Numura saturs

• Latvijas Valsts prezidents
• Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno, ārzemju un korespondētājlocekļu kandidāti 2003. gadā
• LZA Augstceltnei – Eiropas kultūras mantojuma karogs
• Konkurss
• Latvijas Zinātņu akadēmijas aicinājums
• Godātie LZS biedri!
• Pasaules koksnes zinātnieki tiekas
• Vairot Latvijas mežu bagātību
• Jānis Stradiņš Vienīgais Nobela prēmijas laureāts no Latvijas
• Latvijas Zinātnes padomē
• In memoriam Egolfs Voldemārs Bakūzis 27.05.1912–30.08.2003
• Konkurss
• Arnis Blumbergs «Vīzijas»
• Aizstāvēšana

Vaira Vīķe-Freiberga

Satura rādītājs

Viesturs Baumanis – dz. 19.09.1942., Dr.biol. (1992), LU Bioloģijas fakultātes profesors, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks.

Jekaterina Erenpreisa – LZA kor.loc. (1999), dz. 13.02.1945., Dr.habil.biol. (1992), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece.

Inesis Feldmanis – LZA kor.loc. (2001), dz. 01.08.1949., Dr.habil.hist. (1994), LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, Amerikas un Rietumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs.

Jānis Grabis – LZA kor.loc. (2000), dz. 18.08.1943., Dr.habil.sc.ing. (1999), RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, Plazmas procesu laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks.

Jānis Grundspeņķis – LZA kor.loc. (1998), dz. 19.06.1942., Dr.habil.sc.ing. (1993), RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes profesors.

Benedikts Kalnačs – LZA kor.loc. (2001), dz. 25.02.1965., Dr.habil.philol. (1999), LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas asoc. profesors.

Linards Skuja – LZA kor.loc. (1996), dz. 08.02.1952., Dr.habil.phys. (1994), LU Cietvielu Fizikas institūta vadošais pētnieks.

Umberto Pietro Dini – dz. 05.10.1960., Pizas universitātes Slāvu un baltu valodu katedras profesors.

Roberts Evarestovs – dz. 23.07.1937., Fizikas un matemātikas zinātņu doktors (1977, Krievija), Krievijas ZA īst.loc. (1992), Sanktpēterburgas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātes Kvantu ķīmijas katedras vadītājs, profesors.

Kārlis Kangeris – dz. 14.06.1948, Dr.hist. (2002), Stokholmas universitātes Baltijas studiju katedras zinātniskais līdzstrādnieks.

astronomija – 1 vakance

Juris Žagars – dz. 09.04.1949, Dr.habil.phys. (1999). LU Fizikas un matemātikas asoc. profesors, Ventspils augstskolas asoc. profesors, Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra vadošais pētnieks.

informātika – 1 vakance

Andris Ambainis – dz. 18.01.1975, Dr.sc.comp. (1997), Ph.D. (Kalifornijas Universitāte, 2002). LU Fizikas un matemātikas fakultātes asoc. profesors.

Jurijs Merkurjevs – dz. 30.04.1954, Dr.habil.sc.ing. (1997), RTU profesors, Modelēšanas un imitācijas katedras vadītājs.

enerģētika – 1 vakance

Antans Sauhatas – dz. 14.03.1948., Dr.habil.sc.ing. (1992), profesors, RTU Enerģētikas institūta direktors.

medicīna – 1 vakance

Ludmila Vīksna – dz. 22.10.1946., Dr.habil.med. (1992), profesore, Tradicionālās infektoloģijas katedras vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietniece.

bioloģiija – 2 vakances

Maija Rukliša – dz. 01.05.1943., Dr.habil.biol. (1993), LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta laboratorijas vadītāja.

Tatjana Kozlovska – dz. 12.08.1955., Dr.habil.biol. (1997), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pētniece.

Anatolijs Šaripo – dz. 05.02.1962., Dr.biol. (1996), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks.

ekonomika – 1 vakance

Remigijs Počs – dz. 08.09.1947., Dr.habil.oec. (1992), RTU profesors, Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta direktors.

Uldis Osis – dz. 10.04.1948., Dr.oec. (1993), SIA "Konsorts" prezidents.

literatūrzinātne – 1 vakance

Ausma Cimdiņa – dz. 30.09.1950., Dr.philol. (1992), LU Filoloģijas fakultātes profesore, pētījumu centra "Feministica Lettica" vadītāja.

filozofija – 1 vakance

Andris Rubenis – dz. 08.04.1951, Dr.phil. (1992), LU Fizikas un matemātikas fakultātes docētājs, LMA Filozofijas un pedagoģijas katedras vadītājs, profesors.

Satura rādītājs

13. septembrī Rīgā tika atklātas "Eiropas kultūras mantojuma dienas", devītās pēc skaita, ko rīkoja Eiropas Padome un Latvijas Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tematiski tās bija veltītas tēmai "Pēckara mantojums Latvijā" un par vienu no centrālajiem objektiem tika izvēlēta Latvijas ZA Augstceltnes ēka. LZA Augstceltnes ēkai tika piešķirts Eiropas kultūras mantojuma karogs, kas plīvoja pie celtnes visu dienu. Līdzīgu karogu saņēma Salaspils memoriāls, Dailes teātra un Okupācijas muzeja ēkas, Viesītes kultūras pils u.c. Kaut arī Eiropas kultūras mantojuma dienas oficiāli tika atklātas Dailes teātra ēkā, tomēr pasākums LZA Augstceltnē izvērtās par galveno, šurp tieši no lidostas ieradās Eiropas Padomes Kultūras, dabas un kultūras mantojuma direktorāta vadītājs prof. Hosē Marija Ballesters (Spānija). (Kultūras dienu pamatpasākumi šogad notika Īrijā, bet pavisam pasākumi aptvēra 48 valstis ar 20 miljoniem dalībnieku.) Dalībniekus LZA ēkā pieņēma prezidents J. Stradiņš, ar karoga saņemšanu sveica Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs J. Dambis. J. Stradiņš un viens no Augstceltnes projekta autoriem LZA goda loceklis arhitekts V. Apsītis iepazīstināja pasākuma dalībniekus (apm. 40 cilvēku, vairums – arhitektu) ar LZA ēku kā kultūrvēsturisku pieminekli, ar LZA darbību, bet V. Apsītis vadīja saistošu ekskursiju pa Akadēmijas zālēm, foajē. LZA prezidents pateicās V. Kozlovskim, V. Suveizdim un A. Purmalim par ēkas priekšzīmīgo uzturēšanu un uzdāvāja laukumam laukakmeni no Paula Valdena dzimtajām mājām "Pīpēniem" kā simbolisku sākumu Skulptūru parka veidošanai pie ZA Augstceltnes (projekts tiek aizsākts š.g. beigās). J. Dambis un J. Lejnieks solīja pasākumam morālu un cita veida atbalstu.

Pēc ģenerāldirektora H. M. Ballestera ierašanās augsto viesi iepazīstināja ar Augstceltnes interjeru un skatu uz Rīgu no 15. stāva. H. M. Ballesters ļoti augsti novērtēja ēkas uzturēšanas kvalitāti un īpaši uzteica nacionālās savdabības motīvus (zirdziņu, saktiņu ornamentus), ko devis V. Apsītis. ģenerālsekretārs arī izteica pārliecību, ka vienotajā Eiropā mazās tautas uzturēs savdabību. Viņš solīja arī atbalstu Paula Stradiņa slimnīcas vēsturisko korpusu restaurēšanai pēc Barselonas Svētā Pāvila hospitāļa parauga.

Satura rādītājs

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonds un Latvijas Izglītības fonda mērķprogramma "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" izsludina konkursu uz K. Poča stipendijām fizikā (stipendijas USD 100,- mēnesī katra) 2003./2004. g.

Stipendijas piešķir konkursa kārtībā un to mērķis ir veicināt pētījumus fizikā. Konkursam, atbilstoši stipendiju nolikuma prasībām, lūdzam pieteikties līdz š. g. 15. oktobrim LZA sekretariātā (Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV-1524, tālr. 7228784 vai 7225361).

Ar stipendiju konkursa nolikumu, pieteikšanās un piešķiršanas kārtību var iepazīties LZA Fondā, LZA sekretariātā, kā arī Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē un Daugavpils Universitātes Fizikas katedrā.

Satura rādītājs

Rīgā 2003. gada 09. septembrī

Pēc gadu simteņiem lolotām cerībām un gadu desmitiem īstenotiem pūliņiem Eiropa apvienojusies ekonomiski un strauji attīsta arī savu politisko vienotību. Sagaidāms, ka jau drīzā nākotnē Eiropas Savienība ar saviem 450 miljoniem iedzīvotāju, kopīgo tirgu un ievērojamiem finansiālajiem un intelektuālajiem resursiem varētu kļūt par vienu no pasaules ietekmīgākajiem ekonomiskajiem un politiskajiem spēkiem.

Latvija atrodas izvēles priekšā: vai nu palikt vienai pasaules caurvējos, vai arī pievienoties Eiropas attīstīto valstu saimei, no kuras savulaik tā vardarbīgi tika izrauta. Pievienoties tai Eiropai, kuras Kopiena nekad netika atzinusi Baltijas valstu aneksiju un kuras Parlaments jau 1983. gada 13. janvārī nosodīja padomju koloniālisma politiku Baltijā. Nav daudz tādu reižu mūsu vēsturē, kad tauta pati var izvēlēties, pa kuru ceļu iet – uz priekšu, turp, kur gaida labklājība un drošība, vai palikt uz vietas, lai mīņātos savā pašlepnumā un neaizskaramībā, tīksminoties par atgūto suverenitāti.

Lai padomājam ikviens, bez acumirkļa emocijām, sarūgtinājuma, aizvainojuma, par ko īsti visi mēs izšķiramies 20. septembrī.

Mēs aicinām balsot par Latviju Eiropas Savienībā, par mūsu nākotnes labklājību un drošību, par labāku izglītību un laika garam atbilstošu zinātni, par kultūras saglabāšanu un tālākattīstību.

Aicinājumu parakstīja LZA Senāta locekļi:

Satura rādītājs

1988. gada 27. novembrī tika dibināta Latvijas Zinātnieku savienība. Šā gada 27. novembrī plkst. 16.30 sanāksim Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē uz V kongresu.

Reģistrācija – no plkst. 15.30.

Uz valdes aicinājumu atsaukties LZS vecbiedriem, mūsu organizācijas veidotājiem, atsaucība diemžēl ir minimāla. Ļoti ceram, ka kongress, kurā vērtēsim LZS 15 gados paveikto un nepaveikto, būs lemtspējīgs.

LZS valde ierosina šādu dienas kārtību V kongresā:

1) valdes ziņojums par darbību kongresu starplaikā,
2) LZS revīzijas komisijas ziņojums,
3) LZS statūtu izmaiņu apspriešana,
4) kandidatūru izvirzīšana LZS padomei,
5) vēlēšanas,
6) debates.

Valde aicina izteikt priekšlikumus kongresa darba kārtībai, padomes nākamajam sastāvam, LZS statūtu izmaiņu variantam (skat. "Zinātnes Vēstnesi" 2002. g. 22.04., 6.05., 21.10.). Ļoti gaidām publikācijas mūsu laikrakstā par LZS veidošanas un darbības vēsturi, par LZS nākotni.

Jānis Štrauhmanis,
LZS valdes priekšsēdētājs

Satura rādītājs

Š. g. 4.–9. augustā Cēsīs notika Starptautiskās koksnes zinātņu akadēmijas (dibināta 1966. gadā) gadskārtējā akadēmiķu plenārsēde. Pirmo reizi par tās norisi izraudzīta Latvija, pirmo reizi tā notika bijušās Padomju savienības teritorijā. Akadēmijā ir aptuveni 270 akadēmiķu no 35 valstīm un tas, ka līdz šim vienīgajam pārstāvim no Baltijas valstīm profesoram Jānim Grāvītim (viņam bija uzticēta šīs plenārsēdes organizēšana) stingras vērtēšanas iznākumā ir piepulcināts arī LZA īstenais loceklis Nikolajs Vederņikovs, liecina par šīs zinātņu nozares starptautisko līmeni Latvijā.

– Tagad no Latvijas esam divi, abi no Koksnes ķīmijas institūta; no Igaunijas un Lietuvas nav neviena, no lielās Krievijas – trīs, – runājot par akadēmijas locekļiem, teica J. Grāvītis. – Plenārsēdes katru gadu ir veltītas vienam jautājumam. Šogad tās bija koksnes šķiedru ķīmiskās un fizikālās īpašības un to ietekme uz tehnoloģiskajiem procesiem. Akadēmijas lekciju nolasīja somu organiskās ķīmijas pārstāvis prof. Gesta Brunovs un tā skāra izaicinājumu lignīna ķīmijā. Diskusijas bija karstas, bet tieši diskusijas ir galvenais šo plenārsēžu darba veids, tās pavada katru ziņojumu. Akadēmijas prezidents Džons Bārnets no Anglijas, bioķīmiķis un biofiziķis, kurš strādā arī ģenētikā, ziņoja par Karēlijas bērza bioloģisko un submikroskopisko struktūru – kā parastajam bērzam ar ģenētiskām metodēm un selekciju iegūt tādas pašas īpašības kā Karēlijas bērzam. Profesors Nikolajs Vederņikovs ziņoja par biomasas polimēru hidrolīzi un jaunām furfurola iegūšanas tehnoloģijām. Mana ziņojuma temats bija lignīna makromolekulu fraktālā un nanostruktūra, tās ģenētiskā un ķīmiskā kontrole.

Kā redzams no ziņojumu tematikas, akadēmijas locekļu sastāvs ir stipri dažāds – biologi, ģenētiķi, ķīmiķi, fiziķi, tehnologi, mehāniķi, materiālzinātnieki. Tika runāts arī par to, vai nākotnē akadēmijas interešu lokā nevajadzētu ietvert visu fitomasu, ne tikai koksni. Piemēram, ilggadējais akadēmijas prezidents profesors Anderss Bjorkmans savu referātu bija nosaucis: "Koksnes zinātne, 1920–2003, ?" Tātad – kas būs tālāk? Tika nolemts arī vērsties pie EK, lai nākamajās ietvarprogrammās koksnes ķīmija būtu kā atsevišķa sadaļa.

Satura rādītājs

8. septembrī notika Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija rīkotā izbraukuma sēde, kurā piedalīties bija aicināts arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijs un kas bija veltīta Latvijas priežu genofondam un selekcijai. Sēdes anotācijā bija rakstīts: "Mežsaimniecības mūsdienīgumu ilustrē tās spēja saskaņoti risināt ekoloģiskos, ekonomiskos un sociālos uzdevumus. Tas iespējams vienīgi tad, kad nepārtraukti palielinās mūsu mežu ražība, uzlabojas to veselība un paaugstinās stumbra koksnes kvalitāte. Izstrādāt objektīvas rekomendācijas, kā to nodrošināt, ir mežzinātnieku pienākums.

Meža ģenētiķu un selekcionāru darbs aptver koku augstvērtīgo populāciju apzināšanu Latvijas mežos, to ģenētisko novērtēšanu, aizsardzību un ilglaicīgu izmantošanu.

8. septembra sesijā izbraukuma paredzēta iepazīšanās un pārrunas par nākotnes priežu mežu izveidošanas un apsaimniekošanas problēmām Rīgas apkārtnes mežos, demonstrējamos objektos pārliecinoties par priežu selekcijas un ģenētisko pētījumu līdzšinējiem panākumiem un iecerēm."

Rīgas virsmežniecībā Babītē, kur risinājās sēdes ievaddaļa, LLMZA prezidija loceklis, meža zinātnes nodaļas vadītājs, viņš arī LZA korespondētājloceklis Pēteris Zālītis iepazīstināja ar problēmas nostādni. "Latvijā ir apmēram 3 miljoni meža nogabalu – 3 miljoni atšķirīgu biotopu, atšķirīgu meža struktūras elementu. Skaits ir salīdzināms ar cilvēka genoma struktūras rādītājiem. Visi nogabali kopā, tāpat kā genoms, darbojas kā vienots veselums. Tas izpaužas gan tā, ka mežs ir biosfēras neaizvietojama sastāvdaļa, gan arī sadarbībā starp atsevišķiem struktūras elementiem – starp atsevišķiem nogabaliem vai koku populācijām. Novācot koksnes ražu kādā no meža nogabaliem, kokaudzes atjaunošanai tiek izmantotas citā nogabalā ievāktās sēklas ar mums vēlamajiem iedzimtības rādītājiem.

21. gadsimts nāk ar jaunām mērauklām, kas radikāli atšķiras no iepriekšējos gadsimtos lietotām. Pasaule ir sarukusi, izzudušas vai turpina izzust šauri lokālas norises. Tās tiek projicētas uz biosfēru kopumā un visupirms uz cilvēces izdzīvošanas iespējām."

Meža izdzīvošanas līdzeklis ir paaudžu maiņa. Tam lielais Dabas virspavēlnieks ir paredzējis savu programmu, kas diemžēl mums nav pieņemama, jo dabiskā meža uzdevums nav maksimāli ražot koksni, kā to gribētos mums, bet gan pašam izdzīvot. Tam pietiek ar 150–180 m3/ha koksnes, bet mēs gribam 450–600 m3/ha. Tātad mēs iestājamies par nedabisku mežu. Lai to sasniegtu, ir jāpieliek enerģija no malas, un viens no šādas enerģijas pievadīšanas veidiem ir meža selekcija, kad ar nelielu iemaksu dabūjam daudz lielāku atdevi, par aptuveni 20% palielinot ražību un par 50% – kvalitāti, kopējo ieguvumu sasniedzot 70%.

Par Latvijas valsts uzdevumiem meža ģenētisko resursu saglabāšanā runāja ZM meža politikas departamenta direktors Jānis Birģelis. Latvijai iesaistoties Starptautiskajā Mežu resursu saglabāšanas institūtā, mums kļūst saistoša ģenētiskās daudzveidības saglabāšana. Tur noteicošā loma būs nevis ierēdņiem un politiķiem, bet zinātniekiem. Tieši zinātnieki noteiks, cik mežaudžu jāsaglabā, cik lielai jābūt sēklu bankai, ja kāda globāla negadījuma dēļ bojā aizietu visas mežaudzes. Pētījumi par priedi tiek veikti "Silavā" Imanta Baumaņa vadībā. Viņš to var nodemonstrēt katram, kas to vēlas, un tādu valstu pasaulē, kur tas ir iespējams, nav daudz.

Institūta "Silava" vadošais pētnieks Imants Baumanis tiešām uzskatāmi nodemonstrēja to, kas notiek, ja Latvijā ieved klimatiskajiem apstākļiem nepiemērotu sēklu materiālu – simt gadu vecās Darmštates priedes Priedainē atgādina ķeburainu, greizi līku pasaku mežu, kas der tikai bērnu filmu uzņemšanai. Misas mežniecībā redzama augstvērtīgu vietējās priežu populācijas seklu plantācija, Zvirgzdes mežniecībā viņš rādīja ražīga, kvalitatīva un noturīga priežu meža atjaunošanu, bet Baldonē – pašas dižākās, pašas slaidākās, pašas bezzarainākās mastu priedes, kuras augušas jau 250 gadu. Tādas nozāģētas priedes gadskārtās kā grāmatā lasāmas klimata svārstības, "labie" un "sliktie" periodi, trūkst tikai ziņu par Lielo mēri un Ulmaņlaikiem, kaut arī speciālisti apgalvo – varot atrast arī tos.

Meža selekcija ir, ja tā var teikt, garlaicīgs process, jo tās rezultātus pilnā mērā varēs novērtēt tikai pēc 70–100 gadiem, kļūdas ir grūti labojamas un var nelabvēlīgi ietekmēt nākotnes mežu. Tādēļ svarīga ir meža selekcionāru paaudžu pēctecība, jo vairāk laikā, kad jaunos speciālistus gluži "siltus" izķer materiāli labi atalgotos darbos. Zinātnieka ceļš, kā zināms, mūsu valstī ir ērkšķiem kaisīts. Varbūt arī tādēļ meža zinātnieki jaunus "trakos" cenšas atražot kaut vai ģenētiskā ceļā...

Satura rādītājs

Jānis Stradiņš,
Latvijas ZA prezidents,
Vilhelma Ostvalda biedrības godabiedrs

Šī gada 2. septembrī vienīgajam Nobela prēmijas laureātam no Latvijas, izcilam zinātniekam un ļoti pretrunīgai personībai, aprit 150 gadu jubileja.

Mūsu novadnieks, Rīgā dzimušais un te savu zinātnisko augšupeju uzsākušais ķīmiķis, zinātnes organizators un filozofs Vilhelms Ostvalds 20. gadsimta gaitā ir ticis nedaudz piemirsts (kaut arī šodien internetā par viņu rodams pietiekami daudz ziņu). Turpretī 20. gadsimta sākumā, īpaši pirms 1. pasaules kara par Ostvalda idejām dzīvi interesējās visā pasaulē – gan Vācijā, gan arī Ziemeļvalstīs, Lielbritānijā, Savienotajās Valstīs, Japānā, Krievijā un, saprotams, arī Latvijā. Daudzas no tām ir visai aktuālas arī šodien.

Vēsturē Ostvalds iegājis kā jaunas nozares – fizikālās ķīmijas nodibinātājs. Savulaik viņš izpelnījās ievērību kā filozofs, kas noliedza matērijas un atomu pastāvēšanu; viņš aizstāvēja viedokli, ka vienīgā realitāte ir enerģija. Ļoti lielu popularitāti guva arī Ostvalda krāsu teorija (viņš bija koloristikas pamatlicējs), viņa idejas par vienotu starptautisku naudu, par starptautiskām mērvienībām, pasaules valodu ido, izglītības (skolu) reformu, potenciālo ģēniju atklāšanu bērnu vidū u. tml. Viņš bija arī viens no pacifistiskās kustības rosinātājiem un vadītājiem 1. pasaules kara priekšvakarā, uzstājās pret oficiālo baznīcu, vadīja t.s. monistu savienību, kas mēģināja veidot laicīgu reliģiju, resp. ētiku. Daudzas no minētajām darbības jomām arī šodien nav zaudējušas nozīmību, Ostvaldu joprojām uzskata par vienu no standartizācijas, organizācijas teorijas, zinātnes teorijas celmlaužiem. Šīs jomas gan vairāk attiecas uz vēlākajiem Ostvalda darbības gadiem, pēc Rīgas – Rīgas gados viņš guva slavu kā fizikālās ķīmijas celmlauzis, un tieši sasniegumi šajā jomā viņam vēlāk ļāvuši saņemt augstāko zinātnisko apbalvojumu – Nobela prēmiju.

Vilhelms Ostvalds dzimis 1853. gada 2. septembrī (21. augustā pēc vecā stila) Rīgā, miris 1932. gada 4. aprīlī Leipcigā. Rīgā viņš aizvadījis kopumā sava mūža 25 gadus (1853–1872; 1881–1887), ar īsu intermeco Tartu (Tērbatā), t.i. dzīvojis Rīgā ilgāk nekā Leipcigā – savas pamatdarbības vietā, kur viņš strādājis 19 gadus (līdz pārcēlies uz privāto lauku rezidenci "Enerģija" Grosbotenē, kur aizritējis Ostvalda mūža beigu cēliens). Rīgas gadi bija Ostvalda bērnības, mācekļa un nobrieduma gadi, Leipcigas gadi – meistara gadi.

Neraksturošu še detaļās Rīgas gaisotni Ostvalda mūža sākumā, – tie bija pilsētas strauja uzplaukuma gadi, kad pilsētu atbrīvoja no viduslaiku vaļņiem, kad te strauji būvējās, kad dibināja pirmo augstskolu – Rīgas Politehnikumu, kad Rīgā ienāca dzelzceļš (starp citu, Ostvalda dzimtā māja atradās Maskavas priekšpilsētā uz tagadējā dzelzceļa uzbēruma, starp Dzirnavu un Lāčplēša ielām, un tās vieta jau drīz pēc nākamā zinātnieka piedzimšanas pazuda zem šī Dinaburgas – Rīgas dzelzceļa uzbēruma). Viņa tēvs bija amatnieks, mucinieks, no "mazvāciešiem", kura darbnīca sākumā atradās Maskavas forštates nogalē pie malkas plačiem, vēlāk – Aleksandra (tag. Brīvības) ielā 116, kur, šķiet, autoservisa darbnīcas veidā vēl saglabājušās kādas tās atliekas.

Kā atceras pats Ostvalds savā autobiogrāfijā "Mūža līnijas" (1926), skolas gados dzimtajā pilsētā vecu vecajā Domskolā, kas bija tolaik pārveidota par reālģimnāziju (lai tur sagatavotu iestājai Rīgas Politehnikumā) viņš guva vispusīgu izglītību, izglītības līmenis Rīgā bija augsts, "eiropeisks". Te zēns sāka interesēties par ķīmiju, un viņa dabzinātniskai ievirzei svarīgus impulsus deva iemīļotais dabzinātņu skolotājs Gothards Švēders (ilggadīgs Rīgas Dabaspētnieku biedrības priekšsēdētājs). Taču jaunajā Rīgas Politehnikumā ķīmija tolaik vēl bija nostādīta ļoti vāji, par inženieri vai analītiķi Vilhelms kļūt nevēlējās, viņa mērķis bija darboties ķīmijas zinātnē, tādēļ 1872. gadā devās studēt uz Tērbatu.

Šo slaveno augstskolu Vilhelms nobeidza 3 gados, aizstāvēja te maģistra (1877), vēlāk (1878) doktora disertāciju un guva privātdocenta nosaukumu 1877. gadā. Tērbatas Universitāte Ostvalda laikos bija nozīmīgs zinātnes centrs, kur attīstījās pasaules mērogā jaunas nozares, arī interdisciplināras zinātnes jomas, kā farmakoloģija, gremošanas fizioloģija u.c. Universitātes bibliotēkā bija rodamas visas nozīmīgākās Eiropas zinātniskās grāmatas un žurnāli. Ostvalda skolotājs un šefs Tērbatā bija profesors Kārlis Šmits (1822–1894, no Jelgavas), pats izcila autoritāte fizioloģiskajā ķīmijā un hidroķīmijā (savulaik bija atklājis brīvu sālsskābi kuņģa sulā un ievedis zinātnē jēdzienu "ogļhidrāti"). Šmits bija liberāls cilvēks, kas neuzspieda skolniekiem savu zinātnisko virzienu, neierobežoja viņu intereses. Turklāt Tērbatā populāra nebija organiskā ķīmija, kas tolaik visā zinātniskajā pasaulē paņēma sev ķīmijas zinātnieku labākos prātus. Jaunais Ostvalds šai jomai nepievērsās, bet ķērās pie ķīmijas vispārējās problēmas – "ķīmiskās tieksmes" (afinitātes) noskaidrošanas, ievirzot sevi jaunā zinātņu jomā – fizikālajā ķīmijā, ko pats sev bija izvēlējies. Atgādināšu, ka fizikālo ķīmiju šodien definē kā kompleksu zinātnes nozari, kas pētī ķīmijas norišu vispārējās likumsakarības un izmanto fizikas principus ķīmisko parādību būtības, mehānisma, enerģētikas un kinētikas noskaidrošanai, fizikālā ķīmija ir zinātne par enerģijas un vielas mijiedarbības procesiem. Par integrālu zinātni šādā izpratnē tā izveidojās tieši Ostvalda un dažu viņa domubiedru ietekmē 19. gs. nogalē.

Tērbatas Universitātē jaunajam Ostvaldam nebija iespēju avansēties un attīstīt savas idejas, tādēļ viņš atgriezās dzimtajā pilsētā un darbojās tur 5 gadus (1881–1887) kā ķīmijas profesors. Jo Rīgā pēc ilggadīgā ķīmijas profesora Franča Vēbera nāves 1881. gada oktobrī atbrīvojās ķīmijas profesūra. Ostvalda skolotājs profesors K. Šmits ieteica Rīgas Politehnikuma direktoram prof. G. Kizerickim savu skolnieku ar iedvesmojošu vēstuli, kuras daži teikumi pelna, lai tos citētu vēl šodien:

K. Šmita autoritatīvais ieteikums guva atbalsi: 28 gadus vecais Vilhelms Ostvalds kļuva par profesoru Rīgas Politehnikumā. Dažu gadu laikā viņš pamatu pamatos reformēja ķīmijas studiju saturu, ieviesa te pētniecību, tādēļ viņš uzskatāms par Rīgas ķīmijas zinātnisko tradīciju pamatlicēju, kuras ir spēcīgas arī šodien. Bet vēl daudz nozīmīgāk – Rīgā viņš izveidoja fizikālo ķīmiju kā sistēmu, kā jaunu nozari. Tas varbūt ir pats nozīmīgākais, kas Rīgā visos tās pastāvēšanas gadsimtos ir ticis paveikts zinātnes jomā!

Ķīmijas literatūrā Vilhelmu Ostvaldu jo bieži dēvē par fizikālās ķīmijas pamatlicēju, bet 1887. gadu – par šīs nozares dzimšanas gadu. To var pamatot ar trim svarīgiem momentiem:

1. Šajā gadā Vilhelms Ostvalds nobeidza savu fundamentālo darbu "Lehrbuch der allgemeinen Chemie" ("Vispārējās ķīmijas kurss", 1885.–1887., Leipciga, V. Engelmaņa izdevniecība, 855+910 lpp.) un uzsāka jauna žurnāla "Zeitschift für physikalische Chemie" (no 1887. g. janvāra) izdošanu. Monumentālajā grāmatā jaunā nozare pirmoreiz tika prezentēta kā vienots veselums, ar žurnālu tā guva savu publicēšanas un diskusiju forumu.

2. Topošo fizikālo ķīmiju tajā gadā bagātināja divas izšķirīgi nozīmīgas koncepcijas: Sv. Arrēniusa brīvo jonu teorija un nīderlandiešu zinātnieka Johana Hendrika Vanthofa fizikālā šķīdumu teorija.

3. Vilhelms Ostvalds šajā gadā pārcēlās no Rīgas uz Vāciju. Tur viņš ieguva Vācijā pirmo fizikālās ķīmijas profesūru un kļuva par starptautiskas, vadošas fizikālķīmiķu skolas radītāju, kas pasaulei ir devusi ap 100 profesoru šajā nozarē (no tiem jāmin tādas autoritātes kā V. Nernsts, E. Bekmanis, M. Bodenšteins, G. Brēdigs, S. A. Arrēniuss, J. Tāfels, G. Freindlichs, I. Kablukovs, N. Šilovs, P. Valdens, F. Hābers u.c.).

Kā tas nāca, ka no provinciālas, Eiropas nomalē esošas pilsētas, kur tolaik nebija vērā ņemamu zinātnisku tradīciju, no toreizējās Krievijas impērijas Baltijas guberņām Leipcigā varēja ierasties 34 gadus vecs (jauns) zinātnieks, gluži gatavs savai zinātniskajai misijai?

Vilhelms Ostvalds bija sava ceļa gājējs, atradis pats sevi tikpat kā bez citu cilvēku ietekmes. Jā, Rīgā un Tērbatā bija kultūras vide, labi skolotāji, teicama izglītība. Arī Rīgas Politehnikums bija svarīgs tramplīns Ostvalda mūžā. Šī augstskola nebija ne tālu tik slavena kā Tērbatas vai Leipcigas universitāte, taču tā vēl veidojās, ļoti progresīvā kārtā, teoriju saistot ar praksi. Atšķirībā no mehānikas, mašīnbūves, inženierzinātnēm ķīmijai te vēl nebija spēcīga pamata. Ostvaldam piekrita modernas laboratorijas ierīkošana, ķīmiskās izglītības reformēšana un uzdevums lasīt lekcijas visās (!) ķīmijas teorētiskajās disciplīnās daudzvalodīgai, multinacionālai studentu saimei. Varbūt tas bija par daudz 28 gadīgam jauneklim, taču tas lika viņam mobilizēt visas savas spējas un iekšēji sakārtoties zinātnieka un zinātnes organizatora misijai.

Ostvalda ierašanās Rīgā bija pārmaiņu moments gan paša Ostvalda mūžā, gan Rīgas Politehnikuma vēsturē. Kā ķīmiskās laboratorijas vadītājs Ostvalds pārveidoja visu apmācības sistēmu, laboratorijas darbu sistēmu, liekot studentiem bez ierastā praktikuma veikt arī nelielus pētnieciskus darbus neorganiskajā, organiskajā vai pat fizikālajā ķīmijā. Pirmoreiz kopš RP pastāvēšanas studentu zinātniskie darbi tika publicēti pat specializētajos starptautiskajos žurnālos! Pētniecībā iesaistījās arī daži Ostvalda asistenti.

RPI Ķīmijas nodaļa kļuva populāra. Ostvaldam ierodoties (1881), te bija 121 students, 1884. gadā to skaits sasniedza jau 202, bet, kad viņš 1887. g. aizbrauca no Rīgas, ķīmiju studēja jau 300 jauno studentu!

Šādu studentu pieplūdumu nevarēja apmierināt līdzšinējās laboratoriju telpas Troņmantnieka (Raiņa) bulvāra 19 pagrabā. RP pārvaldes padome tādēļ nolēma (ļoti operatīvi!) celt turpat jaunu ķīmijas ēku un Ostvaldam 1882./83. g. Ziemassvētku brīvdienās uzdeva apceļot Vāciju, Šveici, lai tur iepazītos ar ievērojamāko laboratoriju darba pieredzi. Viņš apmeklēja pāris nedēļās laboratorijas 20 dažādās pilsētās.

Šis un nākošie ārzemju braucieni bija izšķirīgi Ostvalda turpmākajai karjerai, jo bez personiskas iepazīšanās ar izcilākajiem vācu ķīmiķiem nevarētu būt ne runas par to, ka Ostvaldu pēc pāris gadiem aicinās par profesoru uz Leipcigu, vienu no ievērojamākajām Vācijas universitātēm. Tieši šajā Ziemassvētku ceļojumā Ostvalds pirmoreiz apmeklēja Leipcigu, vienīgo Vācijas pilsētu, ar kuru viņam jau iepriekš bija iedibināti personiski kontakti. Proti, Leipcigā dzīvoja to vācu zinātnisko žurnālu redaktori (prof. Hermanis Kolbe, prof. Ernsts Meijers, prof. Gustavs Videmanis), kurp jaunais Ostvalds sūtīja savus zinātniskos rakstus, kā arī grāmatu izdevējs Vilhelms Engelmanis, ar kuru Ostvaldam bija līgums par jau pieminētās fizikālās ķīmijas rokasgrāmatas izdošanu.

Rīga bija dažādu tautību akadēmiskās jaunatnes pulcēšanās vieta – te mācījās vācieši (baltvācieši), poļi, krievi, latvieši, igauņi, ebreji u.c. Augstskolas akadēmiskai brīvībai (atšķirībā no citām Krievijas impērijas augstskolām) bija liela morāla vērtība, toties studentu bieži vien visai vājās vācu valodas zināšanas lika jaunajam profesoram saspringt – lasīt lekcijas lēni, skaidri, pārdomāti. Un arī domāt par mākslīgas starptautiskas valodas veidošanu (pēc gadu desmitiem viņš būs "ido" valodas dedzīgs popularizētājs).

Jaunajā ķīmijas ēkā (kas nāca gatava 1885. gadā) Vilhelms Ostvalds varēja uzņemt savu pirmo ārzemju skolnieku, toreiz vēl mazpazīstamo elektrolītiskās disociācijas (vēlāk arī globālā sasiluma teorijas) autoru Svanti Arrēniusu no Upsalas. Kā nākamais uz 1887. gada rudeni bija pieteicies Valters Nernsts no Berlīnes (Ostvaldam pārceļoties uz Leipcigu, viņa Rīgas brauciens gan nenotika). Tāpat izpalika 1887. gada rudenī norunātais profesora J. H. Vanthofa apmeklējums no Amsterdamas. Visi četri minētie zinātnieki vēlāk saņēma Nobela prēmijas, bet – vismaz virtuāli – viņu pirmās tikšanās notika Rīgā! Tā bija Eiropas zinātnes elite, kas vismaz netiešā saistībā ar Rīgu tolaik veidojās, tās veikums ietekmēja visu civilizāciju, bet šo celmlaužu vārdus sabiedrībā zināja tikai retais!

Arrēniuss Rīgā aizvadīja 1886. gada pavasari un vasaru, 6 mēnešus, veicot te pēc Ostvalda ieteiktas metodes pētījumu par atšķaidītu šķīdumu viskozitāti. Šie eksperimenti, kā arī vēlāk Vircburgā un Grācā veiktie pētījumi bija pamats brīvo jonu teorijai, kas ir analītiskās ķīmijas, klīniskās bioķīmijas un citu nozaru pamatu pamats. Ostvalda pirmajai satikšanās reizei ar Arrēniusu Upsalā un Arrēniusa Rīgas vizītei bija izšķirīga loma Arrēniusa un laikmetus pārdzīvojušas teorijas tapšanā. Rīgā tika aizsākti Arrēniusa darbi arī ķīmiskās kinētikas pamatlikumu formulēšanai.

Savukārt Ostvalds Rīgā izgudroja jaunas laboratorijas iekārtas – graduētas kalibrētas pipetes, Ostvalda gāzes krāsniņu, filtrējamo stendu, universālo turētāju, Ostvalda toluola termostatu (1882), pilošā dzīvsudraba elektrodu, Ostvalda viskozimetru (1885), Ostvalda piknometru (1882, pēdējā prototips gan tapis jau Tērbatas gados). Šīs iekārtas vēlāk lietotas ķīmijas laboratorijās visā pasaulē, daudzas no tām (viskozimetrs, piknometrs, graduētās pipetes) lieto joprojām. Ar lepnumu varam atgādināt, ka visas šīs iekārtas pirmoreiz izgudrotas un izgatavotas Rīgā ar paša Ostvalda rokām – patiešām, Rīga ir arī izgudrotāju pilsēta!

Piecos Rīgas gados Ostvalds pats veica 30 starptautiskās zinātniskās publikācijās apkopotus pētījumus, kas publicēti g.k. Kolbes "Journal für praktische Chemie" un citos vācu žurnālos, bet arī krievu žurnālā – Ostvalds tomēr formāli skaitījās Krievijas profesors, kaut arī lekcijas lasīja un laboratorijas darbus vadīja tikai vāciski. Tērbatā aizsāktie pētījumi par ķīmisko afinitāti tika izvērsti Rīgā. Skābju ietekme uz acetamīdu un metilacetātu, kā arī cukura inversija, tātad pētījumi par reakciju kinētiku, kļuva par pirmajiem piemēriem, lai formulētu Ostvalda atklātos klasiskos homogēnās skābju – bāzu katalīzes pamatlikumus. Elektrovadītspējas noteikšana kļuva par svarīgu metodi afinitātes skaitlisko vērtību mērījumiem, tā deva ātru un drošu paņēmienu skābju ķīmiskās struktūras ietekmes izvērtēšanai uz to ķīmiskās tieksmes lielumiem.

1909. gada 12. decembrī Stokholmā nolasītajā Nobela lekcijā "Par katalīzi" cita starpā Ostvalds vairākās vietās piemin arī savus Rīgā veiktos darbus: "Es atceros vēl šodien to priecīgo saviļņojumu, ar kādu es pirmoreiz izsekoju skābes titra pieaugumam parastā etiķestera ūdens šķīdumā, sašķeļot to ar sālsskābi. Metilacetāts savas lielākās šķīdības un reaģēšanas ātruma dēļ izrādījās vēl piemērotāks objekts, un tādējādi mans 1883. gada pētījums par ķīmisko dinamiku reizē kļuva arī par katalītiskas parādības pētījumu, proti, minētā estera katalītiska apziepošana dažāda veida skābju ietekmē". Nobela lekcijā ir arī citas norādes uz Rīgas posma veikumu.

Rīgā veiktie pētījumi ļāva atklāt arī tagad plaši pazīstamo "Ostvalda atšķaidījuma likumu" (Verdünnungsgesetz). Tiesa, šis likums netika atklāts Rīgā (Rīgā eksperimentiem nepieciešamais destilētais ūdens nebija pietiekami tīrs!), to formulēja gadu vēlāk (1888), jau Leipcigā. Taču visas pamatnostādnes šī likuma atklāšanai bija atrastas jau Rīgā! Formulējot šo likumu, Ostvalds radīja jēdzienu "skābes disociācijas konstante". Ar tā palīdzību varēja sakārtot organiskās skābes un bāzes pēc to disociācijas konstantēm (vēlāk dānis Brenstets to izteica ar pK-lielumu). Tas savukārt ļāva atklāt kopsakarības starp organisko skābju un bāzu ķīmisko struktūru un aciditāti. Šādi dati pirmoreiz publicēti V. Ostvalda un viņa skolnieka P. Valdena darbos 1889.–1892. g., vēlāk tie kļuva par pirmajiem kvantitatīvajiem kritērijiem organisko molekulu elektronstruktūras izvērtēšanai. Uz šīm sakarībām balstās gan Ingolda indukcijas un mezomērijas efekti, gan Hammeta un Brensteda vienādojumi, ko zinātnieki plaši lieto šodien.

Rīgas laikā varbūt tomēr ne mazāk nozīmīgs, ja ne pat nozīmīgāks bija Ostvalda sistematizētāja darbs, proti, slavenās ķīmijas pamatu grāmatas izdošana un pasaulē pirmā fizikālās ķīmijas žurnāla klajā laišana (šis žurnāls turpina Vācijā iznākt joprojām, vēl pēc 115 gadiem).

Ostvalda "Lehrbuch..." plāns tika uzmests jau Tērbatā, taču pamatdarbs veikts Rīgā. 1884. gada decembrī iznāca 1. sējums "Stehiometrija", kamēr 2. sējums "Afinitātes mācība" – 1887. gadā. Šajā divsējumu darbā Ostvalds vēlējās dot pilnu pārskatu par zinātnieku paveikto fizikālās ķīmijas jeb, kā viņš toreiz vēl rakstīja, vispārējās ķīmijas nozarē. Izklāstam viņš izvēlējās vēsturiski kritisku formu, lai faktisko nodalītu no hipotētiskā, lai atklātu jaunus apvāršņus. Kapitālā grāmata rādīja, kas jau ir paveikts, taču – un tas ir vēl svarīgāk – tā rādīja arī, kas vēl paveicams, kādā virzienā jāstrādā tālāk.

Pēc grāmatas nobeigšanas Ostvalds sarunāja ar savu Leipcigas izdevēju Engelmanu, ka būtu vēlams izdot arī specializētu žurnālu, kurā koncentrētos topošajā fizikālajā ķīmijā veiktie pētījumi. Īurnāla organizēšana nevedās viegli, bija konkurents priekšlikums Hamburgā un sanīšanās ar profesoru Izidoru Traubi; kā otrs žurnāla līdzizdevējs bija jāpieraksta holandietis Vanthofs, taču arī tā lieta Ostvaldam galu galā pavedās un jaunā, Leipcigā iznākošā žurnāla priekšvārda beigās lasām: "W. Ostwald, Riga, den 2. Januar 1887".

Īurnāla iznākšanu nodrošināja visu pasaules vadošo fizikālķīmiķu līdzdalība. Līdzstrādnieku skaitā uz pirmā gadagājuma laidiena titullapas rodam tādus uzvārdus kā M. Bertlo, A. Lešateljē, K. M. Guldbergs, H. Landolts, N. Menšutkins, L. Meijers, V. Meijers, V. Ramzajs, F. M. Rauls, J. Tomsens, P. Vāge u.c., paši labākie, izcilākie Vācijas, Francijas, Austrijas, Krievijas, Zviedrijas, Šveices, Dānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Itālijas, Beļģijas zinātnieki bija sekojuši vēl nesen nevienam nezināma, jauna Rīgas zinātnieka aicinājumam uz kopdarbību. Īurnāla pirmajā sējumā rodam klasiskas J. H. Vanthofa, F. M. Raula, A. Lašateljē, V. Ramzaja, M. Planka, D. Konovalova u.c. publikācijas, kas darīja žurnālu par svarīgāko starptautisko publikāciju tribīni ķīmijas zinātnē. Tas bija Eiropas zinātnieku kopdarbības labs paraugs.

Ostvalds bija ne tikai šī žurnāla galvenais redaktors, bet arī daudzu rakstu, 4000 referātu un recenziju autors. Šo Ostvalda personisko, bieži vien polemisko rakstu mērķis bija novērst šķēršļus jaunās nozares tapšanai. Pat īsās anotācijās manāmas Ostvalda simpātijas un antipātijas. Viņš bija pirmais, kas saskatīja Arrēniusa un Vanhofa, tāpat ķīmiskās termodinamikas (V. Gibsa) ideju revolucionizējošo nozīmi zinātnē, aizstāvēja tās, popularizēja tās. To viņš darīja ļoti kategoriskā manierē, iemantojot ne mazumu personisku ienaidnieku. Ostvalda raksturs nebija no "vieglajiem".

Lūk tā. Ostvalda zinātniskā darbība, fundamentālā monogrāfija, jaunais žurnāls, viņa neparastā personība dažos gados ar rāvienu jauno Rīgas profesoru bija darījušas starptautiski pazīstamu. To sekmēja arī daudzie ārzemju ceļojumi uz Vāciju, Šveici, Austriju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, kā arī intensīvā sarakste ar ārzemju kolēģiem.

Apstākļi Rīgā, kas vēl pirms četriem gadiem Ostvaldam bija šķituši augstākā mērā pieklājīgi, nu bija kļuvuši par šauriem. Ostvalds saviem Rīgas kolēģiem bija kļuvis par tādu kā "līdaku karpu dīķī", šad tad viņam bija jāsaskaras ar aizspriedumiem un pārpratumiem. Kaut arī sadarbība ar jauno direktoru, tautsaimniecības profesoru K. Līventālu (latviešu dzejnieka dēlu) bija laba (tas pat atvainojies, ka Ostvalds neesot ticis virzīts par RP direktoru, ko tas pēc savām spējām bez šaubām būtu pelnījis, bet lai netraucētu zinātnisko darbu; Ostvalds par RP rektoru, saprotams, nealka kļūt). Vājas izredzes bija arī uz nedaudzo asistentu iesaistīšanu pētnieciskajā darbā. Vienīgais izņēmums bija Pauls Valdens, jauns subasistents (ko Ostvalda sākumā no sevis pat bija "atgrūdis"), kas vēlāk kļuva par vienu no vadošajām personībām Rīgas Politehnikumā un arī par fizikāli organiskās ķīmijas celmlauzi pasaules mērogā.

Bija vēl viens būtisks apstāklis. Tieši šajā laikā, Aleksandra III gados, sākās Baltijas guberņu intensīva, pat varmācīga rusifikācija, – Terbatas Universitātē ar 1889. gadu krievu valodu ieveda par mācību valodu, arī Rīgas Politehnikumu nākamajā desmitgadē pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar krievu mācībvalodu (1896). Ostvalds krievu valodu prata vāji (ģimnāziju beidzot, viņam bija bijis pēceksāmens šajā valodā), un, kā atzīst Ostvalds, kļūt par profesoru kādā no Iekškrievijas universitātēm viņš uzskatīja priekš sevis par neiespējamu (1885. gadā Ostvalds pat izstājās no Krievu Ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija iekļuvis ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu; par iemeslu bija kāda biedrības žurnālā ievietota prof. Aleksejeva patiešām nekompetenta recenzija par Ostvalda fizikālās ķīmijas grāmatu).

Savās "Mūža līnijās" Ostvalds raksta arī par iekšējiem konfliktiem ar baltvāciešiem, kuru dēļ "šķiršanās no tēvu pilsētas norisa tik viegli un bez zaudējuma sajūtas". Vispirms, Ostvalda ģimene nepiederēja pie "vecajiem" rīdziniekiem, tā bija ieceļojusi tikai pirms divām paaudzēm no Vācijas un Rīgas elites aprindās tika uzņemta ar zināmu distanci. Politiski vadošajām Rīgas aprindām nepatika, ka Ostvalds neveltīja visu savu enerģiju un spējas tiešai kalpošanai Baltijas labā, industrijas, komunālsaimniecības veicināšanai, Baltijas privilēģiju aizstāvībai pret rusifikāciju – to uzskatīja pat par nodevību pret vācbaltiešu dzimteni. Diezgan saspringtas attiecības bija izveidojušās arī ar studentu korporācijas "Fraternitas Rigensis" vecbiedriem, vadošās Rīgas vācu aprindas neuztvēra Ostvaldu kā "savējo". Arī Rīgas tālaika laikrakstos rodam pavisam retu ziņu par Ostvalda darbošanos dzimtajā pilsētā (vienīgi sievas ietekmē lekcijas mājsaimniecēm par virtuves ķīmiju ir pieminētas, bet "Rigasche Industrie – Zeitung" ievietots neliels Ostvalda raksts par siltuma efektiem portlandcementa cietēšanas procesā).

"Mūža līniju" 2. daļā Ostvalds vērtē situāciju: "Panslavisma graujošais vilnis … sāka demonstrēt savu spiedienu un ik dienas bija jāgaida jauni spaidi. Būtība bija nevis tas, ka sveša tauta gribēja uzspiest savu valodu un tikumus, bet, kas vēl daudz nopietnāk, ka neapstrīdami zemāka kultūra gribēja nogremdēt pie mums sasniegtās augstākās vērtības, kas galu galā arī notika, kaut arī no citas puses. Un tādējādi es tiku uzskatīts par tādu, kas personisku interešu dēļ kavējās sekot saucienam: "Visi vīri pie ieročiem!"".

Arvien vairāk un vairāk Ostvalds nāca pie atziņas, ka Rīga nav īstā vieta viņa tīri zinātnisko nodomu īstenošanai un meklēja jaunu darba lauku Vācijā. 1887. gadā Leipcigas universitātē bija atbrīvojusies fizikālās ķīmijas profesūra, vienīgā fizikālās ķīmijas oficiālā profesūra (tāda Vācijā pastāvēja kopš 1872. gada Leipcigā). Hansis Landolts, Lotārs Meijers, Klemenss Vinklers, J. H. Vanthofs (visi – diženi vārdi ķīmijā!) bija atsacījušies to ieņemt – nu katedru piedāvāja Vilhelmam Ostvaldam no Krievijas. Kad Saksijas kultūras ministrs vaicāja, vai Ostvalds to pieņemtu, sekoja vēlāk daudzinātā atbilde: "Tas ir itin kā Jūs vaicātu unteroficierim, vai viņš vēlas kļūt par ģenerāli. Jā". Sekoja (1887. g. 10. jūlijā) īsa telegramma uz Asariem, Villa Reyher, kur dzīvoja Helēna Ostvalde ar bērniem: "Nellij, uzaicinājums ir saņemts. Urrā! Vilhelms".

Tā citos vēstures apstākļos īstenojās arī šodien Rīgā vērojamā zinātnieku "smadzeņu noplūde" – Ostvalds kļuva par Leipcigas profesoru, nesasniedzis vēl 34 gadu vecumu. Sekoja izstāšanās no Krievijas valsts dienesta un Krievijas pavalstniecības, pārcelšanās uz Leipcigu 1887. gada septembrī, kas kļuva par šķirtni gan Ostvalda mūžā, gan fizikālās ķīmijas vēsturē.

Rīgā Ostvalds nobrieda vēsturiskajai misijai – izveidot fizikālo ķīmiju par disciplīnu, te viņš attīstīja savus garīgos spēkus, lai uzņemtos organizatorisko un zinātnisko atbildību par topošo nozari.

Zinātniskos sakarus ar Rīgu Ostvalds gluži nepārtrauca, daži viņa skolnieki un vēlāk uz Rīgu pārcēlušies kolēģi (Pauls Valdens, Heinrihs Treijs, vēlāk Mečislavs Centneršvērs un Jans Zavidskis) turpināja strādāt Ostvalda ideju garā. 1903. gadā Ostvalds tika ievēlēts par pirmo RPI Goda biedru, viņa grāmatu pirmie tulkojumi krievu valodā iznāca Rīgā (vienu no tām bija tulkojis vēlāk pazīstamais krievu rakstnieks M. Prišvins). Ostvalda vecāki palika Rīgā, un pēdējo reizi viņus (un arī Rīgu) zinātnieks apmeklēja 1900. g. vecāku zelta kāzu reizē. Visciešākie sakari Ostvaldu saistīja ar Valdenu, bet tā jau ir īpaša tēma. Jāpiemin arī, ka Vilhelma vecākais brālis Eižens Ostvalds (1851–1931) kļuva par mežsaimniecības profesoru Latvijas Universitātē, LU goda doktoru.

Ar Rīgu un citiem rīdziniekiem (ārpus ķīmijas kolēģu loka) Ostvalds gan uzturēja sakarus visai epizodiski un rezervēti. Vācbaltiešu vidū viņš bija "autsaiders" un daudzkārt pat atsacījās pieņemt bijušos studiju biedrus (piem. Dr. E. Tīlo), kas izraisīja spēcīgus aizvainojumus. Vēlāk "Fraternitas Rigensis" vecbiedri pat vērsās ar oficiālu vēstījumu, apstrīdot Ostvalda vērtējumu viņa autobiogrāfijā. Ostvalds vairāk jutās kā vācietis, pat kā pasaules pilsonis, nevis kā vācbaltietis. Un zināma vēsturiska ironija slēpjas apstāklī, ka šis Rīgas autsaiders ir pagaidām vienīgais Nobela prēmijas laureāts zinātnē no Baltijas (Nobela prēmijai ķīmijā trīsreiz, 1913., 1914., 1934. g., diemžēl, neveiksmīgi tika izvirzīts viņa skolnieks P. Valdens). Nobela prēmiju Ostvalds saņēma 1909. g. kā atzinību "par darbiem katalīzes jomā, kā arī par fundamentāliem ķīmiskā līdzsvara un reakciju ātruma pētījumiem" – visi šie Nobela prēmijas formulējumā iekļautie pētījumi ir aizsākti un daļēji paveikti jau Rīgas laikā. Tad lai nu vēl sakām, ka Rīga nav iedvesmas pilsēta! Šī apstākļa dēļ Rīgas 800 gadu jubilejā Rīgas pilsētai tika dāvāts skaists pilsētas "pazudušā dēla" Vilhelma Ostvalda piemineklis pie Vērmaņdārza, pirmais publiskais Ostvalda piemineklis pasaulē (tēlnieka A. Vārpas veidots, ar firmas "Grindeks" atbalstu).

Un patiešām, ja arī vēlāk V. Ostvalds guva popularitāti ar krāsu teoriju, pasaules formātu, zinātnes organizācijas idejām, starptautisko valodu, enerģētisko filozofiju, tad tomēr paliekamākais ir klasiskās fizikālās ķīmijas pamatu likšana, tās nozīmīgu likumību atklāšana, analītiskās ķīmijas modernizācija. Un tomēr V. Ostvalds ir rīdzinieks, "Rīgas bērns", šajā pilsētā viņš ir dzimis un izveidojies.

Ar gandarījumu uzzinājām, ka kopš 2003. gada 1. augusta Rīgā pastāv arī Ostvalda vidusskola – šādu nosaukumu guvusi bijusī Lomonosova vidusskola Imantā (Rīgā līdz šim bijušas 2 Lomonosova vārdā nosauktas vidusskolas). Lai Ostvalda vārds kļūst par zināmu garantiju, ka Rīgā saglabāsies interese par eksaktajām zinātnēm, fizikas un ķīmijas nozarēm, ka te varbūt taps jauni ostvaldi, valdeni, canderi, capi, keldiši, kas darbosies zinātnē.

Ostvalds veidojās kā personība tajos gados, kas apcerēti Augusta Deglava romānā "Rīga", vienā laikā ar mūsu tautisko atmodu, ar Rīgas Latviešu biedrību, ar pirmiem Rīgā studējošiem latviešiem. Diemžēl Ostvalds latviešus tikpat kā nepamanīja un pret latviešu centieniem izturējās rezervēti, ja ne noraidoši. Lūk, ko viņš atceras savā autobiogrāfijā par saviem skolas gadiem Rīgas priekšpilsētas Fromma skolā: "Kroņa skolu pārsvarā apmeklēja mazo ļautiņu bērni, īpaši tur rodami bija dēli no augšupkāpjošām latviešu un krievu ģimenēm. Tā, starp mums [vāciešiem] allaž bija neliels skaits latviešu, kas vāciski lielākoties runāja visai nepilnīgi, lika ļoti daudz ko vēlēties tīrības un pieklājības ziņā un nepavisam neiederējās mūsu vidē. Ja vien viņi bija apdāvināti, tie ātri iemācījās pieslieties mūsu dzīves veidam un domāšanai. Taču līdztekus bija daži, kuri nesa līdz tikai sīkstu gribu pacelties par katru cenu, bez nepieciešamām spējām. <…> Bieži notika rīvēšanās, kas puiku vīzē tika izšķirtas ar dūrēm. Man acu priekšā vēl šodien tēlaina palikusi šādas saskares beigu scēna. Latviešu puika, pēc tam, kad viņš bija kāvies ar nagiem un zobiem, pilnīgi ir pārvarēts, un nu viņš sadudzis sēdēja kā zaudētājs, izplūktiem matiem un drēbēm, ar asiņainām putām no mutes, ar dusmām un ienaidu sejā, lūrot uz pretinieku no ieplakās pieres ar ļaunu skatienu. Latvieši nav skaista tauta, un šis latviešu puika skaistuma ziņā pat savu tautiešu vidū būtu nostādams uz visai zema pakāpiena. Kaut arī zēna gados tādas lietas citkārt nav uzkrītošas, mani sagrāba šausmas, vērojot šo zvērisko trakumu cilvēka līdzību zaudējušā tēlā. Iespaidi noplaka, jo šis jauneklis drīz vien nozuda no skolas. Taču tas bija tik spēcīgs, ka ilgstoši iespiedās manā atmiņā. Kad pēc sešdesmit gadiem, Pasaules kara beigās latviešu nacionālisti guva virsroku Vidzemē un Kurzemē un saviem vācu līdztautiešiem nodarīja visrupjākās nežēlības, šī atmiņu aina atkal nāca manā apziņā."

Toties man nāk apziņā vēl medicīnas profesora Kristapa Rudzīša atstāsts par viņa viesošanos Leipcigā 1929. gadā pie slavenā dispersoidologa Volfganga Ostvalda, kurš jauno kolēģi uzņēmis lojāli, pat draudzīgi, taču lūdzis viņu, Dieva dēļ, nerunāt latviski un neatklāt, ka ir latvietis, jo vecajam kungam, viņa tēvam, kas tobrīd uzturējies dzīvoklī, esot alerģiska nepatika pret visu, kas saistīts ar latviešiem! Tā Kristapam Rudzītim izpalika iepazīšanās ar Nobela prēmijas laureātu no Rīgas – Vilhelmu Ostvaldu.

Visu to zināju, kad rosināju "Grindeksa" vadītājam Valdim Jākobsonam finansiāli atbalstīt Vilhelma Ostvalda pieminekļa veidošanu Rīgā. Taču, atgūstot vadošo vietu Rīgā un Latvijā, mēs, latvieši, nedrīkstam būt šaursirdīgi. Atcerēsimies, ka V. Ostvalds ietekmēja sabiedrisko un filozofisko domu arī Latvijā 20. g.s. sākumā, Jāni Asari, arī Jāni Raini, ķīmijas profesoru Augustu Ķešānu un īpaši mūsu dižāko dabzinātnieku Paulu Valdenu, bet ne tikai to. Ir lietas, kas paliek laikmetam, sīkas lietas, cilvēka šaursirdība, un ir lietas, kas paliek mūžībai vai vismaz ļoti tāliem laikiem.

Ostvalds bija vispusīgi apdāvināts cilvēks, viņš arī gleznoja. Manu kabinetu rotā kāda jūras krasta ainava, ko Ostvalds dāvinājis savam skolniekam Nikolajam Šilovam, kad tas 1903. gadā šķīries no Leipcigas. Ar savas skolotājas prof. Lidijas Liepiņas (kura sevi uzskatīja Vilhelma Ostvalda zinātnisko "mazmeitu") testamentāru novēlējumu tā nonākusi manā īpašumā, un to labprāt aplūkoju kā dzīvu paaudžu saišu liecību, jūrā un mākoņos ir sava pievilcīga noskaņa.

Varbūt pats nozīmīgākais, gan ne tik daudz akcentētais Ostvalda darbības rezultāts ir viņa (kopā ar znotu Eberhardu Braueru) izstrādātā tehnoloģiskā metode amonjaka katalītiskai oksidēšanai par slāpekļa oksīdu (slāpekļskābi) (1902). Tas ir otrs posms (pēc Hābera-Boša katalītiskās amonjaka sintēzes) atmosfēras slāpekļa aktivēšanā, kas pašreiz visā pasaulē ir minerālmēslu ražošanas pamatā. Starp citu, 1. pasaules kara laikā tieši Ostvalda un Hābera-Boša metodes ļāva Vācijai ražot sprāgstvielas militāriem nolūkiem, jo importēt Čīles salpetri bija kļuvis neiespējami, ļāva efektīvi veikt karadarbību. Tādā kārtā Ostvalds civilizācijas praksē atrisināja "saistītā slāpekļa" problēmu, glābjot tolaik Eiropu no bada nāves (minerālmēslojums laukiem!), taču vienlaikus veicinot arī kara rūpniecību (sprāgstvielu ražošanu).

Lai nu kā, Vilhelms Ostvalds šodien jāpiemin kā augstākās raudzes zinātnieks, kā sociāli nozīmīga personība, kā radošs nemiera gars, kas bija tiecies aptvert neaptveramo, kas neapšaubāmi uz laiku laikiem ir atstājis daudz pozitīva, par kuru viņa dzimtā pilsēta Rīga patiešām var būt lepna.

*

Satura rādītājs

Pamatojoties uz promocijas padomju ekspertu atbilstības izvērtēšanas rezultātiem saskaņā ar LZP lēmumu Nr. 1-3-4 (30.01.2001. g.), Latvijas Zinātnes padome nolemj:

1. Akceptēt līdzšinējo ekspertu sastāvu līdz darbības pilnvaru laika beigām sekojošās promocijas padomēs:

2. Akceptēt izmaiņas ekspertu sastāvā un pilnvarot zemāk nosauktās padomes darbības turpināšanai:

 Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Rīga, 2003. g. 1. jūlijā

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz LZP Promocijas padomju komisijas š.g. 19. jūnija slēdzienu, nolemj:

1. Iekļaut LZP Vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu saraksta 2. daļā šādus izdevumus:

1.1. Zinātne lauku attīstībai. Starpt. zin. konf. referāti. LLU, Jelgava, 2001.

1.2. Research for Rural Development. Int. Sci. Conf. Proceed., Jelgava, 2002.

1.3. Latvijas ķirurģijas žurnāls. Acta Chirurgica Latviensis. Zinātnisko rakstu nodaļas: oriģinālraksti, klīniskie gadījumi, problēmraksti. Rīga.

1.4. Baltic Journal of Coleopterology. Baltic Institute of Coleopterology. Daugavpils.

1.5. Journal of Teacher Education and Training. Daugavpils University. Daugavpils.

Latvijas Zinātnes padomes
priekšsēdētājs akadēmiķis J. Ekmanis

Satura rādītājs

Egolfs Voldemārs Bakūzis
27.05.1912–30.08.2003

Šī gada 30. augustā, ražena darba dzīvi nodzīvojis, 92. mūža gadā aizsaulē aizgājis pasaulē pazīstams latviešu mežzinātnieks, ekologs, emeritēts Minesotas universitātes profesors Egolfs Voldemārs Bakūzis.

E. Bakūzis dzimis 1912. gada 27. maijā Kuldīgā. 1935. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Universitātes Mežsaimniecības nodaļu, iegūstot inženiera-mežkopja specialitāti. Pēc studiju beigšanas strādājis par skolotāju Viļakas mežsaimniecības skolā un bijis asistents Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes Mežierīcības un taksācijas katedrā. 1936. gadā organizējis Latvijas lauksaimniecības kameras mežkopības nozari. Vācu okupācijas laikā vadījis Meža departamenta Mežierīcības nodaļu, organizējis un veicis privāto mežu ierīcību, iespēju robežas arī glābdams tos no izciršanas kokmateriālu izvešanai uz Vāciju.

1944. gadā E. Bakūzis arestēts un deportēts spaidu darbos uz Vāciju, jo viņam tika inkriminēta dažu ģimeņu nepareizas emigrācijas veicināšana uz Zviedriju, bet nevis uz Vāciju, tām glābjoties no represijām gaidāmās jaunās okupācijas režīma apstākļos.

Pirmos pēckara gados E. Bakūzis bija viens no aktīviem Baltijas Universitātes Mežsaimniecības fakultātes izveidotājiem un lektoriem Pinebergā. Daudz palīdzējis saviem studentiem praktisku iemaņu apgūšanā vietējās mežniecībās un kokapstrādes uzņēmumos.

Pēc Baltijas Universitātes darbības izbeigšanas 1950. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV. Tur līdz 1982. gadam strādājis Minesotas Universitātē, sākotnēji par zinātnisko līdzstrādnieku, pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas lasījis lekcijas meža un vispārējās ekoloģijas specialitātēs.

Līdztekus augstskolas pasniedzēja darbam, kā turpinājumu aizsāktajam Latvijā, E. Bakūzis veicis plašus pētījumus meža biocenožu sinekoloģijā. To rezultātā tapis apjomīgs 6 sējumu rakstu krājums "Meža ekosistēmu pamati" (Foundations of Forest Ecosistems), kā arī publicēti vairāk par 100 dažādu apjomu rakstu un grāmatu.

±paši atzīmējama ir E. Bakūža līdzdalība starptautiskās mežzinātnes un botānikas organizācijās, kurās nesis līdzi arī Latvijas vārdu. Vairākkārt Eiropā un Amerikā piedalījies Starptautiskās mežzinātnes organizāciju apvienības (IUFRO – International Union of Forestry Research Organizations) rīkotajos kongresos.

Neskatoties uz dzīvi gandrīz Zemeslodes otrajā pusē, E. Bakūža sirds vienmēr jutusi līdzi notikumiem Dzimtenē un tās mežos ar neatlaidīgu domu – kā tiem palīdzēt? Jau no valsts neatkarības atjaunošanas līdz pēdējai dienai viņš, netaupot ne spēkus, ne līdzekļus, centās palīdzēt mūsu mežzinātnei, regulāri sūtot LVMI "Silava" bibliotēkai jaunāko periodisko literatūru (>30 izdevumus), simtiem grāmatu par mežkopību, ekoloģiju un tām saistītām zinātnēm.

Latvijas mežkopju un zinātnieku sirdīs vienmēr paliks dzīvs Latvijas ZA goda locekļa, Latvijas lauksaimniecības un meža zinātņu ārzemju locekļa, Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa Sudraba Goda zīmes kavaliera un vienkārši Dzimtenes patriota Egolfa Voldemāra Bakūža gaišais tēls!

Latvijas Valsts Mežzinātnes institūts "Silava"
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidijs
LLU Meža fakultāte
Latvijas Meža darbinieku biedrība

Satura rādītājs

Pamatojoties uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku vārdisko balvu nolikumu, Latvijas Lauksaimniecības universitāte izsludina pretendentu konkursu

Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru pētījumi ir nozīmīgi Latvijai. Balvu piešķir tikai atsevišķam zinātniekam, no autoru kolektīva – vadošajam autoram. Balvas laureāts saņem diplomu un prēmiju profesora mēnešalgas apmērā. Balvas laureātam ir tiesības uzrādīt "Apbalvots ar Jāņa Berga balvu".

Kandidātus Latvijas Lauksaimniecības universitātes Jāņa Berga vārdiskās balvas pretendentu konkursam var izvirzīt LLU fakultāšu un institūtu domes, LLMZA locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību zinātnieku kolektīvi.

Pieteikumi pretendentu konkursam iesniedzami Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātņu daļā, Jelgavas pilī, Lielā iela 2, Jelgava, LV-3001, tālrunis 3005685, līdz 2003. gada, 10. novembrim, pievienojot:

– izvirzītāja ieteikumu;
– izvirzīto darbu vai tā kopsavilkumu;
– autora Curriculum vitae;
– autora parakstītu izvirzītā darba anotāciju.

Iesniegtos darbus vērtēs ar LLU rektora rīkojumu noteikta konkursa komisija. Darbus, kas nav ieguvuši balvu, atpakaļ neizsniedz.

Balvu pasniegs Jāņa Berga 140 gadu dzimšanas atceres dienā, 2003. gada 4. decembrī.

Satura rādītājs

9. septembrī LZA Senātā zinātnieki, skaidri noformulējuši savu atbalstu Latvijas dalībai Eiropas Savienībā, pieņēma Aicinājumu Latvijas tautai. LZA korespondētājlocekle Jekaterina Ērenpreisa nolasīja zinātnisko ziņojumu "Vēža šūnas bioloģiskie aspekti: ģenētiskā materiāla multiplikācija un ar to saistītā dabiskā rezistence pret antivēža terapiju", bet LZA korespondētājloceklis Jānis Grundspeņķis referēja par struktūrmodelēšanas pieeju sarežģītu sistēmu analīzei.

Sekojot tradīcijai, LZA izstāžu telpā atklāja pazīstamā fotomeistara Arņa Blumberga darbu izstādi ar neparastu nosaukumu "Vīzijas". LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš laikraksta "Latvijas Vēstnesis" ilggadējo darbinieku raksturoja kā zinātnes hronikas veidotāju, kurš līdzās politisko darbinieku portretiem profesionāli dokumentējis pašus svarīgākos notikumus Latvijas zinātnē. Arī nesen, kad Rīgā atzīmēja Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda 150. dzimšanas dienu, ziedu nolikšanu pie a/s "Grindeks" Rīgai dāvātā Ostvalda pieminekļa fiksēja Arnis Blumbergs. Nu lūk, šodienas izstāde atklāj jaunu iezīmi Arņa Blumberga darbībā un raksturā. Tā ir radošās personības mūžīgā tieksme pēc neparastā, pēc skaistā. Tāpēc šajās fotogrāfijās ir mūsu saule, jūra, nesenā burinieku regate. V. Ostvalds bija daudzpusīga personība, viņš arī gleznoja. Bet viņa skaistums bija it kā konstruēts. Blumbergam skaistums ir redzēts, pamanīts un fiksēts. Lūk, kā tas burinieks aiziet tālumā, jūrā, miglā. Arnim Blumbergam ir maz mākoņu, saule vien!

Apsveicēju vidū bija LZA goda locekle Elza Radziņa, kura, daloties iespaidos par neseno lidojumu gaisa balonā, novēlēja it visiem izjust Latvijas neticamo skaistumu, kurš tā pacilā sirdi! Aktrise nolasīja mazpazīstamus Andreja Baloža dzejoļus.

Akadēmiķi Maija Kūle, Tālavs Jundzis, Aina Blinkena, Raimonds Valters, LZA goda locekļi Oskars Gerts, Vaidelotis Apsītis, Jānis Streičs pievienojās sveicēju pulkam. Bet autors, atzinis, ka viņam labāk gribas, lai skatītāji skatās un saredz paši, uzdāvināja Latvijas Zinātņu akadēmijai skaista, balta burinieka attēlu. Jūrā, bez mākoņiem, ar gaišu horizontu. To pamanīja prezidents Jānis Stradiņš un nosauca velti par akadēmijas cerību burinieku.

Satura rādītājs

2003. gada 29. septembrī plkst. 15.00 notiks LU Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

Temats "Mātes un meitas attiecības un meitas psiholoģiskā neatkarība no mātes pieaugušo vecumā."

Recenzenti: Dr. habil. psych., LU prof. Ā. Karpova, Dr. psych., SPPI, asoc. prof. N. Ivanova, Ph. D., Pensilvānijas universitātes prof. J. Dragūns.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

7. oktobrī LU Ķīmijas fakultātes 45. telpā Kr. Valdemāra ielā 48, plkst. 15.00 notiks LU Ķīmijas zinātņu nozares promocijas padomes sēde, kurā doktora disertāciju ķīmijas doktora grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē aizstāvēs.

par tēmu "Polifunkcionālo kvaternizēto piridīna atvasinājumu sintēze un īpašības".

Recenzenti: Dr.habil.chem. E. Gudriniece, Dr.habil.chem. A. Zicmanis un Dr.habil.chem. G. Veinbergs.

* * *

2003. gada 14. oktobrī plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Vidusskolēna gatavība pašrealizācijai un tās attīstība mācību procesā".

Recenzenti: Dr.habil.paed., LU emer. prof. A. Špona, Dr.paed., DU prof. I. Jurgena, LPA prof. A. Samuseviča.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 15. oktobrī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu "Dažādu inhalējamo kortikosteroīdu devu pretiekaisuma darbība un kombinētās terapijas efektivitātes salīdzinājums pacientiem ar vidēji smagu persistējošu bronhiālo astmu" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.med., LU asoc. prof. V. Pīrāgs, Dr.habil.med. A. Martinsons, Dr.med., doc. V. Šiliņš.

Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2003. gada 15. oktobrī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu "Baroreceptoru refleksa hronotropās reakcijas raksturojums" medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.med., LU prof. I. Taivans, Dr.med., LU asoc. prof. V. Pīrāgs, Dr.med., LU acos. prof. U. Kalniņš.

Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 6. oktobrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2003. gada 22. septembris