Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  24. februāris: 4 (254)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

– Universitāšu reformas programma paredzēta laika posmam līdz 2007. gadam un tās mērķi ir šādi:

* Nodrošināt Latvijas valsts attīstības stratēģiskiem mērķiem atbilstošu universitāšu izaugsmi.

* Attīstīt Latvijai prioritāros zinātnes virzienus un to komercializācijas iespējas universitātē ar atbilstošu pētniecības potenciālu.

* Sekmēt akadēmisko kvalitāti un universitāšu absolventu konkurētspēju Eiropas darba tirgū.

* Nostiprināt Latvijas universitātes kā līdzvērtīgas partnerinstitūcijas Eiropas universitāšu vidū.

– Principā, tātad, uzdevums ir pielīdzināt mūsu universitātes Eiropas prasībām, atbilstoši tiem dokumentiem, kas pēdējos 10–15 gados pieņemti. Universitātes ir mūsu valsts lielākās augstskolas, bet augstskolu, kā zināms, mums ir ļoti daudz. Arī neoficiālās, nelicenzētās augstskolas, kā nesen “Diena” rakstīja.

– Universitāšu reformas programma aptver 5 universitātes – Latvijas Universitāti, Rīgas Tehnisko universitāti, Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Lauksaimniecības universitāti un Daugavpils Universitāti. Tātad – piecas no oficiālajām trīsdesmit piecām augstskolām, no kurām 21 ir valsts un 14 privātās augstskolas. Taču šajās piecās universitātēs mācās 70% no budžeta apmaksātajiem studentiem. Universitātēm ir īpaša loma savas valsts demokrātijas procesā, valsts valodas, kultūras un zinātnes attīstībā. Tāpēc uzsvars tiek likts uz pētniecības, research universitātēm, kurām jāatbild par savu zinātnes nozaru attīstību. Mēs visās zinātnes nozarēs, kādas Latvijā ir, izdarījām kompetences vērtējumu. Cik šajā nozarē ir profesoru, asociēto profesoru, cik ir studentu, kāda ir jauda. Salīdzinājām šos skaitļus pa universitātēm, jo, kā zināms, virkne līdzīgu studiju programmu ir vairākās universitātēs. Kur ir lielākie skaitļi, tās universitātes ir šajā nozarē dominējošās gan tradīciju, gan potenciāla, gan iespēju ziņā un, tātad, ir atbildīgas par šo nozaru attīstību Latvijā. Piemēram, Rīgas Tehniskajā universitātē tā būs ķīmija, inženierzinātnes, materiālzinātnes, Latvijas Universitātē – letonika utt. Atbilstoši šodienas un nākotnes kompetencei tika veidoti doktorantūras centri.

– Jūs teicāt – šodienas un nākotnes kompetence. Šodien ir, ja tā var teikt, modē studēt ekonomiku, finanses un jurisprudenci. Vai jums ir pētījumi par to, kāda nepieciešamība būs pēc šiem speciālistiem pēc pieciem gadiem, nemaz nerunājot par tālāku nākotni? Varbūt nākotnē vairāk būs vajadzīgi inženieri?

– Nākotnē LU Ekonomikas un vadības fakultātē vairs nebūs 6000 studentu. To būs mazāk, it īpaši maksas studentu, bet Latvijas Universitāte paliks dominējošā augstskola humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Tāpat Latvijas Universitāte liek lielu akcentu uz dabas un dzīvības zinātnēm. Skaidrs, ka latviešu valoda, vēsture vienmēr paliks LU dominante, lai kā arī attīstītos situācija un mainītos akcenti, jo neviens cits ar letoniku nenodarbosies – ne RTU, ne LLU, ne RPU. Tā ir Latvijas Universitātes misija. Kompetences analīze parāda katras universitātes specifiku, un no tās izrietošie doktorantūras centri – nepieciešamību koncentrēt spēkus, izveidot modernas laboratorijas, lai students, vienalga kādā institūtā vai universitātē viņš pie šīs problēmas strādātu, varētu izmantot šo moderno aparatūru.

– Esam nonākuši pie profesoriem. Ko rāda jūsu analīze?

– Analīze rāda, ka brīvo profesoru vietu vismazāk ir Latvijas Universitātē un tās tiek aizpildītas ar vislielāko konkursu – pat pa trim asociētiem profesoriem uz vienu profesora vietu. Šobrīd visvairāk brīvu vietu ir Rīgas Tehniskajā universitātē. Iemesli ir dažādi. Doktora disertācijas izstrādāšana inženierzinātnēs prasa vairāk laika un darba nekā sociālajās zinātnēs, RTU bakalaurus raušus izrauj firmas un uzņēmumi, kur ir pavisam citas algas, tādēļ studentam nav motivācijas mācīties maģistrantūrā un doktorantūrā, ja vien viņš nav cieši nolēmis saistīt dzīvi ar pētniecību. Taču par cerīgu tendenci es nosauktu to, ka no Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijai iesniegtajiem darbiem pagājušajā gadā viens no visaugstākajiem rādītājiem ir tieši inženierzinātnēs. Tas nozīmē, ka problēma tiek risināta. Jaunie doktori pēc zināma laika varēs pretendēt uz asociētā profesora vietu, bet asociētais profesors pēc trim gadiem jau var kandidēt vēlēšanās uz profesora vietu.

– Ne jau visi doktori kļūs par profesoriem. Darba tirgū nav mazsvarīgi arī Dr. burtiņi, rakstot savu CV.

– Tā tas pamatā ir humanitārajās zinātnēs, kur darba vietu nav tik daudz un, veidojot savu karjeru, kas pamatā ir zinātnieka karjera, tas Dr. ir svarīgs. Tāpat arī sociālajās zinātnēs.

– Jūsu analīze rāda, ka nemaz nav bijušu tik daudz disertāciju ekonomikā un jurisprodencē.

– Bankās un uzņēmumos ir labas algas un liela slodze. Tur speciālisti nav motivēti iegūt augstāko zinātnisko grādu. Bet, ja gribi būt augsta līmeņa ierēdnis, it īpaši ES ietvaros, zinātniskais grāds būs vajadzīgs, jo Skandināvijā un arī citās ES zemēs augstākajai ierēdniecībai arvien stingrāk tiek izvirzīta prasība pēc zinātniskā grāda. Arī mums tā būs. Pašlaik vajadzīga augstākā izglītība, pēc tam būs vajadzīga maģistrantūra, bet pēc tam – augstākais līmenis. Jau tagad mūsu augstākā ierēdniecība arvien nopietnāk domā par doktora grādu.

– Tabulā redzams, ka profesoru skaits Latvijas Universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē praktiski ir vienāds, kaut gan studentu skaits ir dažāds. Kā to izskaidrot?

– Kopējais studentu skaits LU ir lielāks par RTU, bet Tehniskajai universitātei ir virkne specifisku programmu. Profesoru vakances tiek dotas, atbilstoši nozaru īpatnībām. Piemēram, ekonomikā uz vienu profesoru ir 150 studentu, inženierzinātnēs – 60, arhitektūrā varbūt desmit, bet mākslas augstskolā – 4 vai 5.

– Par profesoru nelaimīgajām vecuma nedienām, par ko runā vai ikvienā atbilstošā saietā.

– Pašlaik profesoru vecums struktūra ir šāda: 31% profesoru ir vecāki par 60 gadiem, 46% ir vecumā no 50 līdz 60 gadiem, 21% profesoru ir vecumā no 40 līdz 50 gadiem un tikai 2% ir jaunāki par 40 gadiem. Pašlaik ir ievēlēti 524 asociētie profesori, kas šo vecuma struktūru būtiski uzlabos. Visjaunākā profesūra ir Latvijas Universitātē, kur asociētie profesori masveidīgi pāriet par profesoriem, jo ir pagājuši trīs gadi kopš viņu ievēlēšanas par asociētajiem profesoriem, un, kā jau es teicu, tur ir arī liels konkurss. Grūtāk klājas Rīgas Tehniskajai universitātei. Pašlaik viņiem ir gadu ziņā visvecākā profesūra, bet arī tur ar laiku stāvoklis uzlabosies.

– Daudzu uztverē strīdīgs ir 65 gadu slieksnis, pēc kura vairs nevar kandidēt profesora vēlēšanās. Vai tad dzimšanas dienas rītā, baznīcas zvaniem skanot, cilvēks tiešām kļūst tik senils, ka jāved ar ragutiņām uz mežu? Protams, viņš var turpināt strādāt citā postenī, kā sodu saņemot dubultu vai trīskāršu algas kritumu. Nav brīnums, ka dažs to klasificē kā cilvēktiesību pārkāpumu.

– Varu parādīt tās vecuma robežas, kādas pieņemtas citās Eiropas valstīs (skat. 2. lpp.). Gads šurp vai turp, bet ap tiem pašiem 65 gadiem tās grozās.

– Rietumu zemēs profesori emeritējas pavisam citā materiālā situācijā. Tad viņi tiešām var turpināt strādāt sava prieka pēc. Jaunās valstis dara “vecajām” pakaļ, lai gan, kā redzam, Polija un Ungārija robežu novilkusi piecus gadus tālāk.

– Prasībās, kādas Universitāšu reformas programmas autori izvirzījuši valdībai, ir minēts ievērojams emeritēto zinātnieku skaita pieaugums. Ar kādiem noteikumiem profesors emeritējas, lielā mērā ir atkarīgs arī no katras universitātes. Cik man zināms, Latvijas Universitātē ir emeritēto profesoru fonds, Latvijas Lauksaimniecības universitātē tas ir seniorprofesoru fonds. Seniorprofesors ne tikai saņem algas piemaksu, bet viņam tiek dots asistents, kurš viņa vietā iet semināros, gatavo kārtējos materiālus un citādi atvieglo darbu. Nupat 75. jubileju atzīmējām profesoram Jānim Latvietim, kurš turpina strādāt. Strādā profesors Kazimirs Špoģis, kuram arī ir pāri 70.

– Latvijas Zinātņu akadēmijas pēdējā Senāta sēdē tika pieminēts fakts, ka nevar aicināt no ārzemēm atpakaļ augstas klases zinātniekus, jo viņiem formālu apstākļu dēļ nevar piedāvāt profesora vietu. Tas attiecas arī uz Nobela prēmijas laureāta līdzstrādnieku.

– Klupšanas akmenis varētu būt prasība pēc pedagoga stāža. Universitātēs profesoriem jāveic gan zinātniskais, gan pedagoģiskais darbs, jāstrādā ar studentiem. Bez tā nevar kandidēt par asociēto profesoru un tālāk – par profesoru. Taču arī tādos gadījumos ir izeja. Zinātnieku pieņem darbā par asociēto profesoru ar pavēli un algu maksā, kā līgumā vienojas. Starpību piemaksā no zinātnieku atgriešanās fonda. Pēc kāda laika, kad zinātnieks ir sagatavojis un nolasījis kādas atklātās lekcijas vai citādi darbojies ar studentiem, viņu var izvirzīt uz asociētā profesora vēlēšanām un pēc trim gadiem mierīgi ievēlēt par profesoru. Tieši tam jau ir domāts zinātnieku atgriešanās fonds, kuram tiek prasīti līdzekļi no valsts budžeta.

Ar prof. B. Rivžu
runāja Z. Kipere

Latvijas universitāšu un tajās pārstāvēto studiju un pētniecības profilu struktūru harmonizēšana, atbilstoši universitāšu kompetences jomām

Profesoru pensionēšanās, izvilkums no Eiropas Padomes apkopojuma.*

Austrija – 68 gadi
Beļģija – 65 gadi
Bulgārija – 65 gadi
Čehija un Slovākija – 65 gadi
Dānija – 65–70 gadi
Somija – 63–67 gadi
Francija 65–68 gadi
Vācija – 65 gadi
Grieķija – 67 gadi
Ungārija – 65–70 gadi (izņemot katedru vadītājus, dekānus, rektorus)
Īrija – 65–70 gadi
Itālija – 65–70 gadi
Malta – 61 gads
Nīderlande – 67 gadi
Norvēģija – 67 gadi
Polija – 70 gadi
Spānija – 65 gadi
Zviedrija – 65 gadi
Šveice – 65 gadi

* Council of Europe University teacher in Europe

Universitāšu potenciāls: spēka punkti 2002. ak. g.

Cilvēku resursi

Sasniegumi diskretās signālapstrādes
jomā Latvijā

LZA īstenais loceklis I. Biļinskis

Tādēļ šo pieeju arī lieto, kad vien tas ir iespējams. Tomēr ir viena nopietna problēma. Analogos signālus var pārveidot diskretajos tikai ierobežotā frekvenču apgabalā. Iesakņojies uzskats, ka šī problēma ir labi izpētīta un rezultāts ir atspoguļots slavenajā Diskretizācijas teorēmā. Saskaņā ar to, diskretās signālapstrādes pielietojumu apgabalu nosaka ražoto mikroshēmu maksimālā ātrdarbība. To savukārt noteic mikroshēmu ražošanas tehnoloģijas attīstības pakāpe. Tādējādi, diskretās signālapstrādes pielietojuma apgabala robežas faktiski ierobežo sasniedzamā kvalitāte mikroshēmu ražošanā. Tā kā šo kvalitāti var uzlabot tikai soli pa solim, signālapstrādes industrija šo iespēju paplašināšanā iegulda lielus līdzekļus. Tādējādi diskretās signālapstrādes pielietojumu apgabala paplašināšana ir samērā lēns, evolucionārs process.

Minētie apsvērumi raksturo situāciju, kāda tā ir pie klasiskās pieejas diskretajais signālapstrādei, kuru līdz šim lieto visur pasaulē. Minētajai Diskretizācijas teorēmai pilnībā uzticas un tādēļ pat nemēģina diskreto signālu apstrādi pielietot uz frekvencēm, kuras pārsniedz teorēmā norādītās.

Galvenokārt Latvijā veiktie pētījumi pakāpeniski ir devuši nedaudz negaidītus rezultātus. Jau samērā sen izdevās iegūt pierādījumus, kas liecina par iespējām strādāt ar diskretām metodēm uz frekvencēm, kas ir augstākas par tām, kuras nosaka minētā teorēma. Pirmajā skatījumā tas liekas paradoksāli. Teorēma ir pareiza, un tomēr diskretās metodes var pielietot plašākās robežās, nekā tas izriet no šīs teorēmas.

Pamazām, uzkrājoties pieredzei darbā ar netradicionālām diskretās signālapstrādes metodēm, kļuva skaidrs, kas rada šo šķietamo pretrunu. Lieta tā, ka teorēma ir pareiza pie definētajiem sākuma nosacījumiem. Reālajā pasaulē apstākļi bieži vien ir savādāki. Tad paveras iespēja diskretās signālapstrādes pielietojumu apgabalu paplašināt vairākkārt, pietam uz jau esošo mikroshēmu bāzes, netērējot naudu un laiku, lai radītu jaunas, kvalitatīvākas mikroelektroniskas ierīces. Šo risinājumu dod fundamentālo pētījumu rezultāti, kuri iegūti aptuveni pēdējo trīsdesmit gadu laikā. Jaunā pieeja radīta, pētot pašus diskretās signālapstrādes pamatus, iedziļinoties signālu diskretizācijas procesos un atrodot iespējas tos uzlabot. Vēl PSRS laikā tika aizstāvētas 2 tehnisko zinātņu doktoru (I. Biļinska un A. Miķelsona) un 12 tehnisko zinātņu kandidātu dissertācijas. Iegūtie teorētiskie un praktiskie rezultāti ir atspoguļoti daudzās publikācijās, aptuveni 50 izgudrojumu aprakstos un divās grāmatās. Tādā veidā tika radīts pilnīgi jauns diskretās signālapstrādes novirziens, jauna Neregulārās Diskretās Signālapstrādes tehnoloģija.

Jāatzīmē, ka šis darbs ir noritējis ciešā sadarbībā ar kolēģiem ārzemēs. Eiropas Komisija nepārtraukti ir atbalstījusi pētījumus un izstrādes šajā novirzienā. Jaunā tehnoloģija starptautiski ir jau samērā labi pazīstama zem nosaukuma Digital Alias-free Signal Processing. LU Elektronikas un datorzinātņu institūts šajā jomā ir vadošais pasaulē. Tas ir vienīgais institūts, kur vienlaicīgi veic pētījumus un izstrādes šajā jaunajā, ļoti perspektīvajā virzienā. Eiropas kopprojektos mums jau tiek uzticētas pētījumu koordinēšanas funkcijas.

Filosofijas un socioloģijas zinātņu attīstība Latvijā
un mūsdienu problēmas

Centrālā filosofisko un socioloģisko pētījumu vieta Latvijā ir LU Filozofijas un socioloģijas institūts, dibināts 1981. gadā kā LZA Filozofijas un tiesību institūts, 1991. gadā pārveidots par LZA Filozofijas un socioloģijas institūtu. 2003. gadā institūtā strādā 52 darbinieki (pamatdarbā 32, no kopēja skaita sievietes – 36), 24 zinātņu doktori. Institūts ieņem vienu no vadošajām vietām integrācijas procesā Latvijas Universitātē (IZM atzinums), savienojot zinātni ar studijām, jo zinātnieki vada 6 studiju programmas (LU bakalaura, maģistra un doktora programmas gan socioloģijā, gan filosofijā), ieņem 4 profesoru, 5 asociēto profesoru vietas, ir LU Senāta un tā komisiju locekļi. Lekcijas LU un citās augstskolās lasa daudzi vadošie pētnieki un asistenti. Ar LU FSI vadošo sociologu pūlēm LU tika nodibināta Sociālo zinātņu fakultāte, filosofijas un socioloģijas studenti praktizējas LU FSI, kā arī LU doktoranti izmanto institūta infrastruktūru savu pētījumu veikšanai un iesaistās kopējos projektos. Problēma: filosofijas un socioloģijas institucionalizācija, grantu sistēma, finansējuma pārskatīšana katru gadu, infrastruktūras finansējuma trūkums, profesoru lielā slodze tieši mācību procesā rada situāciju, ka arvien grūtāk ir pētīt un veidot lielus, daudzsējumu fundamentālus izdevumus, taču humanitārajām un sociālajām zinātnēm tie ir ārkārtīgi nepieciešami.

Vidēji gadā LU FSI realizē 19 projektus un 3 sadarbības projektus. Līgumdarbu daļa institūtā veido ap 10–15% no kopējā darba apjoma. Tiek realizēti Eiropas 5. ietvaraprogrammas RTD projekti, UNDP, UNESCO un dažādu starptautisko fondu projekti. Latvijas sabiedrībai un valdībai ir nozīmīgi pētījumi par nabadzību Latvijā, narkotiku lietošanas motivāciju un narkotiku apkarošanu, alkoholisko dzērienu lietošanas paradumiem, alternatīvām brīvības atņemšanai nepilngadīgajiem, jaunatnes, sieviešu, izglītības u. c. problēmām. Institūta sociologi piedalās “Pārskatu par tautas attīstību” veidošanā un rediģēšanā, kā arī valstiski nozīmīgu programmu sarakstīšanā un ieviešanā. Vidēji gadā FSI tiek izdotas ap 10–15 grāmatas, institūts izdod divus žurnāla tipa izdevumus “Almanahs. Filosofija” (zin. red. M. Kūle) un “Reliģiski-filozofiski raksti” (zin. red. N. Gills, S. Krūmiņa-Koņkova). Institūtā pastāv Sociālo zinātņu datu arhīvs.

Institūta darbinieku zinātnisko pētījumu pamattēmas:

a) filosofisko, kultūrvēsturisko un reliģisko ideju vēsture Latvijā, nacionālo procesu izpēte;

b) Rietumu filosofijas vēstures un moderno Eiropas filosofisko virzienu (fenomenoloģija, hermeneitika, psihoanalīze, filosofiskā antropoloģija, feminisma filosofija, pragmatisms un neopragmatisms, lingvistiskā filosofija u. c.) izpēte, sengrieķu, kā arī mūsdienu Rietumeiropas filosofiskās klasikas tulkojumi;

c) sabiedrības sociālās struktūras analīze: sociālās struktūras pārmaiņas Latvijā, reģionālā attīstība, pārmaiņas darba tirgū, ģimeņu un sieviešu situācijas socioloģiskais raksturojums, mutvārdu vēsture.

Darba rezultāti par šīm tēmām ir redzami publicētajās grāmatās, tulkojumos, vārdnīcās, socioloģisko pētījumu atskaitēs.

Filosofijā divdesmit gadu garumā rit pētījumi fenomenoloģijas jomā. Publicēti daudzi raksti starptautiskajā izdevumā “Analecta Husserliana”, 37. sējums veltīts speciāli fenomenoloģijai Baltijā, par Latvijas fenomenologiem ir šķirkļi divās pasaules enciklopēdijās: “Encyclopedia of Phenomenology”, Kluwer Acad. Publishers, 1998 un “Phenomenology World Wide”, Kluwer Acad. Publishers, 2002, kā arī recenzijas žurnālā “The Phenomenological Review”, ASV. Iznākusi grāmata: M. Kūle. “Phenomenology and Culture”. R., 2002. g.

Interesantu pavērsienu Latvijas filosofijā realizē pētnieki I. Šuvajeva vadībā, pievēršoties dzīves mākslas filosofijai, kas savus aizsākumus guvusi franču filosofa M. Fuko uzskatos un Vācijā – prof. V. Šmida koncepcijā. Šī filosofija atspoguļota grāmatās: Šuvajevs I. “Psihoanalīze un dzīves māksla”. R., 1996, – 2 izdevumi; Šuvajevs I. “Lekciju kurss: Filosofija”. 1999. g. un 2000. g.; I. Šuvajevs. “Prelūdijas”. R., 1998.; Šuvajevs I. “Dzīļu psiholoģija: Personas, idejas un risinājumi” – 2002. g. Savus īpatnējus akcentus filosofijā veido A. Zunde, galvenais darbs – grāmata “Melnās figūras: kants, ārdendte, lakāns, žižeks un citi latviešu “lirosofiskajā gambītā””, R., 2001. Estētikas jomā vadošā pētniece ir E. Freiberga, grāmata “Lekciju kurss: Estētika: Mūsdienu estētikas skices”. R., 2000. Modernitātes tēmas aplūko E. Buceniece grāmatā “Saprāts nav ilūzija”. Ideju vēsture Latvijā apkopota antoloģijā, 1. sēj. R., 1995. g., top otrais un trešais sējums, zin. red. E. Buceniece. Turpinām izdot grāmatas krievu lasītājam par mūsdienu filosofijas tēmām. Kā ražīgākais autors, kura darbus labprāt iepērk ārzemēs, jāatzīmē V. Markovs ar darbiem: “Mīts. Simbols. Metafora.” R., 1994; “Egoetmundus”, R., 2001; “Dzīves filosofija”. R., 2002.

Mūsdienu Latvijas aktualitāte ir reliģiskās situācijas analīze. Konfesionāli tradicionālajiem virzieniem pievienojas daudzi jauni reliģiski strāvojumi un sektas. Tos apzināt, izprast, analizēt un sniegt ekspertīzes ir Akadēmiskā reliģijpētniecības centra uzdevums, zin. vadītāja S. Krūmiņa-Koņkova. Kopš 2000. gada šis centrs ir guvis starptautisku ievērību, notiek regulāra sadarbība ar CESNUR centru Itālijā. Unikāls ir vecticības vēstures apkopojums Latvijā, ko veicis A. Podmazovs.

Latvijas kultūrā būtiski ir Rietumeiropas filosofijas un sociālo zinātņu klasiķu darbu tulkojumi. Institūta filosofi ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu ir veikuši lielu darbu – pārtulkotas un publicētas 14 grāmatas (daudzi klasiķi līdz tam Latvijā vispār nebija pazīstami): Ārente H. “Prāta dzīve”. 1. un 2. daļa, tulk. V. Vēvere, A. Zunde u. c.; Gīrcs K. “Kultūtu interpretācija”, tulk. A. Lūse; Gadamers H. G. “Patiesība un metode”, tulk. I. Šuvajevs; Huserls E. “Fenomenoloģija”, tulk. R. Kūlis un A. Dāboliņš; Heidegers M. “Malkas ceļi”, tulk. R. Kūlis; I. Kants. “Spriestspējas kritika”, tulk. R. Kūlis; Vitgenšteins L. “Filosofiskie pētījumi”, tulk. J. Vējš; Rortijs R. “Nejaušība, ironija un solidaritāte”, tulk. V. Vēvere; Kasīrers E. “Apcerējums par cilvēku”, tulk. A. Siltāne, S. Rutmane; Žilsons E. “Kristīgās filosofijas vēsture viduslaikos”, tulk. M. Vecvagars, S. Rutmane; Pirmssokratisko domātāju darbu fragmenti, tulk. M. Vecvagars; “Parmenīds”, tulk. M. Vecvagars; Laodzi “Sacerējums par Dao un De (Daodedzin)”, tulk. V. Zariņš.

Problēma: 2003. gadā beidzoties Sorosa fonda – Latvija atbalstam, izrādās, ka nav nevienas institūcijas, fonda, programmas, kas virzītu un pabalstītu šo visnotaļ kultūrai vajadzīgo profesionālo tulkošanas darbu.

Patlaban socioloģijas jomā norit pētījumi par jaunatnes sabiedrisko organizāciju lomu valsts jaunatnes politikas īstenošanā, par Latvijas izglītības sistēmu tās demogrāfiskajā, sociālajā un ekonomiskajā kontekstā salīdzinājumā ar OECD valstīm. Rezultāti iestrādāti rekomendācijās institūcijām, kas saistītas ar jauniešu izglītību, veselību, brīvā laika organizēšanu, jaunatnes politikas veidošanu. Sociologi strādā pie projekta “Kolektīvās rīcības aģentu pētījums: integrēta lauku un reģionu attīstība Latvijā”, tiek analizēta lauku partnerību veidošanās Latgalē, īpaši pievēršoties partnerības procesu izpētei kopienās. Iepriekšējā perioda darbi socioloģijā rezumēti grāmatā “National, State and Regime Identity in Latvia”.

Problēma: sakarā ar lielo pieprasījumu pēc empīriskiem socioloģiskiem pētījumiem, ir samazinājusies iespēja izstrādāt fundamentālus teorētiskus, vispārinošus darbus socioloģijā.

LU FSI pastāv Etnisko pētījumu centrs, kas galvenokārt pēta sabiedrības integrācijas etnisko aspektu. Izdotas grāmatas par nacionālajām minoritātēm Latvijā, to vēsturi un šodienu, par minoritāšu tiesībām, valsts un minoritāšu attiecībām, kā arī par etnisko grupu savstarpējām attiecībām un to attīstības tendencēm. Jāmin pētījumi par konkrētām nacionālām minoritātēm, kas pirmoreiz tik plaši un kompleksi ir analizētas Latvijā un atspoguļotas grāmatās: L. Dribins “Ukraiņi Latvijā”, R., 1995; I. Apine “Baltkrievi Latvijā”, R., 1995; Ē. Jēkabsons “Poļi Latvijā”, R., 1996; V. Volkovs “Krievi Latvijā”, R., 1996; L. Dribins “Ebreji Latvijā” (1. 2. izdevumi, 1996, 2002), I. Apine un V. Volkovs “Slāvi Latvijā”, R., 1998; L. Dribins, O. Spārītis “Vācieši Latvijā”, R., 2000. Institūta darbinieki piedalās arī LU Jūdaikas studiju centra darbībā. Etnisko attiecību vēsturei un šodienas situācijai veltītas grāmatas: “Nacionālā politika Baltijas valstīs”, R., 1995; L. Dribins “Nacionālais jautājums Latvijā 1850–1940”. R., 1997; E. Vēbers “Latvijas valsts un etniskās minoritātes”. R., 1997; L. Dribins un I. Apine “Etnisko attiecību vēsture Latvijā”. R., 2000; I. Apine “Politoloģija. Ievads etnopsiholoģijā”. R., 2001. Sabiedrības integrācijas jautājumiem veltīta LU FSI grāmata “Sabiedrība un etnopolitika”. R., 2000. 1996. gadā pirmoreiz Latvijā etnisko problēmu pētnieki pievērsa uzmanību politiskās nācijas jēdzienam, politiskās nācijas veidošanās iespējām un priekšnosacījumiem. Par šo tēmu presē izvērsās diskusija. Zinātnieki savus secinājumus rezumēja grāmatā “Politiskā apziņa”. R., 1998. Jāatzīst, ka neskatoties uz zinātnieku savlaicīgajiem centieniem, tikai patlaban sabiedriskajā domā sāk aktualizēties izpratne par pilsoniskās sabiedrības un politiskas (pilsoniskas) nācijas veidošanās nepieciešamību Latvijā.

Problēma: sociālo zinātnieku pētījumi un ieteikumi politiskās elites aprindās nereti netiek ņemti vērā, ir parādījusies tendence sabiedrības integrāciju veicināt galvenokārt konkrēti empīrisku norišu veidā, nepievēršot uzmanību zinātniskiem sociāliem pētījumiem.

Nozīmīgs ir Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) projekts un izveidotais avotu arhīvs. Arhīvā ir apkopoti vairāk nekā 1800 dzīvesstāstu, kas ataino latviešu un Latvijas dažādo etnisko grupu dzīves pieredzi Latvijā un trimdā. NMV projekts kalpo vardarbīgi sašķeltās tautas pieredzes apvienošanai, tāpēc projekts gūst lielu atsaucību no latviešiem ārzemēs. Izlases veidā ir sākta stāstu pārrakstīšana CD diskos. Notiek regulāras ekspedīcijas “Dzīvesstāsts Latvijā” (Zemgalē, Vidzemē, Latgalē, Sēlijā, Lejaskurzemē, Ziemeļkurzemē) arārzemju speciālistu un talcinieku, tajā skaitā arī studentu līdzdalību – galvenokārt kopā ar LU folkloras specialitātes studentiem. Savāktie materiāli tiek izmantoti pētījumiem par novadu un reģionālo identitāti, sadzīves un kultūras tradīciju pēctecību ģimenēs. Īpaša uzmanība tiek veltīta lībiešu vēsturisko atmiņu vākšanai. Darba metodika un pētījumu rezultāti apkopoti rakstu krājumā “Spogulis”, R., 2001, kas ir pieprasīta mācību literatūra sociālo zinātņu studentiem. NMV izvērš starptautisku sadarbību, pirmoreiz Latvijā par šo tēmu organizējot starptautisku un starpnozaru konferenci kopā ar Latvijas muzeju apvienību, Vēstures skolotāju asociāciju.

Ernests Folfāts dzimis 1925. gada 15. maijā Liepājā, kur ieguvis pamatskolas izglītību un 3 gadus mācījies Liepājas ģimnāzijā. Kā ģimnāzijas audzēknis tika iesaukts Latviešu leģionā, dienēja 15. divīzijā, bet Otrā pasaules kara beigās nonāca Vācijā. 1945. gadā pabeidza Ēbenveileras latviešu ģimnāziju. No 1946. līdz 1948. gadam studē matemātiku Alberta Ludviga universitātē Freiburgā. 1948. gada oktobrī emigrē uz Venecuelu, kur no 1949. līdz 1954. gadam studē bioloģiju Venecuēlas Centrālajā Universitātē. Pēc tās beigšanas turpina studijas tajā pašā universitātē, paralēli mācoties un izstrādājot doktora disertāciju Harvarda universitātē (ASV). Bez tam E. Foldāts papildina savas zināšanas arī Jūras bioloģijas laboratorijā Woodshool (ASV).

Doktora grādu iegūst 1964. gadā par Venecuelas orhideju pētījumiem. Pēc doktora darba pārstrādāšanas un papildināšanas 1969.–1970. gadā to publicē 5 biezos sējumos kā Venecuelas orhideju floru. Pētot Venecuelas orhidejas, viņš atklāja un aprakstīja 70 zinātnei jaunas orhide jusugas, par kurām ir sarakstījis un izdevis arī atsevišķu grāmatu. Par šiem pētījumiem E. Foldāts 1964. gadā ir ieguvis Starptautisko Kreolas prēmiju zinātnē (šādu pagodinājumu Venecuēlā ir izpelnījies vēl tikai viens zinātnieks). 1965. gadā apbalvots ar Venecuelas Centrālās Universitātes Zinātņu fakultātes Zelta medaļu un diplomu. 1974. gadā apbalvots ar Venecuelas Centrālās Universitātes dibinātāja Hose Maria Vargas pirmās klases ordeni (1994. gadā viņš to saņēma atkārtoti). 1982. gadā viņš saņem Venecuelas botānikas tēva Henrija Pitiera pirmās klases ordeni par sasniegumiem dabas aizsardzībā. 1989. gadā – Goda diplomu no “International Federation of Scientific Societies” Parīzē. 1993. gadā pēc Harvarda universitātes ieteikuma profesoru E. Foldātu ievēl par biedru prestižajā starptautiskajā Linneja biologu biedrībā Anglijā. 1998. gadā Venecuelas Centrālā Universitāte apbalvo  viņu ar Francisko De Venanci ordeni. Tie ir tikai daži no saņemtajiem apbalvojumiem ko savā darbīgajā un ražīgajā mūžā par zinātnisko, pedagoģisko un sabiedrisko darbību ir saņēmis profesors E. Foldāts.

Strādājot Venecuelas Centrālajā Universitātē E. Foldāts pildījis nozīmīgus administratīvos amatus – bijis Botānikas departamenta un Bioloģijas skolas direktors, Zinātņu fakultātes dekāns, Universitātes un fakultātes Padomes kā arī dažādu komisiju loceklis. Līdztekus šiem administratīvajiem pienākumiem lasījis lekcijas, vadījis praktiskās nodarbības un prakses vairākos priekšmetos. Viņa lekciju kursi bija: Ievads bioloģijā. Vispārīgā botānika, Augu morfoloģija, Zemāko augu sistemātika. Jūras botānika. Fikoloģija, Vispārīgā ekoloģija, Orhideoloģija, Augsnes ķīmija u. c. Šo mācību kursu uzskaitījums vien norāda, cik augstas klases zinātnieks un pedagogs ir bijis E. Foldāts.

Pēc aiziešanas pensijā no darba universitātē viņš turpina aktīvu profesionālo un sabiedrisko darbību bioloģijā, ekoloģijā un dabas aizsardzībā. Tā no 1980. līdz 1983. gadam pie Marakaibo pilsētas Botāniskā dārza nodibināja un vadīja Augstāko Daiļdārzkopības skolu, strādāja Botānikas institūtā par orhideologu. Savas darbības laikā viņš piedalījies daudzos nacionālos un starptautiskos zinātniskos kongresos, tai skaitā 1991. gadā Pasaules latviešu zinātnieku kongresā Rīgā. Publicējis vairāk kā 50 zinātniskus darbus. Nozīmīgākais no tiem ir Venecuēlas orhideju flora 5 sējumos.

Pēc gariem prombūtnes gadiem profesors Ē. Foldāts 1990. gadā ieradās savā dzimtenē un uzņēma kontaktus ar Latvijas Universitātes biologiem, lai varētu savas zināšanas un pieredzi sniegt arī mūsu studentiem un mācīb spēkiem. Kā viesprofesors E. Foldāts LU Bioloģijas fakultātē strādāja 1990. un 1993. gadā. Šajā laikā viņš augstā zinātniskā līmenī latviešu valodā nolasīja vairākus lekciju kursus: Tropu ekoloģiju. Algoloģiju, Tuksneša ekoloģiju un Orhideju ekoloģiju. Lasītie kursi bagātīgi tika ilustrēti ar diapozitīviem un citiem uzskates materiāliem. Būdams Latvijā, prof. E. Foldāts konsultēja Latvijas Universitātes un Latvijas Nacionālā botāniskā dārza zinātniekus par tropisko augu un it īpaši orhideju kultivēšanu. Bioloģijas fakultātes botānikas un ekoloģijas katedrai dāvināja Venecuelas orhideju un ķērpju herbāriju, zinātnisko literatūru, tai skaitā arī Venecuelas orhideju floras visus 5 sējumus, kā arī grāmatu par viņa atklātajām un aprakstītajām 70 Venecuelas orhideju sugām. LU Botāniskais dārzs kā dāvinājumu saņēma 12 orhideju sugu stādus, bet Latvijas Nacionālais botāniskais dārzs – 25.

Latvijas Universitāte, augsti novērtējot prof. E. Foldātu kā izcilu pasaules klases zinātnieku un pedagogu, 1991. gadā ievēlēja viņu par Latvijas Universitātes Goda doktoru. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija ļoti atzinīgi novērtēja prof. E. Foldāta devumu bioloģijas zinātnes attīstībā, 1993. gadā viņu ievēlot par LZA ārzemju locekli.

Profesors E. Foldāts aizgājis Mūžības ceļos, bet viņa diženais veikums dzīves laikā padarīja to nemirstīgu gan kā cilvēku, gan arī kā izcilu zinātnieku.

Profesors A. Krauklis ir dzimis un audzis Rīgā. Absolvējis Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas reālklasi 1938. gadā. Seko dažādi gadījuma darbi, karadienests un skolotāja darbs. Studijas LU Medicīnas fakultātē tiek uzsāktas 1942. gadā pēc sekmīgi nokārtota latīņu valodas eksāmena un pabeigtas 1949. gadā.

Pēc ZA aspirantūras beigšanas un disertācijas aizstāvēšanas par tēmu “Tiamīna ietekme uz nosacīti reflektoro darbību” 1952. gadā, profesors sāk strādāt Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā un turpina šo darbu 45 gadus kopā ar studiju biedru institūta zinātnisko direktoru Georgu Šiliņu. Šajā laikā daudz kas tika padarīts. 1965. gadā aizstāvēta doktora disertācija par tēmu “Augstākās nervu darbības pašregulācija”; 1971. gads – ZA korespondētājloceklis, 1977. gads – profesors.

Profesors A. Krauklis ir 170 zinātnisko publikāciju un 3 zinātnisko monogrāfiju autors, saņēmis 6 autorapliecības. Ļoti plašs ir profesora A. Kraukļa darbības lauks jauno zinātnieku audzināšanā. Viņa vadībā izstrādātas 16 doktora disertācijas un 3 habilitētā doktora disertācijas. Ilgus gadus viņš ir bijis Latvijas fiziologu biedrības prezidents, kas deva iespēju profesoram veidot izcilu jauno fiziologu paaudzi Latvijā.

Domāju, ka viss profesora lielais mūža darbs nebūtu veikts, ja viņa spēka avots nebūtu viņa ģimene – sieva doc. Dr. biol. Inta Kraukle, divas meitas un dēls.

Profesoru var raksturot kā cilvēku ar plašu zināšanu loku un dziļu inteliģenci. Jaunākās paaudzes zinātnieki atcerēsies viņu kā zinātnieku, kuram vienmēr varēja palūgt padomu par visdažādākajiem jautājumiem, tai skaitā arī klīniskajā medicīnā. Ja arī kādreiz bija grūti pašam pārvarēt nedrošību un pajautāt, profesors pats “atrada” to, kuram vajadzīga palīdzība. Viņa padomi vienmēr ir bijuši dziļi zinātniski un izteikti ļoti taktiskā veidā, ar sapratni un mīlestību.

Novēlam profesoram Arnoldam Krauklim:

Sit tibi terra levis!

Konkurss

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem pētnieks un asistents neorganiskās, analītiskās, fizikālās ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas nozarēs.

izsludina konkursu uz šādiem akadēmiskajiem amatiem datorzinātnēs:

* vadošais pētnieks (1 vieta),

* asistents (2 vietas).

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un pēdējo 3 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulvārī 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

POLITIKAS ZINĀTNE

Publiskā atbildība Latvijas politikā un pārvaldē
Valts Kalniņš, Tālis Tisenkopfs

Latvijas pārbaudījumi, stājoties Eiropas Savienībā un meklējot stabilu vietu Eiropā
Eduards Bruno Deksnis

SOCIĀLĀ POLITIKA

Valdības deklarētā demogrāfiskā politika un tās īstenojums Latvijā
Iveta Pavlina, Māris Brants

JURIDISKĀS ZINĀTNES: SAISTĪBU TIESĪBAS

“Eiropas līgumu tiesību principi” un Latvijas civiltiesības
Kalvis Torgāns

JURIDISKĀS ZINĀTNES: VIDES TIESĪBAS

Latvijas normatīvo aktu atbilstība Orhūsas konvencijai
Ilma Čepāne, Žaneta Matijesku

JURIDISKĀS ZINĀTNES: KRIMINĀLPROCESA TIESĪBAS

Pierādīšanas pienākums un tā tiesiskā reglamentācija: attīstības perspektīvas kriminālprocesa reformas kontekstā
Kristīne Strada-Rozenberga

MĀKSLAS ZINĀTNE

Kara ziņotāju darbība – viena no tiešākām laikmeta izpausmēm nacistiskās Vācijas okupētās Latvijas mākslā
Jānis Kalnačs

ETNOPSIHOLOĢIJA

Latvieši. Psiholoģiskā portretējuma mēģinājums
Ilga Apine

AKADĒMIJAS LOCEKĻA KORESPONDENCE

Pārmaiņas vācbaltiešu etniskās grupas sociālajā struktūrā Latvijā laikā starp pasaules kariem
Vilfrīds Šlaus

ZINĀTNES DZĪVE

Par cerībām un glābiņu: zinātne un ilgtspējīga attīstība
Tālis Tisenkopfs

Ilgtspējīga attīstība – prioritātes Latvijā
Pēteris Cimdiņš

Profesors Jāņa Stradiņa uzruna Rīgas balvas pasniegšanas ceremonijā LZA Rudens pilnsapulce 2002. gada 28. novembrī

2002. gada 28. novembra LZA Rudens pilnsapulcē ievēlētie LZA goda locekļi

Zinātne un zinātnieks Latvijas vēsturē
Jānis Stradiņš

LZA Senāta sēdes

ZINĀTNISKĀS KONFERENCES

Zvanveida kausu kultūras simpozijs Poznaņā
Ilze Loze

KRITIKA. BIBLIOGRĀFIJA

Pirmā salīdzinājumu vārdnīca latviešu dialektālajā leksikogrāfijā
Elga Kagaine

INFORMĀCIJA

Jaunu informācijas meklēšanas tehnoloģiju izmantošanas iespējas Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā
Pēteris Briedis

LZA un Latvijas zinātnes dzīves hronika. 2002. gada maija-decembris

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis Jurijs Uržumcevs (29.04.1929.–30.12.2002.)

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Alberts Skudra (12.07.1925.–06.01.2003.)

Informācija autoriem

BIBLIOGRĀFIJA

MĀRCIS LEJA

aizstāvēs promocijas darbu “Duodenogastrālā atviļņa diagnostika un saistība ar klīniskajiem simptomiem” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: Dr.h.med., profesors Limas Kupčinskas (Lietuva), Dr.h.med., asoc. profesors Agris Martinsons (Latvija), Dr.med. Pauls Zlemets (Latvija).

Ar darbu var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotēkā.

* * *

2003. gada 10. martā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

INGA BŪMANE

Tēma: “Nemateriālo aktīvu grāmatvedības metodoloģiskās problēmas Latvijas Republikā”.

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors V. Praude, D r.habil.oec., profesors Ē. Figurnovs, Dr.oec., asoc. profesors S. Keišs.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2003. gada 26. martā plkst. 15.00 RTU Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P – 16 atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā 6, 405. auditorijā

TATJANA FIĻIPOVA

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Cilindriskas virsmas trīs dimensiju formas noviržu parametru noteikšana” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: profesors Dr.sc.ing. R. Dorošenko (Rīgas Tehniskā universitāte), profesors Dr.hab.sc.ing. J. Cimanskis (Latvijas Jūras akadēmija), docente Dr.sc.ing. A. Čukure (Latvijas Lauksaimniecības universitāte).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

2003. gada 28. martā plkst. 14.00 Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēžu zālē Akadēmijas laukumā 1 notiks LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēde, kurā

INETA KURZEMNIECE

aizstāvēs promocijas darbu “Žogu nosaukumi latviešu valodas izloksnēs” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.philol. B. Laumane, Dr.habil.philol. P. Vanags, Dr.habil.philol. I. Jansone.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2003. gada 9. aprīlī plkst. 15.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (Visvalža ielā 4a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

ZANDA GŪTMANE.

Temats “Varas tēmas interpretācija Raiņa nepabeigtajā traģēdijā “Kajs Grakhs” un Mārtiņa Zīverta nepabeigtajā lugā “Ifigenija””.

Recenzenti: Dr.h.filol. Viktors Hausmanis, Dr.filol. Gunārs Bībers, Dr. filol. Ojārs Lāms.