiks, janvāris, kad atkal un atkal izdzīvojam Latvijas neatkarības atgūšanu. Saeimas otrajā lasījumā 4. maijs ir pieņemts kā svinamā dienā, un tas, kā teica LZA prezidents J. Stradiņš, it pareizi un taisnīgi, jo tieši 1990. gada 4. maijs nevis 1918. gada 18. novembris bija īstā tautas svētku diena. Atcerēsimies daudzbalsīgo kori, kas aiz toreizējās Augstākās Padomes logiem skaitīja katra deputāta balsi. Atcerieties deputātu gājienu pa šauro izbrīvēto eju cilvēku drūzmā uz mītiņu Daugavmalā – ar ziediem rokās un asarām acīs. Vairāku mēnešu saspringtais darbs, kad tika svērts un mērīts katrs Deklarācijas vārds un teikums, laimīgi bija noslēdzies, un šodien Romans Apsītis var teikt: “Ne par vienu no biezajām juridiska satura grāmatām, ko esmu uzrakstījis, man nav tāds lepnums un gandarījums, kā par divām Neatkarības deklācijas lapiņām”.

Akadēmiķis J. Stradiņš, kurš visu redz plaši un lielās līnijās, vilka paralēles starp nule atklāto piemiņas plāksni un to, kas kāpņu noejas pretējā pusē vēsta, ka šajā namā atrodas UNESCO “Pasaules atmiņas” reģistrā iekļautais Krišjāņa Barona Dainu skapis. Krišjānis Barons mūža nogalē dzīvoja Krišjāņa Barona ielas 5. numurā, tur atradās arī Dainu skapis. Un tajā pašā namā 1918. gada 17. novembrī tika nodibināta Tautas padome, kura nākamajā dienā proklamēja Latvijas valsti. Bet tās neatkarību savukārt atjaunoja 4. maija Deklarācija, kas tika izstrādāta namā, kur tagad atrodas Dainu skapis…

Vēlāk, daloties atmiņās, viņi bija tādi paši kā pirms 12 gadiem. Romualds Ražuks, Romans Apsīts, Aivars Endziņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas Tautas frontes nodaļas vadītāja Irēna Pundure. Gadu nasta vienīgi Mavrikam Vulfsonam saliekusi plecus. Atceras, kā Aivars Endziņš Deklarācijas rakstītājiem piedāvājis Universitātes partijas biroja telpas, jo tās ir klusas un saulainas. Joko, ka tagad arī tur vajadzētu uzstādīt piemiņas plāksni ar apmēram šādu tekstu: “Te 1990. gadā Latvijas Valsts universitātes LKP biroja telpās tika izstrādāta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija”. Ruta Marjaša atcerējās, kā toreiz runājusi latviski, bet domājusi krieviski, proti visā Deklarācijas teksta tapšanas gaitā domās slīpējusi tās krievu tekstu, lai Maskavā vispār saprastu, par ko ir runa. Padomju juridisko dokumentu stils bija noteiktu frāžu sakopojums, ko saprata katrs, bet te viss bija pilnīgi savādāk. Pēdējie Deklarācijas labojumi tapa vēl 3. maija vakarā… No latviešu valodas viedokļa Deklarācijas tekstu lūdza caurskatīt Latvijas Universitātes profesori Martu Rudzīti. Visam bija jābūt nevainojamam.

No vēsturiskajiem notikumiem sarunas pārgāja uz mūsdienām. Uz Valsts valodas likumu, Rīgas domes aktualitātēm, citiem jautājumiem. Latvijas neatkarības atjaunošana nav divas lapiņas teksta, kas pieņemta vienreiz pa visām reizēm. Par to jābūt nomodā diendienā. Visiem kopā un katram īpaši.

Piemiņas plāksne atklāta

LZA prezidents Jānis Stradiņš un LPSR Augstākās Padomes Latvijas Tautas frontes
frakcijas deputāti Mavriks Vulfsons un Romans Apsītis pie piemiņas plāksnes

Bijušie Tautas frontes frakcijas deputāti Ilmārs Bišers (pa kreisi) un
Gunārs Preinbergs

Latvijas Zinātnieku savienībā

Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde notika šī gada 18. janvārī. Tajā vispirms izvērtējām LZS finansu stāvokli, par ko revīzijas komisijai jāsagatavo slēdziens LZS padomei. Lūdzu padomes locekļiem ieplānot laiku SĒDEI, kas notiks š. g. 21. martā plkst. 16.00 LZA sēžu zālē.

Valde nolēma apmaksāt 20 ielūgumus uz radošo savienību balli š.g. 2. februārī.

Valde apsprieda jautājumu par Latvijas Zinātnieku savienības ārkārtas kongresa sasaukšanu, lai izdarītu izmaiņas LZS statūtos. Nosprieda ārkārtas kongresu nesasaukt, bet sākt gatavoties kārtējam kongresam. Jāsavāc priekšlikumi par izmaiņām organizācijas pamatdokumentā (ļoti ceram uz kolēģu aktivitāti), tie jāapspriež padomē un tikai pēc tam jāpiedāvā kongresam. Ja kādam no kolēģiem statūti nav saglabājušies, tos var saņemt pie A. Dravenieces.

Lūdzu katru LZS biedru pārbaudīt, vai viņš ir nokārtojis finansiālās saistības un arī kolēģiem atgādināt par biedru maksu. Jau iepriekš pateicos par atsaucību.

Nākamā LZS valdes sēde notiks š.g. 28. februārī plkst. 15.00.

Jānis Štrauhmanis

Lauku un meža
zinātnieki iet tālāk

Piektdien, 18. janvārī, savā 16. kopsapulcē pulcējās Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija (LLMZA). Ziņojumu par LLMZA prezidija darbību no 1999. līdz 2001. gadam un akadēmijas turpmākajiem uzdevumiem nolasīja LLMZA prezidente, profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īstenā locekle Baiba Rivža. Revīzijas komisijas atzinumu, ka akadēmijas prezidija un visas akadēmijas darbība pārskata periodā ir noritējusi atbilstoši LLMZA statūtiem, sniedza komisijas priekšsēdētājs Alfons Grīnfelds.

Debatēs runāja Priekuļu selekcijas stacijas direktors Uldis Miglavs, LLMZA Mežkopības nodaļas vadītājs Pēteris Zālītis, LLMZA goda loceklis valsts emeritētais zinātnieks Arturs Boruks, Zemko pības ministrijas Lauku attīstības departamenta Izglītības un zinātnes nodaļas vadītāja vietniece Ilze Slokenberga, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Juris  Ekmanis un Zivsaimniecības institūta direktors Juris Vītiņš.

Noklausījusies prezidentes Baibas Rivžas ziņojumu, debates un kopsapulces dalībnieku priekšlikumus, kopsapulce nolēma atzīt LL M Z A prezidija darbību par mērķtiecīgu, lauksaimniecības un meža zinātnes attīstību veicinošu.

Akadēmiskos ziņojumus sniedza LZA un LLMZA Pauļa Lejiņa vārdbalvas laureāte Dr. agr. Māra Skrīvele un Arvīda Kalniņa vārdbalvas laureāts Dr. sc. ing. Māris Daugavietis.

Kopsapulce izdarīja grozījumus LLMZA statūtos, nolemjot, ka “akadēmijas prezidiju veido akadēmijas prezidents, trīs viceprezidenti, zinātniskais sekretārs un nodaļu vadītāji”.

Par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidenti uz trim gadiem atkārtoti tika ievēlēta Baiba Rivža, par viceprezidentiem – Aleksandrs Jemeļjanovs, Pēteris Bušmanis un Uldis Viesturs, par zinātnisko sekretāru – Mārtiņš Belickis. LLMZA Lauksaimniecības zinātņu nodaļu turpmāk vadīs Valdis Klāsēns, Pārtikas un veterinārmedicīnas zinātņu nodaļu – Aleksandrs Jemeļjanovs, Inženierzinātņu nodaļu – Edvīns Bērziņš, Mežzinātņu nodaļu – Pēteris Zālītis, bet Agrārās ekonomikas zinātņu nodaļu – Voldemārs Strīķis.

Andris Sproģis, “Latvijas Vēstnesis” nozaru virsredaktors, LLMZA goda loceklis

Latvijas zinātnes virzība

Nepieciešamība detalizēti apspriest Latvijas zinātnes nākotni ne tikai savā, zinātnieku vidū, bet arī ar iespējami plašu preses, valdības locekļu un likumdevēju – Saeimas deputātu auditoriju iezī mējās jau Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulcē 2001. gada 29. novembrī LZA viceprezidents Andreja Siliņa vadītās paneļdiskusijas laikā. Nepietiek ar bēdīgu faktu konstatēšanu – Latvijai ir vismazākais zinātnes finansējums starp kandidātvalstīm, tādi nu mēs, mazie nabadziņi, esam, bet aktīvi jārīkojas, lai sabiedrību pārliecinātu, ka tā nav zinātnieku nelaime vien. Gudra galva iespējas atradīs, ja ne te, tad ārzemēs, kā to jau kāds tūkstotis spējīgu zināt nieku pierādījis. Tā ir visas Latvijas valsts nelaime, kas apdraud tās ekonomisko attīstību un konkurētspēju, jo, ja nav zinātnes, nav arī pilnvērtīgas augstākās izglītības, savukārt, ja nav moderni izglītotu speciālistu, tad nevar attīstīties moderna ekonomika utt. Visi esam sajūgti vienā garjūgā.

23. janvārī uz paplašināto preses konferenci bija aicināti visu lielāko preses izdevumu, radio un televīziju žurnālisti, virkne Saeimas deputātu, dažādu partiju pārstāvju, no kuriem daži pat bija ieradušies, kā arī izglītības un zinātnes ministrs. Akadēmiju pārstāvēja tās vadība un zinātnieki, kuri piedalījušies Izglītības un kultūras ministrijas darba grupā par zinātni augstākajā izglītībā.

LZA viceprezidents Andrejs Siliņš, kurš vadīja preses konferenci, akadēmijas nostādni bija formulējis tēzēs, kuras saņēma klāt esošie.

Lai Latvija integrētos kopīgajā Eiropas zinātnes telpā, ir svarīgi palielināt IKP izdevumus zinātnei un attīstībai.

Jāstiprina administratīvā kapacitāte un tehnoloģiskās infrastruktūras, nepieciešama uzņēmumu (it īpaši mazo) iespējami lielāka piesaiste.

Jāattīsta sadarbība starp iesaistītajām organizācijām un jāat balsta zinātnes aktivitātes industriālajai attīstībai.

ES Apvienotā pētniecības centra (Ģenerāldirektorāta) Perspektīvo tehnoloģiju pētniecības institūts pēta, kā mainīsies ES pēc paplašināšanās, kāda būs dzīves kvalitāte un kāda loma tajā būs zinātnei, īpaši zinātnei pašreizējās kandidātvalstīs. Tiek izzinātas: zināšanas un izglītība, tehnoloģija; ekonomiskā transformācija; nodarbinātība un sociālās pārmaiņas; līdzsvarota attīstība un vides aizsardzība. Kā pozitīvs tiek uzskatīts fakts, ka līdzekļu sadali pētījumiem Latvijā izvērtē Latvijas Zinātnes padome.

Īpaši vērīgi sekots, lai kandidātvalstīs būtu kas ekselents, izcils. Latvijā tādi ir ES apstiprinātais materiālzinātnes ekselences centrs – LU Cietvielu fizikas institūts un UNESCO Starptautiskais Biomedicīnas un biotehnoloģijas centrs.

Startējot uz vienādiem konkurences noteikumiem ar ES dalībvalstu zinātniekiem ES 5. IeP, Latvijas zinātnieki ir atpelnījuši divreiz vairāk par iemaksāto dalības naudu. Par konkurētspēju liecina rezultāts – 27% no iesniegtajiem projektiem guvuši atzinību. ES dalībvalstu vidū šis rādītājs ir 25%, kandidātvalstīm – 15%.

Latvijas zinātnieki sekmīgi strādā arī citās programmās, piem., NATO zinātnes programmās.

Latvijā ir oficiāli definēti pieci prioritāri zinātnes virzieni. Četri ir tieši saistīti ar ekonomikas attīstību (materiālu zinātne, biomedicīna, informāciju tehnoloģija, mežu un koksnes zinātne), piektais – Letonika – ar nācijas identitātes saglabāšanu. Šodienas situācijā ir svarīgi panākt visu zinātņu un tautas saimniecības mijiedarbību. Būtisks jautājums – inovāciju politika.

Zinātnē strādā talantīgi, augsti kvalificēti zinātnieku kolektīvi un zinātnieki, daudzi no tiem ar pasaules un Latvijas vārdu. turpinās pētī jumi, aug publikāciju skaits. Taču zinātnes potenciāls ir samazinājies, tas ir neliels – ap 2000 zinātnieku. Pārrēķinot uz 10 000 strādājošajiem, zinātnieku skaits Latvijā – 18,6 – ir zemākais Baltijas valstīs. Igaunijā tas ir 34,8, Lietuvā – 24,0. Ap 1000 Latvijas zinātnieku strādā Rietumos. Potenciāla atjaunināšana, “reemigrācija” – tie ir šodienas aktuālākie uzdevumi potenciāla nostiprināšanā.

2002. g. budžeta finansējums zinātnei – 0,18% no IKP ir zemākais ES kandidātvalstīs. Šis rādītājs ES valstīs ir vairāk nekā piecas, Igaunijā – divas reizes lielāks. Šodien veidojas situācija, kad, valsts finansējuma daļai zinātnes atbalstam samazinoties (līdz 10–50%), virkne dabas un inženierzinātņu zinātniskās pētniecības institūtu no savas budžeta apgrozības nodokļos valstij samaksā vairāk nekā saņem valsts dotācijās, t. i., atsevišķas zinātnes nozares jau šodien finansē valsti, nevis otrādi. Vai šāda zinātnes komercializācija nodrošinās Latvijas zinātnes vispusīgu attīstību, it īpaši nozarēs, kuras nespēs sevi finansiāli atpelnīt?

Lai universitātes kļūtu par augsta līmeņa akadēmisko studiju un zinātnes centriem valstī, nepieciešams palielināt finansējumu zinātnei augstākās izglītības sistēmā, t. sk. nodrošinot doktorantūras studiju augstāku kvalitāti un nepieciešamo zinātnes infrastruktūras bāzi. Jāuzskata par atbalstāmu juridiski patstāvīgu zinātnisko institūtu pastāvēšana un jāplāno valsts pasūtījums augstākā līmeņa studiju programmu realizēšanai zinātniskajos institūtos.

Informācijas, zināšanu, pētījumu rezultātu komercializācija, piedāvājot inovatīvus produktus tirgum, ir sabiedrības labklājības dzinējspēks. Dažādu apstākļu dēļ šis process Latvijā ir mazintensīvs, īpaši vāji ir sinhronās formulas ERTDI + I beigu posmi – zināšanu pārvēršana pārticībā (lasi: E – augstākā izglītība; R – pētniecība; TD – tehnoloģiju izstrāde; I – ieviešana; +I – inovatīvas metodes RTD rezultātu komercializācijai). Vienkāršāk runājot, Latvijā ir vājš pielietojamo pētījumu un tehniskās jaunrades objektu izmantošanas atbalsts, līdz ar to praktiskais efekts. ES valstīs to sauc par inovāciju sistēmas monitoringu. Psiho loģiski un materiāli augstskolu docētāji un attiecīgi arī studenti ir vāji orientēti šim mērķim – darba devēju lomai un IKP vairošanai. Latvijas zinātnieki un inženieri ir radījuši nozīmīgas gan teorētiskas, gan praktiskas izstrādes, taču to ieviešanai vēl nav efektīva, nodokļu maksātājiem pārredzama sistēma, kāda, piem., tika definēta 2001. g. LR MK akceptētajā Inovāciju koncepcijā. Mūsu mērķis ir šo sistēmu izveidot līdz galam (grozījumi likumos, normatīvajos dokumentos, finansējums) un iedarbināt.

Izveidot un finansēt nacionālās nozīmes pētniecības centrus prioritārajās zinātnes nozarēs (atzītās jau 1997. g. ar LR MK lēmumu): biomedicīna, organiskā ķīmija, farmācija, materiālu zinātne, informācijas tehnoloģija, mežu un koksnes zinātne, Letonika. Turpināt pasaules un Latvijas prioritāšu analīzi.

Lai saglabātu Latvijas zinātnieku sekmīgu līdzdalību arī nākamajās ES IeP un citās starptautiskās aktivitātēs, ir absolūti nepieciešams nodrošināt adekvātu Latvijas budžeta līdzfinansējumu sekmīgajiem projektiem. Mūsu vājā vieta ir mūsdienīgas aparatūras un instrumentu trūkums.

Atrast mehānismus un dotācijas mazo uzņēmumu, t. sk. dažādu Tehnoloģisko centru, darbībai. šodien tie tieši nodarbojas ar zinātnisko pētījumu rezultātu pielietošanu, un “uz tirgu orientēto pētījumu daļa” strādā uz zinātnes budžeta rēķina. Pabeigt  (LR Ministru prezidenta 2001. g. 2.VII Rīkojums Nr. 240) un iedarbināt Nacionālo Inovāciju programmu.

Saitēm starp zinātni un valdību
jābūt ciešām un pastāvīgām

– Runa jau acīmredzot nav tikai par zinātnes virzību, bet arī par Latvijas virzību.

– Jā, mēs to saprotam, bet diemžēl daudzi cilvēki to tā nesaprot, pieņemot, ka zinātne ir par sevi un viss pārējais – par sevi, ka zinātne vajadzīga tikai pašai zinātnei un tai paredzētais budžeta finansējums ir tāda kā dāvana. Jaunais laiks programmas sadaļa Zinātne ir kolektīvs darbs, daudzkārt apspriesta. Tā orientējas uz to, kas notiek Latvijas zinātnē šobrīd, kur zinātne ir nonākusi, kādas ir problēmas un kādas perspektīvas. Kāds ir zinātnes potenciāls un kas būtu jādara, lai to atraisītu. Kāds patlaban ir stāvoklis zinātnē, to jūsu lasītāji labi zina. Diemžēl plaša sabiedrība joprojām nav sevišķi labi informēta un, kas ir sliktāk, daudzi nesaprot, ka no tā, cik labi klājas zinātnei, lielā mērā ir atkarīga mūsu visu labklājība. Tātad, par pamatu tika ņemts esošais stāvoklis un tad domāts, ko darīt. Zinātne pēdējos desmit gados faktiski cīnās par izdzīvošanu, pie tam – ar daļējām sekmēm, jo joprojām vietu vietām parādās labi, pat Eiropas un pasaules līmenī ļoti cienījami sasniegumi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka zinātnē viss ir spīdoši. Tas drīzāk ir par spīti, nevis kā loģiskas sekas. Tas parāda, ka Latvijā joprojām ir zinātnieki, un tas arī parāda, kā varētu būt, ja zinātnē iesaistītos jaunatne.

Ir klasiskās problēmas, kas ņemtas vērā, rakstot šo programmas sadaļu. Pirmā – pilnīgi nepietiekošais zinātnes finansējums. Tas ir tik mazs nevis tādēļ, ka valstij trūktu naudas, ka šajos 10 gados nebija iespējams atrast vairāk līdzekļu zinātnei. Tā tas noteikti nav. Manuprāt pats galvenais iemesls ir tas, ka nav bijusi sadarbība starp zinātni un valdību. Zinātne ir ignorēta, atstāta nomaļus. Lielā mērā tur vainojami arī paši zinātnieki, bet ne jau par to ir runa. Skaidrs ir viens – lai kaut ko panāktu, problēmas jārisina valdībai un zinātniekiem kopīgi.

Tātad – finansējums. Tā palielinājums ir nepieciešams tūlīt, nevis pēc gadiem desmit. Ir labi zināms, cik strauji ir samazinājies zinātnieku skaits. Ir zināms arī tas, ka jaunie cilvēki zinātnē neienāk, jauniem cilvēkiem katram jādomā par savu nākotni, un zinātnē ieraudzīt viņi to ne  var. Jaunā laika programma paredz vispirms ievērojami palielināt finansējumu. Programmas dažādās sadaļās reti kur parādās konkrēti skaitļi, jo dzīve mainās un par katru skaitli ir jāatbild. Šis ir viens no izņēmumiem, un programmā ir ierakstīts, ka sākot ar 2003. gada 1. janvāri iecerēts palielināt zinātnes finansējumu divkārt, saprotot, ka arī tas ir maz, bet diez vai šajā pārejas situācijā vairāk piešķirt ir reāli. Šis skaitlis, šķiet, ir reāls un ir saņemts solījums to izdarīt. Tālāk – kā tad ir iecerēts likt lietā šo naudu, jo neko nemainot un tikai palielinot finansējumu, nekas labs nav sagaidāms. Es uzskatu, ka jūtams uzlabojums zinātnē ir gaidāms tikai tad, ja šo naudas palielinājumu pavada darbības, kas balstās uz ciešu un nepārtrauktu valdības un zinātnieku sadarbību. Ir jāiedarbina mehānisms, kas uzturētu šo sadarbību ikdienā, nevis epizodiski, no gadījuma uz gadījumu, kā tas ir bijis līdz šim. Programmā šis mehānisms nav īpaši atšifrēts, bet partijas iekšienē domas jau ir nobriedušas. Ir jānodibina stratēģiskā padome premjera tiešā pakļautībā. Tā ir iecerēta galvenokārt, lai ar zinātnieku palīdzību panāktu tautsaimniecības progresu. Nosacīti tā varētu būt augsto tehnoloģiju padome, kura būtu pārstāvēta augstā līmenī un pieņemtu stratēģiskos lēmumus. Tā kā premjerministram ir ārkārtīgi plašs darbības loks, tad tāda padome varētu sanākt vienu vai divas reizes gadā un pieņemt lēmumus, kuri pēc tam jau kā Ministru kabineta lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Pie šīs padomes vajadzētu strādāt nelielai profesionāļu grupai, kura veidotu tiešo saiti starp valdību un zinātniekiem. Reālais darbs – projektu izvērtēšana, priekšlikumu gatavošana, secības noteikšana – tas viss jādara speciāli izraudzītiem un normāli atalgotiem ekspertiem, labākajiem speciālistiem, kādi Latvijā atrodami. Protams, pirmām kārtām eksperti nāktu no zinātniekiem, bet tur var būt arī zinoši uzņēmēji un tautsaimniecības speciālisti. Šie cilvēki sagatavotu lēmumus, organizētu to apspriešanu sabiedrībā un pēc tam virzītu uz stratēģisko pa domi, lai tos pieņemtu un īstenotu konkrētu Ministru kabineta lēmumu veidā vai ar likumdošanas iniciatīvām izietu uz Saeimu. Tas ir iecerētais mehānisms. Nekā īpaši oriģināla tur nav, bet to var, vēl vairāk – to vajag darīt.

Tātad, atgriežoties pie programmas, – pirmkārt, finansējums, otrkārt, ciešā saistība ar valdību. Tajā pat laikā nedrīkst arī pārspīlēt un atņemt zinātniekiem tiesības pašiem lemt citās zinātnei svarīgās jomās. Jāsa glabā zinātnieku noteicošā loma fundamentālo pētījumu attīstības jomā, humanitārajās un sociālajās zinātnēs utt., tajā pat laikā valdībai cieši sadarbojoties ar zinātniekiem lietišķo pētījumu jomās un visur tur, kur ir saistība ar tautsaimniecības attīstību un aktuālu jautājumu risināšanu.

Otrā problēma, kas speciāli akcentēta programmā, ir saistīta, pirmkārt, ar cilvēkiem, kuri visu savu mūžu ir pavadījuši zinātnē. Šobrīd daudzi zinātnieki nepelnīti cieš no tā, ka zinātne pēdējos desmit gadus ir bijusi ļoti sliktā stāvoklī, daudzi cilvēki ir saņēmuši mazas algas, kam sekas ir mazas pensijas un viss, kas ar to saistīts. Pat tad, kad cilvēkam vairs nav spēka un veselības efektīvi strādāt, viņš pēdējiem spēkiem mēģina kaut ko darīt, jo viņam nav citas izejas. Programmā ir skaidri un gaiši pateikts, ka ievērojami jāpalielina to cilvēku skaits, kuri var pretendēt uz emeritēto zinātnieku statusu, palielinot arī pabalstu, kas šobrīd ir Ls 60,-, līdz Ls 100,-, lai cilvēkam būtu iespēja godpilnā veidā aiziet no aktīvās pētniecības. Viņš savu spēju robežās var strādāt, par to nesaņemot algu, bet tās vietā būs emeritētā zinātnieka pabalsts.

– Vai šī nauda nāktu no zinātnes budžeta?

– Jā, tā būtu no kopējās zinātnes kases, bet runa jau ir par dubulto pieaugumu, par papildus apmēram 10 miljoniem latu gadā. Skaitliski sarēķinot, nav nemaz vajadzīgas milzīgas summas, lai vairāki simti cilvēku varētu saņemt materiālu atbalstu. Pie tam tie 10 miljoni būtu finansējuma palielinājums no budžeta, bet vēl ir paredzētas aktivitātes, lai pa pla šinātu iespējas dabūt finansējumu no Eiropas, ko jau relatīvi sekmīgi darām tagad. Cipari ir it kā iepriecinoši, bet tie varētu būt labāki. Daudzi zinātnieki, kuriem ir oriģinālas domas, nespēj iesaistīties starp tautiskos projektos, jo nav valodu zināšanu, nav pieredzes. Lai iegūtu finansējumu no Eiropas, ir jāiztur nežēlīgs konkurss, un tā jau ir māksla par sevi. Ir iecerēts pie jau pieminētās padomes veidot juristu un valodu speciālistu grupu, kas sniegtu profesionālu palīdzību zinātniekiem sagatavot projektus.

Vēl viens ceļš, kā zinātnei iegūt līdzekļus, ir uzņēmēju iesaistīšana. Tas Eiropā nav nekas jauns. Visos projektos, kas šobrīd ir vērsti uz tautsaimniecības problēmu risināšanu, vispārpieņemtā kārtība ir tāda, ka konkursos atbalstu gūst tikai tie projekti, kur bez zinātniekiem, universitātēm piedalās arī rūpnieki. Spēles noteikumi ir atšķirīgi. Universitātēm Eiropa dod 100% finansējuma, uzņēmumiem – līdz 50%, tiem jāpiedalās ar savu naudu. Ja visu prātīgi dara, zinātnes finansējuma pieaugumam jābūt vēl jūtami lielākam nekā tas būs no budžeta. Protams, tas prasa laiku, bet, cieši sadarbojoties valdībai ar zināt niekiem, to var panākt.

Tātad, naudu emeritēto zinātnieku atbalstīšanai varētu atrast. Otra grupa, kam nepieciešams atbalsts, ir jaunie zinātnieki. Tas laikam ir vissāpīgākais jautājums, kuru uzreiz atrisināt neizdosies. Var tikai sākt to risināt. Ir jāpanāk vispārējs stāvokļa uzlabojums zinātnē, lai vide, apstākļi un atmosfēra uzlabotos tiktāl, ka jaunatnei atkal būtu pievilcīgi sākt savu karjeru zinātnes jomā. Kas būtu darāms, tas ir rakstīts programmā. Kaut vai – jūtami stimulēt jauno doktoru zinātnisko darbību. Manā uztverē doktorantūrā nav īstas kārtības. Tā galvenokārt šobrīd ir orientēta uz jaunu, kvalificētu pasniedzēju sagatavošanu. Tas jau ir pareizi, ir vajadzīgi augsti kvalificēti pasniedzēji, bet nedaudz ir piemirsts, ka doktori ir vajadzīgi arī zinātniski pētnieciskiem darbiem, aktīvai pētnieciskai darbībai, kurai, protams, arī jābūt saistītai ar izglītību. Latvijā doktorantu skaits it kā ir pietiekoši liels, taču reti kurš pa šo ceļu aiziet līdz galam, uzraksta un aizstāv promocijas darbu. Pat tiem, kuri aizstāvas, ja aplūkotu detalizēti, viens no galvenajiem stimuliem ir uzlabot savu profesionālo biogrāfiju. Iegūstot zinātnisko grādu, palielinās iespējas dabūt labu darbu dažādās firmās un arī ārzemēs. No katra atsevišķa cilvēka viedokļa tas ir saprotami, bet no Latvijas valsts viedokļa tas ir skumji un slikti. Programmas zinātnes sadaļā ir iecerēts pēc iespējas spēcīgi stimulēt jauno doktoru zinātnisko darbu šeit pat Latvijā. Vienkārši aprēķini liecina, ka tos skaitliski nedaudzos doktorus, kuri aizstāvas, var atbalstīt ar stipendiju apmēram Ls 100,- mēnesī papildus atalgo jumam uz gadiem trijiem. Tas varētu būt labs stimuls un vienam otram likt pārdomāt – varbūt tomēr neaizbraukt uz ārzemēm un sagaidīt labākus laikus tepat. Protams, vajadzētu rūpēties, lai iespēju robežās atgrieztu mājās tos zinātniekus, kuri ir aizbraukuši un sekmīgi strādā ārzemēs, bet tam ir vajadzīgs laiks. Tikai tad, kad mēs panāksim uzlabojumu zinātnē, un tas noteikti ir jāpanāk, pakāpeniski risināsies arī šī problēma.

Vēl būtisks jautājums ir prioritātes. Atkal it kā nekas jauns. Ir ap stiprinātas piecas prioritātes. Nu un? Vai tas kaut kādā mērā ietekmē finansējumu? Nekādā. Finansējuma sadalījums starp nozarēm ir tāds, kāds tas ir. Šobrīd nav pat iespējams to palielināt, jo tāda iespēja parādās tikai tad, kad ir būtisks finansējuma pieaugums, un tad var iet uz diferenciāciju. Lielāki līdzekļi jādod prioritārajām nozarēm, kas šobrīd ir svarīgākās, dod atdevi tautsaimniecībā. Arī atsevišķu nozaru ietvaros ir jāorganizē konkursi uz vajadzīgām zinātniskām un zinātniski tehniskām izstrādēm. Un spēcīgi jāatbalsta samērā nedaudzi projekti, kuri risina tiešām praktiski un zinātniski nozīmīgus jautājumus. Konkursu veidā. Tas arī ir viens no uzdevumiem tai ekspertu grupai, kura strādā ciešā sadarbībā ar valdību. Tieši tā tas notiek Eiropā. Jā, mums jau ir ekspertu komisijas pie Latvijas Zinātnes padomes, cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas, bet kādas ir viņu iespējas… Tikai granti, kurus sadalīt. Vai var daudziem cilvēkiem atņemt pēdējos eksistences līdzekļus? To neviens nespēj izdarīt. Un pareizi, ka to nepraktizē, jo tā nav izeja. Tā nedrīkst darīt. Vienīgā izeja – finansējuma pieaugums, un tad var koncentrēt līdzekļus visperspektīvākos, vissteidzamākos virzienos.

Nav jau partijas programmā nekādu fantastiski jaunu domu un tādas nav arī vajadzīgas. Ir labi zināmas Latvijas zinātnes nelaimes. Vienkārši ir jādara, un jādara enerģiski, lai kaut kas arī iznāktu. Tāpēc arī ir tas kurss uz būtisko zinātnes finansējuma palielināšanu, jo bez tā neko nevar iesākt. Bet naudiņa ir jāiztērē pareizi. Atklātībā. Starp citu, programmas zinātnes sadaļu vajadzētu skatīt kontekstā ar sadaļu Izglītība. Nav iespējams nodrošināt labu izglītību, ja pasniedzēji aktīvi neiesaistās zinātnē. Arī valsts informatizāciju nevar attīstīt bez zinātnieku līdzdalības.

Es ļoti augstu novērtēju vakardienas diskusiju, kad zinātnieki runāja gan ar presi, gan valdības un partiju pārstāvjiem. Tas ir nepieciešams, jo ne sabiedrība, ne valdība šobrīd pietiekamā mērā neizprot zinātnes lomu. Nav sadarbības, un faktiski tā ir visa ļaunuma sakne. Te daudz kas ir atkarīgs no zinātniekiem pašiem, to nevajag aizmirst. Jābūt aktīviem, un tad, es ceru, mēs spēsim daudz ko panākt.

Vai Latvijas valsts ir skaidri definējusi savas prioritātes un kādu vietu ieņem zinātne?

Kam Latvijas zinātne ir vajadzīga? Eiropai? Pašai Latvijai? Eiropas Savienība zinātnes finansēšanā neizvirza striktas prasības, un vispārzināmais fakts ir tāds, ka Latvija kandidātvalstu vidū šajā ziņā ieņem bēdīgo priekšpēdējo vietu. Igaunijā finansējums ir divreiz lielāks, un Eiropas līdzfinansējums Igaunijai arī ir desmit reižu lielāks nekā Latvijai. Kaut kas ir jādara, lai Latvija Eiropas Savienībā nebūtu Austrumu robeža, bet stabila zinātnes valsts. Tā būtu atbilde uz jautājumu, vai Latvijas zinātne vajadzīga Eiropai. Bet Latvijai? Līdz šim šī vajadzība bijusi tikai deklaratīvā līmenī, bet, runājot pēc būtības, zinātne Latvijai ir vajadzīga, lai reformētu ražošanu, ieviestu augstās tehnoloģijas. Latvijas augsto tehnoloģiju īpatsvars eksportā ir 10%, Igaunijā – 43%, Ungārijā – 65%, kas ir augstākais procents ES kandidātvalstīs. Latvijai 50. vieta pasaulē iedzīvotāju dzīves kvalitātes ziņā. Zems nacionālā kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju. Problēmas veselības aizsardzībā un augstākajā izglītībā – mēs nevaram dot augstas klases izglītību, ja nav zinātnes. Studentu skaits ir pieaudzis trīs reizes, bet doktorantu ir maz.

Diskusijā būtu jāakcentē šādi jautājumi:

1) sen pieņemts lēmums par nacionālajiem pētniecības centriem, bet beidzamo 5 gadu laikā neviens nav izveidots,

2) budžeta līdzfinansējums ES programmās, tai skaitā jaunas aparatūras iegādei,

3) tehnoloģisko centru veidošana un mazo uzņēmumu finansēšana,

4) akadēmiskā personāla atjaunināšana, kam sen paredzēti 300 000 lati. Kur tie ir?

5) partiju atbalsts zinātnei, it īpaši, gatavojoties Saeimas vēlēšanām. Visas partijas ir solījušas atbalstu, taču vajadzīgi nevis solījumi, bet konkrēta rīcība.

Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns pieminēja darba grupu, kura četrus mēnešus strādā pie dokumenta par zinātni augstākajā izglītībā. Tas paredz 2003.–2010. gadā panākt augstākās izglītības finansējumu 1% no iekšzemes kopprodukta, bet zinātnei – 0,4%. 2010. gadā zinātnē nodarbināto skaits sasniegtu 12 tūkstošus. Ministrs atzina, ka NATO un ES ir liels ārējais spiediens, bet izglītībā un zinātnē eksistē tikai politiķu savstarpēja vienošanās. Ir cerība saņemt Pasaules bankas kredītus un ar to palīdzību sakārtot augstākās izglītības infrastruktūru.

LZA viceprezidents Andrejs Siliņš runāja par nepieciešamību panākt lielāku zinātnes lomas izpratni sabiedrībā. XXI gadsimts balstīsies uz zināšanām. Latvija saņem ievērojamas summas no ES pirmsiestāšanās strukturālā fonda. Citās kandidātvalstīs to izmanto augstākajai izglītībai un zinātnei, Latvijā tas tā nav manīts.

Zinātnieki arī iepriekš ir izstrādājuši zinātnes attīstības vadlīnijas, bet iepriekšējo konceptu Ministru kabinets “pieņēma zināšanai”.

Zinātnes centri ir gatavi pildīt valsts pētniecības programmas, taču valsts nav ieinteresēta izmantot mūsu resursus.

Ir izskanējuši pārmetumi, ka ES ietvarprogrammas neko nedod Latvijai, tās nepieciešamas tikai Eiropai. ES ar savu līdzfinansējumu atbalsta tādus labākos darbus un tehnoloģiju izstrādes, kas mums Latvijā ir ļoti nepieciešami, bet no mūsu Ekonomikas ministrijas līdzfinansējums nenāk.

ES nākošajā ietvarprogrammā viens no pētniecības virzieniem būs sabiedrības un zinātnes savstarpējās attiecības, kuras jāuzlabo, ja Eiropa grib zinātnē konkurēt ar ASV un Japānu.

“Neatkarīgās Rīta Avīzes” komentētājs Valdemārs Hermanis lūdza nosaukt konkrētus projektus, kas Latvijai pagājuši garām tādēļ, ka nav tikuši iesaistīti zinātnieki.

LZA viceprezidents Juris Ekmanis runāja par absurdo situāciju, ka nodarbošanās ar zinātni Latvijā tiek pielīdzināta uzņēmējdarbībai, proti – nodokļi jāmaksā ne tikai no līdzekļiem, ko zinātniskā iestādē saņem no budžeta, bet arī no tās naudas, ko nopelna ārzemēs, toties ņemt bankas kredītus un maksāt procentus zinātniskā iestāde un augstskola nedrīkst, tādējādi tai nav iespējams uzlabot savu infrastruktūru, kas nepieciešams, lai varētu piedalīties ES projektos. Interesants salīdzinājums – Latvija ES projektos ar lielām mokām var ieguldīt 200 000 latu, Igaunija – 1 852 560.

Valdība nesaprot, ka ieguldījumi izglītībā un zinātnē ir ilgtermiņa ieguldījumi, kas nedos rezultātus šīs Saeimas darbības laikā.

LR Saeimas deputāte Anna Seile vēlējās atbildēt uz jautājumu, vai Saeimas deputāti ir konsultējušies ar zinātniekiem. (Viņa gan arī teica, ka vēlas norobežoties no partiju pirmsvēlēšanu solījumiem.) Saeimas tautsaimniecības komisija konsultējas ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem mežsaimniecības jautājumos – par iespējamo ciršanas apjomu palielināšanu, vadoties no koku diametra, kā arī par celulozes fabrikas iespējamo celtniecību. Saeimai ir nauda ekspertu algošanai, un kādreiz tas tika plaši piekopts. Tagad komisijas parasti ekspertus neuzaicina, bet viedokli saņem no ierēdņiem, kuriem tas ir diktēts.

Kā piemēru Latvijas uzņēmumu līdzdalībai zinātnē A. Seile nosauc firmu “Latvijas finieris”, kas pats slēdz līgumus ar zinātniekiem un finansē studentus mācībās, lai vēlāk sev saņemtu speciālistus. A. Seile ieteica zinātniekiem nākt ar saviem precīzi noformulētiem piedāvājumiem.

LU Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors Ivars Biļinskis, runājot par valsts pasūtījumiem, teica, ka to bieži vien nav tur, kur tie ir vitāli nepieciešami. Mēs joprojām dzīvojam vecās ilūzijās, ka Latvijā ir kvalificēts darbaspēks, it īpaši radioelektronikā, kas taču padomju laikos skaitījās labi attīstīta. Tagad gaidām investīcijas no ārvalstīm, jo mums taču ir labi speciālisti… Taču realitāte ir cita. Ja Latviju uzņems NATO, strauji palielināsies investīciju apjoms, bet tad izrādīsies, ka Rīgā vairs nav speciālistu, kas varētu strādāt mūsdienu līmenī. “Pa šiem 10 gadiem starpība starp Rietumiem un Austrumiem ir milzīgi palielinājusies. Jauni speciālisti nevar rasties augstskolās, kur ir 80. gadu aparatūra. Rezultātā mēs nevaram atrast 2–3 elektroniķus starptautiskam projektam, kaut arī esam gatavi maksāt labu atalgojumu. Nav valsts pa sūtījuma, lai atdzimtu radioelektronikas nozare, un tas nozīmē, ka Eiropas projekti mums var iet secen.”

Viņš iepriekšējā dienā bijis Tallinā, kur visi triecientempā strādā pie programmām, jo Igaunijas valdība iegulda 500 miljonus kronu zinātniskās pētniecības centru izveidošanā.

Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks iebilda pret vārdu valsts atbalsts, valsts programma lietošanu. Valsts esam mēs visi, bet runa ir par valdības programmām un valdības atbalstu. J. Stabulnieks vada nacionālās inovācijas programmas darba grupu. Kas būs tie, kas radīs jaunās tehnoloģijas? Bēdīgā pieredze rāda, ka nav vairs cilvēku, uz kuriem varētu orientēt rūpniecību. Rīgā trūkst apmēram 1000 elektronikas speciālistu, divreiz vairāk cilvēku trūkst rūpniecības automatizācijā. Nav, kas prastu apkalpot ienākošo apara tūru. Francijā ir likums, ka jebkuram uzņēmumam ir jāinvestē izglītībā.

Latvijas Zinātnes padomē

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

4. Starptautiskā sadarbība

Konkursi

pamatojoties uz statūtiem un ievēlētā direktora pilnvaru laika izbeigšanos,

izsludina konkursu uz institūta direktora vietu.

Dokumenti saskaņā ar nolikumu par konkursu iesniedzami viena mēneša laikā no šī paziņojuma publicēšanas dienas institūta zinātniskajai sekretārei Salaspilī, Miera ielā 34, 304. vai 307. telpā.

Tālruņi uzziņām 7944757, 7944711.

* * *

Saskaņā ar “Likumu par zinātnisko darbību” un ievēlēšanas termiņu beigšanos

LATVIJAS UNIVERSITĀTES FILOZOFIJAS UN SOCIOLOĢIJAS INSTITŪTS

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

Filozofija: vadošais pētnieks – 9 vietas, pētnieks – 2 vietas, asistents – 9 vietas.

Socioloģija: vadošais pētnieks – 4 vietas, asistents – 7 vietas.

Augļkopei – selekcionārei
Dr. habil. agr. Jevdokijai Taranovai – 90

Ilggadīgā Bioloģijas institūta darbiniece Jevdokija Tarakova šī gada 6. februārī atskatās uz 90 noietiem mūža gadiem.

Jevdokija Taranova dzimusi 1912. gada 6. februāri Rjazaņas apgabala Bološņevas ciemā. 1936. gadā J. Taranova iestājās Timirjazeva v. n. Lauksaimniecības akadēmijā, kuru beidza 1941. gadā kā dārzkopības – augļkopības agronoms. Pēc J. Taranovas atmiņām par studiju laiku, viņai kā augļkopei nācās piedalīties “Mičurina kopoto rakstu” sarakstīšanā. 1947.–1951. gados J. Taranova ir Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas aspirante, kuru beidzot aiz stāv un iegūst lauksaimniecības zinātņu kandidāta grādu. 1971. gadā J. Taranova aizstāv doktora disertāciju. Abi šie darbi ir saistīti ar augļkopību, proti – ābeļu selekciju un hibridizāciju.

Kopš Bioloģijas institūta pastāvēšanas sākuma 1951. gadā līdz 1982. gadam ir šī institūta darbiniece. Administratīvā darbā J. Taranova bija institūta direktora vietniece zinātniskajā darbā, Vispārējās bioloģijas, vēlāk Radiobioloģijas un Ģenētikas laboratoriju vadītāja, vecākā zinātniskā līdzstrādniece.

J. Taranovas zinātniskā darbība kopš pašiem sākumiem ir bijusi saistīta ar augļkopību un kā galvenais pētījumu objekts daudzu gadu garumā bija ābele. Liels darbs tiek veltīts ābeļu hibridizācijai un jaunu, Latvijas apstākļiem piemērotu šķirņu veidošanai. J. Taranova ir analizējusi un novērtējusi Latvijā audzētās un jaunās – ievestās ābeļu šķirnes, veikusi darbus par vietējo ābeļu šķirņu pilnveidošanu. Liels un oriģināls darbs tika veikts par ābeļu putekšņu pētījumiem un to saistīto augļkopību produktivitātes veidošanos. Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, dažkārt bargās ziemas, kuras ir nelabvēlīgas augļkoku pārziemošanai, J. Taranova daudzus gadus pētījusi augļkoku ziemcietību un centusies izveidot galvenokārt ābeļu ziemcietīgas šķirnes.

Pētot augļkoku – ābeļu jaunu formu veidošanos, J. Taranova daudz darba veltījusi augļkoku vecāku īpašību iedzimtībai, morfoloģisko un saimniecisko īpašību izmaiņām, lietojot biostimulatorus un retardantus, kā arī radioaktīvo starojumu. Sevišķi nozīmīgi darbi augļu koku augļu apaugļošanās bioloģijai.

Īslaicīgi dažus gadus J. Taranova bija iesaistīta radiobioloģiskos pētījumos, noskaidrojot gamma izstarojuma un ātro neitronu iedarbību uz kultūraugu sēklām.

J. Taranova ir publicējusi 120 rakstus augļkopībā, 3 monogrāfijas, veltītas ābeļu bioloģijai, iedzimtību maiņai, selekcijai. J. Taranova vienmēr plaši sadarbojusies ar praktiskiem dārzkopjiem – augļkoku selekcionāriem, 20 gadus lasīdama viņiem lekcijas.

Sevišķi jāatzīmē J. Taranovas 320 lpp. grāmata “Dārzkopis un dārzs”, kura kopš 1990. gada pārdzīvojusi 4 izdevumus ar kopīgo eksemplāru skaitu – 1 200 000. J. Taranova ir izveidojusi 8 jaunus augļkoku sējeņus Latvijai.

Atzīmējot J. Taranovas 90 gadu dzimšanas dienu, novēlam labu veselību un vēl daudzus gadus!

LZA kor. loc., Dr. biol. Gunārs Andrušaitis

Francijas arheoloģiju iepazīstot

Latvijas Zinātņu akadēmija un tās Starptautiskā daļa Latvijas–Francijas zinātniskā informācijas centra ietvaros uzsākusi sadarbību, kas ietver abu valstu dažādu nozaru zinātnieku apmaiņu ar mērķi veidot kopprojektus. Šāda veida Francijas un Latvijas zināt nieku tuvināšanu ar lielu ieinteresētību morāli un finansiāli atbalsta Francijas vēstniecības padomnieks kultūras un sadarbības jautājumos Žans Bodrī (Jean Baudry). Latvijā jau divas reizes darba vizītēs LU Latvijas vēstures institūtā strādājusi seno kaula  rīku apstrādes tehnoloģijas speciāliste Eva Davida, iepazīstoties gan ar institūta, gan Latvijas vēstures muzeja fondiem. Ar E. Davidu kopā strādāja institūta Dr. hist. Ilga Zagorska un rezultātā tapa viens no pēdējiem kopprojektiem “Vēlā  paleolīta kultūras (kopējais un atšķirīgais) Vidus- un Ziemeļeiropā”, kurš ieguvis augstu novērtējumu Francijas Nacionālajā zinātnes un pētniecības padomē. No 2001. gada 20. novembra līdz 5. decembrim I. Zagorska strādāja Parīzē Arheoloģijas un etnoloģijas institūtā, lai iepazītos ar senākā akmens laikmeta – paleolīta – materiāliem. Francijas teritorijā vēlā paleolīta kultūras pārstāvētas visā to daudzveidībā un krāšņumā, to ietekme pastarpinātā veidā ledus laikmeta pašās beigās sasniedza arī Baltijas baseina austrumu krastus. Tādēļ, protams, bija interesanti iepazīties ar slavenā Cilvēces muzeja (Musee de l’Homme) ekspozīcijām, Nacionālā senlietu muzeja (Musee des antiquites nationales, Saint-Germain-en-Laye) materiāliem un Francijas aizvēstures muzeju Nemurā (Musee de Prehistoire d’Ile-de-France). Pēdējais no tiem iekārtots vidē, kur senatnē bijušas akmens laikmeta dzīves vietas, un ir viens no ievērojamākajiem aizvēstures materiālu un to modernās pasniegšanas ziņā.

Parīzē bija iespēja tikties ar Arheoloģijas un etnoloģijas institūta pētniecisko laboratoriju vadītājiem Seržu Klezio (Cleuziou), Mišeli Žiljenu (Julien), Valentinu Reu (Roux) u. c., kā arī nedaudz iepazīties ar franču jaunāko arheoloģisko literatūru. Interese par mūsu trim valstīm šajā zinātnes pētniecības centrā bija liela, jo tur pirmo reizi pēc ilgā atšķirtības perioda viesojās arheologs no Baltijas. Trīs lekcijās pētniekus un studentus iepazīstināju ar mūsu senvēstures pētniecības likteņiem un arheoloģisko pieminekļu veidiem, akmens laikmeta raksturīgākajām iezīmēm un apbedīšanas rituāliem Austrumbaltijā. Ar gandarījumu varu teikt, ka manas lekcijas izsauca lielu interesi un pēc tām nācās atbildēt uz daudziem jautājumiem.

Dr. hist. Ilga Zagorska,
LU Latvijas vēstures institūts

“XXI gadsimts kopā ar zinātni” – 2002. gadā

Stāsta LTV raidījuma “XXI gadsimts kopā ar zinātni” redaktore Mārīte Balode

Ir paplašinājusies raidījumu tematika un arī to vadītāju loks. Prof. Indriķis Muižnieks joprojām iepazīstinās ar jaunumiem un tendencēm fundamentālajās zinātnēs, bet Dr. Valdis Egle savos raidījumos rādīs, kādus pētījumus finansē ministrijas, tātad – tā sauktos tirgus orientētos pētījumus. Savukārt Dr. Jānis Stabulnieks ievedīs skatītājus modernajā inovāciju pasaulē, kurā ir gan pārgalvīgi priekšlikumi, gan risks, bez kura nevar rasties revolucionāri jauninājumi un modernas tehnoloģijas.

Turpināsim iepazīstināt ar Latvijas zinātnes vēsturi un spožām personībām. Tā februāra vidū mūsu raidījuma viesis būs LZA goda loceklis, izcils speciālists telekomunikāciju vēsturē prof. Jāzeps Ločmelis. Prof. Emīlijas Gudrinieces vārds jau tikpat kā asociējas ar vārdu “rapši”. Viņa mūsu raidījumā stāstīs par Naukšēniem. Ar ģenētiskajām metodēm rododendru audzēšanā iepazīstinās Dace Gertnere.

Februāra beigās atgriezīsimies pie janvāra notikumiem Latvijas Universitātē, kad tika atklāta EURATOM Latvijas Asociācija, un tuvāk informēsim par vadāmās kodoltermiskās sintēzes programmu un Latvijas līdzdalību tajā.

Skatieties mūs!

II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa
sekcijās izteiktie priekšlikumi

Mežkopība, vad. I. Liepa, P. Zālītis

* LR Zemkopības ministrijai izstrādāt mežzinātnes attīstības stratēģiju un taktiku laika posmam no 2002. līdz 2010. gadam, pa redzot atbalsta funkcijas prioritātes un adekvāta finansējuma iespējas.

* Tuvāko divu gadu laikā ieviest meža resursu monitoringu, tādējādi iekļaujoties Eiropas Savienības informatīvajā telpā.

* Aktivizēt meža apsaimniekošanas un meža materiālu piegāžu ķēžu sertificēšanu un jaunās celulozes rūpnīcas celtniecības zinātnisko pamatu izlemšanu.

(Lūdzam II Pasaules latviešu zinātnieku kongresa orgkomiteju Mežkopības sekcijas pamatpriekšlikumus adresēt LR Saeimas Tautsaimniecības komisijai un LR Zemkopības ministrijai.)

Zinātnieki medicīnai (plenārsēde), vad. A. Žilevica, G. Ancāne

* Uzlabot bērnu veselības aprūpi Latvijā.

* Ieteikt vairāk šķiedrvielu diētā.

* Plašāk sabiedrībā apspriest genoma projekta “par” un “pret”, lielu nozīmi pievēršot ētiskajam momentam.

Infekcijas slimības, vad. I. Ančupāne, M. Murovska

* Infekciju pētījumu programmas dalībniekiem ieteikt izstrādāt priekšlikumus valstiskas nozīmes instrukciju veidošanai, kur būtu zinātniski pamatota jaunāko paaudžu diagnostikas metožu pielietošanas nepieciešamība utt.

Privāttiesības, vad. K. Torgāns

* Referātos izteikti daudzi priekšlikumi par likumu pilnveidošanu, tiesu prakses pilnveidošanu, ārvalstu pieredzes pārņemšanu, sa bied rības tiesisko izglītošanu.

Publiskās tiesības, vad. Z. Mikainis

* Aktuāls ir jautājums par prokuratūras vietas noteikšanu valsts varas sistēmā.

* Jāpārvar šķēršļi vispārīgo tiesību principu iedzīvināšanā Latvijas administratīvā procesa tiesībās.

Datorzinātne un informācijas tehnoloģija, vad. J. Grundspeņķis

* Nākošajā konferencē mēģināt atrast vairāk laika sēžu norisei, šoreiz visai daudz bija “centralizētu” pasākumu – plenārsēdes, pieminekļa atklāšana utt.

Pārtikas ražošana, vad. D. Kārkliņa, A. Ruža

* Priekšlikums veidot atsevišķu jauno zinātnieku (doktorantu) sesiju, atzīmējot labākos doktorantu referātus katrā atsevišķā nozarē un tos apbalvojot ar speciālu atzinības rakstu.

Latvijas–Lietuvas–Taivanas
savstarpējās zinātniskās sadarbības
fonda komiteja atgādina, ka kopīgo
projektu pieteikšanas termiņš ir
2002. gada 28. februāris.

Sīkāka informācija Fonda mājas lapā
http://lms.pfi.lt/taiwan/.

Satura rādītājs

********************

PRECIZĒJUMS

A. Alkšņa rakstā “Jauni materiāli no koksnes ķīmiskās pārstrādes produktiem” ("Z. V." nr. 2) otrās rindkopas pirmais teikums lasāms šādi:

Skābeņskābes etilēnglikola poliesteri, kam elementārā posmā ķīmisko elementu oglekļa, ūdeņraža un skābekļa attiecības ir vienādas (C₄H₄O₄), termodestrukcijas procesā skābekļa un bezskābekļa vidē sadalās pilnīgi par gāzveida produktiem, neveidojot koksa struktūras.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 8. janvāra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu LEONĪDAM KAUFMANIM nozaru (sporta) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Augstas klases peldētāju specializēto treniņu individuāla modelēšana un spēka kvalitāšu pilnveidošanas metodika”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 17.janvāra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu IRINAI DIREKTORENKO nozaru (mūzikas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Studentu klavierspēles iemaņu veidošanās pedagoģiskie priekšnosacījumi”.