Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš Igaunijas neatkarības dienā – 24. februārī saņems augstāko šīs valsts apbalvojumu Māras Zemes krustu, ziņo BNS. Viņam tas piešķirts par Baltijas un Ziemeļvalstu zinātnieku sadarbības veicināšanu.

Diena, 2004.6.II

Š. g. 17. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts apstiprināja humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas 22. janvāra sēdē piešķirto Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora, zinātnisko grādu Latvijas Ārpolitikas institūta direktoram Atim Lejiņam (Dr.sc.pol.h.c.) u grāmatizdevējam un kultūras darbiniekam Harro fon Hiršheitam (Dr.philol.h.c.).

Atis Lejiņš (dz. 28.09.1942. Jelgavā). Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. 1950. g. kopā ar ģimeni izbraucis no Vācijas uz Austrāliju, vēlāk uz ASV, 1972. g. – uz Zviedriju. Vidējo izglītību ieguvis Austrālijā. Maģistra grādu vēsturē – Kalifornijā (ASV). Piedalījies Afganistānas brīvības cīņās. 1991. g. atgriezies Latvijā. Nodibinājis un vada Latvijas Ārpolitikas institūtu. Daudzu starptautisku organizāciju konsultants un biedrs. Zinātniskās intereses saistītas ar Baltijas un Latvijas ģeopolitiku, drošību ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, starptautiskās situācijas analīzi, ekonomiskās attīstības un Baltijas valstu sadarbības jautājumiem. Liela redaktora un publicista darba pieredze, sekmīga sadarbība kopējos projektos ar LZA Baltjas Stratēģisko pētījumu centru.

Harro fon Hiršheits (dz. 14.04.1925. Rīgā). Mācītāja Valtera fon Hiršheita dēls. 1931. g. ģimene pārceļas uz Aizputi, kur Harro fon Hiršheits sāk skolas gaitas, turpinot tās Kuldīgas ģimnāzijā. 1939. g. ģimene izceļo uz Vācijas okupēto Polijas teritoriju. 1940.–1943. g. mācības Gnēzenes ģimnācijā, tad 1943. g. – mobilizācija armijā. 1945.–1946. g. amerikāņu gūsts. Studējis Goslarā (1947.–1949), specializējies grāmattirdzniecībā. Kopš 1950. gada – grāmattirgotājs, izdevējs, antikvārs, 1997. g. nododot izdevniecību dēlam Robertam. 1993. g. dibinājis SIA "Harro von Hirscheudt" Aizputē.

H. fon Hiršheita kultūrpolitiskā, literārā un zinātniskā darbība virzīta uz lasītāja iepazīstināšanu ar Baltijas kultūru, viņa izdevniecība ir izdevusi vairāk nekā 500 grāmatu par Baltijas vēsturi un literatūru, dažādas vārdnīcas un leksikonus, arī žurnālu "Baltische Hefte". Apgāds Aizputē nodarbojas ar latviešu oriģinālliteratūras, bērnu un jaunatnes literatūras, novadu literatūras, vācbaltu darbu tulkojumu izdošanu. Īpaši atzīmējama ir H. fon Hiršheita lektora un Latvijas popularizētāja darbība Vācijā, pēc atmodas laikā – lekcijas LZA Akadēmiskajā bibliotēkā, Gētes institūtā, Z. Mauriņas muzejā, Domus Rigensis u. c.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senātā

LZA Senāta sēdē š. g. 17. februārī vienbalsīgi tika atbalstīta LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ieteiktā jaunā LZA prezidenta kandidatūra. Tas ir LZA viceprezidents Juris Ekmanis. LZA vadības, arī Senāta un Uzraudzības komisijas pārvēlēšana notiks LZA pilnsapulcē š.g. 15. aprīlī. Nolēma lūgt akadēmiķi Juri Ekmani nākamajā Senāta sēdē iepazīstināt ar savu LZA nākotnes redzējumu.

Senāts uzklausīja Organiskās sintēzes institūta direktora akadēmiķa Ivara Kalviņa institūta nākotnes metus un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktores Ventas Koceres ziņojumu par bibliotēkas problēmām. Š. g. martā Akadēmiskajai bibliotēkai apritēs 480. gadu, nieka 20 gadu paliek līdz apaļai jubilejai, kas būtu atzīmējama starptautiskā mērogā.

Latvijas Zinātnieku savienība aicina topošajā Ministru kabineta deklarācijā ierakstīt apņemšanos 2004.gadā izpildīt Likumā par zinātnisko darbību (16.pants) jau sen definēto prasību un iesniegt Saeimas apstiprināšanai Latvijas valsts zinātnes un tehnoloģijas attīstības stratēģiju.

Līdz šim visas valdības, sākot no 1990.gada, vārdos ir bijušas par to, ka Latvijā jābūt labai zinātnei, ka Latvijas attīstībai jābalstās uz jaunām tehnoloģijām. Taču līdzšinējo valdību darba rezultāts ir tāds, ka Latvijas zinātnes un tehnoloģiskās attīstības finansējums (rēķinot iekšzemes kopprodukta procentos) ir viszemākais Eiropā. Netiek piešķirts pienācīgs valsts budžeta finansējums, nav sakārtota likumdošana un programmas, kas mudinātu Latvijas uzņēmējus attīstīt pētniecību un jaunās tehnoloģijas. Mūsu talantīgā jaunatne dodas uz ārzemēm un tur atrod pielietojumu savām spējām.

Varbūt, ka akadēmiski pacietīgajiem Latvijas zinātniekiem par mierinājumu var kalpot fakts, ka ar 1.maiju Latvija būs pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts un tad tai būs jāpilda Lisabonas (2000.g.) stratēģija un Barselonas (2002.g.) mērķi. Igaunija, Lietuva, citas kandidātvalstis parlamentu līmenī jau ir apstiprinājušas savus plānus. Latvija, kā vienmēr, vilcinās to darīt...

2004.g. 12.februārī

Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes būtiska sastāvdaļa. Tiem ir nepārvērtējama loma nācijas vēsturē, tautas garīgo, estētisko un morālo vērtību izkopšanā. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, jautājums par identitātes saglabāšanu aktualizējas. Tautas apziņā gadsimtos izveidojušos pozitīvo attieksmi atbalsta un pastiprina starptautiskā atzinība – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Dziesmu un deju svētku iekļaušana UNESCO veidotajā Cilvēces mutvārdu un nemateriālās kultūras šedevru sarakstā 2003. gada 7. novembrī. Tas nozīmē arī valsts atbildību – materiālu un morālu atbalstu un radikālu rīcību situācijas uzlabošanā.

Dziesmu un deju svētku sagatavošana ir ilgstošs process. Tas aptver visu sabiedrību, pie kam prasa īpašu dalībnieku meistarību. Tās iegūšanai izšķiroša nozīme ir muzikālajai izglītībai kā obligātās vispārējās izglītības sastāvdaļai. Dziesmu svētku saturā galvenais ir koru kultūras tradīcija un sasniegtās mākslas vērtības.

2003. gada 27. novembrī notika konference "Ceļš uz Dziesmu svētkiem". Tās rezolūcija pamato būtisku izmaiņu nepieciešamību Latvijas vispārējās izglītības sistēmā – kora nodarbību kā obligātu vispārējās izglītības sastāvdaļu, nevis kā interešu izglītību.

Pašreizējā situācijā muzikālajai izglītībai vispārējās izglītības saturā atvēlēts nepietiekošs stundu skaits un kora stundas klasificētas kā interešu izglītība. Tā rezultātā strauji samazinās koru un dziedātāju skaits Latvijas vispārizglītojošajās skolās un amatierkoros.

Balstoties uz konferences "Ceļš uz Dziesmu svētkiem" rezolūciju "Par vispārējās izglītības sistēmas nostiprināšanu Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanai un attīstīšanai" un UNESCO Konvenciju par nemateriālās pasaules kultūras mantojuma saglabāšanu, uzklausot LZA goda locekli profesoru Imantu Kokaru, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesoru Arvīdu Platperu un citus speciālistus,

ar gandarījumu apzinoties Dziesmu un deju svētku nozīmību pasaules kultūras mantojumā, kas ir Cilvēces gara unikāla izpausme, tautas garīgās dzīves attīstības forma un mākslinieciskās darbības apliecinājums,

atbalstīt ieteikumu izveidot vispārnacionālu institūciju ar valsts un sabiedrisko organizāciju pārstāvju līdzdalību, kuras mērķis ir veicināt valsts, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju sadarbību un saskaņotu rīcību Dziesmu un deju svētku tradīcijas aizsardzībai un attīstībai,

atzīt Latvijas vispārizglītojošo skolu koru un amatierkoru pašreizējo situāciju par satraucošu – ir apdraudēta Dziesmu un deju svētku tradīcijas tālākpastāvēšana;

aicināt Latvijas Republikas valdību, LR Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju, LR Izglītības un zinātnes ministriju, LR Kultūras ministriju pieņemt lēmumu par mūzikas mācīšanas sistēmas sakārtošanu;

īpaši informējot LR Valsts prezidenti un izglītības un zinātnes ministru par Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu Dziesmu svētku virsdiriģentu viedoklim;

lūgt LR IZM Vispārējas izglītības departamenta vadību darīt zināmu Latvijas akadēmiskajai sabiedrībai ministrijas veiktos pasākumus situācijas uzlabošanai.

P.S. Lēmumam pievienoti pielikumi: Nr. 1. "Latvijas vispārizglītojošu skolu koru statistika", Nr. 2. "Latvijas amatierkoru statistika 1990–2003," Nr. 3 "Nepieciešamais stundu skaits mācību priekšmetiem "Mūzika", "Dziedāšana" un "Koris"".

* Plašāk par LZA 2004. gada 20. janvāra Senāta sēdē izskatīto jautājumu skat. "Z.V." Nr. 2 2004. g. 26. janv.

12. februārī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika 41. Stradiņa lasījumi, kuru iesākumā parakstīja vienošanos starp Viesītes novadpētniecības muzeju "Sēlija", Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju un Latvijas Zinātņu akadēmiju.

LZA prezidents Jānis Stradiņš raksturoja Viesīti kā vienu no Sēlijas centriem. Tajā jau vairākus gadus ir iekārtots muzejs, kurš sekmīgi veido un vada savas filiāles, tādu kā Fotogrāfijas muzejs Saukā. Profesora Paula Stradiņa dzimtajās mājās tiek muzeja vajadzībām iekārtotas trīs istabas. Lai tās atbilstu muzeju uzstādītajām prasībām, šefību ir uzņēmies Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, nododot topošajam muzejam dažus eksponātus. Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmija apņemas sadarbībā ar Viesītes pašvaldību piedalīties zinātnes popularizēšanā, jo no Sēlijas ir nākuši daudzi izcili zinātnieki.

Viesītes pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs apmierināts konstatēja, ka Stradiņu dzimta lēnām atgriežas savā dzimtajā pusē.

Sveikt Paula Stradiņa balvas laureātu LZA akadēmiķi Anatoliju Bļugeru bija ieradusies veselības ministre Ingrīda Circene, kura 22 gadus strādājusi par praktizējošo ārsti un savā darbā daudzas atbildes radusi ievērojamā medicīnas zinātnieka Anatolija Bļugera grāmatās. Ar balvas laureāta zinātnisko darbību un vaļaspriekiem iepazīstināja LZA korespondētājlocekle Ludmila Vīksna, īpaši atzīmējot viņa izcilās jaunās paaudzes ārstu skolotāja un zinātnieku kolektīva vadītāja spējas, kā arī LZA īstenais loceklis profesors Jūlijs Anšeļevičs. Profesors Anatolijs Bļugers nolasīja lekciju "Latvijas Hepatoloģijas centrs un tā ieguldījums mūsdienu hepatoloģijā", pilnā mērā apstiprinot viņam doto lieliska oratora un medicīnas zinātnes popularizētāja raksturojumu.

6. februārī notika LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsapulce. Pārskatu par nodaļas darbu 2003. gadā sniedza nodaļas priekšsēdētājs akad. Raimonds Valters. Pārskata periodā notikušas četras nodaļas sēdes, sagatavota viens LZA sēde. Cieša sadarbība izveidojusies ar LLMZA Prezidiju un atsevišķām nodaļām, piedaloties un organizējot kopīgas izbraukuma sēdes – uz lauksaimniecības tehnikas muzeju "Kalēji", apspriežot aktuālas šāda tipa muzeju darba problēmas Latvijā, kā arī uz Latvijas mežniecībām, iepazīstoties ar Latvijas priežu genofondu un selekciju. R. Valters sniedza arī kopsavilkumu par nodaļas locekļu atskaitēs atspoguļotā zinātniski pētnieciskā darba rezultātiem un sasniegumiem aizvadītajā gadā.

Sēdē apsprieda arī nodaļas locekļu ierosinājumus darbam 2004. gadā un nodaļas darba plānu šim gadam.

Pilnsapulces dalībnieki nolēma nodaļas darbu vērtēt kā apmierinošu.

Notika nodaļas priekšsēdētāja un nodaļas padomes vēlēšanas. Par nodaļas priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja akad. R. Valteru. Nodaļas padomē ievēlēti: pr-ja vietnieki – akad. G. Duburs, akad. V. Kluša, akad. U. Viesturs; padomes locekļi – kor. loc. B. Andersons, akad. M. Beķers, akad. J. Ērenpreisa, akad. E. Grēns, akad. A. Jemeļjanovs, akad. M. Kalniņš, akad. R. Kondratovičs, akad. A. Strakovs, akad. J. Volkolākovs, kor. loc. H. Zenkevičs.

Sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda ļoti interesanto Dr. Modras Murovskas (LU MVI) zinātnisko referātu "Herpes vīrusu izplatība Latvijā un to loma cilvēka patoloģijā".

* * *

11. februārī notika LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēde. Pārskatu par nodaļas darbu 2003. gadā un priekšlikumus darbam 2004. gadā sniedza nodaļas vadītājs akadēmiķis Juris Ekmanis. Ar zinātnisku ziņojumu "Bistabilu sistēmu ar termofluktācijām fizikālās īpašības un to pielietojumi" uzstājās akadēmiķis A. Cēbers.

Dienas kārtībā:

LZS Valdes sēdes ir atklātas, tajās var piedalīties citi LZS padomes locekļi un ieinteresētie LZS biedri, informācija par sēdēm ir atrodama LZS interneta lapā http://www.lvzs.lv

Darba kārtība un lēmumi:

1. Par iespējamiem Likuma par zinātnisko darbību grozījumiem (jautājuma izskatīšanu vadīja darba grupas vadītājs profesors U. Grāvītis).

Darba grupa kopā ar Valdi secīgi (pa pantiem) izanalizēja Likuma par zinātnisko darbību (1992. g., ar nelielām vēlākām izmaiņām) tekstu un Izglītības un zinātnes ministrijas 2003. gadā sagatavoto grozījumu projektu. Ir informācija, ka ministrija tuvākā laikā šo grozījumu projektu iesniegs Ministru kabinetā. Dr. Dainis Viesturs informēja, ka visu 2003. gadu ir strādājusi ministrijas izveidota darba grupa, kas arī grozījumus sagatavojusi. Galvenā problēma ir bijusi saskaņot Likumu par zinātnisko darbību ar jauno Komerclikumu. Līdz 2004. g. 31. decembrim zinātniskām iestādēm jāpārreģistrējas atbilstoši Komerclikuma prasībām.

Zinātnieku savienības darba grupa visumā atzina sagatavotos grozījumus par pieņemamiem, ar nelielām izmaiņām un precizējumiem. Tika uzsvērts, ka pašreizējais projekts ir sabalansēts kā attiecībā pret Komerclikumu, tā arī pašā Likumā par zinātnisko darbību. Līdz ar to, zinot vairākus "bēdīgus" piemērus, biedē iespēja, ka kāda ierēdņa vai deputāta nepārdomāta iejaukšanās pašreizējā tekstā var šo līdzsvaru izjaukt. Tieši šādā sakarībā Zinātnieku savienības darba grupa īpaši uzmanīgi izturas pret projekta 24. pantu (Valsts zinātniskais institūts), 25. pantu (Zinātniskā kapitālsabiedrība), 32. pantu (Zinātnes un pētniecības un inovāciju finansēšana), 38.pantu (Valsts zinātniskā institūta grāmatvedības uzskaite un konti). Tika uzsvērts, ka jāraugās, lai tiktu realizēts iestrādātais 27. pants (Zinātnisko institūciju reģistrs), lai netiktu apdraudēti zinātniskā institūta demokrātiskās pārvaldes principi, kas Latvijā tiek realizēti kopš 1990. gada.

Tagad Likumu par zinātnisko darbību izskatīs Zinātnieku savienības Padomes, augstskolu un institūtu un zinātnisko biedrību pārstāvju kopējā sēdē 26. februārī plkst. 16.00.

Apspriežot jautājumu par Likumu par zinātnisko darbību, tika pieņemts Latvijas Zinātnieku savienības aicinājums jaunveidojamai Latvijas valdībai (skat. 1. lpp.).

2. Par sadarbību ar Nevalstisko organizāciju centru (ziņoja profesors J. Štrauhmanis).

Lēmums: Pastiprināt sadarbību ar Nevalstisko organizāciju centru.

Lai veicinātu medicīnas un zinātnes sasniegumu un tradīciju popularizēšanu Latvijas novados, izcilāko Latvijas zinātnieku un ārstu piemiņas saglabāšanu, Nacionālajam krājumam atbilstošo muzeja priekšmetu saglabāšanas nodrošināšanu, Latvijas Zinātņu akadēmija, Viesītes pilsētas pašvaldība un tās novadpētniecības muzejs "Sēlija" un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs vienojas par šādu sadarbību:

sadarboties zinātnes un medicīnas sasniegumu popularizēšanā, Latvijas mediķu izcilāko sasniegumu un akadēmiķa, profesora Paula Stradiņa veikuma apzināšanā, iekļaujot to valsts zinātnisko pētījumu kopējā kontekstā,

turpināt vākt un saglabāt memoriālos muzejiskos eksponātus par profesoru Paulu Stradiņu un viņa laikabiedriem, palīdzēt pilnveidot Viesītes novadpētniecības muzeja "Sēlija" pastāvīgo ekspozīciju un izstādes, īpaši ar P. Stradiņa darbību saistīto muzeja daļu, lai vienlaikus plašāk popularizētu Paula Stradiņa dzimto novadu – Sēliju,

vākt materiālus Paula Stradiņa zinātniskas biogrāfijas izveidošanai un atbilstošas grāmatas izdošanai.

sniegt Viesītes novadpētniecības muzejam "Sēlija" nepieciešamo metodisko palīdzību, īstenojot Latvijas Republikas Muzeju likumu un citus normatīvos aktus, kas reglamentē muzeju darbību,

nepieciešamības gadījumā deponēt eksponātus Viesītes novadpētniecības muzeja "Sēlija" ekspozīcijai,

informēt Viesītes novadpētniecības muzeju "Sēlija" par Latvijas Muzeju pārvaldes un muzeju sabiedrisko organizāciju lēmumiem un aktivitātēm, informēt par Eiropas medicīnas zinātņu vēstures muzeju asociācijas lēmumiem un pasākumiem,

konsultēt un palīdzēt izvērtēt muzeja eksponātus, nosakot to atbilstību Nacionālā krājuma prasībām.

muzeja darbā īstenot Latvijas Republikas Muzeju likumu un rūpēties par Nacionālā krājumā ietveramo eksponātu saglabāšanu,

izvērtēt iespējas rīkot zinātniskus pasākumus (arī starptautiskus) uz muzeja bāzes,

muzeja, īpaši Paula Stradiņa memoriālās nodaļas, likvidēšanas gadījumā par to ziņot Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam, kas savukārt apņemas pieņemt tematikai atbilstošos Nacionālā krājuma muzeja priekšmetus likumā noteiktajā kārtībā, lai tos saglabātu.

Viesītes pilsētas domes priekšsēdētājs
Jānis Dimitrijevs

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Sēlijas asociācijas goda prezidents
Jānis Stradiņš

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors
Kārlis Ēriks Arons

Viesītes novadpētniecības muzeja "Sēlija" vadītāja
Ilma Svilāne

– Kaut arī nosaukumā minēta Eiropa, konferencē ir pārstāvēta visa pasaule – 60 valstis, dalībnieki ir pieteikušies pat no Austrālijas, Alžīras, Čīles, Ķīnas, Kolumbijas, Ēģiptes, Korejas, Kuveitas, Malaizijas, Venecuēlas, Jaunzēlandes, Brazīlijas, Indijas. No Japānas vien gaidāmi aptuveni 60 dalībnieki – gan ar referātiem, gan kā klausītāji. Tas nozīmē, ka konferencē aplūkojamā tematika, ko esam iedalījuši 16 apakšnozarēs, tik tiešām aptver visas tās zinātnes un tautsaimniecības nozares, kur tiek ražota un patērēta enerģija un notiek kustības vadība. Kustības vadība šajā gadījumā nozīmē visas elektroiekārtas, visus tramvajus, trolejbusus, elektrovilcienus, visas frēzes, urbjmašīnas, ventilatorus, centrifūgas. Skatieties, kur gribiet, visur ir vajadzīgi barošanas bloki, vai tās ir dažnedažādas mājas ierīces, kas darbojas ar elektrību – radio, televizors, atskaņotājs, veļas mazgājamā mašīna, trauku mazgājamā mašīna, ūdenssildītājs. Visur ir kaut kādi elektroniski indikatori un regulatori. Mājas aparatūra ir pilna ar elektroniku. Tā ir pusvadītāju pārveidotāju darbības joma. Ja runājam vispārināti, tad pusi no visas Latvijas enerģijas iztērē maiņstrāvas elektrodzinēji, tie, kas kaut ko griež – ventilatorus, sūkņus, darbmašīnas, vienalga ko, arī ražotnēs, par kurām mēs sakām, ka tās neko neražo, bet tā jau tas nav. Ja mēs būtu uzlikuši regulatorus visiem motoriem, jo pamatu pamats ir elektrodzinēju ātrumu regulēšana ar dažādām ļoti ekonomiskām metodēm, tad Latvijai nevajadzētu pirkt enerģiju no Krievijas, Igaunijas un Lietuvas, pietiktu ar to, ko paši saražojam. Mēs ieekonomētu 30–40% no elektroenerģijas, bet, tā kā mēs to nemākam, tad pērkam un maksājam.

Tātad, viss kas griežas un kust un kur vadīšanai nepieciešama elektronika, ir spēka elektronika. Ja XX gadsimtā pietiekami labi attīstījās vājstrāvas elektronika, mikročipi un datori, tad XXI gadsimtu uzskata par spēka elektronikas gadsimtu.

– Mūsu laikā visa pasaule virzās uz decentralizētu elektroenerģijas ražošanu. Līdzās lielajiem elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto fosīlo kurināmo, kā naftu, gāzi, līdzās atomelektrostacijām tiek veicināta decentralizēta elektroenerģijas ražošana – vēja ģeneratori, degvielas šūnas, koģenerācijas stacijas, mazās hidroelektrostacijas. Tiek ražota elektrība un no visām pusēm pumpēta iekšā tīklā. Tīkls var pārvērsties par haosu, tādēļ kādam tajā ir jāuztur kārtība. Šie kārtības uzturētāji ir spēka elektronikas pārveidotāji, kas rūpējas par kvalitāti visā sistēmā. Cilvēks jau ir komforta mīlētājs, viņš gribēs, lai enerģija viņam būtu pieejama vienmēr. Šodien nav nekāda problēma katrai mājsaimniecei uzlikt uz savas mājas jumta saules bateriju vai zemniekam uz pakalniņa uzsliet vēja ģeneratoru, ražot sev enerģiju un lieko atdot tīklā, bet viņš taču gribēs savā mājā elektrību arī tad, kad nepūš vējš un nespīd saule. Rodas situācijas, kad ir simtiem un tūkstošiem elektroenerģijas ražotāju, kuri to nevar ražot nepārtraukti. Kā tādos apstākļos nodrošināt kvalitāti un kvantitāti – tas ir viens no galvenajiem uzdevumiem lielākajam Eiropas pētniecības projektam EU DEEP, kurā kopā ar Latvenergo piedalās Rīgas Tehniskā universitāte. Mēs šajā projektā, kas domāts uz 5 gadiem ar 30 miljonu EUR kopējo apjomu, iesaistījāmies pirms gada un kopš šī gada sākuma ļoti aktīvi pētam, kā tādai lielai elektrokompānijai kā Latvenergo jāuzvedas situācijā, kad rodas ļoti daudz elektroenerģijas ražotāju. Tā kā tas ir Eiropas projekts, tad mūsu pētniecības augļi ir vienlīdz svarīgi visai Eiropas pētniecības telpai, arī Spānijas, Francijas, Vācijas lielajām elektroapgādes firmām.

– Konferences organizētāja ir Eiropas Spēka elektronikas asociācija EPE. 1980. gadu beigās Budapeštā apvienojās galvenokārt Viduseiropas valstis un rīkoja konferences. Vēlāk tās kooperējās ar Eiropas Spēka elektronikas un kustības asociāciju. Konference Rīgā ir ne tikai pirmā Baltijas valstīs, bet faktiski arī pirmā tik tālu Eiropas ziemeļos. Šīs konferences organizētāji ir Rīgas Tehniskā universitāte, Tallinas Tehniskā universitāte, Kauņas Tehnoloģijas universitāte, Viļņas Ģedimina Tehniskā universitāte un Latvijas Zinātņu akadēmija. Atsaucība bija ļoti liela, no Latvijas pieteikti 45 referāti, no Igaunijas un Lietuvas pa 20, tātad no Baltijas valstīm vien uzstāsies 80 zinātnieki. Kopā esam saņēmuši 550 referātu pieteikumus.

Runājot par Latviju, protams, vispirms gribu minēt Rīgas Tehnisko universitāti, kura ar referātiem piedalās vairākās konferences sadaļās. Elektroapgādes pētījumi tiek veikti RTU Enerģētikas institūtā profesora A. Sauhata vadībā. Profesors A. Sauhats ir viens no vadošajiem pētniekiem Baltijā un piedalās jaunajā Eiropas Savienības projektā. Elektropiedziņas jautājumus pēta RTU Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūtā (prof. J. Greivulis, L. Ribickis, I. Raņķis). Konferencē pārstāvēta Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūta Elektrofizikālo procesu modelēšanās laboratorija (Dr.habil.sc.ing. V. Pugačovs un Dr.habil.sc.ing. Z. Sīka) un Energoelektronikas laboratorija (Dr.habil.sc.ing. J. Stabulnieks).

Vēl konferencē piedalīsies RTU Elektronikas un telekomunikāciju fakultāte, RTU Transporta fakultāte, Jūras akadēmija, LU Cietvielu fizikas institūts. Šī plašā pārstāvniecība liecina par konferences tematikas plašumu un aktualitāti. Latvijas zinātniekiem ir ko pastāstīt pasaulei, lai tā saprastu, ka te nav nekāds Sūnu ciems.

– Tas ir jautājums, ko es gribētu īpaši akcentēt. Konferences laikā darbosies izstāde, kurā elektroenerģētiskās, elektrotehniskās, elektroniskās firmas vēl līdz jūnijam var pieteikt savu līdzdalību. Informāciju par to var iegūt mūsu interneta mājaslapā. Tā ir vienreizēja izdevība iepazīstināt ar sevi 700 vadošos pasaules zinātniekus, nodibināt personiskos kontaktus, jo sadarbība visbiežāk sākas ar personiskiem kontaktiem. ±paši svarīgi tas ir jaunajiem zinātniekiem, doktorantiem. Ne velti Eiropas Savienības 6. ietvarprogramma ir piešķīrusi ievērojamu summu jauno zinātnieku atbalstam, lai viņi varētu samaksāt konferences dalības maksu un piedalīties tiešām ietekmīgajā pasaules zinātnieku forumā. Savukārt firmas var iepazīties ar jaunām izstrādnēm, jauniem produktiem, uzsākt jaunu ražošanu, inovācijas.

– Iesūtīto referātu skaits tiešām ir milzīgs – 550. Katru dienu ir paredzēta viena tā saucamā atslēgas runa, ar kuru uzstājas absolūts līderis savā nozarē pasaulē un iepazīstina ar pašām jaunākajām tendencēm. Tādas runas ir paredzētas piecas. Pārējie referāti ir vai nu mutiski, vai posterreferāti, kas notiek dialoga formā. Visus referātus pavairos CD ROM formā un arī drukās uz papīra, jo tāda ir Pasaules Inženieru elektroniķu asociācijas (IEEE) vēlme. Šajā asociācijā ir aptuveni 100 000 biedru, visi, kam ir elektrotehnikas vai elektronikas inženiera diploms vai kāds zinātniskais grāds, arī datorzinātņu pārstāvji. Tādējādi Eiropas 11. Energoelektronikas un kustības vadības konferences auditorija kļūst ārkārtīgi plaša.

EPE-PEMC ’04 mājas lapa: http://www.rtu.lv/epe-pemc2004
tālr.: 7089415, fakss: 7820094
E-pasts: epe-pemc2004@rtu.lv

1. Jaudīgi energoelektronikas pārveidotāji
2. Pusvadītāju ierīces un pasīvie elementi
3. Energoelektronikas pārveidotāju vadība
4. Elektroiekārtu elektromagnētiskā savietojamība
5. Energoelektronisko sistēmu pielietojums
6. Energoelektronikas iekārtas elektroenerģijas ražošanā, pārvadē un sadalē
7. Atjaunojamās un atkritumu pārstrādes energosistēmas
8. Elektriskā piedziņa transportā
9. Energoelektronika autonomos braucamrīkos
10. Mērīšanas un novērošanas iekārtas
11. Elektriskās mašīnas un pārvietošanas mehānismi
12. Elektroapgāde
13. Kustības vadības iekārtas un roboti
14. Mehatronikas sistēmas
15. Industriālās piedziņas sistēmas
16. Izglītība un apmācība elektroenerģētikā

Apakštēmu saraksts ir redzams EPE-PEMC ’04 mājas lapā: http://www.rtu.lv/epe-pemc2004/

Zinātnes elitārās vērtības ir jāprot "pārtulkot" un "pārdot"

Zinātnes un sabiedrības attiecības Latvijā ir viena no tēmām, par kuru paši zinātnieki, varbūt izņemot humanitārās un sociālās sfēras pārstāvjus, runā pavisam maz. Taču reizēm der skats no malas: kā zinātniekus, viņu sacerētās stratēģijas uztver citi, kādas pārdomas raisa zinātnes stāvoklis Latvijā, kā iegūt sabiedrības uzticību racionālisma vērtībām. Īpaši nozīmīgs ir tas, ko par situāciju domā jaunākā paaudze, – cilvēki, kuru rokās ir Latvijas nākotne. Tie ir augstskolu studenti.

Profesore Maija Kūle 2003. gada rudens semestrī aicināja Latvijas Universitātes Filozofijas nodaļas maģistra studiju programmas studentus iedziļināties dažādos Latvijas valsts attīstības programmatiskajos dokumentos, tajā skaitā jomās, kas attiecas uz izglītību, kultūrpolitiku, sabiedrības integrāciju, zinātni. Studentiem bija iespēja tikties ar ministriju pārstāvjiem, ierēdņiem, ekspertiem un pārrunāt savus iespaidus. Apspriežot jautājumu par zinātnes situāciju Latvijā, profesore un studenti 2003. gada decembrī tikās ar LZA korespondētājlocekli J. Kristapsonu. Studiju kursā "Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas" studenti pētīja un vērtēja programmas no sava – filozofiskā viedokļa, kuru gala rezultātā rezumēja esejās. Prof. Maija Kūle laipni piedāvāja "Zinātnes Vēstnesim" iespēju iepazīties ar studentu rezumējumiem par to, kāda, viņuprāt, ir situācija Latvijas zinātnē un ko varētu darīt, lai situāciju mainītu uz labo pusi.

Vārds studentiem…

Ieva Plūme

Vēlos teikt, ka zinātne ir "angažēta", tomēr tā nevar un tai nevajadzētu vienmēr un visos gadījumos "pārdoties par katru cenu". Šāds apgalvojums skan samērā normatīvi un liek domāt par ētisko izvēli – par atbildību un tām sekām, kādas var radīt tikai uz pielietojamu rezultātu orientēta un tehnisko izmantojamību koncentrēta zinātne. Esmu par to, ka zinātne nodarbojas ne tikai ar izzinošo funkciju – atbild uz jautājumu "kas", ne tikai ar pielietojamo uzdevumu – atbild uz jautājumu "kā to izmantot", bet arī mēģina apsvērt cēloņus – atbildēt uz jautājumu "kāpēc". Tādā veidā, iespējams, varētu mazināt to zinātnes "angažētību", kas atsevišķo gadījumos nebūtu vēlama. Tā ir medaļas viena puse. Bet ir arī otra, proti, ja zinātne tiecas pastāvēt un šo jomu pārstāvošie speciālisti mēģina veicināt tās izaugsmi un attīstību, bet viss atduras pret politisko un ekonomisko "negribēšanu", kas izpaužas gan finanšu niecīgajā piešķīrumā, gan kompleksas stratēģijas un darbības taktikas neizstrādāšanā, tad jājautā – ko tad citu darīt, ja nebūt angažētam? Tāda, manuprāt, ir Latvijas situācija. Plašsaziņas līdzekļos izskanējusi doma, ka šobrīd Latvija vairāk ir citu valstu zinātnisko un tehnoloģisko atklājumu patērētāja, ne tik daudz to radītāja. Rietumu valstīs zinātne tiek uzturēta gan no nodokļu maksātāju maciņiem, gan no privātā sektora resursiem un šis atbalsts zinātnei ir krietni vien apjomīgāks nekā mūsu valstī. Turklāt nav šaubu, ka arī Rietumeiropas. Amerikas un attīstīto Āzijas valstu sakarā varam runāt par izcilo zinātnes spēju padarīt sevi par labi pieprasītu preci, kas kalpo kā pamats turpmākai zinātnes attīstībai. "Kas notiek Latvijā?" – jājautā gluži kā pazīstamā televīzijas raidījuma vadītājam. Vai pietrūkst politiskās gribas, vai trūkst ekonomiskās varēšanas, vai nav pietiekami labi attīstīts zinātnes menedžmenta tīkls? Varbūt zinātnes panīkuma cēlonis ir visu šo nosacījumu kopsakars?

Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam nācās interneta labirintos mazliet pameklēt, jo Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā, kurā vadlīniju projektam būtu jāatrodas, šis dokuments nav publicēts. Tas galu galā arī liecina par pastāvošās kārtības superideoloģizāciju – to, ko izstrādājusi iepriekšējā valdība, neaplūkojam, neizskatām, nevērtējam, bet vienkārši un nesatricināmi izmetam.

Nedaudz vēlos komentēt vadlīniju saturisko pusi, jo strukturālais sadalījums, manuprāt, komentārus neprasa – dokuments sadalīts atbilstošos punktos un apakšpunktos, kuros tiek atrunāti praktiskie uzdevumi un priekšlikumi to risināšanai. Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijās 2002.–2010. gadam ir definēts šī projekta stratēģiskais mērķis un tas ir – pilnveidot augstāko izglītību, zinātni un tehnoloģijas kā pilsoniskās sabiedrības, ekonomikas un kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu. Lai to veiktu, tiek izvirzīti galvenie uzdevumi: nostiprināt universitāšu lomu augstākās izglītības un zinātnes attīstībā, atjaunot zinātnes potenciālu un attīstīt pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā. Par svarīgu uzdevumu tiek izvirzīti rezultatīvie un resursu kvantitatīvie indikatori, kas sasniedzami 2010. gadā – doktorantu skaits 4500, profesoru skaits 1000, pētniecībā aktīvi strādājošo zinātņu doktoru skaits 5000 un pētniecībā nodarbināto cilvēku skaits 12 000. Savukārt valsts budžeta dotācijas apjomam zinātnei un pētniecībai jāsasniedz 1% no iekšzemes kopprodukta. Infrastruktūras jomā ir plānots izveidot zinātnes un tehnoloģiju parku, kā arī modernizēt augstskolu un institūtu infrastruktūru. Izstrādātajos rīcības priekšlikumos uzsvērta cilvēkresursu attīstība un sociālais nodrošinājums, ar ko tiek saprasta studentu skaita palielināšana, studiju internacionalizācija, paredzot papildus valsts budžeta finansējumu starptautiskajās studentu apmaiņas programmās. Svarīgs apstāklis zinātnes potenciāla atjaunotnei ir doktorantu skaita palielināšana, kā arī doktorantūras centru izveidošana, grantu apjomu un skaita paplašināšana, doktorantūras studiju internacionalizācija, paredzot grantu sistēmu, kas nodrošina vismaz pusgadu ilgu stažēšanos ārzemēs vienu reizi doktorantūras studiju laikā. Interesants priekšlikums ir pagarināt doktora studiju laiku līdz četriem gadiem un izveidot pēcdoktorantūras atbalsta programmu, radot ar konkurētspējīgu atalgojumu nodrošinātas darba vietas 3–5 gadu periodam doktorantūras studiju programmu sekmīgajiem absolventiem. Savukārt atjaunināt akadēmisko personālu ir paredzēts, palīdzot celt kvalifikāciju esošajam personālam, sakārtot atalgojuma sistēmu un veidojot pensionēto zinātnieku un akadēmiskā personāla sociālā atbalsta fondu. ±paši svarīga ir akadēmiskā personāla kvalifikācijas celšanas grantu sistēma, kas konkursa kārtībā dotu iespēju reizi sešos gados pretendēt uz finansiālu atbalstu pusgadu ilgam stažēšanās periodam ārzemēs. Turklāt stimulēt akadēmiskā personāla attīstību varētu ar viesprofesoru piesaistīšanu. Studiju kvalitātes un efektivitātes celšanā vadlīnijas paredz reorganizēt studiju procesu, lai sagatavotu absolventus brīvai darbaspēka kustībai ES, palielināt pētniecības īpatsvaru studijās, izveidot vienotu studiju kvalitātes vadības sistēmu, kas nodrošina to atzīšanu un konkurētspēju Eiropas izglītības telpā, intensificēt studijas, palielināt to efektivitāti un novērst studiju programmu sadrumstalotību un dublēšanos. Pētījumu attīstības un praktisko pielietojumu jomā plānots iekļaut zinātnes un zinātņietilpīgo tehnoloģiju attīstību kā prioritāti Nacionālajā attīstības plānā, ar valsts budžeta līdzfinansējuma palīdzību stimulēt līdzdalību starptautiskajās pētījumu programmās, izveidot valsts nozīmes pētījumu programmas zinātnes nozarēs, kur ir perspektīvas tos izmantot jauno vai augsto tehnoloģiju uzņēmumos, kā arī nozarēs, kurām ir unikāla loma nacionālās kultūras saglabāšanā un sabiedrības attīstībā. Pie perspektīvām nozarēm tiek pieskaitītas informācijas tehnoloģijas, organiskā sintēze, biomedicīna, materiālzinātnes, meža zinātne, koksnes tehnoloģijas un letonika kā kultūras saglabāšanai nozīmīga nozare (latviešu valodas, kultūras un vēstures izpēte). Vadlīniju pēdējā punktā minēta augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju ieviešanas regulējošo likumu un administratīvās pārvaldes pilnveidošana. Tāpēc ir jāizstrādā likums "Par universitāti", jāsaskaņo Augstskolu likuma, likuma "Par zinātnisko darbību" un citu likumu normas attiecībā uz valsts nozīmes pētījumu centriem, zinātnisko institūtu juridisko statusu, īpašuma jautājumiem un uzņēmējdarbību.

Tāds īsumā ir augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīniju apskats. Ar šī dokumenta starpniecību varam precīzi definēt tās problēmas, kas skar mūsu zinātni vissāpīgāk – finanšu trūkums, jauno zinātnieku mazais skaits, līdz ar to konkurētspējas pazemināšanās, infrastruktūras nolietošanās, studiju kvalitātes zemais līmenis, likumdošanas nesakārtotība. Žēl, ka vadlīnijām ir tikai projekta statuss un šobrīd tas nav juridisks dokuments, un tas nozīmē, ka zinātnē izmaiņas tik drīz nav gaidāmas. Vēlos vērst uzmanību vēl uz kādu zinātnes stratēģijas aspektu. Manā skatījumā, vadlīnijas ir uzskatāms zinātnes mēģinājums būt vienlaicīgi gan angažētai, gan arī saglabāt kādu neatkarības devu. Iespējams, tas varētu būt viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas realizējams zinātnes un tehnoloģiju attīstībā.

Lai gan grūtību ir daudz un problēmu risināšana nebūs viegla, tomēr apbrīnojama ir joprojām strādājošo pētnieku neatlaidība, patriotisms un tā mīlestība, kuru viņi velta zinātnei, neskatoties ne uz nicinošo sabiedrības nostāju, ne arī uz zemo atlīdzību par savu darbu.

Sanda Zeme. Filoz. maģ. 1. kurss

Izlasot J. Kristapsona referātu "Pētniecība Baltijā. Pārskats par laiku pēc 1990. gada", redzams, ka Latvijā situācija zinātnes laukā ir visai neiepriecinoša – gan vismazākais valsts finansējums, gan viszemākie rādītāji (gan zinātnisko publikāciju skaits, gan citēto publikāciju, patentu pieteikumu skaits). Atbildot uz jautājumu, kādēļ Latvija tik ļoti atpaliek no abām kaimiņvalstīm – īpaši no Igaunijas, J. Kristapsons uzsver tieši saistību starp finansējumu un pētījumu iznākumu nevis potenciāla trūkumu. Ļoti zemā finansējuma dēļ nevar tikt izstrādāti tikpat daudz pētījumu kā citās valstīs, tāpat patentēšana katram atsevišķam izgudrotājam vai mazam uzņēmumam, ja to neatbalsta valsts, ir gandrīz neiespējama. Arī intensīvu starptautisku kontaktu trūkums un politiķu neieinteresētība zinātnes politikas izstrādāšanā kavē zinātnes attīstību valstī. Pirms 15 gadiem izveidotā Zinātnieku savienība arī zaudējusi to nozīmi, kāda tai bija tās darbības sākuma. Aktīvākie no savienības esot iesaistījušies politikā, atsakoties no darbības zinātnes laukā, turpretim jaunajiem zinātniekiem bieži nemaz nerodas iespēja strādāt izvēlētajā nozarē, bet, ja darba vieta tiek atrasta, tad jaunais zinātnieks netiek nodrošināts ar pienācīgu atalgojumu. Kādas var būt nākotnes prognozes pēc tik pesimistiska pārskata? J. Kristapsons, protams, piemin ES, ar kuru saistoties cerība piekļūt līdzekļiem, kuru tik ļoti trūkst, un sagaidīt valdības nostājas maiņu, jo iestājoties Es būs jāpievienojas attiecīgiem pētniecības attīstības normatīviem.

Bet kāda ir zinātnes politika šobrīd – vēl neesot ES? Kas ir nepieciešams, lai situācija zinātnes laukā uzlabotos, tiek aprakstīts projektā "Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam".

Izlasot dokumentu, varētu rasties priekšstats, ka zinātne un augstāka izglītība ir valsts prioritātes. Šeit tiek smalki aprakstīts, kas jādara, lai atjaunotu zinātnes potenciālu, izvirzīti uzdevumi, lai pilnveidotu augstāko izglītību, zinātni un tehnoloģijas kā pilsoniskās sabiedrības, kultūras un ekonomikas ilgtermiņa attīstības plānu, bet diemžēl pēc diviem gadiem, kopš šis dokuments tapis, nekas jūtami nav mainījies. Tādēļ būtu interesanti uzzināt, kā valdība ir iecerējusi līdz 2010. gadam palielināt doktorantu skaitu līdz 4500, profesoru skaitu līdz 1000, pētniecībā nodarbināto līdz 1200., kā nodrošināt doktorantus ar darbu vismaz uz 3–5 gadiem, izveidot universitātes par galvenajiem zinātnes centriem, mazināt disproporciju reģionu attīstībā utt., ja vēl aizvien netiek izpildīts viens no galvenajiem uzdevumiem – palielināt valsts finansējumu?

Viens no valsti raksturojošiem elementiem ir tās izglītība un zinātne. Tas, kā šīs valsts zinātnieki un citi izglītotie speciālisti pārstāv savu valsti plašākās starpvalstu organizācijās, dažādās konferencēs, sniedz priekšstatu par konkrētās valsts attieksmi pret tik svarīgi sfēru kā izglītība, kas ir katras valsts nākotne. Valsts var būt maza, tomēr tās tēlu var lieliski celt zinātnieki un citi izglītoti eksperti.

Latvijā jau izsenis ir bijuši slaveni zinātnieki dažādu eksakto zinātņu jomā, kā piemēram medicīnā, mikrobioloģijā, fizikā utt. Valstīs, kas savu neatkarību ir ieguvušas nesen, ir diezgan grūti iedalīt finansiālos līdzekļus tādām sfērām kā izglītība un zinātne. Cilvēkos valda tāda kā skepse un aizspriedumi par to, ka vajadzētu vairāk finanses investēt šajās sfērās. Mūsdienu Latvijā daudzmaz šī fāze ir pārvarēta, lai gan tik un tā nauda tiek pārlieku maz "dota" šīm sfērām, tomēr ir iestājusies atkal cita fāze – pārlieku daudz tiek akcentēta kāda viena konkrēta sfēra, kā, piemēram, informātika. Nenoliedzami tas ir ļoti svarīgi, tomēr, izdalot kādu vienu sfēru, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo bieži vien tad tiek aizmirstas citas tik pat svarīgas zinātnes un izglītības jomas.

Ir izveidota Latvijas Republikas Zinātnes attīstības nacionālā koncepcija (1998.), kura sniedz konkrētu esošās situācijas izklāstu, kā arī sniedz ieteikumus, ko nākotnē vajadzētu darīt. Kā viens ļoti būtisks faktors jāatzīmē operatīva dialoga trūkums starp zinātnes, izglītības darbiniekiem un valdību. Šis trūkums manuprāt ir viens no galvenajiem, no kura savukārt izriet pārējie trūkumi, kā piemēram, nepietiekošs finansējums zinātnes un izglītības sfērām, sabiedrības neieinteresētība un "aukstums" pret šīm sfērām, spēcīgāko un gudrāko ekspertu aizplūšana uz ārzemēm, kur to projekti tiek finansēti un attīstīti, pamatīgākas un saskaņotas izglītības sistēmas trūkums – nav saskaņota vidusskolu un augstskolu mācību programma utt., nav saskaņotas tādas lietas kā augstākā izglītība un valstī nepieciešamo speciālistu vakances. Līdz ar to rodas situācija, ka vienā sfērā speciālistu ir pa daudz, savukārt citā to vispār nav. Te varētu saukt daudzus šādus trūkumus.

Ir jau apsveicami, ka latviešu zinātnieki cītīgi meklē sponsorus ārzemēs, tādējādi veicinot savas valsts atpazīstamību, bet vienlaikus ar šo sponsoru meklēšanu notiek spēcīgāko prātu aizplūšama uz ārzemēm, turklāt tas nedara godu Latvijai, ka tā nespēj finansēt savus zinātniekus. Iepriekš nosauktajā koncepcijā atzīmēts, ka "Latvijas zinātnieki nepārtraukti meklē iespējas un visumā veiksmīgi piesaista līdzekļus no starptautiskiem zinātnes fondiem, aktīvi piedalās kopprojektos ar Eiropas Savienības valstu pētniekiem". Saprotams, ka Latvija arī nevarēs sniegt materiālu atbalstu visiem projektiem, jo daži šie projekti var būt pietiekoši specifiski, kuri šādu atbalstu var dabūt tikai konkrētos izpētes centros utt. Un var būt arī tā, ka ārzemēs šādiem projektiem, kurus ir veidojušas "svaigas asinis", var būt lieli panākumi. Eiropā ir apstiprinājies fakts, ka tās zinātniekiem ļoti pietrūkst "jaunu asiņu", šādas asinis nāk galvenokārt no Austrumeiropas ar spēcīgām un spožām idejām. Šinī gadījumā Latvija varētu lieliski izmantot šo faktu, gan ar noteikumu – vairāk saistīt šos zinātniekus pie sevis, ar finansiālu atbalstu, kā arī ar morālu atbalstu no valdības un visas sabiedrības puses utt. Nedaudz atkāpjoties – Latvijā nav iegājies izteikt cilvēcisku, morālu atbalstu, jo arī tas ļoti svarīgi, tieši šiem cilvēkiem, kas to visu veic. Ir labi saņemt naudu, bet ja tev to pasviež kā sunim apgrauztu kaulu, tad arī tas nesagādā nekādu lielo prieku.

Ir atzīmēta zinātnieku un augstskolu pasniedzēju (te gan varētu atzīmēt, ka arī vidējās mācību iestādēs notiek tas pats) vecuma struktūra – vidējais vecums saglabā izteiktu tendenci paaugstināties. Līdz ar to nāk klāt vēl viens trūkums – sāk trūkt mācību spēki un speciālisti. Līdz ar to par konkrētām tēmām netiek rakstīti zinātniski darbi, kā, piemēram, Latvijas vēsturē mūsdienās notiek intensīva 20. gs. vēstures pētīšana, bet tajā pat laikā par viduslaikiem un jaunajiem laikiem tik pat kā neiznāk vairāk neviens pētījums.

Līdzās vēl viens punkts – kvalitatīvas aparatūras trūkums augstskolās un zinātniskajās iestādēs, te gan jānorāda, ka līdzīgs stāvoklis ir arī skolās. Tas neļauj pasniedzējiem atbilstoši strādāt un studentiem traucē kvalitatīvi uztvert stāstīto, ja nepieciešams lekciju materiālu ilustrēt ar diapozitīviem, atskaņot mūziku utt. Rodas situācija, ka pasniedzēji sāk strādāt vairs ne ar tik lielu atdevi. Tam seko fakts, ka studenti, nepieņemdami šādu pasniegšanas metodi, pielāgojas pasniedzējiem – ja haltūrē, tad haltūrē abi, gan pasniedzējs, gan students. Protams, tas nenozīmē, ka visi tā dara un tomēr – tāda ir mūsdienu situācija.

Trešajā punktā par Latvijas prioritārajiem virzieniem sadarbībā ar Eiropas Savienību ir norādīti dažādi virzieni, tomēr ir vērojama tendence, ka netiek izdalīts virziens humanitāro zinātņu jomā, kā arī pie ekoloģijas un vides aizsardzības virziena nemin kultūrvēsturisko faktoru. Galu galā saglabājot vidi, saudzējot ekoloģiju, rūpējoties par apkārtējo vidi, mēs mainām un ietekmējam vēstures gaitā veidojušos kultūrvēsturiskos objektus. Turklāt kāpēc gan, sadarbojoties ar Eiropas Savienības dažādiem zinātniskiem institūtiem, fondiem, valstīm utt., iegūstot no viņiem jaunu pieredzi, mēs to negribam izmantot savas vēstures un kultūras saglabāšanai? Jo Eiropā jau ļoti daudz kas ir zudis no tā, ko mēs varētu saglābt ar viņu zināšanām un finansiālu atbalstu. Piemēram, mēs baidāmies pārdot ieinteresētām personām no ārzemēm muižas un pilis, ar domu – sazin ko viņi vēl izdarīs, bet tajā pat laikā tā pils iet bojā – laika un galvenokārt mūsu pašu cilvēku vainas dēļ. Konkrēts piemērs – Plāteru pils Krāslavā, bija pircējs, bet tagad pils vienkārši lēnām grūst kopā.

Ir ļoti daudz strīdīgu jautājumu; pamatuzdevums, ko vajadzētu izdarīt vispirms, – vienoties par kādu kopsaucēju, uzklausīt visas ieinteresētās puses: skolas, augstskolas, zinātniekus, izglītības sistēmas veidotājus, dažādus sabiedrības ekspertus utt un valdības pārstāvjus un vienreiz vienoties, kas mums trūkst, ko nevajag, bez kā mēs varam iztikt, kas mums pietrūkst katastrofāli utt., nevis raustīt nelielo finansu deķīti uz visām pusēm un neiegūt neko.

Man nozaguši metro...

Toms Ķencis. Filoz. maģ. 1. kurss

Zinātņu akadēmijas apmeklējums man sagādāja vilšanos. Vīlos Latvijas zinātniekos, jo līdz šim nesaprātīgi biju ticējis, ka zinātnē valda sava veida godīgums – zinātnieki neizmanto savu autoritāti un nemelo sabiedrībai, vismaz attiecībā uz nozīmīgām lietām. Tagad izrādījās, ka tā vietā, lai saglabātu savu godu, LZA pārstāvji astoņdesmito gadu beigās man ir, vienkārši sakot, nozaguši metro – pārspīlējot tā iespējamās negatīvās sekas. Līdz ar to viņus lielā mērā var vainot sastrēgumos un gaisa piesārņojumā Rīgā, nemaz nerunājot par fiziskajām un psiholoģiskajām, arī finansiālajām sekām, ko katru dienu nodara metro trūkums. Kādēļ pēc šādā akta Latvijas zinātnieki var prasīt, lai tos ciena un respektē? Pirms vairāk kā 80 gadiem Makss Vēbers teica: "Godājamie klātesošie! "Personība" zinātnē ir kalpošana tikai un vienīgi lietai." Tas ir ideāls, kuru Latvijas zinātnieki acīmredzot kļūdaini ir attiecinājuši uz sevi (un nekaunas to atzīt…). Jau viņi uzurpēja patiesību politikas vārdā toreiz, tad kādēļ tagad sūdzas par politiķu attieksmi pret sevi?!? Protams, mēs zinām par varas un zināšanu saikni, it īpaši attiecībā uz institucionalizētām zināšanām, bet tāpat – kaut kā sāji bija klausīties.

Es domāju, ka tālāk mēs varētu atkāpties no iezīmētajām zinātnes un ētikas attiecībām Latvijā pirms 15 gadiem, un pievērsties zinātnes stāvoklim mūsdienās. Nepietiekams finansējums, protams, ir aktuālākā problēma, vienīgi paliek jautājums, kādēļ neviens pret to neprotestē, ar protestiem es šeit domāju nevis pasūdzēšanos studentiem vai biklas iebildes, bet skandālus gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Nemēģināšu šeit atbildēt uz jautājumu, vai un kāpēc ir vajadzīga zinātne, bet pāriešu pie dokumenta – projekta "Augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju attīstības vadlīnijas 2002.–2010. gadam". Dokumentā minētais stratēģiskais mērķis – "Pilnveidot augstāko izglītību, zinātni un tehnoloģijas kā pilsoniskās sabiedrības, ekonomikas un kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu" – man likās ņemts no mistikas vai demagoģijas apgabala. Pamatā šādas aizdomas rosināja nejēdzīgi izmantotais termins "tehnoloģijas". Kādas tehnoloģijas un ko tas vispār nozīmē? Analīzes gaitā mēs varētu teikumu sadalīt atbilstoši tā saturam, t. i. aplūkot tajā minētos priekšmetus atsevišķi. Tātad tie būtu deviņi izteikumi:

1. Pilnveidot augstāko izglītību kā pilsoniskās sabiedrības ilgtermiņa attīstības pamatu.

2. Pilnveidot augstāko izglītību kā ekonomikas ilgtermiņa attīstības pamatu.

3. Pilnveidot augstāko izglītību kā kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu.

4. Pilnveidot zinātni kā pilsoniskās sabiedrības ilgtermiņa attīstības pamatu.

5. Pilnveidot zinātni kā ekonomikas ilgtermiņa attīstības pamatu.

6. Pilnveidot zinātni kā kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu.

7. Pilnveidot tehnoloģijas kā pilsoniskās sabiedrības ilgtermiņa attīstības pamatu.

8. Pilnveidot tehnoloģijas kā ekonomikas ilgtermiņa attīstības pamatu.

9. Pilnveidot tehnoloģijas kā kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu.

Pirmie trīs izteikumi šķiet pareizi, 4. līdz 6. ir mūsu apskata temats, un pēdējie trīs izpelnās izbrīnu, katrā ziņā 7. un 9. prasa aplūkojumu. Kas tās par tehnoloģijām (tehnisku līdzekļu kopumu?), kas varētu kalpot par pilsoniskās sabiedrības un kultūras ilgtermiņa attīstības pamatu?!? Manuprāt, šim izteikumam ir iespējama tikai klaji spekulatīva un ar realitāti nesaistīta nozīme, ja tāda vispār ir.

Trīs iegūtie teikumi par zinātni. Pēdējais, manuprāt nav saprotams, jo – kas tad ir kultūra? Kas ir tā zinātne, kas attīstītu šo kultūru? Un kāds zinātnei sakars ar pilsonisko sabiedrību? Laikam šeit ir iezagusies demagoģija. radot šādus savādus jēgveidojumus.

Pirmais no galvenajiem uzdevumiem – "Nostiprināt universitāšu vadošu lomu augstākās izglītības un zinātnes attīstībā" – liekas, ka ir dīvainās attiecībās ar tā tālāko izvērsumu, kur viens no punktiem ir "sagatavot profesionāļus darba tirgum". Vai šeit LZA būtu domāta kā darba tirgus?

Nākamais – 1.2. punkts – "Atjaunot zinātnes potenciālu un attīstīt pētījumus inovatīvo tehnoloģiju jomā" – izvēršas pavisam nesakarīgi tādos punktos kā:

– "izveidot jaunas, zinātnē balstītas un augstu pievienoto vērtību radošas ražošanas nozares" – valsts diez vai veido ražošanas nozares, tad vēl – kas ir radošas ražošanas nozares (jebkura ražošana rada kaut ko).

– "saglabāt un vairot tautas kultūras mantojumu" – vairot mantojumu, tas, protams, skan labi, tikai tā ir kultūras kompetence, un kāds tam sakars ar pētījumiem inovatīvo tehnoloģiju jomā?

– "radīt vidi un nosacījumus inovatīvai uzņēmējdarbībai" – šeit būtu domāta politekonomija kā zinātne? Vai beznodokļu zona LZA telpās? Vai kā?

– "integrēt zinātniskos pētījumus, augstāko izglītību un modernās tehnoloģijas vienotā inovatīvās darbības vidē." Kas tā par vidi? Šinī punktā, tāpat kā visā sadaļā, valda kāds parazītvārds – ‘inovatīvs’, kurš izraisa neuzticību dokumenta jēgai.

Otrais punkts man atgādina O. Hakslija vai kāda cita utopiju aprakstītāja darbus. Bet punkts, kā saprotams, ir rakstīts jābūtības formā. Nākamais savādais punkts ir 3.3 – par praktisko pielietojumu. Tajā atkal parazitē inovācijas kā pašvērtība un valda savāds valodas veidojums – "zinātņietilpīgas tehnoloģijas". Ko parazītvārdi dara tekstam, minēju jau iepriekš. Tālāk, aplūkojot punktu pa punktam, mēs atkal sastopamies ar savādiem spriedumiem, piemēram, vienīgā nozare, kura ir pelnījusi valsts nozīmes pētījumu programmu, jo tai ir unikāla loma nacionālās kultūras saglabāšanā un sabiedrības attīstībā, ir "letonika – latviešu valoda, kultūra un vēsture". Izlasām teikumu un atrodam kārtējo bezjēgu. Pirmkārt, kas par nozari ir letonika, ja tā ir tālāk minēto trīs pētījumu lauku summa, tad varam izdalīt šādus izteikumus:

1. Latviešu valodas filoloģijai (t. i. latviešu valodai kā zinātnes nozarei) ir unikāla loma nacionālās kultūras saglabāšanā un sabiedrības attīstībā.

2. Kultūroloģijai ir unikāla loma nacionālās kultūras saglabāšanā un sabiedrības attīstībā. Vēstures zinātnei ir unikāla loma nacionālās kultūras saglabāšanā un sabiedrības attīstībā.

Vai neskan īpatnēji? Domāju, ka ar bezjēgas konstatāciju pietiek, lai raksturotu šo dokumenta daļu. Ja arī izdodas atrast šeit kādu jēgu, tad var padomāt par pārējo, tekstā nepieminēto nozaru likteni. Piemēram – filozofijas.

Punkts 3.4. lasītājus satriec ar šādiem vārdu salikumiem/izteicieniem: "veselības attīstības vajadzības", "inovāciju inkubatori" un "izstrādāt valsts investīciju programmu.. studentu klubu attīstībai".

Summa – dokumentu daļēji veido grūti izprotamu (tā autora valodas dotības, šķiet, ka nav piemērotas tik svarīgam darbam) un/vai bezjēdzīgu vārdu virknējumu kopums. Ko lai tur vēl piebilst? Kur nonāks zinātne, ja tās vadlīnijas ir šādas?!?

Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) ir parakstījusi 28 sadarbības līgumus un/vai memorandus (sk. sarakstu) ar dažādu valstu zinātniskām organizācijām, galvenokārt zinātņu akadēmijām, kuros parasti paredzēta zinātnieku apmaiņa uz līgumos noteiktiem nosacījumiem.

Šie līgumi ietver ekvivalentas apmaiņas kvotas, kurās noteikts maksimālais laiks, ko vienas valsts zinātnieki var uzturēties otrā valstī, lai veiktu pētījumus kopējās programmās ar partneriem ārvalstīs.

Ja Jums jau ir kopēji zinātniski projekti LZA starptautiskās sadarbības valstīs vai arī ja vēlaties uzsākt sadarbību ar partneriem šajās valstīs, aicinām Jūsu pieteikumus savlaicīgi iesniegt LZA Starptautiskajā daļā. Īpaši gaidīsim pieteikumus no humanitāro zinātņu pārstāvjiem, ievērojot to, ka ES 6. ietvarprogramma piedāvā sadarbības programmas galvenokārt dabas un lietišķajās zinātņu jomās.

Papildus informāciju par līgumiem, atbilstošajām kvotām un apmaiņas nosacījumiem katrā valstī, kā arī par LZA sadarbību ar starptautiskajām organizācijām var saņemt LZA Starptautiskajā daļā. Telefons: 7227391 vai 7223922; e-pasts: int@lza.lv.

* Ievērojot to, ka no 2004. gada Londonas Karaliskā biedrība ieviesusi jaunu pieteikšanās kārtību apmaiņas braucieniem divpusējo līgumu ietvaros, interesenti tiek lūgti 2004. gadā ievērot šādus pieteikšanās termiņus:

1. februāris–31. marts
2. 1. aprīlis–31. maijs
3. 1. jūnijs–30. decembris
4. 1. oktobris–30. novembris

Sīkākas ziņas par šo apmaiņas programmu saņemamas LZA Starptautiskajā daļā vai atrodas Londonas Karaliskās biedrības mājas lapā http://www.royalsoc.ac.uk/international.

LZA Starptautiskās daļas vadītāja
D. Šveica

Džemmas Skulmes Spānijas motīvi

2004. gada 17. februārī – dienā ar ziemīgi pelēkām debesīm un retām lidojošām sniegpārslām aiz loga Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu telpā skatāma krāsaina vasara un krāsaini iespaidi par brīnumainu zemi. LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš, atklājot LZA goda locekles Džemmas Skulmes gleznu izstādi "Spānijas motīvi", sacīja, ka zinātnieki kādu brīdi būs Džemmas Skulmes pasaulē. Pasaulē, kuru mēs pazīstam, pasaulē, ar kuru mēs saistām pirmsatmodas un Atmodas laiku, pasaulē, kura saista latvisko un eiropeisko. Aplūkojis gleznu ar Jūlija Madernieka motīvu, profesors atzina, ka tajā ir mūžam aktuālais varas un kultūras attieksmju jautājums, un ir labi, ka, neraugoties uz to visu, mums pastāv zinātne un plaukst māksla.

LZA goda loceklis Jānis Streičs teica: "Grūti runāt, ja tu ieej templī. Tur runāt nepieklājas – tur runā doma. Te profesionālais kultūras slānis ir tas, kurš veido latvju mākslas templi, svētnīcu". "Es meklēju sevi, māksla ir ceļš – tu ej, meklē sevi, – teica māksliniece, – un atrodi sevi tur, kur tu sevi saskati. Spānijas motīvi manā dzīvē ienāca agri. Tos ienesa mans tēvs gleznotājs Oto Skulme, kurš 1929. gadā ar Kultūras fonda stipendiju bija Spānijā. Tā bija Goijas, Velaskēza ietekme, kas mani pavadīja. Un kad es pirms diviem gadiem nokļuvu Spānijā, iespaidi bija tik grandiozi, ka mana atdeve šai tēmai vēl ne tuvu nav pilnīga. Es vēlos veselību un spēku, lai to spētu."

To māksliniecei no sirds vēlēja akadēmiķi Valentīna Skujiņa un Jānis Bērziņš, LZA goda loceklis tēlnieks Indulis Ojārs Ranka un visi pateicīgie skatītāji.

Kas bija piesaistījis Džemmu Skulmi Jūlija Madernieka – mākslinieka, kurš atrada latviskos elementus jūgendstilā, kurš lika pamatus lietišķajai mākslai, personībai? Citāts gleznas stūrītī atbild: "Runāt, ka mākslas pabalstīšana iespējama tikai pēc materiālā stāvokļa nodrošinājuma, nozīmē maskot atzīšanos par mākslas nevajadzību. Daudz pilsoņi, tikuši pie turības, par mākslu vairs nedomā. Jūlijs Madernieks. Rīga, 1906."

Izprotama situācija. Aktualitāti nezaudējusi? Tik ļoti negribas atbildēt apstiprinoši.

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija (LLMZA) 20. kopsapulcē noklausījās prezidentes akadēmiķes Baibas Rivžas referātu par paveikto un iezīmēja šī gada galvenās aktualitātes, kā arī noklausījās Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas Izglītības un zinātnes nodaļas vadītāja vietnieces Dr.agr. Antras Balodes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zinātņu prorektora profesora Dr.habil.sc.ing. Pētera Rivžas un "Sējēja" konkursa laureātu profesora Dr.habil.sc.ing. Edvīna Bērziņa (LLU), Dr.med.vet. Egila Ramiņa (LLU ZC "Sigra") un Dr.agr. Ilzes Skrabules (Priekuļu selekcijas stacija) akadēmiskos ziņojumus.

Maijā Latvija kļūs Eiropas Savienības locekle un Latvijas lauku attīstības modelis lielā mērā veidosies pēc kopējā Eiropas Savienības lauku attīstības modeļa, ko iezīmējusi Korkas Deklarācija 1996. gadā un turpināja Zalcburgas Eiropas 2. Lauku attīstības konferences (2003. gads) atziņas.

Tā kā Zalcburgas konference aicināja lauku zinātniekus kopā ar sabiedrību diskutēt iespējamos lauku attīstības modeļus, prezidente Baiba Rivža aicināja arī LLMZA kolēģus aktīvāk diskutēt par lauku konkurētspēju, to dažādošanu, pieeju tirgum, par cilvēku kā galveno faktoru laukos un viņu mūžizglītības iespējām, kā arī jauno zinātnieku gatavošanu. Svarīgi ir arī padarīt lauksaimnieku un lauku problēmas aktuālākas plašākai sabiedrībai, un te jāizmanto tādi atslēgas vārdi kā pārtikas kvalitāte un drošība, kā arī vide kā patvērums cilvēkam spēku atjaunošanai.

Prezidente Baiba Rivža aicināja Latvijas lauku zinātniekus plašāk iepazīties ar ±rijas un Somijas pieredzi.

±rijas pieredze var noderēt struktūrfondu apguvē Latvijā. ±rijas teritorija ir 68 tūkstoši km2, Latvijas – 64 tūkstoši km2. ±rijā ir 3.7 miljoni iedzīvotāji, t. sk. 1.8 miljoni ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, Latvijā attiecīgi 2.3 un 1.12 miljoni. Tātad zemes un cilvēku resursi ir diezgan līdzīgi, bet iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju ±rijā ir 3.5 reizes lielāks. Arī vērtējot konkurētspēju 75 valstu vidū, ±rija ir 22. vietā, kamēr Latvija tikai 42. vietā. ±rijai tiek prognozēta strauja konkurētspējas attīstība arī nākošajiem pieciem gadiem – 11. vieta 75 valstu vidū. No Somijas Latvija varētu mācīties vietējo iniciatīvas grupu attīstību, kas aptvēra visus Somijas laukus.

Šie jēdzieni ir vitāli svarīgi katram no mums un caur tiem lauki kļūst katras valsts spēks, nevis vājums. Jo pārtikas kvalitātes saknes ir zemnieku saimniecībā.

Kopsapulcē izskanēja arī LLMZA prezidijā apstiprinātie prioritārie pētniecības virzieni no 2004. līdz 2007. gadam. Tie izstrādāti augkopībā, lopkopībā, veterinārmedicīnā, Latvijas augsnes un ūdeņu resursu pētniecībā, pārtikas izejvielu un produktu kvalitātes veidošanā, ražošanas tehnoloģijās un enerģētikā, meža zinātnē un tehnoloģijās, reģionālajā un lauku attīstībā. Savu referātu Baiba Rivža noslēdza ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atzinumu Pasaules zinātnieku forumā Budapeštā 2003. gada novembrī: "Zinātne dod spēku, atbrīvo un rada apņēmību. Ir nepieciešams atbalstīt zinātni, jo tā dod lielu ieguldījumu katrai valstij".

2004. gada 3. martā plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē notiks grādu nostrifikācijas:

par medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju "Radionuklīdu ventrikulogrāfijas iespējas pastāvīgās elektrokardiostimulācijas optimizācijā".

Recenzenti: prof., Dr. habil. med. A. Vītols, asoc. prof., Dr. med. U. Kalniņš, asoc. prof., Dr. med. J. Jirgensons;

par medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju "Endoskopiska pieres ādas un uzacu plastika".

Recenzenti: prof., Dr. habil. med. M. Mihelsons, prof., Dr. habil. med. V. Kalnbērzs, prof., Dr. habil. med. I. Čēma.

Ar darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.