Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2004. gada  22. marts: 6 (277)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs
• LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde
• Profesoram Dr.h.c. Imantam Freibergam
• Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas
• LLMZA prezidija sēde Hipotēku bankā
• Konkurss
• Paziņojums
• OSI attīstības problēmas un risinājumi
• Lai zaļš nekļūtu sarkans
• Latvijas Zinātnes padomē
• Biorafinēšana – ķīmijas, biotehnoloģijas un inženierzinātņu krustpunktā
• In memoriam LLU rektors Pēteris Bušmanis
• Proceedings of the Latvian Academy of Sciences Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences
• Valodnieka skaidrojums
• Atklātais sabiedriskais fonds "Dabas retumu krātuve"
• Konkurss
• Aizstāvēšana

Izglītības un zinātnes ministrs
Juris Radzevičs

Dzimis 1969. gada 7. augustā. Absolvējis Latvijas Universitāti, jurists, strādājis par advokātu. J. Radzevičs 1998. gadā kļuva par Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāju. Latvijas Pirmā partija viņu 2001. gadā izvirzījusi par labklājības ministra amata kandidātu. Kļuvis par Ministru prezidenta biedra Ainara Šlesera biroja vadītāju. Ievēlēts par "Latvenergo" padomes locekli un padomes priekšsēdētāja vietnieku.

J. Radzevičs aizvadītā gada jūlijā tika ievēlēts Latvijas Pirmās partijas valdē, bet pēc mēneša kļuva par partijas ģenerālsekretāru.

Satura rādītājs

Darba kārtībā:

Diskusija
"Latvijas attīstības nākotne tuvākajos 10–15 gados no dažādu zinātņu redzespunkta".

Piedalās:
Tālavs Jundzis, Andrejs Siliņš, Ainārs Dimants, Edvīns Karnītis, Uldis Osis, Pēteris Guļāns, Viesturs Pauls Karnups, Pēteris Zvidriņš, Ilga Apine, Andrejs Vilks.

LZA Humanitāro zinātņu nodaļas vadības vēlēšanas.

Pēc sēdes (~plkst. 17.00) rakstu krājuma "Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas" atvēršanas svētki.

Satura rādītājs

Rīga, 2004. gada 12. martā

Satura rādītājs

Pirms pāris gadiem ir iesācies jauns gadsimts un jauns gadu tūkstotis, pavisam nesen Latvijas tauta ir izšķīrusies par labu Eiropas Savienībai, un tagad ir jāizstrādā konkrēta rīcības stratēģija valstij, mums visiem – kā dzīvosim jaunajā gadsimtā, jaunos vēstures apstākļos (ciktāl tas, saprotams, ir atkarīgs no mums). Katras valsts pastāvēšanas jēga ir tās cilvēku labklājība, drošība un intelektuālā attīstība. Kā rīkoties, lai iespējami ātri pārvarētu traucēkļus un negācijas? Kuri no teorētiski iespējamiem nākotnes scenārijiem varētu būt optimālākie? Kādi varētu būt tiešie Latvijas tuvākie un tālākie mērķi jaunajā Eiropā? Kādi varētu būt virzības tempi pretim iecerētajiem mērķiem? Kas varētu kavēt mūsu gaitu nākotnes virzienā? Vai Latvijai vispār ir nepieciešama zinātniski pamatota attīstības stratēģija, vai tāda maz ir iespējama, un kādi faktori spēj nodrošināt, lai tā būtu zinātniska?

Jautājumu ir ļoti daudz, tie dara nemierīgus Latvijas politiķus, kuri visā Latvijas neatkarības atjaunošanas posmā bija raduši domāt un rīkoties nevis ilgtermiņa, bet īstermiņa kategorijās. Šie jautājumi rūp ikvienam no mums, it visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas skaita gadus, kad varēs tā pa īstam sākt dzīvot pārtikušā, stabilā, nodrošinātā valstī ar plašu vidusslāni. Salīdzinājumā ar 1993. gadu, saprotams, esam sasnieguši ļoti daudz, taču plaisa starp varu un sabiedrību, starp valsti un cilvēku – nenoliegsim – pastāv; dažā ziņā un dažā sabiedrības daļā vai Latvijas novadā tā pat padziļinās. Līdz 2003. gadam visa Latvijas politiskā griba un stratēģiskā domāšana bija pakļauta vienam mērķim – iekļūšanai NATO un Eiropas Savienībā, tagad ir jādomā: bet ko darīsim tālāk?

Pagaidām nākotnes scenārijus varam veidot lielākoties vīziju līmenī. Pirms nesenā referenduma diskutējām par Latvijas tautsaimniecības perspektīvām, kādas tās veidotos, iestājoties Eiropas Savienībā vai neiestājoties tajā. Tagad izšķiršanās ir notikusi, un mums ir jāspriež par tautsaimniecības un citu jomu racionālāko attīstību jaunās realitātes diktētajos apstākļos. Jo Latvija Eiropas Savienības ietvaros var iet vai nu Somijas un Īrijas inovatīvo ceļu, vai arī sekot dažas Vidusjūras valsts ne gluži veiksmīgam scenārijam.[..]

Baltijas stratēģisko pētījumu centra vadītāja akadēmiķa Tālava Jundža iesaistīšanās šajā izpētē iezīmē vēl vienu soli tai virzienā, kas mūsu sabiedrībai šķiet aktuāls un ir tajā pieprasīts. Krājuma sastādītājs un atbildīgais redaktors ir pratis piesaistīt dažādu nozaru ievērojamākos lietpratējus – juristus, tautsaimniekus, politologus, demogrāfus, etnisko attiecību pētniekus, zinātnes un informācijas sabiedrības analītiķus, morāles un ētikas problēmu izvērtētājus, žurnālistus gan no Latvijas, gan arī no ārzemēm, cilvēkus, kas ir centrēti uz jauno realitāti un uz Eiropu.

Krājumā ievietotie visai atšķirīgie raksti, skarot dažādus aspektus, sniedz zināmu kopainu. Runājot par nākotni, uz absolūtu patiesību pretendēt nevar neviens – pārāk bieži notiek negaidītais, necerētais. Taču Latvijas sabiedrībā ir jāiedibina tradīcija diskutēt par pašiem būtiskākajiem, nozīmīgākajiem mūsu valsts attīstības jautājumiem, un ir nepieciešams, lai šādas diskusijas balstītos nevis uz aprioriem apgalvojumiem, bet uz argumentiem. Pirms likumdevēji pieņem valstij izšķirīgu lēmumu, jāveido argumentēts sabiedrības viedoklis – sabiedrībai jākļūst par likumu un lēmumu rosinātāju, līdzveidotāju, līdzautori.

Līdz šim, saduroties ar straujām pārmaiņām dzīvē, mēs esam bijuši pārāk orientēti uz pagātni. Kā raksta A.Toflers, viens no futuroloģijas pamatlicējiem, uz pagātni orientēta apziņa negaidītu pārmaiņu brīžos izjūt diskomfortu, varbūt par šoku ("futūršoks"). Ir jāradinās pie negaidītām pārmaiņām, jāmācās domāt par citu nākotni. Futuroloģija, kāda tā veidojas pēdējo 30–40 gadu laikā, ir tipisks postmodernisma priekšmets, kurā zūd robežšķirtne, kas tradicionāli nodalījusi zinātni no citām izziņas formām – mākslas, reliģijas, metafizikas. Vakardienai raksturīgo viendimensiālo pretstatījumu aizstāj daudzveidīga interdisciplināra pieeja. Varbūt tā arī ir viena no šī krājuma iezīmēm, ka tajā parādās minēto tendenču iedīgļi. Raksti veidoti vispusīgi, tie labi summē speciālistu vidē valdošos viedokļus, arī noskaņas, sniedz idejas. Iespējams, ka vairāk varētu vēlēties vēsturisko rakursu – kā uz ārējo un iekšējo perturbāciju fona veidojusies dzīve Latvijas teritorijā 19. gadsimtā, dažādos 20. gadsimta dramatiskajos posmos, ko prognozēja tolaik un kā šīs prognozes īstenojušās Latvijas realitātē. Ekstrapolācijas ir bīstamas un nereti pārsteidzīgas, tomēr analoģijām ir zināms svars.

Nākotnē varētu vēlēties Latvijas situācijas analīzi arī reģionālā griezumā salīdzinājumā ar citām Baltijas jūras reģiona valstīm. Nākotnes Eiropa, šķiet, kļūs arvien multireģionālāka. Un tad nu vietā būs jautājums, kā Latvija šajā reģionā (ne Eiropā vispār!) izskatīsies, kādas varētu būt šī reģiona veidošanās un attīstības perspektīvas. Nebūtu jāpiemirst arī svarīgs fakts – vai nu mums tas patīk, vai ne – Latvija atrodas kaimiņos pagaidām grūti prognozējamai Krievijai, ar kuru arī jāveido saites, turklāt tas jādara jaunā līmenī un uz jauniem noteikumiem.

Un vai esam še, Latvijā, pietiekami dziļi domājuši – bet kas notiek pasaulē, lielajā, globalizētajā, ļoti daudzveidīgajā un pretrunu plosītajā pasaulē vispār? Varbūt mūs jau tuvākajos gadu desmitos var pārsteigt kaut kas neparedzēts, un tā priekšnojausmas jau neskaidri virmo?

Novēlu, lai šīs Tālava Jundža sagatavotās grāmatas lasīšana rosinātu cilvēkos ne vienu vien papildu jautājumu, lai krājums saglabātu nākamībai nelielu ieskatu par to, ko domāja Latvijas sabiedrības prāti par savas valsts virzību 21. gadsimtā.[..]

Prof. Jānis Stradiņš

Rīgā, 2003. gada 28. novembrī

Saīsināti no prof. Jāņa Stradiņa ievada rakstu krājumam "Latvija Eiropā: nākotnes vīzijas"..

Satura rādītājs

15. martā notika Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija sēde Hipotēku bankā. Darba gaitā tika apspriesta tēma "ES struktūrfondi un Latvijas iespējas". Referēja Hipotēku bankas prezidents LLMZA īstenais loceklis Dr.oec. Inesis Feiferis, kurš atzīmēja, ka:

– Latvijā ir pasaulē konkurētspējīgs zinātniskais potenciāls, lai pārstrukturizētu ekonomiku uz zināšanām balstītu attīstību, taču šo potenciālu efektīvi izmantot uzņēmumu konkurētspējas celšanai traucē pētniecības bāzes (zinātnes infrastruktūra, cilvēkresursi) neatbilstība mūsdienu prasībām, saiknes trūkums starp zinātni un biznesu, kā arī vājā inovāciju sistēma;

– lietišķā pētniecība šobrīd ir vāji attīstīta – publiskais finansējums investīcijām pētniecībā un attīstībā veido 0,18% no IK jeb 3 reizes zemāks nekā ES;

– valsti nedarbojas sistēma pētniecības darbu piedāvājuma un pieprasījuma apzināšanai. Privātais finansējums ir ierobežots, jo pētniecības aktivitātes nav uz tirgu orientētas (līdz šim 10% no valsts finansējuma zinātnei piešķirti tirgus orientētiem pētījumiem ar mērķi piesaistīt privātā sektora finansējumu).

Sēdes gaitā diskusijā piedalījās LZA akadēmiķi J. Ekmanis, U. Viesturs, B. Rivža, prof. V. Strīķis. Ir izstrādāta inovāciju programma, kura var būt pamats tālākai darbībai un aktivitātēm. Iespējams, ka mums vēl pietrūkst pieredzes ES finansējuma apgūšanai. Sanāksmes dalībnieki secināja, ka saruna bija lietderīga un mobilizējoša.

LLMZA, LLU un Hipotēku banka ir noslēgusi sadarbības līgumu un iedibinātas balvas jaunajiem zinātniekiem par ieguldījumu lauku attīstības pētījumos. Par šo pasākumu runāja prof. V. Strīķis, kurš ir komisijas pr-tājs, ekspertējot iesniegtos darbus. 2002. un 2003. gados balvas saņēmuši 5 doktoranti, 7 maģistranti un 1 inženierzinātņu jaunais zinātnieks. Uzvarētāju apbalvošanai finansējumu piešķir Hipotēku banka, un to pasniedz svinīgos apstākļos kopsapulcē.

LLMZA zinātniskais sekretārs Dr.agr. M. Belickis

Satura rādītājs

Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts izsludina konkursu uz akadēmisko amatu Etnoloģijas nodaļā specialitātē:

etnoloģija – pētnieks – 1 vieta.

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 1201. istabā, tālrunis 7225948.

Pieteikumam pievienot:

1) Curriculum vitae;
2) zinātnisko publikāciju sarakstu;
3) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
4) citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Satura rādītājs

6. aprīlī pēc LZA Senāta sēdes 12.30 LZA tiks atklāta LZA goda locekļa Induļa Rankas izstāde "Gaita. Etīdes formās un krāsās"

Satura rādītājs

Pēdējā desmitgadē Latvijas Organiskās sintēzes institūts ir kļuvis par starptautiski atzītu centru organiskajā un medicīniskajā ķīmijā, galvenokārt jaunu zāļu vielu izgudrošanā un izstrādē. Par to liecina OSI pēdējos piecos gados iegūtie 44 patenti uz jaunām zāļu vielām un pielietošanu, kā arī 348 raksti starptautiski atzītos zinātniskos žurnālos. OSI 5 gadu laikā ir spējis piesaistītā kontraktfinansējuma apjomu palielināt 2,9 reizes (no 486 tūkst. latu 1999. gadā līdz 1405 tūkst. latu 2003. gadā), kā arī kapitāli atjaunot 40% no savām laboratoriju telpām un apgādāt tās ar modernu aparatūru (HPLC un GC analītiskajiem kompleksiem, rentgenstaru difraktometru un virkni iekārtu, kas nepieciešamas zāļu vielu kvalitātes analīzei).

Neskatoties uz minimālo LZP atbalstu, OSI turpina izdot arī vienu no trim žurnāliem pasaulē heterociklisko savienojumu ķīmijā, (Himija geterocikliceskih sojedinenij), ko tulko angliski un pārpublicē ASV.

Tā kā kopējais zinātnes finansējums Latvijā ļoti tālu atpaliek no tā, kas nepieciešams, lai izstrādātu jaunas zāles pasaules tirgiem, OSI šajā jomā kooperējas ar rietumu farmaceitiskajām firmām no ASV, Japānas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Dānijas un Somijas, kā arī ar "Grindeks" un "Olainfarm" no Latvijas.

No pēdējo gadu kopējām izstrādnēm viens CNS preparāts ir piereģistrēts lietošanai ASV un ES, viens pretvēža līdzeklis iziet klīniskos pētījumus Anglijā, jauns CNS pataloģiju ārstēšanas preparāts tiek klīniski pārbaudīts ASV un ES, bet vēl 3 citi ir dažādās priekšklīnisko pētījumu fāzēs. OSI jaunākās izstrādnes pēdējo 5 gadu laikā licencētas arī Latvijas farmaceitiskajiem uzņēmumiem.

Taču ilgtspējīgai OSI attīstībai papildus nepieciešami kvalificēti kadri, tālāka infrastruktūras modernizēšana un papildus laboratoriju telpas, kā arī nozares R&D potenciāla konsolidācija. Šim nolūkam ir izstrādāts priekšlikums Latvijas Republikas Ministru kabinetam uz OSI un LU BMC bāzes izveidot Ķīmijas un gēntehnoloģiju kompetences centru, konsolidējot abu institūtu zinātnisko potenciālu un pastiprinot tā sadarbību ar Latvijas farmaceitisko rūpniecību, RTU, LU un RSU.

Turpmākajos 10 gados OSI nepieciešams sagatavot vismaz 60 zinātņu doktoru ķīmijā un farmācijā, kā arī papildināt OSI potenciālu ar vismaz 10 maģistriem ķīmijā. OSI izstrādā projektus, lai piesaistītu ES līdzekļus modernākās zinātniskās aparatūras iegādei (KMR spektrometram ar darba frekvenci vismaz 600 MHz, kā arī LC-MS-MS un GC-MS-MS kompleksiem), kas tam atļautu plaši iesaistīties arī ES 6. ietvarprogrammas pētījumos. Šobrīd tas nav iespējams, jo OSI un Latvijā nav pieejama tieši darbam ar bioloģiskajiem objektiem nepieciešamā specializētā aparatūra, kuras iegāde prasa ļoti lielus līdzekļus, bet bez kuriem dabas objektu pētniecība mūsdienu līmenī nav iespējama.

Lai efektīvi palīdzētu Latvijas farmaceitiskajai rūpniecībai, tiek strādāts pie farmaceitiskā biznesa atbalsta centra izveides uz OSI un RTU bāzes (BAAC "Ezermala" ar c-GMP klases pilotražotni), kā arī Reģionālā biznesa apmācības un atbalsta centra (RBAAC OSI) izveidošanas, kurš izmantotu OSI pieredzi un zinātnisko potenciālu ES prasību adaptācijai Latvijas uzņēmumos.

Šajos centros tālākapmācīs RTU un LU studentus un biznesa struktūru kadrus GMP un Kvalitātes nodrošināšanas un vadības jautājumos, kā arī izstrādās jaunu produktu ražošanas tehnoloģijas un analīžu metodes pēc Latvijas un ES uzņēmumu pasūtījuma. Īstenojot augšminētos pasākumus, paredzēts 10 gadu laikā palielināt OSI veikto pētniecisko darbu apjomu līdz vismaz 6 miljoniem latu gadā.

Satura rādītājs

Runa nav par partiju politikas maiņu.

Runa nav par krāsu redzes traucējuma veidu, sauktu daltonisms.

Runa nav par pirmsskolnieku izglītošanu ielu satiksmes noteikumos.

Runa ir par cilvēkiem, kuri darbojas Latvijas dabas aizsardzībā, lai neizbēgamais process, kuru saucam par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, tiktu piebremzēts un sešu sējumu biezā jaunā Latvijas Sarkanā grāmata vairs nekļūtu biezāka.

Runa ir par zinātniekiem Gunāru Andrušaiti un Andri Andrušaiti un par praktiķi Jānis Andrušaiti, tēvu un diviem dēliem, ar kuriem sarunājās Zaiga Kipere.

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, bioloģijas doktors, LZA Bioloģijas institūta (tagad LU Bioloģijas institūts) direktors 30 (!) gadus, triju Latvijas Sarkano grāmatu veidotājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas, firmas ITERA-Latvija un Latvijas izglītības fonda mērķprogrammas Izglītībai, zinātnei un kultūrai balvas laureāts (2001) par mūža devumu vides un dabas aizsardzībā, tagad – Valsts emeritētais zinātnieks.

– Balva man ļāva sadakterēt kāju. Ja pirms operācijām man ik pa brītiņam bija jālūko piesēst un atpūsties, tad tagad es varu iet, kāpt un pat būvēt māju! (Gunārs Andrušaitis palīdz jaunākajam dēlam Jānim Līgatnē izbūvēt dzīvošanai Ulmaņlaika kūti. – Aut.) Sešsējumu Latvijas Sarkano grāmatu, kurai es esmu projekta vadītājs un galvenais redaktors, biju domājis pabeigt ar sējumu Aļģes un sūnas (tematiski tas būtu 2. sējums) jau šogad, bet diez vai man tā autoru ganīšana būs tik sekmīga – izejas materiālu dod speciālisti, pēc tam es tos sataisu pēc viena ģīmja un līdzības. Arī zīmējums zīmējuši speciālisti atšķirībā no iepriekšējās Latvijas PSR Sarkanās grāmatas, kur zīmējumu autors bija mākslinieks. Šoreiz īpašas apbrīnas vērti ir Rūtas Kazakas (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) un Ainas Karpas (Bioloģijas institūts) zīmējumi, kas tapuši no dabas, bieži vien skatoties binokulārā.

– Tad jārunā par to, kā vispār radās iecere izveidot Sarkano grāmatu. 1959. gadā Zinātņu akadēmijā tika nodibināta Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība (toreizējais nosaukums Latvijas PSR Dabas un vēstures biedrība). 1965. gadā tā kļuva patstāvīga biedrība, kas darbojās visos rajonos un pilsētās. Milzu liela, un tikai latviešu organizācija! Tās galvgalā jau gan skaitījās partijas vadoņi, bet tiem bija maza loma. Biedrība kopā ar Mežsaimniecības ministriju gatavoja visus Ministru Padomes lēmumus par dabas aizsardzību, jo nekādu valstisku organizāciju tolaik nebija. Es biedrībā esmu kopš dibināšanas dienas, aktīvi darbojos prezidijā, valdē, lasīju lekcijas par dabas aizsardzību rajonos un Lauksaimniecības akadēmijā. Un, protams, pētīju, kas dabas aizsardzībā notiek citās pasaules valstīs. Jau 1934. gadā bija izveidots Starptautiskais dabas aizsardzības birojs, kas pēc UNESCO ieteikuma 1956. gadā tika pārveidots par Starptautisko dabas un resursu aizsardzības savienību. Šīs organizācijas ietvaros tika veidots to augu un dzīvnieku saraksts, kuriem draud iznīkšana, un 1966. gadā bija sastādīts starptautiskās Sarkanās grāmatas (Red Data Book) pirmais variants. 1973. gadā tika noslēgta starptautiska konvencija par Sarkanajā grāmatā ierakstīto augu un dzīvnieku aizsardzību, un valstis sāka veidot savas Sarkanās grāmatas. Ap 1975. gadu, kad vēl nevienai no tā laika savienotajām republikām savas Sarkanās grāmatas nebija, es sāku tādu taisīt, un 1980. gadā pirmā Latvijas Sarkanā grāmata bija gatava. Ādas vākos! Vienā eksemplārā! Tas glabājas Bioloģijas institūtā. Kopijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībai, toreizējam Ministru Padomes priekšsēdētājam J. Rubenim un laikam arī A. Vosam Centrālkomitejā. Tātad pirmā Sarkanā grāmata bija unikāls roku darbs. Taču tā pavēra durvis nākamai publiski pieejamai Sarkanajai grāmatai – cits pēc cita sekoja lēmumi par Sarkanās grāmatas sastādīšanu un izdošanu, to uzdeva Zinātņu akadēmijai, atkārtojot izdevumu ik pēc 10 gadiem. Sevišķi svarīgs bija lēmums, ka visi augi un dzīvnieki, kas ierakstīti Sarkanajā grāmatā, Latvijā ir aizsargājami. Tad arī es sāku attālināties no pārējiem zinātniskajiem darbiem un pamatā nodarboties ar Sarkano grāmatu.

Uz jūsu jautājumu par to, kāpēc iepriekšējā Sarkanā grāmata bija vienā sējumā, bet jaunā ir sešos, atbilde ir tāda – mums vēl nebija tik daudz materiālu. Un arī nebija tik daudz cilvēku. Tas taču ir milzīgs darbs – savākt visu pieejamo rakstisko un mutisko informāciju, izskatīt herbārijus. Toreiz mēs Sarkanajā grāmatā ielikām jau vairāk vai mazāk zināmas lietas. Kategorijas un kritēriji ir starptautiski – cik bieži suga ir sastopama. O kategorijā ieraksta tās sugas, kas pēdējo 50 gadu laikā vairs nav atrastas. Tagad autoru kolektīvs ir stipri lielāks.

Latvijas Sarkanās grāmatas uzbūve ir šāda:

1. sējums Sēnes un ķērpji

2. sējums Aļģes, sūnas

3. sējums Vaskulārie augi

4. sējums Bezmugurkaulnieki

5. sējums Zivis, abinieki, rāpuļi

6. sējums Putni, zīdītāji

Kopumā informācija sniegta par aptuveni 1000 apdraudētām augu un dzīvnieku sugām. Lasītāji gan sējumus nav saņēmuši šādā secībā, bet atbilstoši to gatavības pakāpei. Ja sējums Sēnes un ķērpji tika nodrukāts 1996. gadā, tad šajā gadu mijā gandrīz vienlaicīgi iznāca Vaskulārie augi, kurus vajāja dažādas tipogrāfijas klizmas, un Zivis, abinieki, rāpuļi.

Sagatavošanā, kā jau teicu, ir Sūnas un aļģes. Katrā sējumā publicēti arī vairāki speciālistu apskati. Pats esmu rakstījis par apaļmutniekiem un zivīm Latvijas saldūdeņos un dažu zīdītāju sugu populāciju un mainību Latvijā.

– Man padomā vēl divas grāmatas. Faktiski es tās jau esmu iesācis. Viena – par bioloģijas zinātnes attīstību Latvijā, galvenokārt – par Bioloģijas institūtu. Tur strādādams, esmu izveidojis ļoti lielu arhīvu un baidos, ka, ja nepasteigšos, to iznīcinās vai novietos grūti pieejamā vietā. Otru gribu rakstīt kopā ar dēlu Andri un vēl kādiem cilvēkiem par Baltijas jūru. Populāri pastāstīsim, kas tur notiek.

– Esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, arī mani vecāki ir dzimuši un auguši Rīgā. Mēs esam rīdzinieki jau paaudzēs. Pirmo reizi mūžā es laukos nonācu pirmajā kara gadā, un man tur ļoti iepatikās. Pēc kara mācījos toreizējā Rīgas 4. vidusskolā, kur direktors bija biologs. Skolai bija lieli dārzi, kādreizējā Pierīgas muižiņa, kaut gan pati skola bija ļoti moderna. Mēs, daži cilvēki, Skolu muzejā nodibinājām Jauno naturālistu pulciņu. Galvenokārt tie bija nākamie ornitologi, bet, tā kā muzejam darbinieku bija maz, bet akvāriju daudz, tad man muzeja direktors uzticēja akvāriju saimniecību ar visām zivtiņām. Savukārt skolā es audzēju lupīnu. Tīrainē bija viena no vecajām Latvijas izmēģinājumu stacijām, kur nodarbojās ar smilšainu augšņu uzlabošanu. Arī es sāku vākt lupīnu sēklas un ar lupīnām kā zaļmēslojumu uzlabot augsnes. Par šo darbu es 1948. gadā kā jaunais naturālists dabūju 1. vietu savienībā un prēmijā braucienu uz Aizkaukāzu pa Staļina vietām. Skolā visi mani uzskatīja par rūdītu biologu, un tad nu tālākais ceļš bija skaidrs – uz Bioloģijas fakultāti.

1951. gadā nodibināja un 1952. gadā darbu Kleistos uzsāka Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts, bet biologu trūka. Vai nevarētu atrast kādus sešus studentus, kas būtu ar mieru vasarā pastrādāt? Kā ne. Es biju viens no viņiem, paliku strādāt arī ziemā. Man iedeva mikroskopu, fakultātē pa vakariem apstrādāju institūta materiālu un varēju nopirkt savu pirmo pulksteni. Pēc pāris gadiem atbrīvojās akvārija, respektīvi, nodaļas vadītāja vieta Zooloģiskajā dārzā, un es paspēju arī tur nostrādāt trīs gadus. Visi dzīvnieku kopēji bija simtreiz gudrāki par mani, tādēļ mans pienākums bija tikai sastādīt darba grafikus. Es tos sastādīju tā, lai pats dežūrētu pa naktīm un brīvdienās, bet darbdienās universitātē klausītos lekcijas un rakstītu diplomdarbu. Jau tad es specializējos hidrobioloģijā pie Antonijas Kumsāres, kura bija visu Latvijas hidrobiologu zinātniskā mamma. Vēlāk viņas vārdā par Antoniju tika pārdēvēts Latvijas jūras biologu kuģītis, kurš sākotnēji saucās Dzintarjūra.

Man izgādāto klātienes aspirantūras vietu politkorektuma dēļ atdeva augsta bosa meitai, jo uz vienu klātienes aspiranta vietu kandidēja Ministru Padomes priekšsēdētāja un Zinātņu akadēmijas prezidenta Peives meita un finanšu ministra Ķīša meita, apmierināja abas. Man piedāvāja neklātienes aspirantūru ar solījumu izgādāt jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka vakanci. Disertāciju par Sibīrijas sīgas aklimatizāciju Latvijā sāku rakstīt, vēl strādādams Zooloģiskajā dārzā. Tobrīd pieprasīja ļoti praktiskas ievirzes disertācijas.

– Ne jau viss, par ko raksta disertācijas, kļūst reāls. Taču tas gan – kad institūtu nolēma paplašināt un nodibināja limnoloģijas, ezeru pētniecības, laboratoriju, mani, vēl bez zinātniskā grāda, ar speciālu lēmumu iecēla par tās vadītāju. Institūtam apsaimniekošanā iedeva Odzienas ezeru, kurš ar zivsaimniecību nodarbojās jau no seniem laikiem. Tur ielaida zušus un bija izbūvēta speciāla zušu ķeršanas ierīce. Es domāju, ka pat vienīgā Eiropā. Odzienas upe, kas iztek no ezera, bija iztaisnota un apmēram 100 m garumā tai virsū uzbūvēts jumts, aiz jumta bija šķūnis, kur upe tecēja izbetonētā gultnē. Tur iekārtota tāda ierīce, kurā ieliek murdus un ķer zušus. Divstāvu mājā, kur dzīvoja ezersargs, otrajā stāvā esot bijušas iekārtotas istabas Kārlim Ulmanim, viņš šad tad braucis makšķerēt, ķert zušus un šaut pīles. (Pīlēm ezerā stādīti rīsi, kas tur vareni auga.) Tur bija trīs priedes, kuras sauca par Ulmaņa priedēm. Vieta bija interesanta, iekārtoju dīķus saviem aklimatizācijas pētījumiem, taču īsto pētniecības bāzi nolēmām ierīkot Latgalē, Kameņecā (Jaunaglonā), Rušona ezera krastā. Tur vieta bija ļoti piemērota, jo visapkārt atrodas dažādu tipu ezeri. Uzbūvējām laboratorijas māju, dzīvojamo māju. Sešu gadu laikā izpētījām visus Latvijas ezerus, uz katru ezeru atkārtoti braucām trīs reizes gadā. Tas bija ļoti interesants laiks un ļoti laba grupa. Bet tad nāca jaunas direktīvas un bija jānodarbojas ar radiobioloģiju. Pārslēdzāmies uz stroncija pētījumiem ūdenī, ūdens organismos un zivīs.

– Tikai ne bioloģija! To pluinījuši skarbi vēji un vajājušas raganu medības. Bioloģija jau tika uzskatīta par apkalpojošo sfēru tautsaimniecībai. Piemēram Zivsaimniecības institūts sākumā bija Maskavas filiāle, pēc tam – Baltijas Zivsaimniecības institūts, vēl vēlāk – Latvijas PSR Zivsaimniecības institūts, un mums, akadēmijas biologiem, aizliedza nodarboties ar zivīm, likvidēja dīķsaimniecības sektoru un limnoloģijas laboratoriju. To apvienoja ar hidrobioloģijas laboratoriju, un es kļuvu par apvienotās laboratorijas vadītāju. Mana limnologu grupa pārmetās uz smago metālu pētīšanu ūdenī. Pēc tam nodibināja arī ūdens organismu toksikoloģijas laboratoriju un sākām pētīt ūdeņu piesārņojumu. Daugavas piesārņojuma pētījumus jau savā laikā bija uzsākusi Antonija Kumsāre, mēs turpinājām pētīt Daugavas piesārņošanas un pašattīrīšanās procesus un tad, kad radās doma celt Rīgas attīrīšanas iekārtas, projektētāji pieprasīja datus par ūdens stāvokli Rīgas līcī, kurā bija paredzēts ievadīt attīrītos ūdeņus. Nu hidrobiologiem bij jauns uzdevums – izpētīt Rīgas līci no Rojas līdz Ainažiem. Naudu visiem pētījumiem vajadzēja caursist Maskavā, un man, pamatojoties uz šiem darbiem, izdevās dabūt ļoti lielu naudu un atļauju institūtā izveidot jūras bioloģijas laboratoriju. 1973. gadā Jāņu vakarā mēs gājām sagaidīt savu kuģīti, toreizējo Dzintarjūru, kurš uzticīgi kalpo vēl šodien. Tad jau bija sākusies mana administratora karjēra. Sākumā par direktora vietnieku, pēc tam par direktoru. Institūts no Kleistiem gandrīz pilnībā bija pārcēlies uz Kaķu māju Rīgas centrā un būvējās Salaspilī. Sākās iknedēļas lidojumi uz Maskavu, jo viss pēdējais bija jāsaskaņo tur. Suvenīri sekretārēm, lai priekšnieku parakstus dabūtu bez sēdēšanas rindā. Vecs diplomātijas sumbrs Organiskās sintēzes institūta direktors Solomons Hillers mani, zaļu zēnu, vienā tādā kopējā lidojumā pamācīja – neved konfektes un balzāmu, ved dāmu veļu, Rīgas veļa Maskavā ļoti cieņā!

– Varbūt kādreiz aizvedu. Sekretāres man vienmēr bija ļoti labvēlīgas, cienāja ar tēju. Protams, labvēlīgas bija ne tikai viņas. Lielisks, atsaucīgs cilvēks bija PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents Nobela prēmijas laureāts Nikolajs Nikolajevičs Semjonovs. Viņam Rīga ļoti patika, viņš uz šejieni brauca atpūsties. Bioloģijas nodaļas galvenais zinātniskais sekretārs bija Jānis Peive, mans kādreizējais institūta kolēģis un mūsu Zinātņu akadēmijas prezidents. Viņš mūsu dokumentus parakstīja, nekad neprasot ko un kāpēc?

– Tā darbojās līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, kad zemi atpakaļ saņēma tās bijušais īpašnieks un bāzei atstāja tikai mazu gabaliņu. Un tad māja vienā brīdī mīklainos apstākļos nodega. Mums bija aizdomas, ka tas nebija nejauši. Bet par to, kas tālāk notika ar jūras bioloģijas laboratoriju, lai stāsta Andris.

	Bioloģijas institūtā Salaspilī 1980. gados	Hidrobiologu ekspedīcijā pie Pērnavas līča. 1980. gadi
Barikāžu laikā Gunārs Andrušaitis koordinēja Bioloģijas institūta tautfrontiešus	Oleisko nacionālajā parkā aiz polārā loka Zviedrijas Laplandē	Kopā ar Jutas universitātes (ASV) profesoru augšņu speciālistu Jāni Skujiņu

Satura rādītājs

Rīgā, 2004. gada 24. februārī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz LZP 2. nozares "Mehānika, mašīnbūve un enerģētika" ekspertu komisijas 2004. gada 16. februāra slēdzienu, nolemj:

1. Sakarā ar ekspertu komisijas locekļa J. Tarnopoļska nāvi apstiprināt Nozares ekspertu komisijas locekļa pilnvaras RTU profesoram J. Vībam kā nākošajam visvairāk balsu saņēmušam ekspertu kandidātam apakšnozarē "Mašīnbūve".

2. Iekļaut Nozares ekspertu komisijas "Mehānika, mašīnbūve un enerģētika" sastāvā Mehānikas apakšnozares ekspertu J. Andersonu (LU PMI).

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis J. Ekmanis

Rīgā, 2004. gada 24. februārī

Latvijas Zinātnes padome, pamatojoties uz Latvijas Republikas likumu "Par zinātnisko darbību" (20.05.98.), Nolikumu par promocijas kārtību un kritērijiem" (MK Noteikumi Nr. 134, 06.04.99.) un LZP Promocijas padomju komisijas 2004. gada 19. februāra slēdzienu, nolemj:

1. Apstiprināt par ekspertu zinātņu nozares "Pedagoģija" apakšnozarē "Vispārīgā pedagoģija" Aīdu Krūzi, Dr.paed., LU profesori.

2. Iekļaut Aīdu Krūzi LU Pedagoģijas nozares promocijas padomes sastāvā, apstiprinātā 16.05.2000. (LZP lēmums Nr. 5-2-5).

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs, akadēmiķis J. Ekmanis

* * *

Paziņojums

Atbilstoši Latvijas Zinātnes padomes 2004.g. 16. marta lēmumam Nr. 2-1-1, sakarā ar sadarbības projektu Nr. 01.0005, 01.0023, Nr. 01.0024, 01.0025 izpildes termiņu nobeigumu 2004. gadā ir iespējams pieteikt finansēšanai jaunus sadarbības projektus sekojošos zinātnes virzienos: materiālzinātne, Latvijas populācijas genofonda izpēte, Rīgas līča resursi, kosmiskās informācijas izpēte.

Sadarbības projektu pieteikumu anotācijas (līdz 3 lpp.) iesniedzamas līdz 2004. g. 31. martam LZP sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1-334, tālr./fakss 7223211, e-pasts: irina@lza.lv, Dr. I.Solomenikovai).

Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis J.Ekmanis

Satura rādītājs

Jauni enerģijas avoti un to iegūšanas metodes, kas ar laiku ļautu atbrīvoties no naftas atkarības un uzlabotu vides kvalitāti, jau krietnu laiku ir pasaules zinātnieku un lielo degvielas korporāciju pētījumu temats Nr. 1. Par to raksta arī mūsu zinātnieki (skat. Pasaules Enerģijas Padomes Latvijas Nacionālās Komitejas prezidenta Nameja Zeltiņa rakstu "Reģenaratīvā enerģētika Pasaules Enerģijas Padomes skatījumā" – "Enerģija un Pasaule" 2003. g. Nr. 3), ar starptautiskās konferencēs un zinātniskajos komandējumos redzēto regulāri iepazīstina Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Biomasas ekoefektīvas konversijas laboratorijas vadītājs profesors Jānis GRÅVĪTIS. Šoreiz publicējam viņa pārdomas par Japānas biomasas simpoziju, uz kuru viņš bija uzaicināts kā galvenais ārzemju referents, lai iepazīstinātu ar tendencēm Eiropā un pasaulē.

Japānas biomasas simpoziju organizēja Tokijas Universitāte kopā ar Čibas prefektūru. Čiba pieder pie tā saucamajām Japānas lielajām pilsētām ar iedzīvotāju skaitu virs miljona, tā atrodas apmēram stundas braucienā no Tokijas. Čibas prefektūra ar aptuveni sešiem miljoniem iedzīvotāju ir bagāta prefektūra, jo ļoti labi pelna uz starptautiskās lidostas Narita rēķina. Gubernators, šoreiz netradicionāli Japānai, izņēmuma kārtā tā ir viņa, pēc izglītības bioloģe, viņa ir arī Japānas parlamenta locekle, savā prefektūrā grib izveidot tā saucamo biomasas pilsētu. Eiropas Industriālās biomasas asociācija piedāvā projektu jaunattīstības valstīm ciematiem ar iedzīvotāju skaitu līdz 5000. Tādās valstīs kā Brazīlija, Indija, Ķīna, kur ražu novāc divreiz gadā, pietiek ar 400 hektāriem zemes, lai ciemats spētu sevi apgādāt ar pārtiku un lopbarību, biodegvielu, siltumu, bet elektrības pietiktu ne tikvien pašiem, bet arī pārdošanai. Viss simtprocentīgi tiek izmantots. Tāda projekta iedarbināšanai nepieciešamas 10,5 miljonu dolāru lielas investīcijas. Peļņa varētu būt 3.2 miljoni dolāru gadā.

Japāņi par savu pilsētas projektu pagaidām runāja visai atturīgi, bet, ja būs provinces gubernatora atbalsts un lielās kompānijas dos naudu, tad tā ideja var īstenoties. Biomasu šādai pilsētai vāktu no visas apkārtnes – salmus, koksnes, municipālos un citus atkritumus.

Tas, par ko japāņi lūdza uzstāties, bija – kādas biomasas konversijā ir izmaiņas uz tā saucamo biorafinēriju. Biorafinērija ir biomasas rafinēšana (attīrīšana), tās sadalīšana komponentos un pārvēršana degvielās, ķimikālijās un kompozītos materiālos. Zināmā mērā tā ir līdzīga naftas rafinēšanai. Kā tad rafinējam naftu? Vispirms sadalām frakcijās, pēc tam frakcijas sašķeļam vēl daudzos komponentos – sintēzes blokos, izmantojam tos dažādām sintēzēm un dažādām degvielām. Biomasas rafinēšana faktiski ir alternatīva naftas rafinēšanai, tikai ar to starpību, ka atšķirībā no tradicionālajām biomasas izmantošanas tehnoloģijām te uzsvars tiek likts uz augstajām tehnoloģijām. Piemēram, pārvērš biomasu koncentrētā sašķidrinātā degvielā, iegūst jaunus materiālus, biodegradablus polimērus, kuri dabā paši sadalās un nonāk atpakaļ barības ķēdē. Es pat to atzīmētu kā nākamo zinātnes posmu pēc cilvēka genoma atšifrēšanas – biomasas kā pašatjaunojošās masas izmantošana tādā veidā, ka vispār nerodas nekādi atkritumi. Tā es simpozijā skaidroju šo principu. Pirmkārt – biorafinēšana kā koncepcija, otrkārt – reālā ražošana, reālais uzņēmums. Biorafinēšanas uzņēmumi, sekojot nulles emisijas principiem, ir jāsaslēdz kopā tādā veidā, lai varētu visu biomasu simtprocentīgi izmantot. Līdzīgi skan ASV Pašatjaunojošās enerģijas Nacionālās laboratorijas definīcija: "Biorafinērija integrē biomasas konversijas procesus un iekārtas, lai ražotu dažādas degvielas, elektrību un ķimikālijas no biomasas".

Ir iespējami divi attīstības varianti. Pirmais – no biomasas ražot vienu vai vairākas vielas ar mazu tilpumu, bet ļoti augstu vērtību, kā, piemēram, medicīnas preparātus. Otrs variants – ražot ļoti liela tilpuma, bet ne augstas vērtības produkciju, pamatā ar to saprotot jaunās degvielas no biomasas. Augstās pievienotās vērtības produkti ceļ ienākumus, savukārt liela apjoma produkti mazina nacionālās enerģētikas vajadzības un atkarību no ārvalstīm, kas ir ārkārtīgi svarīgi amerikāņiem. Nav mazsvarīgi arī tas, ka biodegviela novērš siltumnīcas efektu, jo, atšķirībā no fosīlās degvielas izmešiem, biodegvielas radītās gāzes fotosintēzes ceļā nonāk atpakaļ augos.

2003. gada maijā ir pieņemta Eiropas jaunā direktīva, kas Latvijai paredz 2004. vai 2005. gadā, skaidri neatceros, sasniegt biodegvielas līmeni 2% no visas izmantotās degvielas. 2010. gadā tam jāsasniedz jau 5,7%. Runa iet par etanolu no graudiem un biodīzeļdegvielu no rapša. Tā kā biodegviela ir dārgāka par fosilo degvielu, tad tās ražotāji un realizētāji nevar iztikt bez valdības atbalsta. Tas varētu izpausties kā tā saucamā intervence, kad valdība uzpērk no ražotājiem biodegvielu par augstāku cenu un pārdod par zemāku. Tas, protams, būs uz nodokļu maksātāju rēķina, bet tad tas mehānisms darbosies. Ja mēs paši šo nišu neaizpildīsim, kas pie tam tiek subsidēta no Eiropas, tad to momentāli aizņems citi, kaut vai vācieši, neraugoties uz to, ka šeit tirgus nav liels. Pēc sarunas ar akadēmiķi Beķeru varu secināt, ka Latvijas Biodegvielas ražošanas un pielietošanas programma virzas uz priekšu samērā sekmīgi.

Kā rāda ES ekonomiskie aprēķini, lielajiem bioetanola ražošanas uzņēmumiem izmaksas ir ļoti labas, bet maziem, kas ražo 5–10 t dienā, to darīt nav izdevīgi, ja biodegvielas ražošanu nesajūdz kopā ar citu produktu ieguvi.

Dāņi izmanto biorafinēšanu, iegūstot no biomasas plašu vielu spektru. Tur ir bioaktīvas vielas, tauki, proteinu un šķiedru maisījumi, proteinu koncentrāti, sīrups, šķiedras, izpiestais pārpalikums, kuru izbaro lopiņiem. Manā uztverē biomasas rafinēšanas trīs vaļi ir ķīmija, inženierzinātnes un biotehnoloģija. Tas laukums, kur šie trīs segmenti pārklājas, ir biorafinērija.

1995. gadā Latvijas Republikas Saeima ratificēja Riodeženeiro klimata pārmaiņu konvenciju. Konvencija paredz, ka dalībvalstīm 2000. gadā jāstabilizē siltumnīcas gāzu efekta (SEG) izmeši 1990. gada līmenī. Sakarā ar ekonomikas lejupslīdi deviņdesmito gadu sākumā un Padomju Savienības militārās rūpniecības sabrukumu Latvija šo prasību ir izpildījusi (kopējie SEG izmeši 2000. gadā bija 34,4% no 1990. gada līmeņa). 1997. gadā Konvencija tika papildināta ar Kioto Protokolu (lielākā konference Japānā pēc II Pasaules kara), ko Latvija ratificēja 2002. gada 30. maijā. Protokols nosaka, ka laika posmā no 2008. līdz 2012. gadam SEG izmeši pasaulē jāsamazina par 5% salīdzinot ar 1990. gadu. Latvijai kopējie SEG izmeši jāsamazina par 8% salīdzinot ar 1990. gadu. Latvijai klimata izmaiņas draud ar mežu struktūras, tātad ar tautsaimniecības viena no galvenajiem resursiem, nekontrolējamām izmaiņām.

Kioto protokolu nav ratificējušas ASV ar 4,5% no pasaules iedzīvotāju skaita un ceturto daļu, 25% no kopējā planētas gaisa piesārņojuma. Protokols var stāties spēkā tad, ja to parakstījis tāds skaits industriālo valstu, kas kopā ģenerē 55% no pasaules gaisa piesārņojuma. Ķīna ar saviem 1,2 miljardiem iedzīvotājiem izsviež atmosfērā tikai 16% no SEG. Kioto protokola reāla ieviešana bez ASV līdzdalības ir ļoti problemātiska. Pagaidām ratifikāciju atsaka arī Krievija. Kioto protokola iedarbināšanas gadījumā varēs notikt tas, pret ko ļoti asā formā iebilst daudzas nevalstiskās organizācijas – tirgošanās ar piesārņojumu. Kvotu tirdzniecības princips pieļauj valstīm ar zemāku gaisa piesārņojumu, kā, piemēram, Latvijai, kurai PSRS tipa rūpniecības sabrukuma dēļ gaisa piesārņojuma līmenis ir zem pieļautā, pārdod starpību tādām valstīm kā Nīderlande, ASV, Dānija, kuras, pilnīgi skaidrs, nespēj uzreiz izpildīt Kioto prasības. No tirgus ekonomikas viedokļa rodas absurda situācija – kā var tirgoties ar gaisu, kas pieder visiem, neviens man nevar aizliegt elpot. Ar emisiju ir cita lieta, to var regulēt valsts un starpvalstu līmenī, bet te rodas tā amorālā iespēja savu tīro gaisu pārdot bagātajām valstīm un pelnīt. Šī Kioto protokola mehānismu interpretācija ir vienkāršota, bet, principā, pareiza,

Es japāņiem vienmēr saku, ka viņiem nav jāmācās no Amerikas. Savukārt citās valstīs uzsveru, ka ASV un Japāna nav tie labākie piemēri, jo abu valstu atkarība no fosilās naftas ir izcili liela. Amerikāņi no biomasas ražo ķimikālijas par 11 miljardiem dolāru gadā, kamēr visa ķīmijas industrija saražo produkciju par 1,7 triljoniem dolāru, tas ir trīs kārtas (ne trīskārt !!!) vairāk! Biomasas īpatsvars ekonomikā ir ļoti mazs. Toties 2020. gadā amerikāņi jau ir paredzējuši biodegvielu saražot 10%, ķimikālijas no biomasas – 25%. 2090. gadā degviela no biomasas jau būs 90%, bet ķimikālijas – 50%. Tā ir Amerikas nākotnes vīzija, bet Skandināvijā jau šodien biodegvielas un bioenerģētikas īpatsvars ir 18%. Skandināvijā ir oglekļa nodoklis fosilajai degvielai, vēl ir virkne mehānismu, kā stimulēt vietējās komūnas visus atkritumus izmantot enerģētikā un materiālos.

Ir kāds jautājums, ko japāņiem ir principiāli grūti saprast. Viņi šobrīd iedarbina jaunu nacionālu biomasas koncepciju, tās vadītājs simpozija atklāšanā sēdēja man blakus un mēs padiskutējām. Japāņus visvairāk šokē tas, ka Eiropai nav problēmas ar zemi. Eiropa ir pārpildīta ar pārtiku, un prognoze ir tāda, ka Eiropas 9 pamatvalstīs 2020. gadā 20% no lauksaimniecībā izmantotās zemes tiks apaudzēta ar jaunu mežu jeb tā saucamajām enerģijas kultūrām (energy crops) – piemēram, ātraugošajiem kārkliem, ātraugošajiem vītoliem (A. M. D. Nucifora. Projected changes to agricultural land use in the European Union by 2020: possibilities for non-food production and other alternative land uses, Wageningen, 2000). Jaunajām kandidātvalstīm pievienojoties Eiropas Savienībai, apmežojamo platību lielums var kļūt vēl dramatiskāks. Palūkojaties, cik šaušalīgs skats ir mūsu laukos! Eiropā un it sevišķi Skandināvijas valstīs valdības ļoti rosina savus zemniekus neizmantot zemi lauksaimnieciskajai ražošanai, bet mežu audzēšanai. Japāņu biomasas izmantošanas programma ir veidota, nevis lai izmantotu mežu biomasu, bet biomasas atkritumus. Viņi tikai 40% vajadzības pēc koksnes (pēc citiem datiem – 20%) sedz no sava meža. Pārējā koksne tiek importēta. Zāģētavās, mēbeļu un papīrrūpnīcās rodas daudz koksnes atkritumu, un viņu biomasas programma ir balstīta uz šo atkritumu izmantošanu. Tādēļ viņiem ir tik liela interese par biomasas rafinēšanu un nulles emisiju, kas faktiski ir bioloģisko barības ķēžu kopēšana no dabas. Daba nepazīst jēdzienu atkritumi.

Paradoksāli ir tas, ka pasaules primārajā enerģētikā biomasas daļa ir ļoti liela – 11–14% (kā nu kurš rēķina). Visās jaunattīstības valstīs biomasas ieguldījums enerģētikā sasniedz pat 40%, un tā visa ir kurināmā koksne. Tas ir kā Damokla zobens virs pasaules. Pasaules Mežu un līdzsvarotas attīstības komisija (The World Commission on Forest and Sustainable Development, WCFSD), kas tika nodibināta pēc Rio konferences, 1999. gadā publicēja ziņojumu "Mūsu mežs – mūsu nākotne" (Our Forest, Our Future), kurā analizētas mežu resursu izmaiņas 20. gadsimta pēdējos 20 gados.

Šajos 20 gados katru gadu pasaulē izzuda apmēram 150 tūkstoši km2 meža, 140 tūkstoši km2 – tropiskajās zemēs, kuru mežs ir pasaules plaušas. Šajos pēdējos 20 gados 25 valstis ir pilnībā pazaudējušas savus mežus, vēl kādās 18 valstīs tie ir iznīcināti par aptuveni 95%, 11 ir zaudējušas ~ 90%. Tas nozīmē, ka katru gadu pazūd tādas meža platības, kas līdzinās vairāk nekā divām Latvijām. Pašlaik pasaulē ir palicis 36 miljoni km2 mežu no 60 miljoniem km2 industriālās revolūcijas sākumā. Ja turpināsim šos tempus, pēc 2,5 simtiem gadu mežu uz mūsu planētas vairs nebūs. Protams, tas nav tik triviāli, jo Kanādā, Amerikā, Skandināvijas valstīs un visā Eiropā, izņemot Krieviju, kur mežus izcērt nežēlīgi, mežu stādīšana ir daudz lielāka nekā ciršana, tur attīstība ir līdzsvarota. Taču diemžēl šie meži nespēj uzturēt pasaules līdzsvaru. Tas fiziski nav iespējams.

Lai cik tas būtu bēdīgi, fotosintēze ir ārkārtīgi neefektīvs process. Pat visproduktīvākie augi, kā, piemēram, cukurniedres, spēj konvertēt no Saules enerģijas tikai apmēram 6%. Daba rīkojas izšķērdīgi – enerģijas ir daudz, bet to izmanto maz. Mūsu platuma grādos ir īpaši svarīgi paaugstināt augu produktivitāti, lai no tās pašas platības varētu iegūt vairāk biomasas. Tas panākams ģenētiskās modifikācijas ceļā, kas, diemžēl, ES nav pagaidām pieņemams. Pašlaik biorafinēšana balstās uz cieti saturošas biomasas izmantošanu, uz pārtikas produktiem – graudiem, kartupeļiem, kukurūzu, amerikāņiem arī uz sojas pupām. Pasaules lielākajās ķīmijas kompānijās par izejvielu izmanto kukurūzu, cukurus, taču cukurus labāk ņemt no pārkoksnētās biomasas atkritumiem. Tas būtu perspektīvi.

Cits virziens – sintēzes gāze. Augstā temperatūrā skābekļa klātbūtnē biomasu pārvēršam oglekļa monooksīdā un ūdeņradī, un tad tālāk varam sintezēt visu ko. Etanolu, metanolu, ko vien vajag. Nedaudz ķīmijas. Metanola ražošana ir balstīta uz sausas koksnes gazifikāciju skābekļa klātienē, kā rezultātā veidojas oglekļa monooksīds, ūdeņradis, oglekļa dioksīds un tvaiks. Konversijas (shift reactor) reaktorā pūšot iegūtās gāzes saskarsmē ar niķeļa katalizatoru, var palielināt ūdeņraža iznākumu:

CO + H₂O ® H₂ + CO₂

Tvaiku, CO2, sēra gāzes aizvāc absorberā. Gala rezultātā iegūst sintēzes gāzi – maisījumu no ūdeņraža un oglekļa monooksīda.

Pēdējā stadijā metanolu iegūst, izmantojot vara katalizatoru pie apmēram 25°C un 50 atmosfēru spiediena:

CO₂ + 2H₂ ® CH₃OH

oglekļa monooksīds + ūdeņradis ® metanols

Principā no palikušā CO₂ var iegūt:

CO₂ + 3H₂ ® CH₃OH + H₂O

oglekļa dioksīds + ūdeņradis ® metanols + ūdens

Tātad runa ir par to, kādu biomasu mēs izmantojam – tikai uz cukuriem jeb ogļūdeņu polimēriem balstītu vai pārkoksnētu, lignocelulozes biomasu. Es japāņus iepazīstināju ar mūsu institūtā izstrādāto metodi, kurā pēc profesora N. Vederņikova tehnoloģijas vispirms iegūst furfurolu un pēc tam no lignocelulozes varam dabūt virkni dažādu sekundāru produktu. Tokijas Universitātes Industriālo zinātņu institūta laboratorijās redzēju, ka viņi pilnībā ir akceptējuši šo shēmu, vienīgā atšķirība ir tā, ka primārais process viņiem nav furfurola iegūšana, furfurolu viņi lielā daudzumā var dabūt no Ķīnas. Primārajā procesā var būt jebkas, galvenais, lai ar biomasu varētu strādāt tālāk. Mums pie rokas bija N. Vederņikova tehnoloģija, mēs izmantojām to. Viņi izvēlējās citu variantu. Pagaidām ir atrisināta cukuru izmantošanas problēma no augu valsts materiāliem. Tagad kārta fenoliem, ko varētu iegūt no otra svarīga lielmolekulāra komponenta lignīna. Japāņi īpašu vērību pašlaik koncentrē uz lignīna konversiju. Pasaulē nozīmīgs virziens ir arī biodegradablo polimēru sintēze, lietojot biotehnoloģiju, piemēram, iegūstot polimērus no pienskābes.

Mūsu institūts (Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas Institūts) piedalās Eiropas Savienības 5. ietvarprogrammas projektā par daudzveidīgo degvielu integrētu tīrās enerģijas procesu, termisko desorbciju un atkalizmantošanas tehnoloģijām ("Multi Fuel Operated Integrated Clean Energy Processes: Thermal Desorbtion Recycle – reduce – reus Technology", koordinators no Latvijas Dr. Jānis Zandersons). Japāņus, piemēram, ļoti interesē, kā enerģētikā izmantot nojaukto koka māju konstrukcijas. Mēs, savukārt, izstrādājam priekšlikumu, kā izmantot vecus dzelzceļa gulšņus, kuru Latvijā katru gadu ir ap 5000 t, kā arī vecu stabu pārstrādi. Gulšņi ir piesūcināti ar ogļu darvas produktiem, kas ir ļoti toksiski, no tiem jātiek vaļā. Izmantojot Dr. J. Zandersona tehnoloģiju, no gulšņiem varam iegūt kokogles, procesa laikā kreozāts un citi toksiski piemaisījumi sadeg, bet siltums, kas paliek pāri, var tikt izmantots zāģmateriālu žāvēšanai. Tālāk ir tāds fokuss. Mūsu Eiropas projekta kolēģi taisa tīru pulverveida fosilo ogli, kurā vairs nav sēra, tātad, nebūs arī skābo lietu, nav smago metālu. Šo pulverizēto tīro ogli var izmantot kopā ar mūsu kokogli pēc tā saucamā kopdedzināšanas principa. Kolēģi ļoti uzsver, ka būtu vēlams, lai biomasu izmantotu kopā ar fosilajām oglēm (to krājumi pasaulē ir milzīgi), jo tad kaitējums atmosfērai ir mazāks – biomasas ogļu dedzināšanā radies CO2 atgriezīsies atpakaļ biomasā. Zandersona k-gam ir padomā apkures sistēma veselam ciematam, kur dedzinātu kopā mūsu tīro kokogli ar viņu tīro fosilo ogli, bet viņiem tie vērieni ir milzīgi, viņi grib dot tīro ogli uzreiz tādas jaudas termostacijai kā mūsu TEC-2. Starp citu, ja izdosies atrisināt fosilo ogļu enerģijas izmantošanas problēmas (ieskaitot siltumnīcas gāzu ģenerēšanu), tad pasaules enerģijas un resursu jautājumu loks būtu glābts relatīvi ilgstošam laika posmam. Naftu mēs neglābjami izsmelsim salīdzinoši neilgā periodā.

Gulšņi nav galvenais, kokogli varam taisīt no jebkuras biomasas, tikai šajā kopprojektā ir uzsvērta jau lietotas koksnes atkalizmantošana.

Mūsu devīze ir – prom no objektiem. Būtiski ir nevis paši objekti, bet tas, kas notiek starp tiem sistēmā, kā šīs daļas savā starpā ir saistītas, kā plūst cauri vielas un enerģijas. Mēs varam izskaitļot kaitējumu dabai, izvērtēt to, vai ražošanas sistēma darbosies, atbilstoši ilgtspējīgai attīstībai. Tomēr jāatzīmē, ka t.s. līdzsvarotas attīstības indikatoru un indeksu jomā ir daudz neskaidrību. Viens ir skaidrs – mums jāmācās no dabas. Augs ar savu fotosintēzes rūpnīcu būs nākotnes biorafinēšanas prototips.

Satura rādītājs

LLU rektors
Pēteris Bušmanis
profesors LZA Dr. h.c, Dr.sc. ing.

4. marta saulainās dienas novakarē mūžībā aizgājis Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors, Vides un ūdenssaimniecības katedras profesors, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas viceprezidents, inženierzinātņu doktors un lauksaimniecības zinātņu Goda doktors Pēteris Bušmanis.

Sāpīgi, ļoti sāpīgi… ģimenei, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas locekļiem, īpaši akadēmijas prezidijam, draugiem, kolēģiem, Latvijas Lauksaimniecības universitātes lielajai saimei – šodienas un tai, kas strādā visā Latvijā, kopš Pēteris Bušmanis tālajā 1960. gadā kļuva par LLA studentu, vēlāk pētnieku, asistentu, prodekānu, dekānu, mācību prorektoru, profesoru, rektoru.

Tik pēkšņi…

…vēl janvāra beigās viņa vadībā tika atklātas Informācijas tehnoloģiju fakultātes jaunās telpas, labi aprīkotās auditorijas, laboratorijas.

…negaidīti piezagās ļauna, agresīva slimība. Vēl bija izmisīga cīņa, cerības izveseļoties ar ģimenes, ārstu, draugu un kolēģu pašaizliedzīgu atbalstu.

Pēteris Bušmanis dzimis 1941. gada 18. decembrī Rīgā, skolojies Valmierā, studējis Jelgavā Hidromeliorācijas fakultātē, kur uzsācis arī savas darba gaitas.

Pirmie zinātniskie pētījumi 1973. gadā apkopoti, aizstāvot inženierzinātņu kandidāta disertāciju par notekūdeņu izmantošanu daudzgadīgo zālāju apūdeņošanai, vēlāk iegūts inženierzinātņu doktora grāds. 1976. gadā tiek ievēlēts par docentu Hidromeliorācijas katedrā, vienlaikus pildīja Hidromeliorācijas un zemes ierīcības fakultātes prodekāna, bet no 1984. līdz 1990. gadam arī fakultātes dekāna pienākumus. Seko spraigi, novatoriski darba gadi mācību prorektora un no 2002. gada rektora amatā.

Kopš 1993. gada vadīja starptautiski nozīmīgus projektus par Baltijas jūras vides aizsardzību no lauksaimniecības izraisītā piesārņojuma. Viņa tiešā vadībā tika izstrādāti Labas lauksaimniecības prakses nosacījumi Latvijā, izstrādāti un aizstāvēti daudzi diplomprojekti, bakalaura un maģistra darbi. Zinātnisko pētījumu rezultāti izklāstīti 125 publikācijās un starptautiskās konferencēs nolasītajos referātos.

1998. gadā tika ievēlēts par profesoru. Vienlaikus tiek pildīti daudzi pienākumi Latvijā un ārpus tās robežām. Tiek ievēlēts par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas locekli, tās viceprezidentu, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktoru. Viņam tiek uzticēti daudzi pienākumi Latvijas un ārvalstu nevalstiskās organizācijās.

Paveikts daudz, pat ļoti daudz.

Pētera Bušmaņa personīgā pievilcība, komunikabilitāte, kūsājošā enerģija, optimisms, jaunu ideju pārpilnība radīja pārliecību, ka spēka pietiks vēl ļoti, ļoti daudziem gadiem. Tāpēc paliek aizsākti darbi, ieceres.

Rektors, viceprezidents, vides un ūdenssaimniecības erudīts zinātnieks, pedagogs, dabas draugs, mednieks devies uz jauniem laukiem, dārziem, mežiem…

Mums, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijai, augstskolai, ģimenei viņa pietrūks … Grūti atrast vārdus, lai mierinātu sevi, ievērojami grūtāk to izdarīt, jo zaudēts vīrs, tēvs, vectēvs, kolēģis, skolotājs, vadītājs.

Paliek paveiktais, paliek arī aizsāktais. Turpinājums, kaut grūti, būs pa spēkam viņa stiprajai ģimenei un mūsu lielajai Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un augstskolas saimei gan Jelgavā, gan visā Latvijā.

Latvijas Lauksaimniecības universitātes kolektīvs

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas kolektīvs

Satura rādītājs

Iznācis LZA žurnāla Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences (iznāk angļu valodā) 2004. gada 1. numurs. Sniedzam šā numura satura rādītāju:

Intracellular trafficking and functional activity of nuclear factors of activated T cells are differently affected by cyclosporin A [Ciklosporīns A atšķirīgi ietekmē dažādu aktivētu T šūnu kodolu faktoru iekššūnu transportu un funkcionālo aktivitāti]
Inna Iņaškina, Edgar Serfling, and Ēriks Jankevics

Studies on the interaction between the opioid and melanocortin-ergic systems: dynorphin binding to melanocortin receptors [Opiātu un melanokortīnerģisko sistēmu savstarpējās mijiedarbības pētījumi]
Baiba Štāmere, Līga Krīgere, Kristīne Saleniece, Uldis Vikmanis, and Ruta Muceniece

A mathematical model for the Daugava River ice processes [Daugavas ledus parādību matemātiskais modelis]
Guntis Zaķis, Ansis Zīverts, and Inese Huttune

Closing plenary speech by H. E. Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, President of Latvia, at the World Science Forum in Budapest, 10 November 2003 [Latvijas Republikas prezidentes V. Vīķes-Freibergas noslēguma runa pasaules zinātnes forumā 2003. gadā 10. novembrī Budapeštā ]

Ilmārs Lazovskis (1931–2003), a, Latvian medical scientist [Ilmārs Lazovskis (1931–2003), medicīnas zinātnieks]
Jānis Vētra

Abstracts from the International Conference "Pharmacology in Latvia: Stepping into the 21st century" (devoted to the commemoration of the 80th birthday of Dr. Agris Ķimenis) [Starptautiskās konferences "Farmakoloģija Latvijā: ieejot 21. gadsimtā" tēzes (konference veltīta Dr. Agra Ķimeņa 80. gadadienai)]

***

Žurnālu var iegādāties redakcijā Akadēmijas laukumā, 912. vai 915. istabā (tālr. 7228085, 9571539, e-pasta adrese: proceed@lza.lv).

Satura rādītājs

Latvijas augstskolu nosaukumi:

Latvijas Universitāte (LU)

Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU)

Latvijas Jūras akadēmija (LJA)

Latvijas Kultūras akadēmija (LKA)

Latvijas Mākslas akadēmija (LMA)

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA)

Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija (LNAA)

Latvijas Policijas akadēmija (LPA)

Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija (LSPA)

Rīgas Tehniskā universitāte (RTU)

Rīgas Stradiņa universitāte (RSU)

Rīgas Ekonomikas augstskola (REA)

Rīgas Juridiskā augstskola (RJA)

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola (RPIVA)

Daugavpils Universitāte (DU)

Liepājas Pedagoģijas akadēmija (LPA)

Rēzeknes Augstskola (RA)

Vidzemes Augstskola (ViA)

Ventspils Augstskola (VeA)

Baltijas Krievu institūts (BKI)

Banku augstskola (BA)

Latvijas augstskolu nosaukumu rakstība precizēta LR Tieslietu ministrijas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas sēdē. Augstskolu nosaukumus apkopojusi LZA Terminoloģijas komisijas zinātniskā sekretāre Marika Ķirīte, nosaukumu saīsinājumus – LR TM Valsts Valodas centra direktors Agris Timuška.

Satura rādītājs

LZA, Akadēmijas lauk. 1
Reģ. Nr. 40008033226

Pateicoties par ziedojumiem,
RK Valdes vadītājs G. Eniņš

Satura rādītājs

1. uz laboratorijas vadītāja amatu šādām laboratorijām:

Fizikālās hidromehānikas laboratorija,

Siltuma un masas pārneses laboratorija,

Lietišķās magnetohidrodinamikas laboratorija,

Teorētiskās fizikas laboratorija;

2. uz akadēmiskajiem amatiem specialitātēs:

šķidrumu un gāzu mehānika, siltuma un masas pārnese, magnētisko parādību fizika un tehniskā fizika –

vadošais pētnieks – 17 vietas,

pētnieks – vietu skaits nav ierobežots,

asistents – vietu skaits nav ierobežots.

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas institūta personāldaļā, Miera ielā 32, Salaspilī, tālrunis 7944700.

Pieteikumam pievienot:

1. Curriculum vitae;

2. zinātnisko publikāciju sarakstu;

3. zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;

4. citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Pieteikumā jānorāda specialitāte un amats, uz kuru pretendē.

Satura rādītājs

2004. gada 6. aprīlī plkst. 13.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Kronvalda b. 4, 252. aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Pusaudžu sociālkultūras kompetences pilnveide otrās svešvalodas mācību procesā".

Recenzenti: Dr.habil.paed., LU prof. R. Garleja, Dr.paed., RPIVA asoc. prof. M. Kaltigina, Dr.paed. SDSPA "Attīstība" prof. A. Vilciņa.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

2004. gada 14. aprīlī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 8. auditorijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, notiks LU Juridiskās zinātnes promocijas padomes atklāta sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu "Vispārējo tiesību principu aksioloģiskie un funkcionālie aspekti Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijā" tiesību doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: LZA goda doktors Dr.iur. Romāns Apsītis; Dr.iur., Dr.habil.sc.pol. Tālavs Jundzis; LZA ārzemju loceklis, Dr.iur., Dr.h.c. Dītrihs Andrejs Lēbers (Vācija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2004. gada 19. aprīlī plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Latvijas ārējā tirdzniecība ar Skandināvijas valstīm (1920–1940)".

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Andris Sproģis, Dr.habil.hist., profesors Aivars Stranga, Dr.oec.assoc. profesore Īrija Vītola.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2004. gada 23. aprīlī plkst. 15.00 RTU Būvniecības un enerģētikas nozares promocijas padomes P-12 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 16, Būvniecības fakultātes sēžu zālē

aizstāvēs promocijas darbu "Tehniski-ekonomiskie un vides faktori enerģijas patēriņa samazināšanai ēkās" inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing., prof. E. Dzelzītis, Dr.habil.sc.ing., prof. N. Zeltiņš, Dr.sc.ing., asoc. prof. O. Belindževa-Korkla.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātņu nozares Lopkopības apakšnozares promocijas padome 2004. gada 12. marta sēdē piešķīra lauksaimniecības doktora (Dr.agr.) zinātnisko grādu Baibai Ošmanei Lauksaimniecības nozarē lopkopības apakšnozarē par promocijas darbu "Veģetācijas fāžu ietekmes likumsakarība uz Latvijā audzējamo stiebrzāļu skābējamību un barotājvērtību".

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Sakarā ar doktorantūras programmas "Ķīmijas tehnoloģija" atkārtotu akreditāciju RTU Promociju padome atsauc š.g. 31. martā paredzēto Ivara BĪBERA promocijas darba "Heterogēnas poli-beta-hidroksibutirāta kompozītsistēmas" aizstāvēšanu.

Satura rādītājs

Nākošais Zinātnes Vēstneša numurs iznāks 5. aprīlī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2004. gada 18. martā