Numura saturs

• 21. Baltijas zinātņu vēstures konference
• Zinātne, augstākā izglītība, tehnoloģijas medicīna, humanitārās zinātnes Baltijā – pagātne un tagadne
• Ķīmiķa Paula Valdena pieminekļa atklāšanai
• Pauls Valdens nāk pie mums
• Pauls Valdens
• Trešais Baltijas Polimēru simpozijs
• Pētījums par Baltijas valstu zinātni
• Zviedrijas pilīs muzejos
• Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekļu kandidāti 2003. gadā
  • Jekaterina Ērenpreisa Vēža šūnas bioloģijas aspekti: ģenētiskā materiāla multiplikācija
    un ar to saistīta dabiska rezistence pret anti-vēža terapiju
  • Jānis Grundspeņķis Struktūrmodelēšanas pieeja sarežģītu sistēmu analīzei
• Bruno Andersons LV Koksnes ķīmijas institūta zinātniskā darbība un starptautiskie projrkti
• In memoriam Profesors Hilelis Segals
• 2003. gada Nobela prēmijas
• Proceedings of the Latvian Academy of Sciences
• Aizstāvēšana
• Konkurss

Pagājuši divi gadi kopš iepriekšējās Baltijas zinātņu vēstures konferences (Tartu, 2001. gada janvārī). Šoreiz par konferences norises vietu izraudzīta Rīga, pieskaņojot tās norises laiku Rīgas Politehnikuma dibināšanas jubilejai. Latvijā 2003. gads ir iezīmīgs arī ar citu zinātnes ievērojamu notikumu atceri (1803. gadā dibināta Rīgas 1. pilsētas slimnīca, 1803. gadā izveidota Rīgas Ķīmiķu un farmaceitu biedrība, 1853. gadā Rīgā dzimis Baltijā vienīgais Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds un valodnieks Kārlis Mīlenbahs).

Konferencē darbs noritēja plenārsēdēs un sekcijās:

1. Zinātņu un augstskolu vēsture.
2. Inenierzinātnes.
3. Industriālais mantojums.
4. Matemātika, fizika, astronomija.
5. Bioloģija, lauksaimniecība un mežzinības.
6. Ķīmija, farmācija un ģeoloģija.
7. Zinātniecība (apaļā galda diskusija).
8. Pedagoģija un psiholoģija.
9. Humanitārās un sociālās zinātnes.
10. Muzejniecība.
11. Medicīna un veterinārmedicīna.

Konferencē tika aplūkota zinātnes un tehnoloģiju attīstība Baltijā, tajā tapušie atklājumi un zinātniskās skolas, šī reģiona nozīme intelektuālo ideju apmaiņā un ievērojami zinātnieki, kuri Baltijā strādājuši vai no tās cēlušies. Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal plašāku skanējumu ieguvusi industriālā mantojuma izpēte. Šai reizē konference neaprobežotās vienīgi ar šais konferencēs tradicionālajām dabaszinātnēm un medicīnu, bet plašāk aplūkojot arī pedagoģiju, psiholoģiju un citas humanitārās un sociālās zinātnes, kā arī tehnikas un tehnoloģiju attīstības jautājumus.

Konferenci rīkoja: Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācija, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Zinātņu akadēmija, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs.

Pirmajā plenārsēdē 13. oktobrī pēc Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidenta profesora Jāņa Stradiņa ievadvārdiem lekciju "Latvijas augstākā izglītība 140 gados (kopš Rīgas Politehnikuma nodibināšanas)" nolasīja Rīgas Tehniskās universitātes rektors profesors Ivars Knēts. Profesora Jāņa Stradiņa lekcija bija veltīta Vilhelmam Ostvaldam, Svantem Arreniusam un Paulam Valdenam savstarpējās saskarsmēs. Pēc Tartu Universitātes rektora profesora Jāka Āvisko uzrunas par Vilhelmu Ostvaldu un Baltijas sadarbību, ziņojumiem par Tartu Universitātes sakariem ar Latviju 20. gadsimta 20. un 30. gados un Lietuvas vēsturisko pieredzi Baltijas valstu zinātnē un izglītībā gadsimtu mijā, pēc diapozitīvu demonstrējuma par Viļņas astronomijas observatoriju (250) un Rīgas pilsētas 1. slimnīcu (200) Latvijas vēstures asociācijas goda biedra diplomus pasniedza Jūlijam Jākobsonam, Jāzepam Ločmelim, Aļģimantam Jozam Krištopaitim (Lietuva), Karlam Silivaskam (Igaunija), Kārlim Ērikam Aronam un Jānim Stradiņam. Nākamajā dienā darbs turpinājās sekcijās.

Noslēguma plenārsēdē 15. oktobrī ziņojumu "Pētniecība Baltijā. Pārskats par laiku pēc 1990. gada" nolasīja Dr. Jānis Kristapsons, konferenci rezumēja profesors Māris Baltiņš. Noklausījušies Vilhelma Ostvalda mazmeitas Grēteles Braueres kundzes (Grosbotene) vēstuli konferencei, zinātnieki godināja Vilhelma Ostvalda 150 gadu atceri pie viņam veltītā pieminekļa.

Satura rādītājs

Conferences on the history of sciences in the Baltics have a 45 years long tradition. Professor of medicine Pauls Stradiņš (1896 –1958), was the person, who initiated the 1st Baltic conference on the history of natural sciences and medicine in Riga, June, 1958, during the epoch of "Khrushchev’s Thaw". Since then, 20 conferences have taken place and we have today come together for the 21st International Conference.

Aside from the representatives of the Baltic republics, in the 1960–80s, the conferences gathered outstanding experts on the history of science, medicine and technologies of the former Soviet Union. The audience gradually grew wider and attracted colleagues from Germany, Poland, Bulgaria, Great Britain, Finland, and Sweden. Since 1957, an extended report of the conference has seen publishing in the collections of articles "Iz istorii mediciny" and "Iz istorii jestestovozanija i techniki Pribaltiki"(1968 –1992).

Due to perestroika in the USSR and the restitution of the independence of the Baltic States in 1991, research and foreign contacts have become more independent. Already in February 1988, Estonian, Latvian and Lithuanian historians of science decided to set up an independent common Baltic Association of the History and Philosophy of Sciences. In October 1990, the Committee of this Association was founded in Riga. In 1993, the Baltic Association was accepted as a member in the International Union of the History and Philosophy of Science (IUHPS/HS).

Since the reestablishment of independence of the Baltic States, these conferences have been an excellent example of cooperation of the scientists of the three states. During 45 years, a lot of collections of abstracts and books have been published. The discussions at the Baltic conferences have given rise to the fundamental books on the history of the Vilnius University, Tartu University, and the Riga Polytechnic University.

The present conference is mainly dedicated to the 140th anniversary of the higher education in Latvia, since Riga Polytechnikum (now the Riga Technical University) has been founded in 1862. The University of Latvia and Latvia University of Agriculture, as well as the Riga Technical University were formed on the basis of this institution. Besides, the former Riga Polytechnic Institute significantly influenced the development of engineering sciences, technology and chemistry in Russia, Poland, Lithuania, Estonia, Ukraine, and Transcaucasia, as had fruitful international contacts with Germany, Switzerland, Sweden, and Finland.

The conference has paid special attention to the outstanding Riga-born chemist Wilhelm Ostwald (1853 –1932). W. Ostwald was the Professor of chemistry of the Riga Polytechnikum, the founder of physical chemistry, and later the Nobel Prize winner (1909), the only one from the Baltics until now. On 2 September, Riga celebrated his 150th anniversary, and it was especially widely celebrated in Germany. It should be noted that W. Ostwald began his scientific carreer in Tartu (Dorpat), and his commemoration in Tartu in October 2003 may be regarded, perhaps, as a follow-up symposium of the present Baltic conference.

Our conference commemorates also Professor Paul Walden (1863 –1957), another famous chemist from Riga. A monument to Paul Walden has to be unveiled in Riga in October 2003. The III Walden Symposium on Organic Chemistry is going on simultaneonsly with our conference.

The 250th anniversary of the old Vilnius Astronomical Observatory, 200 years of the Riga Chemical –Pharmaceutical Society founded by Professor D. H. Grindel (1803), and the bicentenary of the foundation of the 1st Riga City Hospital (1803) are also landmarks in our common history, - we remember them at this conference.

A special mention deserves the cooperation in the field of the analysis of the recent processes of the transformation of science in the three Baltic States: the book by J. Kristapsons, H. Martinson, I. Dagyte "Baltic R&D Systems: Experiences and Future Prospects" has been presented at this conference, and a round-table discussion "Research in the Baltic states and European Research Area" has also taken place. So, the past, present and future of the science in the Baltics has come together, and it is very meaningful.

Prof. Jānis Stradiņš,
President of the Association
of the History and Philosophy of the Baltic States,
President of the Latvian Academy of Sciences

* Priekšvārds konferences referātu krājumam

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Var teikt arī otrādi – mēs ejam pie Paula Valdena. 14. oktobrī Rīgā, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes priekšā Kronvalda bulvāra apstādījumos svinīgi tika atklāts firmas ITERA-Latvija dāvinājums Latvijas zinātnei un rīdziniekiem. Jo – pastāv tikai tas, ko neaizmirst. Izcilajam ķīmijas zinātniekam, kurš septiņkārt nominēts Nobela prēmijai (un būtu 1914. gadā arī to saņēmis, ja ne Zviedrijas negatīvā attieksme pret pirmajā pasaules karā iesaistīto Krieviju), šogad – 140. Uzstādītais piemineklis – viņam un tautas atmiņai.

Rīgas Domes izpilddirektors Māris Tralmaks (centrā) pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijas dāvinājumu Rīgai - Paulam Valdenam veltīto pieminekli	Paula Valdena pieminekļa autori arhitekts Arno Heinrihsons (no reisās) un tēlnieks Andris Vārpa kopā ar ITERA-Latvija prezidentu Juri Savicki, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu prof. Jāni Stradiņu un Latvijas Republikas eksprezidentu Gunti Ulmani
Paula Valdena mazdēls Erki Hollo (pa labi) un RTU rektors prof. Ivars Knēts	Konferences dalībnieki godina Vilhelmu Ostvaldu viņa 150. jubilejas gadā

Tajās dienās Rīgā notika divi starptautiski, savstarpēji saistīti pasākumi – 21. Baltijas zinātņu vēstures kongress un 3. starptautiskais Paula Valdena simpozijs organiskajā ķīmijā. Simpozija dalībnieki mērojuši ceļu no Eiropas, Āzijas un Amerikas. 14. oktobra pēcpusdienā piemineklim tika noņemts baltais pārsegs, un tā autori – tēlnieks Andris Vārpa un arhitekts Arno Heinrihsons, gribētos teikt, ar sirds trīsām vēroja iespaidu, kādu uz klātesošajiem zinātniekiem un Rīgas sabiedrības pārstāvjiem atstāja šis neparastais piemineklis. Neparasts savā pamatidejā – nevis Paula Valdena atveidojums, kā saka, pilnā augumā, ne krūšutēls, bet piemineklis viņa zinātniskajai domai – tā sauktajai Valdena apgriezenībai.

– Es skolā ķīmiju mācījos slikti, – atzinās tēlnieks Andris Vārpa. – Taču, jau strādājot pie pieminekļa izcilajam ķīmiķim Vilhelmam Ostvaldam, es centos uztvert un izprast šīs zinātnes būtību. Valdena gadījumā es vairāk biju izpildītājs, jo pieminekļa vizuālā ideja, lieliska ideja, bija profesora Stradiņa izlolota.

LZA ārzemju loceklis profesors Edvīns Vedējs no ASV priecājās, ka piemineklis atrodas pie augstskolas, kur jauni ļaudis apgūst zināšanas un varbūt izvēlēsies lauzt savu ceļu zinātnē, kā to darījis Pauls Valdens un viņam līdzīgie.

LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš pieminekļa atrašanās vietu atzina kā ārkārtīgi zīmīgu – šī ir bijusī Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas ēka, kas lielā mērā tapa pēc P. Valdena ierosinājumiem un vēlmēm un bija vismodernākā tā laika Krievijā. Latvijas Universitātes rektors profesors Ivars Lācis solīja to saudzēt un spodrināt, savukārt Rīgas Domei, kuras izpilddirektors Māris Tralmaks pieņēma šo ITERA-Latvija un LZA dāvinājumu Rīgai, tika gan pateicības vārdi par vienu jauku, sakoptu Rīgas stūrīti, gan novēlējums šo darbu turpināt.

Pauls Valdens bija trīspadsmitais dēls savā ģimenē. ITERA-Latvija prezidents Juris Savickis ieteica tam pievērst īpašu uzmanību. Ja ģimenē ir divpadsmit, trīspadsmit vai vismaz četri bērni, ir daudz lielāka iespēja, ka starp viņiem būs kāds izcili talantīgs. Būdams trīs meitu tēvs, J. Savicka kungs solīja censties arī turpmāk.

Paula Valdena dzimtie Pīpeni Ziemeļvidzemē ir pārvietoti, vecie pamati aizauguši ar mežu, bet izcilā novadnieka piemiņa nav aizaugusi. Ir piemiņas plāksne pie bijušās skoliņas, glīti izskatās arī pārvietotā dzīvojamā māja (tagad Kalniņi) un, kā teica Stalbes pagasta (tajā tagad ietilpst bijušais Rozulas pagasts) runasvīrs, "mēs ceram arī uz kādu piemiņas plāksnīti mūsu pagastiņā".

Kluss un nemanāms aiz runas un darba vīru mugurām stāvēja cilvēks, kuram šī diena bija īpaši svarīga – Paula Valdena vienīgais mazdēls, jurists, Somijā un visā Skandināvijā pazīstamais tiesībzinātnieks biodiversitātes un vides aizsardzības jautājumos, Helsinku Universitātes profesors, Somijas Zinātņu akadēmijas humanitāro zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Erki Hollo. Uzaicināts pie mikrofona, viņš atvainojās, ka nevar runāt sava vectēva dzimtajā valodā, jo dzimis un mūžu nodzīvojis Somijā. Te gan jāsaka, ka arī pašam Paulam Valdenam latviešu valoda sagādāja zināmas problēmas, vismaz tas, ka jaunajā Latvijas Universitātē bija iecerēts lekcijas lasīt tikai latviešu valodā. Viņš bija par zinātni un zināšanām bez robežām, jo ķīmiskās formulas un reakcijas ir vienādas visā pasaulē. Taču neapstrīdāms ir fakts, ka visus savus galvenos pētījumus Pauls Valdens veica Rīgā. Vācijā viņš to rezultātus apkopoja monogrāfijās. Tā ir viņa vieta zinātnē un mūžībā. Pārējais – RPI rektora postenis, arī grūtajā pirmā pasaules kara evakuācijas laikā, zinātnes departamenta vadīšana Ulmaņa valdības Izglītības ministrijā – ir tikai detaļas, kas neaizēno galveno.

Satura rādītājs

Pauls Valdens dzimis 1863. g. 26. (14.) jūlijā Rozulas pagasta "Pīpēnos" (tag. Cēsu rajonā), miris 1957. g. 22. janvārī Gamertingenā (Vācijā). Latviešu zemnieku ģimenes pastarītis, trīspadsmitais bērns, ieguva pasaules slavu ar saviem atklājumiem ķīmijā. Vērtējot pēc zinātniskās citējamības un biežās pieminēšanas enciklopēdijās un mācību grāmatās, vēl šodien viņu var uzskatīt par pagaidām izcilāko latviešu izcelsmes zinātnieku.

Ar izcilību absolvējis Rīgas Politehnikuma Ķīmijas tehnoloģijas nodaļu, jaunais inženieris pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas Leipcigā, 1892. gadā, kļuva par RPI docentu, profesoru (1985–1919), direktoru (rektoru: 1902–1905; 1916–1918). strādājis Krievijā, atgriezies no evakuācijas, 1919. g. bija Latvijas Augstskolas pirmais rektors. 1919. g. augustā emigrējis uz Vāciju. Viņa zinātniskajā mantojumā ir 40 monogrāfijas un mācību grāmatas, par atklājumiem P. Valdenu vairākkārt (1913., 1914., 1934.) izvirzīja Nobela prēmijai. P. Valdens bija septiņu ZA loceklis (Pēterburgas ZA, Vācu Dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" īstenais loceklis, Somijas ZA goda loceklis, Getingenes ZA, Francijas institūta, Ženēvas Nacionālā institūta korespondētājloceklis, PSRS ZA goda loceklis), Londonas Ķīmijas biedrības, Starptautiskās Farmācijas vēstures biedrības, Starptautiskās Paracelza biedrības u. c. goda loceklis. Rostokas, Madrides, Tībingenes universitātes un Štutgartes Tehniskās augstskolas goda doktors. Izcilu grāmatu par pasaules ķīmijas vēsturi autors, 1911. g. izvirzīja autora "citējamības" jēdzienu zinātniecībā. Prasmīgs zinātnes popularizētājs, iecienīts lektors un referents starptautiskos kongresos. Viņš ir piedalījies LU Bioloģijas fakultātes (1900. g. – RPI Ķīmijas fak.) ēkas projektēšanā Rīgā, Kronvalda bulv. 4 un iekārtojis tur laboratorijas, savulaik modernākās Austrumeiropā.

Pauls Valdens ir atklājis tā saukto Valdena apgriezenību (optisko inversiju) un šī atklājuma sakarā viņa vārds sastopams visā pasaulē izdotajās organiskās ķīmijas mācību grāmatās.

1874. gadā nīderlandiešu ķīmiķis J. H. vant Hofs (1901. gadā saņēmis Nobela prēmiju ķīmijā) un neatkarīgi no viņa franču ķīmiķis Ž. A. Le Bels izvirzīja hipotēzi par organisko savienojumu molekulu tetraedrisko struktūru – oglekļa atoms atrodas tetraedra (lai atceramies kādreizējās piena tetrapakas) centrā un četri aizvietotāji pie oglekļa atoma atrodas tetraedra virsotnēs. Ja šie četri aizvietotāji ir atšķirīgi, iespējama tā sauktā optiskā izomērija (saukta arī par spoguļizomēriju) – eksistē divi savienojumi, kuru struktūras ir viena otras spoguļattēls. Piemēram, ja labo roku apskata spogulī, jūs redzat kreiso roku, bet abas rokas nav savietojamas (telpiski nav identas). Šo izomēru īpašības parastajās ķīmiskās reakcijās ir vienādas, bet to šķīdumi griež plaknē polarizētas gaismas kūli pretējos virzienos, saka, ka "tās ir optiski aktīvas".

Optiskajiem izomēriem (modernāks termins ir "enantiomēri") ir milzīga loma dzīvajā dabā. Tā, piemēram, visu olbaltumvielu molekulas būvētas apmēram no 20 aminoskābēm, kuras visas ir optiski aktīvas, tā sauktās L-rindas aminoskābes. Ķīmiķu laboratorijās veiktajās reakcijās parasti rodas abu šo izomēru maisījumi (1:1), tos sauc par racemātiem.

Pauls Valdens 1898. gadā parādīja, ka no olbaltumvielām izolētās optiski aktīvās aminoskābes – asparagēnskābes var iegūt (-)-ābolskābi, kas griež plaknē polarizētu gaismu pa kreisi, bet šo ābolskābi divu secīgu ķīmisku reakciju rezultātā pārvērst par tās spoguļizomēru (+)-ābolskābi, kas griež plaknē polarizētu gaismu pa labi. Viņš arī realizēja šīs pārvērtības pretējā virzienā (Valdena cikls).

Abu šo ābolskābes optisko izomēru molekulu modeļi, kas ir viens otra spoguļattēls, ir atveidoti P. Valdenam veltītajā piemineklī. Ar šo savu atklājumu P. Valdens lika pamatus dinamiskajai stereoķīmijai, kas ievērojami paātrināja organiskās ķīmijas teorētisko priekšstatu attīstību par ķīmisko reakciju mehānismiem.

Tagad, vairāk nekā 100 gadus pēc P. Valdena atklājuma, ķīmiķi ir iemācījušies realizēt ķīmiskās reakcijas arī tā, lai tajās rastos tikai viens spoguļizomērs (enantiomērs) vai arī reakcijas produktos viens spoguļizomērs būtu lielā pārākumā. 2001. gadā par šādu reakciju atklāšanu, kurām ir ļoti liela loma ārstniecības vielu sintēzē, Nobela prēmiju ķīmijā saņēma ASV zinātnieki V. S. Noulzs un K. B. Šārpless un Japānas ķīmiķis R. Nojori (W.S.Knowles, K.B.Sharpless, R.Noyori).

Satura rādītājs

No 17.09 līdz 19.09 Jūrmalā notika tradicionālais Igaunijas, Lietuvas un Latvijas valstu zinātnieku organizētais Baltijas Polimēru simpozijs, trešais pēc kārtas. Pirmie divi notika Tallinā un Nidā. Nu bija pienākusi Latvijas kārta organizēt šo zinātnisko pasākumu, kurā piedalījās zinātnieki, kuri strādā polimēru sintēzes, fizikas un tehnoloģijas jomās. Šis simpozijs kļūst par tradīciju un tajā piedalās ne tikai triju Baltijas valstu pētnieki, bet arī viesi.

Ja 2001. gadā Tallinā Baltijas valstis pārstāvēja 49 cilvēki un 11 viesi, tad Jūrmalā šie skaitļi attiecīgi bija 55 un 8. Simpozijs parādīja, kādā kvalitātē šodien ir polimēru zinātne trijās Baltijas valstīs. Salīdzinājumam bija viesu ziņojumi. Plenārsēdē ar referātiem uzstājās pētnieki no Francijas (prof. Ševro), Spānijas (prof. Balta-Calleja), Polijas (prof. Červinskis), Vācijas (Dr. Šmits), Ukrainas (Dr. Aleksejeva). Dažādās valstīs ir atšķirīgs zinātnes finansējuma līmenis. Kā zināms, Latvija šajā ziņā ir pēdējā vietā Eiropā ar saviem nepilniem 0,2% no iekšzemes kopprodukta. Tas, protams, nevar neietekmēt pētniecības darba kvalitāti arī polimēru jomā. Mums katastrofāli trūkst modernas aparatūras. Ja 80. gados šajā ziņā vēl bijām cik necik labā stāvoklī, tad, laikam ejot, esam kļuvuši aizvien vecmodīgāki. Viens no simpozija mērķiem ir dažādu valstu sadarbības ideja, kā arī jaunu cilvēku piesaistīšana zinātnei, tomēr grūti iedomāties kāda sadarbība iespējama starp pētniekiem, kuri strādā ar 20. gadsimta sākuma ierīcēm, un tiem, kuru rīcībā ir vismodernākā aparatūra un iekārtas. Tāpat šodienas informācijas laikmetā grūti iedomāties, ka jauni, talantīgi zinātnieki vēlēsies strādāt tādos apstākļos, kādi zinātnei šodien izveidojušies Latvijā. Viņiem nav un nebūs grūti atrast darbu citās valstīs, kurās zinātne ir viena no prioritātēm, nevis pelnrušķīte, kā tas ir Latvijā.

Simpozijā pārstāvētā tematika bija visai plaša, taču atsevišķiem jautājumiem tika veltīta īpaša uzmanība.

Par elektrovadošiem polimēriem un kompozītsistīmām interesantus referātus nolasīja prof. Ševro (Francija), prof. Červinskis (Polija) un prof. Knite (Latvija). Pirmie divi autori darbojas jaunu elektrovadošu polimēru sintēzes jomā un referēja par tiofena atvasinājumu sintēzi. Prof. Ševro ziņoja par poli(3,4-etilēndioksitiofena) atvasinājumu sintēzi, šiem materiāliem tilpuma vadītspēja ir 10 reizes mazāka kā virsmas vadītspēja. Savukārt prof. Červinskis nodarbojas ar tādu tiofena atvasinājumu sintēzi, kurus var izmantot optiski elektroniskās iekārtās – kā toksisku gāzu sensorus. Prof. Knite informēja par elektrovadošu polimēru nanokompozītu izveidi. Šādiem materiāliem ir ievērojamas (arī atgriezeniskas) tenzo- un pjezo pretestības vērtības.

Dabas šķiedras saturošiem un biodegradabliem materiāliem bija veltīta atsevišķa referātu kopa.

Igauņu zinātnieki (prof. Kaps, Dr. Kasks un Dr. Harvonens) nolasīja vairākus referātus, veltītus koksnes modifikācijai. Igaunijai ir laba sadarbība šajā jomā ar Somijas pētniekiem, pirmajā simpozijā, kurš notika Tallinā, somi par šo tematu nolasīja četrus referātus.

Savukārt KĶI pētnieku (Dr. Bikova, Dr. Treimanis) ziņojums bija veltīts koksnes sastāva analīzei, bet Lauksaimniecības universitātes pārstāvja Dr. Morozova referāts – koka acetilēšanas procesa matemātiskai modelēšanai.

Gan LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas (Dr. Savenkova, Dr. Sevastjanova) un Koksnes Ķīmijas institūtos (Dr. Stirna, Dr. Jakušins), gan RTU Polimērmateriāli institūtā (V. Tupureina, A. Dzene) tiek strādāts pie biodegradablu polimēru izveides, kuri būtu izmantojami medicīnā, lauksaimniecībā, kā arī iesaiņojumam.

Vairāki referāti bija veltīti dabas šķiedru kompozītiem. Šie materiāli pasaulē kļūst arvien populārāki un jau šodien atrod pielietojumu autobūvē, celtniecībā un mēbeļrūpniecībā. Galvenais iemesls – dabas šķiedras iegūst no atjaunojamiem resursiem. Šim tematam bija veltīti prof. Bledzka, Dr. Šmita (Vācija), J. Lejnieka, A. Vīksnes (Latvija) referāti.

Šajā pašā grupā jāierindo arī Rumānijas pārstāvja Dr. Dumitrescu ("Adhezīvi koksnei uz lignīna derivātu bāzes") un KĶI Dr. Šuļgas ("Jonomēri uz šķīstoša lignīna bāzes) referāti.

Simpozija noslēgumā viesi atzīmēja tā teicamo organizāciju, par ko pateicība galvenokārt pienākas RTU Polimērmateriālu institūta darbiniekiem un studentiem un visvairāk orgkomitejas priekšsēdētājam Dr. Zicānam.

Baltijas Polimēru simpozija zinātniskā padome (prof. Kalniņš, Dr. Jansons, prof. Gražulevičius, prof. Christjanson, prof. Viikna, prof. Kaps, prof. Malinauskas, Dr. A. Morozovs) ieteica šo pasākumu turpmāk rīkot katru otro gadu, kā arī meklēt sadarbības iespējas ar Ziemeļvalstu zinātniekiem, kuri organizē līdzīgu saietu.

Satura rādītājs

14. oktobrī tika atvērts triju Baltijas valstu autoru kopdarbs – grāmata "Baltic R&D Systems in Transition. Experiences and Future Prospects", ko klajā laidusi izdevniecība "Zinātne". Trīs autori – Jānis Kristapsons, Helle Martinsone un Ina Dagite – savā darbā aplūkojuši zinātnes situāciju Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, sākot no 30.–40. gadiem, cauri padomju periodam līdz pēdējiem desmit, divpadsmit gadiem neatkarīgajās valstīs. Zinātnes transformācija katrā no Baltijas valstīm ir gājusi savu ceļu, gan ņemot vērā zinātnisko iestāžu piederību, gan valsts attieksmi pret to.

Helle Martinsone, raksturodama ilgo un skrupulozo darbu pie grāmatas tapšanas, rezultātu rezumē ar skotu iemīļoto vērtējumu nav tik slikti. LZA prezidents Jānis Stradiņš teica, ka skotu skopums jau ir kļuvis par anekdoti, tādēļ viņi arī vērtējumos ir skopi. Viņš grāmatu vērtē kā izdevušos un labu autoru darbu, kam izdevēji piešķīruši loģisku izkārtojumu un skatam tīkamu formu. J. Stradiņš pieskārās tēmai Zinātnes transformācija no vienas savienības uz citu savienību, proti, no zinātnes Padomju savienībā uz zinātni Eiropas Savienībā. Visu triju toreizējo Baltijas padomju republiku zinātne bija lielās PSRS zinātnes daļa ar saviem reģionāliem momentiem. Tagad mēs vēl neesam uzņemti Eiropas Savienībā, bet jau kļūstam par Eiropas zinātnes telpas sastāvdaļu. Vai šis process ir jāatbalsta vai jābremzē? No vienas puses, mazas valstis diez vai spēs finansēt lielu zinātni, taču nedrīkst pieļaut arī to, ka zinātni brauks meklēt uz Parīzi, bet uz Latviju dosies iedzert alu, uzdziedāt un pastaigāties ziedošās ārēs. Šis process būtu jābremzē un jāpanāk, ka Baltijā paliktu viena daļa lielās zinātnes līdzās tai zinātnei, kas nodarbojas ar reģionāliem pētījumiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas vajadzībām.

Būtu vēlams, lai grāmatu izlasītu ne tikai speciālisti, bet arī valstis vadošie vīri.

Dr. Daina Šveica izteica pateicību bijušajam Zviedrijas vēstniekam Latvijā LZA ārzemju loceklim Andreasam Adālam, ar kuru sākotnējo atbalstu šis projekts uzņēma apgriezienus.

Satura rādītājs

Desmit dienu laikā, pateicoties apmaiņas programmai ar Zviedrijas Karalisko humanitāro zinātņu, vēstures un senatnes pieminekļu akadēmiju (Vitterhetsakademie), bija iespējams izdarīt svarīgus papildinājumus gan Rundāles pils muzeja, gan manā personīgajā zinātniskajā darbā.

Tomēr mūsdienu saimniekošanas apstākļos priekšplānā izvirzījās drīzāk praktiski jautājumi. Rundāles pils muzejs jau daudzus gadus ir spiests pielāgoties tam, ka liela daļa no muzeja budžeta muzejam jānopelna pašam un pils restaurācija iespējama tikai par muzeja pelnīto naudu. Līdz ar to ir nepieciešams mācīties Rietumu muzeju pieredzi apmeklētāju piesaistīšanā un paša muzeja darbības racionalizēšanā, pēc iespējas samazinot nevajadzīgus izdevumus un racionalizējot zinātniskā darba un apmeklētāju apkalpošanas procesu. Viens no šādiem pamācošiem darbības piemēriem ir Gēteborgas Rīsa muzeja darbības pārkārtošana un modernizēšana, ko pēdējos gados veic mākslas zinātniece Elsebete Vīlandere-Berggrīna. Maz apmeklēto un nepopulāro mākslas muzeju, kura lielās kolekcijas bija neizmantotas un nekoptas, viņai izdevies pārvērst par mūsdienīgu kultūras centru, ieinteresēt publiku un it īpaši jaunatni, kā arī veiksmīgi iesaistīt sponsorus, kā rezultāta īsā laikā pie muzeja uzcelta jauna liela izstāžu zāle.

Atsevišķa tēma bija pieredze piļu muzeju apsardzes un ugunsdzēsības sistēmu ierīkošanā, ņemot vērā, ka Rundāles pils muzejā pagājušajā gadā tika veikta šīs sistēmas pilnīga modernizācija, taču daudzos gadījumos interjeros ieviešot pamanāmus tehniskus elementus. Tomēr šajā ziņā Zviedrijā nevarēja gūt tiešā veidā pārņemamu pieredzi, jo vienā daļā gadījumu (Drotningholmas pils, Ķīniešu pils Drotningholmas parkā) gan telpas vizuāli nemaz netiek bojātas ar ugunsdzēsības un apsardzes signalizācijas signāldevējiem, vadiem vai videokamerām, taču tas notiek, riskējot ar šo objektu drošību. Katrā ziņā redzētais neattaisnoja Latvijā praktizēto drošības sistēmu ļoti demonstratīvo ieviešanu arhitektūras pieminekļos, kas parasti tiek pamatota ar atsaukšanos uz Rietumu pieredzi. Tāpat arī nebija iespējams iegūt ļoti svarīgo pieredzi par siltuma enerģijas taupīšanu pilīs. Gluži pretēji – atsevišķās vietās (Skuklostera pils, Gripsholmas pils) daļai logu ir tikai vieni rāmji, tātad pieminekļa autentiskums tiek stādīts augstāk ar praktiskas dabas apsvērumiem un siltuma taupīšanu. No otras puses, pieminekļu aizsardzības nolūkos neuzskata par nepieciešamu telpas arhitektūras pieminekļos ziemas sezonā vispār kurināt – pili vai muzeju slēdz jeb arī apskate notiek nekurinātās telpās.

Viduslaiku nedēļas noslēgums Visbijas pilsētā deva iespēju iepazīties ar ļoti liela mēroga pieredzi masu pasākumu rīkošanā. Visbijas festivāls ir viens no lielākajiem un stilistiskās vienotības un izdomas ziņā viens no labākajiem šāda veida pasākumiem Eiropā. Tomēr šo pieredzi tiešā veidā nav iespējams pārņemt, jo Visbijā tas ir daudzu iestāžu un organizāciju rīkots pasākums, kurā pie tam masveidīgi piedalās entuziasti gan no Visbijas, gan no citām Zviedrijas vietām. Toties daudz varēja mācīties no suvenīru tirdzniecības organizēšanas, kā arī suvenīru sortimenta ziņā, reklāmas izveidošanā.

Iespēja iepazīties ar četriem koncertiem – trim baznīcās (Sv. Marijas Domā Visbijā, Hedvigas Eleonoras un Ridarholmas baznīcā Stokholmā) un Zviedrijas bruņniecības namā Stokholmā rādīja, ka netiek piegriezta vērība skatuviskajai pusei un rekvizītiem, toties lielu vērību velta pašas mūzikas izpildījuma kvalitātei. Koncertu organizācija orientēta uz demokrātismu un pieejamību, taču apmeklētāju interese nav liela.

Visos muzejos un pilīs īpaša uzmanība tika pievērsta suvenīru tirdzniecībai, apmeklētāju servisam un ēdināšanas jautājumiem. Gūti labi ierosinājumi šīs pieredzes pielāgošanai Rundāles pilī.

Zinātniskās pētniecības darba jomā Zviedrijā bija nepieciešams iegūt vairāku veidu materiālus, vispirms attiecībā uz heraldikas jautājumiem, kas savukārt izpaudās divos veidos – pirmkārt, kā papildus materiālu vākšana un dažādu teorētisku jautājumu noskaidrošana manai grāmatai par Eiropas heraldiku, otrkārt, kā analoģiju materiālu iegūšana un teorētisku jautājumu precizēšana RPM izstādes "Heraldika Latvijā no 13. līdz 21. gadsimtam" kataloga vajadzībām. Pirmā jautājuma sakarībā tika skatīta literatūra Karaliskajā bibliotēkā, iegūti arī vērtīgi fotoattēli no analoģijām – heraldikas pielietojuma veidiem kapa pieminekļos, ģerboņiem Zviedrijas bruņniecības nama zālē, ģerboņu epitāfijās, vitrāžās, ģerboņu attēlojumos uz ieročiem un dekoratīvās mākslas priekšmetiem. Izskatīta visa jaunākā literatūra, izdevās arī iegādāties divas nozīmīgas jauniznākušas grāmatas par Zviedrijas un Eiropas heraldiku.

Karaliskajā bibliotēkā tika turpināta 2000. gadā iesāktā salīdzinošā materiāla apzināšana par Zviedrijas piļu un muižu arhitektūru, lai varētu izdarīt secinājumus par zviedru arhitektūras ietekmēm uz Vidzemes celtniecību 17. un 18. gadsimtā. Turpināts pētīt 1968.–1971. g. publicētos piļu un kungu māju pieminekļu inventarizācijas sējumus Slott och herresäter i Sverige, kā arī Ērika Dālberga 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā izdoto gravīru krājumu Svecia antiqua et hodierna. Nopirktas vairākas grāmatas par šiem jautājumiem, iegūta kopija no Latvijā nezināmas B. Magnusona disertācijas, kurā ietvertas ziņas par Jelgavas pils attēliem E. Dālberga un K. M. Stjuarta nepublicētajos materiālos Karaliskajā bibliotēkā.

Kara arhīvā savukārt tika konstatēti un reprodukcijās pasūtīti seši Jelgavas vecās pils un nocietinājumu plāni (no tiem divi līdz šim nezināmi), kas bija nepieciešami, lai pabeigtu manu 2002. gadā sākto rakstu par Jelgavas veco pili. Tas aptver visus līdz šim zināmos materiālus, taču minētie Stokholmas plāni līdz šim bija palikuši nepieejami (raksts tiks publicēts šī gada beigās).

Uzturēšanās Zviedrijā ļāva arī iegūt interesantu pieredzi Rundāles pils muzeja interjeru iekārtošanas darbam, jo Zviedrijas pilis izceļas ar īpaši augstu autentiskuma pakāpi un sevišķi rūpīgu attieksmi pieminekļu saglabāšanas un restaurācijas jautājumos. Iepazīšanās ar Stokholmas Karaļa pili, Drotningholmas, Gripsholmas un Skuklostera pili deva tiešas analoģijas to Rundāles pils interjeru iekārtas rekonstruēšanai, kas notiek patlaban un paredzama tuvākos gados. Atzīmējams, ka Rundāles pils muzejā patlaban notiekošajai hercogienes tualetes kabineta iekārtošanai tikai Zviedrijā varēja rast tik daudz piemērus, piemēram, Skuklostera pilī glabājas vesela virkne 17.–19. gs. sanitārās higiēnas priekšmetu, kā arī izdots katalogs par šo specifisko kolekciju. Stokholmas mākslas tirdzniecībā izdevās hercogienes tualetes kabinetam iegādāties 18. gs. 3. ceturksnī darinātu Ķīnas eksporta porcelāna naktspodu, kas tagad ir vienīgais tik sens sanhigienas priekšmets Latvijas muzejos, pie tam ar augstu māksliniecisko vērtību.

Liela vērība tika pievērsta restaurācijas darbam pilīs un muzejos. Ja muzeju eksponātu konservācija un restaurācija Zviedrijā notiek ļoti augstā līmenī, tad piļu interjeru apdares (glezniecība, dekoratīvā tēlniecība, koka apdare) restaurācija dažkārt tiek veikta nepietiekoši principiāli – tiek lietoti jauni, nepārbaudīti materiāli, notiek pārkrāsošana vai, no otras puses, – oriģinālā apdare netiek kopta (piem., Karaļa pilī Stokholmā).

Sarunās ar Latvijas vēstnieku Zviedrijā Arti Bērtuli tika pārrunātas arī iespējas, ka Rundāles pils muzejs nākotnē varētu veidot kādu izstādi par Vidzemes un Kurzemes attiecībām ar Zviedriju 17. gadsimtā. Tā varētu būt kultūrvēsturiska izstāde, kas ļautu izcelt dienasgaismā daudzos vēstures un mākslas priekšmetus, kas savā laikā nokļuvuši Zviedrijā un no kuriem tikai daži jebkad tikuši izstādīti – Kurzemes hercogu portreti Gripsholmas pilī, Kurzemes hercoga Gotharda zobens un Kurzemes prinča Frīdriha Kazimira pulku karogi Armijas muzejā, Kurzemes hercoga Jēkaba medījumu nažu garnitūra un alebarde Skuklostera pilī, hercoga Jēkaba bise Vretī klosterī, Kurzemes piļu plāni un zīmējumi Kara arhīvā un Karaliskajā bibliotēkā. Šāda izstāde bez oriģinālpriekšmetiem varētu ietvert ar fotodokumentāciju par vēl citiem mākslas priekšmetiem Zviedrijas baznīcās un muzejos. Tomēr šāds pasākums iespējams tikai plašāka Latvijas un Zviedrijas kultūras sakaru projekta ietvaros, kur savukārt no Latvijas puses būtu jāpiestāda līdzīga rakstura materiāli, kas papildinātu šo tēmu.

Satura rādītājs

Ar vēzi nomirst katrs trešais cilvēks, un tumoru šūnu rezistence pret ārstu pūliņiem sadragāt to galveno nesēju, DNS molekulu, ir vēža šūnas problēmas pati sirds. Genotoksiskas rezistences mehānismos acīmredzot izpaužas vēža šūnas būtība, jo tad dažās dienās pēc genotoksiska insulta attīstās daudzas parādības, kas raksturo dabisku vēža progresiju (ļaundabīguma pieaugumu) mēnešu un gadu ilgumā. Tajā skaitā parādās poliploīdas šūnas, kuras līdz šim uzskatīja par nereproduktivām. Tās ir šūnas, kuras uz kādu laiku pārstāj dalīties, bet, turpinot sintezēt DNS, vairākkārt multiplicē ģenētisku materiālu. Šīs poliploīdās šūnas ir izturīgākas pret genotoksiskām iedarbībām. Mūsu pētījumi parādīja, ka poliploīdās šūnas spēj apiet normālas šūnas cikla kontrolsistēmas un līdz ar to, ar nopietniem DNS bojājumiem, neaiziet programētajā šūnas nāvē, bet turpina vēl dažas dienas vai nedēļas eksistēt. Papildu DNS sintēzes ciklos, ar homoloģiskas rekombinācijas mehānismu, viņas spēj efektīvi reparēt letālus DNS dubultpārrāvumus. Interesanti, ka papildus poliploīdas šūnas spēj acīmredzot arī sortēt un sekvestrēt nereparējamo ģenētisko materiālu, piemēram, acentriskus hromosomu fragmentus. Līdz ar to tiek samazināta genoma destabilizācija. Pēc tā visa, tās spēj organizēti sadalīties uzreiz vairākās meitšūnās (tai skaitā ar somātisku redukciju, atmetot DNS replikācijas fāzi) un atgriezties pie parasta ģenētiska materiāla daudzuma – diploīdijas un parasta dalīšanas veida – mitozes. Ir panākts tās īpatnījās rezistences regulācijas molekulārais atšifrējums, kas tika pierādīts saistībā ar onkogēnu Mos un ar to regulētu fosforilēšanas kaskādes signālceļu (Mos/MEK/MAPK), kas noved pie mitogen-aktivētas kināzes aktīvas formas. Ja šī kaskāde tiek inhibēta, poliploīdija neattīstās. Mos ir specifisks dzimumšūnu attīstības (meiozes) regulējošs gēns, un tā nereglamentētai darbībai cilvēka audzēju šūnās (mēs strādājām ar limfomām), kā mēs atklājām, ir kopīgas molekulāras un citoloģiskas izpausmes ar dzimumšūnas attīstību.

Mūsu pētījumi, izmantojot imunocitoķīmiskas, molekulāras un citoģenētiskas metodes, liecina par to, ka līdzība meiozei nav burtiska, bet kopsaucēju ar to laikam jāmeklē tālā (vēl pirms meiozes) organismu evolūcijā. Dažu vienšūnu organismu taksoniem poliploīdija ir dzīves cikla sastāvdaļa, kas arī veic svarīgākās meiozes funkcijas, kas, pirmkārt, saistītas ar DNS rekombinatīvu reparāciju un hromosomu skaita redukciju. Patreiz situācija izskatās tā, ka, iespējams, vēža šūnas var iziet ontoģenēzei līdzīgu poliploīdizācijas-de-poliploīdizācijas ciklu, kurš restaurē pat ļoti bojātu genomu, un šis īpatnējais cikls tiek ievērpts audzēju šūnas mitotiskā ciklā.

Fundamentālā un teorētiskā plāksnē vēl ir daudz darāma, bet jau parādījušās idejas un daži projekti, kas ir tuvāki praktiskām vajadzībām. Viena ideja ir pārtraukt poliploīdu šūnu produkciju pēc genotoksiskas terapijas, izmantojot MEK inhibitorus.

Satura rādītājs

Mūsdienās tiek izstrādātas un ieviestas aizvien sarežģītākas sistēmas, radot problēmas to vadībā un uzturēšanā. Dominējošā pieeja minēto problēmu risināšanai ir sistēmu modelēšana. Modelēšanā ir divi pamataspekti: analīze, kas definē, kas sistēmai ir jādara, lai apmierinātu problēmsfēras eksperta (lietotāja) prasības, un sintēze (projektēšana), kas definē, kā sistēma ir jābūvē. Struktūrmodelēšanas pieeja galvenokārt ir orientēta uz sarežģītu tehnisku sistēmu ar fiziski daudzveidīgiem elementiem analīzi, bet var tikt izmantota arī projektēšanas agrīnajās stadijās, kad informācijas daudzums par projektējamo sistēmu ir nepilnīgs. Struktūrmodelēšana ir konceptuāli jauna pieeja, kas sevī ietver struktūras modeļu sintēzes un analīzes etapus. Struktūrmodelēšanas pieeja atbalsta sistemātisku, problēmsfēras modelī sakņotu zināšanu iegūšanu un zināšanu bāzes konstruēšanas automatizāciju diagnostikas problēmu risināšanai sarežģītām sistēmām ar fiziski daudzveidīgiem elementiem.

Ir izstrādāta struktūras modeļu izveidošanas formalizēta metode, kas sistematizē pētnieka rīcībā esošo informāciju un zināšanu iegūšanas par sistēmas uzbūvi, funkcijām un uzvedību procesu un kas pamatojas uz problēmsfēras eksperta un zināšanu iegūšanas sistēmas dialogu. Metode ļauj iegūt struktūras modeļu secību, kas sastāv no morfoloģiskās struktūras modeļa un divu veidu funkcionālās struktūras modeļiem. Pamatojoties uz morfoloģiskās struktūras elementu aprakstu, ir izstrādāti algoritmi struktūras variantu kopas ģenerēšanai, variantu šķirošanai, klasterizācijai un perspektīvu struktūras variantu izvēlei. Funkcionālās struktūras iegūšanas process ir formalizēts – struktūrmodelēšanas sistēma ģenerē funkcionālo struktūru, bet problēmsfēras eksperts definē sistēmas elementu, funkciju un mainīgo nozīmi (semantiku). Iegūtās deklaratīvās un procedurālās zināšanas par analizējamo sistēmu tiek atspoguļotas zināšanu bāzē freimu sistēmas veidā.

Morfoloģisko struktūras modeļu analīzei ir radītas metodes un algoritmi struktūras kvalitātes kopumā un tās elementu nozīmības novērtēšanai, veicot elementu rangu aprēķinu. Funkcionālā modeļa analīze pamatojas uz šī modeļa dekompozīciju un notikumu koku kopas iegūšanu. Ir radīti algoritmi dziļi zināšanu likumu bāzes automātiskai ģenerēšanai no notikumu koku kopas. Šī zināšanu bāze atbalsta vairākus spriešanas mehānismus (strukturālo, diagnostikas, kauzālo), kas ļauj struktūru analīzes rezultātā ģenerēt jaunas zināšanas par sistēmas uzvedību normālos darba apstākļos, kā arī par uzvedības maiņu pie dažādiem iespējamiem defektiem. Ir izstrādātas metodes, lai integrētu visu modeļu analīzes rezultātus, dodot iespēju nepilnīgas informācijas apstākļos novērtēt un pamatot varianta izvēli.

Struktūrmodelēšanas pieeja ir realizēta automatizētās struktūrmodelēšanas sistēmas (ASMOS) veidā, kas atbalsta modeļu ģenerēšanu, vizualizāciju un analīzi. Struktūrmodelēšanas pieeja ir lietota vairāku sarežģītu tehnisku sistēmu, tādu kā iekšdedzes dzinēji, augstpiediena kompresori un lidmašīnas augstuma stūres mehānismi, analīzei diagnostikas mērķiem.

Pilns ziņojumu teksts nolasīts LZA Senāta sēdē.

Satura rādītājs

ZA kor.loc. Bruno Andersons

Mežam un koksnei ir nozīmīga vieta Latvijas tautsaimniecībā. Mežsaimniecības, kokapstrādes un koksnes pārstrādes rūpniecības attīstība neapšaubāmi ir viens no prioritārajiem virzieniem, kuru var padarīt vēl atraktīvāku, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un ražojot progresīvus, konkurētspējīgus materiālus un produktus. Nozares izaugsme nav iedomājama bez zinātniskām izstrādēm un šo novitāšu veiksmīgas ieviešanas praksē.

LV Koksnes ķīmijas institūta zinātniskā darbība vērsta uz zinātniski pamatotu, videi draudzīgu bezatlikuma tehnoloģiju izstrādi, konkurētspējīgu materiālu un produktu ieguvi no koksnes un pārkoksnētas biomasas. Būtisks uzdevums ir arī izglītības darbs šajās jomās sadarbībā ar universitātēm.

Institūtā strādā 116 darbinieki, no tiem 67 zinātniskie darbinieki, 27 inženieri, 22 administratīvais un tehniskais personāls.

2003. gadā LV Koksnes ķīmijas institūts (KĶI) piedalās 19 ZP grantu izpildē piecās pētījumu projektu apakšnozarēs: ķīmijā, tehnoloģijā, vides un Zemes zinātnē, biotehnoloģijā un meža zinātnē. Tas apliecina koksnes zinātnes ciešo saskarsmi ar citām zinātnes nozarēm. Grantu tēmas aptver plašu problēmu loku. Saistībā ar Latvijas mežu ilgtspējīgu attīstību tiek pētīta termiskās un nukleārās enerģijas ražošanas uzņēmumu ietekme uz tiem. Tiek izvērtētas Latvijas koksnes īpašības, noskaidrots koksnes biodegradācijas mehānisms ar dažāda tipa mikroorganismiem, kā arī materiāla modificēšanas paņēmieni celtniecības koksnes ilgizturības paaugstināšanai ar dabai draudzīgiem paņēmieniem. Rinda pētījumu veltīti dažādu kokrūpniecības atlikumu un mazvērtīgās koksnes racionālām izmantošanas iespējām: enerģētikā, dažādu produktu (furfurola, aktīvo kokogļu) ieguvei. No koksnes un tās komponentiem tiek radīta virkne vērtīgu produktu un pētītas to īpašības: gēli un plēves no mikrokristāliskās celulozes farmācijai, aktivētās kokogles un oglekļa materiāli, vērtīgi savienojumi no biomasas ar ātrās pirolīzes paņēmienu. No atjaunojamām dabas izejvielām tiek ražoti biodestruktīvi polimērmateriāli. Tiek pētītas iespējas paplašināt celulozes ražošanas blakus produkta lignīna praktisko pielietošanu, tai skaitā polikompleksu savienojumu ieguvei dabas aizsardzības mērķiem. Jauni procesi, piemēram, tvaika sprādziena autohidrolīze, rada iespēju no biomasas iegūt jaunus materiālus tautsaimniecībai. Arvien lielāku nozīmi iegūst videi draudzīgi papīra balināšanas un reciklēšanas tehnoloģiskie procesi, tai skaitā ar biotehnoloģiskiem paņēmieniem.

Kopš 1996. gada institūts veic valsts nozīmes pētniecības sadarbības projektus. Pirmais no tiem – "Koksnes un augu valsts izejvielu materiāli" (1996.–2001.), tika veikts, apvienojot LV KĶI, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, LV Mežzinātnes institūta "Silava", RTU MZLĶ un LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta pētījumus. Šī sadarbība turpinās projekta "Koksnes pārstrādes produktu inovatīvas tehnoloģijas" ietvaros. Sadarbības projekta galvenie mērķi ir: kompleksi un racionāli izmantot koku, pārkoksnētu biomasu, koksnes atlikumus, celulozi un tās ražošanas blakusproduktus inovatīvu materiālu un produktu ar augstu pievienoto vērtību iegūšanai; risināt ražotājiem aktuālas problēmas; veicināt zinātniskā personāla atjaunošanu, iesaistīt pētniecības darbā studentus un jaunos speciālistus; pilnveidot mācību procesu un esošās studiju programmas, izstrādāt jaunas.

Svarīgākie sadarbības projekta pētījumi KĶI sadarbībā ar citu dalīborganizāciju speciālistiem paplašina grantu ietvaros veiktos pētījumus praktiskā virzienā un ietver sekojošus jautājumus:

– Latvijas sugu koku struktūra, fizikālās un tehniskās īpašības, vērtība un konkurētspēja kā konstrukciju materiālam,

– koksnes un tās materiālu degradācija fizikālo un bioloģisko faktoru ietekmē, jauni līdzekļi un modifikācijas paņēmieni ilgizturības uzlabošanai,

– vietējo koku sugu izmantošanas iespējas sulfātcelulozes ražošanai,

– videi draudzīgi bioloģiski noārdāmi polimērmateriāli un bioloģiski aktīvi preparāti no sulfātcelulozes ražošanas blakusproduktiem (tallu eļļas, sulfātterpentīna, lignīna), mazvērtīgās lapu koksnes un zaleņa,

– šķidrās degvielas piedevu, ķīmiskās rūpniecības izejvielu (mikrokristāliskā celuloze, furfurols u. c.), oglekļa materiālu (aktīvās ogles, plātņu materiāli) un energonesēju (briketes) ieguve ar hidrolīzes un termolīzes metodēm no mazvērtīgās koksnes un pārkoksnētas biomasas (salmi, stublāji u. c.),

– inovatīvi produkti no otrreizējām izejvielām – demontāžas koksnes, makulatūras, koksnes pārpalikumiem (zāģu skaidas, mizas, šķeldas),

– biotehnoloģijas metodes sulfātcelulozes balināšanā un makulatūras atbrīvošanai no krāsas, lai radītu iespēju atteikties no hlora dioksīda izmantošanas.

Sadarbībā ar universitātēm pilnveidotas studiju programmas LLU, RTU un LU, studenti iesaistīti zinātniskajā darbā. Šogad RTU LĶMZ Koksnes kompleksās pārstrādes specialitāti, kas izveidota kā RTU un KĶI kopīga studiju programma, beidza pirmie septiņi inženieri. Pieci no viņiem turpina mācības maģistrantūrā, strādājot dažādās KĶI laboratorijās. Izzinot ražotāju vajadzības, tiek veikti tirgus orientēto pētījumu projekti. Kā sadarbības partnerus var minēt vas "Latvenergo", a/s "Latvijas finieris", a/s "Olainfarm", SIA "Jauda Koks", a/s "Brocēni", SIA "Mežrozīte", SIA "Laiko", a/s "Laima", a/s "Valmieras stikla šķiedra", a/s Līgatnes papīrfabrika, SIA "Larifāns" u. c.

Uz KĶI veikto pētījumu rezultātu bāzes izveidotas vairākas firmas, kuras ražo jaunus produktus (SIA "Ritols", SIA "Medikamīna", SIA "Biotehniskais centrs"). Šīs firmas piedāvā siltumizolācijas materiālus, pārklājumus kokam un betonam, koksnes pretuguns sastāvus, medicīnas un kosmētiskas līdzekļus no dabas vielām, aparatūru biotehnoloģisko procesu automatizācijai. Sadarbība starp šīm firmām un institūtu turpinās kopīgu tirgus orientētu un starptautisku projektu ietvaros.

Arvien aktīvāk institūta zinātnieki piedalās starptautiskos zinātniskos projektos. Pašlaik tiek realizēti 13 5. Eiropas ietvarprogrammas pētījumi, tai skaitā CRAFT, EURECA, Tīkla, RTD un COST akciju projekti. Institūtam īpaši nozīmīga ir dalība EK finansētajā Ekselences centra projektā WOODPRO "LV Koksnes ķīmijas institūta integrācija Eiropas pētniecības vidē", kas veicinās plašu sadarbību ar citiem pētniecības centriem visā Eiropā un radīs iespējas institūta materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai. Projekta ietvaros izveidotā starptautiskā padomdevēju padome ne tikai aktualizēs pētījumu virzienus koksnes zinātnē, bet veicinās institūta atpazīstamību vadošajos Eiropas koksnes pētniecības centros.

Satura rādītājs

Profesors Hilelis Segals
(23.12.1931–06.10.2003)

Mūžībā aizgājis ievērojams inženierzinātnieks hidrotehnikas nozarē, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas īstenais loceklis profesors habilitētais inženierzinātņu doktors Hilelis Segals, Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskā institūta Hidrotehnisko būvju nodaļas vadītājs.

Hilelis Segals dzimis 1931. gada 23. decembrī Rīgā kalpotāju ģimenē. Skolu sācis apmeklēt 1939. g., bet no 1941. līdz 1945. g. kopā ar māti dzīvojis Krievijā. 1945. g. atgriezies Rīgā, kur 1951. g. beidzis vidusskolu un iestājies LLA Hidromeliorācijas fakultātē, kuru ar izcilību beidzis 1956. gadā. Strādājis Sovhozu ministrijas Ekskavatoru stacijā par būvdarbu vadītāju, vecāko inženieri projektēšanas institūta "Teploelektroprojekt" Rīgas nodaļā. No 1960. g. maija strādājis LHMZP institūtā. 1963. g. beidzis studijas aspirantūrā un 1965. g. aizstāvējis tehnisko zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu "Uz kūdras pamatnes no kūdras un māla maisījuma būvēto dambju slapjās nogāzes aizsardzība". No 1968. g. H. Segals vadīja institūta Hidrotehnisko būvju nodaļu. 1970. g. viņam piešķirts vecākā zinātniskā līdzstrādnieka zinātniskais nosaukums. 1993. g. H. Segala tehnisko zinātņu kandidāta grāds pielīdzināts inženierzinātņu doktora grādam. Tai pat gadā aizstāvēts habilitēta inženierzinātņu doktora grāds par publikāciju kopsavilkumu "Sarežģītu ūdenssaimniecības kompleksa Indrotehnisko būvju un to elementu problēmu pētījumi". 1994. g. ievēlēts par Latvijas Lauksaimniecības un meža ZA locekli, bija promocijas padomes "Hidroinženierzinātne" loceklis, Latvijas Zinātnes padomes eksperts.

Hilela Segala darba mūžs bija veltīts hidrotehnisko būvju, upju un ūdenskrātuvju gultņu izbūves un noturības jautājumu pētījumiem, polimērmateriālu un konstrukciju pielietošanai hidrotehnikā un ūdenssaimniecībā, filtrācijas procesu izpētei, zivju aizsardzības problēmu risināšanai, atkritumu savākšanas poligonu un izgāztuvju izbūvei atbilstoši vides aizsardzības prasībām.

Hilela Segala vadībā veikti modelēšanas darbi un izstrādāti zinātniski pamatoti krastu nostiprinājumu optimālie risinājumi, kuri Rīnužu ostas teritorijā nodrošināja upes gultnes noturību un novērsa Daugavas gultnes padziļināšanas negatīvās sekas. Viņa vadībā veikti modeļa pētījumi par Jēkabpils pretplūdu aizsardzību, Daugavas lejasteces posma un Rīgas pilsētas kanāla gultnes procesiem. Hilelis Segals piedalījies Sanktpēterburgas aizsargdambja un Kerčas hidromezgla projekta ekspertīzē.

Sākot ar 1998. gadu profesors Hilelis Segals strādāja arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženiera fakultātes Arhitektūras un būvniecības katedrā, audzinot jaunos būvniecības un hidrotehnikas speciālistus, maģistrantus un doktorantus.

H. Segala zinātnisko pētījumu rezultāti izklāstīti vairāk kā 208 publikācijas, tai skaitā 10 publikācijas kopš 1991. gada; nolasīti referāti 12 starptautiskās konferencēs, viņš ir 12 izgudrojumu autors. Viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 6 tehnisko zinātņu kandidāta disertācijas.

2000. gadā profesors Hilelis Segals apbalvots ar IR Zemkopības ministrijas sudraba medaļu "Par centību".

Par H. Segala augsto kvalifikāciju un autoritāti speciālistu aprindās liecina tas, ka viņš, bezpartejiskais, bija PSRS Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas eksperts, problēmu padomes "Hidrotehniskās būves un konstrukcijas" loceklis, bija asociācijas "Lasa" prezidents, sertificēts eksperts.

Profesors H. Segals bija labs piemērs saviem daudzajiem darba kolēģiem un audzēkņiem. Viņam bija raksturīga principiāla un godīga attieksme pret darbu, mērķtiecība, lietišķums un korektums. Zinošs, drosmīgs, darbīgs, labestīgs, ar prasmi uzklausīt un sadzirdīt, palīdzēt tiem, kam tas bija nepieciešams, tāds profesors Hilelis Segals paliks mūsu, viņu kolēģu, atmiņā.

Satura rādītājs

2003. gada Nobela prēmija medicīnā piešķirta par magnētiskās rezonanses metodes izveidi diagnostikā, kas izraisīja lūzumu medicīnas izpētē un diagnostikā. Ar britu pētnieka Pītera Mensfilda un amerikāņu zinātnieka Pola Loterbēra radīto diagnostikas metodi, kas pēdējā desmitgadē kļuvusi plaši pieejama, ir iespējams iegūt precīzus un detalizētus cilvēka iekšējo orgānu un audu attēlus, pie tam nekaitējot cilvēka organismam.

Ar magnētisko rezonansi iespējams iegūt precīzus jebkuras locītavas attēlus, izpētīt vēdera dobumu, nervus, mugurkaulāju, asinsvadu stāvokli. Ar to var konstatēt epilepsijas un parkinsonisma perēkļus, kā arī iedzimtas patoloģijas. Magnētiskā rezonanse atšķirībā no citām diagnostikas metodēm nav saistīta ar radiāciju, ir nekaitīga un izmantojama arī grūtnieču un bērnu izmeklēšanā.

P. Loterbērs savulaik ir atklājis iespēju iegūt attēlu, izmantojot magnētiskā lauka radītās vibrācijas. Savukārt P. Mensfīlds radīja metodi, kā signāli, kas rodas ķermenim reaģējot uz magnētisko lauku, var tikt analizēti matemātiski. Medicīnas aprūpē pirmie magnētiskās rezonanses aparāti parādījās XX gadsimta 80. gados un, pēc BBC ziņām, šodien pasaulē ir ap 22 000 šādu iekārtu. Sevišķi nozīmīga šī metode ir galvas un mugurkaula smadzeņu detalizētā pārbaudē. Saslimšanas ar vēzi gadījumā magnētiskā rezonanse ļauj noteikt precīzu audzēja atrašanās vietu un lielumu, kas padara vieglāku gan operāciju, gan arī tai sekojošo terapijas kursu. Pēc Reuters ziņām, ik gadu pasaulē tiek veikts ap 60 miljoniem pārbaužu ar magnētisko rezonansi.

Nobela prēmija fizikā piešķirta diviem krievu pētniekiem Aleksejam Abrikosovam un Vitālijam Ginsburgam, kā arī viņu britu izcelsmes amerikāņu kolēģim Entonijam Legeti par nozīmīgu teoriju izstrādāšanu kvantu fizikā, kas ļāva izprast vielas dabu īpaši zemas temperatūras apstākļos.

A. Abrikosovs (75) 1991. gadā emigrēja no Krievijas un tagad strādā ASV. E. Legeti (65) ir dzimis Londonā, viņš ir Lielbritānijas un ASV pētnieks. V. Ginzburgs (87) strādāja Krievijā. Kā uzsver Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija, šo pētnieku radītās teorijas pavērušas iespēju radīt magnētiskās rezonanses iekārtas, kuru autori saņem šī gada Nobela prēmiju medicīnā.

Supravadītāji ir materiāli, kas ļoti zemā temperatūrā ļauj vadīt elektrību bez pretestības. Šādi supravadītāji mūsdienās tiek izmantoti ne vien magnētiskās rezonanses iekārtu un citu tai līdzīgu aparatūru radīšanā, bet arī kalpo kā elementārdaļiņu paātrinātāji fizikā, ziņo BBC.

A. Abrikosovs, kurš patlaban dzīvo Ilinoisas štatā, pirmos pētījumu par supravadamību publicējis 1952. gadā, "pasaulē bez datoriem". Viņaprāt nākotnē pētījumi šajā jomā var radīt nozīmīgu lūzumu elektroenerģijas un elektronikas nozarē, kas būtu salīdzināms ar pašu elektrības atklāšanu.

Nobela prēmija ķīmijā piešķirta diviem ASV zinātniekiem Pīteram Egram un Roderikam Makinonam, kuri pētījuši ūdens un sāls iekļūšanu organisma šūnās. Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija raksturojusi viņu darbu kā lielu ieguldījumu cilvēku izpratnē par daudzu slimību, ieskaitot nieru, muskuļu, sirds un nervu sistēmas, cēloņiem.

Atklājot, kā vielas nonāk šūnās un atstāj tās, amerikāņu zinātnieki palīdzējuši saprast dzīvības pamatprocesus. Uzzinot, kā šūnas sadarbojas ar apkārtējiem organismiem veselā ķermenī, zinātnieki var mēģināt noskaidrot, kas ir noticis nepareizi dažādu slimību, piemēram, audzēja rašanās gadījumā.

Satura rādītājs

Jānis Dambītis. Professor Indulis Strazdiņš, a distinguished Latvian mathematician and educator [Profesors Indulis Strazdiņš, izcils latviešu matemātiķis un pasniedzējs]

ORIGINAL PAPERS
(dedicated to Professor Indulis Strazdiņš)

ORIĢINĀLRAKSTI
(veltīti profesoram Indulim Strazdiņam)

Andris Ambainis and Rūsiņš Mārtiņš Freivalds. Boolean function with a low polynomial degree [Būla funkcija ar zemu polinoma pakāpi]

Aivars Bērziņš. The authomorphisms of EndK[x] [Grupas EndK[x] automorfismi]

Jānis Buls, Vaira Buža, and Roberts Glaudiņš. Successful representation of autonomous automata [Autonomu automātu sekmīga reprezentēšana]

Jānis Cīrulis. Quantifiers on semiring-like logics [Kvantori pusgredzeniem līdzīgās loģikās]

Vladimir Gudkov. Algebraic properties of matrix solutions of Klein–Gordon equation [Kleina–Gordona vienādojuma matricu risinājuma algebriskās īpašības]

Boris Kunyavskii, Eugene Plotkin, and Roman Shklyar. A strategy for human–computer study of equations and identities in finite groups [Galīgu grupu vienādojumu un identitāšu pētīšanas stratēģija cilvēkam kopā ar datoru]

Ruvin Lipyanski. On stable ?-groups [Par stabilām ?-grupām]

Jakob Livchak. Algebraic integral [Algebriskais integrālis]

Boris Plotkin. Infinitary quasi-identities and infinitary quasivarieties [Infinitāras kvaziidentitātes un infinitāras kvazivarietātes]

Ellen Redi. Properties of 0-dense two-based clones of act-type algebras [Akta tipa algebru 0-blīva divu bāzes kopu klona īpašības]

Sergey Solovyov. On some properties of the forgetful functor U: SET(L)_SET [Par dažām aizmirstošā funktora U: SET(L)?SET īpašībām]

Aleksandrs Šostaks. Fuzzy functions as morphisms in an extension of the category of Hutton L-uniform spaces [Nestriktas funkcijas kā morfismi Hatona L-vienmērīgu telpu kategorijas paplašinājumā]

ORIGINAL PAPERS

ORIžINĀLRAKSTI

Andris Buikis, Jānis Cepītis, Harijs Kalis, Andrejs Reinfelds, and Ivars Akerfelds. Mathematical model for sawn timber drying [Zāģmateriālu žāvēšanas matemātiskais modelis]

Andris Buikis and Sharif Guseinov. Some one-dimensional coefficient inverse problems of the heat transfer [Dažas koeficientu inversas viendimensijas siltuma pārneses problēmas]

Ģirts Linde. The cartoon method of semantics definition for modeling languages [Animācijas metode modelēšanas valodu semantikas definēšanai]

SCIENCE LIFE

ZINĀTNES DZĪVE

Jānis Stradiņš. On the Year of Kārlis Mīlenbahs [Par Kārļa Mīlenbaha gadu]

CRITIQUE. BIBLIOGRAPHY

KRITIKA. BIBLIOGRĀFIJA

Andris Dišlers. Enjoy Northern grapes [Baudiet ziemeļu vīnogas]

IN MEMORIAM

Rihards Kondratovies. Ernests Foldāts (1925–2003), a Latvian biologist [Ernests Foldāts (1925–2003), biologs]

Jānis Stradiņš and Jānis Grabis. Jurijs Bankovskis (1927–2003), a Latvian chemist [Jurijs Bankovskis (1927–2003), ķīmiķis]

***

Satura rādītājs

Š. g. 3. novembrī pulksten 14.30 Meža ielā 1, 4. korpusa 435. auditorijā notiks RTU inženierzinātņu nozares promocijas padomes P-07 sēde.

Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – "Uz bināru attiecību analīzes balstītā izplūdušo tēlu atpazīšana".

Recenzenti: Dr.h.inž. J. Osis, Dr.inž. I. Arhipova, Dr.dat. J. Vīksna.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2003. g. 3. novembrī plkst. 14.00 Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un Enerģētikas nozares promocijas padomes P-12 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 16, Būvniecības fakultātes sēžu zālē

aizstāvēs promocijas darbu "Degšanas procesu pētījumi ārējā elektriskā laukā" inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing. V. Zēbergs, Dr.habil.sc.ing. N. Zeltiņš, Dr.sc.ing. M. Gedrovičs.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2003. g. 3. novembrī plkst. 16.00 Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības un Enerģētikas nozares promocijas padomes P-12 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 16, Būvniecības fakultātes sēžu zālē

aizstāvēs promocijas darbu "Ģeotermālā ūdens izmantošanas iespējas Latvijā" inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing. P. Šipkovs, Dr.h.c.geol. A. Freimanis, Dr.sc.ing. T. Juhna.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2003. gada 7. novembrī plkst. 10.00 Rīgas Tehniskajā universitātē RTU-P09 Promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kaļķu ielā 1, 119. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu "Informācijas tirgus attīstības modeļi Latvijā" ekonomikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.oec. R. Počs, Dr.oec. M. Živitere, Dr.oec. K. Kruzs.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Rīgā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē 2003. gada 24. septembrī Māris Ruks aizstāvēja promocijas darbu par tēmu "20. gs. modernisma literatūras strāvojumi un ietekmes latviešu trimdas dzejā". Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Mārim Rukam tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē latviešu literatūras vēstures apakšnozarē.

* * *

RTU Ķīmijas inženierzinātņu nozares promocijas padomes RTU P-02 2003. gada 25. septembrī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Innai Juhņevičai par promocijas darbu "TiO2-SiO2 sola-gēla stiklveida un kompozītie pārklājumi". Balsošanas rezultāti: par – 14 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

Latvijas Universitātes Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 29. septembra sēdē piešķīra psiholoģijas doktora (Dr.psych.) zinātnisko grādu Anikai Miltuzei attīstības psiholoģijas apakšnozarē par promocijas darbu "Mātes un meitas attiecības un meitas psiholoģiskā neatkarība no mātes pieaugušo vecumā".

Balsošanas rezultāti: par – 5, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2003. gada 14. oktobra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu Ņinai Lindei vispārīgās pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu "Vidusskolēna gatavība pašrealizācijai un tās attīstība mācību procesā". Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – nav; nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs

Pieteikums saskaņā ar Nolikumu par Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktora vēlēšanām iesniedzams viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Rīgā, Aizkraukles ielā 21, 212. istabā. Tālrunis uzziņām 7553247, E-pasts – irena@osi.lv.

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 3. novembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2003. gada 17. oktobris