Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  20. maijs: 10 (239)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

“IZGLĪTĪBAI, ZINĀTNEI UN KULTŪRAI”

VIENOŠANĀS PAR SADARBĪBU un GADA BALVĀM

Augsts kultūras un intelekta līmenis, ko nodrošināja pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu izglītības politika, palīdzēja Latvijai godam nostāties līdzās citām attīstītām valstīm. Intelekts un kultūra, kas vienmēr ir bijis mūsu pašapziņas pamatā, palīdzējis izdzīvot un gūt panākumus.

Lai veicinātu Latvijas zinātnes un moderno tehnoloģiju attīstību gāzes, siltumtehnikas un ar tām saistītās ķīmijas tehnoloģijas nozarēs un novērtētu Latvijas zinātnieku, praktiķu un topošo zinātnieku (doktorantu) devumu šajos procesos, kā arī vēloties īpaši veicināt un atbalstīt medicīnas zinātņu jomā sirds ķirurģiju un kardioloģiju, Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA), reģistrācijas numurs 90000022543, tās prezidenta J. Stradiņa personā, a/s “Latvijas gāze”, reģistrācijas numurs 000300064, tās valdes priekšsēdētāja A. Dāvja personā, un Latvijas Izglītības fonda (LIF) mērķprogramma “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” (IZK), reģistrācijas numurs 000801880, tās padomes priekšsēdētāja I. Meirovica personā, vienojās par šādu sadarbību:

1. LZA, a/s “Latvijas gāze” un LIF mērķprogramma IZK, sākot ar 2002. gadu, iedibina divas gada balvas ievērojamiem zinātniekiem un radošiem praktiķiem gāzes, siltumtehnikas un ar tām saistītās ķīmijas tehnoloģijas nozarēs, sirds ķiruģijas un kardioloģijas zinātnēs par izcilu darbu kopumu vai mūža veikumu attiecīgajā nozarē.

2. Jebkuram zinātniekam un praktiķim gada balvu piešķir tikai vienu reizi mūžā.

3. Gada balvā tiek pasniegts diploms un stipendija – zinātniekam un/vai praktiķim katram Ls 1000 (viens tūkstotis latu).

4. Līdzekļus balvām finansiāli nodrošina a/s “Latvijas gāze”. Stipendiju izmaksāšanu nodrošina LIF mērķprogramma IZK.

5. Pretendentus balvas saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, a/s “Latvijas gāze”, universitāšu senāti un fakultāšu domes vienu mēnesi pirms balvas pie šķiršanas. Paziņojums par balvas piešķiršanu tiek publicēts presē.

6. Balvas piešķir LZA, a/s “Latvijas gāze” un LIF mērķprogrammas IZK ekspertu komisija, kura sastāv no septiņiem locekļiem. Ekspertu komisijas līdzpriekšsēdētāji ir LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas (LZA ĶBMZN) priekš sēdētājs un a/s “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs. Pārējie ekspertu komisijas locekļi ir divi LZA akadēmiķi, kuru kandidatūras izvirza LZA ĶBMZN un apstiprina LZA prezidents, divi a/s “Latvijas gāze” pārstāvji, kurus apstiprina a/s “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs, un LIF mērķprogrammas IZK padomes priekšsēdētājs. Ekspertu komisija savu lēmumu pieņem aizklāti balsojot. Komisijas līdzpriekšsēdētājiem ir veto tiesības pretendentu saraksta apstiprināšanā.

7. Izvirzot pretendentus LZA – a/s “Latvijas gāze” balvai, jāiesniedz šādi dokumenti divos eksemplāros:

7.1. motivēts izvirzītāja iesniegums,

7.2. Ziņas par pretendentu (Curriculum vitae). norādot darba un mājas adresi, telefonu, personas kodu, elektroniskā pasta adresi,

7.3. Izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā),

7.4. Izvirzītā darba (darbu kopas) aprakstošā un grafiskā daļa.

8. Balvas tiek pasniegtas svinīgā ceremonijā LZA, a/s “Latvijas gāze” un LIF mērķprogrammas IZK pārstāvju klātbūtnē. Balvas pasniedz LZA prezidents un a/s “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs. Balvas pasniegšanas vietu un laiku nosaka pēc abu pušu vienošanās.

9. Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā. Informāciju par balvu laureātiem ievieto internetā LZA un a/s “Latvijas gāze” mājas lapā.

LZA prezidents Jānis Stradiņš

A/s “Latvijas gāze” valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis

Lai veicinātu Latvijas medicīnas zinātnes popularizēšanu, izcilāko Latvijas medicīnas zinātnieku piemiņas saglabāšanu, tradicionālo medicīnas vēstures pētījumu tālāku pilnveidošanu un paplašināšanu, kā arī vēloties iepazīstināt sabiedrību ar jaunākajiem sasniegumiem minētajā jomā, Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs vienojas par šādu sadarbību:

1. LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs turpina kopš 1991. gadā sākto kopīgo Paula Stradiņa balvas piešķiršanu, paredzot balvas piešķiršanu ik otru gadu medicīnas vēsturē, medicīnas zinātnē un praktiskā ārstniecībā.

2. LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs apņemas:

sadarboties Latvijas izcelsmes medicīnas un farmācijas zināt nieku veikuma apzināšanā Latvijas un pasaules mērogā,

turpināt medicīnas vēstures zinātnisko pētījumu attīstību, tos iekļaujot kopējā valsts zinātnisko pētījumu kontekstā,

turpināt saskaņotu rīcību, lai nostiprinātu Latvijas universitātēs medicīnas vēstures kursa docēšanu un zinātniskos pētījumus,

rūpēties par jaunu pētnieku audzināšanu, piedāvājot maģistrantūras un doktorantūras medicīnas vēstures tēmas,

turpināt starptautiski rediģētā zinātnisko rakstu krājuma “Acta Medicoh  istorica Rigensia” regulāru izdošanu,

nodrošināt Baltijas valstu zinātnes vēstures un filozofijas konferenču regulāru norisi un to ietvaros medicīnas vēstures sekcijas darbu, kā arī rīkot kopējas zinātniskās konferences un sēdes.

3. LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs turpina vākt un saglabāt liecības par Latvijas biomedicīnas, veterinār medicīnas un farmācijas attīstību Latvijā un pasaulē, izvērtēt un iekļaut muzeja eksponātus Latvijas Nacionālā krājuma sastāvā.

4. LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs uzskata par vēlamu un neatliekamu Latvijas Medicīnas zinātņu akadēmijas iz veidošanu un centīsies panākt praktisku jautājuma īstenošanu medicīnas zinātnes attīstības un Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpes vārdā.

5. LZA un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs apņemas uz turēt dialogu ar sabiedrību un valdību par muzeja – viena no trim lielākajiem medicīnas vēstures muzejiem pasaulē – turpmāko iz augsmi, tā popularizēšanu un lomu Latvijas starptautiskā prestiža kontekstā, iekļaujoties Eiropas Savienībā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Jānis Stradiņš

Prof. Jānis Stradiņš, LZA prezidents

LATVIJAS REPUBLIKAS PAMATĀ LIKTAS

DEMOKRĀTISKAS VĒRTĪBAS

(Ievadruna Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē, 2002.g. 2. maijā.)

Ir pagājuši 12 gadi, kopš toreizējā, demokrātiski ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas republikas neatkarības atjaunošanu”. Aizsākās Latvijas neatkarības reālās atgūšanas process, kuru tālāk iezīmēja 1991.g. 21. augusts – Konstitucionālais likums. Ar abiem šiem aktiem tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī pasludinātā demokrātiskā Latvijas Republika, kuras attīstību 1940. gadā bija varmācīgi pārtraukusi okupācija un turpmākie pakļautības gadi totalitāro režīmu varā. Jebkuram objektīvam vēsturniekam ir jāatzīst, ka abi šie datumi – 18. novembris un 4. maijs – ir bijuši izšķirīgi Latvijas valstiskuma vēsturē. Tādēļ jāizteic gandarījums, ka pēc ilgām diskusijām sabiedrībā Saeima beidzot ir atzinusi 4. maija un tajā dienā pieņemtās deklarācijas vienreizīgumu, un šogad Latvijā pirmoreiz atzīmējam 4. maiju kā oficiāli svinamu dienu.

Tieši šī apstākļa dēļ mēs pulcējamies šajā zālē uz Zinātņu akadēmijas pilnsapulci, ko var vispirms uzlūkot par simbolisku sasaukšanos pāri 12 gadiem. Atgādināšu, ka tieši šajās telpās, Augstceltnes Lielajā zālē, 1990. gada martā – maijā vairākkārt pulcējās jaunievēlētās Augstā kās Padomes deputāti, precīzāk runājot – LTF frakcija un tās atbalstītājdeputāti, lai vēl pirms parlamenta oficiālās atklāšanas te apspriestu Neatkarības atjaunošanas deklarācijas saturu, tās juridiskās, vēsturiskās un politiskās pamatnostādnes. Šajās diskusijās un šajā namā (kur atrodas arī K. Barona leģendārais Dainu skapis) būtībā tapa tā Deklarācija, kuru parlaments pieņēma 4. maijā (tiesa, vēl agrāk tās metus apsprieda gan nākamo deputātu, piem., Rolanda Rikarda,  dzīvokļos, gan Latvijas Universitātes partijas komitejas telpā pie Aivara Endziņa).

Jāatgādina, ka pēc šo notikumu aktīva līdzdalībnieka, tagadējā LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētāja akadēmiķa Tālava Jundža ierosmes šajā zālē jau 1999.g. 3. maijā tika sarīkota zinātniska konference “4. maija Deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti”, pēc tam 2000.g. iznāca fundamentāls rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par šo deklarāciju “4. maijs”. Šī   gada 18. janvārī, barikāžu atceres dienās, ZA Augstceltnes vestibilā atklāja vēsturiskajam notikumam veltītu piemiņas plāksni, pulcējoties lielā skaitā bijušajiem Augstākās padomes deputātiem un LTF  v adītājiem. Šie notikumi sagatavoja augsni Saeimas likumam par 4. maiju kā svinamo dienu. Tad, janvārī, arī radās doma sarīkot šo ZA pilnsapulci, bet diviem juristiem – Dr. Romānam Apsītim un Dr. Egilam Levitam, kuru devums deklarācijas nostādņu un teksta tapšanā bijis ļoti nozīmīgs, piešķirt LZA goda doktora grādu un šajā sapulcē noklausīties viņu ziņojumus.

Darba grupā, kas veidoja 4. maija deklarāciju, darbojās juristi Romāns Apsītis (grupas vadītājs), Aivars Endziņš, Andrejs Krastiņš, tagadējie akadēmiķi Tālavs Jundzis un Rolands Rikards, deputāts Vilnis Eglājs, arī profesori Ilmārs Bišers un Edgars Meļķīsis, konsultācijas sniedza Egils Levits no Vācijas, apspriešanā piedalījās akadēmiķis Juris Bojārs, Anna Seile, Mavriks Vulfsons, Ruta Šaca-Marjaša, Valdis Birkavs.

Savas domas par 4. maija Deklarāciju un tās lomu Latvijas vēsturē esmu izteicis priekšvārdā krājumam “4. maijs” – neatkārtošos, jo vairāk tādēļ, ka par šo jautājumu pilnsapulcē dzirdēsim notikumu tiešo līdz dalībnieku 3 referātus. Gribu tikai Zinātņu akadēmijas vārdā no sirds sveikt še klātesošos Augstākās padomes deputātus, kas balsoja par Deklarāciju, sveikt še klātesošos “trešās atmodas” aktīvistus, visus zinātniekus, atgādināt, cik gaišs un neatkārtojams šis laiks ir bijis mūsu paaudzes un visas Latvijas dzīvē, ka tāds mūsu paaudzei vairs neatkārtosies. Tālākie gadi aizritējuši itin kā nemanāmi – tie bijuši nelīdzeni, pretrunu iezīmēti gadi. Atbilde uz jautājumu, kādā Latvijā mēs dzīvojam pašreiz – 18. novembra vai 4. maija Latvijā, nevar būt ne viegla, ne vien nozīmīga. Juridiski turpina pastāvēt 18. novembra Latvija, no kuras nevaram un negribam atsacīties, jo tā ir mūsu valstiskuma, starptautiskās atzīšanas un pēctecības garants. Taču diez vai reāli iespējams atgriezties 20.–30. gados, diez vai 50 okupācijas gadus var padarīt par nebijušiem, arī pēc sekām, ko tie atstāja uz Latvijas iedzīvotāju sastāvu un mūsu mentalitāti. Citāda kļuvusi pasaule, citādi esam kļuvuši mēs paši. Dzīve dod jaunus risinājumus, bieži vien ciniskus un nepievilcīgus. Mēs dzīvojam dīvainā superpozicijā, vienlaikus 18. novembra un 4. maija republikās, ne viena, ne otra nav ideāla, bet abas tomēr mūsu. Tie cilvēki, kas 1990. g. 4. maijā gavilēja, šodien var izsvērt, kāda ir neatkarības, brīvības reālā cena, un, Dievs dod, izvērtēt noieto Latvijas ceļu objektīvi. Atzīt ne tik daudz zaudējumus, cik neapšaubāmos guvumus. Neatkarība, brīvība, mūsu valoda – tās ir pamatvērtības, milzu guvums, un lai nu pārējais (vismaz šodien) izpaliek. Arī Kārlis Skalbe 1928.g. par toreizējo realitāti ir teicis visai skarbus vārdus, taču uzticams Latvijai un tās neatkarībai viņš palika līdz pēdējam.

Viens būtisks apstāklis ir jāakcentē: gan 18. novembra Latvijas, gan 4. maija Latvijas pamatā liktas demokrātiskas vērtības, Rietumeiropas vērtības. Šādā aspektā nav nejaušība, ka reizē ar 4. maija deklarāciju mūsu pilnsapulce šodien uzšķir arī itin kā pavisam citu Latvijas vēstures lappusi – nacionālās pretestības kustību  2. pasaules kara lai kā pret abiem totalitārajiem režīmiem – Hitlera un Staļina režīmu. Mūsu pilnsapulce piemin šīs kustības vadītāju profesoru Konstantīnu Čaksti viņa 100. dzimšanas gadā, prezentējot Čakstes tuva līdzgaitnieka Leonīda Siliņa grāmatu “Latvija un Rietumi. Latviešu nacionālās pretestības kustība 1943.–1945”.

Taisnību sakot, Konstantīna Čakstes 100 gadu dzimšanas diena ir pagājusi jau 2001. gada 26. jūlijā, – laika ziņā tā sakrita ar Rīgas 800 gadu jubilejas kulminācijas dienām. Tad tika atklāta vienīgi piemiņas plāksne pie K. Čakstes vasarnīcas Lielupē, Rotas ielā 5, kur 1944.g. aprīlī viņu arestēja gestapo. Toreiz runājām, ka plašāka atcere būšot rudenī. Tā izpalika, un tikai šodien mēs pieminam izcilo juristu, cīnītāju, mocekli cīņā par Latviju.

Konstantīns Čakste piedzima 1901.g. Bulduros, kā pastarītis vēlākā Latvijas pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes ģimenē. Viņš piedalījās brīvības cīņās, izstudēja tiesībzinātnes Latvijas Universitātē, līdzdarbojās Jāņa Čakstes Maskavā (1883) dibinātās studentu biedrības “Austrums” darbības atsākšanā Latvijā. Sekoja strauja zinātniska karjera, kā ievērojamākā civiltiesību speciālista profesora Vasīlija Sinaiska līdzgaitniekam, ceļš no jaunākā asistenta (1928) līdz  LU docentam un ārkārtējam profesoram. Uz politiskās skatuves Konstantīns Čakste uznāca brīdī, kad pār Latviju bija izpletusies Hitlera okupācijas nakts, bet no austrumiem virzījās ne mazāk draudīga tumsa. Profesors Čakste un viņa domu biedri Pauls Kalniņš, Jāzeps Rancāns, Bruno Kalniņš, Ādolfs Klīve, Felikss Cielēns, Ludvigs Sēja un citi  pārstāvēja vismaz pusi Latvijas pēdējās likumīgi ievēlētās 4. Saeimas vēlētāju. Viņi domāja par valsts neatkarības un Satversmes atjaunošanu, viņi nesadarbojās ar vācu iecelto pašpārvaldi – O. Dankeru, M. Prīmani, R. Bangerski. Viņi cerēja, ka situācija Latvijā 1944./45.g. varētu veidoties līdzīga tai, kāda bija bijusi neatkarības izcīnīšanas laikā 1918.–19.g. Tāpat kā Jānis Čakste vadīja Tautas padomi, kas proklamēja neatkarīgo Latviju, viņa dēls Konstantīns Čakste 1944.g. bija gatavs uzņemties atjaunotās neatkarīgās Latvijas vadību kā tās ministru prezidents.* LCP bija samērā plašs morāls atbalsts tieši akadēmiskajās aprindās – Latvijas Universitātē  un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, profesūras un inteliģences vidū. Liktenis tomēr nebija Latvijai labvēlīgs. K. Čakste gāja bojā nacistu ieslodzījumā Polijā 1945.g. 22. februārī Štuthofas nometnes evakuācijas laikā, daudzus viņa domu biedrus arestēja un nošāva.

Čakstes pretestības kustība, viņa vadītā Latvijas Centrālā padome (LCP) orientējās uz Rietumu lielvalstīm, savas cerības atgūt Latvijas neatkarību iluzori saistīja ar ASV un Lielbritānijas domājamo palīdzību kara beigās. Šī grupa iestājās tieši par neatkarīgas, parlamentāras, uz 1922. gada Satversmi balstītas Latvijas valsts atjaunošanu. Tā centās pa slepeniem ceļiem informēt Rietumu lielvalstis un Zviedriju par stāvokli Latvijā, uzsvēra, ka Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) inkorporācija Pa domju Savienībā 1940. gadā ir bijusi starptautiski nelikumīga, ka tikpat nelikumīga ir nacistu radītā Ostlandes pārvaldes sistēma, kas nav izveidota ne saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, ne ar Latvijas Re publikas likumiem. Latvijas Centrālā padome kategoriski nostājās pret Latvijas iedzīvotāju nelikumīgu mobilizēšanu Hitlera vācu armijā, ko okupanti viltīgi nosauca par brīvprātīgo  ieroču SS leģionu.

Tātad LCP darbības pamatmērķis bija demokrātiskas suverēnas valsts atjaunošana ar ASV, Lielbritānijas un Zviedrijas atbalstu, kā arī Baltijas valstu vienotība nākotnē. Tika nodibināti kontakti ar līdzīgi orientētām organizācijām kaimiņvalstīs – Lietuvas Atbrīvošanas padomi un Igaunijas pretošanās kustību – Nacionālo komiteju. Pēdējo vadīja profesors Jiri Uluotss, bijušais Igaunijas premjerministrs, par to raksta Jāns Kross savā jaunākajā, ar Baltijas asamblejas balvu apbalvotajā romānā “Lidojums uz vietas” (“Paigallend”).

Profesors K.Čakste un viņa domu biedri vispirms, 1943. gada augustā, izstrādāja LCP programmu un tās deklarāciju demokrātisko ārvalstu (ASV, Lielbritānijas un to sabiedroto) valdībām, pēc tam sagatavoja citu deklarāciju – par Latvijas neatkarības atjaunošanu, kura guva 188 visai prominentu Latvijas politiķu un akadēmisko aprindu pārstāvju atbalsta parakstus (parakstītāju skaitā bija mūsu nākamie akadēmiķi J. Endzelīns, G. Vanags, A. Ieviņš, daudzi profesori). Programmas un deklarācijas nostādnes par demokrātisku Latviju bija tuvas tām, kas vēlāk iekļautas 4. maija deklarācijā, tur pirmoreiz pausta Baltijas valstu konfederācijas vīzija. LCP dokumenti tika nogādāti uz Zviedriju, vēlāk – uz Lielbritāniju, ASV, to veica mūsu šīsdienas pilnsapulces dalībnieks, tag. LZA goda doktors Leonīds Siliņš, tolaik jauns 27-gadīgs LU svešvalodu students, “Čakstes kurjers” sakariem ar demokrātiskajām Rietumvalstīm, arī leģendāra personība. Deklarācijas tekstu uz rakstāmmašīnas pārdrukāja tagad Stokholmā mītošais K. Čakstes draugs un mūsu Zinātņu akadēmijas goda mecenāts tautsaimnieks Jānis Sadovskis. Abi viņi bija akadēmiskās vienības “Austrums” biedri, šai senajai latviešu studentu organizācijai vispār piekrita virzītāja loma demokrātiskās nacionālās pretestības kustības organizēšanā. Manuprāt, vēstu riskie fakti par demokrātisku, uz Rietumiem orientētu pretestības kustību Latvijā jāpopularizē daudz daudz plašāk. Tas palīdzētu kliedēt arī dažās aprindās kultivēto melīgo uzskatu, ka Latvija 2. pasaules kara laikā cīnījusies Hitlera Vācijas pusē.

Varam izteikt gandarījumu, ka Leonīdam Siliņam pēc ilgiem gadiem ir izdevies īstenot K. Čakstes un viņa vadītās LCP darbības dokumentāciju grāmatā, sākotnēji piesaistot tās veidošanā ievērojamo, nelaikā bojā gājušo  vēsturnieku profesoru Edgaru Andersonu, līdzekļus grāmatas izdošanai devis Jānis Sadovskis. Būtībā šodien redzēsim jau ceturto grāmatas  izdevumu (kopš 1994. gada, pirmie trīs izdoti Upsalā, to izplatība bija šaurāka, šodien grāmata nāk klajā pirmoreiz Rīgā, fonda  “Latvijas Vēsture” apgādā, un tādējādi K. Čakste un LCP simboliski atgriežas Latvijā). Nesen LZA vadības pārstāvji (mēs ar Juri Ekmani un Jāni Kristapsonu) Stokholmā apmeklēja Jāni Sadovski un  Leonīdu Siliņu – tie ir pēdējie vēl šajā pasaulē mītošie K. Čakstes līdzgaitnieki, Iepazināmies ar viņu toreizējās darbības vietām un apstākļiem Zviedri jā, kurus, starp citu, savulaik visai tendenciozi un melīgi apcerējis Latv. PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Arvīds Grigulis savā bēdīgi slavenajā romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” (1964, kinofilma – 1968). Šodien mēs labojam vēstures netaisnību, noklusējumu, melus, un tā atkal ir laikmetu sasaukšanās. Sveicu šajā zālē klātesošos Čakstes dzimtas pārstāvjus un aicinu nosūtīt ZA sveicienus Konstantīna meitām Katrīnai un Annai ASV, tāpat arī Jānim Sadovskim Stokholmā, Akselsbergā, kur viņš drīz sagaidīs savu 98. dzimšanas dienu.

Pagājušo nedēļu mums bija gods Zinātņu akadēmijā pieņemt Zviedrijas vēstnieku Tomasu Bertelmanu. Runājām arī par šo pilnsapulci, par 4. maija deklarāciju, un viesis ieminējās, ka viņam toreiz kā Zviedrijas diplomātam Padomju Savienībā Zviedrijas informācijas centrā Rīgā (Ļeņingradas ģenerālkonsulāta nodaļā) iznācis noraidīt pa faksu šīs deklarācijas angļu tekstu uz ārzemēm. Tad arī prātā nāca Konstantīns Čakste, Leonīds Siliņš, viņu saistība ar Zviedriju, viņu centieni  panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu jau toreiz, centieni, kas palika lielās pasaules nesadzirdēti, līdz brīdim, kad sākās Padomju Savienības sabrukums. Tas liecina, ka Latvijas, Baltijas problēmas nav atrisināmas tīri iekšpolitiski, ārpus globālajiem procesiem, lielās vēstures konstelācijas. Šajā ziņā interesanti izvērtēt Baltijas tautu, Baltijas republiku demokrātisko tautas kustību lomu PSRS sabrukumā, starptautisko solidaritāti ar Baltiju 1988.–91.g., aplūkojot 4. maija deklarāciju arī šādā rakursā.  Kādēļ 1990.–91. gadā kļuva iespējams tas, ko nevarēja sasniegt K. Čakste un viņa domubiedri 1943.–45.g.?

Gribu arī informēt pilnsapulci, ka šodien, šajā brīdī, Prāgā mūsu Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pasniedz Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes vārdā Čehijas Republikas prezidentam Vāclavam Havelam Cicerona balvas diplomu. Man kā žūrijas komisijas priekš sēdētājam ir bijis gods parakstīt šo diplomu, tā ir Latvijas sabiedrības pateicība Havelam. Vāclava Havela kandidatūru izvirzīju, izceļot viņa vēsturisko lomu Latvijas un pārējo Baltijas valstu atbalstā nacionālās neatkarības atgūšanas un demokrātijas stiprināšanas ceļā; tā guva žūrijas vienprātīgu atbalstu. Iepriekšējā gada Cicerona balvas laureāte bija Islandes prezidente Vigdisa Finbogadotira, kuras valsts pirmā oficiāli atzina Latvijas Republikas atjaunošanu 1991. gadā. Un te atkal ir savs simboliskums – demokrātu, neatkarības piekritēju sasaukšanās pasaulē, pasaules sabiedriskās domas atbalsts demokrātiskajai Baltijai. Tikai demokrātija Eiropā dara brīvus arī mūs, un tad pie mums nevar vairs klīst Molotova un Ribentropa, Staļina un Hitlera ēnas.

Tādējādi  šodien godināsim arī Leonīdu Siliņu viņa grāmatas iznākšanas gadījumā, godināsim bojā gājušos pretestības kustības dalībniekus. Pieminēsim austrumiešus, pieminēsim latviešu inteliģences glābšanas “laivu akciju” no Kurzemes uz Zviedriju 1944./45.g., arī kureliešus, Kristapu Upelnieku. Īpaši lai atceramies, viņa 100-gadei aizritot, profesoru Konstantīnu Čaksti, klusu, bet izcilu Latvijas patriotu un demokrātu, ko draugi dēvēja par “Tuntānu”. Un vienlaikus šodien mēs esam kopā ar Latvijas Republikas atjaunotājiem 1990. gadā, Tautas Fronti, Augstākās Padomes deputātiem, cildinām viņu veikumu. Šajā zālē pašlaik ir 20 deputāti, kas balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, arī PSRS Tautas deputāti no Latvijas, kas atbalstīja šo soli, arī mūsu tagadējais Satversmes tiesas priekšsēdētājs A. Endziņš, viens no deklarācijas autoriem.

Mēs saistām vēstures lokus – 1944. gadu un 1990. gadu, saistām neveiksmei lemto mēģinājumu atjaunot Latvijas valsti 2. pasaules kara beigās – “trešo fronti” ar “trešo atmodu”, lai apzinātos, cik liela vērtība, mantojums ir demokrātiskā, neatkarīgā Latvijas valsts un cik daudz mums visiem un katram no mums jādara, lai to nosargātu vēstures krustceļos.

Šī Zinātņu akadēmijas pilnsapulce tomēr nav jubilejas pasākums, nav ne gaviļu, ne sēru sesija, bet mēģinājums un aicinājums sabiedrībai izvērtēt, pārdomāt Latvijas vēstures dramatiskās norises. Tāpat gribu atzīmēt, ka pirmoreiz Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē tik lielā skaitā uz stājas juristi. Visi šīsdienas pamatreferenti (izņemot Leonīdu Siliņu) ir juristi; arī Konstantīns Čakste bija civiltiesību un tirdzniecības tiesību profesors Latvijas Universitātē. Tas liecina par juristu devumu Latvijas kā tiesiskas valsts veidošanā. Izvērsta diskusija par Latvijas tiesu sistēmas panākumiem, maiņām un problēmām turpināsies arī rīt un parīt prominentā juristu konferencē Kongresu namā.

Ceru, ka šodien prezentējamā L. Siliņa grāmata par LCP un tās jau sagatavotā versija zviedru valodā, tāpat kā mūsu prominento juristu un politologu referāti par Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.g. 4. maija deklarāciju rosinās zinātnisko un sabiedrisko domu turpmākiem meklējumiem, bagātinās mūsu priekšstatus par Latvijas valsts sarežģīto pagātni, ļaus profesionāliem vēsturniekiem pilnvērtīgāk uzrakstīt “Latvijas 20. gadsimta vēstures” trešo sējumu.

Ar šīm domām atļaujiet pasludināt Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulci par atklātu un pasniegt LZA goda doktora diplomus to ieguvējiem – R. Apsītim, E. Levitam un V. Villerušam, tāpat pasniegt valodniecei Dr. Dzintrai Hiršai LZA Kārļa Mīlenbaha balvu par devumu latviešu valodas kā valsts valodas statusa iedzīvināšanā un nostiprināšanā.

vienošanās par sadarbību

1. Veicināt ārzemju latviešu zinātnieku un citu ārzemju zinātnieku Latvijas pētniecībai veltītu darbu apzināšanu, apkopošanu, to oriģinālu novietošanu Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā un ieskenētu kopiju izgatavošanu un novietošanu pazīstamās ārzemju krātuvēs. Ārzemju zinātnisko darbu arhīvus pēc iespējas apvienot ar Latvijas arhīviem par zinātniskām disciplīnām.

2. Atbalstīt ārzemju latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku biogrāfiju un mutvārdu vēsturisko liecību apkopošanu (turpinot Pasaules brīvo latviešu apvienības iesākto mutvārdu vēstures dokumentēšanu) un oriģinālo materiālu novietošanu Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

3. Veicināt ārzemju latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku privāto zinātnisko arhīvu un bibliotēku saglabāšanu un, pēc īpašnieku vēlēšanās, atbalstīt to pārvešanu uz Latviju, sadarbības partneriem katrā konkrētā gadījumā vienojoties par to novietošanu Latvijā.

4. Apzināt un atbalstīt Latvijas doktorantu studiju un zinātniskā darba iespējas ārzemju universitātēs, šo atbalstu savienojot ar jauno Latvijas zināt nieku apņemšanos atgriezties akadēmiskajā un zinātniskajā darbā Latvijā.

5. Sevišķi atbalstīt Krievijas latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apzināšanu un viņu zinātnisko arhīvu iekļaušanu Latvijas krātuvēs, kā arī iespējamu viņu disciplīnām atbilstošu darba vietu ap zināšanu Latvijā.

6. Pēc iespējas atbalstīt/veicināt:

– starptautisku zinātnisku konferenču rīkošanu Latvijā,

– starptautisku zinātnisku žurnālu abonementu un mācību  materiālu dāvinājumus Latvijas augstskolām,

– ārzemju latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku vizītes Latvijā, docējot atsevišķus priekšmetus vai vadot speciālistu kursus vai īstenojot cita veida palīdzību.

7. Paredzēt LZA – LLMZA – LAMZA kopējas balvas, godalgas un/vai stipendijas veidošanu.

8. Augšminēto mērķu īstenošanai sadalīt veicamos uzdevumus partneru starpā un nozīmēt triju minēto organizāciju prezidentu pārstāvjus šī sadarbības līguma īstenošanai.

Rīgā, 2002. gada 7. maijā

Latviešu akadēmisko
mācībspēku un zinātnieku
apvienība (LAMZA)

LAMZA’s prezidenti 50 gados ir bijuši profesori: Dr. sc. ing. Pēteris Krū miņš, Dr. agr. Pēteris Starcs, Dr. sc. ing. Ringolds Rafaels, Dr. psych. Eglons Kāpostiņš, Dr. phys. Valfrīds Osvalds, Dr. math. Viktors Līnis, Dr. geol. Aleksis Dreimanis, Dr. med. Jānis Kļaviņš, Dr. oec. Nikolajs Balabkins.

Kopš 2001. gada LAMZA’s prezidents ir Latvijas Medicīnas akadēmijas profesors Dr. med., Dr. h. c. Jānis Priedkalns. Līdz ar to no galvenās mītnes Ņujorkā un citviet pasaulē pēc 50 gadiem organizācijas darbs ir daļēji pārvietojies uz Latviju un integrējies Latvijas akadēmiskajās iestādēs, kā to liecina 2002. gada 7. maijā parakstītais Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības vienošanās protokols par sadarbību. Tajā izteikta apņemšanās stiprināt Latvijas un ārzemju latviešu zināt nieku darbu un citu ārzemju zinātnieku Latvijas pētniecībai veltītu darbu apkopošanu un novietošanu Latvijas bibliotēkās, kā arī plaši attīstīt citus sadarbības veidus, kā tas izklāstīts dokumentā.

Latvijas arheologi konferences dienā sarīkoja izstādi, kas iepazīstināja ar izrakumu jaunieguvumiem un jaunākajām publikācijām un izdevumiem. Tajā bija skatāms arī unikālais Staldzenes depozīts ar pirmreizīgiem bronzas laikmeta priekšmetiem, kuriem analogu Latvijas materiālā nav.

Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu LU Latvijas vēstures institūta apgāds izdeva rakstu krājumu “Arheologu pētījumi Latvijā 2000. un 2001. gadā” (atb. redaktore Ieva Ose).

Konferences dienā 25. aprīlī tika nolasīti 12 referāti. Atklājot konferenci, ievadvārdos LU Latvijas vēstures institūta direktors profesors Andris Caune akcentēja gan paveikto, gan arī trūkums. Referātu tematika parādīja, ka pēdējos gados izrakumi norit galvenokārt viduslaiku pieminekļos (pilsētās un pilīs), kas saistīts ar pieaugušo būvdarbu apjomu. Aizvien jauni pieminekļi tiek atklāti Kurzemes novadā. Tā Valdis Bērziņš iepazīstināja ar izrakumu rezultātiem Vendzavu mezolīta apmetnē (Ventspils raj. Užavas pagasts). Izrakumu gaitā, lai iegūtu maksimālo informāciju par apmetnes iedzīvotāju saimniecību, zemju paraugus no konstatētajiem objektiem sijāja ūdenī.

Līdz šim plašāk nebija pētītas arī Ziemeļkurzemes viduslaiku kapsētas. Vispusīgu un pamatīgu apskatu par apbedīšanas tradīcijas īpatnībām un par pirmajiem un pārsteidzošajiem izrakumu rezultātiem Lejaskroga kapsētā sniedza Vitolds Muiženieks.

Liela apjoma darbu Ikšķiles Kābeļu kapulaukā veicis Roberts Spirģis, ne tikai izpētot divus postītus uzkalniņus, bet paralēli veicot arī kapulauka uzkalniņu uzskaiti un reģistrāciju. Rezultātā uzkalniņu izvietojuma plāns parādīja, ka saglabājušies nevis 35 zināmie, bet gan 81 uzkalniņš. Jauns atklājums lībiešu kapulauku pētniecībā ir arheologa akmeņu riņķu atklājums.

Jāatzīmē arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pārstāves Ilzes Reinfeldes referāts par 17. gs. baltmāla pīpēm, kas glabājas muzeja krātuvē. I. Reinfelde ir pirmā mūsu valsts jaunā pētniece, kas pievērsusies šo arheoloģisko priekšmetu analīzei un klasifikācijai.

Andris Celmiņš, arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja arheologs, referēja par izrakumiem Rīgā Basteja bulvārī, kā rezultātā noskaidroja vaļņu konstrukcija un ar dendrohronoloģiskā datējuma palīdzību noteikts precīzs vaļņa masīvo koku konstrukciju celtniecības laiks, t. i. 1537. gads.

Divi LU Latvijas vēstures institūta pētnieki sniedza pārskatu par izrakumiem Latvijas pilīs. Zigrīda Apala apkopoja arheoloģisko pētījumu rezultātus Cēsu pils pagalmā. Kā katru gadu, Cēsu pilī tika iegūti arī reti priekšmeti, šoreiz svētceļnieka pudele, dzelzs lūkšas ar lejamveidni, masīvas dzelzs uzmavas šķēpa gals, kam Latvijas materiālā nav analogu izstrādājumu.

Guntis Zemītis referēja par izrakumiem Jelgavas pilī, kā rezultātā tika precizētas pagraba telpas un citas no Livonijas ordeņa celtās un Kurzemes hercogu Ketleru pārbūvētās pils, kuras uzskatīja par iznīcinātām 1737. gadā.

Mati Mandels (Mati Mandel), Igaunijas vēstures muzeja arheologs (Tallina), iepazīstināja ar jaunākajiem pētījumiem par 1.–12. gs. senkapiem Rietumigaunijā. Pēdējo gadu pētījumu iespaidā iegauņu kolēģiem bija jāmaina vairāku agro kapulauku datējumi un līdz ar to radās virkne jaunu jautājumu un problēmu, kam jārod skaidrojums turpmākos pētījumos.

Kā izrietēja no Lietuvas arheologu Ilonas Vaškevičiūtes un Romasa Jarocka (Viļņa) referātiem, minētie arheologi pievērsušies Dienvidzemgales pētniecības problemātikai, kas, protams, interesē arī Latvijas zemgaļu pētniekus.

Tā kā konferenci organizēja LU Latvijas vēstures institūts, tajā pārskatu par paveikto sniedza arī arheoloģijai tuvo nozaru speciālisti, t. s. mūsu institūta antropologi un etnogrāfi.

Gunita Zariņa, pamatojoties uz arheoloģiskajos izrakumos iegūto atropoloģisko materiālu, risināja Kurzemes un Zemgales 14.–18. gs. iedzīvotāju demogrāfiju. Savukārt Lilita Vanaga (Etnogrāfijas nodaļas vadītāja) iepazīstināja ar etnogrāfu ekspedīcijās 2000.–2001. gadā savāktajiem materiāliem, parādot, ka arī nelielās ekspedīcijās ar ierobežotu finansējumu var iegūt salīdzinoši bagātu materiālu (ekspedīciju laikā iegūst ap 1200 jaunu etnogrāfisku materiālu krātuves vienību).

Konferences noslēgumā “karstajās” debatēs iezīmējās Latvijas arheologu darbs ne tikai arheoloģisko pieminekļu izpētē, bet arī Latvijas senvēstures pieminekļu izpētes organizēšanā, pārraudzībā, jaunu pētnieku sagatavošanā, kas manuprāt bez valstisko institūciju ieinteresētības un finansiāla atbalsta diez vai tuvākā nākotnē būs paveicams.

Skrundas novads un kultūrvēstures jautājumi

“Letonikas” pētījumu 26. sēde

Sēdei, kuru ievadīja iepazīšanās ar Oskara Kalpaka piemiņas muzeju “Airītēs”, piemita visu “Letonikas” sēžu spožums un posts – tā bija informācijas pārsātināta un daudzajiem ziņotājiem bija grūti iekļauties atvēlētajās minūtēs.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, kurš diemžēl nevarēja pie dalīties, bija atsūtījis savas uzrunas rakstisko variantu, kurā raksturoja jauno pilsētu Skrundu (pilsētas tiesības tā ieguva 1996. gadā) kā vietu ar ļoti senām apdzīvotības, saimniekošanas, cīņu, atjaunotnes, kultūras un izglītības kopšanas tradīcijām. Tā, atrodoties ģeogrāfiski izdevīgā vietā, izsenis saistījusi gan draudzīgu, gan nedraudzīgu ceļa gājēju uzmanību.

Profesors pieminēja 14. gadsimta beigās celto ordeņa pili (Skrunda senajās hronikās pieminēta jau 1253. gadā). Rosīga saimnieciskā dzīve Skrundā mutuļojusi Kurzemes hercogistes laikā – te darbojies stikla ceplis, naglu kaltuve, pulvera dzirnavas, lielgabalu un šauteņu darbnīcas (par to runāja arī akadēmiķis Ēvalds Mugurēvičs ziņojumā “Skrundas novada sen vēstures aktualitātes”). 19. gadsimtā Skrundas vārdu zinātnes vēsturē ierakstīja biologs Eduards Eihvalds, veicot paleontoloģiskus pētījumus, (par to turpinājumu sēdē ziņoja bioloģijas doktors Ervīns Lukševics – “Senākā abinieka ventastega atklājums Kurzemē”). Latvijas brīvības cīņu vēsturē Skrundas vārds ierakstīts ar leģendārā Oskara Kalpaka gaitām (LZA akadēmiķis Valdis Bērziņš “Skrundas novads Latvijas brīvības cīņās”). Par Skrundas saimniecisko, kultūras un sabiedrisko dzīvi 20.–30. gados ziņoja vēstures doktors Arturs Heniņš (“Latvijas agrārā reforma un Skrundas pilsētciemata izveidošanās”).

Profesors Jānis Stradiņš pirms pusotra mēneša apmeklējis Skrundu kopā ar Latvijas Nacionālās pretošanās kustības aktīvu dalībnieku LZA goda doktoru Leonīdu Siliņu, profesora Konstantīna Čakstes tuvāko līdzgaitnieku, kura bērnība daļēji pagājusi Skrundā. Priecājoties par pilsētas darbīgo pulsu, profesors J. Stradiņš novēlēja sēdes dalībniekiem sekmīgu darbu, savukārt skrundeniekiem – panākumus un laimi.

Bez jau pieminētajiem referentiem vēl uzstājās valodnieki, kultūrvēsturnieki, paši skrundenieki.

Latvijas piena produkti Latvijas un Eiropas tirgum

Jau apskates laikā iezīmējās pirmās problēmas – pienu kombināts ved ne tikai no tuvākās apkārtnes, bet praktiski gandrīz no visas Latvijas, tas nāk no mazām saimniecībām ar nelielu govju skaitu, kur ne katrreiz var ievērot piena tīrības un dzesēšanas augstākos standartus. Vēlāk a/s “Turība” valdes priekšsēdētājs I. Strautiņš vēl vairāk sabiezināja krāsas, baidot ar iestāšanos Eiropas Savienībā, kur pret mums tiks izvirzītas ļoti augstas prasības, bet tajā pat laikā Latvijā ieplūst piena produkti ar nodzēstu derīguma termiņu un sastāvu. (Tas gan, šķiet, vairāk attiecas uz t. s. brīvo tirgu nevis uz Eiropas Savienību.) Stingrāka kontrole būtu ne pieciešama uz robežas – ar svariem un muitas noliktavām, kurās uz skaitītu to produktu klāstu, kas nonāk mūsu tirgū. Tāpat Strautiņa kungu neapmierināja brīvās tirdzniecības līgums ar Lietuvu, plašais Lietuvas lielveikalu tīkls, kurā piena produkti ir lētāki par mūsējiem. 70% pārtikas, ko importējam, varam saražot paši. Nemitīgi tiek reklamēts margarīns, tas dominē ārzemju kapitālam piederošos veikalos, bet katram kārtīgam latvietim būtu jāēd pašmāju sviests.

Te nu gan iznāca tāda maza disonanse ar akadēmiķa M. Beķera vēlāk teikto, jo viņš savā ziņojumā “Piena produkti kā funkcionālie uzturlīdzekļi”, tieši otrādi, proponēja piena produktus ar mazu tauku saturu, it īpaši iesakot izvairīties no piesātinātajām taukskābēm. Tiek radīti arvien jauni pārtikas produkti ar izmainītu enerģētisko vērtību, piemēram, cukura vietā lietojot nekaitīgas saldvielas. Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā izstrādāta jauna auzu biolakto recepte ar fruktāzes sīrupu. M. Beķers lēš, ka 2003. gadā funkcionālie uztura līdzekļi sasniegs 10% no visiem pārtikas produktiem.

LLMZA prezidente B. Rivža uzsvēra, cik svarīga ir pircēju psiholoģija un tās ietekmēšana, kaut vai runājot par tiem pašiem piena produktiem ar zemu tauku saturu. Uzticība vietējai produkcijai diemžēl beidzas tur, kur parādās cenu starpība, tādēļ cenu politikai jābūt šo vietējo produkciju stimulējošai.

Akadēmiķis A. Jemeljanovs ziņojumā “Pētījumi par piena produktu kvalitāti” atzīmēja, ka ir zemnieka, transportētāja, pārstrādātāja un patērētāja skatījums uz pienu. Viens ir tas piens, kurš no kombināta nonāk veikalā, un pavisam citāds ir tas piens, kas nonāk uz patērētāja galda, jo realizācijas termiņa beigās bakteroloģiskie rādītāji 100–1000 reižu pārsniedz tos, kas bija kombinātā, pienu fasējot.

Tas, ka pienu savāc no daudzām mazām saimniecībām, parāda arī to, ka zemkopjiem ir minimālas vai vispār nav zināšanu par piena lop kopību. A. Jemeljanova kā lopkopības zinātnieka secinājums ir, kā smejies, vien nozīmīgs – ja lops jutīsies labi, tad arī cilvēks jutīsies labi. Otrādi nemēdz būt.

Akadēmiķi R. Karnīte, runājot par piena produktiem Latvijas tirgū, par uztraucošu atzīst to, ka Latvijā piena ražošana un pārstrāde sama zinās. Tā ir četras reizes mazāka nekā 1938. gadā, kad laukus apstrādāja ar zirdziņu. Lopkopības īpatsvars lauksaimniecības ieņēmumu struktūrā ir mazāks par pusi. Samazinās piena produktu ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju un ir samazinājies arī patēriņš. “Ko varam runāt par tirgu, ja nav patērētāja?” viņa jautāja. Tajā pat laikā pasaulē piena patēriņš palielinās. R. Karnīte gan tūdaļ arī nosauca vienu no iemesliem, kādēļ piena patēriņa rādītāji pie mums krītas. Daudzi, īpaši mazturīgie iedzīvotāji pērk izlejamo pienu tirgū vai mazajos veikaliņos, kam zemnieki pienu piegādā tiešā veidā. Tāpat diezgan liels piena daudzums nonāk ēdināšanas uzņēmumos bez piena kombinātu starpniecības. Arī pati R. Karnīte atzīstas, ka labprāt pērk pienu “no pazīstamas gotiņas”, tā sakot, tikko slauktu. Viss šis piens nav uzskaitīts, ir tā saucamais nelegālais piens, kas nekādās statistikas atskaitēs neparādās, līdz ar to īsti nezinām, cik piena ražojam un cik dzeram. Zaudējam kontroli.

Tam, ka Latvijā pienu uz vienu iedzīvotāju ražo mazāk kā Igaunijā un Lietuvā, savā ziņā par iemeslu ir arī piena pārstrādātāju nevērība pret ražotāju. Tikai 9,6% piena piegādā lielfermas, pārējo sīksaimniecības. Var, protams, nostāties pozīcijā un pieprasīt – dodiet mums labu pienu! Bet varbūt vajag palīdzēt pie tāda tikt.

J. Skvarnovičs pie Latvijas piensaimnieku nedienas veicinošiem faktoriem pieminēja Lietuvas piena produktus, kas Latvijā ienāk Baltijas brīvās tirdzniecības līguma dēļ, NVS tirgus sašaurināšanos vai, pareizāk, izbeigšanos, jo NVS neierobežotā daudzumā var saņemt ES lētos piena produktus. Arī Latvijā arvien lielākā apjomā brīvi ieplūst Eiropas piena produkti, savukārt Eiropa no mums nepērk tik, cik mēs gribētu. Gan ir palielinātas siera kvotas uz ES, siera ražošanā ir specializējies “Preiļu siers” un “Limbažu piens”, kuri 70% produkcijas ražo eksportam. Toties sašaurinājies ir pārējo piena produktu tirgus, jo ES ir šādas produkcijas pārpilnība.

Sēde uzdeva referentiem sagatavot kopsavilkumu, ar kuru iepazīstināt atbilstošās varas iestādes un sabiedrību.

Par situāciju piensaimniecībā

konstatē:

1. Latvijā ir izteikta piena ražošanas un piena produktu patēriņa samazināšanās tendence.

2. Pēdējos gados situāciju piensaimniecībā saasina Lietuvas piena pārstrādātāju un tirgotāju pastiprinātā, mērķtiecīgā konkurence. Rezultātā piena produktu imports Latvijā no Baltijas valstīm, sevišķi no Lietuvas, ievērojami pārsniedz eksporta apjomus.

3. Šādos apstākļos Latvija zaudē nozīmīgu tautsaimniecības resursu, kura kopumu veido piena ražošanai labvēlīgie agroklimatiskie apstākļi, iepriekšējā periodā uzkrātā pieredze un šīs grupas produktu patēriņa tradīcijas iedzīvotāju uzturā.

4. Latvijas zinātnieku pētījumi (LU Molekulārās bioloģijas institūts sadarbībā ar LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultāti) paver iespējas paplašināt piena pārstrādes rūpniecības produkcijas sortimentu, ražojot jaunus veselīgus (funkcionālus) uzturlīdzekļus. Pētnieku izstrādņu realizācija radītu nosacījumus veselīgu, tai skaitā funkcionālu pārtikas produktu daļas pieaugumam. Tas atbilstu arī attīstītajās valstīs vērojamām tendencēm. Nepieciešama iedzīvotāju pirktspējas palielināšana un labs izskaidrošanas darbs.

5. Piena pārstrādes uzņēmumu no ražotājiem iepirktajā pienā ir samērā augsts bakteriālā piesārņojuma līmenis, paaugstināts somatisko šūnu skaits. Kvalitatīvu piena produktu ražošanu apgrūtina tā ieguves sadrumstalotība pa daudzām sīkām, nespecializētām zemnieku saimniecībām, kurās nav iespējams ar pieņemamu rentabilitātes līmeni iz mantot mūsdienu prasībām atbilstošu tehniku un tehnoloģiju. Kvalitāti jūtami ietekmē arī lielas daļas sīko piena piegādātāju nepietiekamais speciālo zināšanu līmenis.

6. Pašreizējais stāvoklis piena ražošanas un pārstrādes nozarē lielā mērā atspoguļo kopējo situāciju Latvijas tautsaimniecībā. Valstī nav mērķtiecīgas ražotāju konkurētspējas palielināšanas programmas. Tautsaimniecības pārstrukturēšana un iekļaušanās globālajā tirgus attiecību sistēmā risinās bez orientācijas uz valsts stratēģisko mērķu nodrošināšanu. Tas neveicina dabas un cilvēcisko resursu efektīvu izmantošanu un iedzīvotāju labklājības paaugstināšanu. Prognozējamā iestāšanās ES ne tikai nemazina, bet drīzāk gan palielina nepieciešamību izstrādāt un konsekventi realizēt valsts interesēm atbilstošu tautsaimniecības attīstības stratēģiju.

7. Neskatoties uz problēmsituācijām piensaimniecībā, tā vēsturiski ir bijusi un arī nākotnes skatījumā būs prioritāra lauksaimniecības un pārstrādājošās rūpniecības nozare.

Par vissvarīgāko no jomām tika atzītas infekcijas slimības, tāpēc šai tēmai bija veltīta pirmā Akadēmijas locekļu tikšanās Parīzē.

Man bija gods pārstāvēt LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļu.

Neskatoties uz ievērojamiem sasniegumiem infekcijas slimību profilaksē, terapijā un diagnostikā, šīs slimības tomēr neizzūd, bet, gluži otrādi, – pēdējo gadu desmitu laikā ir vērojama infekcijas slimību pie auguma tendence. Mirstība no infekcijas slimībām pasaulē sasniedz 1/3 no kopējiem nāves cēloņiem.

Infekcijas slimību pieaugumu skaidro ar jaunu infekciozo aģentu parādīšanos (HIV, Ebolas vīruss u. c.), “veco” slimību atgriešanos (mēra, holēras uzliesmojumi, izmainīti gripas vīrusu celmi, stafilokoki, streptokoki u. c.), kā arī ar antibiotiku rezistento baktēriju izplatīšanos. Šis pēdējais fenomens kļūst ļoti nopietns, pat draudošs un skar visdažādākos mikroorganismus un slimības, bet sevišķi katastrofāli tas izpaužas tuberkulozes gadījumā.

Konferenci organizēja Francijas Medicīnas zinātņu akadēmija. Sēdes notika Akadēmijas telpās Latīņu kvartālā, iespaidīgā senlaicīgā, bagātīgi dekorētā ēkā, kur varēja apskatīt virkni tematisku gleznu un krūšutēlu. Ļoti iespaidīgas ir gleznas ar Ambunāza Parē un Kloda Ber nāra darba attēlojumu, pašreiz populārā Bacillus anthracis atklājēja Žozefa Davēna krūšutēls u. c. mākslas darbi.

Sēdi atklāja Francijas Medicīnas zinātņu akadēmijas prezidents prof. Maurice Tubiana, Francijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Hubert Curien, ASV Nacionālā Medicīnas institūta prezidents prof. Kenneth Shine u. c. prominences.

Bija arī rakstīts apsveikums no ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana.

Ievada lekciju par infekciju slimību izmaiņām un lomu mūsdienās nolasīja prof. Džošua Ledebergs – dzīva leģenda, 1958. g. Nobela prēmijas laureāts, ievērojams mikrobiologs-ģenētiķis.

Pirmā sēde tika veltīta šīsdienas aktuālākajam jautājumam – bioterorismam. Tika analizēti gan problēmas bioloģiskie, gan arī administratīvie un politiskie aspekti, kā arī valstu sadarbības iespējas.

Tālākā darba gaitā apsprieda malārijas problēmas, tuberkulozi, mātes un bērna veselību infekcijas aspektā. Ļoti liela uzmanība tika veltīta vakcinācijas jautājumiem, tika analizēts, kuras vakcīnas vēl jāveido, (piem., pret AIDS), kuras jāuzlabo (šeit vislielāko vērību veltīja tuberkulozes vakcīnai BCG, ko atzīst par nepietiekami efektīvu).

Tikpat liela vērība kā vakcinācijas jautājumiem tika pievērsta arī antibiotiku rezistencei. Šī ir visas pasaules problēma, kas jāanalizē kopīgi un arī šīs parādības ierobežošanas pasākumiem ir jābūt kopīgiem.

Diskusijās apsprieda minēto problēmu stāvokli atsevišķās valstīs. Dalībniekiem iepriekš bija lūgts sagatavot savu darbu rezultātu tēzes, kuras izdalīja konferences laikā, kā arī referātu pilnu tekstu. Es piedalījos konferencē ar sadarbības projekta “Veselība un vide: infekciozie un citi riska faktori” rezultātiem. Ceru, ka drīzumā parādīsies konferences materiālu publikācijas.

Darba noslēgumā visu valstu pārstāvji (kopumā piedalījās 85 valstis) pieņēma kopīgu vienošanos par turpmāku sadarbību infekcijas apkarošanas jomā. IAMP valdē un rīcības komitejā ievēlēja g.k. vadošo valstu, kā arī lielo valstu (Ķīna, Brazīlija) pārstāvjus. Austrumeiropas valstu pārstāvji šoreiz izpalika “ierobežoto finansu līdzekļu dēļ”.

Visumā gribētu teikt, ka pasākums bija patiešām vērienīgs, noritēja ļoti draudzīgā gaisotnē, ko, protams, sekmēja kopīgas vakariņas izbraukumā pa Sēnu. Zinātniskajā ziņā konference bija vērtīga un rosinoša. Ļoti jācer, ka turpmākā sadarbība neizpaliks.

Baltu filoloģijas pētnieki tiekas Pēterburgā

Ar katru gadu lielāks kļūst konferences dalībnieku skaits. Šoreiz Latviju pārstāvēja valodnieki no Daugavpils, Liepājas un Rīgas, Lietuvu – valodnieki no Klaipēdas, Kauņas, Šauļiem un Viļņas. Bez tam ar savu pētījumu rezultātiem iepazīstināja arī baltistikas pētnieki no Kijevas, Konstances, Pleskavas, Maskavas, Sanktpēterburgas, Novosibirskas un Helsinkiem. Kopskaitā tika nolasīts ap 50 referātu.

Svarīgākās konferencē gūtās atziņas dažādu valodnieku skatījumā, protams, ir dažādas – gan atkarībā no tā, ko no bagātā referātu klāsta bija iespējams noklausīties, gan atkarībā no pētnieciskajām interesēm.

Jau pirmajā plenārsēdē konferences dalībnieki tika informēti par jauniem vārdnīcu tipiem. Aleksejs Andronovs savā referātā pievērsa uzmanību tam, ka latviešu-krievu un krievu-latviešu vārdnīcās līdz šim nav dota latviešu valodas vārdu izruna. Taču latviešu valodas apguvē vārdu pareizai izrunai ir būtiska loma gan valodas kultūras, gan se mantikas skatījumā. Šāda tulkojošā vārdnīca, kurā latviešu vārdiem izruna ir norādīta, ir jau sagatavota un tuvākajā nākotnē, iespējams, arī tikšot publicēta.

Par jaunām vārdnīcām, kas tiek gatavotas un tālākā vai tuvākā nākotnē uzsāks ceļu pie lasītāja, referēja Ojārs Bušs, Andrejs Bankavs, Sarma Kļaviņa, Ieva Zuicena, Vineta Ernstsone. De bates izraisījās par autorības jautājumiem toponīmu vārdnīcā (par ko referēja O. Bušs) un par iecerētajiem materiāla atlases un tehniskās izstrādes principiem viensējuma vārdnīcai (par ko referēja Ieva Zuicena).

Vārdnīcu kā svarīga izziņas avota lomu uzskatāmi pierādīja Laimute Balode, Ilga Jansone, Anitra Tīsiņa, Viktorija Kuzina u. c. Klausītāju jautājumi liecināja, ka sabiedrība no valodniekiem gaida vairāk lietpratīgu, ar valodu savstarpējiem sakariem saistītu secinājumu, kas acīmredzami izriet no interesantā vārdnīcu materiāla. Rosinājumi turpmākam darbam tulkojošo un skaidrojošo vārdnīcu veidošanā tika izteikti R. Kvašītes un V. Skujiņas referātos. Piemēram, divvalodu vārdnīcu, konkrēti angļu-latviešu un latviešu-angļu vārdnīcu, lietotājus mulsina daudzie gadījumi, kad šādu vārdnīcu materiāls nav savstarpēji saskaņots. Piemēram, angļu-latviešu vārdnīcā dignity tulkots ar vārdiem cieņa, gods, bet latviešu-angļu vārdnīcā ne vārda cieņa, ne vārda gods tulkojumā dignity nav. Un ciktāl tulkojošajās vārdnīcās var izvērst kontekstuāli noteikto sinonīmiju? Piemēram, vai ir pietiekams pamats vārdu nationality vienā no nozīmēm tulkot ar patriotisms? Savukārt, ja pamats ir, vai tad arī vārdam patriotisms angļu valodā vienā no tulkojumiem nav jādod nationality? Katrā ziņā, lai sekmētu tulkojumu kvalitāti, vārdnīcu gatavotājiem ir vairāk jāstrādā šādā vārdnīcu savstarpējās saskaņošanas virzienā. Īpaša atbildība sagaidāma no skaidrojošo vārdnīcu gatavotājiem.

Pārliecinoši savas pētnieciskās pozīcijas pauda Andra Kalnača, referējot par darbības vārda veida leksisko un gramatisko nozīmju mijiedarbi, un Ilze Lokmane, turpinot Jūlija Kārkliņa sintakses pētniecības tradīcijas. Par aktuālu un interesantu tika atzīta Ivetas Pūteles pētniecības joma – profesiju nosaukumi, autorei tika izteikti priekšlikumi dažiem papildu aspektiem šīs leksikas grupas tālākā pētniecībā. Jānis Rozenbergs un Rita Makare izklāstīja jaunākos vērojumus par leksiku stilistikas aspektā.

Atraktīvām valodas parādībām uzmanību pievērsa jaunās pētnieces daugavpiliete I. Milēviča (par metaforizāciju un mitoloģizāciju pub licistikas leksikā) un rīdziniece Laura Freimane (par aizguvumiem sarunvalodā). Savu jaunās pētnieces talantu pārliecinoši demonstrēja Ingrīda Pauniņa, kas prasmīgi un pārliecinoši atbildēja uz visiem pieredzes bagātu valodnieku jautājumiem.

Vairākos referātos derīgas atziņas tika izteiktas par leksiskajiem aizguvumiem (Zaiga Ikere, Velga Laugale, Dzintra Šulce, Vilma Šaudiņa u. c.). Arvien pārliecinošāk izskan doma, ka daļa aizguvumu tiek lietota, īsti neizprotot to nozīmi. Par to liecina dažādi eksperimenti studentu auditorijās.

Referējot par deminutīviem tautasdziesmu leksikā, Anna Vulāne aizrāva klausītājus ar atziņām no latviskās mentalitātes un garīguma apcirkņiem.

Īpašu dzīvīgumu konferencē izraisīja triju pieredzes bagātu etimo loģijas pētnieku – Anatolija Ņepokupnija, Jurija Otkupščikova un A. Aņikina disputs par slāvu un baltu valodu sakariem. Tas tematiski turpināja A. Homičenkienes, A. Kaukienes un citu valodnieku lasītos referātus, kuros dzīvo baltu valodu leksika tika salīdzināta ar tohāru un senprūšu leksikas materiāliem.

Everitas Milčonokas pētniecības lauks – korpusa lingvistika – liecināja par jaunām vēsmām baltu filoloģijas pētniecībā, par visjaunākās tehnoloģijas ienākšanu arī valodniecības jomā.

Gan Everita Milčonoka, gan vairāki citi konferences dalībnieki, pārvarot vairāku kvartālu attālumu un spēcīgo Vasīlija salas pretvēju, kas Sanktpēterburgā valdīja konferences dienās, paguva nedaudz ielūkoties arī otras, ne mazāk aktuālas konferences darbā – “Korpusa lingvistika un lingvistiskās datu bāzes”, ko rīkoja Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Matemātiskās lingvistikas katedra (5.–7.03.2002.).

Šajā pārskatā galvenā uzmanība pievērsta Latvijas valodnieku sniegumam baltu filoloģijas simpozijā Sanktpēterburgā. Ne mazāk derīgi, daudzveidīgi un interesanti bija arī lietuviešu, krievu, ukraiņu, somu un citu baltistikas pētnieku referāti.

Valentīna Skujiņa

LZA ētikas komisijā

1) iepazīstoties ar Latvijas Medicīnas akadēmijas (LMA) Anatomijas un antropoloģijas institūta 24 darbinieku iesniegumu (2001. g. 19. decembrī), jāatzīst, ka minētie fakti par I. Eglītes mantojuma no formēšanas likumību Latvijā jāvērtē tiesībsargājošām institūcijām no likumdošanas viedokļa, jo tie pēc būtības neattiecas uz Ētikas komisijas kompetenci.

2) minētā iesnieguma un papildus materiālu analīze liecina, ka prof. M. Pilmanes rīcībā – autoritatīvā vadības stilā attieksmē pret kolēģiem ir saskatāmi morāles normu pārkāpumi, kas pārauguši par zinātnieku un augstskolas vidē nepieļaujamiem personību konfliktiem. Šādas destruktīvas vides ilgstoša pastāvēšana prasa kardinālu risinājumu, par ko atbildība jāuzņemas LMA vadībai.

Ētikas komisijas locekļi:

Atklāts paziņojums
Centrālai ētikas komitejai

Savukārt, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesores Vijas Klušas aizmuguriskie paziņojumi presē mani un no LU MF anatomijas un histoloģijas katedras aizgājušos kolēģus pārliecinājuši par to, ko esmu Latvijas masu medijiem paudusi jau agrāk, proti, ka radītais skandāls saistībā ar manu vārdu joprojām ir izmisīgs mēģinājums noslēpt patiesos augstākās medicīniskās izglītības trūkumus un organizācijas haosu pašā LU Medicīnas fakultātē.

Ar cieņu,

profesore Māra Pilmane

Konkurss

Konkursa uzvarētājiem tiek piešķirtas 8 gada balvas:

* profesora Alfrēda Vītola balva par izcilu devumu enerģētikā,

* divas balvas par nozīmīgu devumu enerģētikā,

* piecas balvas par panākumiem enerģētikā jauniem zināt niekiem vecumā līdz 40 gadiem.

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu domes vai padomes, VAS Latvenergo, universitāšu un augstskolu senāti un fakultāšu domes.

Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, līdz 2002. gada 15. jūnijam jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* motivēts izvirzītāja iesniegums,
* pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tel., personas kodu, e – pasta adresi,
* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā,
* izvirzāmais darbs (darbu kopa).

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – VAS Latvenergo.

Šajā gadā vēl ir iespējams izmantot apmaiņas kvotas, kas paredzētas līgumos ar Austrijas Zinātņu akadēmiju, Bulgārijas Zinātņu akadēmiju, Igaunijas Zinātņu akadēmiju, Itālijas Nacionālo Zinātņu akadēmiju, Krievijas Zinātņu akadēmiju, Lietuvas Zinātņu akadēmiju Izraēlas Zinātņu akadēmiju, Norvēģijas Zinātņu akadēmiju, Polijas Zinātņu akadēmiju, Londonas Karalisko biedrību, Slovākijas Zinātņu akadēmiju, Slovēnijas Zinātņu akadēmiju, Ukrainas Nacionālo Zinātņu akadēmiju, Zviedrijas Karalisko Zinātņu akadēmiju un Ungārijas Zinātņu akadēmiju.

Īpaši izdevīgus apstākļus zinātniskajam darbam, kā arī studijām bibliotēkās piedāvā līgumi ar Austrijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Ungārijas Zinātņu akadēmijām, kā arī ar Zviedrijas Karalisko Literatūras, vēstures un kultūras pieminekļu akadēmiju un Londonas Karalisko biedrību.

Ja Jums ir kopējā zinātniskā darba partneri augstākminētajās valstīs, lūdzam Jūsu pieteikumus iesniegt LZA Starptautiskajā daļā.

Papildus informāciju par līgumiem, atbilstošajām kvotām un apmaiņas nosacījumiem katrā valstī, kā arī par LZA sadarbību ar starptautiskajām organizācijām var saņemt LZA Starptautiskajā daļā.

REVIEWS

Jekaterina Ērenpreisa and Andrejs Ivanovs. Endopolyploidy in development and cancer: a possible relation to the genotoxic resistance of malignant tumours [Endopoliploidija organismu attīstībā un ļaundabīgos audzējos: iespējamā saikne ar genotoksisko rezistenci]

Nikolajs Sjakste, Tatjana Sjakste, Ingrīda Rumba, and Uldis Vikmanis. Proteasomes in pathology [Proteasomas patoloģijā]

Karīna Ivanova and Modra Murovska. Antisense approach of inhibiting replication of human T-cell lymphotropic virus type 1 (HTLV-1) [HTLV-1 inhibīcijas iespējas, izmantojot  antiinformācijas pieeju]

ORIGINAL PAPERS

Dace Pjanova, Rūta Brūvere, Ārija Volrāte, Guna Feldmane, Natālija Gabruševa, and Valts Loža. Double-stranded RNAs, induced by interferon in human cell cultures, correlate with apoptosis  [Interferona iinducētās dubultspirāliskās RNS cilvēka šūnu kultūrās korelē ar apoptozi]

Dace Klincāre and Andris Vītols. Bradycardic reaction to carotid baroreceptor activation: effect of orthostasis [Karotīdu barorefleksa bradikardiskā reakcija: ortostāzes ietekme]

Narunas Porvaneckas. Soft tissue balance in hip joint arthroplasty  [Gūžas locītavas mīksto audu atslābināšana endoprotezēšanas laikā]

Dace Rezeberga, Gunta Lazdāne, Juta Kroiča, Ludmila Sokolova, and Uldis Teibe.  Women’s reproductive tract infections: influence on duration and outcome of pregnancy  [Ģenitālā trakta infekciju ietekme uz grūtniecības ilgumu un iznākumu]

Juris Ērenpreiss, Solveiga Hlevicka, and Rasa Rauda.  High impact of male infertility in barren couples in Latvia, 1998–2001  [Vīriešu neauglības biežums neauglīgos pāros Latvijā (1998–2001)]

Indulis Vanags, Aigars Pētersons, Iveta Ozolanta, Vladimirs Kasjanovs, Jānis Laizāns, Egils Vjaters, and Velta Ose.  Biomechanical properties of the oesophagus wall under loading in adult humans  [Barības vada sieniņas biomehāniskās īpašības slodzē]

Nora Švinka.  Channel-formation in muscle fibre membrane, compared to artificial bilayer membranes (BLM)  [Kanālveidošanās procesa salīdzinājums muskuļšķiedras membrānā un mākslīgajās divslāņu membrānās (BLM)]

Vija Vose, Henriks Zenkevičs, and Ausma Būcena.  Cadmium reduces the hormonal sensitivity of frog oocytes  [Kadmija joni pazemina varžu olšūnu hormonjutību]

Heinz-Rudolf Voigt.  Concentrations of mercury (Hg) and cadmium (Cd) in the Baltic eelpout (Zoarces viviparus L) from the Gulf of Rīga (Latvia) and the Archipelago Sea (SW Finland), including a parasitological remark  [Dzīvsudraba un kadmija koncentrācija Rīgas līča un Arhipelāga jūras (Somijas dienvidrietumos) lučos Zoarces viviparus L., ar ieskatu pētāmo zivju parazitoloģijā]

Liene Salmiņa.  Lake-shore vegetation in western Latvia [Ezeru piekrastes veģetācija Rietumlatvijā]

SCIENCE LIFE

Members of the Latvian Academy of Sciences elected by the LAS General Meeting of 29 November 2001 [Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi, kurus ievēlēja LZA 2001. gada 29. novembra pilnsapulce]

A human genome programme for Latvia’s population.  Account of the Annual General Meeting of the LAS held on 23 March 2001 [LZA pilnsapulce, veltīta cilvēka genoma projektam Latvijā] (Jānis Kristapsons and Alma Edžiņa)

Division of Physical and Technical Sciences of the Latvian Academy of Sciences: activities in the year 2001  [LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas darbība 2001. gadā]  (Juris Ekmanis and Ērika Tjūņina)

Division of Chemical, Biological, and Medical Sciences of the Latvian Academy of Sciences: activities in the year 2001  [LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas darbība 2001. gadā]  (Raimonds Valters un Baiba Ādamsone)

Activities of the Latvian Academy of Sciences in the Year 2001 (July–December) [Latvijas Zinātņu akadēmijas darbība 2001. gadā (jūlijā – decembrī)]

* * *

Vēlreiz par mākslīgo Zemes pavadoni

Otrā pakāpe – Latvija uzsāk mikrosatelītu izgatavošanu un realizāciju pasaules tirgū un ievada orbītā LatviaSat-2.

Trešā pakāpe – Latvijas puse kopā ar Syrrey kosmisko centru sadarbojas jaunas paaudzes augsti efektīvu Zemes novērošanas un komunikāciju mikro- un minipavadoņu radīšanā. Latvijai pašai palaižot SatviaSat–3, tā iesaistās tādās globālās (starptautiskās) komercprogrammās kā Klusā okeāna reģiona atmosfēras novērojumi, postošu dabas katastrofu prognozēšana, ozona caurumu novēršana u. c.

Ko Latvijas tautsaimniecībai varētu dot
mākslīgais Zemes pavadonis

* Operatīvās un precīzas vizuālās informācijas iegūšana par naftas piesārņojuma cēloni, apjomu un izplatīšanās dinamiku Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī, kā arī par noplūdi naftas vada trasē;
* ledus stāvokļa fiksācija jūrā, līcī un upēs;
* informācijas iegūšana par straumju kustību jūrā un līcī, jo sevišķi ostu akvatorijos;
* dabīgo un cilvēka radīto katastrofu prognozēšana un fiksēšana, to likvidēšanas vadība un radīto seku minimizācija;
* mežu klasificēšana un inventarizācija, biotopu monitorings;
* meža ugunsgrēku un plūdu fiksēšana un to attīstības kontrole;
* precīza meteoroloģiska informācija, tai skaitā par vēja ātrumu, viļņu augstumu un ūdens temperatūru jūrā un līcī;
* attēlu izmantošana topogrāfiska un kartogrāfiska rakstura darbiem;
* specifiskas un operatīvas, ar valsts iekšējās drošības un robežu saistītas informācijas ieguve;
* nākotnes telekomunikāciju tīkla modelēšana (ieskaitot tālos kosmiskos sakarus);
* nacionālā un starptautiskā mērogā nozīmīgu biotopu novērošana;
* sauszemes teritoriju un ūdens resursu kartografēšana, inventarizēšana un uzraudzība;
* agrokultūru monitorings, ražu prognozēšana;
* dabas parku, aizsargājamo teritoriju un citu sevišķi jūtīgo dabas zonu monitorings.

Aizstāvēšana

KĀRLIS KANGERIS.

Recenzenti: Dr. habil. hist., prof. I. Feldmanis, Dr. habil. hist., asoc. prof. A. Zunda, Ph. D., prof. A. Ezergailis (Itaka, ASV).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

Š. g. 12. jūnijā plkst. 14.15 LU bioloģijas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda b. 4, 2. aud. aizstāvēs promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai

DAINA VOITA

par tēmu “Karotīdu baroreceptoru refleksa bradikardiskā reakcija, tās modulējošie faktori”.

Recenzenti: Dr. h. biol., prof. J. I. Aivars, Dr. biol., asoc. prof. G. Praulīte un Dr. h. med., prof. I. Siliņš

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 30. aprīļa sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu ZANEI OZOLAI skolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Privāto skolu struktūras un vadības attīstība”.

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav; atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 30. aprīļa sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu MĀRAI URDZIŅAI-DERUMAI nozaru (mākslas) pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Tekstils kā mākslas izglītības sastāvdaļa topošo mājturības skolotāju studijās augstskolā”.