Numura saturs

• Piešķirtas LZA vārdbalvas un balvas jaunajiem zinātniekiem
• LZA prezidentam Jānim Stradiņam veltīta izstāde Lietuvas ZA bibliotēkā
• Pateicība
• Zinātnieku savienībai – jauni darbības virzieni un jauni līderi
• Dziesmu svētki kā pasaules kultūras vērtība
• REZOLŪCIJA Par vispārējās izglītības sistēmas nostiprināšanu Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanai un attīstīšanai
• Pasniegtas "Lattelekom" balvas
• "Grindeks" balvas gada ballē
• Kā novēroja Zemes mākslīgos pavadoņus agrāk un tagad
• Novērotās tendences muzikālo spēju pārbaudēs LPA
• Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences
• Konkurss
• Aizstāvēšana

Piešķirtas Latvijas Zinātņu akadēmijas
vārdbalvas un balvas jaunajiem zinātniekiem

Frīdriha Candera balvu astronomijā – LZA korespondētājloceklim Arturam Balklavam-Grīnhofam (LU Astronomijas institūts) – par darbu kopu "Kosmisko objektu novērojumu datu redukcija un šo objektu radioattēlu sintēze";

Frīdriha Candera balvu mehānikā – LZA korespondētājloceklim Jānim Vībam (Rīgas Tehniskā universitāte) – par darbu kopu "Ķermeņu sadursmju analīze, optimizācija un sintēze sistēmās ar adaptīvu vadību";

Kārļa Baloža balvu tautsaimniecībā – LZA korespondētājloceklim Jurim Krūmiņam (Latvijas Universitāte) – par darbu kopumu Latvijas iedzīvotāju dzīvotspējas un mirstības jautājumos;

Jāņa Endzelīna balvu latviešu valodniecībā, baltoloģijā – Dr.habil.philol. Ilgai Jansonei (LU Latviešu valodas institūts) – par monogrāfiju "Galvas segas un plecu segas: lingvistiskais aspekts latviešu valodā";

Kārļa Mīlenbaha balvu par praktisku sniegumu latviešu valodniecībā – Dr.philol. Melitai Stengrevicai (LR Valsts Valodas centrs) – par izcilu devumu teorētiskajā un praktiskajā valodniecībā;

Arvīda Kalniņa balvu mežzinātnēs, koksnes pētniecībā un pārstrādē – LZA korespondētājloceklim Imantam Liepam (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) – par darbu kopu "Pētījumi mežzinātnē";

Paula Stradiņa balvu medicīnas zinātnē – LZA īst. loc. Anatolijam Bļugeram (Bikur Holim slimnīca) – par mūža ieguldījumu hepatoloģijā;

Heinriha Skujas balvu bioloģijas zinātnēs – Dr.biol. Maijai Balodei (LU Hidroekoloģijas institūts) – par darbu kopu "Fitoplanktona un potenciāli toksisko aļģu pētījumi Latvijas ūdenstilpnēs";

Kārļa Ulmaņa balvu par Latvijas valsts vēstures problēmu izpēti – LZA īst.loc. Valdim Bērziņam (LU Latvijas vēstures institūts) – par grāmatas "20. gadsimta Latvijas vēsture. II. Neatkarīgā valsts. 1918.–1940" izveidošanu un pētījumiem Latvijas brīvības cīņu (1918–1920) vēsturē;

Kārļa Ulmaņa balvu par Latvijas tautsaimniecības problēmu izpēti un risinājumiem – LZA goda doktoram Voldemāram Strīķim (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) – par darbiem Latvijas lauksaimniecības un tautsaimniecības vēsturē un Kārļa Ulmaņa pozitīvā veikuma popularizēšanu šajās jomās.

Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā – Oļesjai Starkovai – LU Fizikas un matemātikas fakultātes doktorantei – par darbu "Vienvirziena oglekļa šķiedru kompozītmateriāla un tā komponenšu deformatīvās un izturības īpašības pie siltuma un mitruma iedarbības" (vad. prof. M. A. Aiello, Lecces universitāte, Itālija un Dr.sc.ing. A. Aniškēvičs (LU Polimēru mehānikas institūts);

Mārtiņa Straumaņa–Alfrēda Ieviņa balvu – Dr.sc.ing. Innai Juhnēvičai (RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte) – par darbu "TiO2–SiO2 sola-gēla stiklveida un kompozītie pārklājumi" (vad. Dr.habil.sc.ing. G. Mežinskis);

Zentas Mauriņas balvu – Rimantam Ceplim, LU Filoloģijas fakultātes doktorantam – par darbu "Rakstniecības muzeja nozīmes skolā" (vad. LZA kor.loc. Dr.habil.philol. A. Cimdiņa).

Dmitrijam Čerņakam – MSc., RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte – par darbu "Bis-Boc-aktivētu aziridīn-2-karbonskābes amīdu sintēze" (vad. Dr.chem. P. Trapencieris);

Karīnai Derkačai – LU Bioloģijas fakultātes maģistrantei – par darbu "Ksenobiotiku transformācijas fermenta P450 CYP2E1 degradācija – proteīna stabilizācija in vivo" (vad. Dr.biol. A. Šaripo);

Jurim Rauziņam – Rīgas Tehniskās universitātes doktorantam – par darbu "Kaulaudu rentgenstruktūranalīze" (vad. LZA kor. loc. J. Dehtjars);

Sandrim Ručevskim – MSc., Rīgas Tehniskās universitātes doktorantam – par darbu "Kompozīto materiālu mehānisko īpašību identifikācija" (vad. LZA īst.loc. R. Rikards);

Kristīnei Oglei – M.Sc. LMA Mākslas vēstures institūta asistentei – par pētījumu "Latvijas Mākslas akadēmijas dabasskatu meistardarbnīca" (vad. Dr.habil.art. E. Kļaviņš);

Inesei Jundzei – LU Juridiskās fakultātes maģistrantei – par darbu "Starptautiskā Krimināltiesa un tās loma starptautiskajā cīņā ar noziedzību" (vad. O. Galanders).

Rīgā, 2004. g. 20. janvārī

Satura rādītājs

Š. g. 8. janvārī LZA prezidents J. Stradiņš un viceprezidents A. Siliņš pēc Lietuvas Zinātņu akadēmijas ielūguma apmeklēja Viļņu, lai iepazītos ar Lietuvas ZA bibliotēkā organizēto Lietuvas ZA ārzemju loceklim J. Stradiņam veltīto jubilejas izstādi un pārrunātu ar Lietuvas ZA vadību savstarpējās sadarbības problēmas. Izstāde ir ļoti plaša, saturīga un interesanta, tā aplūkojama no 2003. g. 10. decembra un lielās ieinteresētības dēļ tiek pagarināta līdz janvāra beigām. Bibliotēkas direktoram Dr. J. Marcinkēvičam izteikta pateicība un bibliotēkas bagātā fonda, kurā ietilpst 3,7 miljoni glabāšanas vienību, papildināšanai uzdāvināts plašs Latvijas grāmatu klāsts – gan no LZA, gan no J. Stradiņa personiski. Literatūra latviešu valodā šajā bibliotēkā ir ļoti bagāti pārstāvēta – skaita ziņā tā ieņem trešo vietu tūlīt aiz lietuviešu un krievu valodām.

Direktors Dr. J. Marcinkēvičs rīkoja nelielu pieņemšanu bibliotēkas direktora kabinetā (tur 1941.–47. g. atradās Lietuvas ZA prezidenta kabinets), pēc tam LZA prezidents – pieņemšanu restorānā "Senators". Tika pārrunāta abu akadēmiju sadarbība, sadarbība ar Ziemeļvalstu un Baltkrievijas Zinātņu akadēmijām, ar Eiropas Savienību, ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmiju, kā arī tieša līguma parakstīšana starp Lietuvas ZA un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmiju. No Lietuvas puses tikšanās gaitā piedalījās ZA vadītāji: prezidents Z. Rudziks, viceprezidents A. Piskarsks, galvenā zinātniskā sekretāre V. Vasiļauskiene, Viļņas universitātes rektors B. Jodka, Viļņas pedagoģiskās universitātes rektors A. Gaižutis, Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas prezidents J. Krikštopaitis, profesors L. Klimka, akadēmiķis P. Varškelis u. c. Publicēti raksti laikrakstā "Mokslo Lietuva" (intervijas ar J. Stradiņu četros turpinājumos), žurnālā "Mokslas ir gyvenimas" u. c. Tikšanās notika ļoti draudzīgā gaisotnē.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Kā zināms, 2003. gada 27. novembrī (dienā, kad pirms 15 gadiem tika nodibināta Latvijas Zinātnieku savienība) notika Savienības 5. kongress. Pēc kongresa jaunievēlētā padome, vairākas reizes sanākot kā plenārsēdēs, tā darba grupās, izstrādāja Savienības turpmākās darbības galvenos virzienus. Galvenā uzmanība tiks veltīta tam, lai panāktu adekvātu finansējumu zinātniskai pētniecībai un izstrādnēm kā no valsts budžeta, tā arī no privāto uzņēmuma puses. Tāpat nolemts plaši apspriest un panākt grozījumus Likumā par zinātnisko darbību, kuru vajadzība ir nobriedusi. Šajās aktivitātēs Zinātnieku savienība sadarbosies ar visiem ieinteresētiem zinātniekiem, profesionālajām zinātniskajām biedrībām, reģionu zinātniskajiem centriem un augstskolām.

Mainīsies Zinātnieku savienības darba formas. Lai rūpīgi meklētu un gatavotu risinājumus, kā arī padarītu visu informāciju pieejamu, zinātnieku starpā plaši tiks izmantoti elektroniskie saziņas līdzekļi (e-pasts, interneta lapa, elektroniskās diskusiju grupas). Savienības padomes un valdes sēdes būs atklātas un darba kārtība tiks savlaicīgi izziņota visiem interesentiem.

Padomes sēdē 15. janvārī par Zinātnieku savienības padomes priekšsēdētāju ievēlēts profesors Uldis Grāvītis, par viņa vietnieci – profesore Rita Bebre. Savienības valdē ievēlēti: profesors Aivars Āboltiņš (priekšsēdētājs), ZA kor. loc. Jānis Kristapsons (priekšsēdētāja vietnieks), profesore Rita Bebre, Dr. Ināra Bondare, profesors Uldis Grāvītis, profesors Uldis Raitums, profesors Ivars Šmelds.

(LZS informācija)

* * *

Profesors, Dr.sc.ing., Aivars ĀBOLTŅŠ

Dzimis 1956. gadā.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Matemātikas katedras vadītājs.

Matemātikas katedra (kopš 1996.) ar agrāko nosaukumu Augstākās matemātikas katedra dibināta 1944. g. Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes sastāvā. Tajā bija apvienotas vēlākās Augstākās matemātikas, Mehānikas, Tehniskās grafikas, Lauksaimniecības elektrifikācijas katedras. 1948. g. katedru iekļāva Zemes ierīcības fakultātes sastāvā (Rīga). 1957. g. kopā ar LLA pārceļas uz Jelgavu. No 1992. g. katedra iekļauta Informātikas institūtā un atrodas Jelgavas pilī. Kopš 2001. g. tā ir Informācijas tehnoloģiju fakultātē.

Katedra māca augstāko matemātiku klātienes, neklātienes un maģistrantūras studentiem, vada izvēles priekšmetus. Mācībspēki bez mācību darba veic zinātnisko un metodisko darbu, piedalās valsts un starptautiska mēroga semināros un konferencēs.

Tālrunis 3005652, fakss 3027238, E-pasts: aivars@cs.llu.lv

Profesors, Dr.paed. ULDIS GRĀVĪTIS

Dzimis 1942. gadā.

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas rektors.

1964. gadā absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), 1976. gadā – Maskavas Valsts centrālā zinātniski pētnieciskā fiziskās kultūras institūta aspirantūru.

Strādā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā kopš 1968. gada: Sporta spēļu katedras vadītājs, docents, zinātniskais prorektors, mācību prorektors, kopš 1988. gada – rektors.

Zinātniskās darbības virzieni: Cilvēka fiziskās un garīgās attīstības vienotība. Sporta terminoloģija latviešu valodā.

Tālrunis 7543433, fakss 7543480,

E-pasts: rector@lspa.lanet.lv

Ārzemēs liela vērība tiek pievērsta nevalstiskajām organizācijām kā demokrātijas garantētājām. Latvijas Zinātnieku savienībai, kura arī ir nevalstiska organizācija, jāpaaugstina sava atpazīstamība un ietekme.

Mums jāparāda, ka esam visus Latvijas zinātniekus apvienojoša organizācija, kas strādā kā katalizators, vērtējot Izglītības un zinātnes ministrijas darbību zinātnieku interesēs. "Zinātnes Vēstnesim" jābūt zināmā mērā opozīcijā ministrijai, taču jāatbalsta tie ministrijas centieni, kas vērsti uz zinātnes augšupeju. Līdz šim avīze bijusi galvenokārt informatīva, tas ir referējošs izdevums. Zinātniekiem būtu jāveicina diskusijas ne tikai personīgos kontaktos, bet arī avīzes slejās. Tikko zinātnieki jutīs, ka Zinātnieku savienība nodarbojas ar akūtiem attīstības jautājumiem, viņi vairāk iesaistīsies tās darbībā,

Vistuvākajā laikā padomei un valdei ir jāformulē, kādi būs galvenie uzdevumi, vadlīnijas. Kādēļ mēs darām to ko darām vai nedarām to ko nedarām. Jebkura doma no malas tiks uzklausīta, jebkura iniciatīva apsveikta. Tādēļ ir jābūt plašai informācijai par valdes sēdēm, kuru darba kārtība jāizziņo ne tikai padomes locekļiem, bet arī internetā.

Zinātnieku savienības darbam ir jānotiek ne tikai Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē. Ļoti svarīgi ir to izvērst reģionos.

Šobrīd Latvijas Zinātnieku savienības prestižs zinātnieku vidū ir visai viduvējs. Stāvokli var uzlabot tikai ar regulāru darbību. Te līdzās valdei un padomei būtu nepieciešams atbildīgais sekretārs, kam Zinātnieku savienība būtu atalgota darbavieta, jo nepieciešams cilvēks, kurš realizētu valdē un padomē nolemto. Piemēram, LZS pārstāvim būtu jāpiedalās Zinātnes likuma grozījumu apspriešanā, sadarbojoties ar Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju jāpanāk, lai likums tiešām veicinātu zinātnes attīstību.

Cits piemērs: nav normāli, ka mūža granta apjomu emeritētajiem zinātniekiem nevar palielināt tādēļ, ka tajā gadījumā tiktu ierobežota jaunu mūža stipendiju piešķiršana.

Jāaģitē, lai zinātnieki stātos atpakaļ Zinātnieku savienībā. Viens no pirmajiem soļiem varētu būt kooperēšanās ar profesionālajām biedrībām – Fizikas, Ķīmijas utt.

Jāuzlabo informācijas apmaiņa. Avīzi "Zinātnes Vēstnesis" mēs saņemam darba vietās, taču ir jāpanāk, lai avīzi regulāri saņemtu katrs LZS biedrs, tad būs vieglāk panākt, lai LZS biedri publicētos šajā izdevumā un notiktu domu apmaiņa.

Arī LZS valdes un padomes, sēžu darba kārtībai jābūt savlaicīgi pieejamai internetā, lai katrs interesents varētu tajās piedalīties ar savām domām un priekšlikumiem – gan personīgi, gan elektroniskā veidā.

Viens no darbības virzieniem varētu būt ciešāka kooperēšanās ar Lietuvas un Igaunijas Zinātnieku savienībām, piemēram, izstrādājot kopīgus projektus un iesniedzot tos ES.

Satura rādītājs

Dziesmu svētki
kā pasaules kultūras vērtība

Pēc LZA goda locekļa profesora Imanta Kokara ierosinājuma LZA Senāta sēdē 2004. gada 20. janvārī darba kārtībā bija iekļauts temats "Par dziesmu svētku iekļaušanu UNESCO cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā, Dziesmu svētku likuma izstrādi un muzikālo audzināšanu izglītības sistēmā". Par šiem jautājumiem runāja UNESCO Nacionālās komisijas Latvijā kultūras programmu vadītāja Irēna Kļaviņa, prof. Oļģerts Grāvītis (Komponistu savienība), LZS goda loceklis Imants Kokars, Mārīte Puriņa ("Tautas mākslas centrs") un prof. Arvīds Platpers (Mūzikas akadēmija, Pedagoģijas nodaļa). Galvenokārt tika izteikts satraukums par to, ka pašreizējā izglītības sistēma nemāca bērniem dziedāt, sarūk dažādu vecuma grupu skolu koru skaits, katastrofāls kļūst stāvoklis ar vīru koru un jaukto koru vīru balsu dziedātājiem, kori noveco.

Senāts uzdeva Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļai kopā ar ieinteresētajām personām izstrādāt rezolūciju, kuru iesniegt ministrijai un Ministru kabinetam.

Satura rādītājs

Atzīstot, ka viena no pamatproblēmām, kas apdraud Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanu un attīstīšanu, ir muzikālās izglītības lomas nenovērtēšana vispārējās izglītības sistēmā,

ņemot vērā ANO Bērnu tiesību konvenciju (1989), UNESCO Vispārējo deklarāciju par kultūras daudzveidību (2001), kā arī Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (2003),

apzinoties godu un atbildību, kas Latvijai ir dota sakarā ar Dziesmu un deju svētku tradīcijas pasludināšanu par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu,

izprotot Dziesmu un deju svētku tradīcijas neatsveramo lomu kultūras daudzveidības un nacionālās identitātes saglabāšanā,

novērtējot, ka Dziesmu un deju svētku masveidības un mākslinieciski augstās kvalitātes pamats ir vispārējās izglītības ilgstošo tradīciju rezultāts,

ņemot vērā pozitīvo ietekmi, kāda obligātajai muzikālajai audzināšanai un kora stundām vēsturiski bijusi Dziesmu un deju svētku tradīcijas izveidē, saglabāšanā un attīstībā, kā arī šajā jomā uzkrāto pieredzi,

atgādinot, ka muzikālajai audzināšanai saskaņā ar zinātnisko pētījumu rezultātiem ir neaizstājama loma arī personības intelektuālajā attīstībā,

paužot bažas par sekām, kuras tuvākajā laikā var radīt pašreizējā situācija, kad muzikālajai izglītībai un kora stundām vispārējās izglītības saturā un programmā atvēlēts pārāk mazs stundu skaits,

apzinoties, ka bez jaunās paaudzes vispārējas muzikālās izglītošanas Dziesmu un deju svētki jau pārredzamā nākotnē var zaudēt būtiskas savas unikalitātes iezīmes – masveidību un māksliniecisko kvalitāti,

konferences dalībnieki aicina Latvijas Republikas valdību un Saeimu, Valsts prezidenti, Ministru prezidentu, Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, Izglītības un zinātnes ministriju un Kultūras ministriju pieņemt politisku lēmumu par mūzikas un tautas mākslas apguves atjaunošanu Latvijas vispārējās izglītības programmās tādā apjomā un kvalitātē, kas ļautu saglabāt un attīstīt Dziesmu un deju svētku tradīciju, tostarp:

1) atjaunot 1. klasu kopkori;

2) atjaunot kora nodarbības mācību stundu sarakstā;

3) ieviest mūzikas stundu kā obligātu vidusskolas programmā, novēršot tajā iestrādāto nepamatoto izvēli starp mūzikas un kultūras vēstures priekšmetiem;

4) ārpusstundu mācību darbā noteikt par prioritāti koru, tautas deju un pūtēju orķestru, kā arī tautas mūzikas un amata prasmju apguves nodarbības;

5) rast iespēju vispārizglītojošās skolās piedāvāt bērniem fakultatīvi apgūt mūzikas instrumentu spēli;

6) veidot augstskolu mācību programmas profesionālu pedagogu – kordiriģentu, deju kolektīvu un pūtēju orķestru vadītāju sagatavošanai darbam vispārizglītojošās skolās;

7) novērst ierobežojošās normas IZM Pamatizglītības programmas paraugā (2001. g. 16. maija Rīk. Nr. 303) un citos pamatizglītību reglamentējošos normatīvajos dokumentos, lai skolēni varētu piedalīties mākslinieciskajā pašdarbībā bez vecāku vai aizbildņu atļaujas;

8) mainīt iepriekšminētajā dokumentā 36. punktu, nosakot, ka visiem skolotājiem – tautas mākslas kolektīvu vadītājiem nedēļas slodze ir no 12 līdz 18 stundām, tādā veidā nodrošinot viņiem pienācīgu atalgojumu;

9) rokdarbu mācību programmās atjaunot tautas lietišķo amata prasmju apguvi, tai skaitā arī vienkāršāko tautas mūzikas instrumentu būvi;

10) skolu direktoru pienākumos noteikt personisku atbildību par Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanai nepieciešamo pasākumu (t.sk. finansiālo) nodrošināšanu skolā.

Rīgā, 2003. gada 27. novembrī

Satura rādītājs

14. janvārī SIA "Lattelekom" 10. gadu jubilejas atzīmēšanas reizē tika pasniegtas pirms trim gadiem iedibinātās Latvijas Zinātņu akadēmijas, SIA "Lattelekom" un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" kopīgās balvas par izciliem sasniegumiem telekomunikāciju nozarē un humanitārajās zinātnēs, kā arī divas balvas jaunajiem zinātniekiem.

2004. gada balvas saņēma LZA īstenais loceklis Dr.habil.sc.comp. Ivars Biļinskis – par starptautiski atzītiem svarīgiem sasniegumiem diskrētās signālapstrādes jomā un LZA korespondētājlocekle Dr.habil.hist. Ilze Loze – par mūža ieguldījumu Latvijas neolīta laikmeta (4500.–1500. g. pr. Kr.) pētniecībā.

Balvas saņēma arī jaunās zinātnieces – Mg.sc. Daiga Kamerāde (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola) par pētījumu "Darbs mājās, izmantojot informācijas tehnoloģijas: psiholoģiskie aspekti" un Kristīne Anuļēviča (Daugavpils Universitāte) par darbu "žeometrisku figūru šķēlumu vizualizācija ar šablona metodi".

Ivars Bišinskis ir 176 zinātnisku un tehnisku publikāciju, t.sk. 52 autorapliecību un patentu autors vai līdzautors, 9 aspirantu (doktorantu) zinātniskais vadītājs, ES pētniecības projektu vadītājs LU Elektronikas un datorzinātņu institūtā.

Aktuālā, starptautiski atzītā un sekmīgi risinātā problēma – jauna veida diskrētā signālapstrāde paplašinātā frekvenču diapazonā – dod iespēju atrast būtiski atšķirīgu pieeju, lai analogos signālus pārveidotu diskrētajos uz esošo mikroshēmu bāzes un, netērējot laiku un naudu, radītu jaunas, kvalitatīvākas mikroelektroniskās ierīces.

Atzinumi balstās uz trīsdesmit gadu laikā iegūtiem fundamentālu pētījumu rezultātiem. Jaunā tehnoloģija, kura starptautiski pazīstama ar nosaukumu Digital Aliasfree Signal Processing (DASP), ir devusi iespēju strādāt Eiropas Savienības (ES) kopprojektos un šajā jomā izvirzījusi Latvijas Universitātes (LU) Elektronikas un datorzinātņu institūtu vadošajās pozīcijās pasaulē.

Ilze Loze ir LU Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, arheoloģe ar 45 gadu darba stāžu, 35 arheoloģisko ekspedīciju vadītāja, piecu monogrāfiju un 300 zinātnisku rakstu autore, starptautiski pazīstama neolīta laikmeta (4500.–1500. g. pr. Kr.) pētniece. Viņai pieder fundamentāli darbi akmens laikmeta vēsturē: "Vēlais neolīts un agrais bronzas laikmets Lubāna līdzenumā", "Lubāna līdzenuma akmens laikmeta apmetnes: mezolīts, agrais un vēlais neolīts", kuri vispusīgi atspoguļo vienu no vissenākajām apdzīvotajām vietām Latvijas teritorijā un Eiropā, to iemītnieku nodarbošanos, dzīvesveidu, kultūru, arī dzintara apstrādi. Pētījums "Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā" joprojām ir vienīgais apkopojošais un bagātīgi ilustrētais darbs par tēlotājas un dekoratīvās mākslas pirmsākumiem Latvijā un Austrumbaltijā.

Daiga Kamerāde pētījumu par teledarbu kā alternatīvu darba formu izstrādājusi un ar teicamu novērtējumu un ieteikumu publicēšanai aizstāvējusi Kembridžas universitātē. Pētījuma mērķis – noskaidrot, vai teledarbs var novest pie tādas sabiedrības, kurā cilvēki ir izolēti cits no cita un sociāli neaktīvi. Izrādās, šie netradicionālā darba veicēji ir 1,35 līdz 1,7 reizes aktīvāki politiskajos un arodbiedrību pasākumos. Rezultāti varētu tikt izmantoti nodarbinātības politikas veidošanā ES.

Kristīne Anuļēviča darbu "Sfēras, cilindra un konusa šķēluma ar plakni attēlošana ar šablonu palīdzību, aprēķinot tā stāvokli" ir veltījusi tam, lai novērstu mācību grāmatās sastopamos nekvalitatīvos un nepareizos telpisko ķermeņu attēlus. Viņas atrastā metode līdz minimumam reducē nepieciešamo grafisko darbību skaitu, lai iegūtu kvalitatīvu attēlu. Metode aptver visus sfēras, cilindra un konusa šķēlumu ar plakni attēlu gadījumus. Darbu apbalvošanai ieteica Daugavpils Universitātes Dome pēc Matemātikas katedras ierosinājuma.

Svētku reizē "Lattelekom" sumināja savus darbiniekus par dažādiem nopelniem. Īpašu atzinību izpelnījās grupa, kura nodrošināja Eirovīzijas dziesmu konkursu sekmīgu darbu.

Satura rādītājs

Katru gadu decembrī publiskās akciju sabiedrības "Grindeks" darbinieki pulcējas svinīgā sarīkojumā, lai atzīmētu sava uzņēmuma dibināšanas gadskārtu, atskatītos uz aizgājušo gadu, izvērtētu to un ar gaišām domām un radošām idejām sagaidītu Ziemassvētkus un Jauno gadu. Tā ir reize, kad tiek godināti uzņēmuma veterāni un pasniegtas LZA un "Grindeks" kopīgās balvas zinātniekiem.

2003. gada 20. decembrī "Grindeks" darbinieki, balvu laureāti un viesi pildīja lielo Operas zāli, lai applaudētu Zelta un Sudraba goda zīmes laureātiem (tiem, kuri savai firmai bijuši uzticīgi 25 un 15 gadus), un zinātniekiem – balvu laureātiem.

Jau sesto gadu tiek pasniegtas publiskās akciju sabiedrības "Grindeks" un Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas un prēmijas zinātnē. Pa/s "Grindeks" un LZA gada balvas un trīs prēmijas 1000 latu apmērā par izcilu veikumu zinātnē ik gadus piešķir Latvijas ievērojamiem zinātniekiem, viņi saņem arī mākslinieka Jāņa Strupuļa darinātās goda zīmes ar gudrības un zināšanu simbola pūces attēlu. Četras balvas un prēmijas 250 latu apmērā saņem labākie jaunie zinātnieki.

LZA īstenā locekle Emīlija GUDRINIECE saņēma balvu un prēmiju par mūža ieguldījumu jauno speciālistu – ķīmiķu sagatavošanā un devumu heterociklisko savienojumu ķīmijā. Viņas izcilos zinātniskos nopelnus raksturoja LZA ģenerālsekretārs, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas vadītājs Raimonds Valters.

Ar pa/s "Grindeks" un LZA balvas un prēmijas laureātu LZA īsteno locekli Rūsiņu Mārtiņu FREIVALDU iepazīstināja LZA viceprezidents, Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas vadītājs Juris Ekmanis. R. M. Freivalds apbalvots par izcilu ieguldījumu zinātnē un kadru sagatavošanu datorzinātnē Latvijā.

Pa/s "Grindeks" un LZA balva un prēmija zinātnē piešķirta LZA goda loceklim Pēterim GUĻĀNAM par aktuālo ekonomikas problēmu pētniecību. Tuvāk ar viņa veikumu iepazīstināja LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītājs akadēmiķis Tālavs Jundzis.

Jauno zinātnieku balvas saņēma Agrita PUZUKA par darbu "Insercijas elementa IS 6110 ieslēgšanās vietu analīze Mycrobacterium tuberculosus klīniskajos paraugos" (darba vad. prof. V. Baumanis), Tatjana BOGUČARSKA par darbu "Kauls kā ultravioletā starojuma bioekvivalenta dozimetra prototips" (vad. LZA korespondētājloceklis J. Dehtjars), Ilze BOLDĀNE par darbu kopu "Etnisko stereotipu pētīšana vēsturiskajā kontekstā" (vad. LZA korespondētājlocekle Ilga Apine) un Edmunds SVEČS par darbu "Starppersonālie konflikti un to risināšanas iespējas Latvijas armijā" (vad. asoc. prof. I. Jurgena).

Svinīgo sarīkojumu ar operu ārijām un baleta fragmentiem kuplināja Latvijas Nacionālās operas solisti.

Satura rādītājs

2003. gada 25. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas, va/s "Latvijas Gaisa satiksme" un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas "Izglītībai, zinātnei un kultūrai" gada balvu pasniedza LZA korespondētājloceklim Dr.phys. Mārim Ābelem un Dr.phys. Kazimiram Lapuškam (abi – Latvijas Universitātes Astronomijas institūta vadošie pētnieki) par darbu ciklu "Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas un lāzerlokācijas aparātu konstruēšana, novērojumi un to apstrāde". Viņu konstruētie aparāti ir darbojušies un turpina darboties visā pasaulē, LU Botānisko dārzu Rīgā Kandavas ielā ieskaitot. Jau 1979. gada Astronomiskajā kalendārā varam lasīt: "Ar pirmā ZMP (Zemes mākslīgais pavadonis. – Red. palaišanu 1957. gadā pavadoņu novērošanas darbā aktīvu dalību ņem P. Stučkas LVU Astronomiskā observatorija. Vecākie zinātniskie līdzstrādnieki M. Åbele un K. Lapuška konstruējuši pavadoņu fotogrāfiskās novērošanas kameru AFU-75, kura kā pamataparatūra izmantota visās PSRS pavadoņu ģeodēzijas novērošanas stacijās, kā arī tautas demokrātijas valstīs un vairākās padomju–ārvalstu zinātniskās sadarbības stacijās. M. Ābeles vadībā konstruēts lāzera tālmēra montējums, lāzera tālmērs "Interkosmos" radīts kopīgi ar āehoslovākijas, Polijas, VDR, Ungārijas zinātniekiem. M. Ābeles vadībā konstruēts lāzera tālmērs LSD-1. Lielu darbu PSRS pavadoņu ģeodēzijas tīkla attīstīšanā, novērojumu aparatūras uzstādīšanā un novērošanas speciālistu sagatavošanā veicis K. Lapuška. Viņa vadībā LVU ZMP novērošanas stacija devusi nopietnu ieguldījumu PSRS pavadoņu ģeodēzijas attīstībā" (J. Balodis "Zemes figūru parametri").

Ar M. Ābeles toreiz konstruēto lāzera tālmēru K. Lapuškas vadībā novērojumus veic joprojām, pie tam – ar kādu precizitāti! 40 tūkstoši kilometru tiek nomērīti ar 1,5 cm precizitāti.

Sarunā ar Kazimiru Lapušku mēģināsim restaurēt unikālo aparātu tapšanas laiku un to, kā Latvija kļuva par vienu no 16 pasaules valstīm, kurā notiek ZMP novērojumi ar lāzera tālmēru.

– Tas bija 1957. gadā, kad mēs ar Māri studējām universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes trešajā kursā. Par to, ka drīzumā Padomju savienībā tiks palaists Zemes mākslīgais pavadonis, zināja tikai fakultātes vadība, jo toreiz tādas lietas skaitījās slepenas. Bija starptautiskais ģeofizikālais gads, fakultātei tika piešķirta aparatūra, taču cilvēku, kuri ar to strādātu, nebija. 1. septembrī mēs ar Māri ieradāmies fakultātē, lai, kā parasts, brauktu uz kolhozu, bet mums, fiziķu grupai, pateica, ka esam mobilizēti veikt sagatavošanas darbus pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa novērošanai. Tas bija kaut kas fantastisks! Citi studenti aizbrauca uz kolhozu, bet mēs sākām sagatavot 10x10 m lielu laukumu universitātes Botāniskajā dārzā līdzās lielajai siltumnīcai, tuvāk Kuldīgas un Vīlipa ielu stūrim. Debesīm vajadzēja būt atklātām gandrīz no horizonta līdz horizontam. Laukums bija jānolīdzina, jānoblietē šķembas un jāiekārto 30 novērošanas vietas, lai varētu uzlikt tā saucamo optisko barjeru. Trīsdesmit studentiņi, katram savs teleskopiņš. Teleskopu redzes lauki bija novietoti pa meridiānu tā, lai puse redzes lauka tiek noklāta ar nākošā teleskopa redzes lauku. Teleskopus mums atsūtīja no Maskavas, un šādas novērošanas stacijas tika iekārtotas universitātēs un pedagoģiskajos institūtos visā Padomju savienības teritorijā līdz pat Dienvidsahalīnai. Skaitā kādas četrdesmit. Telpa, kurā atradās aparatūra, kas fiksēja laika momentus, atradās 50–60 metru no laukuma mājiņā pie Botāniskā dārza ieejas Vīlipa ielā. Bija vajadzīgas 3–4 novērotāju grupas (topošie fiziķi, matemātiķi, ģeogrāfi), katrā pa 30 cilvēku, kas varētu, nomainot cita citu, novērot katru nakti, faktiski – vakaru un rītu, jo novērojumi tika veikti tā saucamajā krēslas zonā, kad pavadoni apspīd Saule un tas ir redzams.

Līdz 4. oktobrim viss bija gatavs, bet mums jau, protams, neteica, kad tieši pavadonis tiks palaists. Tad uzreiz tika izziņota trauksme, mums bija jāsteidzas uz laukumu un jāgaida. Tagad, kad katru mēnesi palaiž jaunus un jaunus pavadoņus, var šķist, kas nu tur ko jūsmot, bet toreiz pacilātība bija fantastiska. Sapulcējās apkārtējie iedzīvotāji, jo vai nu studenti mēli aiz zobiem turēs, kad visi prasa, ko jūs te taisāt. Mēs sākumā pat nezinājām, kādam tam pavadonim jāizskatās un kur viņš lidos. Vajadzēja apgūt zvaigžņu indentifikācijas mākslu, lai ātri varētu identificēt to vietu, kur pavadonis šķērso teleskopa redzes lauku, fiksēt to attiecībā pret zvaigznēm, no zvaigžņu kartes nolasīt koordinātes un sūtīt uz Maskavu. To visu vadīja fakultātes vecākais pasniedzējs Šmēlings.

– Kad jūs pirmo reizi ieraudzījāt Zemes mākslīgo pavadoni?

– Laikam kādā 9. oktobrī. Tas bija tik maziņš, tā atstarotā gaisma bija tik niecīga, ka bija ārkārtīgi grūti to pamanīt. Mēs, pavisam kādi četri cilvēki, to pamanījām, es pat neteiktu, ka redzējām. Tas bija uz redzes robežas, jo teleskopiņam bija liels redzes lauks, bet tā optiskais stiprums bija ļoti mazs, ar to varēja knapi redzēt 8.–9. lieluma zvaigznes. Kopā ar pavadoni pa orbītu riņķoja tā nesējraķete, un tā nu gan spīdēja spoži! Mēs nebijām iepriekš brīdināti, kur tā lidos, saspringti gaidām pie saviem teleskopiem, ka tas pavadonis nupat nupat lidos, kad viena krievu grupas studente iebļaujas: "Ļetit, ļetit!" Momentā visi no teleskopiem augšā. Lido kaut kas ļoti spožs, apmēram 2. lieluma zvaigznes spožumā, vēl spožāks par Polārzvaigzni! Visi skatās kā piekalti, aizmirsuši, ka kaut kas jādara. Mēs pat nezinājām, vai tas ir pavadonis vai raķete. Visi sastinguši, mutēm vaļā, beidzot Šmēlings atjēdzas: "Kurš ir fiksējis?" Neviens… Viens no mūsējiem tomēr bija nospiedis hronometru brīdī, kad raķete aizgāja aiz Botāniskā dārza skursteņa. Tad mēs to nofiksējām. Tas bija pirmais raķetes novērojums, un mums jau vēl nebija nekādas sajēgas. Brīnījāmies arī par meteoroloģiskajām zondēm, kuras laida no netālās Slokas ielas. Kaut kas spožs tur augšā tā dīvaini pendelējas. Izrādījās, ka tā bija zondes kontrollampiņa. Arī par tādu zondu esamību mēs nebijām brīdināti.

Ar laiku sajūsma noplaka, tika samazināts novērotāju skaits, jo mēs uzsākām brīvās medības, atsakoties no optiskās barjeras. Iemanījāmies paķert pavadoni vienreiz, atzīmēt planšetītē, tad paskriet uz priekšu orbītas virzienā, atzīmēt otrreiz, pēc tam vēl trešo reizi. Piesaiste bija caur skaņas signālu, kas nāca no Maskavas, tāds nepārtraukts pi-pi-pi visu nakti, un tā precizitāte mums sākumā iznāca ar kādu 1 sekundes kļūdu. Formāli pieļaujama bija desmitdaļa sekundes. Lielie fiziķu, matemātiķu un ģeogrāfu bari tika atlaisti, palikām 10 fiziķi, kas novēroja vakarā, nakšņoja saliekamajās gultiņās, atkal novēroja no rīta un pēc tam gāja uz lekcijām. Sākās ikdiena. Pirmais pavadonis beidza eksistēt, šķiet, nākamā gada janvārī, tad palaida otro, trešo…

Optiskie novērojumi bija ļoti neprecīzi, to precizitāte bija aptuveni 10–20 km robežās. Ja sākumā tā bija pietiekama pavadoņa orbītas noteikšanai, tad vēlāk nederēja arī tai, jo iemācījās orbītas rēķināt daudz labāk nekā sākumā. Bija jāpāriet uz fotografiskajiem novērojumiem, kur precizitāte vairs nebija mērāma kilometros, bet tā bija 8–10 metri liela. Pasaule jau pazina lazerlokāciju, bet Padomju savienībā šī visprecīzākā, vismodernākā un vissarežģītākā metode netika attīstīta. Droši vien kādās militārās organizācijās kaut ko darīja, bet tā netika lietota pavadoņu lokācijai.

Mēs ar Māri bijām pabeiguši studijas un sākuši strādāt universitātes observatorijā. Tas bija 1960. gads. Diplomdarbā izstrādājām fotografēšanas kameru, kurai līdzīgus pavadoņus attēlus nevarēja iegūt nekur Padomju savienībā. Ar to mēs fotografējām arī amerikāņu pavadoņus, ko tolaik nespēja neviens cits.

– Vai jūsu fotokameras idejas bija kaut kur noskatītas?

– Nekādu paraugu mums nebija, paši domājām, kā to izdarīt, izmantojot Māra piedāvāto periodiskās kompensācijas metodi. Ar mūsu kameru varēja fotografēt tādus pavadoņus, kurus pat teleskopā nevarēja redzēt. Visus darbus toreiz koordinēja PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padome, tai arī tika aizsūtīti mūsu priekšlikumi, jo kameru mēs bijām uztaisījuši paši savām rokām un tagad to vajadzēja sākt ražot sērijveidā. Paši mēs nekur vērsties nevarējām, jo viss, kas bija saistīts ar pavadoņiem, bija armijas kontrolē. Tā bija pagājuši vairāki gadi, līdz, neatceros, 1963. vai 1964. gadā mūs ar Māri izsauc uz universitātes 1. daļu, kur priekšā divi pogaini vīri no Maskavas, laikam viens pulkvedis un viens majors. Tie vīri mums saka: "Braucam tepat netālu". Izrādās, ka Daugavgrīvas ielā atrodas karaspēka daļa, faktiski maza rūpnīciņa, kur remontē ģeodēziskos instrumentus – teodolītus, kiprēģeļus, un reizēm kaut ko arī uztaisa. Tie armijas veči mums saka: "Redziet, mēs esam iepazinušies ar jūsu kameru, materiālus mums iedeva Astronomijas padome, un priekšlikums ir tāds – te jums būs rūpnīca, te tās direktors Boriss Aļeksejevičs Šiļins, un jums tiek dotas brīvas rokas. Konstruējiet to, ko atzīstat par vajadzīgu. Mums ir nepieciešama tāda kamera, kas spētu pavadoņus mērīt ar maksimālo precizitāti, visādus pavadoņus – spožākus, vājākus, pēc iespējas vairāk. Jums laiks nedaudz vairāk par pusgadu. Jūs dodiet savas idejas. Te ir konstruktoru birojs, rasētāji, kas tās uzliks uz papīra, lai varētu izgatavot detaļas. Darbojieties tā, kā jūs to gribat, nekādu ierobežojumu." Tā mums, diviem jaunākajiem līdzstrādniekiem, latviešu zēniem pateica – lūdzu, dariet ko gribiet, bet uztaisiet darbojošos kameras maketu. Mēs ķērāmies pie darba. Šiļins bija ārkārtīgi saprātīgs vīrs, es teiktu – vienreizējs cilvēks. Pats ar tehnisku domāšanu, mīlēja visādas konstrukcijas. Viņš atbalstīja visas mūsu idejas, pats šo to vēl piesvieda klāt. Mēs reizēm rūpnīcā pat gulējām, tik intensīvs bija darbs. Kopš iepriekšējās kameras uztaisīšanas mums jau pašiem bija radušās jaunas domas, visu to likām lietā, rūpnīca uztaisīja darbojošos maketu. Vārdu sakot, mēs savu paveicām. Rūpnīca paziņoja, kam vajag, ka darbs ir gatavs.

Pagāja apmēram pusgads, kad mūs atkal izsauc uz rūpnīcu. Atbraukuši kādi 12 sveši cilvēki, daži ar pagonām, citi civilā. Tie armijnieki mums saka tā: "Mēs šādu kameru esam vēl pasūtījuši Minskas Vavilova rūpnīcai (tā bija milzīga superslepena rūpnīca), un arī vienai Maskavas (vai Piemaskavas) rūpnīcai. Te ir galvenie konstruktori no vienas un no otras rūpnīcas, un te esat jūs. Mēs tagad iepazīsimies ar visām trim kamerām, analizēsim tās un izvēlēsimies vienu, kuru ražos kosmiskās ģeodēzijas vajadzībām."

Sāka ar mūsu kameru. Man tā krievu mēle bija labāka, es stāstīju par mūsu kameru, kā tā strādā, kādi ir režīmi, kā mēs to esam uztaisījuši, nodemonstrēju darbā. Kamera tiešām izskatījās smuki, jo mēs bijām labi piestrādājuši. Tad bija vesela virkne jautājumu, uz kuriem abi ar Māri atbildējām. Tas kopā ilga pāris stundu.

– Labi, – saka mūsu eksamenētāji, – tagad dosim vārdu Krasnogorskas vai kādai tur rūpnīcai –. Tās abas bija nesalīdzināmi grandiozākas rūpnīcas par mūsu mazo rūpnīciņu ar kādiem 100 strādniekiem. Nu abu rūpnīcu pārstāvji palūdza pārtraukumu un katra kompānija savā starpā intensīvi apspriedās. Kad runāšana beigusies, dod viņiem vārdu. Piecēlās maskavieši un teica: "Mēs esam strādājuši, bet tagad, iepazinušies ar rīdzinieku darbu, atsaucam savu projektu, jo tas ne tuvu nav līdzvērtīgs." Minskieši to pašu: "Mēs arī atsaucām un nemaz neiepazīstināsim ar savu projektu, jo te ir pavisam cits līmenis." Viņiem neesot ne tik daudz režīmu, ne tādas precizitātes. Turpat nolēma, ka mūsu kamera jāved uz Minsku un tur jāražo sērijveidā. Tā mēs arī nekad neredzējām, ko viņi tur taisīja, jo mūs tālāk par konstruktoru biroju nelaida, tik slepena tā rūpnīca bija. Minska ražoja kameras militāri topogrāfiskajam dienestam, bet mēs Rīgā, savā mazajā rūpnīciņā – PSRS Zinātņu akadēmijas tīklam. Ražojām savienībai, sociālistiskajām valstīm un sadarbības partneriem citās valstīs. Par mūsu kameru tūdaļ ieinteresējās NASA, atsūtīja doktoru Rolfu, kurš sākumā nekādi nevarēja izprast, kā tāda plakana konstrukcija var imitēt debess rotāciju. Viņš tai kamerai rāpoja četrrāpus apkārt un skatījās. To, protams, uzķēra Maskavas avīze un rakstīja, ka latvieši piespieduši NASA rāpot uz ceļiem.

– Vai par savu darbu jūs saņēmāt arī kādu atlīdzību?

– Jaunākā zinātnieka algu 120 rubļu mēnesī. Protams, mēs dabūjām autorapliecības, bet par tām jau neko nemaksāja. Pēc tam, kad kameras jau bija izvietotas pa punktiem un tika realizēts viens no ģeodēziskajiem projektiem, Maskavā vairāki saņēma Valsts prēmijas, un tad mums ar Māri katram iedeva pa 400 rubļiem. Ne velti saka – kas maksā naudu, tas pasūta mūziku. Mēs ar Māri ielikām savas idejas, maksātāji bija viņi. Toties mūsu observatorija par velti dabūja divas kameras no tām, ko ražoja zinātnes vajadzībām. Vēlāk nāca ausīs, ka Minskā ražotās kameras tikušas uzstādītas arī padomju vēstniecībās ārzemēs, kur legāli, kur slepeni, arī uz kuģiem, jo vajadzēja iegūt koordinātu piesaisti visās valstīs. Vēlāk biju Bolīvijā, kur uzstādījām gan fotogrāfisko kameru, gan lāzera tālmēru, un viens vīriņš no vēstniecības briesmīgi smalki izprasīja – ja, lūk, tas un tas nestrādā, kā to vajadzētu labot un rīkoties. Šķita aizdomīgi, kam viņam tik smalki viss jāzina.

Rūpnīca paplašinājās un pārcēlās no Daugavgrīvas ielas uz Bieķensalu Daugavas kreisajā krastā iepretim telecentram. Kad bija uzkonstruētas un ražotas aptuveni 30 dažādas kameras, pienāca kārta arī lāzera tālmēriem. PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padome nolēma, ka arī mums vajadzētu attīstīt lāzera tālmēru, kā tas ir ārzemēs. To nolēma darīt sociālisma valstu zinātņu akadēmiju organizācijas "INTERKOSMOS" ietvaros. Čehoslovākija izstrādātu un izgatavotu lāzera impulsu ģeneratoru un veiktu galīgos montāžas darbus. Polija izstrādātu un piegādātu precīzu laika intervālu mērīšanas iekārtu, Ungārijas ziņā bija osciloskopi un frekvenču mērītāji, VDR – datu reģistrācijas iekārtas, bet PSRS, kuru uzdeva pārstāvēt mums, Latvijas Valsts universitātes Astronomiskajai observatorijai, vajadzēja izstrādāt un izgatavot teleskopa optisko sistēmu un montāžu ar sekošanas mehānismu un pievadiem. Darbs veicās labi, un jau 1972. gadā tika samontēts un nokomplektēts pirmais lāzerteleskopa "INTERKOSMOS LD –1" eksemplārs. Tā mērīšanas precizitāte bija apmēram 1,5–3,0 metri. 1973. gadā uz Rīgu tika atvests un Botāniskajā dārzā uzstādīts šī paša modeļa nedaudz uzlabotais otrais eksemplārs, kas bija paredzēts Ēģiptei. Lāzerteleskops bija novietots uz speciālas platformas, kuru ar hidrauliskas sistēmas palīdzību varēja pacelt un nolaist vajadzīgajā pozīcijā. Nu arī Latvijā bija sākusies lāzerastronomijas ēra. Jāpaskaidro, ka lāzera ģenerators darbojās uz rubīna kristāla bāzes ar garumu 120 mm un diametru 10 mm. Šis ģenerators ražoja apmēram 12 ns ilgus gaismas impulsus ar 694,3 nm viļņa garumu un 100 MW jaudu. Atstaroto gaismas impulsu uztvērēju veidoja Kasergēna sistēmas teleskops ar galvenā spoguļa diametru 320 mm.

1974. gada sākumā LD-1 otrais eksemplārs no Rīgas tika nogādāts Ēģiptē, un LVU Astronomiskajā observatorijā novērojumi uz laiku tika pārtraukti. Taču mēs jau bijām pārliecinājušies, ka tālmēru nepieciešams uzlabot un bez jebkādas "INTERKOSMOS" valstu līdzdalības savā Pārdaugavas rūpnīcā sākām izstrādāt un izgatavot LD-2, LD-3, vēlāk šo pēdējo LS-105, ar ko strādājam arī tagad. Pie mums vērsās profesors J. Kokurins no Ļebedeva Fizikas institūta Maskavā ar lūgumu piedalīties 1 m spoguļa diametra teleskopa izstrādē, to mēs arī kopīgiem spēkiem uztaisījām. Rūpnīca uzbūvēja 5 tādus teleskopus, kas sākotnēji bija domāti Mēness lāzera lokācijai. Pēc tam sešus teleskopus uzbūvēja Ukrainai, vienu Vācijai, vienu Somijai un vienu par brīvu iedeva mums. Tik dārgu aparātu mēs nebūtu spējuši samaksāt, un tā tad arī bija mūsu pēdējā gulbja dziesma lāzera tālmēru būvniecībā.

Lūk, kādas modernas kosmosa pētniecības iekārtas mēs spējām izveidot! Šādus teleskopus tagad būvē viena firma Austrālijā un Ceiss Vācijā. Mums bija rūpnīca un moderna kosmisko pētījumu tehnoloģija, un to visu likvidēja, sagrāva, iznīcināja! Tas ir lāsts, kas karājas pār brīvo Latviju šodien un no kura nevar vaļā tikt. Tā bija noziedzīga rīcība. Ja mēs tagad ražotu tādas iekārtas un pārdotu, tas būtu kaut kas vienreizējs. To rūpnīcu varēja saglābt. Protams, tur bija daudz vāju punktu, rabočij klass strādāja diezgan nekvalitatīvi, tie bija parasti strādnieki, civilie, tikai priekšniecība bija armijas. Taču visu varēja pārveidot, sakārtot, pieņemt labākus darbiniekus, bet tur bija galvenais – darbagaldi un izstrādātas tehnoloģijas. Mūsu gatavotie teleskopi vairākās pasaules valstīs strādā joprojām. Strādā somi, strādā vācieši, arī mēs esam uz līmeņa. Protams, šis tas ir ar laiku jāpamaina, jāmodernizē. To visu varēja darīt. Bet tas, kas varēja kalpot Latvijas prestižam un celt mūsu zinātnisko un tehnoloģisko līmeni, ir iznīcināts. VEF, ALFA. Mēs tikām atsviesti primitīva patērētāja līmenī, kad sēž kokos un grauž jēlas, nevārītas sēnes. Piemēram, nekur vairs Latvijā nevar uztaisīt daudzslāņu elektroniskās plates. Kaut kādi kantorīši ir, bet tas nav tas līmenis. Jāmeklē Anglijā un jāmaksā trakas naudas tā vietā, lai tajā pašā VEF vai kur citur paši ražotu, pārdotu un pelnītu lielu naudu. VEF, ALFA pārvērš par lielveikaliem, viss ir viens balagāns.

Vajadzība pēc lāzerlokācijas mērījumiem pasaulē ir ļoti liela, jo viss, kas tagad tiek rēķināts par Zemi kā kosmosa ķermeni, par Zemes iekšējo dinamiku un kinematiku, tiek darīts, pamatojoties uz satelītu mērījumiem. Nav vairs pasāžinstrumentu un zenītteleskopu, kas bija kādreiz, nav arī agrākās precīzā laika mērīšanas. Viss balstās uz satelītu mērījumiem – gan Zemes rotācijas ātrumu izmaiņas un līdz ar to arī sekundes garums, Zemes polu kustība, Zemess ass kustība, kontinentu dreifs – viss tiek aprēķināts tikai no pavadoņu mērījumiem. Ja sākumā bija viens pavadonis, tad divi trīs, tagad to ir kādi 34 un vienlaicīgi reizēm nāk pat pa sešiem septiņiem, katrs ar savu uzdevumu, un tad jāzina, kuru ņemt un kuru neņemt, atkarībā no tā saucamās prioritāšu tabulas. Ir ģeodēziskie pavadoņi, ir gravitācijas lauka pavadoņi, ir distancionālās zondēšanas pavadoņi. Noteikumus, kas mums jādara, pie tam stingrus, drakoniskus noteikumus, diktē Starptautiskais lāzerlokācijas dienests (International Laser Ranging Servis). Ja gribi atrasties šajā sistēmā, ja gribi, lai tavi dati tiktu akceptēti un ar tevi kāds rēķinātos, ir jāspēj pildīt šos stingros noteikumus.

Latvija ir to 16 valstu skaitā no pāri par 200 pasaules valstīm, kura ir spējusi apgūt lāzerlokācijas tehnoloģiju. Pie tam ne tikai apgūt, bet pat radīt. Starp 16 lielām, tehniski spēcīgām valstīm ir pundurītis Latvija, un tas ir noticis, pateicoties mūsu darbam. Esmu vairākas reizes dzirdējis: "Vai tad tā ir zinātne?" Vairāk nekā 4000 gadu pasaulē tiek veikti astronomiskie novērojumi, un tas ir astronomu svēts pienākums un uzdevums, jo, bez šiem mērījumiem nevar izrēķināt daudzas Zemei svarīgas lietas. Var spriedelēt, izvirzīt dažādas teorijas, rakstīt formulas un teikt: "Tas ir tā", bet atnāks otrs un teiks: "Tas nav tā". Bet, ja ir izdarīti precīzi mērījumi, dabas procesa novērojumi, tad uz šīs bāzes var rēķināt visu, ko vajag. Protams, jābūt ļoti augstai mērījumu precizitātei, tas nav viegli izdarāms, bet mēs to darām. No trim Baltijas valstīm vienīgie. Tuvākās stacijas ir Polijā, Vācijā, Somijā. Daži teleskopi strādā Ukrainā, bet to produkcija ir tik slikta, ka to praktiski nevar izmantot, jo vajadzīga ne tikai aparatūra, bet arī ļoti augstas kvalifikācijas speciālisti. Šo darbu nemaz tik viegli nav apgūt pat cilvēkiem ar augstāko izglītību. Sen pagājuši laiki, kad mērījumu precizitāte bija rēķināma desmitos centimetru, šobrīd kļūda ir robežās no 0,9 līdz 1,3 cm un prasības vēl pieaugs. Pēc gadiem 5–10 pieļaujamā kļūda būs daži milimetri. 40 000 kilometru liels attālums būs jāmēra ar milimetru precizitāti!

Mēs esam iekļauti Eiropas pozicionēšanas tīklā un mūsu mērķis ir iekļauties arī pasaules pozicionēšanas jeb, es teiktu latviskāk, vietošanas sistēmā. Ko tas nozīmē? To, ka, reģistrējot satelītu radiosignālus, var noteikt punkta koordinātes, vai tā būtu lidmašīna, automašīna vai kas cits. No datiem, kurus mēs dodam, tiek aprēķināts, kas notiek ar mūsu punktu, uz kurieni tas kustas. Analizējot trīs koordinātes, var jau noteikt, kā pārvietojas mūsu punkts, mūsu antēna. Tad izrēķina ārā tektonisko pārbīdi, jo mēs kustamies ziemeļaustrumu virzienā kopā ar Eiropas tektonisko plati, un paliek pašas antenas centra stabilitāte un tas, kas notiek ar Zemi kā planētu. Te jau mērījumi iet milimetros. Arī šajos mērījumos mēs spējam turēties līmenī, kaut arī neesam paši labākie. Ir tādas stacijas, kur netrūkt ne putna piena, kur valsts finansē vismodernākās tehnikas un tehnoloģiju iegādi. To nevar salīdzināt ar mūsu iespējām, taču mērījumu precizitātes ziņā mēs turpat vien esam. Un tas ir tikai pateicoties tam, ka naudas trūkuma dēļ mēs izdomājam tādus risinājumus, kādu nav citiem, kaut ko taisām paši, bet visu jau nevar.

– Vai no jūsu darba kaut kas, izņemot slavu, tiek arī Latvijai?

– Bijusī Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacija, kuru es vadu, tagad saucās lepni – Fundamentālā ģeodinamiskā observatorija. Fundamentālā tādēļ, ka tur ir tas punkts, tā mūsu antena, kas ir Latvijas ģeodēziskās koordinātu sistēmas nullpunkts. Mēs to uzturam starptautiskajās sistēmās, nepārtraukti, gadu no gada dodam novērojumus. Šie novērojumi tiek uzkrāti kopā ar citu pasaules observatoriju mērījumiem, un, pamatojoties uz tiem, tiek aprēķinātas uzlabotās globālās koordinātu sistēmas. Tātad, Latvijā ir viens tāds punkts, kas ietilpst kā globālajā, tā Eiropas koordinātu sistēmā, un mums vairs nav jālauza galva, kā sasaistīt Latvijas sistēmu ar Eiropas sistēmu. Atliek tikai pārējos iekšējos punktus sasaistīt ar mūsu nullpunktu. Tas ir tas lielais darba rezultāts, ko mēs savai valstij dodam, neatkarīgi no tā, kādas partijas kuro brīdi ir pie varas. Tas ieguvums nav mums, nav arī Universitātei. Tas ir valstij.

Satura rādītājs

Liepājas Pedagoģijas akadēmija tradicionāli slavena ar savām sākumskolas un pamatskolas skolotāju izglītības programmām, kuru iestājpārbaudījumos vienmēr tikušas pārbaudītas reflektantu spējas, tai skaitā arī mūzikā. Ja līdz 20. gs. 90. gadu pirmajai pusei Liepājā studēt gribošie ieradās kuplā skaitā no visas Latvijas, tad pēdējos 5–7 gadus, pieaugošās dzīves dārdzības dēļ, Liepājas Pedagoģijas akadēmija kļuvusi par izteikti reģionālu augstskolu studentu pārstāvniecības ziņā, proti, lielākā daļa uzņemto reflektantu nāk no Kurzemes reģiona. Tā kā pašlaik nav populāri izvēlēties tradicionālās pedagoģiskās programmas, ļoti būtiski samazinājies iepriekšminēto studiju programmu studējošo un attiecīgi muzikālo spēju pārbaudei pakļauto reflektantu skaits. Muzikālo spēju pārbaudes rezultāti pēdējos piecos gados (nepilnīgi dati ir par 2001. gadu) parāda kopīgo tendenci, ka labas vai vidējas muzikālās spējas ir lielākajai daļai reflektantu. Domājams, ka līdzīgs procentuālais sadalījums ar nelielām atšķirībām varētu būt katrā bez speciāla mūzikas novirziena klasē. Neskatoties uz šiem rādītājiem, LPA Mūzikas katedras mācībspēki nonākuši pie secinājuma, ka izteikti palielinās to reflektantu skaits, kuru praktiskās muzicēšanas iemaņu un darbību kvalitatīvais līmenis ir strauji krities – īpaši tradicionālajā dziedāšanā:

1) salīdzinoši daudz reflektantu ar grūtībām var nodziedāt vienu a cappella dziesmu;

2) nezin vispār vai vairāk par vienu pantu "populārām" tautas dziesmām;

3) nevar nodziedāt Do mažora gammu pareizā secībā vai aprobežojas ar piecām pakāpēm;

4) uzrāda niecīgu vokālā darba rezultātu – elpas nostādījumu, izlīdzinātu vokālu, skaidru dikciju, frāzējumu;

5) vienkārši – neprot dziedāt;

6) jau pirms pārbaudes nostāda sevi "atraidītā" dziedātāja lomā.

Līdztekus pozitīvajai pēdējo gadu pieredzei Latvijā jaunu un interesantu mūzikas mācību grāmatu izdošanā un vienotu prasību izstrādē, skolotāju tālākizglītības attīstībā utt., minētais kritums varētu tikt skaidrots ar dažādiem iemesliem:

1) pārtraukums mūzikā vidusskolas periodā;

2) prioritāšu maiņa – tradicionālo tautas dziesmu nomaina popmūzika, kura tiek atskaņota ar pavadījumu;

3) piespiedu mūzikas teorijas dominante, lai labāk sagatavotos centralizētajiem pārbaudījumiem un "mīļā miera dēļ";

4) lielais bērnu skaits klasē;

5) atsevišķu pedagogu "neprasme" sabalansēt stundas daļas;

6) praktiskās muzicēšanas trūkums slikti aprīkotos mūzikas kabinetos;

7) nereti bieža dziedāšanas skolotāju maiņa;

8) nelielais fakultatīvo praktisko nodarbību skaits u. c.

Savukārt, strādājot ar studentu un jauniešu pašdarbības kolektīviem, LPA Mūzikas katedras mācībspēki secina, ka, lai arī kopumā Latvijā jauniešu koru kvalitāte pēc rezultātiem koru skatēs ir ārkārtīgi augsta, arvien mazāk pretendentu piesakās iestāties korī, īpaši kūtri ir bērnu mūzikas skolu un mūzikas vidusskolu absolventi, aktīvāki ir parasto vidusskolu koru un pamatskolas ansambļu bijušie dziedātāji. Tāpat, arvien grūtāk ir "noturēt" jaunos dziedātājus, kuru intereses visbiežāk ir ļoti plašas, ilgāk par vienu vai diviem mēnešiem pie regulāra, neatlaidīga dziesmas izkopšanas darba, kas galu galā nes augļus un gandarījumu gan pašam dziedātājam, gan diriģentam, gan klausītājam.

LPA Mūzikas katedras asoc. prof. I. Valce

Satura rādītājs

Iznācis LZA žurnāla Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences (iznāk angļu valodā) 2003. gada 6. numurs. Sniedzam šā numura satura rādītāju:

The mitochondrial genome and human population studies [Mitohondriju genoms un populācijas pētījumi]
Natālija Proņina, Liāna Pliss, Māris Lazdiņš, Viesturs Baumanis, and Astrīda Krūmiņa

a-lipoic acid therapy improves cutaneous vasomotor responses in type 2 diabetic patients [a-liponskābe uzlabo ādas vazomotoro atbildes reakciju 2. tipa cukura diabēta slimniekiem]
Pēteris Tretjakovs, Antra Jurka, Agnis Štifts, and Valdis Pīrāgs

Leucotriene receptor antagonist zafirlukast decreases blood perfusion response measured with laser Doppler technique during skin prick tests [Leikotriēnu receptoru antagonists zafirlukasts samazina ar lāzerdoplerogrāfijas metodi mērīto asins perfūziju ādā pēc dūriena testa]
Māris Bukovskis, Līga Kārkliņa, Gunta Strazda, Immanuels Taivans, and Viesturs Šiliņš

Influence of hypolipidemic drugs (HMG Co A reductase inhibitors) on endothelium dysfunction caused by catecholamines in rats [HMG Co A reduktāzes inhibitoru ietekme uz kateholamīnu izraisīto endotēlija disfunkciju žurkām]
Santa Purviņa, Māris Skromanis, Mārcis Zeibārts, Edīte Pūle, Indulis Purviņš, and Antons Skutelis

Changes in the heart rate frequency in dogs during anaesthesia [Sirdsdarbības frekvences izmaiņas suņiem anestēzijā]
Guntars Avdoško and Edīte Birģele

Potassium-evoked contractures in frog skeletal muscle: Dependence on fibre content and seasonal changes [Kālija izraisītās kontraktūras vardes skeleta muskulī: šķiedru sastāva un sezonālo pārmaiņu ietekme]
Nora Švinka, Līga Plakane, and Anita Elksne

Changes in chicken immunity induced by cadmium, and the protective effect of ascorbic acid [Cāļu imunitātes rādītāju izmaiņas kadmija iedarbības rezultātā un askorbīnskābes aizsargefekts]
Svetlana Vasiļjeva, Nadežda Bērziņa, and Inesa Remeza

Activities of the Latvian Academy of Sciences (LAS) in the year 2003 (May–August) [Latvijas Zinātņu akadēmijas darbība 2003. gadā (maijā–augustā)]

Ojārs Neilands (1932–2003), a Latvian chemist [Ojārs Neilands (1932–2003), ķīmiķis]
Raimonds Valters and Baiba Ādamsone

***

Žurnālu var iegādāties redakcijā Akadēmijas laukumā, 912. vai 915. istabā (tālr. 7228085, 9571539; e-pasta adrese: proceed@lza.lv)

Satura rādītājs

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem vadošais pētnieks un pētnieks neorganiskās, fizikālās, analītiskās ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas nozarēs.

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV un pēdējo 3 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami RTU Neorganiskās ķīmijas institūta zinātniskajai sekretārei (Miera ielā 34, Salaspilī, 304. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Satura rādītājs

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2004. gada 6. janvāra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu: ZANDAI RUBENEI vispārīgās pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu: "Jauniešu kritiskās domāšanas izpēte studiju procesā universitātē".

Balsošanas rezultāti: par – 9; pret – nav; nederīgi biļeteni – nav.

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 9. februārī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2004. gada 22. janvāris