Numura saturs

• Laimīgu 2004. gadu!
• Pasniegtas LZA, "Latvijas Gāze" un LIF mērķprogrammas 2003. gada balvas
• A. god. I. Kalviņa kungs!
• Latvijas Zinātnes padomē
• Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijas pārskats par darbu 2003. gadā
• "Zinātniskajai domai ir cieša kopība ar demokrātijas garu"
• Latvijas Zinātņu akadēmijā 2003. gadā ievēlētie locekļi
• Latvijas Zinātnes padomē
• "Es neesmu avantūrists, es atgūstu nokavēto"
• Neviena mūžība nav tik absolūta, lai tajā nevarētu atrast graudiņu patiesības
  • Dakotas indiāņu gudrība vēsta
  • Dzīve mērkaķa ātrumā
• In memoriam Māris Čaklais
• Bruno Puriņu atceroties
• Informācija par starptautiskās konferences Eco-Balt 2004 organizēšanu Rīgā, 2004. gada 6.–7. maijā
• Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājam akadēmiķim Jurim Ekmanim, Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājam akadēmiķim Raimondam Valteram Zinātniskās konferences "Zinātnes valoda" (19.11.2003) dalībnieku aicinājums
• Konkursi
• Aizstāvēšana
• Labākā dāvana gadu mijā – Dabas un vēstures kalendārs 2004

Laimīgu 2004. gadu!

Nemanot pienācis 2004. gads – esam jau pietiekami stabili iedzīvojušies jaunajā gadu tūkstotī, varam domāt arī par situāciju, kāda veidosies Latvijas zinātnē "jaunajos laikos". 2004. gadā kļūsim par Eiropas Savienības valsti, tas, saprotams, būtiski ietekmēs arī zinātni. Vai pratīsim izmantot jaunās iespējas, lielā mērā atkarīgs no mums pašiem – zinātniekiem, valdības, lielās politikas, kā arī no tā, kā reāli veidosies vispārējā situācija Eiropā. Ir būtiski, lai neveidotos divas – "dažādu ātrumu", "dažādu iespēju", "dažādu līmeņu" Eiropas, lai zinātne celtos visā Eiropā, bet jaunajās valstīs – pat ātrāk nekā vecās. Latvija nevēlas būt pēdējā vietā, bet grib būt viena no pirmajām – un ne tikai zinātnē strādājošo sieviešu skaita ziņā vien.

Zinātnē pamazām ienāk jaunā paaudze, – skatīsimies uz to ar labvēlību, izpratni un cerību, bez skaudības. Varbūt nākotnē būs labāk, bet vismaz noteikti – būs citādāk. "Gaidīšanas svētki" Latvijā turpinās, bet jauna gaisma, kā liekas, jau samanāma.

Latvija Eiropā nav domājama bez zinātnes Latvijā. Lai 2004. gads kļūst par lūzuma gadu sabiedrības vērtību izpratnē, varas un zinātnes dialogā.

Novēlēsim visi viens otram un katrs sev labu veselību, optimismu, laimi, veiksmi zinātnē, saskaņu dzīvē un ģimenē.

Sirsnībā un cerībā

prof. Jānis Stradiņš
LZA prezidents

Satura rādītājs

16. decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā LZA, a/s "Latvijas Gāze" un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" 2003. gada balvas saņēma:

Jūlijs Anšelevičs – par mūža veikumu kardioloģijas attīstībā Latvijā,

Egīls Dzelzītis – par darbu kopu, veltītu siltuma un gāzes inženiersistēmu automatizācijas pētījumiem.

Jaunais zinātnieks Gustavs Latkovskis apbalvots ar diplomu un stipendiju par pētījumiem "Interleikīna gēnu polimorfisma nozīme koronārās sirds slimības attīstībā", bet Tālis Juhna diplomu un stipendiju saņēma par pētījumu "Humusvielu ietekme uz dzeramā ūdens kvalitāti".

Plašāk par apbalvotajiem un apbalvošanu – nākamajā laikraksta numurā.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

2003. gada 9. decembrī saskaņā ar LR MK 1999. gada 11. maija Noteikumu Nr. 167 punktu 11–4 notika Latvijas Zinātnes padomes sēde, kurā ievēlēja Latvijas Zinātnes padomes vadību.

Par Latvijas zinātnes padomes priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēts akad. Juris Ekmanis, par LZP priekšsēdētāja vietnieku atkārtoti ievēlēts akad. Juris Jansons.

LZP valdē bez tam ievēlēti: LZA kor. loc. Edīte Birģele, Dr.sc.ing. Valdis Egle, akad. Jānis Grabis, akad. Elmārs Grēns, LZA kor. loc. Benedikts Kalnačs, akad. Jānis Stradiņš.

Latvijas Zinātnes padome nolēma arī turpmāk veidot ekspertu grupu no bijušajiem LZP priekšsēdētājiem, kas piedalītos Valdes sēdēs. Ekspertu grupā ietilpst akad. Ivars Knēts, akad. Tālis Millers, akad. Andrejs Siliņš, LZA kor. loc. Aivars Tabuns, akad. Pēteris Zvidriņš.

Satura rādītājs

VZK komisija izskatīja 75 promocijas darbus, akceptēja 73, noraidīja 1 un atlika 1 darba izskatīšanu. 2002. gadā tika izskatīti 58 darbi, no tiem noraidīts 1 un atlikta 1 darba izskatīšana. VZK komisijai 2003. gadā iesniegto promocijas darbu skaits salīdzinājumā ar 2002. gadu ir pieaudzis par 29,3%.

2003. gadā izskatītie promocijas darbi pa specialitātēm iedalās šādi (iekavās 2002. gadā izskatīto darbu skaits): bioloģija – 1 (5), datorzinātne un informācijas tehnoloģija – 4 (2), ekonomika un vadībzinātne – 10 (3), elektrotehnika un telekomunikācijas – 1 (2), enerģētika un elektrotehnika – 7 (4), fizika un astronomija – 1 (2), juridiskā zinātne – 0 (1), ķīmija un ķīmijas inženierzinātnes – 3 (3), lauksaimniecības zinātnes – 2 (1), literatūrzinātne 4 (3), mākslas zinātne 1 (2), medicīna – 9 (3), mehānika un mašīnzinātne 3 (6), mežzinātne 0 (1), pedagoģija – 12, no tiem 1 noraidīts un 1 atlikts (13), psiholoģija 5 (0), socioloģija un politikas zinātne – 2 (0), transports un satiksme – 1 (0), valodniecība – 2 (1), veterinārmedicīna – 1 (0), vēsture – 6 (6).

Akceptētie darbi pa augstskolām iedalās sekojoši: LU – 41 (31), RTU – 17 (16), LLU – 8 (4), RSU – 7 (3), DU – 1 (1), LKA – 1 (0).

R. Valters, VZK komisijas priekšsēdētājs

Satura rādītājs

Prezidenta kungs! Spīkeres kundze! Premjerministra kungs! Profesor Nizi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Mēs tuvojamies nozīmīgas starptautiskas konferences par zinātni un sabiedrību nobeigumam, kurā slaveni un izcili zinātnieki no visas pasaules risināja ļoti svarīgas 21. gadsimta sabiedrības globālās problēmas. Es vēlos personiski pateikties Ungārijas Zinātņu akadēmijai par šī ievērojamā pasākuma organizēšanu un sarīkošanu, kā arī prezidentam Ferencam Madlam un Eiropas Komisijas prezidentam Romano Prodi par sniegto atbalstu un Ungārijas parlamentam, kas atvēlēja šīs brīnišķīgās telpas, kur mums sapulcēties. Es kā Latvijas prezidente jūtos pagodināta, ka esmu uzaicināta piedalīties šajā pasākumā, un vēlos dalīties domās ar jums par zinātnes politiku un zinātnes vietu sabiedrībā. Manā izpratnē, zinātne nav tikai zināšanu pilnveidošana un arvien iespaidīgāku tehnoloģisko inovāciju radīšana.

Es uzskatu, ka zinātne ir vispārējas sekulārās, humānistiskās kultūras būtiska daļa un zinātniskajai domai ir cieša saistība un kopība ar demokrātijas garu.

Pārdomas par zināšanu lomu labas sabiedrības radīšanā ir tikpat senas kā civilizācija. Mūsdienās zināšanas arvien vairāk un vairāk identificē ar zinātniskām zināšanām, un ieguvums, ko var dot šādu zināšanu praktisks, tehnoloģisks pielietojums, ir skaidrs un acīm redzams ekonomiskajā, sociālajā un pat politiskajā izteiksmē. Tas ir izskaidrojums tam, kāpēc zinātnes politikai un atbalsta sniegšanai zinātniskiem pētījumiem gan fundamentālajās, gan lietišķajās zinātnēs ir tik nozīmīga loma jebkurā valstī, kas cer attīstīt savu ekonomiku un saglabāt savu konkurētspēju mūsu strauji mainīgajā un globalizētajā pasaulē.

Taču zinātnes atbalstīšana ir acīm redzami dārga, kas vispirmām kārtām prasa lielas ilgtermiņa investīcijas cilvēku resursos: stabilu pamatizglītību, kurai seko ilgi profesionālas izglītības gadi, lai sasniegtu doktora grāda līmeni un ietu vēl tālāk. No otras puses, valsts budžetus sastāda uz īsu, 12 mēnešus ilgu laika posmu, bet nevienas valdības politiskās dzīves ilgumu vispār nav iespējams paredzēt. ·ī iemesla dēļ ir tik grūti pārliecināt valdības par gudrību – turklāt nepieciešamu – apņemties veikt ilgtermiņa investīcijas izglītībā un zinātniskajā izglītošanā, kas būtu noteikta un iepriekš paredzēta iekšzemes kopprodukta (IKP) daļa. To ir bijis īpaši grūti paveikt postkomunisma valstīs, tai skaitā Latvijā, kur nedaudz vairāk nekā desmit gados vajadzēja izdarīt revolucionāras – pat kataklizmiskas – izmaiņas sabiedrībā: pāriet no komunisma uz brīva tirgus ekonomiku, atjaunot demokrātisku valsts pārvaldi pēc desmitiem gadu ilgas totalitāras apspiestības un atjaunot pilnīgu uzskatu brīvību un informācijas pieejamību. Diemžēl realitāte ir tāda, ka informācijas ieguves brīvība var kļūt par brīvību tikai vārda pēc, ja tiem, kas vēlas to iegūt, ir grūtības nopelnīt algu, kas nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi.

Turklāt, lai attīstītos zinātne, papildus investīcijām cilvēkresursos ir nepieciešamas ievērojamas investīcijas infrastruktūrā un zinātnisko pētniecības projektu izmaksu segšanai. Tas īpaši attiecas uz fiziku un dabaszinātnēm, kur izmaksas var būt ļoti lielas, vairākas vismodernākās zinātniskās pētniecības jomas jau ir kļuvušas nesasniedzamas daudzām valstīm un ir pa spēkam tikai lielākajām un bagātākajām pasaules valstīm. Tā rezultātā notiek "lielās zinātnes" pētniecības darba koncentrācija dažās izredzētās vietās un arvien straujāk palielinās atšķirības zinātniski pētnieciskā darba kapacitātē starp mazākajām un lielākajām valstīm pat attīstīto valstu pasaulē. Kas attiecas uz trešās pasaules valstīm, strauji pieaugošās atšķirības arvien vairāk samazina to izredzes vispār iekļūt šajā jomā jebkurā līmenī.

Ļoti lielās atšķirības zinātnisko pētījumu finansēšanā un atbalstīšanā ir vēl viens faktors, kas rada nepārtrauktu "smadzeņu noplūdi", jo aizvilina prom no savas valsts daudzus vistalantīgākos zinātniekus. Mēs nevaram nosodīt zinātniekus par to, ka viņi meklēt sev "zaļākas ganības", jo viņi tikai meklē apstākļus, kas dotu lielāku brīvību informācijas ieguvei. ·āda situācija nekādā ziņā nav ideāla donorvalstīm, bet tā nav labvēlīga arī zinātnes attīstībai šā vārda plašākā nozīmē. Zinātnes progress vienmēr ir bijis atkarīgs no alternatīvu – bieži vien ļoti atšķirīgu – metožu, pieeju, taktiku un teoriju sacensības. Tādējādi atbilstošas zinātniskās kapacitātes saglabāšana nav tikai to donorvalstu nacionālajās interesēs, kas saskaras ar "smadzeņu noplūdes" parādību, bet arī visas pasaules zinātnes interesēs kopumā.

Dabaszinātnēs pētījumi daudzās jomās ir kļuvuši tik dārgi, ka pat visbagātākās valstis nespēj tos pilnībā finansēt no valsts budžeta. Pēdējos desmit gados sadarbība ar privāto sektoru, sevišķi ar lielākajām daudznacionālajām korporācijām, ir kļuvusi par parastu parādību. ·āda sadarbība ir ļoti svarīga, ņemot vērā lielo ekonomisko potenciālu, ko dod pētījumu rezultātu praktiskais pielietojums. Daudzu citu piemēru starpā te jāatzīmē "Nokia" un zinātnisko pētījumu atbalstīšana Somijā. Tad zinātne sekmē tehnoloģijas attīstību, kas savukārt sekmē izaugsmi un paaugstina labklājību, un visas valsts ieguvums kopumā ir pārsteidzoši liels. Taču dabaszinātnēs šāda sadarbība var būt saistīta ar lielu risku. Iedomājieties zinātnisko pētniecības darbu, ko sponsorē tabakas uzņēmumi, un saistību starp cigaretēm un plaušu vēzi. Ja tas, kas maksā, pasūta arī mūziku, tad zinātnes neatkarība un integritāte var tikt nopietni kompromitēta.

Ja zinātnisko pētījumu izmaksas nepārtraukti palielinās, kādas ir mazo un vidēji lielo valstu izredzes saglabāt savu vietu šajā jomā? Es domāju, ka, pirmkārt, vislabākā stratēģija būtu sniegt daudz lielāku atbalstu tām nozarēm, kurās šīs valsts ir guvušas vislabākos panākumus. Otrkārt, tām vajadzētu pilnībā izmantot iespējas, ko dod starptautiska sadarbība, izveidojot stabilas un ciešas attiecības starp dažādu valstu izcilākajiem zinātniskās pētniecības centriem. Šajā ziņā, piemēram, Eiropas Savienības paplašināšanās process varētu dot potenciāli lielu ieguldījumu kolektīvās zinātniskās pētniecības kapacitātes straujā palielināšanā visā Eiropas kontinentā kopumā. Taču es saku "potenciāli", jo mums vēl jānoiet garš ceļš, kamēr ES jauno dalībvalstu lielais zinātniskais potenciāls pilnībā tiks integrēts visa Eiropas kontinenta zinātnisko pētījumu attīstības procesos.

Lai kādā kontinentā un valstī zinātne un tehnoloģija varētu strauji attīstīties, katras valsts valdībai jāparedz iepriekš noteikts minimums no IKP zinātnei un zinātniskās pētniecības darbam. Daudzām valstīm, arī Latvijai, tas prasītu uzskatīt zinātnes finansēšanu par daudz lielāku prioritāti nekā līdz šim. Es ceru, ka paplašinātas Eiropas Savienības gadījumā finansējums, kas paredzēts no Sestās struktūrprogrammas, palīdzēs apmierināt vietējo zinātnisko pētnieku vajadzības.

Līdz šim es runāju tikai par dabaszinātnēm un to vajadzībām, tāpēc ka to izmaksas ir visdārgākās, un arī tāpēc, ka tās ir jomas, kur ir visvieglāk iziet ārpus valsts robežām un izveidot starpvalstu sadarbību. Es tagad vēlos uzsvērt, ka sociālās un humanitārās zinātnes nav mazāk svarīgas. Katrai valstij atsevišķi tās pat ir svarīgākas, tāpēc ka ir daudz vairāk iesaistītas un iekļāvušās vietējā kultūrā un sabiedrībā. Zema zinātniskās pētniecības kapacitāte šajās jomās var lielā mērā aizkavēt valsts attīstību.

Humanitārajās zinātnēs ir jomas, kuru pastāvēšana nav tikai valsts nacionālajās interesēs, bet ir valstiska nepieciešamība, piemēram, tādas nozares kā valsts valodas, kultūras un vēstures izpēte. Jebkura suverēna valsts sedz izmaksas to atbalstam. Tās ir jomas, par kuru saglabāšanu un attīstību pirmām kārtām ir atbildīga katras valsts valdība. Katrai modernai valstij ir arī nepieciešama vismaz minimāla kapacitāte sociālo zinātņu jomās, kur pētījumu praktiskais lietojums kļūst arvien uzskatāmāks un ir liels ieguvums visai sabiedrībai kopumā. Mūsdienu pasaulē nav gandrīz nevienas sociālas problēmas, kas neprasītu sociālo zinātņu ieguldījumu, tas var būt saistīts ar problēmas izpratni un tās apmēra noteikšanu vai arī ar daudz grūtāku uzdevumu – atrast tai praktisku risinājumu. Ir ļoti svarīgi saprast, ka sociālo problēmu atrisinājumus nevar pa daļām importēt no citas valsts, tāpat kā nav iespējams pārstādīt palmu tur, kur ir ziemeļu klimats, un bērzu tur, kur ir dienvidu klimats. Ir jāņem vērā vietējo apstākļu sociālie un vēsturiskie aspekti, lai gūtu patiesus panākumus.

Zinātne mums ir devusi vēl nebijušu pasaules izpratni un lielu klāstu tehnoloģisko sasniegumu, ko mēs arvien vairāk uztveram kā pašsaprotamas parādības. Taču zinātne mums ir arī devusi izziņas veidu un domāšanas pamata veidu, kas ir kļuvis – vai nu tas ir labi, vai slikti – par modernā sekulārā humānisma būtisku sastāvdaļu, kas savukārt ir mūsu vispārējās kultūras sastāvdaļa. Rietumu pasaulē zinātne ir attīstījusies roku rokā ar demokrātijas attīstību. Zinātnes valodas izpratnes izplatīšanās visā pasaulē kļūst arvien nepieciešamāka, nekā tas būtu tad, ja tā nodarbotos ar modernizāciju tikai tehnoloģiskā progresa izpratnē. Zinātniskās domāšanas fundamentālo proncipu patiesa izpratne var palīdzēt samazināt aizspriedumus, neiecietību un ekstrēmismu.

Ir svarīgi atcerēties, ka zinātne nekādā ziņā neradās pēkšņi un nebija pilnībā attīstījusies kā Atēna, ko radīja Zevs. Tā arī nebija vienota un loģiska sistēma. Tieši pretēji – tās attīstība ir bijusi lēns un neviendabīgs process gadsimtu garumā, kur viens domātājs nomainīja otru. Taču ir noteikti fundamentāli principi, kas zinātnisko domāšanu padara par revolucionāru alternatīvu reliģijai, ideoloģijai vai filozofijai. Vissvarīgākais no tiem ir tas, ka zinātne atsakās no iepriekš paredzētas patiesības un vispārpieņemtiem autoritatīviem uzskatiem par labu empīriskiem pētījumiem, kas kalpo par pamatu hipotēžu sistemātiskai pārbaudei. To apstiprināšana vai noliegšana ar novēroto faktu palīdzību ir zinātnisko atzinumu vissvarīgākais aspekts, kas padara šīs zināšanas par atvērtu, nevis noslēgtu zināšanu sistēmu.

Zinātniskā metode sagrauj jebkuru jēdzienu par absolūto patiesību un aizstāj to ar mūsdienīgāku ideju par daļējām un relatīvām patiesībām, kas ir atzītas tikai tik ilgi, kamēr to vietā nāk labāka daļēja patiesība. Zinātne atšķiras no reliģiskā fundamentālisma un totalitārās ideoloģijas, kas pieņem noteiktu vispāratzītu zināšanu kopumu kā absolūtu un neapstrīdamu patiesību. Nav svarīgi, vai vispāratzītās zināšanas ir svētie raksti vai ideoloģiskas kompilācijas. Pati ideja par absolūto patiesību liek uzskatīt jebkuru novirzīšanos no tās vai nu par grēku, vai bīstamu kļūdu. Jebkuras patiesības atzīšana par absolūtu tad attaisno uzbrukumus sektantismam vai ķecerībai ar jebkuriem līdzekļiem un par jebkuru cenu. Ja nav iespējams piespiest citus atzīt patiesības vienu pareizo versiju ar pārliecināšanu, ir pieļaujams un pat nepieciešams uzspiest to ar spēku.

Zinātne pati, protams, nav brīva no autoritārisma. Zinātniskajā izglītībā ir posms, kurā ir nepieciešama mācību grāmatu sniegto zināšanu uztveršana, atzīšana un atgremošana. Ja tas tā nebūtu, katrai jaunai paaudzei vajadzētu no jauna izgudrot riteni. Tomēr zinātnes patiesais gars saglabājas aktīvā pētnieciskā darbībā, meklējot un sniedzoties pēc zināšanām. Tā ir vēlme un uzdrošināšanās iet tālāk, apgūt neizpētītu teritoriju, ieiet nezināmajā. Tā ir vēlēšanās apgaismot, padarīt necaurredzamo caurredzamu, neskaidro saprotamu un skaidru. Tā ir nodošanās smagam darbam, lai atklātu kaut ko jaunu un pievienotu to esošo zināšanu kopumam. Zinātne dod spēku, atbrīvo un rada apņēmību. Kaut arī tā balstās uz intelektuālo elitārismu, kas piemīt tiem, kas ar to nodarbojas, tās principi ir pilnīgi demokrātiski.

Dāmas un kungi!

Es runāju par nepieciešamību atbalstīt zinātni, jo tā dod lielu ieguvumu katrai valstij. Ir jāatzīst, ka zinātne ir neitrāls instruments, bet tā var būt zobens ar abpusgriezīgām šķautnēm, ko var izmantot vai nu ar labu, vai ļaunu nolūku, un pat tās labvēlīgie aspekti var izraisīt neparedzētas bīstamas sekas. Pateicoties sasniegumiem teorētiskajā fizikā, tika radīti kodolieroči, kas ir ļoti draudīgi. Mūsu planētas ozona slāni noārda noderīgas ķīmiskas vielas, ko mēs izmantojam ikdienas dzīvē. Antibiotikas ir izglābušas daudzu cilvēku dzīvības, bet tās ir radījušas arī superizturīgus mikrobus, pret kuriem nav iespējams cīnīties. Pesticīdi ir palīdzējuši paaugstināt kultūraugu ražu, bet tie ir arī radījuši jaunus rezistentus kaitēkļus, kas atkal no jauna draud tos iznīcināt. Gēnu inženierija var palīdzēt pabarot pasauli, bet tā var nodarīt nelabojamu kaitējumu genofondiem, kas ir attīstījušies tūkstošiem gadu ilgā evolūcijas procesā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi ilgi.

Vissvarīgāk ir atzīt, ka zinātne pati, izmantojot savas metodes, nav un nevar būt arbitrs tam, kas ir labs un kas ļauns. Ētikas jautājumi paliek reliģijas un filozofijas ziņā, bet ir nepieciešams, lai attiecībā uz tiem tiktu panākta vienprātība gan zinātnē, gan sabiedrībā kopumā. Tas nāktu par labu, ja zinātniekiem būtu savs ētikas kodekss, līdzīgs Hipokrata zvērestam, ko dod visi jaunie mediķi. Tas būtu liels solis uz priekšu, ja visas pasaules zinātnieku sabiedrību vienotu kopīgas ētiskas vērtības.

Pašreiz notiekošais jaunais globalizācijas process prasa, lai mēs formulētu mērķus, uz kuriem mums jātiecas. Es uzskatu, ka zinātnei ir ļoti svarīga loma šajā procesā. Tomēr jebkuras izmaiņas, kas mums ir padomā, var notikt, ja mēs sakoposim spēkus un gribu, lai to panāktu. Es ceru, ka mums būs gan iztēles spējas, gan griba, lai izvairītos no lielām briesmām un kļūdām. Man ir naiva ticība, ka cilvēce turpinās attīstīties, lai sasniegtu ne tikai arvien augstāku intelektuālo zināšanu līmeni, bet arī arvien augstāku ētikas un integritātes līmeni.

Satura rādītājs

LZA kor.loc. (1999), dz.1945., Dr.habil.biol. (1991), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece. Ņujorkas Zinātņu akadēmijas locekle (1995).

Histonu loma hromatīna struktūrā (1968–1973), hromatīna suprastruktūras atšķirības starp normālām un malignām šūnām (1975–1991), hromatīna suprastruktūras rekonstrukcija šūnu diferencēšanās gaitā – ar attēla analīzes metodēm (1991–1993), transdiferencēšanās mehānismi (1994–1997), audzēju šūnu eksperimentālā normalizācija (1994–1995), šūnas nāves aberācijas un noteikšanas metodes (1997–1998), spermatozoīdu DNS integritātes problēma un vīriešu fertilitāte (1998–2003), ļaundabīgu audzēju radiorezistences mehānismi (1998–2003). Pētījumi veikti augstā teorētiskā un praktiskā līmenī ciešā sadarbībā ar ārvalstu – Krievijas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas – zinātniekiem.

Kopš 1993. g. vadījusi 5 LZP projektus un 3 starptautiskus projektus. Kopējais publikāciju skaits – 164 zinātniskas publikācijas, ieskaitot 1 monogrāfiju, 3 izgudrojumus un 86 rakstus.

Inesis FELDMANIS – LZA kor.loc. (2001), dz.1949., Dr.habil.hist. (1994), LU profesors. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas vadītājs, Amerikas un Rietumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs, LU maģistra un doktora programmu direktors vēsturē, LU Vēstures zinātņu promocijas padomes priekšsēdētājs, LU Vēstures nozares profesoru padomes priekšsēdētājs, Latvijas vēsturnieku komisijas loceklis (pētniecības grupas vadītājs), žurnālu" Latvijas Vēsture" un "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls" redakciju loceklis, Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu redakcijas loceklis, Latvijas Zinātnes padomes eksperts vēsturē.

Zinātniski pētnieciskās intereses: Latvijas iekšpolitika un ārpolitika starpkaru periodā., vācu un krievu faktors Baltijā, Latvijas un Vācijas attiecības 20. un 30. gados , nacistu okupācijas politika Latvijā (1940–1945). Kopš 1993. gada vada un līdzdarbojas starptautiskos un LZP finansētos projektos. Publicējis ap 170 zinātniskas publikācijas, to skaitā 5 monogrāfijas.

Jānis GRABIS – LZA kor.loc. (2000), dz.1943., Dr.habil.sc.ing. (1999), RTU Neorganiskās ķīmijas institūta direktors, Plazmas procesu laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks.

Galvenie zinātniskā darba virzieni: plazmas ķīmija un tehnoloģija, grūti kūstošu savienojumu un to kompozītu nanoizmēru pulveru sintēze, raksturošana un izmantošana moderno materiālu izveidē.

Kopš 1991. g. vadījis LZP, IZM un starptautiskus projektus, t. sk. ES projektu JOULE-2-CT92-0063 (1994–1995), ES AMMT projektu (2001–2002), ES 5.ietvara projektu (2001–2004). Plaša zinātniskā sadarbība ar zinātniskām organizācijām un firmām ASV, Vācijā, Somijā, Dānijā, Itālijā, Beļģijā, Austrijā, Īrijā, Luksemburgā u. c.

Kopā publicēti: 109 raksti, 21 tēzes, ir 43 autorapliecības un patenti. Ar J. Grabja tiešu līdzdalību izstrādāti 22 tehnoloģiskie procesi, kas ieviesti ražošanā.

LZA Prezidija I pakāpes prēmija (1978, 1986), Latvijas Valsts prēmija (1980),

PSRS TS sasniegumu izstādes medaļas (1977, 1980, 1986).

Linards SKUJA – LZA kor.loc. (1996), dz. 1952., Dr.habil.phys. (1994), LU Cietvielu Fizikas institūta vadošais pētnieks.

Zinātniski pētnieciskās intereses: punktdefektu optiskās īpašības stiklveida silīcija dioksīdā. No lietojuma viedokļa SiO2 izceļas ar virkni unikālu īpašību, kuras ļauj tās izmantot ultravioletajā un lieljaudas lāzeru optikā, tālo sakaru optiskajos gaismas vados, optiskajos elementos kosmiskajai un kodoltehnikai. Tas ir galvenais dielektriskais materiāls uz siliciju bāzētajās mikroelektronikas ierīcēs.

Kopš 1977. gada strādājis dažādās pasaules universitātēs: Kārļa Universitātē Prāgā, Rostokas Universitātē, Turīnas Universitātē, Minsteres Universitātē (kā Humbolta fonda stipendiāts), Nagojas Universitātē (Japāna), Braunšveigas Federālajā Fizikāli tehniskajā institūtā, Tokijas Tehnoloģiskajā institūtā, Japānas Zinātnes un tehnoloģijas korporācijā.

Kopējais publicēto zinātnisko darbu skaits – 107. L. Skujas publikācijām ir vislielākais citējamības indekss starp Latvijas fiziķiem. Viņš apbalvots ar ZA Edgara Siliņa balvu fizikā (2003).

Jānis GRUNDSPEŅĶIS – LZA kor.loc. (1998), dz.1942., Dr.habil.sc.ing. (1993), RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes profesors, RTU Lietišķo datorsistēmu institūta direktors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: Sarežģītu tehnisku sistēmu struktūras modeļu sintēzes un analīzes problēmas projektēšanas sākumstadiju un tehniskās diagnostikas uzdevumu risināšanai. Intelektuālas sistēmas un rīki sarežģītu sistēmu struktūras izstrādāšanai, hibrīdas metodes zināšanu iegūšanai un reprezentēšanai.

Vadījis 7 pētniecisko projektu izstrādāšanu līgumdarbu tēmu ietvaros, kuru tematika saistīta ar sistēmu modelēšanu projektēšanas un diagnostikas mērķiem un informācijas sistēmu izstrādāšanu, kopš 1990. gada bijis 3 zinātnisko grantu vadītājs, kuru tematika saistīta ar intelektuālu sistēmu izstrādāšanas teorētiskajiem aspektiem, 2 starptautisku projektu koordinators Latvijā. Žurnāla "Automātika un datortehnika" (Automatika I vicislitelnaja tehnika) redkolēģijas loceklis un RTU zinātnisko rakstu 5. sērijas "Datorzinātne. Lietišķās datorsistēmas" galvenais redaktors. LZP ekspertu komisijas informātikā priekšsēdētājs, daudzu starptautisku organizāciju biedrs. Kopējais publicēto zinātnisko darbu skaits – 132.

Umberto Pietro DINI – dz. 1960., Pizas Universitātes Slāvu un baltu valodu katedras profesors. Baltistikas žurnāla "Res Balticae" redaktors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: prūšu, jātvingu, lietuviešu, latviešu un itāļu valodas. Itāļu valodā izdevis grāmatas "Eiropas valodas no 1. tūkstošgades beigām un 2. tūkstošgadē" (1993), "Matīna Mažvida Svētā Ambrazeja dziesma" (1994), kopā ar N.Mihailovu sastādījis "Baltu mitoloģijas antoloģiju". 2000. g. iztulkota latviešu valodā un iznākusi grāmata "Baltu valodas".

Roberts EVARESTOVS – dz. 1937., Fizikas un matemātikas zinātņu doktors (1977, Krievija), Krievijas Dabaszinātņu akadēmijas īst.loc. (1992), Sanktpēterburgas Valsts universitātes prorektors, µīmijas fakultātes Kvantu ķīmijas katedras vadītājs, profesors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: defekti kristālos un to kvantu ķīmiskie modeļi un aprēķini. Devis lielu ieguldījumu teorētiskās fizikas attīstībā Latvijā, viens no viņa skolniekiem ir pazīstamais LU CFI līdzstrādnieks profesors E. Kotomins. Latvijas Universitātes goda profesors. Publicējis ap 200 zinātnisku rakstu, t. sk. 5 monogrāfijas. Monogrāfija "Size Symmetry in Crystals: Theory and Applications" izdota Springer–Verlag izdevniecībā atkārtoti (1993,1997).

Erki HOLLO – dz.1940., Dr.iur., Helsinku Universitātes Tiesību zinātņu fakultātes profesors, speciālists vides likumdošanas jautājumos. Somijas Zinātņu akadēmijas, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas loceklis, daudzu starptautisku, ar vidi saistītu organizāciju biedrs. Specializējies vides likumdošanā, apkārtējās vides un biosfēras aizsardzībā, nekustamo īpašumu tiesībās, tiesību teorijā u. c. jomās. Sarakstījis 12 grāmatas, t. sk. "Environmental Law" (Somijā 1990, 1993, 1998), "North European Environmental Law" (angļu val., 1995), "Environmental Liability Act" (1995), "International Environmental Law" (1994) u. c. Saistīts ar Latviju dzimtas saitēm – ir ievērojamā ķīmiķa P. Valdena mazdēls.

Pēteris Guļāns – dz. 1920. g., Dr.habil.oec. (1968), LZA korespondētājloceklis (1968), Latvijas valsts emeritētais zinātnieks. LZA Ekonomikas institūta darbinieks kopš 1953. gada.

Zinātniskās intereses: tautsaimniecības attīstības kompleksās problēmas. Gatavojoties Latvijas dalībai ES, pētīti Latvijas ekonomikas adaptācijas jautājumi globālajā tirgus ekonomikas sistēmā, īpaši ekonomikas sistēmu pārveide, rūpniecības pārstrukturizācija, konceptuāli izvērtēta Latvijas lauksaimniecība. Piedalījies Latvijas Nacionālo programmu izveidē un analīzē. Pētīti privatizācijas institucionālie nosacījumi. Sadarbībā ar augstskolām veikta ekonomikas specialitātes studiju analīze.

Pēdējo gadu aktuālie pētījumi: pamatprincipi ārējo investīciju sociālekonomiskā nozīmīguma vērtējumā, t. sk. projektējamā celulozes rūpnīcas būvniecības ietekme uz Latvijas ekonomiku, brīvo ekonomisko zonu jautājums, pensiju problēma, alkohola ražošanas un patēriņa ekonomiskā un sociālā ietekme. Aptuveni 180 zinātniskās publikācijas, t. sk. 7 monogrāfijas (Augkopības mehanizācija, Latvija PSRS tautas saimniecības sistēmā, Jūrniecības kadru sagatavošana, Latvijas ekonomika laikmetu griežos u.c.), līdzdalība 5 grāmatu un brošūru sagatavošanā, 11 raksti publicēti ārzemēs, no tiem trīs – kā atsevišķas monogrāfiju nodaļas.

Juris Kronbergs – dz. 1946. g., dzejnieks un tulkotājs (Zviedrija). Latvijas Pen kluba biedrs un priekšsēdētājs (kopš 1991. g.), Zviedrijas Rakstnieku savienības biedrs. Izdevis krājumus "Iesnas un citi dzejoļi" (1971), "Biszāles" (1976), "Par īstenību, četrām sāpēm un bezizejas istabu" (Rīgā 1989), "Tagadnes" (1990), kā arī krājumu zviedru valodā "De närvarende" ("Klātesošie", 1984). Tulkojis zviedru valodā I.Ziedoņa "Epifānijas" un dzeju, V. Belševicas un V. Strēlertes dzeju. 1988. gadā viņam piešķirta O. Vācieša prēmija.

Andris Vārpa – dz. 1950., tēlnieks, profesora A. Terpilovska skolnieks, kura ietekmē pievērsies memoriālajai tēlniecībai, ievērojamu Latvijas zinātnieku un gara darbinieku portretu un pieminekļu veidošanai. Kopš 1980. gada dzīvo un strādā Valmierā, ir Valmieras bērnu mākslas skolas pedagogs. Personālizstādes rīkojis Rīgā, Minsterē, Potsdamā, grupas izstādes – Rīgā, Valmierā, Ļeņingradā, Maskavā, Tbilisi, Minhenē, Parīzē, Orhusā, Madridē, Tallinā, Strasbūrā, Limasolā (Kiprā) u. c. Organizējis un vadījis granīta tēlniecības simpozijus Valmierā. Darbojies dažādos tēlniecības veidos, vislielākos panākumus guvis memoriālajā tēlniecībā – pieminekļi māksliniekam K. Padegam un V. Irbem Rīgā (1998, 1999), Bergmaņa dzimtai (ārsti un mācītāji) Rūjienā, piemiņas ciļņi Jāzepam Vītolam Valmierā un prof. A. Bieziņam Sarkaņos (Madonas raj.) u. c. Veidojis A. Čaka balvas statueti un kapa pieminekļus pirmajam latviešu mikrobiologam prof. E. Zemmeram (Valmierā), komponistam Jāzepam Vītolam (Rīgas Meža kapos), māksliniekam Ā.Alksnim (Rūjienā) u. c. Sadarbībā ar arhitektu A. Heinriksonu, kopā ar LZA un firmām "Grindeks" un "Itera Latvija" veidoti izcili pieminekļi ķīmiķiem Vilhelmam Ostvaldam (Rīgā, 2001) un Paulam Valdenam (Rīgā, 2003). Viens no labākajiem latviešu tēlniekiem memoriālās tēlniecības žanrā.

Juris ŽAGARS – dz. 1949, Dr.habil.phys. (1999). LU Fizikas un matemātikas asoc. prof., Ventspils augstskolas asoc. prof., Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra vad. pētnieks. Starptautiskās Astronomu savienības, Eiropas Ģeofizikas biedrības un Eiropas Astronomijas biedrības īstenais loceklis. Zinātniski pētnieciskās intereses: Fundamentālie un lietišķie pētījumi, bāzēti uz novērojumu iespējām ar Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra radioteleskopiem.

Vadījis starptautiskus grantus un projektus, piem.: projektu Developement of the telescope for the Satellite Laser Ranging for the Metsahovi geodetic observatory (Finnish Geodetic Institute, 1992–1997), LZP apakšprogrammu Improvement of the geoid of Latvia and its connection with the Nordic geoids using the satellite altimetry data programmas Latvijas krasta zonas un pazemes hidrodinamisko procesu modelēšana ietvaros (1997–2000), apakšprojektu LZP sadarbības projekta ietvaros 2001–2004. Starptautiskās Astronomu Savienības, Eiropas žeofizikas Biedrības un Eiropas Astronomijas Biedrības īstenais loceklis.

Publicējis 55 zinātniskus rakstus.

Andris AMBAINIS – dz. 1975, Dr.sc.comp. (1997), Ph.D. (Kalifornijas Universitāte, 2002). LU Fizikas un matemātikas fakultātes asoc. profesors, strādājis Kalifornijas Universitātē Berklijā (1997–2001), Microsoft Research laboratorijā, Redmondā (1999), IBM Research laboratorijā (2000). ASV Nacionālā Zinātnes Fonda (National Science Foundation) ekspertu komisijas loceklis. Konferenču Foundations of Computation Theory (Rīga, 2001); ACM Symposium on Theory of Computing (Čikāga, 2004) programmas komiteju loceklis.

Saņēmis balvas: studiju laikā ASV (1997–2002): par labāko disertāciju lietišķajā matemātikā (Neumann Prize, 2002); Microsoft firmas stipendija ka Berklijas universitātes doktorantam (2000-2001); par panākumiem zinātniskajā darbā (Ramamurthy Award, 2000, 2001; 3 gadu stipendija (Berkeley Fellowship for Graduate Studies, 1997–2000); studiju laikā Latvijā (1992–1997): balvu par labāko bakalaura un maģistra darbu un stipendija (LU un LIF, 1996, 1997, 1994–1997); Čārlza Bebidža prēmijas labākajam LU datorzinātņu studentam (1994, 1996); Young Scientist Award (Academia Europeana, 1996) u. c.

Dalība zinātniskajos projektos: LZP grantā "Varbūtisko algoritmu sarežģītība" (1995–1997), ASV Nacionālā Zinātnes Fonda grantos "A Proposal for Research on Quantum Computation and Clustering Algorithms" (1997–2001) un "Basic Research in Theoretical Computer Science and Discrete Mathematics" (2001–2002), ES projektā "Quantum Algorithms and Information Processing"(2000–2002).

Publikācijas: kopā 67, t. sk. raksti SCI žurnālos: 41, mācību materiāli: 4.

Antans Sauļus SAUHATS – dz. 1948., Dr.habil.sc.ing. (1992), RTU Enerģētikas institūta direktors, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Automatizēto elektrisko sistēmu katedras vadītājs, Elektrisko staciju, tīklu un sistēmu virziena profesors.

Latvijas Enerģētiķu biedrības valdes loceklis, žurnāla "Enerģētika un Sabiedrība" padomes loceklis. Starptautiskā zinātniskā žurnāla "Enerģētika" (Minskā) redkolēģijas loceklis. RTU senāta loceklis. RTU rakstu krājuma Enerģētika un elektrotehnika galvenais redaktors.

Promociju zinātniskās padomes ’’Enerģētika un elektrotehnika’’ priekšsēdētājs. Latvijas elektrotehniskās komisijas priekšsēdētājs. Profesoru padomes Enerģētikas nozarē priekšsēdētājs. Latvenergo tehniskās padomes loceklis. Aktīvi piedalījies Latvenergo perspektīvās attīstības plānu izstrādē.

Zinātnisko publikāciju skaits – 194.

Tatjana Kozlovska – dz. 1955., Dr.habil.biol. (1997), LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošā pētniece. Viena no gēnu un proteīnu inženierijas pionieriem Latvijā.

Hepatīta B vīrusa (HBV) genoma klonēšana, vīrusveidīgo daļiņu (VVD) tehnoloģiju izveide, gēnu ekspresija eikariotu šūnās, principiāli jaunas HBV ekspresijas modelēšanas sistēmas izveide, sevišķi bīstamu cilvēka patogēnu – hepatīta C vīrusa (HCV) un citu flavivīrusu ekspresijas modelēšana.

Vada vai piedalās 11 starptautiskos (INCO–Copernicus RTD, QoL RTD, INCO RTD, KIRT, NATO, EC u. c.) pētījumu projektos, kā arī 6 LZP pētījumu programmās un projektos, t. sk. "Vīrusu daļiņu rekonstrukcija in vivo", programmā "Hepatīta vīrusu ģenētiskās mainības un persistences molekulārie mehānismi", nacionālajās programmās "Hepatīta B vīrusa nediagnosticējamo formu izraisītās patoloģijas" un " Seksuāli transmisīvo slimību jaunās paaudzes diagnostika".

Kopējais zinātnisko darbu skaits – 74.

Maija Rukliša – dz. 1943., Dr.habil.biol. (1993), LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta laboratorijas vadītāja, profesore. Starptautiski atzīta speciāliste mikroorganismu bioķīmijas un fizioloģijas jomā.

Galvenie zinātniskā darba virzieni: Celulāžu biosintēze Trichoderma viridae celmu šūnās (1966–1969); lizīnu producējošo baktēriju fizioloģiski-bioķīmiskais raksturojums (1970–1974), centrālā metabolisma regulācija baktērijās (1975–1981); netradicionālu oglekļa un enerģētisko substrātu (CH4, H2) izmantošana mikrobioloģiskajā sintēzē(1982–1984), biogāzes ražošana, bezatkritumu tehnoloģijas (1985–1987); lizīna biosintēzes regulācijas principi, stringent kontrole un augšanas kontroles molekulārie mehānismi korinebaktērijās (1985–1996); substrātu transporta/produktu eksporta sistēmu regulācija baktērijās (1996–2000); centrālā metabolisma regulācija lizīnu un valīnu producējošos Corynebacterium glutamicum celmos, valīna virssintēzes būtība un palielināšanas metodes (2001–2003). Teorētiskajiem pētījumiem ir liela praktiska nozīme gan lizīna, gan patlaban ļoti pieprasītās aminoskābes L-valīna ražošanas tehnoloģijas izstrādē; šajā jomā ir plaša starptautiska sadarbība.

Kopš 1991. g. vadījusi starptautiskus projektus, patlaban piedalās ES 5.ietvara programmas "Ouality of Life" projektā "Construction of Corynebacterium glutamicum strains producing either L-valine or D-pantothenic acid–a rational approach using genome research".

Publikācijas: kopā – 151, t. sk.1 monogrāfija , 74 zin. raksti, 74 starpt. tēzes, 13 patenti.

LZA un a/s "Aldaris" balva zinātnē par pētījumu ciklu "Metabolisma regulācijas principi korinebaktērijās, to pielietošana aminoskābju valīna un lizīna virssintēzē".

Latvijas Bioķīmiķu biedrības, øujorkas Zinātņu akadēmijas, Latvijas Mikrobioloģijas biedrības locekle.

Ludmila Vīksna – dz. 1946., Dr.habil.med. (1992), Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras vadītāja Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietniece, profesore. Viena no vadošajiem infektologiem Baltijas valstīs.

Pēdējos gados vadījusi 10 projektus, no kuriem 4 kopīgi ar ārvalstu zinātniekiem, t. sk. Valstiskās nozīmes pētniecības programmas Nr. 12 "Veselība un apkārtējā vide: infekciozie un citi vides riska faktori Latvijā" apakšprogrammu "Hepatīta B vīrusa nediferencējamo formu izraisītās patoloģijas", vairākus klīniskos pētījumus gan Latvijā, gan sadarbībā ar ārvalstu pētniekiem. Daudzu nozīmīgu starptautisku konferenču, semināru u. c. pasākumu organizētāja, aktīva modernās medicīnas sasniegumu popularizētāja. Baltijas Parazitologu asociācijas viceprezidente (1993–1997), Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente, LĀB Latvijas Infektologu asociācijas prezidente, LĀB Latvijas Hepatologu asociācijas viceprezidente, PVO eksperte vīrushepatītu, difterijas un poliomielīta jautājumos (no 1995), Nacionālās poliomielīta likvidācijas komitejas priekšsēdētāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja vietniece.

Kopējais publikāciju skaits – 201, pēdējos 5 gados – 100, t. sk. 2 monogrāfijas un 4 patenti.

Ausma Cimdiņa – dz. 1950., Dr.philol. (1992), LU Filoloģijas fakultātes profesore, pētījumu centra "Feministica Lettica" vadītāja.

Latvijas Universitates Rakstu ("Acta Universitatis Latviensis") sērijas "Literatūrzinātne, folkloristika, māksla" galvenā redaktore. Centrāleiropas universitātes Budapešā Atklātās sabiedrības institūta (Open Society Institute) eksperte dzimuma un izglītības politikas jautājumos. AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies) biedre (1992-). Latvijas Rakstnieku savienības biedre (1999- ).

Vada un piedalās LZP finansētos un starptautiskos pētījumu projektos, t. sk. "Sieviete un zinātne Latvijā: problēmas un risinājumi", "Latviešu literatūra un mūsdienu literatūrteorētiskās koncepcijas: feminisma diskurss", "Ideju vēsture Latvijā", 5. ietvara programmas sadaļā "Gender and Science", Belfāstas Universitātē reģistrētā projekta "Enlargement, Gender and Governance: The Civic and Political Participatin in EU Candidate Countries" Latvijas Universitates sadaļas projekta autore un vadītāja u. c.

Kopējais zinātnisko publikāciju skaits: 90, tai skaitā nozīmīgākās:

Cimdiņa A. Teksts un klātbūtne. – Rīga: Jumava, 2000 – 344.lpp.

Cimdiņa A. Brīvības vārdā.Biogrāfiska apcere par Vairu Vīķi-Feibergu.–Rīga:Jumava, 2001, 343. lpp. (krievu valodā 2002, angļu valodā 2003).

Remigijs POČS – dz. 1947., Dr.habil.oec. (1992), RTU profesors, Starptautisko ekonomisko sakaru un muitas institūta direktors. RTU Inženierekonomikas fakultātes Profesoru padomes priekšsēdētājs, RTU zinātnisko rakstu sērijas "Ekonomika un uzņēmējdarbība" galvenais zinātniskais redaktors. Kopš 1996. gada vada ES un LZP finansētus projektus, t. sk.: ES "Eurostat" finansēta zinātniskā projekta "Ēnu ekonomikas sastāvdaļu un to apjoma novērtēšana Latvijā" (1996–1997); ES "Phare" finansēta zinātniskā projekta "Vidēja termiņa ekonomiskā stratēģija pievienošanās ES kontekstā" darba grupas vadītājs (1997–1998); LZP projektu "Makroekonomisko procesu stohastiskā modelēšana" (2001-).

Vairāk nekā 60 zinātniskās publikācijas, tai skaitā 2 individuālas un 3 kolektīvas monogrāfijas.

Andris Rubenis – dz. 1951., Dr.phil. (1992), LU Fizikas un matemātikas fakultātes docētājs, LMA Filozofijas un pedagoģijas katedras vadītājs, profesors.

Zinātniski pētnieciskās intereses: filozofijas un ētikas vēsture, mūsdienu Rietumu filozofija un ētika, Eiropas kultūras vēsture, praktiskā ētika mūsdienās.

Publicējis 17 zinātniskas monogrāfijas, 5 mācību literatūras grāmatas, kā arī daudzus raksti zinātniskajos žurnālos, kolektīvajās monogrāfijās un rakstu krājumos.

1997. gada Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvas laureāts.

Satura rādītājs

Publicētie LZP 2003.gada 9.decembra lēmumi:  Lēmums Nr. 5-2-1; Lēmums Nr. 5-2-2; Lēmums Nr. 5-2-3

Satura rādītājs

Pagājušā gada februārī četri latvieši – ģeodēzists un fotogrammetrijas speciālists Māris Kaļinka, RTU docents Jānis Klētnieks, ģeogrāfe Baiba Ziemele un arheologs Mārtiņš Lūsēns piedalījās starptautiskā projektā, strādājot UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Karnakas tempļa kompleksa pētniecībā Augšēģiptē – ziņa, kas sākumā šķita tīri neticama. Vai tad Latvijā ir savi eģiptologi? Nav jau. Bet Latvijā ir augstas klases fotogrammetrijas speciālists Jānis Klētnieks, un grupas uzdevums bija veikt Karnakas tempļa kompleksa vienu monumentālo vārtu – 7. pilona virszemes palieku precīzu uzmērīšanu un detalizētu epigrāfijas dokumentēšanu. Izlasīju par šo metodi laikrakstā. Proti, objektu fotografē atšķirīgos dienas laikos un rakursos un uz iegūto fotogrāfiju pamata datorā modelē trīsdimensiju attēlu. No fotogrāfijām izveidojas perfekta vietas mozaīka, kurā var pētīt arī katru gabaliņu atsevišķi. Epigrāfijas ar speciālu programmu vektorizē un iegūst telpisku zīmējumu, kas ļauj noteikt ne tikai to izskatu, bet arī gravējuma dziļumu. Vektorizācijas metode pati par sevi nav jauna, bet latvieši pirmie to lietoja epigrāfiju automātiskai attēlošanai. Metodei vēl ir tāda priekšrocība, ka grupai nav ilgstoši jāuzturas pētījumu vietā, jo datu apstrādi var veikt mājās.

– Šo ekspedīciju mums noorganizēja kādreizējais UNESCO pārstāvis Baltijas valstīs, franču arhitekts Bruno Delāns, kurš tagad dzīvo un strādā Rīgā. Viņam ir ļoti labi sakari ar franču ekspedīciju Ēģiptē, kur franču arheologi strādā kopš XIX gadsimta beigām. Ārzemju arheologiem Ēģiptē ir savi tradicionālie pētījumu objekti. Luksoru, piemēram, pētī poļu, vācu, angļu un amerikāņu ekspedīcijas. Karnakā darbojas Francijas arheologi. Ar Bruno Delāna gādību mēs nonācām viņu paspārnē, jo par pētniecību parasti tiek noslēgti starpvalstu līgumi, kuros tiek garantēti arī ekspedīcijas un objekta aizsargāšana. Ēģiptē visi tūristu objekti tiek apsargāti, jo tūrisms ir vienīgais valsts ieņēmumu avots un jebkāds ekscess var to nelabvēlīgi ietekmēt. Karnakas 100 hektāru lielo tempļa kompleksu vīri ar mašīnpistolēm apsargāja gan no ārpuses, gan iekšpusē.

Bija paredzēts, ka mēs atgriezīsimies Ēģiptē – vispirms Kairā vienu mēnesi apmācīsim vietējos speciālistus un pēc tam kopā brauksim uzmērīt Karnakas tempļa 8. pilonu. Viss bija nokārtots, bet… Sākās konflikts Irākā un neviens nevarēja paredzēt, kā tas izvērsīsies, tādēļ mēs nekur neaizbraucām.

– Bet tagad tieši Irāka var kļūt par jūsu nākamo pētījumu objektu. Kā presē izteikusies ārlietu ministre Sandra Kalniete, UNESCO atbalstītā arheoloģijas pieminekļa pētniecība varētu būt viens no mūsu valsts piedāvājumiem Irākas atjaunošanai, kaut arī tā, protams, šobrīd nav tai akūti nepieciešama.

– Irākā ir daudz nepētītu arheoloģisko objektu, tā taču ir viens no civilizācijas šūpuļiem – senā Divupe starp Tigru un Eifratu. Apmetnes tur ir pastāvējušas jau 4000 gadu pirms mūsu ēras. UNESCO uzskata, ka laika zoba ārkārtīgi apdraudēti ir vismaz 7 objekti, tādēļ mūsu mērījumi varētu notikt Ašūrā, Ninīvē, Babilonā, Nipūrā, Lagašā un vēl citur.

– Vai jūs nebiedē skarbie apstākļi?

– Biedē. Tā nebūs dzīvošana viesnīcā kā Ēģiptē. Būs jādzīvo teltīs, lauka apstākļos, kad viss ēdamais un ūdens jāņem līdz. Pie tam Irākā vienīgais iespējamais laiks darbam ir no decembra līdz pusfebruārim, bet arī tad karstums ir briesmīgs. Un putekļi. Tie var traucēt fotografēšanu.

– Bet nemierīgais laiks?

– Tas tāds šķiet tikai no malas. Uz vietas viss ir daudz mierīgāk, kaut arī nepieciešami starpvaldību līgumi par drošības garantijām. Bet tas vairs nav no mums atkarīgs.

– Kas jums personīgi ir tas magnēts, kas jūs velk uz Ēģipti, un Irāku? Ne jau tikai aparātā lūkošanās.

– Senajā Ēģiptē valdīja Saules kults. Viņi lietoja 365 dienu kalendāru, dienas un nakts laiku ēģiptieši iedalīja katru 12 daļās jeb stundās. Tā kā dienas un nakts garums mainās pa gadalaikiem, tad stundas nebija vienāda garuma. Vasaras dienās tās bija garākas, bet naktīs īsākas. ·o parādību ievēroja Saules un ūdens pulksteņu konstrukcijā. Saules pulksteņus lietoja stundu mērīšanai dienā, bet ūdens – naktīs tādās vietās, kur nevarēja novērot zvaigznes, piemēram, tempļu svētnīcās. Vecākais ūdens pulkstenis atklāts Karnakas templī un tā vecums lēšams ar XVI gs. p.m.ē. Savukārt tagadējās Irākas teritorijā valdīja Mēness kults, tā ir astroloģijas dzimtene. Babilonijas 360 dienu cikls salīdzinājumā ar īģipti ir tīrā tumsonība. XIX gs. beigās Ninīvē arheologi atrada pirmās astronomijas dienasgrāmatas. Tad vēl šumeri ar saviem ticējumiem. Irākā ir ārkārtīgi daudz interesanta, kādēļ es vēlētos tur nokļūt. Bet vai izdosies?

– Tikmēr jūs aizšaujat uz Krētu.

– Jā. Ar lēto čarterreisu. Kamēr atpūtas mīļotāji peldējās un gozējās saulītē, es apmeklēju vēsturiskās vietas, izrakumus, muzejus. Krēta ir mana vājība. Gribēju apmeklēt Mīnojas kultūras bojāejas vietu un vēl mani rosināja gluži profesionāla interese. Tutanhamona kapenēs Ēģiptē uz kādas lādes atrada leģendu par "Debesu govi", ko pētnieki nosauca par "Cilvēces iznīcināšanu". Faraona Seti I, kurš sāka valdīt 17 gadus pēc Tutanhamona nāves, kapenēs par šo leģendu vēsta daudz plašāks teksts. Saules dievs Ra ir noguris, cilvēki sāk par viņu sūdzēties. Tad Ra sasauc dievu sapulci un tā iesaka cilvēkus sodīt, tos iznīcinot un uzsūtot visādas nelaimes. Kad neapmierināmais Ra devies prom "Debesu govs" – debesu dieves Nutas mugurā, zemi pārņēmusi dziļa tumsa, sējot cilvēkos šausmas un izmisumu. Kas tad varēja izraisīt ilgstošu dziļu tumsu? Saules aptumsums? Tas jau ir īslaicīgs un ēģiptiešiem pazīstams. Seti I kapenēs atrastais vēstījums liecināja, ka Saule nav bijusi redzama vairākas dienas. Tad varbūt tas bija vulkāna izvirdums, kura izsviesto pelnu mākonis aizklāja Sauli? Vulkānu atbilstošajā Vidusjūras baseinā nav mazums – Etna, Stromboli, Vezuvs. Egejas jūras dienviddaļā ap 110 km no Krētas salas atrodas Santorinas arhipelāgs – piecu salu grupa, sena vulkāna virsotnes atliekas. Kādreizējā vulkāna koniskā virsotne gigantiskā sprādzienā sabrukusi, atstājot salas vietā dziļu ieplaku ar lagūnu. Zinātnieki atklājuši, ka Santorinas vulkāns divas reizes izraisījis grandiozas katastrofas, jaunākā notikusi apmēram 1400. gadā p.m.ē. Uzsprāgstot vulkāna konusam, vulkāniskie pelni, putekļi un gāzes tik tiešām varēja aizsniegt Nīlas deltu un Ēģiptes ziemeļdaļu, paslēpjot Sauli uz vairākām dienām. Arī Bībelē minēts, ka izraēļu ļaudis, ejot prom no Ēģiptes, naktī redzējuši milzīgu uguns stabu, dieva Jahves zīmi, kas viņus pavadījusi. Redziet, cik daudz pasaulē ir kopsakarību. Tāpēc gribēju aizbraukt uz Krētu un Santorinas salām.

– Klētnieka kungs, jūs taču savā būtībā esat avantūrists!

– Es neesmu avantūrists. Dzelzs aizkars pavērās vēlu un man vairs nav daudz laika, lai paspētu aplūkot to, ko es visu mūžu esmu gribējis. Tādēļ es kāpju senajā Peru pilsētcietoksnī Maču Pikču un paceļos lidmašīnā virs Naskas tuksneša, lai paskatītos uz dīvainajiem zīmējumiem, kamēr mani ceļabiedri brien Amazones džungļos. Katram savas intereses.

Satura rādītājs

Tomēr profesionālajā darbā mēs šādā situācijā bieži rīkojamies saskaņā ar citādām stratēģijām:

* Mēs iegādājamies pātagu.
* Mēs mainām jātnieku.
* Mēs sakām: "Šādi mēs esam jājuši ar zirgu vienmēr".
* Mēs izveidojam darba grupu, lai analizētu zirgu.
* Mēs apmeklējam citas vietas, lai redzētu, kā tur jāj ar beigtiem zirgiem.
* Mēs paaugstinām beigtu zirgu jāšanas kvalitātes standartus.
* Mēs izveidojam uzdevuma vienību, lai beigto zirgu atdzīvinātu.
* Mēs pievienojam treniņvienību, lai mācītos labāk jāt.
* Mēs salīdzinām dažādi beigtus zirgus.
* Mēs izmainām kritērijus, kas nosaka, vai zirgs ir beigts.
* Mēs meklējam cilvēkus ārpusē, lai viņi jātu.
* Mēs apvienojam vairākus beigtus zirgus, lai tie kļūtu ātrāki.
* Mēs paziņojam: "Neviens zirgs nevar būt tik beigts, ka to vairs nevarētu sist".
* Mēs piešķiram papildu līdzekļus zirga jaudas palielināšanai.
* Mēs veicam pētījumu, lai redzētu, vai ir pieejami lētāki konsultanti.
* Mēs iepērkam kaut ko, kas liek beigtiem zirgiem skriet ātrāk.
* Mēs paziņojam, ka mūsu zirgs ir "labāk, ātrāk un lētāk" beigts.
* Mēs izveidojam kvalitātes darba grupu, lai atrastu lietojumu beigtiem zirgiem.
* Mēs ierīkojam neatkarīgu izmaksu posteni beigtiem zirgiem.

* * *

Retro ir modē. Retrolimuzīnos vizina jaunlaulātos. No retrobufetes padzen ķirmjus, restaurē un noliek goda vietā supermodernā interjerā. Tad nu varam sagaidīt, ka Latvijas radio-2 2004. gada naktī uzraus vienu riktīgu "Manu mazu mērkaķīti". Ja nebūs īstās plates ar 78 vai cik tur apgriezieniem un patafona adatas čerkstoņu, tad gan jau kāda lauku kapela kādreiz slaveno dziesmiņu būs izvilkusi no pieputējušās istabaugšas. Tas nekas, ka Austrumu gada sākums nesakrīt ar mūsu 1. janvāri. Galvenais ir visiem kopā, ar raķešu blīkšķi, uguņošanu un šampānieša korķu paukšķiem. Lai dzīvo Mērkaķa gads!

Par ikdienišķu, dabisku mērkaķi ir daudz teicienu. Skrien kā saģiftēts mērkaķis. Mērkaķojas citiem pakaļ. Vaikstās kā mērkaķis. Tajos uzsvērta mērkaķa fiziskā būtība. Bet Mērkaķis ar lielo burtu ir pavisam citādāks! Mērkaķis ar lielo burtu nevienam pakaļ nemērkaķojas, tieši otrādi – visi cenšas mērkaķoties viņam pakaļ. Jo Mērkaķis ir personība, spoža raķete pelēcīgajās ikdienības debesīs. Komēta! Un, tāpat kā komētai, Mērkaķim ir sava aste, atdalīta ar vārdiņu bet.

Mērkaķis (1920, 1932, 1944, 1956, 1968, 1980, 1992) ir sabiedrības dvēsele, pret visiem laipns un labvēlīgs, jautrs, pat šķelmīgs, bet bieži vien tā ir tikai taktika savu mērķu sasniegšanai un īstenībā viņš citus neko augstu nevērtē.

Mērkaķis ir intelektuālis, zina bezgala daudz, daudz lasījis un apveltīts ar lielisku atmiņu, bet īstenībā, ja nebūtu šīs lieliskās atmiņas, viņa galvā valdītu viens vienīgs haoss, putra.

Mērkaķim ir ass prāts, viņš apbrīnojami viegli spēj atrisināt visgrūtākos jautājumus, bet, ja neķeras tiem klāt uzreiz, tad neķersies nekad.

Mērkaķim ir daudz veselā saprāta, lai izkultos no jebkuras sarežģītas situācijas, bet viņš to dara uz citu rēķina, gluži vienkārši apvedot tos ap stūri.

Mērkaķis mīl riskēt, kā redzējām – spēj būt arī negodīgs, bet neviens viņam to īsti ļaunā neņem, gluži otrādi – citas zīmes meklē viņa draudzību un dara to, pilnībā apzinoties, ka Mērkaķis ir savtīgs, godkārīgs, šad tad samelojas un pat krāpjas. Jo – Mērkaķis ir apburošs!

Droši varat ieteikt Mērkaķi, jo viņš ir lielisks darbinieks visās jomās, kur nepieciešamas plašas zināšanas, attapība, ass prāts un drosme riskēt.

Mērkaķim ne visai veicas mīlestībā. Viņš ātri iedegas, uzšvirkst kā raķete, iegrābjas līdz ausīm, bet tik pat ātri izdeg. Otrās puses viņam mainās strauji un ne katrreiz pēc Mērkaķa iniciatīvas. Kurš gan spēj Mērkaķi izturēt ilgstoši kā savu lauleni? Bet Mērkaķis tik ļoti grib bērnus!..

Nav jau visi Mērkaķi vienādi kā ūdenslāses. Mērkaķa gadā dzimis Mežāzis ir sīkumains Mērkaķis, Ūdensvīrs – atturīgs Mērkaķis, Zivs – izdomas bagāts Mērkaķis, Vērsis – labsirdīgs Mērkaķis, tāds mazs, mīļš Mērkaķītis. Mērkaķdvīnis ātri iekaist, Lauva ir dedzīgs Mērkaķis, Jaunava, ak šausmas, ir Mērkaķis fiziskam darbam, viņam ir vismazāk prāta no visiem Mērkaķiem. Svaru zīmē dzimis Mērkaķis ir kā akrobāts, kas žonglē uz virves un cenšas noturēt līdzsvaru. Savukārt Skorpiona zīmē dzimušais Mērkaķis ir apdomīgs un vienmēr nogaida.

Kāds tad būs Mērkaķa gads kopumā? Tieši tāds pats kā Mērkaķis. Caurnešana, rupji joki, risks, avantūras. Garlaicīgi nebūs! Ja jums ir kādas jaunas idejas, steidzieties tās īstenot. Izdosies. Tikai ilgi neapsveriet un neprātojiet. Prātošanu atstājiet citam gadam.

Veiksies Žurkai, Pūķim, Cūkai, Čūskai. Suns, sapriecājies par milzu iespējām, aizmirsīs piesardzību un viņu viegli varēs sakompromitēt. Bet tas nekas! Suns būs gatavs visu sākt no jauna. Vērsis būs sadrūmis, Kaza – pūcīga, jo viņa vairs nav sabiedrības centrā. Gailis kladzinās par savu augsto morāli un nikni knābs pa labi un kreisi. Viņš būs spējīgs nest upurus. Kaķis neņems galvā un pagaidīs, kamēr šis gads beigsies. Mērkaķis pats, protams, uzjautrināsies, tik ļoti viņam patiks šis juceklis, ko pats radījis. Bet – tas ir tikai viens gads. Diemžēl… Un tas paies mērkaķa ātrumā.

Satura rādītājs

Vēl un vēl nevaram aprast, ka mūsu kolēģis Māris Čaklais ir aizgājis mūžībā. To, ka enerģiskā un kaismīgā sirds vairs nepukstēs, ašais prāts vairs nešķils dzirkstis un ar savu klātbūtni vairs nejundīs ļaudis kā līdz šim.

Tautas druvā Māris ir izpļāvis platu vālu. Viņš ir Dzejnieks, kuru lasa, citē, dzied, dzīvas literatūras dzīvais tilts. No sešdesmito gadu sākuma līdz savām pēdējām dienām jaunajā gadsimtā. Viņš ir kultūržurnālists, kura balsi radio vai vārdu presē mēs allaž esam uztvēruši kā savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Nopietnas literatūrvēstures studijas padarījušas viņa sakāmo nosvērtu un pārliecinošu.

Tagad Māra Čaklā nozīmība vēl augs un viņa darbi kļūs par nepārejošu vērtību. Taču mums, viņa laikabiedriem, pietrūkst to radītāja. Pietrūks Cilvēka. Un šī skumjā iztrūkuma sajūta liks mums Māri atcerēties atkal un atkal.

Vieglas Tev smiltis, Māri!

Mēs Tevi neaizmirsīsim!

Satura rādītājs

16. decembrī Neorganiskās ķīmijas institūts pieminēja savu kolēģi, institūta direktoru (22 gadus), Akadēmijas prezidentu (1984–1989), izcilu zinātnieku fizikālās ķīmijas un neorganisko materiālu tehnoloģijas nozarē, sirsnīgu un labestīgu cilvēku profesoru Bruno Puriņu (1928–2001), kuram tajā dienā apritētu 75. gadskārta.

Akadēmiķis Tālis Millers, B. Puriņa pēctecis institūta direktora krēslā, LZA eksprezidents:

Puriņš faktiski izglāba institūtu, kad 1960. gados, ne bez citu institūtu līdzdalības, pārāk plaša profila institūtam (tas nodarbojās gan ar neorganisko, gan organisko ķīmiju) draudēja likvidācija. Viņš izvēlējās un noformulēja trīs galvenos darbības virzienus, kas bija svarīgi gan fundamentālajai zinātnei, gan perspektīvi arī tautsaimniecībai. Institūtu ne tikai saglabāja, tas kļuva par vadošo toreizējā Padomju savienībā vairākos zinātnes virzienos, bet pats Bruno Puriņš tika ievēlēts par PSRS, vēlāk Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi.

Bruno Puriņš piedzima Ukrainā, viņa tēvs, latvietis, 1937. gadā tika samalts Staļina "dzimtenes nodevēju" dzirnās, piekarot deviņgadīgajam zēnam birku uz ilgiem gadiem. Savu piederību latviešu tautai Bruno Andrejičs, kaut arī beidzis Latvijas Valsts universitāti un visu darba mūžu strādājis Latvijā, īsti organiski neizjuta un par šo disharmoniju viņš reizumis runāja vakarā virtuvē pie šņabja špicglāzītes. Bet Puriņš bija caurumcauri godavīrs, lielisks kolēģis un objektīvs institūta vadītājs.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA tagadējais prezidents:

Puriņam liktens bija lēmis būt par Akadēmijas prezidentu Latvijai ļoti svarīgā laikā, kad cēlās Trešā atmoda. Akadēmija bija milzu organisms, ar daudziem institūtiem, konstruktoru birojiem un eksperimentālajām rūpnīcām, ar lielo naudu. Puriņš bija ne tikai izcils zinātnieks metālu korozijā, metālu elektroķīmiskajā izgulsnēšanā un it īpaši – elektroķīmiskajā ekstrakcijā, izmantojot šķidrās membrānas. Viņš bija arī teicams zinātnes organizators. Bet, būdams dabaszinātnieks, viņš varbūt mazāk orientējās sabiedriskajās norisēs, kas vērsās plašumā līdz ar Atmodu. Taču Zinātņu akadēmijā izveidojās viena no spēcīgākajām Tautas frontes nodaļām, kas aptvēra apmēram 3000 dažādu ZA institūtu un citu struktūrvienību darbinieku un ne mazāk līdzjutēju. 1989. gada LZA rudens pilnsapulcē B. Puriņš paziņoja par savu demisiju. Tas bija drosmīgs solis un ZA vēstures kontekstā vērtējams ļoti augstu, jo pavēra ceļu Akadēmijas reorganizācijai par Eiropas tipa akadēmiju. Turpinādams strādāt pie cēlmetālu elektroķīmiskās ekstrakcijas no atšķaidītiem šķīdumiem – problēmas ar lielu teorētisku un praktisku nozīmi, viņš pilnā mērā saglabāja kolēģu un sabiedrības cieņu kā izcils zinātnieks.

Satura rādītājs

Organizatori lūdz Jūs (Jūsu firmu) piedalīties konferencē Eco-Balt 2004, kā arī nosūtīt pieteikumu un referāta (ziņojuma) tēzes līdz 2004. gada 31. janvārim. Plašāku informāciju skatīt elektroniski, adrese: http://www.ecobalt.lv.

Tēzes izvēlētajai tēmai jāiesniedz elektroniski, adrese: contact@ecobalt.lv vai disketē; papildus tēzes un pieteikumu drukātā veidā jāatsūta pa pastu.

Satura rādītājs

Aicinām Latvijas Zinātnes padomi un Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisiju, izskatot jauno zinātnieku darbus, analizēt un vērtēt arī zinātniskā darba valodu. Sliktas valodas gadījumā aicinām Jūs ieteikt autoram darbu pārstrādāt neatkarīgi no tajā paustā satura kvalitātes.

Konferences vadītāji:

prof. Māris Baltiņš, akadēmiķe prof. Dace Markus

Satura rādītājs

uz akadēmiskajiem amatiem: vadošais pētnieks,

pētnieks un asistents mikrobioloģijas un virusoloģijas specialitātēs.

Dokumenti iesniedzami institūta Domes sekretārei (tālr. 7426197 vai 7428036) Rīgā, Rātsupītes ielā 1 mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas. Iesniegumam pievienot CV un publikāciju sarakstu par pēdējiem trīs gadiem.

*  *  *

pusvadītāju materiālu fizikā – vadošais pētnieks – 2 vietas

segnetoelektriķu fizikā – vadošais pētnieks – 1 vieta

teorētiskajā fizikā – vadošais pētnieks – 1,5 vietas

optiskā ieraksta fizikā – asistents – 1 vieta

cietvielu jonikā – asistents – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Ķengaraga ielā 8, 338. istabā. Tālrunis uzziņām 7260556.

Pieteikumam pievienot:

1. Zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas,
2. CV,
3. Publicēto darbu sarakstu,
4. Citas, kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

*  *  *

Prasības pretendentiem: augstākā izglītība (priekšrocība – zinātniskais grāds), 5 gadu darba stāžs administratīvā vai zinātniskā amatā meža nozarē, angļu valodas prasme, orientēšanās Latvijas likumdošanā un normatīvajos aktos par zinātnisko un saimniecisko darbību (arī meža nozarē).

Iesniegums par piedalīšanos konkursā, izglītību un zinātnisko kvalifikāciju apliecinoši dokumenti (kopijas), pēdējo 3 gadu publikāciju saraksts, īsa mērķprogramma LVMI "Silava" nostiprināšanai un attīstīšanai līdz 2004. gada 20. janvārim iesniedzami LVMI "Silava", Rīgas ielā 111, Salaspils, Rīgas rajons, LV-2169.

Satura rādītājs

2003. gada 22. decembrī plkst. 13.00 notiks LU Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda bulv. 4, 252. aud.), kurā disertāciju psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats "Apmierinātības ar atalgojumu un lojalitātes pret organizāciju saistība bankās un skolās".

Recenzenti: Dr.psych., LU asoc. prof. M. Raščevska, Dr.psych., Psihol. augstsk. asoc. prof. I. Plotka, Ph.D., Pensilvānijas universitātes prof. J. Dragūns.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

RTU Elektronikas un telekomunikāciju nozares promocijas padome P-08 2003. gada 27. novembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora grādu SERGEJAM LOMOVAM par promocijas darbu "Augstas caurlaidības ferītu eksperimentālo magnētisko spektru precizitātes paaugstināšana".

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, atturas – nav.

* * *

RTU Ķīmijas inženierzinātņu nozares promocijas padome P-02 2003. gada 11. decembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Aleksandram ORLOVAM par promocijas darbu "Smalki dispersu molibdēna silicīdu un to kompozīciju iegūšana slāpekļa augsttemperatūras plazmas plūsmā".

Balsošanas rezultāti: par – 13, pret – nav, atturas – nav, nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs

Vai jūsu grāmatplauktā ir visas Dabas un vēstures kalendāra grāmatiņas? Trūkst pēdējās? Steidzieties iegādāties sev un dāvanai draugiem.

2004. gada kalendāra vadmotīvs – daudzveidība. Dabā, kurā gribam atjaunot savvaļas zirgu barus. Ticībā – no hernhūtiešiem līdz masoniem. Senos ēdienos un dzērienos (ar kopīgu nosaukumu Vēdera prieki). Jubilāri un atzīmējami datumi, gadadienas, svināmdienas. Skats uz dažādām Latvijas vietām pēc pusgadsimta fotogrāfa Māra Loca attēlos.

Kalendārs, kā vienmēr, vislētāk nopērkams izdevniecības "Zinātne" grāmatnīcā Akadēmijas laukumā 1.

Satura rādītājs

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2003. gada 22. decembris