Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  27. janvāris: 2 (252)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS SENĀTS

LĒMUMS Nr. 1.1

Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt sekojošas vārdbalvas:

Edgara Siliņa balvu fizikā – LZA kor.loc. Linardam Skujam (LU Cietvielu fizikas institūts) – par darbu kopu “Punktdefektu optiskās īpašības stiklveida silīcija dioksīdā”;

Gustava Vanaga balvu ķīmijas zinātnēs – LZA īst.loc. Ivaram Kalviņam (Latvijas Organiskās sintēzes institūts) – par darbu ciklu “Bioaktīvu mazmolekulāro NO-induktoru un donoru sintēze un izpēte”;

Pauļa Lejiņa balvu lauksaimniecības zinātnēs – LZA īst.loc. Aleksandram Jemeļjanovam (Zinātnes centrs “Sigra”) – par vienotas tematikas darbu kopu “Riska faktoru apzināšana un to novēršanas zinātniskā pamatojuma izstrāde kvalitatīvas dzīvnieku valsts produkcijas ieguvei”;

Pauļa Lejiņa balvu lauksaimniecības zinātnēs – Dr.agr. Raimondam Baltakmenim – par mūža ieguldījumu Latvijas lopkopības attīstībā un monogrāfiju “Latvietis un viņa zirgs”;

Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē – Dr.habil.chem. Ģirtam Zaķim (Latvijas valsts Koksnes ķīmijas institūts) – par darbu kopu (4 monogrāfijām) “Lignīna modeļvielu sintēze, lignīna un to modifikācijas produktu ķīmiskā funkcionālā analīze”;

Arveda Švābes balvu Latvijas vēsturē – Dr.hist. Irēnei Šneiderei (LU Latvijas vēstures institūts) – par padomju režīma Latvijā problēmu analīzei veltītu darbu kopu, kas publicēta 2000.–2002. gadā;

Viļa Plūdoņa balvu latviešu literatūrzinātnē – Dr.philol. Ingunai Daukstei-Silasproģei (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts) – par monogrāfiju “Latviešu literārā dzīve un literatūra bēgļu laikā Vācijā (1944–1950)” (publicēta 2002. g. Rīgā).

Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un pie šķirt LZA vārdbalvas jaunajiem zināt nie kiem:

Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā – M.Sc. Olgai Docenko – LU Fizikas un matemātikas fakultātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta doktorantei – par darbu “NaRb molekulas pamatstāvokļa spektroskopiskie pētījumi ar lāzera inducētās fluorescences metodi” (vad. Dr.habil.phys. M. Tamanis);

Mārtiņa Straumaņa – Alfrēda Ieviņa balvu – Kristīnei Zihmanei – LLU Tehniskās fakultātes maģistrantei, RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes I kategorijas speciālistei – par darbu “Rapšu eļļa pārtikā un kā izejviela alternatīvās dīzeļdegvielas ražošanā” (vad. LZA īst.loc. E. Gudriniece un Dr.habil.sc.ing. A. Grundulis);

Zentas Mauriņas balvu – M.Sc. Diānai Oļukalnei – Liepājas Pedagoģijas akadēmijas asistentei – par darbu “Jaunākā skolas vecuma bērnu uzmanības deficīta sindroma un pašizjūtas savstarpējā saistība” (vad. Dr.psych. Irina Lika).

Apstiprināt balvu ekspertu komisiju lēmumus un piešķirt LZA balvas jaunajiem zinātniekiem:

Aigaram Indriksonam – M.Sc., LLU Meža fakultātes doktorantam – par darbu “Mežsaimniecisko pasākumu ietekme uz biogēno vielu apriti meliorētajās meža ekosistēmās” (vad. LZA kor.loc. P. Zālītis);

Liānai Pliss – LU Bioloģijas fakultātes maģistrantei – par darbu “Cilvēka mitohondriālās DNS polimorfisma pētījumi Latvijā” (vad. Dr.biol. V. Baumanis);

Kasparam Kalniņam – M.Sc., RTU Būvniecības fakultātes doktorantam – par darbu “Materiālu plīsuma un plastiskuma īpašību pētījumi” (vad. LZA īst.loc. R. Rikards);

Maksimam Kravcevam – M.Sc., LU Fizikas un matemātikas fakultātes doktorantam – par darbu “Kvantu automātu izpēte: kvantu automāts ar skaitītāju, kvantu un varbūtiskie reversējami automāti” (vad. LZA īst.loc. R. M. Freivalds);

Oksanai Ņikiforovai – Dr.sc.ing., RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes docentei – par darbu “Programmatūras izstrādes tehniku salīdzināšanas metodoloģija” (vad. Dr.habil.sc.ing. J. Osis);

Vitoldam Muižniekam – M.Sc., LU Latvijas vēstures institūta doktorantam – par darbu “Austrumlatvijas 13.–18. gs. apbedīšanas vietas” (vad. Dr.hist. A. Vijups).

Atzīmējot konkursam iesniegto darbu labo zinātnisko līmeni, izteikt atzinību sekojošiem jaunajiem zinātniekiem:

Ilzei Aulikai – LU Cietvielu fizikas institūta maģistrantei – par darbu “Optiskā reflektometrija un elipsometrija plānu kārtiņu biezuma un laušanas koeficienta noteikšanai” (vad. Dr.phys. V. Zauls);

Aleksandram Vališevskim – LU Fizikas un matemātikas fakultātes maģistrantam – par darbu “Adaptīvie tīkli vadības un lēmumu pieņemšanas sistēmās” (vad. Dr.habil.sc.comp. A. Borisovs).

LZA Senāta priekšsēdētājs J. Stradiņš

Lielās Zinātnes balvas

Ķīmiķa organiķa akadēmiķa  Gustava Vanaga (1891 – 1965) balvu ieguva LZA īstenais loceklis Dr. habil. chem. profesors  Ivars Kalviņš par darbu ciklu „Bioaktīvu mazmolekulāro  NO-induktoru un donoru sintēze un izpēte”. Tas  sastāv no 23 zinātniskiem rakstiem un 25 patentiem un ir veltīts mērķtiecīgai tādu mazmolekulāru bioloģiski aktīvu savienojumu sintēzei un izpētei, kas paredzēti medicīnisko preparātu izstrādei. Darbs vainagojies ar jaunu bioloģiski aktīvu savienojumu atklāšanu, sintezētas vairāk nekā 600 jaunas vielas, no kurām atlasīti jauni potenciāli zāļu vielu kandidāti sirds – asinsvadu, centrālās nervu sistēmas un ļaundabīgo audzēju ārstēšanai. Piemēram, medicīnisko preparātu „Mildronāts”, kuru ražo a/s „Grindeks”, mēs jau esam pratuši pieņemt un atzinīgi novērtēt.  Starptautisko atzinību I. Kalviņam un viņa līdzstrādniekiem pauž auglīgā sadarbība ar Merz+Co Frankfurtē (Vācija) un Melacure Therapeutics AB Upsalā (Zviedrija), ar firmām, kuras ir ieguldījušas jaunu moderni aprīkotu laboratoriju izveidošanā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā.

Akadēmiķa, ķīmiķa un koksnes pētnieka, mežzinātnieka Arvīda kalniņa (1894 – 1981) balvu piešķīra Dr. habil. chem. profesoram Ģirtam Zaķim par daudzu gadu zinātniski pētnieciskā darba veikumu „Lignīna modeļvielu sintēze, lignīna un to modifikācijas produktu ķīmiskā funkcionālā analīze”. Profesora darbi apkopoti četrās grāmatās, viņa metodes tiek iekļautas ārzemju augstskolu mācību programmās. Lignīns, dabā otrs izplatītākais biopolimērs (pēc celulozes) jāiekļauj tautsaimnieciskā apritē un to atļauj analītika un struktūras izvērtēšana. Šādu domu par koksnes komplekso izmantošanu savulaik pauda arī akadēmiķis A. Kalniņš.

Pauļa Lejiņa (1883 – 1959) – pirmā LZA prezidenta, izcilā lauksaimniecības zinātnieka, lopkopības speciālista vārdā no saukto balvu šogad, P. Lejiņa 120. jubilejas gadā LZA un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmija piešķīra  diviem zinātniekiem. Par darbu ciklu „Riska faktoru apzināšana un to novēršanas zinātniskā pamatojuma izstrāde kvalitatīvas dzīvnieku valsts produkcijas ieguvei” balvu saņems LZA īstenais loceklis Dr. habil. agr. Dr. med. vet. profesors Aleksandrs Jemeļjanovs. Tās ir vairāku gadu desmitu garumā izstrādātās atziņas  un zinātniski pamatotas rekomendācijas pareizai  produktu  ieguvei „no lauka līdz patērētāja galdam”.

Otru P. Lejiņa balvu ieguva Dr. agr. Raimonds Baltakmens par mūža devumu Latvijas lopkopības attīstībā un par grāmatu „Latvietis un viņa zirgs”. Šo darbu dēvē par enciklopēdisku monogrāfiju, kura pēc kultūrvēsturiskā dziļuma un hipoloģiskā diapazona var pretendēt uz unikāla pētījuma lomu pasaules literatūras mērogā.

Vēsturnieka, tiesību zinātnieka un rakstnieka Arveda Švābes (1888 – 1959) balva tika piešķirta LU Latvijas vēstures institūta no daļas vadītājai Dr. hist. Irēnei Šneiderei par darbu kopu, kas tapusi vairāku gadu arhīvu studiju rezultātā un veltīta padomju režīma problēmu analīzei pēckara Latvijā. Šajā kopā ietilpst dokumentu krājums „Latvija padomju režīma varā: 1945 – 1986" un deviņi zinātniskie raksti par līdz šim mazpētītām, ļoti aktuālām  tēmām.  Līdz ar to pētniece  ir ieviesusi zinātniskajā literatūrā jaunas atziņas un jaunus vēstures avotus.

Latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa (1874 – 1940) vārdbalvu ieguva LU Literatūras. Folkloras un mākslas institūta pētniece  Dr. philol. Ingūna Daukste – Silasproģe par monogrāfiju „Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā (1944 – 1950)”. Tas ir fundamentāls pētījums, kurā uz bagātīgu arhīva un periodikas studiju pamata apkopots unikāls materiāls par būtiskām literārās dzīves parādībām bēgļu nometnēs Vācijā. Paši bēgļi, kuru vidū bija daudzi mākslinieki, literāti, aktieri, mūziķi, centās saglabāt un radīt latvisku vidi. Šī grāmata ir jauna lappuse Latvijas kultūras dzīves vēsturē.

Savas balvas un mūsu pateicības vārdus laureāti saņems LZA Pavasara pilnsapulcē aprīlī. Un novēlējumus turpināt savu darbu mūsu sabiedrības un Latvijas labā. Iepriecinoši, ka šajā reizē atzinību par pirmajiem soļiem zinātnē saņems arī jaunie pētnieki. Zinātnē nedrīkst apstāties.  

Par Kārļa Mīlenbaha gadu

Kārlis Mīlenbahs (1853–1916) bija daudzu latviešu valodas normu izstrādātājs, nepagurstošs valodas kultūras izkopējs. Viņa vadībā izveidota un 1908. gadā pieņemta latviešu valodas mūsdienīgā ortogrāfija uz latīniskā raksta (antīkvas) bāzes. Mīlenbahs ir skaidrojis senus tautu kontaktus, indoeiropiešu valodas kopsakarus, citvalodu ietekmes latviešu valodā. Viņa veikuma virsotne ir bagātīgi savāktais un sistematizētais latviešu vārdu kopojums, ko izrediģētā un papildinātā veidā kā “Latviešu valodas vārdnīcu” 1923.–1932. g. izdevis dižākais latviešu valodnieks – Mīlenbaha darba turpinātājs leksikogrāfijas jomā profesors Jānis Endzelīns. “Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīca” latviešu tautas vērtību krājumā stādāma līdzās K. Barona “Latvju Dainām”.

Pēc Valsts valodas komisijas aicinājuma godināt Kārļa Mīlenbaha nemirstīgo veikumu latviešu valodniecībā Latvijas Zinātņu akadēmija pasludina 2003. gadu par Kārļa Mīlenbaha gadu. Šo lēmumu vienprātīgi atbalstījis LZA Senāts savā 14. janvāra sēdē.

Šādā kārtā vēlamies uzsvērt zinātnieku, plašas sabiedrības un Latvijas valsts atbildību par latviešu valodas mūsdienīgu attīstību izšķirīgajā vēstures brīdī, kad Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, latviešu valoda potenciāli kļūst par vienu no ES oficiālajām valodām.

Globālās informācijas apmaiņas pasaulē konkurenci izturēs tās valodas, kas spēs sekot zinātnes un tehnoloģijas attīstībai, ļaus smalki un niansēti izteikt jēdzienus, domas, izjūtas. Ir reāli jāveido tāda valodas politika, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata, garantētu tai konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot iespēju saglabāt un attīstīt Latvijas mazākumtautību valodas. Valsts valodas politikā jāparedz latviešu terminoloģijas attīstība, valodas funkcionēšana informāciju tehnoloģijās, datorzinātņu un datortehnikas jomā, valodas kultūras un kvalitātes veicināšana plašsaziņas līdzekļos un sadzīvē. Latviešu valodas zinātniskās izpētes ietvaros nepieciešams izdot K. Mīlenbaha rakstu izlasi, popularizēt viņa zinātnisko mantojumu. Lingvistikas un terminoloģijas problēmām vēl plašāk pievēršams dažādu nozaru speciālistu skats. Paturot vērā apstākli, ka Mīlenbahs visu mūžu ir strādājis par vācu valodas un klasisko valodu skolotāju, uzskatām par lietderīgu arī šodien īpaši intensificēt svešvalodu apgūšanu Latvijā.

Mīlenbaha gadā būtu jāakceptē latviešu valodas attīstības valsts programma un jānodrošina priekšnoteikumi tās sekmīgai īstenošanai. Latvijas Zinātņu akadēmija aicina 21. gadsimtā jaunos vēstures apstākļos attīstīt mūsu priekšteču – latviešu valodas izpētes uz izkopšanas celmlaužu ieceres.

Zinātnes un sabiedrības attiecības

21. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika preses konference “Zinātnes un sabiedrības attiecības: skats nākotnes Eiropā”. Uz to bija aicināti plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, akadēmijas vadība un akadēmiķi, kuriem šajā jautājumā ir kas īpašs sakāms. Sarunas sākumā bija vērojama paritāte – cik akadēmiķu, tik žurnālistu. Pēc fotogrāfu un ļoti steidzīgu krievu preses pārstāvju aiziešanas saruna praktiski turpinājās starp seniem paziņām un “cīņu biedriem” – “Latvijas Vēstnesi” pārstāvēja Andris Sproģis, “Neatkarīgo Rīta Avīzi” – Voldemārs Hermanis, Latvijas Televīziju – Mirdza Tupiņa. Nu “zinātne” bija krietnā pārsvarā pār “sabiedrību”.

LZA viceprezidents prof. Andrejs Siliņš iepazīstināja ar Latvijas zinātnes līdzdalību Eiropas Savienības zinātnes telpā, jo, sākot ar ES 6. ietvara programmu tajā kā līdztiesīgi partneri piedalās ne vairs atsevišķi zinātnieki vai zinātniskie kolektīvi, bet Latvijas valsts. Profesors runāja arī par Eiropas zinātnei doto uzdevumu izstrādāt konkurētspējīgas idejas un risinājumus tajās nozarēs, kur šobrīd Eiropa atpaliek no ASV un Japānas. Latvijas problēma ir ne tikai grūtības sasniegt ES rekomendētās robežlīnijas – lai zinātnes finansējums būtu 3% no iekšzemes kopprodukta, pie kam 1% būtu valsts, bet 2% – tautsaimniecības finansējums. Šobrīd zem šiem skaitļiem ar tīru sirdsapziņu var parakstīties Somija un perspektīvā vēl dažas valstis. Latvijai rūp arī savas zinātnes novecošanās. Laikam atkal jājautā – Latvijai rūp vai zinātniekiem pašiem rūp? Jo, kā pareizi teica akad. Uldis Viesturs, akadēmiskā zinātne jau ir tikai viena no trim zinātnes sastāvdaļām. Vēl ir zinātne augstākajā izglītībā un zinātne tautsaimniecībā jeb inovāciju zinātne. Nevar izlikties neredzam paaudžu problēmu, jo kas pēc dažiem gadiem izglītos jaunatni, ja profesori savā vairumā būs sasnieguši kritisko vecumu – 65 gadus, bet jauni doktori gadā top ne vairāk par 50–60?

Atbildot uz jautājumu, vai Latvijā kaut kur ražošanā vispār ir augsts tehnoloģiskais līmenis, LZA kor.loc. Jānis Kristapsons nosauca tos zinātnieku kolektīvus, kas savas izstrādnes patentējuši ASV un Eiropā.

Žurnālistiem jaunums bija arī Latvijas augstskolu vienošanās par zinātnes un tehnoloģijas parka izveidošanu, kuram varētu tikt piesaistīta liela Eiropas nauda.

Jautāti par Baltijas valstu zinātnieku sadarbību, akadēmiķi atzina, ka tā vairāk notiek hu ma nitārajā jomā – Baltijas intelektuālās sadar bības konferences, kurā šovasar tiks apspriesta reģionālā identitāte kā pretstats globalizācijai, Baltijas zinātņu vēstures konference rudenī, Tartu universitātes atjaunošanas 200 gadu jubilejas konference nupat februārī, arī Baltijas asamblejas balvas, kuru iniciatore ir Latvija. Bet cīņā par starptautiskiem grantiem pastāv sīva konkurence, kurā veiksmīgāki ir igauņi, kaut arī Latvija ES 5. ietvara programmā iemaksāto naudu ir atpelnījusi divkārši un sekmīgo projektu skaits ir krietni virs vidējā.

Akad. Tālavs Jundzis informēja par LZA šīgada aktivitātēm. 20. februārī notiks LZA sēde, kuras nosaukums vēl tiek precizēts. Katrā ziņā tur būs kaut kas no mistikas, no netradicionālajām enerģijām un netradicionālām pieejām. 14.–15. februārī notiks konference “Poli tika un tiesības Eiropas kontekstā”, kurai 8. maijā sekos LZA pilnsapulce par Latvijas ieguvumiem un zaudējumiem Eiropas Savienībā.

Ar zināmu karātavu humora pieskaņu akad. Raimonds Valters teica, ka acīmredzot lielo preses izdevumu un citu plašsaziņas līdzekļu interesi varētu piesaistīt tikai kāda zinātnieka seksa skandāls lidmašīnā. “Zinātnes Vēstnesis” ap sola apgādāt lasītājus ar šāda rakstura informāciju 1. aprīlim veltītajā numurā.

Z. Kipere

Sakarā ar Eiropas nozīmes Magnētiskās hidrodinamikas pētījumu centra darba uzsākšanu, raksturoti tā darbības pamatvirzieni pašreizējā periodā – magnētisko koloidu fizika saistībā ar to pielietojumiem nano- un biotehnoloģijās un silicīja kristālu augšanas procesi saistībā ar to pielietojumiem mikroelektronikā.

Nano- un biotehnoloģiju kontekstā ir virkne parādību, kuras atrastas un izpētītas Fizikas institūta līdzstrādnieku darbos:

1) sarežģītu labirinttipa struktūru veidošanās pašorganizācijas procesi. Magnētiskos koloidos šāda tipa struktūras pirmoreiz pasaulē tika teorētiski paredzētas un eksperimentāli novērotas Fizikas institūtā 1980. gadā. Dotās struktūras ir sastopamas dažādos objektos – gan korāļzivju krāsojumos, gan I veida supravadītājos u. c. Pašorganizācijas procesiem ir būtiska loma nanotehnoloģijās, kuras saistītas ar sakārtotu elementu ansambļu izveidi fotonikas un citām vajadzībām;

2) 1982. g. Fizikas institūtā pirmoreiz pa saulē tika izveidots teorētisks modelis, kurš paredz magnētiskā koloida kondensāciju, paaugstinot magnētiskā lauka intensitāti. Plānos slānīšos izveidotās kondensācijas struktūras ir periodiskas un var tikt pielietotas DNS frakcionēšanai ar elektroforēzes paņē mienu, fotonisku kristālu radīšanai;

3) fundamentālu interesi izraisa termoforētiskie efekti, kuri pirmoreiz magnētiskos koloidos eksperimentāli tika novēroti Fizikas institūtā 1995. gadā. Termoforētiskiem efektiem var būt nozīme nanotehnoloģijās. Pastāv viedoklis, ka makromolekulu termoforēze porainos iežos prebiotiskās attīstības stadijās ir varējusi kalpot kā viens no nepie ciešamajiem mehānismiem makromolekulāro savienojumu koncentrācijas palielināšanai, bez kuras grūti izskaidrot dzīvības rašanos uz Zemes;

4) patlabam rit intensīvs darbs, lai izveidotu augsti jūtīgas daudzfunkcionālas bioloģiski aktīvo savienojumu diagnostikas iespējas. Ar to saistīta mikrofluidikas rašanās, kura apskata šķidrumu kustību mikroskopiskās struktūrās, kuras izveidotas līdzīgi integrālajām shēmām. Šo vielu diagnostikā kā efektīvs līdzeklis var tikt izmantotas funkcionalizētas magnētiskas daļiņas, kuras izveido ar elastīgām saitēm saistītas ķēdītes. Fizikas institūtā izveidoti matemātiski magnētisku ķēdīšu dinamikas modeļi;

5) Fizikas institūtā jau apmēram 30 gadus notiek pētījumi hidrodinamikas ar spinu (šķidrumu ar tā saucamo iekšējo griešanos hidrodinamiku) virzienā. Šo pētījumu rezultātā vēl 1980. gadā tika teorētiski paredzēts tā saucamais “negatīvās viskozitātes” efekts (šķidruma kustība kapilārā bez ārēja spēka iedarbības), kurš ir iespējams tā saucamā Kvinkes efekta jeb daļiņu spontānās rotācijas elektriskā laukā dēļ. Nesen franču pētniekiem izdevās šo efektu apstiprināt eksperimentāli. Šajā virzienā sagaidāms interesants darbs dotās parādības, kura var izrādīties interesanta mikro fluidikas vajadzībām, teorētiskā modeļa pilnveidošanā;

6) šķidrumam kustoties mikroskopiskās struktūrās aktuāla kļūst samaisīšanās problēma, jo šajos mērogos klasiskie mehānismi, kuri saistīti ar šķidrumu kustības turbulento raksturu, nedarbojas. Šeit noderīga var izrādīties magnētiskās mikrokonvencijas parādība, kura tiks pētīta Magnētiskās hidrodinamikas pētījumu centrā;

7) visbeidzot, izmantojot koloidālas magnētiskās daļiņas var tikt izveidotas mikro manipulācijas metodes, piemēram, ar membrānām, izraisot dažādas to nestabilitātes. Fundamentāla nozīme dotajiem jautājumiem ir sakarā ar dzīvo organismu magnētiskā lauka recepcijas problēmām.

* Tēzes ziņojumam LZA Senāta sēdē 2003. g. 14. janvārī.

Profesoram Alfrēdam Vītolam – 125

“Tas būtu varējis kļūt par vienu no izcilākajiem Latvijas Republikas zinātnes sasniegumiem”. J. Stradiņš

Decembra beigās tapa zināms Latvijas Zinātņu akadēmijas un valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” 2002. gada Alfrēda Vītola balvas laureāts. Tas ir LZA Fizikālās enerģētikas institūta vadošais pētnieks profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors Viktors Zēbergs. Viņš apbalvots par darbu kopu “Enerģijas efektivitātes problēmas Latvijas enerģētikas sektora ilgtspējīgai attīstībai”. Pirms viņa 1999. gadā šo prestižo balvu ieguva LZA Fizikālās enerģētikas institūta direktors LZA īstenais loceklis Juris Ekmanis par izcilu veikumu enerģētikas zinātnes organizēšanā un tās rezultātu ieviešanā Baltijas valstīs.

Ko mēs zinām par pašu Alfrēdu Vītolu, kura vārdā balva nosaukta un kura 125. dzimšanas dienu atzīmējam šogad? Latvijā pirmais inženierzinātņu doktors, Latvijas Universitātes profesors, prorektors, hidromehānikas speciālists. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas hidrodinamikā. Darbojies vairāku hidrostaciju projektos, tiltu laidienu aprēķināšanā. Publicējies starptautiskos zinātniskos žurnālos, piedalījies starptautiskās konferencēs, organizējis Baltijas valstu hidrologu konferences. 1944. gadā pāri jūrai devies uz Zviedriju, kur miris 1945. gadā.

Šķiet, pēdējie fakti bija par iemeslu, ka Alfrēda Vītola vārds padomju gados bija “piemirsts”. Izņēmums ir universālais Latvijas zinātnes pārzinātājs profesors Jānis Stradiņš, kurš “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 1978. gada 1. numurā publicējis rakstu “Profesora Alfrēda Vītola simtgade”. Tajā pašā 1978. gadā toreiz Kanādā iznākošais žurnāls “Technikas apskats” savā 84. numurā arī ir publicējis rakstiņu “Profesora Dr. ing. A. Vītola 100 g. piemiņai”. Saliekot kopā to, ko pirms 25 gadiem nevarēja rakstīt padomju Latvijā, bet varēja Kanādā, kā arī pieaicinot talkā citas publikācijas (piem., “Latvijas Universitāte 1919–1929”, “Alfrēds Vītols zinātnē” – “Technikas apskats” nr. 129, 1995), mēģināsim iepazīties ar Alfrēdu Vītolu tuvāk.

Dzimis 1878. gada 8. janvārī Vidzemē Katvaru pagasta skolā, kura atradās Stirnu mājās. Tēvs – skolotājs, Cimzes semināra audzēknis, māte – zviedru izcelsmes. Rīgas ķeizarisko Nikolaja I klasisko ģimnāziju Alfrēds beidza ar zelta medaļu. Tālākais ceļš veda uz Pēterburgu, uz ķeizarisko Aleksandra I Satiksmes ceļu inženieru institūtu, izcilu mācību iestādi, kurā strādāja izcili zinātnieki. 1906. gadā, pabeidzis institūtu, Alfrēds Vītols ar pilnu krūti metās praktiskā darbā, ar ko jau bija iepazinies studiju prakses laikā, piedaloties dzelzceļa staciju apūdeņošanas darbos stepes apstākļos, kesonu nolaišanā Vjatkas upē zem tilta balstiem, ūdens caur laižamo ietaišu pārbūvē utt. Jaunais Pēterburgas Ūdens satiksmes ceļu valdes speciālists piedalījās tiltu pārbūves darbos, vēlāk tika iecelts par Volhovas hidroenerģijas pētīšanas partijas vadītāju, Volgas ūdensceļa tehniski administratīvā iecirkņa priekšnieku Tverā, kur viņa vadībā tika veikti Volgas pietekas Tvercas pētīšanas darbi visā tās 180 km garumā un sastādīts ūdensceļa projekts.

Pirmā pasaules kara laikā A. Vītolu komandēja uz Rīgu, kur viņš ar bēgļu darbaspēku armijas vajadzībām uzcēla vairāk nekā 1 km garu tiltu pār Daugavu starp Ķengaragu un Katlakalnu. Par sekmīgu darbu apbalvots ar ordeni un paaugstināts par Tartu–Pleskavas ūdensceļu priekšnieku ar uzdevumu izmantot Narvas hidroenerģiju un izveidot nepārtrauktu ūdensceļu uz Baltijas jūru.

1919. gadā Alfrēds Vītols atgriezās Latvijā un sāka strādāt valsts dienestā par ūdensceļu direktoru, vienlaikus piedaloties inženieru fakultātes dibināšanā universitātē. No 1919. gada A. Vītols bija universitātes docents hidraulikā, 1921. gadā viņu ievēlēja par tehniskās mehānikas katedras docentu. 1924. gadā viņš pirmais Latvijas Universitātē aizstāvēja inženierzinātņu doktora disertāciju un tika ievēlēts par profesoru. Disertācija saucās “Mēģinājums uzstādīt lietus ūdens noteces teoriju” un bija uzrakstīta franču valodā. Kā raksta pats A. Vītols, “Savu aizstāvāmo darbu esmu nosūtījis sekojošu augstskolu profesoriem: Prāgas, Štutgartes, Parīzes, Kopenhāgenas, Helsingforsas, Varšavas, Lembergas, Budapeštas, Romas, Atēnu, Ziemeļamerikas, Kanādas, Stok holmas, Lisabonas, Lozannas.” Vītols prata svešvalodas. Viņa 72 zinātniskie darbi publicēti latviešu, vācu, franču, angļu, krievu un spāņu valodā.

Kas tad Alfrēda Vītola darbos bija tas jaunais, kas piesaistīja citu valstu zinātnieku uzmanību? Jau strādājot Pēterburgā, A. Vītols saskārās ar tiltu avārijām, kam par cēloni bija neprecīzi ūdens daudzuma aprēķini. Pastāvošās spraugu aplēses vai nu noveda pie tilta sabrukšanas, vai arī pārspīlēti sadārdzināja būvdarbus. A. Vītols piedāvā principiāli jaunu pieeju. Svarīgs ir ne tikai noteces baseina laukums, bet tas, cik liels ir laukums, no kura vistālākā punkta lietus ūdens pilieni noteiktā laika sprīdī nonāk līdz ūdens caurlaišanas ietaisēm. Par A. Vītola disertāciju LU Inženierceltniecības fakultātes ekspertu komisijas slēdzienā rakstīts: “Darbā izdarīts mēģinājums uzstādīt lietderīgāku teoriju lietus ūdeņu daudzuma noteikšanai, kas pēc līdz šim lietotām formulām un uzskatiem ne visai labi atbilda praksei un šim apstāklim, pēc autora domām, jāpieraksta katastrofas un ceļu dažādo ūdens caurlaižamo ietaišu bojājumi. Darbu nevar neatzīt par izdevušos, tas ienes jaunas idejas ļoti svarīgā jautājumā, kas nebija līdz šim pietiekoši precīzi izstrādāts.”

Savukārt LU Mehānikas fakultātes komisija atzīst: “A. Vītola pētījumiem ir liela teorētiska vērtība un svarīga nozīme ceļu un dzelzceļu būvē, jo viņa atrasto aplēses paņēmienu noteiktība, nesamazinot drošību, ļauj ievērojami samazināt būves izdevumus.”

Prof. J. Stradiņš raksta: “A. Vītols bija Pasaules enerģijas konferences komitejas loceklis, Tautu Savienības nozīmēts arbitrs Polijas un Dancigas brīvpilsētas konfliktā par mola izbūvi pie Vislas ietekas Baltijas jūrā un bagarēšanas darbu veikšanas (1932), eksperts vairākos Ķeguma spēkstacijas un Daugavas ūdensceļa izbūves jautājumos (1937–1939). Viņš piedalījās arī jaunceļamā Liepājas dzelzceļa un Lubāna ezera nosusināšanas aprēķinos.

No A. Vītola zinātniskiem darbiem ievērību izpelnījās pētījumi par ūdens spēkstaciju dambju hidraulisko profilu, par lietus ūdens noteces likumībām, upju gultņu profilu nevienmērīgumu un gultņu morfoloģiju, par aizsprostotas upes līmeņu izmaiņu, par plostu kanālu kinemātisku aplēsi un vairāki citi.”

Kā jau teikts, A. Vītols bija Baltijas valstu hidrologu konferenču inciators un pastāvīgi tajās piedalījās ar referātiem. Šīs konferences notika, sākot ar 1926. gadu līdz 1938. gadam, pārmaiņus Rīgā, Tallinā, Varšavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Lībekā-Berlīnē.

Ja Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteja (1932–1940) būtu paspējusi pārtapt par Zinātņu akadēmiju, tad Alfrēds Vītols būtu kļuvis par LZA īsteno locekli, jo profesoru Vītolu jaunizveidotajā Zinātņu komitejā uzņēma jau 1932. gada 4. maijā, vēl pirms tās oficiālā dibināšanas akta 23. maijā, kura fotogrāfijā A. Vītols sēž pirmajā rindā līdzās Ludim Bērziņam. Prof. A. Vītola no komitejas “kārtējiem biedriem” bija visražīgākais zinātnes atziņu paudējs – viņš Zinātņu komitejas sēdēs nolasīja 8 referātus. Par šīm sēdēm prof. J. Stradiņš grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” raksta: “RLB zinātņu komitejas galvenā darbības forma bija sēdes, kas notika RLB runasvīru zālē, ik reizes piedaloties tikai 10–20 personām. Vienīgi profesors Alfrēds Vītols lasīja LU auditorijās – Raiņa un Kronvalda bulvārī, un viņa uzstāšanās bija apmeklēta stipri kuplāk (100–150 cilvēku).”

Profesora A. Vītola mūža gals bija skumjš. Par to žurnālā “Technikas apskats” raksta Roberts Legzdiņš.

“Kad Otrā pasaules kara beigās sarkanā armija ieņēma Latviju, vajadzēja doties bēgļu gaitās. Ap 200 cilvēku liela grupa, kurā bija A. Vītols ar ģimeni, inž. A. Gauģis, K. Skalbe un šo rindu rakstītājs, Kurzemes jūrmalā, Vārves pagastā gaidīja uz laivām no Gotlandes, kas bēgļus pārvestu uz Zviedriju. Gaidīšana bija krietni ilga no 1944. g. oktobra vidus. Jāpārguļ bija šķūņos un uz kūtsaugšas. Gaidīšana un neziņa padarīja cilvēkus nervozus. Šinī laikā prof. Vītols sadraudzējās ar K. Skalbi un caurām dienām, grimuši dziļās pārdomās, staigāja pa ābeļdārzu. Kādu nakti profesors bija nosapņojis, ka laimīgi tikšot pāri jūrai. Viņš atstāstīja sapni tik pārliecinoši, ka visiem gara stāvoklis uzlabojās. Laiva pienāca 10. novembrī un Vītols laimīgi nokļuva Sturvretas nometnē pie Upsalas. Iebraucis Upsalā, viņš cieta auto katastrofā un mira slimnīcā 1945. g. 22. jūnijā.”

Īsajā Zviedrijas periodā prof. A. Vītols paspēja piedalīties Latviešu inženieru un arhitektu biedrības Zviedrijā dibināšanā, jo ilgus gadus Latvijā viņš bija Latvijas Inženieru biedrības priekšnieks.

Par prof. A. Vītola iecerētās jaunās, vispārinātās hidraulikas pamatprincipiem prof. J. Stradiņš raksta: “[..] diemžēl līdz Otrā pasaules kara sākumam un savai negaidītai bojāejai Upsalā 1945. gadā A. Vītols nepaguva šos pētījumus un to galvenos rezultātus pilnā mērā darīt pieejamus pasaules speciālistu aprindām. Tas būtu varējis kļūt par vienu no izcilākajiem Latvijas Republikas zinātnes sasniegumiem.”

Z. Kipere

Latvijas Zinātnes padomē

ALBERTS SKUDRA

(12.07.1925–06.01.2003)

Pasaulē atzīts un cienīts, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, habilitētais inženierzinātņu doktors Alberts Skudra ir raženi strādājis vairāk par pusi gadsimta. Atzinību un augstu novērtējumu guvuši viņa ilggadējie pētījumi kompozītu un kompozīto konstrukciju strukturālajā mehānikā.

Alberts Skudra dzimis 1925. gadā Rīgā, strādnieka Mārtiņa Skudras ģimenē. Pēc pamatskolas beigšanas viņš 1940. gadā iestājās Viļa Olava komercskolā, pēc kuras beigšanas 1945. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātē. Jau studiju gados viņš veica pētniecisko darbu, bija darbu vadītājs dzelzsbetona tilta būvniecībā pār Iecavas upi un bija arī valsts līmeņa basketbola komandas spēlētājs. 1951. gadā ar izcilību aizstāvēja diplomprojektu un sāka strādāt Galvenā ceļu pārvaldē, bet 1953. gadā sāka pētniecisko darbu Celtniecības un arhitektūras institūtā par betona ilglaicīgo stiprību un jau 1956. gadā ieguva tehnisko zinātņu kandidāta grādu. A. Skudras pētījumu rezultāti par saspriegti stiegrota betona īpašībām ilgstoša slogojuma gadījumā ir pamats tam, ka viņa vadībā 1958. gadā izprojektēts un uzbūvēts Latvijā pirmais saspriegti stiegrotais dzelzsbetona tilts pār Vitrupi (Ķīšupi) uz Inčukalna–Valmieras ceļa.

Pēc Celtniecības un arhitektūras institūta reorganizācijas A. Skudra 1963. gadā tiek ievēlēts par LZA Polimēru mehānikas institūta Polimēru stiprības laboratorijas vadītāju. 1967. gadā A. Skudra aizstāv disertāciju Maskavā, pasaules līmeņa zinātnes centrā – PSRS Zinātņu akadēmijas Mehānikas problēmu institūtā par tēmu “Stiegroto plastiku deformēšanās un statiskais nogurums plaknes slogojuma gadījumā” un iegūst tehnisko zinātņu doktora zinātnisko grādu, 1969. gadā viņam tiek piešķirts profesora zinātniskais nosaukums.

Šajā laikā arī sāk veidoties profesora A. Skudras zinātniskās skolas kontūras, kuras pamatos ir viņa oriģinālie pētījumi, izstrādājot teoriju par kompozīto materiālu strukturālo stiprību īslaicīga un ilglaicīga noslogojuma gadījumos. Šie pētījumi ir bāze racionālu konstrukciju un to izgatavošanas tehnoloģiju izstrādāšanai.

Strādājot Polimēru mehānikas institūtā, A. Skudra nodarbojas ar dažāda veida šķiedrām (stikla, bora, oglekļa, organiskām) stiegrotu polimēru elastīgo un neelastīgo īpašību, kā arī sabrukuma mehānismu pētīšanu dažādu slogojumu gadījumos. 1975. gadā uz konkursa pamata A. Skudra tiek ievēlēts par Rīgas Politehniskā institūta jaundibinātās Būvmehānikas katedras vadītāju un veiksmīgi vada to līdz 1994. gadam. Vienlaicīgi ar mācību darbu tiek organizēts arī zinātniskais darbs.

A. Skudra 1976. gadā organizē starptautisku zinātnisko rakstu krājumu “Mehanika armirovannih plastikov” (“Stiegroto plastiku mehānika”), kura atbildīgais redaktors bija līdz 1992. gadam, kad beidzās šī rakstu krājuma izdošana.

1989. gadā A. Skudram piešķir Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukumu, 1990. gadā ievēl par LZA korespondētājlocekli, bet 1992. gadā – par LZA īsteno locekli.

Deviņdesmitajos gados Starptautiskā zinātnes ekspertīze ļoti augsti novērtēja prof. A. Skudras vadīto pētījumu rezultātus kompozītu un kompozīto konstrukciju strukturālajā mehānikā. Viņa zinātniskās skolas ietvaros ir izstrādātas vairāk nekā 20 inženierzinātņu doktora un 3 habilitētā doktora disertācijas. Viņš ir bijis oponents vairāk nekā 70 disertāciju aizstāvēšanā.

A. Skudras darbi ir ieguvuši plašu atzinību arī ārzemēs. Viņš ir bijis PSRS Zinātņu akadēmijas Kompozīto materiālu konstrukciju mehānikas zinātniskās padomes loceklis, pasaulē vadošā žurnāla Journal of Composite Materials redkolēģijas loceklis (1977–1984), kā arī starptautiskā četru sējuma Hand book of Composites trešā sējuma Failure Mechanics of Composites (Amsterdam etc., 1984) līdzredaktors un līdzautors un otrā sējuma Structures and Design (1988) līdzautors; Eiropas betona komitejas (Comite Euro International du Beton) un žurnāla Mechanics of Composite Materials (Rīga) redkolēģijas loceklis.

Līdz pat sava mūža pēdējām dienām prof. A. Skudra strādāja pie iegūto rezultātu vispārināšanas un praktiskas pielietošanas atbildīgu nesošu konstrukciju pastiprināšanas metožu izstrādē, kurām ir liela tautsaimnieciska nozīme.

Profesors A. Skudra bija lielisks piemērs saviem daudzajiem audzēkņiem. Viņam bija raksturīga principiāla un godīga attieksme pret darbu, mērķtiecība, neatlaidība, lietišķums un korektums. Viņš ļoti mīlēja Latviju, priecājās par valsts neatkarību, sasniegumiem, pārdzīvoja zinātnes lomas nenovērtēšanu valstī, ierēdniecības patvaļu.

Profesors A. Skudra rūpējās, lai inženierzinību kvalitāte nemazinātos, viņš bija Baltijas augstākās izglītības koordinācijas komitejas un Augstskolu akreditācijas komisijas loceklis, līdz pēdējām sava mūža dienām lasīja lekcijas Būvniecības fakultātē.

Zinošs, drosmīgs, mērķtiecīgs, darbīgs, korekts, smaidīgs un labestīgs – tāds profesors Alberts Skudra paliks mūsu – viņa audzēkņu un kolēģu atmiņā.

Paldies par raženo mūžu!

Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un rekonstrukcijas institūts

Jurijs URŽUMCEVS

Jurijs Uržumcevs dzimis Krievijā, Čeļabinskā 1929. gada 29. aprīlī. augstāko izglītību ieguvis Latvijā, 1951. gadā beidzot Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultāti. Ar zinātnisko darbu sāka nodarboties LZA Celtniecības un arhitektūras institūtā (1957–1963), kur tajā laikā strādāja vairums vadošo Latvijas speciālistu materiālu mehānikā, izveidojot spēcīgu zinātnisko skolu, kuras pētījumi betona reoloģijā nodrošināja Latvijas zinātniekiem vadošo lomu, pārejot uz tolaik jaunu materiālu – polimēru – īpašību izpēti. Jurijs Uržumcevs aktīvi iesaistījās jaunās pētnieciskās iestādes – LZA Polimēru mehānikas institūta – izveidošanā kopš 1963. gada. Būdams apveltīts ar lielu enerģiju un prasmi organizēt zinātniskā kolektīva darbu, Jurijs Uržumcevs, strādādams gan par laboratorijas vadītāju, gan direktora vietnieku zinātniskajā darbā (1963–1979), daudz darījis Polimēru mehānikas institūta zinātniskās infrastruktūras izveidošanā un nostiprināšanā. Liela loma zinātnisko izstrādņu ieviešanā bija Inžniertehnoloģiskajam centram, kura direktors viņš bija no 1986. līdz 1991. gadam.

No 1979. līdz 1986. gadam Jurijs Uržumcevs bija PSRS Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Jakutijas filiāles Ziemeļu fizikāltehnisko problēmu institūta direktors, bet no 1997. līdz 2002. gadam – Krievijas Zinātņu akadēmijas Sibīrijas nodaļas Jakutijas Zinātniskā centra Prezidija priekšsēdētājs.

Jurija Uržumceva zinātniskais darbs galvenokārt bija saistīts ar materiālu ilglaicīgo īpašību – deformēšanās procesu un stiprības izpēti, kā arī jaunu, paātrinātu ilglaicīgo īpašību prognozēšanas metožu radīšanu. Šādi pētījumu nozīme ārkārtīgi aktuāla kļuva ar polimēru materiālu plašas ražošanas un pielietošanas uzsākšanu pagājušā gadsimta 60.–70. gados, kad būtībā radās jaunas materiālu mehānikas nozares. Jurijs Uržumcevs ar sev piemītošo ārkārtīgi aso visa jaunā un aktuālā uztveri spēja pulcēt spēcīgas pētnieku grupas, kuru apjomīgo eksperimentālo pētījumu rezultāti ļāva teorētiski formulēt jaunus – vibrāciju – laika un sprieguma – laika analoģiju principus, uz šo principu bāzes izstrādājis ilgstošās deformēšanās un sabrukšanas prognozēšanas daudzparametru metodi. J. Uržumcevs ir vairāk nekā 150 zinātnisko publikāciju, t. sk. 7 monogrāfiju autors.

Jurijs Uržumcevs prata piesaistīt darbam jaunos pētniekus, nodrošinot viņiem iespēju strādāt, bet neierobežojot zinātnisko patstāvību, t. i. izdarīt to, kas jādara īstam profesoram. J. Uržumceva vadībā izstrādātas un aizstāvētas vairāk nekā 15 zinātņu kandidātu un 5 doktoru disertācijas. Viņš vienmēr interesējās par savu skolnieku dzīvi arī tad, kad tie jau bija aizgājuši patstāvīgā darbā, priecājās par viņu sasniegumiem, palīdzēja ar padomu un atbalstu.

Zinātniskā sabiedrība atzinīgi novērtēja J. Uržumceva zinātnisko un organizatorisko darbību, ievēlot viņu par LZA korespondētājlocekli un LZA ārzemju locekli, par Krievijas ZA korespondētājlocekli un Jakutijas (Saha) Republikas ZA īsteno locekli.

J. Uržumcevs Latvijas inženierzinātnieku saimei paliks piemiņā ar savu atvērtību jaunām idejām, prasmi uzklausīt un sadzirdēt, palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams.

Latvijas Zinātņu akadēmija

Satura rādītājs

Domu par šo trīs lielo latviešu dižgaru, laikabiedru nozīmību latviešu tautas kultūrā, 14. janvārī atklājot Vladimira Auziņa akvareļu izstādi “Blaumaņa “Braki”” Latvijas Zinātņu akadēmijā, uzsvēra LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš. “Viņi visi strādāja ar vārdu, un šis gads Zinātņu akadēmijā paies Kārļa Mīlenbaha, Jāņa Endzelīna un arī Rūdolfa Blaumaņa zīmē”. Vladimirs Auziņš savu mīlestību pret latviski skaisto Vidzemes ainavu un Rūdolfa Blaumaņa “Brakiem” izteicis 18 akvareļos, kuros dokumentāli precīzi un reizē aizkustinoši naivi redzami gan skati “Braku” saimes istabā, viesistabā, gan atsevišķas detaļas – Blaumaņa “rakstāmgalds” (ar baltu galdautu pārklāta pašdarināta konstrukcija pie šaurā lodziņa), pašaustajām segām pārklātās mātes, Kārlēna un precētā kalpa gultas. Autors atļauj palūkoties uz  baltajiem “Brakiem” ziemā, ziemas vakarā. Jāņkalniņš, migla Vidzemes gleznainajos pakalnos, Āķēnu ezers un velnēnu dīķītis, no kura, nudien, liekas, tūlīt pat parādīsies draiskie velniņi. Un Blaumaņa portrets. Ekspozīcija noskaņai un pārdomām.

Savās pārdomās par šīgada lielajiem dramaturgiem jubilāriem – simtgadnieku Mārtiņu Zīvertu un Rūdolfu Blaumani dalījās akadēmiķis Viktors Hausmanis. Tieši savā laikā un vidē nolūkotās vispārcilvēciskās vērtības, meistarīgi attēlotas dižo dramaturgu darbos, ir tās, kuras mums nemitīgi sagādā prieku un padara šos darbus neticami aktuālus un mūsdienīgus, atzina akadēmiķis. Kaut vai slaveno Indrānu ošu problēma: arī šodien ir vajadzīga “ātra nauda”, arī šodien jaunā paaudze “grib dzīvot citādi”.

LZA goda locekle Elza Radziņa bagātajā un skaistajā skatuves mūžā deviņas reizes sastapusies ar Rūdolfu Blaumani. Sākot no 1935. gada. Masu skatos. Cauri gadiem un galvenajām lomām. “Kāpēc Blaumani tik maz pazīst ārzemēs? – dalījās pārdomās aktrise – varbūt tāpēc, ka viņš ir tik latvisks, ka citās valodās to ielikt un izpaust ir ļoti grūti”. Izstādes skatītājiem par prieku aktrise runāja Rūdolfa Blaumaņa dzeju. Vismaz divus dzejoļus – “Mīlestība” un mazās Martas vaicājumu māmiņai par dārzā uzziedējušo pirmo vijolīti daudzi klātesošie klusām skaitīja līdzi. Ar savas bērnības atmiņām. Gaišām un tīrām.

Post scriptum vietā. Slavenā aktrise un izstādes autors nebija īpaši jāiepazīstina. Zinātņu akadēmijā satikās likteņa biedri – abi dzimuši Harkovā, bēgļu ģimenēs.

Konkurss

Balvu piešķir par ievērojamiem sasniegumiem humanitāro zinātņu jomās (filozofija, literatūrzinātne, mākslas zinātnes, kultūrvēsture, folkloristika, valodniecība, vēsture, reliģijas pētniecība), kas veicina Latvijas virzību uz Eiropas kultūras kopību, apliecina kristīgās un vispārcilvēciskās vērtības un stiprina nacionālo identitāti.

Balvas saņemšanai var izvirzīt tādu personu, kuras darbība ir radusi pozitīvu atsauksmi Latvijas sabiedrībā, sekmējusi tās izglītošanu, tolerantas komunikācijas veidošanu un sadarbību ar Eiropas universitātēm un zinātniskajām institūcijām.

Kandidātus ir tiesīgi izvirzīt Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas locekļi un Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts.

Pieteikumi un darbi iesniedzami līdz 2003. gada 1. martam Eiropas – Latvijas institūta kultūras un zinātnes apmaiņas “Eurolat” zin. sekretārei A. Draveniecei Akadēmijas lauk. 1, 3. stāvā 328. kab., tālr. 7227391.

Ekspertu komisijai jāiesniedz šādi materiāli divās valodās (latviešu un angļu/vācu):

1.1. izvirzāmais darbs;

1.2. iesniegums – rekomendācija;

1.3. pretendenta Curriculum vitae.

Balvas pasniegs EZMA prezidents Dr. F. Ungers EZMA pavasara sesijas laikā 2003. gada 2. maijā Rīgā.

EZMA Latvijas balvas nolikums ir publicēts
LZA Gadagrāmatā 2002,
http://www.lza.lv

* * *

Eiropas Savienības finansētās programmas

izsludina konkursu uz 4 doktorantūras un 3 pēcdoktorantūras vietām šķidruma un gāzes mehānikas un siltumfizikas specialitātē. Tiek piedāvāts pētniecības darbs magnetohidrodinamikas jomā saistībā ar šķidru metālu, pusvadītāju kausē jumu un magnētisko šķidrumu tematiku uz 3 gadiem doktorantūras studijām un 1,5 gadiem pēcdoktorantūras studijām ar stipendiju atbilstoši 750 EUR un 1500 EUR mēnesī (ieskaitot visus nodokļus).

Prasības doktorantūrai: maģistra grāds fizikā; apgūti kursi hidrodinamikā un siltumfizikā vai eksperimentālajā fizikā, iemaņas skaitliskajā modelēšenā un programmēšanā. Pēc doktorantūras pretendentiem jābūt doktora grādam fizikā ar atbilstošām zināšanām hidrodinamikā un siltumfizikā, kā arī modernajās skaitliskajās metodēs.

Pieteikumi kopā ar CV, publikāciju sarakstu un kvalifikāciju apstiprinošu diploma kopiju nosūtāmi uz Latvijas Universitātes Fizikas institūtu, Miera ielā 32, Salaspilī LV-2169; fax: 7901214; e-pasts: ipul-mhd@ipul.lv.

Doktorantu vietas ir atvērtas sākot ar 2003. gadu, bet pēc doktorantūra – sākot ar 2004. gadu. Pirmā iesniegumu izskatīšana notiks 2003. gada 31. janvārī. Iesniegumi tiks pieņemti līdz piemērotu kandidatūru atrašanai.

* * *

2002. g. 23. decembrī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai nozarē ekonomika, apakšnozarē – finanses un kredīts, aizstāvēja Svetlana SAKSONOVA par tematu: “Latvijas komercbanku aktīvu struktūras pilnveidošana”. Balsošanas rezultāti: piešķirt – 14, nepiešķirt – nav, nederīgi biļeteni – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 7. janvāra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr. paed.) zinātnisko grādu Mārai DIRBAI sociālās pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts”. Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – nav, atturas – nav; Dacei NAMSONEI skolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Didaktiskās sistēmas pilnveide organiskajā ķīmijā”. Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, atturas – nav.

* * *

LU Vēstures nozares promocijas padome 2003. gada 8. janvāra sēdē piešķīra vēstures doktora (Dr. hist.) zinātnisko grādu Raimondam CERŪZIM par promocijas darbu “Vācu faktors Latvijā (1918.–1939.): politiskie un starpnacionālie aspekti”. Balsošanas rezultāti: par – 13 balsis, pret – nav, atturas – nav.