Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2002. gada  17. jūnijs: 12 (241)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Pauļa Lejiņa balva

Rīgas domes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Biznesa augstskolas “Turība” “Rīgas balvas” nolikums*

2. Pretendentus vērtē ekspertu komisija 5 cilvēku sastāvā, kuras sastāvu izveido un apstiprina Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidijs. Divi ekspertu komisijas locekļi ir Rīgas domes Kultūras komisijas pārstāvji un viens Biznesa augstskolas “Turība” pārstāvis. Ekspertu komisijas darbu vada LZA prezidents vai viceprezidents. Ja pēc iepriekšējas balvas kandidātu atlases starp pretendentiem uz balvu ir kāds no ekspertu komisijas locekļiem, tad viņš šajā gadā komisijas darbā nepie dalās un tiek aizstāts ar citu. Ekspertu komisija lēmumu pieņem aizklāti balsojot.

3. Pretendentus balvas saņemšanai var izvirzīt kompetentas institūcijas vai atzīti nozaru eksperti ne vēlāk kā 1,5 mēnesi pirms balvas pie šķiršanas, rakstiski iesniedzot motivētu ierosinājumu un uzziņu par kandidātu (Curriculum vitae).

4. Balvas, kas ietver naudas prēmiju, speciālu piemiņas velti un dip lomu, tiek pasniegtas svinīgā ceremonijā novembrī.

5. Līdzekļus trīs balvām un vienai veicināšanas balvai (kopsummā līdz Ls 5000) finansiāli nodrošina Rīgas dome.

6. Par balvas pretendentu var izvirzīt tikai atsevišķu personu, no autoru kolektīva – galveno autoru.

7. Visus ar balvas pasniegšanu un nominācijas ceremonijas organizēšanu saistītos pasākumus nodrošina Biznesa augstskola “Turība”. Diplomu paraksta LZA prezidents, Rīgas domes priekšsēdētājs un Biznesa augstskolas “Turība” rektors vai valdes priekšsēdētājs.

8. Ierosinājumi balvas piešķiršanai iesniedzami LZA sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā, Rīga, LV-1524, vai attiecīgo zinātņu no daļās (tālruņi uzziņām 7223931, 7223633, 7220725, 7225889).

* Par Rīgas balvu – “Z.V.” nr. 11, 2002. g. 3. jūnijā.

– Accademia dei Georgofili ir veca zinātņu akadēmija, dibināta Florencē 1753. gadā, lai attīstītu Toskanas lauksaimniecību. Šādas zinātņu akadēmijas ir visās Itālijas lielajās pilsētās un reģionos un tās ir ar diezgan praktisku ievirzi. Toskana ir vienīgā vieta pasaulē, kur ražo slavenos Chianti vīnus. Tas zemes pleķītis uz valsts fona ir salīdzinoši neliels, tur ir specifisks augsnes ķīmiskais sastāvs, mikroklimats, nokrišņu daudzums. Tas rada to īpašo vīna buķeti, kādas nav nekur citur. Tur vīnogas audzē paaudžu paaudzēs, simtiem gadu. Lai vīnogu audzēšanu un vīna darīšanu šos gadu simtus uzturētu vajadzīgā līmenī, jāpieliek dažādu nozaru zinātnieku darbs – gan agronomu, gan agroķīmiķu, gan fiziķu un ķīmiķu, arī matemātiķu un ekonomistu darbs, tādēļ akadēmija jau pašos pirmsākumos veidojās kā daudznozaru akadēmija, kur par vienojošo tiek uzskatīta mīlestība pret zemi, kā tas arī atspoguļojas grieķiskās cilmes nosaukumā Accademia dei Georgofili. Akadēmijas emblēmā ir vārpas, olīvzars ar augļiem, vīnogu ķekars un tirdzniecības dieva Merkura zizlis, ko apvij medicīnas un farmakoloģijas simbols čūska. Tas norāda uz akadēmijas daudzpusīgo raksturu, ko vēl papildina ļoti izvērsta vides aizsardzības pētniecība.

Pēc Academia dei Georgofili prezidenta profesora Franko Skaramuzi (Franco Scaramuzzi) ierosinājums 2000. gada septembrī tika nodibināta Eiropas Lauksaimniecības, dabas un pārtikas zinātņu akadēmiju asociācija, kurā iestājās arī mūsu Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija. Man bija tas gods tikt ievēlētai par asociācijas prezidija locekli. Telpa, kurā tika parakstīts iestāšanās dokuments, atradās vēsturiskā ēkā iepretim slavenajai Ufici galerijai. Vēlāk saņēmu no profesora Skaramuzi uzaicinājumu aizsūtīt savu CV, pēdējo piecu gadu zinātnisko publikāciju sarakstu un, pēc savas izvēles, trīs raksturīgākās publikācijas angļu valodā. Vēlēšanu rezultāts bija man labvēlīgs un saņēmu paziņojumu, ka esmu ievēlēta par Accademia dei Georgofili korespondētājlocekli. Diemžēl atradās zinātniskā komandējumā citā valstī un nevarēju ierasties Florencē šī gada martā saņemt diplomu, un šo lielo un grezno dokumentu man atsūtīja ar diplomātisko pastu.

– Mīlestību pret Latvijas zemi jūs uzsvērāt arī Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas 10 gadu jubilejas kopsapulcē. Bez tās laikam nevar iztikt neviens īstens lauku un mežu zinātnieks.

– Vairāk nekā citām zinātņu nozarēm mūsu galvenais mērķis ir Latvijas zemes un mežu produktivitāte – tas pamats, uz kura var attīstīties tautsaimniecība, kā lauksaimniecība, tā pārstrādājošā rūpniecība, vairoties cilvēku labklājība. Akadēmijas uzdevumi ir nemainīgi – koordinēt zinātnisko darbību; veicināt partnerattiecības ar citām zinātniskām, valsts un nevalstiskām organizācijām; veicināt starpdisciplināros pētījumus; popularizēt zinātniskās atziņas sabiedrībā; sekmēt jaunās zinātnieku paaudzes veidošanu. Šo uzdevumu risināšanā mēs esam visi kopā – lauksaimniecības, meža, pārtikas, ūdeņu, ekonomikas, veterinārmedicīnas, kā arī citu zinātņu nozaru zinātnieki – mums ir kopīgas problēmas un intereses, kuras jārealizē uz tā nozares fona, kas mums ir visapkārt. Un šis fons šobrīd ir diezgan dramatisks. Ap sekojot 194 000 lauku saimniecības ar lauksaimniecības zemju platību, lielāku par 1 hektāru, redzam, ka vidējais saimniecību lielums ir 13 hektāri. Liellopi, tai skaitā govis, nav pat katrai otrajai saimniecībai. Lielākā daļa nespecializējušos saimniecību ražo tikai savai iztikai. Šiem cilvēkiem jau nav nemaz citas alternatīvas, jo trūkst zināšanu un naudas, lai kaut ko mainītu. Lauksaimniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir 4%, desmit gados tas ir samazinājies par 10%. Lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars ir 13%. Eiropas Savienības valstīs lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars vidēji ir par 1,5–2% lielāks nekā saražotā iekšzemes kopprodukta daļa. Tātad darba ražīgums lauksaimniecībā pie mums ir zems un nākotnē daļa lauksaimniecībā nodarbināto būs spiesti no nozares aiziet. Laukos jau tagad daudzviet ir bezdarbs, bez cerība, trūkst līdzekļu normālai dzīvei, bērnu skološanai. Vajadzīgas jau nas darba vietas, jārada iespēja pārkvalificēties, iegūt jaunas zināšanas, informāciju. No otras puses, veidojas lielas un vidējas zemnieku saimniecības, kurām vajadzīgas modernas tehnoloģijas, augsti kvalificēti konsultanti, zināšanas par tirgu un lauksaimnieciskās ražošanas vadīšanu. Vai varam teikt, ka mūsu akadēmija ir vajadzīga tikai šiem lielajiem ražotājiem? Es domāju, ka mūsu zināšanas vajadzīgas abām sociālajām grupām.

– Vai jūs varētu definēt Lauksaimniecības un meža zinātnes akadēmijas prioritāros pētniecības virzienus?

– Es tos definētu šādi:

– Kā tas sasaucas ar modernajām pasaules tendencēm?

– Tad vispirms ir jārunā par to, kas ir būtiski mainījies Eiropas lauksaimniecībā un laukos kopumā. Eiropas lauksaimniecības kvantitatīvās attīstības modeli pēdējos desmit gados ir nomainījusi līdzsvarotas ilgtspējīgas attīstības un kvalitātes paradigma. Līdzās Peļņas interesei ir nostājusies Planētas un Cilvēka interese, t. i. saprātīga un saudzīga dabas resursu izmantošana, aktivitāšu diversifikācija, dabas ainavas un tās saglabāšanas nozīme, cita attieksme pret Cilvēku – vairs nevis kā ražotāju, bet tā lauku attīstības galveno vērtību. To jau uzskatāmi parādīja mūsu sarunas sākumā pieminētā Florences akadēmija, kas no ļoti pragmatiskas, utilitāras zinātņu akadēmijas kļuvusi par lielu dabas un vides aizsardzības pētījumu centru ar plašu bibliotēku un arhīvu, kur vislabākie apstākļi sagādāti ne tikai lauksaimniecības un dabaszinātņu, bet arī humanitārajiem zinātniekiem.

– Vai nav paradoksāli, ka cilvēki baidās no savas iztikas pamatu pamata – no lauksaimniecības produkcijas? Jūsu pieminēto Peļņas interešu vārdā bieži ir ticis ziedots Cilvēks, viņa veselība.

– Mēs jau visi mācāmies no cilvēces kļūdām. Arī Latvijā pamazām pieaug pieprasījums pēc pārtikas produktiem ar “dabīgu izcelsmi”, ar zemu kaloritāti, ar paaugstinātu speciālo funkcionālo komponentu daudzumu, kas nodrošina cilvēka organismam paaugstinātu pretestības spēju dažādu slimību profilaksē, arī alerģisku slimību profilaksē. Joprojām ir un būs būtisks jautājums par pārtikas produktu drošību un nekaitīgumu. Zinātnisko pētījumu virzieni ir un būs saistīti ar modernās biotehnoloģijas metožu, jaunu apstrādes paņēmienu lietošanu, jauna veida iepakojumu, kas ļaus iegūt kvalitatīvākus produktus ar noteiktām īpašībām un tās ilgāk saglabāt nemainīgas. Līdzās Latvijā tradicionālajām, es teiktu – klasiskajām graudu, kartupeļu, piena, gaļas u. c. izej vielu problēmām un to risināšanai lielāka uzmanība jāpievērš pārstrādes tehnoloģijām, kvalitātei un tirgus izpētei, bez kā šobrīd nevar izdzīvot zem niecība. Mūs maldina vecais priekšstats, ka pietiek tikai saražot pēc iespējas vairāk gaļas, piena, graudu, izaudzēt un nocirst pēc iespējas vairāk koku, bet Eiropas kvalitāte radīsies it kā pati no sevis.

Koksnes pārstrādē saglabāsies tendence uz koksnes arvien dziļāku gan mehānisko, gan ķīmisko pārstrādi, lai varētu tirgū realizēt vērtīgākus produktus un iegūtu ne tikai lielāku peļņu, bet arī jaunas darba vietas.

Mūsu lauksaimniecībai un laukiem kopumā daudz īsākā laikā nekā Eiropas valstīm ir jāpieņem Eiropas kopējās lauksaimniecības politika, jaunā Eiropas attīstības scenārija noteikumi. Tādēļ Latvijas laukiem vajadzīgs intelektuāls, morāls, finansiāls un institucionāls atbalsts. Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas sūtība ir veikt intelektuālā atbalsta misiju. Jāpiekrīt Igaunijas prezidenta Arnolda Rītela bažām, ka gadu no gada padziļinās plaisa starp Igaunijas sabiedrības divām daļām – vienas aktīvas, izglītotas, daudzsološas un otras – mazāk izglītotas, nabadzīgas un novecojošas. Diemžēl lauki pieder tai otrajai daļai. Arī pie mums. Tāpēc nākošā desmitgade ir kā izaicinājums Latvijas politiķiem, arī mums – LLMZA zinātniekiem, Latvijas zemniekiem, visai sabiedrībai kopumā – kā mazināt šo plaisu un panākt lauku daudz funkcionālu attīstību. Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai ir labi partneri – Latvijas Lauksaimniecības universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija. Vairāki mūsu akadēmijas locekļi ir ievēlēti par Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajiem, goda un korespondētājlocekļiem, kļuvuši par LZA goda doktoriem. Abām akadēmijām kopīga ir Pauļa Lejiņa, izcilā lauksaimniecības zinātnieka un Latvijas Zinātņu akadēmijas pirmā prezidenta, balva lauksaimniecības zinātnēs, tai pievienojusies abu akadēmiju kopējā Arvīda Kalniņa balva mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē. Daudzus seminārus un sēdes esam rīkojuši vai nu kopā ar LZA v ai ar atsevišķu LZA zinātnieku līdzdalību. Ir diskutēts par veselīgu uzturu, nodarbinātības jauno struktūru laukos, alternatīvo enerģiju Latvijā, Latvijas lauku attīstības jauno paradigmu, Latvijas piena produktiem Latvijas un Eiropas tirgum un citiem jautājumiem. Tāds ir mūsu akadēmijas darbības mērķis – veidot lauksaimniecības, pārtikas un mežu zinātni un ražošanu Latvijā, atbilstošu Eiropas un pasaules attīstības tendencēm un līmenim. To nevar izdarīt, ja nemīli zemi, uz kuras dzīvo, un valsti, kurā dzīvo.

Satura rādītājs

Valsts emeritēto zinātnieku padomes lēmums Nr. 11

Pamatojoties uz LR MK 1995. gada 7. novembra “nolikumu par valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanu” un 1997. gada 11. februāra grozījumiem šajā nolikumā, VEZ padome 2002. gada 11. jūnijā, izskatījusi 51 VEZ nosaukuma pretendentu iesniegtos pieteikumus, nolēma:

1. Saskaņā aizklātās balsošanas rezultātiem valsts emeritētā zinātnieka (VEZ) nosaukumu piešķirt 13 zinātniekiem:

1. Dr. h. inž. Edvīnam BĒRZIŅAM
2. Dr. h. vēst. Andrim CAUNEM
3. Dr. h. ķīm. Gunāram ČIPĒNAM
4. Dr. h. ķīm. Gunāram DUBURAM
5. Dr. h. filol. Viktoram IVBULIM
6. Dr. h. mežk. Imantam MANGALIM
7. Dr. ķīm. Imantam MEIROVICAM
8. Dr. h. med. Arim LĀCIM
9. Dr. h. med. Ivaram SILIŅAM
10. Dr. h. lauks., dr. ekon. Antonam SKROMANIM
11. Dr. h. med. Leonīdam SLUCKIM
12. Dr. h. fiz. Jurim ZAĶIM
13. Dr. h. inž. Ansim ZĪVERTAM

II. Noteiktajā kārtībā no 2002. gada 1. jūlija sākt mūža granta izmaksu augstāk minētajiem zinātniekiem.

Jauni LZA goda doktori

Dr. habil. med.
Ernests Gaudiņš

E. Gaudiņš izstrādājis arī jaunu hroniska tonsilīta patoģenēzes modeli. Saskaņā ar to aukslēju mandeles pilda svarīgu imunoloģiskās aizsardzības funkciju un to nepietiekami pārdomāta izņemšana (toksilektomija) ir stipri ierobežojama, jo reimatisku slimību profilaksei tā nav izrādījusies noderīga.

Prof. Gaudiņš ir mikroķirurģiskās operēšanas pionieris Latvijā (1959). Izmantojot operāciju binokulārā mikroskopa un speciāla instrumentārija tehniku, ir ieviesti sarežģīti operāciju varianti dzirdes atjaunošanai: timpanoplastikas, miringoplastikas, stapedoplastikas. Pagāja vairāki desmit gadu, kad šādu operēšanas tehniku sāka lietot arī citās specia litātēs. Tanī pašā laikā ir izstrādātas un ieviestas arī radikālas un efektīvas plaša apjoma ķirurģiskas metodes kakla un sejas rajonu onkoloģisko slimību ārstēšanā. Ir izstrādātas operāciju saudzējošas modifikācijas (rezekcijas), saglabājot bojātā orgāna funkciju un uzlabojot kosmētiskos rezultātus. Sekojot modernās mikroķirurģijas attīstībai, kopš 1991. gada ieviesta arī endoskopiskā deguna un blakus dobumu, kā arī balsenes slimību operatīvās ārstēšanas tehnika.

E. Gaudiņa zinātniskās idejas izklāstītas daudzās publikācijās, ieskaitot ārzemju žurnālus.

Prof. E. Gaudiņš izaudzinājis vairākas otorinolaringoloģijas speciālistu paaudzes, sarakstījis mācību līdzekļus. Pašreizējie otorinolaringoloģijas nozares vadītāji ir E. Gaudiņa skolnieki. E. Gaudiņš ir arī pacientu vidū ļoti iecienīts ārsts – otorinolaringologs.

Dr. habil. med.
Romans Lācis

Viņš ir daudzu starptautisko un Eiropas kardioķirurģijas asociāciju biedrs, ap 200 zinātnisko publikāciju autors.

Specializējies sirds-asinsvadu ķirurģijā Maskavas, Viļņas, Hanoveras, Gēteborgas, Minhenes, Berlīnes, Helsinku, Londonas, ASV klīnikās.

Zinātniskās intereses: miokarda revaskularizācija, sirds vārstuļu protezēšana un plastika, miokarda protekcija, palīgcirkulācijas metodes.

Inženieris ķīmiķis Arnolds Jirgensons

Arnolds Jirgensons 1932. g. ļoti sekmīgi beidza LU Ķīmijas fakultāti ar inženiera ķīmiķa grādu un tika ievēlēts Ķīmijas fakultātē par mācībspēku. Paralēli mācību darbam LU viņš 1934. g. sāka strādāt Latvijas Piensaimnieku Centrālā savienībā, kur iekārtoja ķīmijas rūpnīcu (fabriku) vājpiena pārstrādāšanai derīgā produktā (paša autora vārdi!): rūpnīcā no vājpiena izdalīja dabīgo polimēru – kazeīnu, kuru pārstrādājot ieguva t. s. bakelītu – izejvielu dažādu plastmasas priekšmetu pagatavošanai. Rūpnīca un tās produkcija guva atzinību ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas valstīs.

1944. g. Arnolds Jirgensons ar sievu Ilonu, gleznotāju, atstāja Latviju. Dzīvodams Vācijā, Zviedrijā, Kanādā un ASV, viņš strādāja dažādu polimēru iegūšanas un pārstrādes firmās. Visur viņam noderēja Latvijā iegūtās zināšanas par kazeīna pārstrādi. Teorētisko jautājumu finansēšanā viņam palīdzēja brālis Bruno, kurš strādāja ASV par profesoru.

Aktīvs publicists, divu grāmatu un daudzu rakstu autors. Viens no pirmajiem starptautiski pazīstamajiem diplomātiem, kurš iestājies par Latvijas neatkarību.

Atzīmējama Dž. Metloka dziļā ieinteresētība Latvijas un Baltijas politiskajos likteņos, šo zemju neatkarības atgūšanā, viņa ciešā saistība padomdevēja postenī ar R. Reigana administrāciju, sekmīgais un ilggadējais diplomātiskais darbs Maskavā, Prāgā, Āfrikas valstīs. Dž. Metlokam piemīt izcilas lingvista spējas, tā, piemēram, savu slaveno runu Čatokvas konferencē Jūrmalā 1986. gadā viņš iesāka perfektā latviešu valodā. Šis fakts kopā ar runas drosmīgo saturu, kurā skaidri bija izteikta Baltijas valstu inkorporācijas PSRS sastāvā neatzīšana, radīja “bumbas sprādziena efektu”. Būtu labi, ja rastos iespēja iztulkot latviešu valodā kaut vai daļu no Metloka grāmatas par šo laika periodu Maskavas un Vašingtonas attiecībās.

Biomimētiķi un bioprotektori

Pārskata ziņojumu par biomimētiķu un bioprotektoru ķīmiju un bioloģiskajām īpašībām sniedza G. Duburs. Biomimētisms – vispārējs princips dabas zinātnēs un tehnikā, dabas parādību izpēte, strukturālu vai funkcionālu analogu dizains un ieguve, īpašību izpēte.

Par brīvajiem radikāliem fizioloģijā un patoloģijā, to lomu šūnu eksistences regulācijā, par dihidroazīnu atvasinājumiem kā potenciāliem redokssistēmu regulatoriem un gēnu transfekcijas aģentiem referēja Dr. ķīm. Gunārs Tirzītis.

Dr. ķīm. Brigita Vīgante informēja par stereoselektīvo biokatalītisko transformāciju pētījumiem, par tādu pie polimēriem saistītu bifunkcionālu antioksidantu sintēzi, kuru vienā molekulā būtu vairāki funkcionāli fragmenti, kas spējīgi piedalīties oksidēšanās-reducēšanās procesos šūnā. Aktuāla ir stereoselektīvu sintēzes metožu izstrādāšana bioloģiski aktīvu dihidropiridīnu (DHP) tīru enantiomēru iegūšanai ar fermentu palīdzību.

Par daudzkomponentu kaskādveida ciklokon densācijām biosintēzes modelēšanai ziņoja Dr. ķīm. Aivars Krauze. Daudzkomponentu vienas kolbas (Ugi) reakcijas modelē biosintēzi dzīvajos organismos, kur veidojas sarežģīti savienojumi daudz pakāpju reakcijās. Izstrādātas efektīvas metodes sarežģītu bioloģiski aktīvu DHP atvasinājumu iegūšanai maigos vienas kolbas sintēzes apstākļos, sekojot “zaļās ķīmijas” principiem.

Par G. Duburu vadībā izstrādātā radioprotektoradietona ziedes klīnisko pielietojumu mutes-sejas un žokļu onkoloģijā informēja Dr. h. med. Ingrīda Čēma (LMA/RSU).

Akad. Vija Kluša (LU) nolasīja referātu par G. Du bura vadībā sintezēto dihidropiridīnu (DHP) neirofarmakoloģiskajiem pētījumiem. Atklātas jaunas aktivitātes un darbības mehānismi DHP analogiem – cerebrokrastam, glutapironam, kas būtiski atšķiras no tradicionālajiem DHP sērijas kalcija kanālu blokatoriem.

Nodaļas locekļi aizklātā balsojumā nolēma piešķirt LZA goda doktora grādu sirds ķirurgam Romanam Lācim, otorinolaringologam Ernestam Gaudiņam un ķīmiķim Arnoldam Jirgensonam.

Latviešu Jānis

–‘Šo laiku man bijusi cieša un auglīga sadarbība ar Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtiem – gan tad, kad tie bija Akadēmijas sastāvā, gan arī vēlāk. Kopīgi ar Koksnes ķīmijas institūtu (Kārlis Ābele, Jānis Zandersons, akadēmiķis Nikolajs Vederņikovs) pētītas iespējas kūdras, salmu un citu koksni saturošu materiālu pārveidošanā lopbarībā hidrolīzes ceļā. Iesaistījāmies arī Organiskās sintēzes institūtā radīto diludina, kvaterina un bioloģiski aktīvo preparātu pārbaudē un ieviešanā lauksaimnieciskā ražošanā. Te visciešākie kontakti bija ar akadēmiķi Gunāru Duburu. Ļoti ilgstoša un ražena sadarbība man bijusi ar Mikrobioloģijas institūtu, risinot proteīna problēmu mājdzīvnieku ēdināšanā. Šeit gribu nosaukt tikai daļu no nozīmīgajiem pētījumiem, kas notika akadēmiķa Mārtiņa Beķera vadībā, un tie ir: dzīvniekiem vitāli svarīgās neaizvietojamās aminoskābes lizīna pēc Latvijas tehnoloģijas ražotā lizīna lopbarības koncentrāta bioloģiskā un zootehniskā pārbaude un ieviešana lopkopības praksē. Tāpat no zālaugu sulas iegūtā proteina koncentrāta ražošanas un izmantošanas jautājumu risināšana. Tāda pati auglīga sadarbība man ir bijusi ar Bioloģijas institūtu, it īpaši ar nelaiķi akadēmiķi Andreju Valdmani un šī institūta zinātniekiem Antonu Ozolu, Rafaelu Kušaku un citiem mājdzīvnieku ēdināšanas normu izstrādē, zivju pārstrādes produktu izmantošanā un citos jautājumos.

Te mēs taisīsim lēcienu atpakaļ laikā un Jāņu dienas gaidās parunāsim par latviešu Jāni jeb Jāni Latvieti Latvijas lauku peripērijās. Sākot no tā Smiltenes zēna, kas bijīgi noraudzījās un kaimiņu vetārsta  pacientiem.

– Es esmu smiltenietis. Mums blakus mājā dzīvoja vetārsts Podiņš, un es mūžīgi vēroju, kā viņš tur ņēmās ar zirgiem. Viņam bija tāda kā ambulance. Tas bija trīsdesmitajos gados, Ulmaņlaikā. Mana pirmā lauksaimnieciskā izglītība bija Smiltenes zooveterinārajā tehnikumā, kur pabeidzu veterinārfeldšeru nodaļu, kaut mani interesēja piensaimniecība. Uz tehnikumu es aizgāju ne tāpēc, ka mani nu tik ļoti būtu saistījusi veterinārija, bet dzīve tā sagriezās.

Seko stāstījums par zēnu, kurš agri zaudējis vecākus – tēvu jau pirms kara, māti kara laikā. Paņemts vācu gaisa spēku palīgdienestā. Sākumā Latvijā, vēlāk Vācijā. Pie drupu novākšanas Minsterē, tādā kā koncentrācijas nometnē Berlīnē. “Bijām tāda grupiņa buntav?čiku, kas tiem hitlerjauniešiem nepakļāvāmies.” Bēgšana evakuācijas laikā no Berlīnes, hospitālis, amerikāņu zona, braukšana uz mājām, līdz Tilzītē nocēla no vagona jumta. Filtrācija. Aiz liegums dzīvot Rīgā un atgriešanās Smiltenē. Tur – darbs uz ceļiem. “Tie ušosdori, ceļu celtniecības iecirkņi, bija pakļauti iekšlietu ministrijai, tur bija stingrāka uzraudzība. Kādu gadu nolauzu, mani vēroja un laikam nolēma, ka es tāds nekaitīgs cilvēciņš. Veselība nebija tik stipra, lai visu laiku strādātu fizisku darbu. Mani palaida mācīties tehnikumā. Tā kā es neklātienē biju pabeidzis 10. klasi, tad vetfeldšeros uzreiz varēju tikt otrajā kursā. Ja piensaimniekos, tad gan tikai pirmajā. Tā es sāku kā veterinārfeldšeris. Pēc tehnikuma beigšanas aizsūtīja uz Dzērbenes lopkopības skolu par skolotāju, tūdaļ arī iestājos LLA neklātienē zootehniķos, jo veterinārārstiem nebija neklātienes nodaļas.”

– Pēc LLA iestājos aspirantūrā. Zootehnikas un zoohigiēnas institūts jau sākumā tika radīts Latvijas Zinātņu akadēmijā un atradās Kaķu mājā un tikai 1956. gadā tas nonāca Lauksaimniecības ministrijas pakļautībā un tika nosaukts par Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tad nāca Hruščova rīkojums lauksaimniecības zinātni vēl vairāk tuvināt ražošanai, un mūs pārcēla uz Siguldu. Siguldā viss bija jāceļ no jauna, tādēļ vispirms bija jāizvēlas vieta. Toreizējais institūta direktors akadēmiķis Jānis Bērziņš izvēlējās Rakstnieku pili. Skaista pils! Nē. Par to nevarot būt ne runas. Otrā vieta bija tur, kur cēla internātskolu – skaistā vietā, lejā no kalna Gauja, patālāk no centra. Arī nevarot. Trešā vieta akadēmiķim Bērziņam patika – sovhoza centrs, turpat 200 m attālumā govju kūts, zinātnieki varēs aizstaigāt no rīta, arī uz vakara slaukšanu. Būs labi. Tagad to kūti pat atrast nevar.

– Pēc aspirantūras mani aizsūtīja uz Lielplatones lopkopības izmēģinājumu saimniecību. Tā bija diezgan slavena – pilnā sparā gāja vaļā āboliņa iznīdēšana un govju bezpiesiešanas turēšana. Tur strādāja slavenā slaucēja Čuplinskiene. Nezinu, vai toreizējam direktoram kādreiz agrāk bijusi darīšana ar lauksaimniecību vai arī viņš bija no tiem partijas trīsdesmittūkstošniekiem, kurus aizsūtīja uz laukiem, bet saimniecība bija galīgi sagājusi šķērsām. Izslaukumi gauži zemi, un viņš nekādi nevarēja izkulties no kukurūzas, kuru bija sācis sēt lielās platībās. Padevās tā nekas, bet nevar sēt kukurūzu pēc kukurūzas, vajadzīga taču kaut kāda augu seka, pie tam saimniecība nebija liela.

–Kā tad Čuplinskiene to socialistiskā darba varoni dabūja?

– Viņai to uztaisīja. Es sāku rēķināt pakaļ un sapratu. Čuplinskienei bija bezpiesiešanas kūts, kur atradās tikai slaucamās govis. Kā govs aiziet ciet, tā to uz citu kūti. Tādēļ viņai izslaukumi vidēji bija augstāki nekā citās kūtīs, bet tomēr gauži zemi. Galvenā nelaime bija tā, ka trūka barības. Beidzot tagad esam lauzuši tradīciju, ka lopu skaitam jāiet pa priekšu lopbarības bāzei, bet toreiz taču katru gadu lopu skaits bija jāpalielina par 2–3%. Mēs sakām –mums trūkst lopbarības. Nu tad piedzeniet to lopu skaitam, bet nekādā gadījumā otrādi! Kas notika ar to bezpiesiešanas turēšanu? Govīm bija jācīnās par savu vietu pie siles. Stiprākās piegāja pirmās, paēda un negāja no siles prom. Apgūlās turpat. Bieži vien tās, kas bija pienā savu miesu atdevušas, palika pusēdušas un vēlāk tika izbrāķētas. Tagad braucam un skatāmies, ka gan Eiropā, gan Amerikā piena lopus tur bez piesiešanas, boksos vai pusboksos. Tur gotiņas ēd, atpūšas un, kad nāk slaukšanas reize, tad tās nostājas pa sekcijām –kura ies pirmā un kura pēc tam. Ideja jau ir laba un droši vien kāds priekšnieks vai centrālkomitejas darbinieks bija aizbraucis un to redzējis un, neizprotot līdz galam, lika darīt tāpat. Tas pats taču bija ar kukurūzu, kuru Hruščovs Amerikā bija redzējis. Jāsēj un viss! Mums bija kukurūza gar lauka malām un āboliņš iekšpusē. Tie biedri jau laukā iekšā nebridīs, paskatīsies uz abām pusēm un – kārtībā!

Bija arī tāds absurds – sējas termiņi. Vecajās republikās, Ukrainā un Krievijā jau sēj, un nāk prikazs no augšas sākt sēt kukurūzu. Pie tam bija prasība stādīt kvadrātligzdās. Tikai vēlāk izdevās pārliecināt, ka mums, kas kukurūzu neaudzē līdz vālītēm, tā jāsēj rindsējā. Toreiz taču nebija tādu šķirņu, kas mūsu apstākļos tiktu līdz vālītēm. Tagad dabūjam agros hibridus, un skābbarība iznāk daudz vērtīgāka. Nu, bet toreiz rīkojums – sākt sēju!. Un viss. Es, izlasījis grāmatās, mēģinu iebilst, ka arī tajās vecajās republikās kukurūzu sēj tikai tad, kad ķirši zied. Pagaidīsim, kad sāks ziedēt ķirši. Nē, nē, mēs nevaram!

Tā bija ar tām noskatītām idejām. Es jau vairs nebiju Lielplatonē, kad tur uzcēla piecstāvu cūku kūti. Cūkas turēja būros, citu virs cita. Sivēnus augšā un katru mēnesi tos pārvietoja stāvu zemāk.

– Un augšējie, piedodiet, kakāja uz galvas apakšējiem?

– Nē, gluži tā nebija, kaut arī lielu higiēnu tur ievērot nevarēja. Skaidrs, ka tādā agresīvā vidē, kāda ir kūtī, it īpaši cūku kūtī, parastie metāla izstrādājumi – būri, režģi un plātnes gada laikā bija sarūsējuši, tad to kūti likvidēja. Lāga nesanāca arī ar cūku turēšanu lielās grupās un barošanu pa cauruli. Kad Čuplinskiene bija kļuvusi par darba varoni, pēc gada par tādu kļuva arī Bārtulis no Kaķeniekiem. Cūkas bija lielos aizgaldos un barību tām padeva pa augšu, caurulēm tieši silēs. Barība tek, cūkas metas pie siles un ēd. Bet sūkņi mums toreiz bija gauži vārgi, tie laikam bija vircai domāti. Kā nāca biezāka masa, tā tie aizsērēja, tādēļ vienmēr deva šķidru masu. Cūka piedzen pilnu vēderu ar ūdeni un dzīvsvara pieauguma nav.

– Par ko tad Bārtulim to varoni deva?

– Nu, jauna metode. Vajadzēja pierādīt, ka viss ir kārtībā, tādēļ spēkbarību viņam deva bez kādiem fondiem. Bet ko līdz kombinētā spēkbarība, kad to tik traki atšķaida ar ūdeni? Un kur tad mikroklimats! Mēs vedām Lauksaimniecības akadēmijas studentus tikties ar Bārtuli. Barības cehs viss pilns ar garaiņiem, neko nevar saredzēt, arī cūku mītnēs tas pats. Mēs klaigājam: “Biedri Bārtuli, biedri Bārtuli, kur jūs esat?” Un tad caur miglu atsaucas un nāk pats Bārtulis. Tādi bija tie eksperimenti.

– Pēc gadiem četriem mani no Lielplatones pārcēla uz Siguldu par direktora vietnieku zinātniskajā darbā. Tā es tur sāku direktorēt un turpināt savu zinātnisko darbu. Tas jau aspirantūras laikā man bija tāds neordinārs – par ritmiski mainīgo ēdināšanu. Tas iekrita tajā laikā, kad lauksaimniecības ministrs bija Vanags. Toreiz Īverts, vēlākais “Cīņas” redaktors, bija “Pravdas” korespondents un viņš sekoja tālaika modei parādīt zinātniekus kā tādus aizmigušus, no dzīves atrautus dīvaiņus (viņš jau bija uzrakstījis vienu rakstu “Ćą ėīļīģ ļī Åāšīļąģ” par vienu piensaimniecības speciālistu). Un nu bija uzsēdies uz manas tēmas – nupat varēs pamatīgi izāzēties. Ja cūkai vienu dienu dod ēst, bet otru nedod, tad iznāk cauraugusi gaļa, tā laikam tas Latvietis domā. Sataisīja kārtīgu rakstu. Man par laimi viņš vispirms tomēr bija aizgājis pie ministra, un tas mani izsauca. Es stāstīju ar visiem pamatojumiem no Pavlova fizioloģijas, ka organismam jāatbrīvojas no šlakas, tādēļ vajadzīgas atslodzes dienas. Jā, kā tu Pavlova fizioloģiju apgāzīsi… Neiznāca Īvertam nodrukāt to rakstu.

Nostrādāju Siguldā par direktora vietnieku, tad – par direktoru. Bet akadēmiķis Jan Matvejevič Bērziņš (tā mēs viņu saucām, lai nesajauktu ar Ivan Andrejevič Bērziņu), grasīdamies iet pensijā, bija nolūkojis mani par savu pēcteci un uzaicināja darbā uz LLU Lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanas katedru, kurā bija arī mikro elementu laboratorija. Un tā 1970. gadā sākās mana Jelgavas dzīve.

Šodien pašsaprotams liekas tas, ko aizsāka akadēmiķis Bērziņš un par ko mēs cīnījāmies – ka lopiem regulāri jāizēdina minerālelementus un mikroelementus. Vai kā bija jāpārliecina! Tad parādījās tā saucamā bagātinātā kombinētā spēkbarība, kur jau bija pievienoti mikroelementi un vitamīni. Tagad gandrīz citādas spēkbarības ne maz nav un nevar iedomāties, ka varētu būt citādi. Ir atsevišķas zemnieku saimniecības, kur lopiem izēdina savu graudu malumus maisījumā, bet arī tad cenšas pielikt kaut ko klāt no piedevām.

– Kā jaunie laiki ietekmējuši jūsu nozari?

– Ir krasi izmainījies ģenētiskais materiāls, tas ir tā izselekcionēts, lai dzīvnieks daudz varētu apēst, labi izmantotu apēsto barību un dotu daudz produkcijas – pienu un gaļu.

– Bet lielajam vairumam Latvijas zemnieku ir 2-3-4 gotiņas. Vai tur var ko runāt par selekciju?

– Kaut arī viena divas gotiņas, selekcijas efektu šie zemnieki iz manto, jo tas, kam 1–2 gotiņas, bulli jau netur, bet izmanto mākslīgās apsēklošanas stacijas pakalpojumus. Un tur, lūk, ir tas vaislas materiāls, kas ir pārbaudīts un ļoti augstvērtīgs. Ja piedzimst telīte, tad zemnieks paskatās, vai viena no viņa gotiņām jau nav jānomaina, ja bullītis, tad tas vai nu aiziet uz kautuvi, vai pašu iztikai. Tur, protams, nekāda selekcija neiznāk. Kad būs stingrākas prasības pret piena ražošanu, piemēram, būs jābūt mehāniskajai slaukšanai, tad var jau to iekārtot arī 2–3 govīm, bet vai zemniekam tas atmaksājas?

– No kā tad zemnieks dzīvos?

– Man radiem Piebalgā ir divas gotiņas, divas cūciņas. Ar veco seperatoru nokrejo pienu, sakuļ sviestiņu. Vājpienu dod cūciņām, pašiem piens ir pietiekoši. Vienu cūku kauj decembrī, otru februārī beigās, gaļu nožāvē, visu vasaru paši ēd žāvēto gaļu, sauc to par tēraudu. Rupjmaize ar tēraudu. Kartupeļi arī pašiem.

– Naturālā saimniecība, lai paēstu. Veciem cilvēkiem pie pensijas. bet jaunie?

– Ja tā apklausās, tad neviens jauns cilvēks uz tādu mazu saimniecību atpakaļ neiet. Visi strādā zāģētavā, kokapstrādes darbnīcā. Meitenes kaut kur par sekretārēm, frizierēm, veikalā.

– Tas kontingents, ar kuru strādājat jūs, ir lielās fermas?

– Jā. Pāris gadu atpakaļ vēl to nemanīja, bet tagad, pati redzējāt, koridorā pie sienas ir zīmītes ar darba piedāvājumiem. Saimniecības meklē sev zootehniķi. Diezgan daudzi mūsu beidzēji iet strādāt arī uz lielajiem lopbarības ražošanas uzņēmumiem.

– Vai jūsu eksperimentālā bāze joprojām ir izmēģinājumu stacijas?

– Kādreiz mēs balstījāmies tikai uz izmēģinājuma stacijām. Tagad ir palikusi tikai mūsu Vecauce. Mums ir labi kontakti ar lielajām saimniecībām, to pašu veco Jaunpili, kur atbalsta mūsu izmēģinājumus. Vēl mums palīdz lauku konsultantu dienests, kam ir savas demonstrējumu saimniecības, kurās mēs mēģinām iekārtot kādus izmēģinājumus.

– Vai tas nozīmē, ka lielai daļai pašreizējo zemnieku lauksaimniecība paliks tikai kā vaļasprieks?

– Nē, es ceru, ka nepaliks kā vaļasprieks. Es ceru, ka Eiropas Savienība nenospiedīs mūs ar savu diktātu, ka arvien mazāk jāražo, pat mazāk nekā mūsu pašu vietējo iedzīvotāju nodrošināšanai. Par to šodien ir liels satraukums, bet es domāju, ka šie mehānismi noregulēsies. Viens gan ir skaidrs – laukos iedzīvotāju skaits samazināsies.

– Vecie nomirs, jaunie klāt nenāks?

– Jā, viņiem lauki būs tikai tāda vasaras mītne. Mēs skatījāmies un priecājāmies Zviedrijā, to pašu novērojām arī Vācijā. Teiksim, viņš ir profesors Zviedrijas lauksaimniecības universitātē. Viņš tur novada savas nodarbības, tad brauc uz mājām un strādā savā saimniecībā. Viņam ir arī darbaspēks, bet viņš pats vada, norāda, pats brīžiem sēstas uz traktora. Viņš savā saimniecībā relaksējas un no rīta atkal brauc uz lekcijām.

– Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas jubilejas pilnsapulcē zemkopības ministrs Atis Slakteris arī teicās no rīta aplūkojis savus laukus, pirms braucis uz darbu.

– Jā, es domāju, ka viena daļa jauno ļaužu tāda būs. Protams, ne jau tie biezie, kas sabūvējušies ap Baltezeru. Acīmredzot bija naivi cerēt, ka tie, kas savu zemi atguvuši, nu metīsies ar pilnu krūti to kopt un lolot, kā kādreiz tas bija pirmās Latvijas laikā. Gan cilvēku tikumi ir mainījušies, gan apstākļi.

– Lai nenobeigtu sarunu tik rezignēti, parunāsim par kaut ko priecīgāku. Kā jūs svinat Jāņus?

– Jāņus esam svinējuši visos laikos. Kādreiz dzird žēlojamies, ka Pelše nav ļāvis Jāņus svinēt. Nu jā, sākumā bija tādas aplīgošanas tautasdziesmas sociālisma stilā, tad par Jāņiem vairs neko nerakstīja laikrakstos, vairs nedzirdēja pa radio. Bet vai tādēļ Jāņus nesvinēja? Sanāca kopā, aizbrauca kaut kur zaļumos un gan Jāņu ugunskuru kūra, gan līgoja.

Vienreiz gan bija tāds gadījums – taisījos braukt, šķiet, uz Dien vidslāviju un tieši pēc Jāņiem bija jāiet uz partijas komitejas komisiju pēc atļaujas. Tā, tā, Jānis Latvietis… Vai tad kārtīgi nolīgojuši? Kā jums ar to Jāņu svinēšanu? Labi. Tā tak mana vārda diena. Svinējāt? Svinējām. Droši vien tas jau tāpat bija redzams – tāds saguris, nolīgojis.

– Gaišas jāņugunis un skanīgas jāņudziesmas jums arī šogad!

Ar Jāni Latvieti runāja Zaiga Kipere

Gluži kā lugā situācijas novērtējumā izgaismojās diskusijas dalībnieku skatījums. Akadēmiķis Viktors Hausmanis, vadoties no savas bagātās teātra zinātnieka un skatītāja pieredzes, izvirzīja sarunas problemātiskos pieturas punktus: profesionālā teātra pieejamība, amatierteātru loma, repertuārs, vēlmes un iespējas.

Dramaturgs Pauls Putniņš atgādināja, ka kontekstā ar sabiedriskās dzīves pulsāciju latviešu teātra tradīcija ir – būt klāt visos sabiedriski politiskajos notikumos, šī teātra loma atbilst latviešu mentalitātei. Padomju laikā teātris bija klāt sabiedrības un tautas dzīvē. Ne tikai oriģināldramaturģija, bet teātris ar savām alkām, neatkarību, brīvību, ar savu stāju. Mūs dienu kritika glorificē “mūsdienu teātri”, neorientē teātri uz kaut ko nozīmīgu saistībā ar savu laiku un sabiedrību. Vai cilvēki laukos gaida no teātra izklaidi vai piedalīšanos sāpīgo problēmu risināšanā? Vai viņiem vispār interesē teātris kā saskarsmes forma?

Profesore Līvija Akurātere ļoti aizrautīgi, optimistiski novērtējusi situāciju Latvijas laukos ar vairāk nekā 300 amatierteātru pastāvēšanu, ar regulārām skatēm, ar ļoti augsto oriģināldramaturģijas procentu šo teātru repertuārā, secināja – ja pastāvēsim kā tauta ar kultūras vienību, tas būs lauku kultūrvides dēļ.

Režisore Lūcija Ņefedova, pamatojoties uz 25 gadu darba pieredzi Jelgavā, sevi pieteica kā pesimisti. Jo: mēs no teātra tribīnēm nepūlamies skatītājam “pasacīt daudz laba”. Profesionālie teātri uz laukiem brauca. Agrāk. Tagad Liepājas teātris atved uz Jelgavu “Disko cūku” – skaļa mūzika, ugunis, vārds nav sadzirdams, nav vajadzīgs. Teātris piesaka izrādi ar dziesmām no izrādēm, jelgavnieki nenāk. 90% amatierteātru strādā nespeciālisti, ludziņu “saķibina”, bet skatītājs režisora nevarību iztulko kā oriģinalitāti. Režisori netiek regulāri gatavoti, nav profesionālu cilvēku. Mēs Zemgalē esam uzsākuši režisoru apmācību. Apmeklējumi? Bēnē piesakās Liepā jas teātris, izrāde tukša. Pēc nedēļas pašdarbnieki rāda savu iestudējumu – zāle pilna. Mēs esam atradinājuši no teātra. Un vēl – viss atkarīgs no ekonomikas. Tērveti neizputināja, Tērvetē rāda “Pilna gulta ārzemnieku” – zālē 300 labi ģērbtu cilvēku.

Dramaturgs un re?isors Andrejs Migla atzina, ka savā redzējumā vēlas būt romantiķis. Pagājušajā gadsimtā teātris izvirzīja ideālus – Lāčplēsis, Indulis. Šos varoņus spēlēja visos teātros, ar tiem izauga paaudzes. Bauskā “Uguni un nakti” spēlēja Kugrēnu dzimta. Ir pagājuši neatkarīgās Latvijas desmit gadi, jāraugās, ar kādiem ideāliem esam iegājuši 21. gadsimtā. Jau 70. gados, uzņemot filmu “Pūt, vējiņi!”, G. Piesis un I. Ziedonis saprata, ka ir Baibiņas, kuras nezina Raini – paaudze izauga bez klasikas. Mums izaugs paaudze, kas nezinās labu profesionālo teātri – Kuldīgā profesionālais teātris nav viesojies 10 gadus, Talsos nezina Rīgas teātrus, kā pēdējo viesizrādi nosauc Operetes teātri. Arī Rēzeknē Rīgas teātri nav bijuši desmit gadu. Taču visi kā vienīgo tuvo teātri uzteica Valmieras teātri. Vai visas pilsētu domes var piemaksāt Ls 150, ja teātris prasa Ls 300? Pēc desmit gadiem mēs brīnīsimies – kādi varoņi ir jaunajai paaudzei – Nikita, Ronja, Pokemoni? Ja Rīgas teātri neviesosies rajonu centros, vai amatiermāksla aizpildīs tukšumu?

Dināra Klepere, Valsts Tautas mākslas centru vecākā referente, secināja, ka situācija Latvijas rajo nos ir dažāda – ir laba un nesakārtota. Statistika – šodien Latvijā ir 463 amatierteātri un dramatiskās kopas ar vairāk nekā 6000 dalībniekiem. No šiem entuziastiem 127 kolektīvi ir labi pazīstami. Viņi brauc viesizrādēs. Skatītāji? Tas saistīts ar teātra tradīcijām katrā novadā. 2.–4. augustā Dobelē būs salidojums, uz kuru jau pieteikušies 78 dalībnieki, un trīs dienās tiks spēlētas 50 izrādes, pārsvarā latviešu oriģināldramaturģija.

Baiba Rivža, Augstākās izglītības padomes priekš sēdētāja, priecājās, ka LLU studenti brauc uz Rīgu, bieži vien viņi ir redzējuši vairāk izrāžu nekā pa sniedzēji. Piemēram, grib otrreiz redzēt “Sfinksu”. Cilvēku turība laukos ir ļoti dažāda – kuri “jūt pamatu zem kājām”, tie brauc uz izrādēm. Ja varētu iedot cerību izmisušajiem, būs labi. Un profesore pievienojās optimistu pulciņam, uzteicot aktīvās lauku sievietes, kuras pulcējas, veido sieviešu klubiņus, un arī no tiem rodas teātra kopas.

Jolanta Knope, Sesavas pagasta amatierteātra dalībniece, kuras ģimenē teātri spēlē arī vīrs un vīra māte, pievienojusies iepriekš izskanējušajai atziņai, ka lauku cilvēki patiešām ir ļoti dažādi, bija tieša: laukos sarūk inteliģences skaits, jaunatne aiziet. Saimnieku vietas ir maz, savulaik kolhozā bija ap 50 speciālistu, šodien viņi ir nerealizējušies. Bet: laukos gaišie cilvēki atradīs motivāciju darbībai, pašdarbnieki ir zelta fonds, ap viņiem “viss notiek”. Mēs skatāmies savējos, raudam un smejam līdz ar viņiem. Profesionālā teātra repertuāru gan es izvēlēšos ļoti rūpīgi, – sacīja J. Knope.

Jūlijs Beļavnieks, Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas vadītājs, aicināja kritiķus orientēt skatītājus uz tiešām labākajām izrādēm, kuras no teikti būtu jāredz.

Uldis Sedlenieks, Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisors, piekrita, ka Alūksnē pēdējo desmit gadu laikā valmierieši ir bijuši divas reizes, citi teātri gan nē. Nav ko slēpt – brauciens no Alūksnes uz Rīgu maksā krietni. Tautas teātra režisora pienākums ir – strādāt. Ir iestudētas 100 lugas, vairāk nekā puse no tām – latviešu. Protams, ka aktīvākā skatītāju daļa ir sievietes, vīriem “atrodas citas nodarbes”. Taču Alūksnē skatītāji uz izrādēm nāk labi, savs nopelns te ir atlaidēm pensionāriem un skolēniem. Vajag kvalitāti. Esam apņēmības pilni – strādāsim, – tā režisors.

Jānis Dimants, žurnālists, kurš Latviju izbraukājis krustu šķērsu un runājis ar visu sociālo slāņu pārstāvjiem, bija pārliecināts: jā, laukos vajag izklaidi – ar aplausiem! Un tajā pašā laikā – 51% nepieņems balagānu, viņiem vajag ko jaunu, lai ģimenes lokā būtu ko pārrunāt. Kāda ir Latvija ārpus Rīgas un Ventspils? Tā ir pavisam cita pasaule, kur notiek vēl nekad tautas dzīvē nebijuši pavērsieni. Ir pagasti, veseli novadi, kur 10–12 gadu laikā nav ienācis cilvēks ar augstāko izglītību. Kas notiek Latvijas laukos? Tā ir globalizācija. Vai to var apstādināt? Var. Bet vai vajag turēties agonijā?

Jānis Liepiņš, runājot kā Latvijas Zemnieku savienības pārstāvis, atgādināja, ka teātra (kultūras) sapratne sākas ar audzināšanu bērnībā, tāpēc Rīgas teātriem sava “prece” ir jāved, jāpārdod laukiem, lauku skatītājam blakus pašdarbnieku sniegumam rādot luksus preci – profesionāļu sniegumu.

V. Hausmanis un klausītāji ar ziediem un aplausiem sveica Daigu Brakmani, kura guvusi pirmo skatuves pieredzi kā Ozolnieku amatierteātra aktrise. Patīkamu, pacilājošu pieredzi.

Valdis Rūmnieks, Rīgas Latviešu biedrības priekš sēdētājs, lūkoja saskatīt cerību staru šajā problēmu mežā. Tā varētu būt LR Kultūras ministrijas mērķprogramma teātru projektiem. Un vēl – skats jāvērš uz televīziju, tā visātrāk piekļūst ļaužu prātiem un dvēselēm.

Saruna ritēja ar interesi. Ar satraukumu. Un ar optimismu. Kā saka – 50:50. Par to, ka rajona centrā vasarā nav pamanāma aicinoša Rīgas teātra afiša. Par to, ka teātris kā mākslas parādība var zaudēt savu nozīmību. Par ceļa naudu uz Rīgu. Par režisoriem, kuri, saņemot Ls 30,00, pat savas aktrises nevar uzcienāt ar kafiju. Par tiem entuziastiem, kuri strādā un kuri piedalās. Un kuri aizrauj līdz citus. Atkal pienācis laiks, kad vaļa entuziasmam, aizrautībai un pašaizliedzībai. Visur Latvijā, ārpus Rīgas un Vents pils. Emocionālu vēstuli sanāksmes dalībniekiem atsūtīja pazīstamais režisors LZA goda loceklis Jānis Streičs.

Tuvojas kārtējie Dziesmu svētki. Ko dara Latvijas kori? Izskatās, ka problēmas ir ļoti, ļoti radniecīgas. Latvijā, augstas kultūras zemē, kā esam pieraduši lepni teikt.

Uzmanīgi ar papardes ziedu!

jeb domāsim arī par bērnu sifilisu

Mūsu valsti jaunais gadsimts iesaista Eiropas redzējumos. Kopā ar latviešiem – Rietumu trimdas speciālistiem paliekam bagātāki, apbruņoti ar kopīgi sarakstītām grāmatām, kas apvieno austrumu un rietumu gudrības.

Mūsu tēma skar cilvēku intīmās dzīves sfēras – sievietes eleganci un šarmu, kā arī seksu. Sabiedrību interesējošais tiek plaši diskutēts grāmatā “Seksualitātes vēsture”. Var diskutēt, ka viedokļi par seksu ir savairojušies nevis kļuvuši retāki. Vairāk zinām aiz liegumus, mazāk – daudzveidīgu sablīvēšanos un iesakņošanos. Darbā “Latviešu seksualitātes vēstu re” lasām: “Seksuālajā aktā mēs atkārtojam pasaules radīšanu, tos priekšstatus par pasaules radīšanu, kādi aizlaikos bijuši mūsu senčiem, nav svarīgs seksualitātes spēks vai dzimumaktu biežums, svarīgi ir bauda, ar kādu mēs iekūstam otrā cilvēkā un radām. Bauda nāk no senajām zīmēm mūsos, no valodas. Arī elpai ir savi latviskie raksti.” Citā lapā Māris Ruks raksta: “Seksualitāte mītos ir viss – krāsas, smaržas, stiebri, pākstis, neapsrakstāmās un nojaušamās smaržas…”

Zinātnē (scentia sexualis) neiedziļināsimies, bet ieskicēsim medicīnas jautājumus, kad draiskulēm (vīrieši vārdu prostitūta cenšas nelietot) un verdzenēm, kuras pagaidām pērk un pārdod, seksa rezultātā reizēm rodas ar sifilisko infekciju traumēti bērni. LZP programmas 12–9–112.1 pētījumi mūs informēja par sifilisa vēsturiskās epidemioloģijas likumsakarībām Latvijā. 20. gs. reģistrēti četri saslimstības pacēluma posmi. Pēc neatkarīgās valsts atjaunošanas sevišķi izceļas sifilisa saslimstības pēdējais, ceturtais pacēlums, kad slimnieku skaits mūsu valstī strauji palielinājās seksuāli aktīvo cilvēku grupā un arī bērniem. Lai sifilisa izplatību ierobežotu, bija veikti efektīvi pasākumi, prevalēja medicīniskie, darba spējīgi vēl bija ārsti, kuri apkaroja sifilisu Latvijā pēc vējgāžu postījumiem un gucuļu strādāšanas. 1997. gadā reģistrēti 3008 slimnieki, 1996. g. – 2597. Tie bija lielākie oficiāli reģistrētu slimnieku skaitļi. Pēc tam sifilisa saslimstība Latvijas iedzīvotāju vidū sāka samazināties. (Pētījumi atspoguļoti 2000. g. “Acta Medico-Historica Rigensia”, 149.–157. lpp.)

LZP zinātnieki kopā ar ārsti pediatri un ārsti eksperti no LR Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas (MADEKI), ko vada Rūta Bļodniece, š. g. maijā žurnālā “Latvijas Pediatri” publicēja rakstu “Iedzimtais sifiliss Latvijā”. Bērniem šī slimība reģistrēta: 1994. g. – 8 gadījumi, 1995. g. – 15, 1996. g. – 28, 1997. g. – 22, 1998. g. – 15, 1999. g. – 9, 2000. g.  – 8, 2001. g. – 5. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas teritorijā tik intensīva sifilisa izplatība iedzīvotāju vidū netika novērota. Kad es studēju, slimnieku trūkuma dēļ docētāji studentiem sifilisa slimnieku vispār nevarēja parādīt, nerunājot par bērnu sifilisa gadījumu.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) ārsti kopā ar LZP zinātniekiem veica analīzi iedzimtā sifilisa gadījumiem, kad grūtniecība beigusies ar augļa bojāeju. Cēlonis – spontānais aborts vai priekšlaicīgas dzemdības. Laikā no 1998. g. līdz 2001. gadam ar iedzimto sifilisu piedzima 37 bērni, kuri ārstēti BKUS. Viņi tika profesionāli aprūpēti, izveseļojās un dzīvo kvalitatīvu dzīvi. 30 gadījumos bērnus inficēja viņu slimās mātes. Divas sievietes –bērnu mātes bija prostitūtas. Ar vislielāko varbūtību viņas bija inficējušas savus bērnus, bet atrast tās mums neizdevās. Pēc dzemdībām draiskules ir pazudušas un viņu bērnus aprūpē tuvi cilvēki – māmuļas gados. Slimie bērni pie ārsta nokļuva ar dažādām diagnozēm, bet speciālisti viņiem diagnosticēja iedzimtu sifilisu.

MADEKI kontrolēja slimnieku aprūpes kvalitāti un atklāja slimnieku aprūpē kļūdas un nepilnības – nav veikti pasākumi iedzimtā sifilisa profilaksē, slimība novēloti diagnosticēta, nav ierosinātas lietas pēc Latvijas kriminālkodeksa atbilstošajiem pantiem. Slimi bērni ar lipīgām slimības formām ilgstoši radīja briesmas inficēties veseliem bērniem, arī medicīnas personālam. Nevaldības organizācijas – profesionālās asociācijas nepietiekoši pievērš uzmanību juridisku jautājumu skaidrojumiem dermatovenerologu vidū, jo sifilisa gadījumi juridiski neapzināti un lietas pēc kriminālkodeksa nav ierosinātas. Taču viennozīmīgi jāsaprot, ka sifilisa izplatības ierobežošana nav iespējama bez juristu līdzdalības.

Pasaules Veselības aizsardzības organizācijas  (PVO) speciālisti periodiski pārskata un papildina seksuālās transmisijas infekciju (STI) ārstēšanas un profilakses metodes un tās optimizē. LZP vadošie pētnieki ir PVO eksperti.  Realizējot modernās STI aprūpes metodes, ar sifilisa diagnozi cilvēkam nebūt jāpiedzimst un turpmākajā dzīves gaitā jāslimo. Reālā dzīve diktē savu – 2002. g. sākumā BKUS atkal reģistrēts iedzimtā sifilisa gadījums.

LZP programmas pētnieki praktiķiem rādīja ekonomiski pamatoto un optimālāko ceļu, kā samazināt sifilisa izplatību. Šajā procesā ir svarīgi ievērot Latvijas un Rīgas dzīves savdabības. LZA akadēmiķe profesore Maija Kūle atzīmē, ka jāizvērš nacionālo zinātņu attīstība. Mūsuprāt, tas jāattiecina arī uz veneroloģiju. LZA pilnsapulcē LU prorektors zinātniskajā darbā profesors Indriķis Muižnieks konkretizēja, ka naudas izmantošanā  jābūt skaidri definētiem mērķiem. Vai minētais attiecas ar uz sifiloloģiju un LZP programmas 12–9–112. 1 likteni?

Jakovs Panovko
(01.03.1913–30.04.2002)

Piecpadsmit gadus savas dzīves (1950–1965) viņš veltīja Latvijas mehāniķu jaunās zinātnieku paaudzes izaugsmei. Pēc Otrā pasaules kara Latvijas universitātē tehniskās zinātnēs bija palikuši tikai 6 zinātņu kandidāti. Mehānikā nebija neviena. J. Panovko nopelns ir tas, ka radās jauna mehānikai piesaistīta zinātnieku paaudze. Viņa vadībā notika iknedēļas seminārs, kura raksturīgā iezīme bija brīva diskusija, kurā profesors Panovko vienmēr prata nonākt līdz pašiem izpratnes pamatiem. Viņa vārds disertāciju zinātni s kā vadītāja ailē bija ap pussimtam disertāciju, bet viņa skolnieki bija vadītāji vairākiem simtiem darbu. Parasti tie bija profesora Panovko vadīto semināru un konferenču dalībnieki.

Jakovs Panovko   dzimis 1913. gada 1. martā Krievijā, Brestas apgabala Kobrinas pilsētā advokāta ģimenē. 1935. gadā viņš pabeidza Maskavas autoceļu institūtu. Pēc darba Maskavas celtniecības trestā viņš 1936. gadā atgriežas savā augstskolā, lai sāktu savu pedagoga un zinātnieka darbu. Par viņa talantu liecina tas, ka jau 1939. gadā viņš aizstāv kandidāta, bet 1940. gadā – doktora disertāciju. Šo veiksmīgo darbu pārtrauc karš, J. Panovko dien celtniecības daļās līdz 1944. gadam, kad kļūst par Ļeņingradas Kara gaisa spēku akadēmijas profesoru.

1950. gada viņš pārceļas uz Rīgu un tiek ievēlēts par Latvijas Valsts universitātes teorētiskās mehānikas un materiālu pretestības katedras vadītāju. 1958. gadā kopā ar visām tehniskām fakultātēm pār ceļas uz atjaunoto Rīgas Politehnisko institūtu, kurā strādā līdz 1964. gadam. Paralēli pedagoga darbam universitātē, Politehniskajā institūtā un Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā J. Panovko vada arī laboratoriju Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā un Automātikas un mehānikas institūtā. 1958. gadā viņu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli (kopš 1992. g. – ārzemju loceklis).

1964. gadā J. Panovko tiek ievēlēts par katedras vadītāju un profesoru Ļeņingradas Kuģbūves institūtā (pašlaik Sanktpēterburgas Jūras tehniskā universitāte). Beidzot aktīvo pedagoga darbu 1993. gadā, viņš pārceļas uz Vāciju un dzīvo Berlīnē.

J. Panovko Rīgas posma ievērojamākie darbi ir “Plānsieniņu konstrukciju būvmehānikas elementi” (1952, tulkojumi izdoti arī Berlīnē 1956. g. un Pekinā 1955. g.), “Iekšējā berze elastīgu sistēmu svārstībās” (1960) un “Nekustīgu savienojumu konstruktīvā slāpēšana” (1960). Beidzamais darbs faktiski ir jaunas zinātniskās skolas pieteikums. Viņa nopelns ir ilggadīga rakstu krājuma “Voprosi dinamiki i pročnosti” izdošana, kopš 1953. gada izdoti 54 krājuma numuri. J. Panovko pats par nozīmīgākajām uzskatīja šādas grāmatas: “Osnovi prikladnoi teorii uprugih kolebanii” (1957), “Ustoičivost i kolebanija uprugih sistem” (1964), “Vvedenije v teoriju mehaničeskih kolebanii” (1971), kuras tika izdotas 13 reizes Krievijā un ārzemēs. Mācību grāmatas “Osnovi prikladnoi teorii uprugih kolebanii” un “Materiālu pretestības kurss” (1955., kopā ar A. Leppiku un A. Strēķi) kļuva par veselas zinātnieku paaudzes pamatgrāmatu. J. Panovko 1953. gadā iedibināja ikgadīgu konferenču “Mehānisko sistēmu svārstības” tradīciju. Desmit gadu laikā konference no lokālas kļuva par konferenci ar 1000 dalībniekiem. Trūkstot organizatoriskām iespējām, konference tika pārveidota par specializētu nelineāro svārstību skolu, kura savu darbu turpināja gan Rīgā, gan Daugavpilī. Pašreiz skolu turpina organizēt Sanktpēterburgas zinātnieki.

Jakovu Panovko ar pateicību atceras tie viņa skolnieki, kam bija iespēja mācīties no viņa, kā jāattiecas pret zinātni, kā jāstrādā, lai līdz galam izprastu problēmu, tie gan vietēju, gan starptautisku konferenču dalībnieki, kam bija iespējas piedalīties viņa organizētajās diskusijās, un daudzi jo daudzi, kuriem viņš ir palīdzējis ar padomu.

Liels paldies, skolotāj!

Satura rādītājs

Fonā skanot mākslinieka paša ierakstītajām klavieru improvizācijām, LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš uzsvēra Jāņa Anmaņa talanta daudzpusību kā trīsvienību – te ir viņa glezniecība, mūzika, dzeja un viņš pats. Bet te ir arī viņa darbs bērnu mākslinieciskās fantāzijas raisīšanā, liels darbs, kuru viņš dara un kurš radis lielu atbalsi. Novēlot māksliniekam turpmākas sekmes, LZA prezidents aicināja kolēģus teikt kādus vārdus. LZA goda locekles Džemmas Skulmes “vārdi” skanēja kā fragments no aizraujošas mākslas vēstures grāmatas. “Es atceros Jāni no tā laika, kad viņam bija kādi 20… Mākslas dienu ideja un īstenošana, Latvijas bērnu mākslinieciskie rezultāti ir padarījuši Jāni tautā iemīļotu un pazīstamu. Viņš cieši tveras pie skaistā, romantiskā, pat papildinās sentimentālismā. Viņš vairās no visa raupjā, rupjā, neprot būt ekspresīvs – viņš no tā organiski vairās. Es kādreiz esmu jutusi tādu kā izaicinājumu – viņš ir kautrs, neprot atbildēt uz izaicinājumu… Jānī ir kaut kas noslēpumains, nepabeigts. Dažkārt tu paliec neziņā. Viņš negrib konfliktus un ir pratis tos apiet. Apbrīnojama ir viņa spēja ļaut bērniem fantazēt. Jānim nav vienaldzīga sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Viņš pārvalda savu mākslu. Es to pieņemu nekritiski, kā viņa būtību. Jānim ir savs tēls, viņam piemīt kautrs savs svētums.”

LZA goda loceklis kinorežisors Jānis Streičs salīdzināja abus Jāņus – Stradiņu un Anmani, uzsverot, ka Latvijas kultūras ainava bez šo vispusīgo, ar laiku un sava mūža dienām rīkoties protošo cilvēku darbības būtu nabadzīga.

Tēlnieks, Raiņa balvas laureāts Indulis Ojārs Ranka, aplūkojis autora jaunāko, pēdējos gados tapušo darbu tehniku, atzina, ka J. Anmanis “laužas no glezniecības uz tēlniecību”. Uz to vēlāk autors atbildēja, ka tiešām, viņš jau strādājot pie medaļu cikla. Akadēmiķe Valentīna Skujiņa, pateicoties par haikām, uzdāvināja J. Anmanim savu jaunāko grāmatu, lai tā lieti noderētu, kārtojot Bērnu fantāzijas akadēmijas lietas.

Jānis Anmanis, pateicies skatītājiem par uzmanību un mīlestību, atzina, ka patiešām, viņam ir interesanti dzīvot, jo “es pats sev esmu no slēpums”. Mēs visi esam radoši – latviešu tautai ir fantāzija, pat mūsu valoda ir kā dziesma. Kad bērni ir mazi, viņiem ir lidojums, fantāzijas lidojums. Saglabāt to, saglabāt radošo garu – kas var būt vēl labāk?

Un tiešām labi, ka pašā vasaras plaukumā, Jāņu priekšvakarā, Latvijas Zinātņu akadēmijā skatāms viens fantāzijas lidojuma piemērs.

LLMZA un LZA izbraukuma sēde Strenčos

Zinātniskās izpētes mežos uzkrāts liels skaits patstāvīgo meža parauglaukumu, kas tiek sistemātiski pārmērīti, tādējādi iegūstot unikālu informāciju par meža ekosistēmās notiekošiem procesiem. Uz šādu datu bāzes izstrādāti argumentēti modeļi mežsaimnieciskās darbības seku prognozēšanai.

Iepazinies ar Mežu pētīšanas stacijas direktora E. Šmauksteļa ziņo jumu par zinātniskās izpētes mežiem, VAS Latvijas Valsts Meži Strenču kokaudzētavu (L. Zvejniece) un objektu Zīles mežniecībā, kas uzskatāmi ilustrē iespēju mazražīgu nemeža teritoriju pārveidot augstražīgā meža ekosistēmā (P. Zālītis), LLMZA prezidijs atzīmē:

1) zinātniskās izpētes mežiem iederas īpaša loma kokaudžu ražības un produktivitātes paaugstināšanā, vienotā veselumā sasaistot meža racionālu atjaunošanu, kopšanu, aizsardzību un koksnes ražas ievākšanu galvenajā cirtē. Zinātniskās izpētes mežos iekārtotajiem objektiem paliekoša vieta Meža fakultātes studentu, mežu īpašnieku un mežu darbinieku iepazīstināšanā ar mežzinātnes jaunākajiem sasniegumiem;

2) augstvērtīga stādmateriāla izaudzēšana ir svarīgs etaps gan meža atjaunošanā, gan nemeža zemju apmežošanā, balstoties uz Latvijas meža genofonda izpēti, kokaugu selekciju, sēklu plantācijām un stādu audzēšanas mūsdienīgām tehnoloģijām;

Aizstāvēšana

ULDIS GROSS

aizstāvēs promocijas darbu “Impulsu fotolīzes metode joda-ozona maisī juma fotoķīmiskajos pētījumos” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. phys. M. Ozoliņš (LU CFI), Dr. habil. phys. J. Spīgulis (LU ASI), profesors Ē. H. Finks (Vupertāles Universitāte, Vācija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

Rīgas Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju promocijas padome 2002. gada 4. aprīļa sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr. sc. ing.) zinātnisko grādu Kārlim Bogenam par promocijas darbu “Optimālās frekvenču uzraudzības metodes bezvadu telekomunikācijas sistēmām”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

LLU Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares promocijas padome 2002.gada 17. maija sēdē piešķīra lauksaimniecības doktores (Dr. agr.) zinātnisko grādu LR Zemkopības ministrijas Valsts augu aizsardzības dienesta Sēklu kontroles departamenta vecākajai inspektorei ANTRAI BALODEI lauksaimniecības nozares laukkopības apakšnozarē par promocijas darbu “Izejmateriāla novērtēšana un dažādu selekcijas metožu pielietojums liliju selekcijā”.

Balsošanas rezultāti: par 7, pret – nav, atturas – nav.

* * *

2002. g. 20. maijā LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – finanses un kredīts aizstāvēja Kārlis Sarkans par te matu: “Valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju ienesīgākā perioda prognozēšana uz makroekonomisko datu bāzes”. Balsošanas rezultāti: piešķirt – 14, nepiešķirt – 1, nederīgi biļeteni – nav.

* * *

Daugavpils Universitātes literatūrzinātnes nozares promocijas padome 2002. gada 22. maija sēdē piešķīra Dr. phil. zinātnisko grādu literatūrzinātnes nozares salīdzināmas literatūrzinātnes apakšnozarē MAIJAI BURIMAI par promocijas darbu “K. Hamsuna un J. Akuratera prozas mākslinieciskā pasaule: sastatāmais raksturojums”.

Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes vēstures zinātņu nozares promocijas padome 2002. gada 29. maija sēdē piešķīra vēstures doktora (Dr. hist.) zinātnisko grādu Kārlim Kangerim vēstures nozares Latvijas vēstures apakšnozarē par promocijas darba kopu “Latvija un tās iedzīvotāji trešā reiha plānos un okupācijas varā (1941.–1945. g.)”.

Balsošanas rezultāti: par – 11; pret – 1; atturas – nav.

* * *

LU Astronomijas un fizikas zinātņu nozaru promocijas padome 2002. gada 3. jūnija sēdē piešķīra Dr. phys. zinātnisko grādu lāzeru fizikas un spektroskopijas apakšnozarē Jānim Alnim par promocijas darbu “Koherenti procesi sārmu metālu ierosmē un analītiskā spektroskopija, izmantojot diožu lāzerus”