Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2003. gada  31. marts: 6 (256)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Izglītība, zinātne un komercializācija

– Parku jēdziens kā tāds ir ļoti populārs un tiek lietots dažādos kontekstos, bet zinātnes un tehnoloģiju parku kustība ir radusies 60. gados, ļoti strauji attīstījusies 80. un 90. gados un joprojām tiek uzskatīta par efektīvu metodi, kā savest kopā augstāko izglītību un zinātni jaunu tehnoloģiju izstrādāšanai. Šādos parkos apvieno cilvēkus, kas spēj radīt smalku zinātni, augstas tehnoloģijas un kas spēj šīs tehnoloģijas komercializēt. Papildus uzdevumi ir intelektuālā īpašuma aizsardzība un pētījumu popularizācija sabiedrībā, zinātnes un sabiedrības mijiedarbība.

Ja pirmie divi komponenti ir zināšanu apguve un jaunrade, tātad – izglītība un jaunu zināšanu radīšana – zinātne, tad trešais komponents ir šo sasniegumu komercializācija jeb inovācijas. Arī inovācijas ir divu tipu. Vienas ir tā saucamās fundamentālās inovācijas, kur uz jaunu zinātnes atklājumu vai faktu bāzes tiek radītas jaunas tehnoloģijas. Otras ir, es teiktu, lokālas inovācijas, kur netiek radīts nekas jauns, bet citu sasniegumi pārņemti un lokalizēti savām vajadzībām. Zinātnes un tehnoloģiju parki pa matā orientējas uz augstajām tehnoloģijām, uz fundamentālajām jeb globālajām inovācijām. Cerēt, ka radīsies vīri pelēkos svārkos, kas nāks un taisīs nokias bez izglītības un zinātnes  atbalsta, ir diezgan nereāli. Lai ielauzītos augstajās tehnoloģijās, ir nepieciešami izglītības un zinātnes komponenti.

Sāksim ar izglītību. Vai tā šodien ir tāda, ka to varam pilnīgi, kā stāv likt iekšā šajā modernajā zinātnes un tehnoloģiju kompleksā? Tā tas īsti nav. Jābūt modernām, uz pētījumiem orientētām augstskolām, research university, tādēļ daudzviet ir nepieciešams pārstrukturēt un modernizēt izglītības programmas un radīt labāku mācību bāzi, infrastruktūru. Cik tad mums ir to research university, kur var notikt augsta līmeņa apmācība un zinātniski pētījumi? Pēc pasaules pieredzes tādu nevar būt pārāk daudz. Amerikāņi saka, ka viena tāda pētījumos sakņota universitāte var būt uz 5 miljoniem cilvēku. Latvijā ir 2,3–2,4 miljoni cilvēku, tādēļ mums jāsakopo spēcīgākais, kas mūsu universitātēs ir. Šobrīd tās ir izkliedētas apmēram 200 vietās. Protams, pētnieciskais potenciāls nav jāsavelk kopā fiziski, tas nav ne iespējams, ne vajadzīgs. Taču Zinātnes un tehnikas parks nozīmē universitāšu augtspējīgākās daļas koncentrēšanos.

Tālāk – zinātne. Ne jau visa zinātne mums ir tāda, kas spēj radīt konkurētspējīgas tehnoloģijas un lai šīs tehnoloģijas būtu interesantas komercializācijas mērķiem. Arī zinātni ir nepie ciešams krietni izvērtēt un atbalstīt to virzienu attīstību, kas var būt perspektīvi inovāciju aspektā.

Tieši zinātniskā izcilība ir ārkārtīgi nozīmīga gan studiju attīstībai, gan arī tam, lai savus pētījumus varētu komercializēt. Labs piemērs ir mūsu magnētiskā hidrodinamika – tā pasaules firmu uzticību tā īsti ieguva tikai pēc tam, kad tika izdarīts Rīgas dinamo eksperiments, ar kuru tā ieguva pasaules atzinību. Ja jau šie kungi spēj veikt tādus eksperimentus, tad tie spēs strādāt arī pie praktiski vajadzīgām problēmām. Tāpēc par Zinātnes un tehnoloģiju parka pirmo elementu kļuva magnetohidrodinamikas un nanomateriālu vienība, kas veidojas uz LU Fizikas institūta un RTU Neorganiskās ķīmijas institūta bāzes. Protams, ka tā ir neliela vienība, bet Zinātnes un tehnoloģiju parka projekts ir tik liels, ka to ar vienu rāvienu nepacelt, tādēļ ir jāveic mazi solīši, un MHD un nanomateriālu vienība ir tāds pirmais solītis.

Kādi vēl varētu būt perspektīvie pētījumu virzieni? Katra augstskola meklē savā lauciņā. Kad Jelgavā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes kopsēde par jaunām tehnoloģijām Latvijas lauku attīstībai, es runāju par agrobiotehnoloģijas perspektīvām. Tas ir ārkārtīgi pozitīvs un mūsu nišai pasaules zinātnes kontekstā piemērots virziens. Latviešiem ir raksturīga sevis nenovērtēšana. Mēs darīsim to, kas jau visur citur tiek darīts un ir pierādījis savu spēju attīstīties un kur tagad ir drausmīga konkurence… Piemēram, informāciju tehnoloģijas, kur mēs varējām darboties savas pietiekami labās izglītības dēļ, jo pratām pat uz milzu lampu mašīnām dabūt labus rezultātus. Informāciju tehnoloģijas kopš 2000. gada piedzīvo lejupslīdi, pie tam mums ir radusies liela konkurence ne tikai rietumos, bet arī austrumos – Baltkrievijā, Indijā. Agro- un vides biotehnoloģijā konkurence ir mazāka, un tas varētu būt mūsu specifisks virziens. Esošā pārtikas rūpniecība ražo produkciju ar mazu pievienoto vērtību. Agrobiotehnoloģija varētu to no orientēt uz krietni augstāku pienesumu. Perspektīva ir arī mežzinātne. Zāģējamie meža resursi izsīkst, tādēļ īpašu uzmanību jāpievērš mežu atjaunošanai. Tur ir ļoti lielas iespējas jaunu koku šķirņu veidošanā, piemēram, pret kaitēkļiem specifiski rezistentu šķirņu veidošanā. Ne ar gēnu inženieriju, jo daudziem nepatiks ģenētiski modificēti koki, bet tomēr ar jaunajā biotehnoloģijā sakņotām metodēm. Šī niša ir mūsējā, lokālā, jo tajā mums ir gan labi zinātnieki, gan iekšzemes pieprasījums.

Es teiktu tā – ilglaicīgā perspektīvā Zinātnes un tehnoloģiju parks ir tāds projekts, kas būtībā maina izglītības un zinātnes telpu. Tas ir valsts attīstībai nozīmīgākais projekts, kāds vien iedomājams, lai palīdzētu mums kļūt par modernu Eiropas valsti. Protams, var izvēlēties arī tādu stratēģiju, lai Latvija kļūtu par Eiropas rezervātu, šūdināt tautastērpus un koklēt, bet diez vai mēs šajā ziņā spētu konkurēt ar Spāniju vai Slovēniju. Un diez vai tā ir tā attīstība, kādu mēs vēlētos.

Par naudu. Kopējās Latvijas Zinātnes un tehnoloģiju parka iz maksas varētu būt 200 miljoni latu. Tur būtu iekļautas LU, RTU, RSU, LLU studijas, pētniecība un tehnoloģijas. Tā kā tādas naudas budžetā nav, tad mēs pamatā orientējamies uz pie saistāmo naudu. No ārzemju līdzekļiem pašlaik mums ir pieejami PHARE programmas līdzekļi. Ar 2004. gadu Latvijai būs pieejami Eiropas strukturālie fondi – sociālās attīstības fonds un reģionālās attīstības fonds, kuru Latvijai atvēlētos līdzekļus ierēdņi jau ir veikli sadalījuši un tikai ar lielām pūlēm izdevās zinātnei un tehnoloģijām izkarot 0,1 miljardu eiro (no abu pēdējo fondu ap mēram miljarda eiro uz trim gadiem). ZTP nav vienīgais projekts šajā sadaļā, būs arī citi ar zinātni un tehnoloģijām saistīti projekti. Tā naudiņa, protams, ir vairāk nekā nekas, taču tomēr nepie tiekami. Kāpēc? Tāpēc, ka šo fondu naudu var dabūt tikai ar pašas valsts budžeta līdzdalību. Tā nu iznāk, ka zinātnei tiek iegriezts divkārt – mēs ne tikai saņemam mazu budžeta finansējumu, bet maz arī varam dabūt klāt.

Par psiholoģisko gatavību. Izpratne par modernizācijas nepieciešamību ir, arī par to, ka mūsdienu speciālistam jābūt pie tiekami universāli izglītotam. Protams, pamatā jābūt dziļām speciālām zināšanām dabas zinātnēs vai inženierzinātnēs, bet jābūt arī  komercializācijai nepieciešamām zināšanām – intelektuālā īpašuma aizsardzībā, vadībzinātnē utt. Tās ir jāapgūst, lai spētu strādāt gan pētniecības virzienā, gan komercializācijas vir zienā. Pašlaik mums ir pētnieki un ir tādi, kas zina tikai biznesu un ir gatavi vadīt visu – no tramvaja līdz valstij. Taču, ja runa ir par kādu konkrētu lietu, kas būtu jānovada no idejas līdz ražošanai, tad tas tik vienkārši nemaz nav. Ir daudzi piemēri, kad šāda divvirzienu izglītību kombinācija ir bijusi ļoti sekmīga. Tā ir radušās biotehnoloģiju firmas, attīstījušās informāciju tehnoloģijas.

Formulējums. Savelkot kopā visu iepriekšsacīto, es Latvijas Zinātnes un tehnoloģiju parku īsumā formulētu tā:

Latvijas Zinātnes un tehnoloģiju parkam jākļūst par Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts augstākās izglītības un ekonomiskās izaugsmes dzinējspēku. Tā kompetencē būs zināšanu propagandēšana un popularizēšana pie augušajiem un bērniem. Jo kā citādi mēs tiksim pie labiem studentiem, labiem zinātniekiem un perspektīvu saskatošiem ierēdņiem?

LZA Senāts godina Pauli Lejiņu
un apstiprina jaunus goda doktorus

LU Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks akadēmiķis Andris Krūmiņš ziņoja par 1978. gadā dibinātā institūta zinātniskiem un organizatoriskiem pasākumiem, kas tam ļāvis ne tikai pār dzīvot grūtos laikus, bet arī rekonstruēt ēku, iegūt EK Ekselences Centra statusu 2001.–2003. gadam, piesaistīt līdzekļus EURATOM asociācijas ietvaros (3 projekti), sekmīgi strādāt pie aparatūras atjaunināšanas u.c. Taču problēmas institūtam ir tādas pašas kā Latvijas zinātnei kopumā. Vidējais zinātnieku vecums – 54–55 gadi, maģistri un doktoranti aiziet strādāt uz ārzemēm, nepieciešams atjaunināt zinātnisko infrastruktūru utt. Nepietiekams vietējās rūpniecības līmenis un ieinteresētība, lai varētu realizēt konkrētas izstrādnes ir neliela sadarbība ar Alfu, Sidrabi, Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcu, Alfu Pro, Baltic Scientific Instruments).

LZA korespondētājlocekļa Ineša Feldmaņa stāstījums par viņa pētniecības darbu tematiku Senāta locekļiem lielā mērā bija atklājums, jo vairāk ierasts uzklausīt LU Latvijas vēstures institūta līdzstrādniekus. Zinātniskais darbs, kas norit LU Vēstures un filozofijas fakultātē, ir mazāk zināms.

Senāts apstiprināja Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas lēmumu piešķirt goda doktora zinātniskos grādus: Dr.h.c.agr. – Pēterim Bušmanim, Dr.h.c.med. – Gunai Dambītei, Dr.h.c.biol. – Jānim Rukšānam un Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas lēmumu piešķirt goda doktora grādu literatūrzinātnē Ilgonim Bērsonam.

Dr.sc.ing. Pēteris BUŠMANIS

Dzimis 1941. gada 18. decembrī Rīgā. Beidzis LLU Hidromeliorācijas fakultāti (1945); lauks. zin. kand. (1973), Dr.sc.ing. (1993). Strādā LLU dažādos amatos kopš 1965. gada. Zemes ierīcības un meliorācijas fakultātes prodekāns, dekāns, LLU mācību prorektors, kopš 2001. gada – rektors. Zinātniskā darba virzieni: ūdenssaimniecība un meliorācija, ilgtspējīga lauku attīstība, vides politika. Vada kopējos pētniecības projektus ar Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitāti, Zviedrijas Lauksaimniecības mehanizācijas institūtu, Dānijas Vides aizsardzības aģentūru. Kopš 1999. g. vada LZP granta tēmu “Lauksaimniecības ietekme uz ūdens resursu kvalitāti”, piedalījies ES 5. ietvara programmas projektā “Centrālās un Austrumeiropas valstu ilgtspējīga lauksaimniecība”. Publicējis ap 130 rakstu un grāmatu. LLMZA viceprezidents.

Dr.habil.med. Guna DAMBĪTE

Oftalmoloģe Guna Dambīte dzimusi 1922. gada 16. jūnijā Rīgā. Beigusi LVU Medicīnas fakultāti (1946). Pēc doktorantūras beigšanas aizstāvēta medicīnas zinātņu doktora disertācija (1967), kuras materiāli apkopoti monogrāfijā, kas 1971. gadā iz  dota Maskavā. No 1980. gada strādā RMI Ārstu un provizoru kvalifikācijas celšanas fakultātē kā profesore-konsultante, lasot lekcijas kursantiem, konsultējot slimniekus un operējot – galvenokārt implantējot mākslīgās lēcas. Daudzkārt papildinājusies lielākos PSRS oftalmoloģijas un ārstu kvalifikācijas celšanas institūtos Maskavā, Ļeņingradā, Odesā, Kijevā. 1985. gadā akad. S. Fjodorova klīnikā apguvusi mākslīgās lēcas implantācijas tehniku, ko ieviesusi Rīgas 7. klīniskajā slimnīcā, kur to tagad veic visi ķirurgi. Galvenais zinātnisko pētījumu virziens – jaunas acu slimību ārstēšanas un operāciju metodes, acu traumu profilakse un ārstēšana un redzes invalīdu rehabilitācija. Kopējais publikāciju skaits – 119, ir 8 autorapliecības par izgudrojumiem. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2002). Valsts emeritētā zinātniece (1997).

Jānis RUKŠĀNS

Selekcionārs Jānis Rukšāns dzimis 1946. gada 5. septembrī Rīgā. Beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu (1966), LLU (1973). Strādājis LU Botāniskajā dārzā un Nacionālajā botāniskajā dārzā, kur vācis materiālus Baltijas dendroflorai. No 1972. līdz 1991. gadam strādājis žurnālā “Dārzs un Drava” (no 1977. gada – galvenais redaktors). Patlaban strādā Cēsu rajona Rozulā personiskajā sīpolpuķu audzētavā, kur savākta Latvijā vislielākā sīpolaugu kolekcija (pāri par 4000 dažādību).

Piedalījies 26 zinātniskās pētniecības ekspedīcijās uz Vidusāziju, Krimu, Kaukāzu, Tālajiem Austrumiem, Urāliem, Karpatiem, Turciju. Noskaidroti nozīmīgi dati par daudzām sīpolpuķu ģintīm un sugām, atklātas jaunas sugas. Selekcionējis pāri par 500 jau nu sīpolpuķu – tulpju, narcišu, cīrulīšu, krokusu – šķirņu.

1998. gadā apbalvots par Triju Zvaigžņu ordeni par sasniegumiem selekcijā un aktīvu sabiedrisko darbību Atmodas laikā. Goda raksti un diplomi Latvijā un ārzemēs par izcili skaistu dekoratīvu sīpolpuķu šķirņu izveidi.

Ilgonis BĒRSONS

piektdien, 2003. gada 4. aprīlī plkst. 10.00
LZA Augstceltnē Akadēmijas laukumā 1, II stāva sēžu zālē
Par pētījumiem Letonikā (27. sēde)

Pēterburga un Latvija kultūrvēsturisko sakaru skatījumā

Ziņojumi:

LZA prezidents Jānis Stradiņš –
Pēterburga–Latvijas valsts darbinieku un zinātnieku izglītošanās centrs,

Valsts Mākslas muzeja direktore Māra Lāce –
Pēterburgas Mākslas akadēmijas dāvinājums Rīgas pilsētai,

LZA goda doktors Kārlis Ēriks Arons –
Latviešu korporāciju sākumi Pēterburgā,

Vēstures doktors Raimo Pullats (Tallina) –
Igauņi un latvieši Pēterburgā,

LZA īstenais loceklis Arnis Vīksna –
Kara Medicīnas akadēmija un Latvijas ārsti,

Mākslas zinātniece Ināra Bužinska –
Latvija un Pēterburga: ieskats 20. gs. kultūras sakaros,

Inženierzinātņu doktori Helmuts Guļevskis, Ilgars Gros valds –
Augstākā tehniskā izglītība Latvijā un Pēterburga,

Mākslas zinātniece Aija Brasliņa –
Pēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme latviešu nacionālās mākslas attīstībā,

Folkloriste Māra Vīksna –
Pēterburga un latviešu folklora,

LZA korespondētājlocekle Daina Nītiņa –
Augusta Bīlenšteina pētījumi un Pēterburga,

Laikraksta “Jūras Vēstis” redaktors Gints Šīmanis –
Krišjānis Valdemārs, Pēterburga un latviešu kuģniecības sākumi,

LZA īstenais loceklis Ēvalds Mugurēvičs –
Pēterburga un Latvijas arheoloģija,

Vēsturnieks Aldis Upmalis –
Pēterburgas cenzora Mārtiņa Remiķa (1845–1921) pie zīmes,

Sarunā tika pieminēts arī viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta Latvijas arhitektiem, LZA akadēmiķis, profesors Artūrs Krūmiņš (1897–1969). Tieši pirms 100 gadiem viņš sacerēja pirmās latviešu operas “Baņuta” libretu, spoži nodemonstrējot savas profesijas pārstāvju daudzveidīgās spējas dažādās kultūras nozarēs.

Tika pārrunāti LZA Augstceltnes zemesgabala teritorijas sakopšanas jautājumi un analizēta tuvākās apkārtnes apbūves iespējamība. Sanāksmē tika demonstrēts Akadēmijas laukuma apbūves priekšlikums, kas izstrādāts RTU Arhitektūras fakultātē. Sanāksmes dalībnieki bija vienisprātis, ka pašreizējā Akadēmijas laukuma teritorija ir telpiski izirusi un pilsētbūvnieciskā skatījumā tukša vide.

Tika uzsvērts, ka pēdējā laikā Rīgas vēsturiskā centra zonā uz celta virkne celtņu, piemēram, administratīvā ēka Kronvalda parkā, autostāvvieta “Jēkaba arkāde”, tirdzniecības centrs “Triangula bastions” un citas, kas neatbilst Rīgas apbūves tradīcijām, vides kontekstam un spēkā esošā attīstības plāna prasībām un noteikumiem. Tās izkropļo pilsētas tēlu un faktiski liedz iespēju atrisināt aktuālas transporta problēmas. Sevišķi satraucošs šajā ziņā ir topošais tirdzniecības un kinozāļu komplekss “Stockman”. Prognozējamas jaunas pilsētbūvnieciskas kļūdas sakarā ar Ledus halles celtniecību, Autoostas pārbūvi un citām iecerēm. Joprojām neefektīvi norit Rīgas vēsturiskā centra detālplānojuma izstrādāšana. Nav pieļaujama pašreizējā prakse, ka profesionālus jautājumus izlemj neatbilstošas nozares personas. Pilsētbūvniecība tomēr nav Domes deputātu korpusa kompetences jautājums.

Sanāksmes dalībnieki vienprātīgi nolēma vērst Latvijas Valsts prezidentes, Latvijas Republikas Ministru prezidenta, Latvijas Republikas Ministru kabineta un Rīgas Domes uzmanību uz to, ka steidzīgi jādara viss nepieciešamais, lai:

1) Saeimā beidzot tiktu iesniegts un pieņemts Likums par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu;

2) Rīgas Domes deputāti koncentrētu uzmanību uz to jautājumu izskatīšanu, kuri ir viņu darba kompetencē, bet pilsētbūvniecības jautājumos ievērotu kompetentu arhitektu viedokli;

Prof. I. Feldmanis

1) Latvijas valsts izveidošanās un starptautiskā atzīšana (1918–1922). Publikācijās galvenā vērība ir veltīta Latvijas diplomātu cīņai par valsts de iure atzīšanu;

2) Latvijas starptautiskā situācija un ārpolitika starpkaru periodā (1918–1940). Pētījumos aplūkota lielvalstu politika Baltijā, Baltijas valstu sadarbības centieni, Latvijas ārpolitiskā stratēģija un drošības nostiprināšanas centieni;

3) K. Ulmaņa autoritārais režīms, tā iekšpolitika (1934–1940). Publicētajos rakstos ir mēģināts salīdzināt K. Ulmaņa autoritāro režīmu ar citiem analoga rakstura režīmiem Austrumeiropā, dot “15. maija Latvijas” politiskās sistēmas raksturojumu, kā arī izvērtēt režīma politiku mazākumtautību jomā;

4) Latvijas vāciešu politiskā darbība un izceļošana (1918–1941). Pētījumos liela uzmanība ir veltīta vācu mazākumtautības galveno organizāciju nacifikācijas norisei 30. gados, no dažādiem aspektiem izvērtēta vietējo vāciešu izceļošana un tās sekas. Atsevišķās historiogrāfiska rakstura publikācijās ir mēģināts izanalizēt arī to, kā Latvijas vēsturnieki dažādos laika posmos ir vērtējuši vācbaltiešu lomu Latvijas vēsturē;

5) Vācijas un Latvijas attiecības (1933–1940). Līdzšinējās publikācijās ir iztirzāti dažādi abu valstu politisko un ekonomisko attiecību aspekti;

6) nacistu okupācijas politika Latvijā (1941–1945). Latvijas vēsturnieku komisijas finansēto pētījumu ietvaros ir publicēti raksti, kuros Latviešu leģiona izveidošana un darbība skatīta un vērtēta visu nacistu okupēto un pārvaldīto zemju militāro formējumu pastāvēšanas un funkcionēšanas kontekstā. Šāds skatījums ir vēsturiski pamatots un paver plašas iespējas salīdzinājumam. Tas parāda, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions Eiropā nebija nekāds izņēmums, un ļauj pretnostatīt, piemēram, latviešu leģionāru cīņas motīvus citu ieroču SS karaspēka nevācu vienību cīņas mērķiem.

Zinātniski pētnieciskās intereses lielākoties tiek realizētas, piedaloties (arī kā vadītājam) dažādu zinātnisko projektu izstrādē. Pēdējos desmit gados ir nobeigts darbs 13 dažādos zinātniski pētnieciskos projektos, no kuriem trīs bija starptautiski projekti. Pašlaik esmu iesaistījies vēl sešu zinātniski pētniecisku projektu izstrādē, no kuriem vadu divus, to skaitā arī vienu nosacīti starptautisku projektu, kas paredz uzrakstīt un Maskavā krievu valodā izdot “Latvijas 20. gadsimta vēsturi”.

Kopējais publikāciju skaits – ap 170, no kurām piecas ir individuālās vai kolektīvās monogrāfijas, bet septiņas – individuālās vai kolektīvās mācību grāmatas vai mācību līdzekļi. Esmu līdzdarbojies arī trīs dokumentu krājumu sastādīšanā, komentēšanā un rediģēšanā.

Tapšanas stadijā atrodas monogrāfija “Vācija, Latvija un vācbaltieši (1933–1940)”, kuru iecerēts pabeigt šā gada rudenī. Galvenais izpētes objekts – Vācijas un Latvijas attiecības, kuras tiek aplūkotas gan Eiropas starptautisko norišu kontekstā, gan arī, izejot un vadoties no Vācijas un Latvijas politiskajām un ekonomiskajām interesēm. Turklāt vienlaikus ir kritiski izvērtēts abu valstu attiecību svarīgāko problēmu risinājums līdzšinējā historiogrāfijā. Pamats – dažādu izcelsmes avotu pretnostatījums un salīdzinājums.

Vācijas un Latvijas attiecības 30. gados ir ļoti daudzšķautnainas, un tās analizējot, izvirzās dažāda rakstura pētniecības problēmas, kuru vidū varētu minēt, piemēram, šādas:

a) kontinuitāte vai diskontinuitāte Latvijas un Vācijas attiecībās pēc nacistu nākšanas pie varas;

b) nacistu ilgtermiņa plānu ietekme uz Vācijas konkrēto politiku Baltijā, resp. Latvijā;

c) cik adekvāti vai neadekvāti Latvijas ārpolitiskā vadība novērtēja Vācijas draudus un kā tas ietekmēja abu valstu attiecības;

d) Vācijas ārpolitikas “ideoloģizācija” un tās izpausmes attiecībās ar Latviju;

e) subjektīvais faktors (piemēram, tā vai cita vācu sūtņu personīgā ietekme) Latvijas un Vācijas attiecību veidošanā;

f) norēķinu sistēma Latvijas un Vācijas tirdznieciskajās attiecībās (cik tā izdevīga vai neizdevīga vienai vai otrai pusei);

g) vācbaltiešu faktors Latvijas un Vācijas attiecībās;

h) Vācijas faktora vieta un nozīme Latvijas ārpolitiskās vadības apsvērumos pēc Moltova–Ribentropa pakta noslēgšanas;

i) Vācijas Heim-ins-Reich Politik un vācbaltiešu izceļošana;

j) Vācijas un Latvijas neuzbrukšanas līguma vispusīgs izvērtējums tā laika starptautisko attiecību kontekstā un Latvijas ārpolitisko interešu aspektā;

k) Vācijas attieksme pret Latvijas un citu Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā.

30. gados vācbaltiešu darbība Latvijā bija nozīmīga un svarīga Latvijas un Vācijas attiecību problēma. Vācbaltiešu faktors jūtami, bet ne izšķiroši ietekmēja abu valstu savstarpējās politiskās attiecības. Visai bieži, vismaz formāli, Latvijas un Vācijas attiecību degpunktā izvirzījās jautājumi, kas bija saistīti ar vāc baltiešu stāvokli, prasībām, rīcību un politisko orientāciju. Šādu situāciju noteica vairāki momenti: a) Vācija savā politikā ierādīja vācbaltiešiem redzamu vietu. Berlīnei viņi bija “aprūpes” objekts, kura norisinājās t. s. “vācietības” politikas (Deutschtumspolitik) ietvaros. Šīs politikas galvenais mērķis bija pakļaut ārzemēs dzīvojošos vāciešus Vācijas virsvadībai un padarīt tos par vācu ārpolitikas “paklausīgu instrumentu”; b) Latvijas iekšpolitiskie pasākumi visai bieži aizskāra vācbaltiešu intereses. K. Ulmanis nevairījās saasināt attiecības ar viņiem. Vācijas skatījumā Latvijas valdības iekšpolitika bija izteikti antivāciska; c) pašu vācbaltiešu politiskie centieni un mērķi. Pēc 1933. gada viņu nostāja pret Latvijas valsti kļuva arvien nelojālāka. Vācbaltiešu vidū nostiprinājās vietējie nacionālsociālisti (galvenais nacisma spēks – t. s. “Kustība” vai Bewegung). “Kustībnieki” par savu galveno uzdevumu uzskatīja darbību vienīgi Vācijas interesēs. Viņi 30. gados pakāpeniski pakļāva savai ietekmei galvenās vācbaltiešu organizācijas.

Ļoti svarīgi ir noskaidrot, cik nopietni Vācijas ārpolitiskā vadība 1940. gada jūnijā, neskatoties uz Molotova–Ribentropa paktu, apsvēra iespēju nepieļaut to, ka Padomju Savienība okupē Baltijas valstis. Vairāki dokumenti apstiprina šādu nodomu esamību. Vāciju baidīja stratēģiskā stāvokļa krasa pasliktināšanās un tās ekonomisko interešu apdraudējums. Šajā sakarā izvirzās arī jautājums par Latvijas valdības rīcību. Vai tā darīja visu iespējamo, lai nostiprinātu Vācijas ieinteresētību Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanā?

Kad jau bijām vienojušies, ar ko sāksim, kad rektors Juris Zaķis bija pierunāts pasākumu atbalstīt, man bija jāierodas Latvijas Universitātes vadības kārtējā sēdē, kurā bija jāpieņem lēmums, ko ar mūsu trako ideju iesākt. Nevaru apgalvot, ka visi priekš likumu uzņēma ar sajūsmu, un to varēja saprast: kur radīsies nauda liela trūcīguma apstākļos. Atceros, ka kāda no augsti stāvošām personām pateica: “Jūs Universitātei uzkārsiet akmeni kaklā un mums tas būs jānes”. Atbildēju – nezinu, kā radās tāda drosme –: “Neprasīsim vairāk par sesto septīto daļu no nepieciešamā finansējuma”. Diez vai kāds noticēja. Taču pozitīvs lēmums tika pieņemts, to 1993. gada 31. martā atbalstīja LU Senāts un vajadzēja sākt strādāt. Un, kaut kopš paša sākuma žurnāls nes Latvijas Universitātes vārdu, līdz pat pēdējiem gadiem Universitātes daļa kopējos izdevumos nepārsniedza tajā svarīgajā sēdē manis vieglprātīgi apsolīto.

Žurnāla darbība, vismaz teorētiski, allaž ir aptvērusi visu Latviju, un mums bija nepieciešams savs rēķins bankā. Tādēļ LU vadība piekrita, ka tiks dibināts fonds. Dibinātāju pilnsapulce notika 1994. gada 8. jūnijā un uz izdevuma  vāka bez Latvijas Universitātes sākām drukāt Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Zinātnieku savienības, Pasaules brīvo latviešu apvienības  un citu institūciju nosaukumus. Likās, ka, žurnālam oficiāli pārtopot par visas Latvijas izdevumu, palielināsies iespējas to finansēt. Taču nekas nemainījās, kaut arī griezāmies pēc palīdzības pie toreizējiem augstākajiem valsts vadītājiem.

Pie zaudējumiem žurnāla darbībā jāpieskaita tas, ka, neskatoties uz mūsu pašu un Zinātņu akadēmijas vadības pūlēm, neizdevās panākt, lai izdevums būtu kopīgs visām Baltijas valstīm. Lietuvieši pēc kāda laika atjaunoja savu pirmskara “Revue Baltique”, bet nezinu, vai pēdējos gados savu žurnālu ir izdevies radīt igauņiem. Mēģinājumi bija.

Naudas meklēšana, protams, bija ļoti nepatīkama darbošanās un par to bija jāatbild galvenajam redaktoram. Mazāk par pusi no visiem izdevumiem allaž esam seguši no Latvijas Zināt nes padomes ikgadējā piešķīruma, pēdējos gados vairāk par trešdaļu izdevumu apmaksā LU. Bet trešdaļa naudas visu laiku bija jāgādā pašiem. Tas nozīmēja griezties pie visiem iespējamiem fondiem, pie daudzām vēstniecībām un citām institūcijām un lūgt, lūgt, lūgt. Katrs, kas ir tā staigājis apkārt ar cepuri rokā, lai paveiktu kaut ko, kas it kā valstij ir nepieciešams, bet kam naudas pietrūkst, zina, cik grūti ir pārdzīvot daudzos atteikumus. Ziedotāju vidū īpaši dāsna ir bijusi Pasaules brīvo latviešu apvienība, kas mums ir palīdzējusi arī nesen, kad citi atteicās to darīt. Pēdējos gados bijām spiesti pāriet uz citādu taktiku – žurnāla elementārai izdzīvošanai nepieciešamo izdevumu daļu prasīt no  institūcijām, kuru autori visvairāk piedalās attiecīgajā numurā. Bet arī šīs iespējas ir gandrīz izsīkušas. Un grūti ir vēl kaut ko lūgt no autoru kolektīviem,  jo 2002. gada 6. maijā dibinātāju pilnsapulce nolēma pieprasīt, lai raksti tiktu iesniegti angļu valodā.

Ne man spriest par to, cik nozīmīgs ir mūsu veiktais darbs, jo es allaž esmu neapmierināts un atceros tikai, kādas negaidītas grūtības ir bijis jāpārdzīvo daudzu numuru izdošanā – raksti bieži ienāk ar nokavēšanos un ne vienmēr atbilstošā kvalitātē, joprojām ir ļoti grūti nodrošināt nevainojamu angļu valodu, atgadās kļūdas, kuras rodas tādēļ, ka izdevums netop vienā vietā un nevienam darbs pie žurnāla nav pamatnodarbošanās. Tikai nesen, pateicoties Filoloģijas fakultātes dekānes Janīnas Kursītes atsaucībai, mēs ieguvām savu istabiņu un tikai šogad būs nepieciešamā trijotne – savs labs dators, printers un kopējamā mašīna. Līdz šim iztikām ar Moderno valodu fakultātes inventāru. Paldies par to bijušajam dekānam Edgaram Ošiņam un pašreizējai dekānei Ingrīdai Kramiņai!

Varbūt būtiski tomēr ir tas, ka žurnāls ir katru gadu iznācis četras reizes kā plānots un katrs numurs ir par vienu plašu tēmu, ka tam ir abonenti, ka rakstu autoriem ir ko pasniegt ārzemju kolēģiem, ka ir ar ko apmainīties lielākajām Rīgas bibliotēkām, kā rezultātā “Humanities and Social Sciences. Latvia” ir atrodams daudzu jo daudzu labāko ārzemju grāmatu krātuvju katalogos.

Žurnāls “Humanities and Social Sciences. Latvia” oficiāli pieder pie izdevumiem, kas Latvijā ir pieskaitīti pie prestižākajiem. Bet šo gandrīz desmit gadu laikā nav audzis nelielais to cilvēku skaits, kuri man zvana vai raksta e-pasta vēstules ar lūgumu publicēt viņu apcerējumus. Neraugoties uz to, ka angļu valodas pratēju skaits ir krietni palielinājies, nav tomēr augusi vairuma potenciālo autoru sapratne par to, kā ir jāraksta, lai viņus varētu novērtēt starptautisks lasītājs. Redakcijai reižu reizēm arī jālūdz autori viņu minēto cilvēku vārdus rakstīt pilnībā, jo angliski nevar būt J.Pastaliņa vai I. Čība. Autoriem lielas grūtības sagādā daudzu cittautībnieku vārdu un uzvārdu pareiza uzrakstīšana – tie jau gadsimtiem Latvijā ir pazīstami tikai kā latviskojumi. Ir liela nepieciešamība pēc vārdnīcas, kurā parādītos vismaz pie mums pazīstamāko vārdu un uzvārdu oriģinālrakstība.

Šīs pārdomas, sagaidot žurnāla desmitgadi, jānobeidz ar domu: nepietiek ar to, ka visi teic: “Šāds izdevums Latvijai ir ļoti nepieciešams”. Ko līdz uzslavas, ja sagādātā nauda tik tikko ļauj izdzīvot. Ir nepieciešamas pārmaiņas žurnāla vadībā, kuras nav iespējamas bez prāvākiem līdzekļiem, jāsāk kādam pamatīgi strādāt ar internetu. Un nav jābrīnās par to, ka ārzemēm domāts žurnāls angļu valodā izmaksā daudz dārgāk kā līdzīgs vietējai lietošanai domāts izdevums.

Galvenais redaktors,
LZA īstenais loceklis Viktors Ivbulis

Latvijas Zinātnes padomē

2003. gada 18. martā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu “Par zinātnisko darbību” (20.05.98), “Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem” (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99.) un LZP promocijas padomju komisijas š. g. 17. februāra sēdes slēdzienu, nolemj:

1.1. Piešķirt eksperta tiesības zinātņu nozares “Vēsture” apakšnozarēs “Latvijas vēsture” un “Historiogrāfija un vēstures palīgzinātnes” LU Latvijas Vēstures institūta direktoram Dr. habil. hist. Jānim Bērziņam.

1.2. Iekļaut Dr. habil. hist. Jāni Bērziņu LU Vēstures nozares promocijas padomes sastāvā, apstiprinātā 25.01.2000., nosauktajās apakšnozarēs.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

* * *

2003. gada 18. martā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz LZP promocijas padomju komisijas š. g. 17. februāra sēdes slēdzienu, nolemj:

1. Iekļaut LZP Vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu saraksta 2. daļā šādus žurnālus:

1.1. Journal of Baltic Science Education. Izd. Scientific Methodical Center “Scientia Educologica”, Lietuva.

1.2. Journal of Dispersion Science and Technology. Izd. Marcel Dekker, Inc.

Latvijas zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

* * *

Rīga 18.03.03

*) LR IZM pārziņā

Ādolfa Sprūdža piemiņai

Ādolfam Sprūdžam bija ļoti daudzpusīga izglītība. Pēc komercskolas viņš sāka tieslietu studijas Latvijas Universitātē un tās turpināja Tibingenas Universitātē Vācijā. Pēc studiju pārtraukuma sakarā ar darbu Anglijā viņš dabūja stipendiju Lūvenas Katoļu Universitātē Beļģijā un tur ieguva divus licenciāta grādus – tautsaimniecībā un starptautiskajās attiecībās. Pārcēlies uz Čikāgu, ASV, Sprūdžs pēc studijām Rozary koledžā 1961. gadā iegūst maģistra grādu bibliotekāru zinībās.

Starptautisko tiesību laukā Sprūdžam ir īpaša interese par Latviju, un viņa Luvēnas Universitātes diplomdarbu “The Baltic States and the American policy 1940–1953” izmantoja ASV Kongress t. s. Kerstena komitejas ziņojumā kā nozīmīgāko dokumentu angļu valodā par Baltijas valstīm. Tikpat nozīmīgs ir viņa un Armīna Rūša sastādītais, 1968. gadā izdotais rakstu krājums Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa piemiņai “Res Baltica”. Tanī dokumentēta un iztirzāta Baltijas valstu okupācijas neatzīšana brīvajā pasaulē. Šai grāmatai bija liela nozīme starptautiskai informācijai par Baltijas valstīm, jo par to rakstīja daudzos starptautisko tiesību un attiecību žurnālos. No Ādolfa Sprūdža sarakstītajām vai rediģētajām daudzajām grāmatām vēl varētu minēt 1994. gadā iznākušo rakstu krājumu “The Baltic path to independance: An International Reader of selected articles” ar vadošo starptautisko zinātnieku rakstiem, kas ir īpaši noderīgi baltiešu valstsvīriem un diplomātiem. Sprūdžs daudz rakstījis arī dažādos rakstu krājumos, žurnālos un avīzēs angļu, franču, vācu un latviešu valodā. Viņa nozīmīgākie raksti latviešu valodā sakopoti 2000. gadā izdotajā rakstu krājumā “Ardievas laikmetam”, kas ir atrodams arī internetā: http://www.law.uchicago.edu/faculty/sprudzs/index.html

Sprūdžs vienmēr piedalījās latviešu sabiedriskajā dzīvē, jau sākot ar studiju gadiem Vācijā, kad viņš pievienojās akadēmiskajai vienībai “Līdums”.

Lai veicinātu starptautisko atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanai, Ādolfs Sprūdžs 1988. g. Dziesmusvētku laikā Rīgā pārrunāja ar Latvijas Universitātes rektoru Juri Zaķi iespēju Rīgā sarīkot starptautisko tiesību konferenci. Saņemot principiālu piekrišanu, viņš sāka to organizēt, un starptautiskā konference par ekoloģiju un tiesībām Baltijas jūras reģionā notika Rīgā 1990. gadā.

Ādolfs Sprūdžs dzimis 1922. gada 19. septembrī Rēzeknes apriņķa Sakstagala pagastā kā ģimenes trešais dēls. Par viņa izglītības gaitām jau minēts iepriekš. Būdams Anglijā 1967.–69. g., Sprūdžs māca angļu valodu Eiropas strādnieku nometnēs. Pārcēlies uz Čikāgu, ASV, viņš darbojas par tieslietu bibliotekāru, sākumā Ziemeļrietumu un Illinojas Universitātēs, bet, sākot ar 1991. gadu, Čikāgas Universitātē, kur viņš strādā līdz aiziešanai pensijā 1992. gadā un kā emeritus lektors arī pēc tam. Te viņš izveido plašu starptautisko likumu kolekciju. Zinātniskā darbā viņa galvenā interese ir starptautiskie līgumi. Kā izcilu administratoru viņu 1986.–92. g. ievēl par Amerikas Tieslietu bibliotekāru apvienības prezidentu.

Čikāgas laikraksti “Chicago Tribune” un “Chicago Sun” savos Ādolfam Sprūdžam veltītos piemiņas rakstos uzsver viņa cīņu par brīvu Latviju, kā arī tieslietu bibliotēku modernizēšanu un paplašināšanu.

Par aizgājēju sēro viņa ģimene – sieva Janīna, divas meitas, divi dēli un seši mazbērni, darba biedri un paziņas un latviešu saime kā Čikāgā, tā ārpus tās.

Aleksis Dreimanis,
LZA ārzemju loceklis

Konkurss

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendentam vai institūcijai, kas viņu ieteikusi, jāiesniedz padomei šādi dokumenti 2 eksemplāros:

* attiecīgās institūcijas lēmums

* pretendenta biogrāfija (Curriculum vitae)

* doktora diploma kopija

* pretendenta zinātnisko darbu saraksts, kurā atsevišķi norādītas zinātniskās monogrāfijas, zinātniskās publikācijas, konferenču tēzes, autorapliecības un patenti. Šo sarakstu var aizstāt publicēta biobibliogrāfija, kas papildināta ar jaunāko darbu sarakstu.

* pretendenta publicēto mācību grāmatu un metodisko līdzekļu saraksts

* pretendenta vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts

* to starptautisko organizāciju saraksts, kuru darbā pretendents piedalījies vai piedalās, citas aktivitātes.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendenta atbilstību vērtē pēc šādiem kritērijiem:

* zinātņu doktors vai habilitēts zinātņu doktors

* Latvijā ieviestas nozīmīgas izstrādes

* zinātniskā skola, kuru pārstāv pretendenta sagatavoti zinātņu doktori

* patenti un pārdotas licences

* augsts citējamības indekss

* sarakstītās monogrāfijas un/vai mācību grāmatas

* publikācijas starptautiskos žurnālos

* ilgstoši sekmīgi vadīts liels zinātnieku kolektīvs (universitāte, institūts, laboratorija).

Dokumenti jāiesniedz 2 mēnešu laikā no paziņojuma publicēšanas dienas.

Dokumentus pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijā, Akadēmijas laukumā 1 (2. stāvā), LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā.

Padomes sekretāre Dr. Baiba Ādamsone (tālr. 7220725).

* * *

1. Vispārīgie nosacījumi.

1.1. Aleksandrs Ņikonovs (1918.-1995.) – izcils Latvijas un Krievijas lauksaimniecības zinātnieks, talantīgs lauksaimniecības organizators.

1.2. Aleksandra Ņikonova balva iedibināta Latvijas Lauksaimniecības universitātē un ir atzinība par izciliem sasniegumiem ekonomikas zinātnē un par ievērojamu ieguldījumu ekonomikas nozares augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanā.

1.3. Balvu piešķir reizi piecos gados, sākot ar 1998.gadu, atzīmējot A.Ņikonova dzimšanas dienu 19.augustā.

1.4. Balvu piešķir Ekonomikas fakultātes mācībspēkiem, zinātniskā sektora darbiniekiem un citiem Latvijas ekonomikas nozares zinātniekiem par nozīmīgu ieguldījumu zinātniskās pētniecības, mācību un mācību metodiskās literatūras sagatavošanā Ekonomikas fakultātes studentu apmācības vajadzībām.

1.5. Balvu piešķir par atsevišķiem sevišķi nozīmīgiem zinātniskiem pētījumiem, vienotas zinātnisko un zinātniski praktisko publikāciju sēriju, kas sekmējuši Latvijas lauku attīstību, kā arī par oriģinālu mācību un mācību metodiskās literatūras sagatavošanu.

1.6. Balvas piešķiršanai var izvirzīt tikai vienu personu, no autoru kolektīva – galveno autoru.

2. Kandidātu izvirzīšanas noteikumi.

2.1. Kandidātus Aleksandra  Ņikonova balvas piešķiršanai izvirza LLU fakultāšu un institūtu, LLMZA locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību zinātniskie kolektīvi.

2.2. Balvas piešķiršanai nevar izvirzīt agrāk citos konkursos prēmētos darbus.

2.3. Izvirzītais darbs, iesniegums – rekomendācija, ziņas par pretendentu Curriculum vitae formā iesniedzami LLU Zinātnes padomei (Jelgavā, Lielā ielā 2, Zinātņu daļā) ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms balvas izsniegšanas termiņa 2003. gadā līdz 11.septembrim.

3. Balvas piešķiršanas noteikumi un līdzekļi.

3.1. Aleksandra Ņikonova balvas piešķiršanai pēc LLU Zinātniskās padomes ieteikuma izveido komisiju, kuras sastāvu apstiprina LLU rektors.

3.2. Ne vēlāk kā divas nedēļas pirms balvas izsniegšanas komisijas lēmumu iesniedz  LLU rektoram apstiprināšanai.

3.3. Komisijas lēmums ir pamats Rektora rīkojumam par balvas izsniegšanu.

3.4. Balvas summa ir profesora mēnešalgas apmērā. To un noteikta parauga diplomu izsniedz LLU svinīgos apstākļos. 2003. gadā balvu pasniedz LLU Ekonomikas fakultātes 35 gada dienai veltītajā svinīgajā sēdē 11.oktobrī LLU aulā.

3.5. Lēmumu par balvas piešķiršanu publicē LLU laikrakstā un Latvijas oficiālajos laikrakstos.

LLU Ekonomikas fakultāte

* * *

uz akadēmiskajiem amatiem šādās specialitātēs:

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Salaspilī, Miera ielā 3, 202. istabā, tālrunis 7945414.

Pieteikumam pievienot:

1) zinātniskus grādus apliecinošo dokumentu kopijas,

2) CV,

3) publicēto darbu sarakstu,

* * *

LLU SKRĪVERU ZINĀTNES CENTRS
IZSLUDINA KONKURSU

Konkursā uz akadēmiskajiem amatiem var pretendēt zinātnieki, kuru kvalifikācija atbilst likumā “Par zinātnisko darbību” noteiktajām prasībām.

Pieteikumi jāiesniedz līdz 2003. gada 30. aprīlim Skrīveru Zinātnes centrā Padomes sekretārei. Personām, kas iepriekš nav strādājušas SZC, papildus jāiesniedz CV un kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas. Pieteikumā jānorāda, uz kādu akadēmisko amatu vēlas pretendēt, kā arī atbilstošā apakšnozare.

Adrese: Zemkopības institūts – 7, Skrīveri – 1, Aizkraukles raj., LV-5126.

Tālrunis: 5197529, 5197524.

Konference veltīta imitācijas modelēšanas un datortehnoloģiju lietošanai loģistikā, piegādes ķēžu vadībā, multimodālajā transportēšanā, jūras pārvadājumos un ostu vidē.

Konferences mājas lapa: http://st.itim.unige.it/hms2003/

GUNITA ZARIŅA

Recenzenti: Dr.habil.hist. A. Vasks, Dr.hist. M. Auns, Dr.med. R. Jankausks (Lietuva).

Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Universitātes bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 10. aprīlī notiks LU Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertācijas psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 11.00

IEVA BITE

Temats “Saistība starp pieaugušo piesaistes veidiem, bērnības vardarbības pieredzi un vardarbību partnerattiecībās.”

Recenzenti: Dr.habil.psych., LU prof. Ā. Karpova, Dr.psych., Toronto universitātes un LU prof. S. Miezīte, Ph. D., Pensilvānijas universitātes prof. J. Dragūns,

plkst. 13.00

BAIBA MARTINSONE

Temats “Pieaugušo piesaistes izpēte ar pašnovērtējuma me todēm.”

Recenzenti: Dr.habil.psych., LU prof. Ā. Karpova, Dr.psych., Toronto universitātes un LU prof. S. Miezīte, Ph.D., Toronto universitātes doc. E. Ozola.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 15. aprīlī plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

NATAĻJA ROGAĻEVA

Temats “Mācību darbības subjekta īpatnības dažādās izglītības pakāpēs”.

Recenzenti:     D r.habil.paed., LU prof. T. Koķe, Dr.paed., RPIVA prof. A. Petere, ped.zin.dokt., prof. Humanitāro zinātņu akadēmijas īst. loc. I. Koļesņikova (Sanktpēterburga).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 16. aprīlī, plkst. 15.00 Rīgā, Brīvības bulv. 32, 4. auditorijā notiks LU Vēstures zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu par tēmu “Somija Latvijas ārpolitikā 1918.–1940.” aizstāvēs

VALTERS ŠČERBINSKIS

Recenzenti: Dr.hist. I. Butulis, Dr.habil.hist. A. Zunda,

Dr.hist. L. Zemīte.

Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Universitātes bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 24. aprīlī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Stomatoloģijas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

GUNDEGA JĀKOBSONE

aizstāvēs promocijas darbu “Dentofaciālā morfoloģija un oklūzija bērniem ar deguna elpošanas patoloģiju” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesors Andrejs Skaģers (Latvija), valsts emeritētais zinātnieks Jānis Gaujens (Latvija), valsts emeritētā zinātniece Lūcija Treimane (Latvija).

* * *

2003. g ada 25. aprīlī plkst. 16.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Teorētiskās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

ILVA DUĻEVSKA

aizstāvēs promocijas darbu “Rīgas skolas vecuma latviešu meiteņu fiziskās attīstības izvērtējums gadsimta pārmaiņu procesos” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore Līga Aberberga-Augškalne (Latvija), valsts emeritētais zinātnieks Haralds Jansons (Latvija), profesore Jūlija Jampoļska (Krievija).

Kā izkļūt no “Būra”

Kobo Abes “Sieviete smiltīs” un luga “Draugi”, Aleksandra Dimā “Grāfs Monte-Kristo”, Rūdolfa Blaumaņa “Nāves ēnā”, Zigur da Dreimaņa “Es no viņpasaules…”, poļu režisora Jūliuša Mahuļska populārais grāvējs “Uz visu  banku!”, angļu filma “Gladiators” un beidzot Alberta Bela romāns “Būris” – jā, man šīs izjūtas nebūt nav svešas – tu pavisam pēkšņi un negaidīti nokļūsti Būrī un, lai kā arī censtos, netiec vairs ārā. Būrim gluži vienkārši nebija tiesību, bet bija stipri stieņi, tāpēc būris tikai smējās (A. Bels “Izmeklētājs. Būris”, “Liesma” R., 1977, 320. lpp.)

Taču gadījumā ar Alberts Bela romānu “Būris”, manuprāt, situācija nemaz tik bezcerīga nebija. Ja nemākulīgais un visai ne veiksmīgais arhitekts Edmunds Bērzs (par to liecina kaut vai tas, ka astoņos kopdzīves gados ar samērā pievilcīgo sievu Edīti viņi tā arī nebija pamanījušies sev radīt pēcnācējus) būtu zinājis dažus pavisam elementārus fizikas likumus, viņam šajā Būrī būtu sliktākajā gadījumā jāpavada tikai dažas dienas un nebūtu jānomokās ne ar kādu Būra filozofiju.

Un tagad nemākulīgais un visai neveiksmīgais fiziķis Arnis Grants (literārais pseidonīms Ilmārs Bergsons) pavisam ne daudz pacentīsies izklāstīt pats savu versiju par pietiekoši ātru un efektīvu izkļūšanu ārā no Būra – protams, protams, ir jau viegli pamācīt un visai gudri teoretizēt, bet pavisam kas cits ir to visu pašam izbaudīt uz savas ādas. Jā, neapšaubāmi, mūsu aprakstītajā Bela romānā arhitekts Bērzs par savu izdzīvošanu cīnījās ar apbrīnojamu sīkstumu un neatlaidību, beigu beigās viņu taču arī atrada un izglāba (..) Taču pietiek zināt dažus pavisam elementārus Dabas likumus, un tāda Būra problēma nemaz nebūtu radusies.

Pirmkārt, jebkurš ciets ķermenis sakarstot izplešas un atdziestot saraujas – šis Dabas likums uzskatāmi ir atainots arī šajā Alberta Bela romānā. Būra stieņi sasila, bet vakarā, kad viss bija kluss un mežs sastinga salnā, viņš dzirdēja stieņu knikšķus atdziestot (323. lpp.). Edmunds Bērzs varēja parakties zem Būra betona pamata, sakurt nelielu ugunskuru un pēc tam šo sakarsušo betonu apliet ar aukstu ūdeni no siles, kuru viņš vēlāk izjauca, lai izgatavotu sviru. Es domāju, ka pēc vairākām šādām operācijām betons neizbēgami būtu ieplaisājis (..) un kaut kur Būras malā kāds gabals būtu arī atdalāms. (..)

Vai ieslodzītajam bija pietiekoši malkas krājumi šādām operācijām? Grāmatas 321. lapaspusē ievietotā mākslinieka Induļa Zvagū ža ilustrācija parāda, ka apkārt Būrim auga visai iespaidīga resnuma koki un krūmi ar viegli nolaužamiem zariem. Krūmu pazarēs augošajos zaķu kāpostos viņš sameklēja diez gan daudz sausu sprunguļu (290. lpp.). Bet nedaudz tālāk: Malka izlietota. Sērkociņi arī (323. lpp.).

Jā, starp citu, vai situācijā, kurā bija nokļuvis Bērzs, sērkociņi bija vienīgais līdzeklis, lai iegūtu uguni un uzkurinātu ugunskuru? Viņam bija trīspadsmit sērkociņi, tos viņš ar kabatas nazi pārdalīja četrās (?!–A.G.) daļās ikkatru. Vajadzēja rasties četrdesmit diviem sērkociņiem, bet vairāki sadrupa, iznāca divdesmit astoņi, tomēr arī tā bija gluži necerēta rezerve (295. lpp.). Tā kā Bērzam bija uzvelkams rokas pulkstenis, tad viņš varēja noņemt tā stikliņu un mēģināt ar tā palīdzību safokusēt rudenīgās saules starus kādā nelielā punktā uz papīra naudas gabaliņa un to aizdedzināt. Protams, saule Būrī iespīdēja visai nepilnīgi un bija jau rudens. Taču arī šāds gājiens teorētiski bija iespējams.

Kādēļ es brīnos par to, ka sērkociņi ar kabatas naža palīdzību tika sadalīti četrās daļās? Arī es sava dzīvokļa virtuvē pa mēģināju to izdarīt ar labi uztrītu virtuves nazīti. Ticiet man, cienījamie lasītāji, – pēc šādas operācijas iegūtās sērkociņu daļiņas nav lietojamas – lai izšķiltu uguni, uz sērkociņkastītes zēveles ir nepieciešama noteiktas pakāpes berze un sērkociņa daļiņa nedrīkst salūzt (..)

Vai mūsu varonis nevarēja tīšām izraisīt nelielu meža uguns grēku, pie tam pats palikdams dzīvs? Būris atradās mežainā gravā, kurā auga gan lapu, gan arī skuju koki, pavisam nesen šeit bija vētra un sagāza daudzus kokus. Koki un krūmi bija mežonīgi saauguši gan gravā, gan gar gravas malu. Pagājušās vasaras  lielā vētra arī te bija plosījusies. Gravas ziemeļu pusē slējās nokritušo koku barikādes (286. lpp.). Būra ziemeļpusē bija miklāka augsne, te cerojās kārkli, stīdza alkšņi, daži Bērzam nepazīstami krūmi, un tālāk, tai vietā, kur burbuļoja strautiņš, jau stiegrojās no ziemeļu puses noslaucīto koku zaru mudžeklis (286. lpp.). Protams, šādā situācijā būtu arī jāizvēlās un jānogaida pareiza virziena un stipruma vējš.

Ja Bērzs izgatavotu nelielu visai primitīvu loku ar bultām (es ceru, ka viņa apakšbiksēs taču bija ievērta gumija), viņš varētu aizdedzināt mežu kaut kur patālāk no Būra, bet pēc tam sevi pasargāt, aizdedzinot krūmus Būra apkārtnē un tādējādi radot savlaicīgu pretuguni. Šāds dedzināšanas paņēmiens ir aprakstīts Dž. F. Kūpera romānā “Prērija”, šī jautājuma fizikālā puse ir izskaidrota J. I. Perelmana “Aizraujošā fizikā” 2. grāmatā (M. “Zinātne”, 1986., krievu val., 139.–141. lpp.). Edmunds Bērzs lielā mērā būtu pasargāts no dūmiem tādēļ, ka Būris bija novietots diezgan dziļā gravā un ugunsgrēka dūmi celtos uz augšu.

Protams, nepagāja ne diena, kad viņš nedomātu par izlaušanos. Viņš veidoja no stieples dažāda veida āķus. Centās, aiz  bīdot āķus aiz vairoga, atvērt bultu. Viņš konstruēja vissarežģītākos instrumentus ar daudziem leņķiem, līkumiem, lokiem, lai varētu piekļūt aiz dobā vairoga puslodes paslēptai bultai. (Rodas būtisks jautājums – vai Bērzs šo bultu no Būra varēja saskatīt? – A. G.) Taču velti, velnišķīgais bultas konstruktors bija izslēdzis visas šīs iespējas, bulta palika neaizsniedzama (297. lpp.). Taču Bērza rīcībā varēja būt arī gumija no apakšbiksēm, kurpju auklas, rāvējslēdzējs no dienvidslāvu mēteļa oderes, Viņam ap vidu pītā ādas josta (201. lpp.) – tā taču ir milzīga iespēju bagātība, lai uzkonstruētu diezgan atjautīgu mehānismu Būra durvju atvēršanai. Diemžēl cienījamais rakstnieks liek Bērzam darboties tikai ar nelielu stieples gabalu, neko nestāstot ne par ādas jostu, ne par rāvējslēdzēju, ne par gumiju apakšbiksēm (..)

Nu re, es esmu psiholoģiski nobriedis veiksmīgai izkļūšanai ārā no Būra. Esmu gatavs saderēt uz vakariņām kādā Rīgas ķīniešu restorānā, ka, ja es tagad nokļūtu tieši tādos apstākļos, kādos nokļuva Edmunds Bērzs, es jau pirmās nedēļas laikā izkļūtu ārā no Būra. (..) Vai ir kāds, kuram ir zināms kāds vientuļš Būris mežonīgi aizaugušā gravā un kurš būtu ar mieru ar mani noslēgt šādas neparastas derības? Protams, šādas derības var beigties ar visai grandiozu meža ugunsgrēku un pret mani var tikt ierosināta krimināllieta. Gaidu atbildi.

* * *

* * *

Jaunumi Latvijas zinātnē,
kādus tos vēlētos publiskot mūsu plašsaziņas līdzekļi

Seksa skandāls izraisījies lidmašīnā, ar kuru Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents A. S. devies uz Briseli. Lidmašīnas stjuarte, nenovērtējusi pasažiera krēslā sēdošā Latvijas zināt nes dižvīra auguma dotumus, nepārprotamā veidā aicinājusi A. S. uz savu virtuvīti, kur it kā esot saniķojies kafijas aparāts. A. S., kurš ir pazīstams ar savu džentlmenisko izturēšanos pret sievietēm (ne velti viņš no katra komandējuma darba kolēģēm atved konfektes), stjuartes piedāvājumam piegājis ne tikai kā vīrietis, bet arī kā eksakts zinātnieks un, apsvēris palīgtelpu kubatūru, šim darbam, proti, salabot kafijas automātu, piedāvājis augumā īsāko blakussēdētāju. Stjuartei sākusies histērija, un pasažieri bijuši spiesti lidojumā iztikt bez kafijas, par ko daudzi izteikuši pretenzijas lidsabiedrībai.

Dauzoņu notur par prezidentu

Londonā izraisījušās masu nekārtības futbola spēles laikā starp Liverpūles un Mančesteras komandām, kad tribīnēs kāds iekarsis līdzjutējs vicinājis sarkanbaltsarkanu karogu un saucis: “Heijā, heijā, Latvija!”, par ko dabūjis kāvienu no abu komandu līdzjūtējiem. Konflikts pāraudzis vispārējā grautiņā, kurā sabrukušas stadiona tribīnes. Interpols izsludinājis vainīgā meklēšanu. Apjukums sākās tajā brīdī, kad meklētās personas fotoattēls nonāca mūsu policijas rīcībā un kāds vārdā nemināms operatīvais darbinieks tajā atpazina Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu J. S. Baidoties, ka, gadījumā, ja šī ziņa apstiprinātos, Latvijai būtu jāmaksā ne tikai par sagriezto zviedru kuģi, bet arī par sagrautajām Londonas stadiona tribīnēm, kabinetā tika sasaukta ārkārtas sēde. Pirms pieņemt konkrētu lēmumu, kādam ienāca prātā piezvanīt LZA preses sekretārei I. T., kura apstiprināja, ka norādītajā laikā J. S. tiešām nav bijis Latvijā, bet apmeklējis kaimiņu valsts universitāti tās jubilejā, ko var apliecināt akadēmiķis S. C. Pēc šīs I. T. informācijas sēdi slēdza un kabinetā sāka darboties apkopēja.

Šis šķietami nevainīgais pārpratums liek mums uzmanīties. Vai nu sabiedrībā plaši pazīstamais un cienītais profesors policijas aprindās nemaz tik pazīstams nav, vai arī viņam ir kāds teroristiski noskaņots līdzinieks, tā sakot, astroloģiskais dvīnis, un tad Latvija var sagaidīt visādas provokācijas, it sevišķi pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Akadēmiķis atbalsta šamanismu

No pārbaudītiem avotiem ir zināms, ka Grenlandes valdības vadītāja atstādināšanā vainojams LZA akadēmiķis, stratēģisko pētījumu speciālists T. J. Pagājušajā vasarā viņš, pildot Grenlandes valdības vadītāja stratēģisku uzdevumu, kā tūrists ar mugursomu plecos devies Grenlandes tundrā sameklēt šamani, kurš būtu ar mieru izdzīt nelabos garus no valdības mājas. Citi valdības locekļi par to apvainojušies, jo katrs šim uzdevumam jau bija piedāvājis savu personisko šamani. Nesankcionēti izmantodams ārvalstu speciālistu, šajā gadījumā T. J., palīdzību, valdības vadītājs netieši bija izteicis neuzticību savas valdības sastāvam, kurš savukārt izteica neuzticību viņam. Attiecībā uz T. J. jājautā, kāpēc viņš savus sakarus izmanto tālās Grenlandes, nevis Latvijas labā? Vai mūsu valdības māja nebūtu tādu gādību pelnījusi?

Akadēmiķis – R. Blaumaņa ārlaulības dēls?

Zentas Mauriņas balvai par labāko jaunā zinātnieka darbu literatūrzinātnē un filozofijā iesniegts maģistrantes N. darbs, kurā pierādīts, ka erudītais literatūras un teātra zinātnieks akadēmiķis V. H. ir literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa ārlaulības dēls. Viņš piedzimis muižas vešerienei, kura, gribēdama pasargāt savu iemīļoto no barona dusmām, par bērna tēvu uzrādījusi muižas namzini, lielu meitu ģēģeri. Barons grēkā dzimušajam puisēnam devis uzvārdu, atbilstošu viltus tēva profesijai, kas vāciski saucas Hausmann. Līdz ar to jaunā zinātniece devusi izšķirošu triecienu LZA goda loceklim rakstniekam Z. S., kurš savā romānā ir izteicis aizdomas par R. Blaumaņa seksuālo orientāciju.

Zinātnieks – restorāna īpašnieks