Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2004. gada  7. jūnijs: 11 (282)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Zinātnes popularizēšana sabiedrībā (masu mediju loma)
• Pasniegtas a/s “Aldaris” balvas
• Polijas Zinātņu akadēmijas prezidents LZA
• Sapratne pēc gadu simteņiem
• Latvijas vēstures institūta apgādam – 10
• Muiža un kungu nams Latvijā
• Kara upuru piemiņai – ķiršu birzs
• Latvijas Zinātņu akadēmijas Rīkojums
• Latvijas Zinātnes padomē
• In memoriam Valerijs GROMOVS (07.11.1923.–23.05.2004)
• Eiropas 11. Energoelektronikas un kustības vadības konference
• Starptautiskās sadarbības finansējums uz 2004. gada 30. jūniju
• NOLIKUMS Par 2004. gada Rīgas Balvas fonda balvas piešķiršanu finanšu un kredīta specialitātē
• LZA un VAS "Latvenergo” konkurss
• Aizstāvēšana

.Zinātnes popularizēšana sabiedrībā (masu mediju loma)

27. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā notiks sēde par zinātnes popularizēšanu sabiedrībā un masu mediju lomu. LZA prezidents Juris Ekmanis atzīmēja, ka zinātnes popularizēšanai plašsaziņas līdzekļos ir divi uzdevumi – parādīt sabiedrībai, kāda ir Latvijas zinātne, kas tajā darbojas, kāda ir tās vieta Latvijā un pasaulē, un, otrkārt, reizēm ziedojot zinātnisko patiesību, darīt to populāri, lai zinātne būtu saprotama ne tikai šaurai zinātnieku elitei. Ka sabiedrība nav vienaldzīga pret mūsu zinātnes sasniegumiem, rādīja atskaņas uz nesen Zinātņu akadēmijā notikušo izstādi "Zinātne, tautsaimniecība, kultūra". Kāpēc tā rīkota tik pieticīgi, nevis, teiksim, Skonto hallē? Šīs sēdes uzdevums ir iepazīties ar tendencēm, kādas ir zinātnes popularizēšanai pasaulē un ar dažiem konkrētiem piemēriem – Latvijā.

Viceprezidents Andrejs Siliņš savā referātā "Zinātnes popularizēšanas problēmas" ilustrēja sabiedrības un zinātnes mijiedarbību attīstītās valstīs, vidēji attīstītās, tādās kā Latvija, un mazattīstītās valstīs. Jo valsts mazāk attīstīta, jo sadarbības intensitāte ir vājāka. Sabiedrības vidējais pārstāvis Latvijā daudz grūtāk saprot zinātni nekā attīstītās valstīs. Savukārt arī zinātnieki neprot sabiedrībai izstāstīt, ko viņi dara. Vēl vairāk – pašiem dažādu nozaru pārstāvjiem ir grūti citam citu saprast, jo katrs darbojas savā šaurā lauciņā.

Runājot par zinātni un izglītību, A. Siliņš vadījās no definīcijas, ka zinātne strādā uz robežas starp zināmo un nezināmo, bet izglītība ir tās zinātnes, kas kaut kad bijusi aktuāla, popularizēšana. Jāsaglabā dabīgā interese par nezināmo, un tur masu mediju loma un iespējas ir būtiskas. Cita lieta, ka bieži vien jauno tehniku ražojošās firmas ir ieinteresētas, lai patērētājs nezinātu, kā tā darbojas – gan patentu aizsardzības, gan marketinga dēļ – mest ārā iepriekšējo un pirkt arvien jaunus modeļus.

Starp problēmām, ar kurām saskaramies, A. Siliņš atzīmēja intelektuālo vērtību zemo prestižu, popularizēšanas pieredzes trūkumu demokrātijas apstākļos, kad cilvēkiem ir brīva izvēlē lasīt un klausīties to, ko viņi grib, un arī nelielo zinātnieku skaitu un viņu relatīvi lielo vecumu. No iespējām A. Siliņš nosauca nepieciešamību apgūt jaunas zināšanas, kādas prasa un sniedz līdzdalība NATO un ES, tradīcijas un lielo studentu skaitu. Taču skaidrs ir arī viens, ka bez valsts atbalsta palielināšanas zinātnei tās popularizēšanas iespējas ir problemātiskas.

Secinājumi:

• jaunajos apstākļos zinātnes popularizēšana kļūst valstiski nozīmīga;
• pašreizējā sabiedrības attieksme pret zinātni ir ignorējoša, jo svarīgākas šķiet citas problēmas;
• jāizmanto pozitīvie momenti, tādi kā starptautiskais spiediens;
• jāmaina vērtību skala;
• efektīvi jāsadarbojas ar plašsaziņas līdzekļiem, arī dibinot personīgus kontaktus.

"Neatkarīgās Rīta Avīzes" žurnālists Voldemārs Hermanis referātā "Zinātnes vieta sabiedrībā: pēc pieredzes" citēja sava izdevuma galvenā redaktora vārdus: "Ja kāds zinātnieks grib paspīdēt, lai sūta e-vēstules saviem draugiem", tā norādot, ka ļoti specifiski zinātnes jautājumi avīzēm nav vajadzīgi. V. Hermanis arī izteica domu, ka speciālas zinātnei veltītas lappuses avīzēs diez vai atgriezīsies – to gan praksē apstrīd regulārās zinātnei veltītās lappuses citos Latvijas preses izdevumos, un, kā dzirdējām vēlāko runātāju izteikumos, – arī pasaules lielākās avīzes, kur šādas lappuses ir gandrīz ik dienu. V. Hermanis Tulūzā bija apmeklējis kosmisko pētījumu centru, kur skolasbērni var justies kā Disnejlendā, svinēt jubilejas, tērpušies astronautu tērpos. Viņš izteica domu, ka arī mūsu Starptautiskajā Radioastronomijas centrā pie Ventspils varētu ierīkot kādas bērnu atrakcijas, lai piesaistītu lielāku interesi, nojaukt robežas starp svētnīcu un... bardaku (pēdējais vārds nāca no aizmugurē sēdošajiem). Tāpat V. Hermanim lieka enerģijas šķiešana šķita astroloģijas un horoskopu apkarošana. Vai tas būtu par A. Siliņa pieminētajiem demokrātijas apstākļiem?

Par Latvijas Televīzijas raidījumu "Par lietu dabu" un tā problēmām stāstīja Hansa Media redaktors Guntars Daģis. "Par lietu dabu", tāpat kā tā priekštecis "Futuršoks" ir neatkarīgo producentu ražojums, kuru Latvijas Televīzija pērk, tādēļ tas ir pilnībā atkarīgs no savām finansu iespējām. Šobrīd tādas ir līdz septembrim. Sēdes dalībniekiem bija iespējams apskatīt videofilmā samontētus raidījumu fragmentus. Tiešām žēl, ka šis ļoti interesantas un vizuāli bagātais raidījums, kurā piedalās patiešām izcili Latvijas zinātnieki, varētu palikt kā efemers, īslaicīgs zieds pie visumā pelēcīgajām Latvijas televīzijas debesīm. Otrs iebildums, šoreiz subjektīvs, – šos raidījumus redz tie, kuriem vēlu vakaros nenāk miegs, tātad – tie nav domāti bērnu un pusaudžu intereses jundīšanai. Žēl.

LU profesors Ābrams Kleckins, pazīstams žurnālists un plašsaziņas līdzekļu iedarbības uz sabiedrību teorētiķis, savu uzstāšanos "Zinātne un sabiedrība" sāka ar to, ka Latvijā vienīgais pa īstam vērtīgais dabas resurss ir mūsu smadzenes, kas spēj radīt ko jaunu. Ja pie savstarpējas vajadzības nav izveidojusies pastāvīga saikne, bet ir tikai gadījumi, epizodes, tad ir skaidrs, ka nav vainīgi tikai žurnālisti, kuriem pārmet interesi par sensācijām. Mēs visi darbojamies brīvā tirgus apstākļos, kur visam jābūt pārdodamam, tātad mums jāiemācās pārdot zinātni. Tas ir grūti, jo pats temats ir grūts, it īpaši, ja gribam, lai zinātne netiktu pārāk primitivizēta. Kā zināms, medijos visu nosaka reitings, it īpaši televīzijā. Tas, ko neskatās, rada zaudējumus, jo reklāmdevēji ir ieinteresēti raidījumos ar augstu reitingu, bet savukārt TV dzīvo no reklāmām.

Attiecībās starp zinātni un plašsaziņas līdzekļiem ir jāveido sistēma un to nevar uzbūvēt vienā dienā. Jātiek skaidrībā, kas šobrīd zinātnē ir svarīgs, ko obligāti jāpavēsta sabiedrībai. Jābūt skaidram arī adresātam. Ja mēs kaut ko gribam darīt zināmu valdībai, tad tam nav vajadzīga televīzija. Ja – sabiedrībai, tad arī ir jāzina, kas ir mērķauditorija. Mūsu mērķauditorija ir jaunatne, citādi tas nevar būt. A. Siliņa definēto, ka izglītība ir vakardienas zinātne, Ā. Kleckins precizē – izglītība ir zinātnes produkcijas apgūšana plašā sabiedrībā. Viņš izteica neizpratni, kā var pabeigt vidusskolu bez fizikas un matemātikas, bez iemācīšanās loģiski domāt, saskatīt lietu sakarības. Augstskolas ar katru gadu saņem sliktāk sagatavotus jauniešus. Zinot šo stāvokli, ir jāveido zinātnes popularizēšanas sistēma un vispirms – pastāvīgi strādājoša darba grupa, kura domās, kādai šai sistēmai jābūt un kā to būvēt. Gadu no gada.

Ā. Kleckins uzskatīja, ka šobrīd svarīgāka par zinātnes sasniegumu popularizēšanu ir zinātnes prestiža celšana, lai cilvēki saprastu, ka bez zinātnes Latvijai nav nākotnes. Tas sasaucās ar A. Siliņa pieminēto nepieciešamību mainīt vērtību skalu.

Šobrīd visus sarežģītos jautājumus sabiedrībai pasniedz caur personībām, cilvēkiem. Mums zinātnē ir tik daudz cilvēku, kuri paši par sevi ir interesanti kā personības un caur kuriem var padarīt zinātni saprotamāku, tuvāku. Tas rosinās jaunatni izvēlēties zinātni.

Rezumējot teikto, Ā. Kleckins nosauca galvenos momentus:

• jāizdomā, kas ir galvenais, ko mēs gribam pavēstīt sabiedrībai, ko mēs gribam padarīt sabiedrībai svarīgu. Dienas avīzēs būs zinātnes lappuses, jo zinātne kļūst valstij arvien būtiskāka. Pasaules lielākajās avīzēs katrā numurā ir lappuses par izglītību un zinātni (pēc ES pieņemtās Lisabonas stratēģijas, kuras mērķis ir padarīt Eiropu konkurentspējīgu zinātnes un jauno tehnoloģiju jomā, tas ir ārkārtīgi svarīgi un žēl, ka ir tādi avīžu redaktori, kuri to nesaprot – red.);
• jārāda cilvēki, kuri taisa zinātni;
• jārada sistēma, kā radīt sabiedrībā interesi par zinātni, jo situāciju pēkšņi mainīt nav iespējams. Jāparedz balvas par zinātnei veltītām publikācijām, žurnālistu semināri par svarīgākajām zinātnes tēmām. Sakariem starp zinātni un žurnālistiem jābūt pastāvīgiem. Nav cita ceļa, kā radīt sapratni sabiedrībā. Arī tur ir savas nianses. Ja grib radīt interesi, tam ir televīzija, ja sapratni, tad jāvēršas pie drukātā vārda. Jāstrādā ar visiem plašsaziņas līdzekļiem, jākļūst profesionāļiem mediju izmantošanas jomā.

Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre Dr. Ilga Tālberga, kura akadēmijā uztur sakarus ar plašsaziņas līdzekļiem, nosauca garu jo garu žurnālistu un izdevumu virkni, pateicās viņiem par izpratni un vēlēšanos sadarboties. M. Tupiņa, B. Šāberte, O. Gerts, A. Sproģis, V. Hermanis un daži citi vecmeistari ir leduskalna vairāk pamanāmā daļa, bet ir virkne jaunu, rakstītgribošu žurnālistu kā latviešu, tā krievu presē, kurus I. Tālberga ņēmusi zem sava spārna un regulāri baro ar Zinātņu akadēmijas aktualitātēm.

Akadēmiķis Jānis Freimanis attīstīja skandālu teoriju. Piemēram, palaist presē ziņu, ka gēnu pētnieki jau šodien makaku var pataisīt par cilvēku. Sabiedrība ir ļoti ignoranta, tā uzķeras tikai uz sensācijām.

LZA goda doktors Ojārs Zanders sūkstījās par to, ka, cita citu apkarojot, avīzes vēršas pret tiem autoriem, kuri publicējušies pie konkurentiem, lai gan noteicošajai būtu jābūt raksta kvalitātei.

LZA kor. loc. Pārslai Eglītei šķita, ka doktorantu darba vērtējumā būtu jāņem vērā arī populārzinātniskie raksti, ne tikai zinātniskās publikācijas.

Guntars Deģis izteica, šķiet, vērā ņemamu domu apvienot seminārus žurnālistiem ar kāda izcila zinātnes centra apmeklējumu, lai redzētu, kur notiek pasaules līmeņa pētījumi.

LZA goda doktors Aldonis Vēriņš, kurš vada žurnālu "Dārzs un Drava" no 1958. gada līdz šai dienai, sēdes nobeigumā izteica novēlējumu – publicēt to, kas dara zinātnei godu un tautai prieku!

Satura rādītājs

LZA un a/s "Aldaris" balvu laureāti prof. Uldis Sedmalis (pa kreisi) un Dr.hist. Dzintars Ērglis

Balvu laureāti kopā ar LZA vadību, izglītības ministru J.Radzēviču (trešais no kreisās) un a/s "Aldaris" valdes priekšsēdētāju I.Šūri

Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un a/s "Aldaris" 1. jūnijā svinīgā ceremonijā "Aldara" muzeja ēkā pasniedza ikgadējās balvas zinātnē.

Šai labvēlībai pret zinātniekiem ir sava vēsture. Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s "Aldaris" prezidenti Jānis Stradiņš un Vitālijs Gavrilovs 1998. gada 27. novembrī parakstīja vienošanos par LZA un a/s "Aldaris" gada balvām zinātnē. Motivācija: zinātnes un tehnoloģijas izšķirīgās lomas apzināšanās tautsaimniecības un kultūras attīstībā, sabiedrības labklājības celšanā, vērtību izpratnē un tradīciju veidošanā.

Sākot ar 1999. gadu, tika iedibinātas divas ikgadējas balvas, katra 650 latu vērtībā, ievērojamākiem Latvijas zinātniekiem par izcilu veikumu konkrētā jomā vai par mūža devumu un četras ikgadējas balvas labākajiem jaunajiem zinātniekiem, katra 250 latu vērtībā.

Ināra Šure, a/s "Aldaris" valdes priekšsēdētāja, sveicot laureātus, uzsvēra – ir svarīgi, lai ražotāji šodien, kad zinātne nav tik atzīta un zinātniekiem šķiet pievilcīgi strādāt ārpus Latvijas, palīdzētu zinātnei. Savukārt zinātne var palīdzēt ražošanai, lai Latvija Eiropas Savienības tirgos sasniegtu labus rezultātus.

LZA prezidents Juris Ekmanis atgādināja, ka notikums "Aldarī" risinās jau sesto gadu un tātad "vēsture iet uz priekšu". Un Eiropas Savienība, šis "aristokrātu klubs", uzliek jaunus pienākumus gan zinātnei, gan ražošanai. Te ("Aldarī") izpaužas tālredzīgs plāns – uzņemties atbildību par zinātni. Tā tas ir ierakstīts Eiropas Savienības dokumentos – lai ražotāju atbalsts zinātnei divreiz pārsniegtu valsts atbalstu.

Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs, sveicot "zinošākos zinātniekus", atzina, ka aizvadītais mēnesis Eiropas Savienībā, pretēji skeptiķu viedoklim, dod cerības un paver Latvijai lielas iespējas. Mums nav citas bagātības kā cilvēki. Zinātnieku pūles dod lielu pievienoto vērtību, lai mēs kļūtu turīgāki. Arī valdības deklarācijā ierakstīts – mainīt attieksmi pret zinātni, sacīja ministrs un izteica zinātniekiem arī ekonomikas ministra Jura Lujāna atzinību.

Sirsnīgu apsveikumu jaunajai zinātniecei Gitai Elksnītei bija atsūtījusi kultūras ministre Helēna Demakova, jo katrai valstij ir jāpēta un jāaizstāv sava valoda. Ar Liepājas 7. vidusskolas latviešu un franču valodas skolotāju Gitu Elksnīti iepazīstināja LZA akadēmiķis Jānis Bērziņš. Liepājas Pedagoģijas akadēmijas humanitāro zinātņu maģistra programmas absolvente saņēma balvu par pētījumu "Vienkāršs teikums Kristofora Fīrekera vārdnīcā" (zin. vad. Dr.philol. Maigone Beitiņa). Ar labu vārdu akadēmiķis raksturoja arī Žaneti Zaharovu, vēlot, lai katrs radošs lauksaimnieks, ielūkojies šajā darbā, atrastu idejas, kā celt savu saimniecību. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Uzņēmējdarbības katedras asistente, ekonomikas maģistre ieguvusi balvu par pētījumu "Saimniekošanas diversifikācija kā viena no Latgales reģiona attīstības iespējām" (zin. vad. Dr.habil.oec. prof. Baiba Rivža). LZA akadēmiķis Juris Jansons, iepazīstinot ar Edgara Spārniņa veikumu, bija gandarīts, ka balvu saņem materiālzinātnieks, kuram pēc dažām dienām jāaizstāv maģistra grāds. Latvijas Universitātes (LU) Polimēru mehānikas institūta tehniķis, LU Fizikas un matemātikas fakultātes students apbalvots par pētījumu "Slāņainu kompozītmateriālu nelineārās deformēšanās apraksta modelis" (zin. vad. Dr.habil.sc.ing. prof. Vitauts Tamužs).

LZA akadēmiķis Raimonds Valters priecājās, ka ekspertu komisija augstu novērtējusi tieši ar ražošanu saistītu darbu. "Aldara" degustācijas vadītāja Dace Šķēle zinātniskajā darbā "Pētījumi par skābekļa satura izmaiņām alū" (zin. vad. Dr.sc. ing. prof. Daina Kārkliņa) novērtējusi skābekļa nozīmi tehnoloģiskajos procesos, noteikusi tā dinamiku dažādās alus šķirnēs un ietekmi uz alus garšas īpašībām.

R. Valters iepazīstināja ar akadēmiķi Uldi Sedmali un viņa lielo mīlestību uz fosfātu stikliem. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) profesors Dr.habil.chem. U. Sedmalis apbalvots par mūža ieguldījumu fosfātu un silikātu ķīmijā un speciālistu – silikātu ķīmijas tehnologu – sagatavošanā. Kopš 1962. gada viņa dzīve un darbs saistīti ar RTU, ar tagadējo Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti.

Akadēmiķis Jānis Bērziņš raksturoja laureāta, LU Latvijas vēstures institūta pētnieka Dr.hist. Dzintara Ērgļa monogrāfiju Latvijas Centrālās padomes nezināmās lappuses" (R., 2003, 232 lpp.). Dz. Ērgļa zinātniskās intereses saistās ar nacionālās pretestības kustības organizācijas Latvijas Centrālās padomes (LCP) darbības un holokausta izpēti Latvijas provincē. Tās ir līdz šim maz izzinātas, ļoti smagas un nenoliedzami aktuālas tēmas. Monogrāfija "Latvijas Centrālās padomes vēstures nezināmās lappuses" ir izraisījusi lielu sabiedrības interesi. Pētījuma pamatā ir līdz šim neizmantoti Latvijas PSR MP VDK arhīva materiāli.

Atzinība vienmēr pacilā. Priecīgajā gaisotnē pajautājot akciju sabiedrības valdes priekšsēdētājai Inārai Šūrei par "Aldara" panākumu, izpratnes un labsirdības cēloņiem, atbilde bija vienkārša: "Mēs esam komanda. Un galvenais mums ir cilvēks. Tā arī droši raugāmies nākotnē."

Satura rādītājs

2004. gada 20. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) oficiālā vizītē ieradās Polijas Zinātņu akadēmijas (PZA) prezidents profesors Andžejs B. Legockis (specialitāte – biomedicīna) un PZA Zinātnisko sakaru nodaļas direktore Dr. Urzula Vajcena. Vizītes mērķis bija parakstīt Latvijas Zinātņu akadēmijas un Polijas Zinātņu akadēmijas Nolīguma par zinātnisko sadarbību protokolu 2004.–2006. gadam. LZA un PZA divpusējais sadarbības līgums zinātnē bija pirmais, kuru parakstīja tikko atjaunotās Latvijas Republikas Zinātņu akadēmija 1990. gada decembrī. Pie Nolīguma pievienotais protokols, kas paredz zinātniskās sadarbības īstenošanas praktiskos un finansu nosacījumus, tiek atjaunots ik pa diviem gadiem un ietver pušu apstiprinātu kopīgo projektu sarakstu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā Protokolu parakstīja LZA prezidents J. Ekmanis. Sarunās piedalījās LZA Senāta priekšsēdētājs J. Stradiņš, padomnieks J. Kristapsons, ģenerālsekretārs R. Valters, viceprezidenti T. Jundzis un J. Jansons un Starptautiskās daļas pārstāves. Parakstīšanas ceremonijā piedalījās arī Polijas Republikas vēstnieks Latvijā T. Fišbahs un Polijas vēstniecības 2. sekretārs J. Žoravičs.

Sarunu laikā Polijas ZA prezidents A. Legockis aicināja pievērst īpašu uzmanību zinātniskās sadarbības veicināšanai starp abu valstu jaunajiem zinātniekiem un, lai apspriestu iespējamās sadarbības jomas, uzaicināja LZA prezidentu rudenī apmeklēt Polijas ZA. Kā vienu no abu akadēmiju kopīgiem darbiem Polijas ZA prezidents A. Legockis un Polijas vēstnieks Latvijā T. Fišbaha kungs ieteica modernas un plašas poļu-latviešu vārdnīcas sastādīšanu un izdošanu, Polijas ZA aktīvi piedaloties ar zinātnieku potenciālu un iespējamo finansējumu.

Vizītes laikā Polijas ZA prezidents apmeklēja LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (Centrs), kur tikās ar Centra vadību un vadošajiem zinātniekiem, kā arī apmeklēja laboratorijas. Prof. E. Grēns iepazīstināja viesus ar Centra darbības virzieniem un abas puses nolēma paplašināt zinātnisko sadarbību.

Pēc īsas Vecrīgas apskates un LZA prezidenta sniegtajām pusdienām Polijas ZA prezidents prof. A. B. Legockis un Dr. U. Vajcena devās uz Tallinu. Šī brauciena laikā Polijas ZA delegācija apmeklēja visu trīs Baltijas valstu zinātņu akadēmijas.

Satura rādītājs

Kad izstādes atklāšanā Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks Ekards Herolds runāja par muižas lielo kultūras misiju, par tiltu uz Rietumeiropu, Skandināviju un Sanktpēterburgu, pirmā doma ir – par ko te ir runa? Par muižu, kuras kultūrai latviešu zemnieks netika tuvāk kā pie parka sētas? Kur kalpotāju bērniem, tādiem kā Staburaga Jancis un Marčs, pils zālē, Ziemassvētku eglītes svecītēm mirdzot, ka dāvanu pasniedza kādu apģērba piederumu, par ko cienmātei roka bučojama? Vai tad par muižas kultūras misiju Latvijā varētu runāt pirms 99 gadiem, kad pilis dega un sagruva krāsmatās, arī Skrīveru dendroloģiskā parka izveidotāja, izglītotā un kultūru nesošā Zīversa pils, un soda ekspedīcijas asins straumēs slīcināja gan zemnieku, gan skolotāju? Bet tad visu savās vietās salika izstādes autore, LAB Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas speciāliste Aija Taimiņa, savu runu nobeidzot ar secinājumu: "20. gadsimta beigu gados un 21. gadsimta ieskaņā tapušo latviešu pētnieku, mākslas vēsturnieku un arhitektu nozīmīgāko publikāciju apjoms un kvalitāte pierāda pēdējo gadu desmitos pieaugušo interesi par Latvijas muižu kā kultūrvēsturisku parādību. Tas apliecina radikālu un neatgriezenisku akcentu nomaiņu, runājot par muižu visiem kopīgajā Latvijas kultūrvēsturē, ne vairs par bargu un svešu kungu namu vien.

Satura rādītājs

Pirms desmit gadiem darbu sāka atjaunotā Latvijas vēstures institūta (dibināts 1936. gadā) atjaunotais apgāds. Izveidots tajā pašā 1936. gadā, apgāds pirmo rakstu krājumu "Pirmā Baltijas vēsturnieku konference Rīgā, 16.–20.VIII: runas un referāti" laida klajā 1937. gadā. Pēc pieciem gadiem, 1941. g., iznāca pēdējais izdevums – "Vidzemes tiesību vēstures avoti, 1336.–1551. g." izd. Arveds Švābe, latviešu, latīņu un vācu valodā. No 1937. līdz 1940. gadam apgāds izdeva arī Latvijas Vēstures Institūta Žurnālu. Tieši ar šī paša nosaukuma žurnāla izdošanu apgāds atjaunoja darbību 1991. gadā, taču pirmā grāmata, un tā bija Induļa Roņa un Artura Žvinkļa sastādītais dokumentu krājums "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā" (1994), sākās tie desmit gadi, kurus Latvijas vēstures institūts un tā apgāds atzīmēja šī gada 28. maijā. Nu sarēķināts, ka projekts, kas sācies kā slīcēju glābšana pašu rokām, bijis visai ražīgs: 36+1 (rādītājs) Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla numuri, 6 rakstu krājumi, 4 kolektīvas monogrāfijas, 13 monogrāfijas, 34 sēriju izdevumi, 6 vēstures avoti, 11 disertāciju kopsavilkumi, kopā 111 izdevumi. Pie sērijveida izdevumiem jāmin arheologu sagatavotie un ne tikai speciālistu, bet arī tautā iecienītie "Arheoloģijas un etnogrāfijas" laidieni. Četri sējumi iznākuši jaunajā sērijā "Senā Rīga", trīs sējumi – "Latvijas viduslaiku pilis". Pamatīgs darbs ieguldīts vidēji 1000 lappušu biezajos "20. gadsimta Latvijas vēsture" sējumos (2000. g. un 2003. g. red. Valdis Bērziņš). Ar vienreizēju un pirmreizēju materiālu varēja iepazīties 1999. gadā izdotajā Rudītes Vīksnes un Kārļa Kangera sastādītajā vēstures avotu krājumā "No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940.–1986.: noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs".

Jubilejas reizē labus vārdus apgāda vadītājai Dr.hist. Līgai Lapai, kura šo darbu veikusi visus 10 gadus, teica Latvijas vēsture institūta direktors akadēmiķis Jānis Bērziņš un atklātā sabiedriskā fonda Latvijas vēstures institūta apgāds valdes priekšsēdētājs akadēmiķis Andris Caune. Vecākā māsa apgāds "Zinātne" nav liegusi savu padomu un praktisko palīdzību, pat atdevusi savu mākslinieci Ināru Jēgeri, kura ir daudzu vizuāli krāšņu un tai pat laikā akadēmiski ieturētu grāmatu noformējumu autore.

Kā parasts, trāpīgus un emocionālus vārdus teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, uzsverot to, ka apgādam vienmēr svarīga bijusi augsta kvalitāte, nevis iztapšana sabiedrības gaumei. Akadēmiķis ieteica turpināt publicēt izdevumus angļu valodā, lai priekšstats par Latvijas vēsturi starptautiskajā arēnā būtu patiess. Viņš ierosināja bez monogrāfijām un lieliem rakstu krājumiem izdot arī nelielus populārzinātniskus izdevumus par Latvijas vēsturi, arheoloģiju, kas ir ļoti vajadzīgi.

Oponējot akadēmiķis A. Caunem, ka apgāda izdevumus gan labprāt ņem Kongresa bibliotēka ASV, Oksfordas Universitātes bibliotēka, Vācijas Centrālā bibliotēka un citas lielas grāmatu krātuves, bet, diemžēl, līdzekļu trūkuma dēļ tos neiegādājas Latvijas bibliotēkas, izņemot obligātos eksemplārus, kas nonāk Nacionālajā un Akadēmiskajā bibliotēkā, grāmatu vairumtirgotāju pārstāve teica, ka apgāda izdevumus pērk bibliotēkas ne tikai Rīgā, bet arī Bauskā, Saldū, Liepājā un citur. Tie ir ļoti iecienīti un lasīti.

Vēlot apgādam un tā veidotājiem vēl daudzreiz desmit, cits pēc cita to sveica viesi, savukārt apgāda vadība pateicās saviem darbiniekiem par pašaizliedzīgo darbu, jo, kā citēja Līga Lapa:

Es gulēju un sapņoju, ka darbs ir prieks.
Es pamodos un sapratu, ka darbs ir pienākums.
Es strādāju un sapratu, ka pienākums ir prieks.
Lai turpmāk būtu daudz prieka!

Satura rādītājs

Pirms muižu atsavināšanas 1920. gadā visā Latvijā bija 1479 muižas, 294 pusmuižas un 171 mācītājmuiža. 1909. gadā 162 dzimtu rokās bija 77% Vidzemes derīgās zemes. Lai gan izstāde nespēj sniegt izsmeļošu informāciju par visām Latvijas muižām, tā var rosināt mākslas un literatūras vēsturniekus, tāpat palīdzēt novadpētniekiem, restauratoriem un ēku apsaimniekotājiem, sniedzot interesentam ceļa zīmes turpmākiem patstāvīgiem pētījumiem, jo vitrīnās (kaut 50) eksponēt visus bibliotēkā gadsimtiem uzkrājušos dokumentu, attēlu un publikāciju krājumus nav iespējams.

Izstāde rāda interesentiem labi zināmas, bet visai reti eksponētas vērtības. Iespējams aplūkot vecāko zināmo 17. gs. ilustrēto hroniku J. Kr. Broces norakstā – Jirgena Helmsa Vidzemes vēstures apskats pirmoreiz rāda arī Latvijas pilis idealizētos zīmējumos, J. Kr. Broces "Vidzeme 18. gs. beigās" un "Monumente" sējumi daudzos attēlos un aprakstos ļauj dziļi iepazīt 18. gs. beigu Latvijas dzīves veidu, lauku panorāmas, ēkas un ļaudis, sniedz statistiskas ziņas. Mākslinieka J. V. Krauzes atmiņu rokraksts ar daudziem muižu un parku plāniem (18. gs.b.) un ilustrēta autobiogrāfiska apcere manuskriptā ar oriģinālilustrācijām rāda ainavas un interjerus. Eksponētas lapas no ts. Pauluči albūma – pēc Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatora F. Pauluči rīkojuma 1825.–1826. g. sagatavoto Vidzemes un Kurzemes pilsdrupu, piļu un muižu akvareļu un uzmērījumu kolekcijas, A. V. Buholca Baltijas dzimtu vēsturei veltītie ģenealoģisko materiālu sējumi. Pētīta un publikācijās dokumentēta daudzu vācbaltu dzimtu vēsture un heraldika.

Daudzpusīgs ir gravīrām ilustrēto grāmatu klāsts – pirmkārt, pieminamas Fr. Stavenhāgena Vidzemes un Kurzemes muižām un pilīm veltītās lapas (19. gs. b.), jelgavnieka Minkeldē romantiskās 19. gs. sākuma litogrāfijas, kas ataino kungu namus, 19. gs. sākuma arhitektūras paraugfasāžu un projektu albūmus. Mazākzināmas eksponētās ēku fotogrāfijas un to īpašnieku portreti (20. gs. sāk. – 20. g.). Unikāls gravīru, zīmējumu, aprakstu un dokumentu kopums raksturo franču un angļu stilā veidotos lauku parkus Vidzemē un Kurzemē, kas pamatojas K. J. Hiršfelda bagātīgi gravīrām ilustrēto grāmatu atziņās.

Seni dokumenti no katrā muižā atrodamās dokumentu lādes (Brieflade) – 14.–18. gs. lēņa grāmatas, pirkšanas pārdošanas dokumenti, Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera un Kurzemes muižniecības līgums (Bauskā, 1561), līgumi, mantojuma lietas, dāvinājuma akti, vēlāki 19. gs. māju iepirkšanas un rentes līgumi apliecina muižniecības privilēģijas un tiesības uz nekustamo īpašumu un liecina par īpašnieku maiņu.

Atlasīti dokumenti no muižu arhīviem raksturo atsevišķas spilgtas 18. gs. beigu personības – tautsaimnieku, Skrīveru un Aizkraukles muižas īpašnieku K. F. Šulcu–Ašerādenu, kas savas muižas zemniekiem pasludināja lielākas brīvības un tiesības kā citur Vidzemē, dabaszinātnieku Fr.V. Ungernu-Šternbergu, kas gadiem ilgi (ap 1796) apkopojis meteoroloģiskos novērojumus ne tikai savās muižās Lizdēnos un Tiepolē un atstājis arī novēroto dabas parādību – halo un ziemeļblāzmas zīmējumus un ceļojuma aprakstus. µiegaļu muižas īpašnieks V. D. Budbergs bija apdāvināts mākslinieks–labdaris un piedalījās arī grāmatu iespiešanā kopā ar K. Harderu un G. Bergmani.

Amatniecību muižā, mūrnieka, galdnieka, mēbeļnieka un skrodera darbu rāda gan muižas mājsaimniecības grāmatas un 18. gs. Jelgavas drēbnieka rēķins, gan amata diplomi un ceļojoša meistara dzimšanas apliecinājuma dokumenti, dokumentus papildina tekstīliju fragmenti un ilustrācijas no Lielās franču enciklopēdijas.

Muižas sadzīve un laikmeta ainas raduši vērienīgu atspulgu arī memuāru literatūrā, autobiogrāfijās, dienasgrāmatās, publicētajā un nepublicētajā sarakstē. Rakstījuši daudzi senu vācbaltu dzimtu pārstāvji, piemēram, Ernestīne Šulca–Ašerādena, Aleksandrs Stenboks–Fermors, kāda Struteles baronese no Pfeiliceru–Franku dzimtas. Realitātes recepcijas un interpretācijas jautājumam pievēršas daiļliteratūra – dzeja un proza. Daudzi no eksponētajiem vācbaltu literātu U. Šlipenbaha, Ž. Grotusa, Z. Fēgezaka, E. Keizerlinka, E. Tranzē–Rozenekas, T. H. Pantenija, O. Grosberga, ž. Brinkenas darbiem agrāk nav tikuši tulkoti vai nav bijuši lasītājiem pieejami politisku apsvērumu dēļ, tāpēc arī palikuši neiepazīti. Savukārt visiem zināmā latviešu literatūras klasika sniedz gluži atšķirīgu skatu muižas dzīves realitātēs.

Zemnieku stāvokli Vidzemē Apgaismības laikmetā raksturo zemnieka pārdošanas līgums, 18. gs. izraksti no Klotu lietas par zemnieku meitenes spīdzināšanu, Merķeļa, Jannava, Hupeļa, Štorha publikācijas, 19. gs. naudas saimniecību pēc brīvlaišanas raksturo vaku grāmatas un klaušu darbu saraksti, zemnieka mājsaimniecības grāmatas. Aizraujošas ir Deršava un Kola iespaidiem bagātās piezīmes par viesošanos Kurzemes muižnieku ģimenēs un namos, tāpat šaudonas, Trikātas, Gaujienas, Lejasciema, Sinoles draudžu un pagastu hronikas un vēstures rokrakstā.

Vairāki materiāli veltīti 1905. revolūcijas un 1919./1920. gada liecībām: mācītāju ziņojumu mašīnraksti, nodedzināto piļu fotoattēli un kartes. Spilgts šā laikmeta raksturojums ir Liepupes draudzes hronika rokrakstā ar fotogrāfijām.

Grāmatas no izputinātajām Stendes, Nurmuižas, Varakļānu, Ēdoles, Nītaures, Stāmerienas muižu bibliotēkām ar seniem piederības ierakstiem, zīmogiem un ekslibriem raksturo pilskungu lasīšanas intereses un gaumi. Izstādē piedalās arī Valsts Mākslas muzejs, eksponējot vairākas gleznas, un Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kas izstādei deponējis unikālu slēdzamu 18. gs. dokumentu lādi (Brieflade) ar daudzām atvilktnītēm un slēptuvi, rotātu intarsijas tehnikā. Izstādi iekārtojot, lādi izdevās atmūķēt un atklāt vēl arī astoto, nezināmo atvilktnīti – slēptuvi. Ar arhitektoniskās izpētes grupas "AIG" nopietno gadiem ilgo darbu iepazīstina vairāki aplūkojamie muižu ēku un parku izpētes un rekonstrukcijas projekti, kā arī oriģinālās 18. gs. celtņu būvdetaļas – logu profili, jumta dakstiņš, flīzes, logu apkalumi.

Satura rādītājs

Karš jebkurai tautai ir traģēdija. Lai arī cik augstu mērķu vārdā tas notiek (zemiskus mērķus sen vairs neviens nepostulē, šķiet, sākot jau ar krusta kariem), tautai, ģimenei zaudētie dēli un meitas, vīri un sievas vienmēr ir upuris. Ja karotājus mēs iedalām agresoros un aizstāvjos, tad kritušajiem ir tikai viens apzīmējums – upuri. Diemžēl ne tikai tie, kas ar lodi pierē krīt, bet arī tie parastie cilvēciņi, kas likteņa nejaušības dēļ patrāpās zem kara mašīnas kāpurķēdēm. Zlēku puses meža māju vecie ļaudis, kurus E. Bervalds saticis savos garajos mednieka gados Kurzemes mežos, teica: "Dienā šāva vācieši, naktī partizāņi. Nepagāja nakts, kad kāds neklauvēja pie loga. Ej nu sazini, no bultas, kurelieši vai vienkārši bandīti."

Šīs pārdomas radās, atgriežoties no Zlēkām. Brauciena dalībnieki ir akadēmiķis, LU Fizikas institūta vadošais pētnieks Oļģerts Lielausis, viņš ir LZA atbalstītās kureliešu pēdējo cīņu apzināšanas un atzīmēšanas iniciatīvas grupas vadītājs (viņa bērnība un zēna gadi saistīti ar šo pusi), Ventspils Sarptautiskā Radioastronomijas centra direktors, LZA korespondētājloceklis Edgars Bervalds iniciatīvas grupas vadītāja vietnieks, Latvijas Valsts Mežzinātnes institūta "Silava" vadošā pētniece Dr.sc.ing. Mudrīte Daugaviete, Ventspils muzeja direktora vietnieks znātniskajā darbā Dr.hist. Armands Vijups un "Zinātnes Vēstneša" redaktore. Braucienā uz kureliešu pēdējo kauju vietu Medņu riestu, iegriežoties vācu soda ekspedīcijas nodedzināto māju vietās, mūs pavadīja Zlēku pagasta padomes priekšsēdētāja Velga Umbraška. Šī brauciena mērķis – kopīgi padomāt par to, kā iezīmēt un reizē arī atzīmēt Otrā pasaules kara beigu traģiskos notikumus. Nodedzināto māju upurus katru gadu atceras kopējā kapu kalniņā Zlēku centrā, Cirkalē ir piemineklis Sarkanās bultas partizāniem, bet kurelieši līdz pat šim laikam bijuši kā karsts kartupelis mutē, kuru ne īsti norīt, ne izspļaut. Pārāk neordināri. Ne sarkani, ne zilpelēki. Varbūt – sarkanbaltsarkani? Ar naivu ideju laikā, kad uz dzīvību un nāvi plēšas lielie suņi, paķert savu mazo kauliņu – neatkarīgu Latviju. Ja tas izdevās 1919. gadā, varbūt izdosies arī šoreiz? Neizdevās. Virsniekus vācieši apšāva Liepājas Karaostas cietumā, vairāk nekā 450 atbruņotus un arestētus kureliešus aizsūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni (pretējā gadījumā tā būtu Sibīrija vai Vorkuta). Taču tā saucamais Rubeņa bataljons savu pēdējo cīņu izcīna netālu no Abavas ietekas Ventā vēl pēc gandrīz mēneša – 1944. gada 9. decembrī. Tas notika tā saucamajā Medņu riestā, mežā netālu no bijušajām Vēveru mājām. Iniciatīvas grupas iecere ir tur uzstādīt piemiņas akmeni – medni. Taču tā nebūtu vienīgā piemiņas zīme. Medņu riests atrodas nomaļā vietā, šaura meža ceļa malā. Vajadzīga arī kāda vieglāk pieejama, publiska atceres vieta un zīme. Un tad LZA korespondētājloceklim mežzinātniekam Pēterim Zālītim, kuram jautāja, vai nebūtu iespējams piemiņai iestādīt kādus ozolus vai liepas, radās brīnišķīga ideja – bet kāpēc ne meža ķiršus? Otras tādas birzs Latvijā nebūtu. Meža ķirši aug Kurzemes mežos, tie ir ātraudzīgi – pat līdz 1–1,5 m gadā, izaug par lieliem, skaistiem kokiem, kuri pavasarī uzzied pirmie un vasarā greznojas ar dažādu krāsu ogām. Mudrīte Daugaviete brauc, lai ar speciālista aci aplūkotu iespējamās vietas un novērtētu, vai meža ķiršiem tur būs pietiekami labi augšanas apstākļi. Jo bez kopējās birzs ir vēl arī doma nodedzināto māju vietās iestādīt dažus piemiņas ķiršus.

Zlēkas ir diezgan smilšainā vietā, augsne nav bagāta, bet jau pie pirmajām nodedzinātajām mājām, kur apstājamies, Sildravām, krāšņi zied ceriņi, agrākajā dārzā zeme ir trūdvielām pietiekami bagāta. Tas atkārtojas arī pie citām bijušajām viensētām, kas izkliedētas mežā. Koku stādīšanu un aprūpi uzņemtos "Silava".

Kopā ar Velgu Umbrašku tiek domāts, ka piemiņas birzij vajadzētu atrasties tur, kur to nepostītu meža zvēri un neiekārotu privātdārziņu floras dažādotgribētāji. Vislabākā vieta būtu pie Zlēku traģēdijas upuru piemiņas vietas. Tas jo apsveicamāk tādēļ, ka patiesībā Zlēku traģēdijas upuri bija ne tikai nodedzināto meža māju apšautie civiliedzīvotāji. Upuri bija arī tie, kuri, ticēdami Latvijas neatkarības atjaunošanas idejai, bet, nesaņēmuši savai cīņai reālu atbalstu, gāja nāvē vai aiz dzeloņdrātīm.

Kureliešu pētīšana ir vēsturnieku uzdevums, līdz šim par to bija lasāms vien 1991. gadā Itakā (ASV) izdotajā vēsturnieka Haralda Biezā grāmatā Kurelieši un LZA goda doktora Leonīda Siliņa (Zviedrija) grāmatā Latvijas Centrālā padome – LCP. Tagad pie Latvijas vēstures nenoskaidroto jautājumu pētīšanas ķēries jaunais vēsturnieks Dzintars Ērglis.

Viņam, dzimušam dundadzniekam, Latvijas vēstures institūta apgādā nule iznākusi grāmata Latvijas Centrālās padomes nezināmās lappuses, kur nodaļa veltīta ģenerāļa Kureļa grupai un padomju represijām pret kureliešiem.

Nākamajā, 2005. gadā paies sešdesmit gadi, kopš beidzies līdz šim nežēlīgākais karš – Otrais pasaules karš. To atzīmēs visa Eiropa, arī ASV. Vai nebūtu skaisti 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienā, pieminēt upurus, iestādot ķiršu birzi? Birzi, kas vienmēr no jauna uzzied un nes augļus.

Satura rādītājs

Rīga
2004. gada 19. februārī Nr. 16

Par iniciatīvas grupas izveidošanu

Lai saglabātu vēsturei un tautas atmiņai spilgtākās liecības par latviešu pretestības kustību Otrā pasaules kara laikā un tās vārdā nestiem upuriem, izveidot iniciatīvas grupu, lai veicinātu to vietu apzināšanu un atzīmēšanu, kurās notika kureliešu pēdējās izšķirošās cīņas ar vācu okupantu soda vienībām Ventspils rajonā Zlēku un Cirkales apkārtnē.

Iniciatīvas grupas sastāvs sekojošs:

Oļegerts Lielausis – grupas vadītājs, LZA īstenais loceklis, LU Fizikas institūta vadošais pētnieks,
Edgars Bervalds – grupas vadītāja vietnieks, LZA korespondētājloceklis, Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra direktors,
Jānis Bērziņš – LZA īstenais loceklis, LU Latvijas vēstures institūta direktors,
Dzintars Ērglis – LU Latvijas vēstures institūta pētnieks,
Jānis Streičs – LZA goda loceklis, kinorežisors,
Voldemārs Hermanis – "Neatkarīgā Rīta Avīze” žurnālists.

Iniciatīvas grupai savā darbībā ir tiesības izmantot LZA vārdu, simboliku un zīmogu.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Šā gada 23. maijā mūžībā aizgāja LZA korespondētājloceklis profesors Dr.habil.sc.ing. Valerijs Gromovs, kura vienīgā darbavieta bija LV Koksnes ķīmijas institūts.

1951. gadā pēc LVU Ķīmijas fakultātes absolvēšanas V. Gromovs sāka strādāt institūtā, kura nosaukums tolaik bija Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūts. Viņa zinātniskās intereses saistījās ar celulozes ražošanas aspektiem. Viņš saprata, ka nepieciešams būvēt tiltus starp zinātni un praktisko darbību. Divi jauni bezhlora un bezsēra celulozes iegūšanas paņēmieni – hidrotropais un slāpekļskābes – tika izpētīti laboratorijā un pārbaudīti pusrūpnieciskajās iekārtās Koksnes ķīmijas institūta konstruktoru biroja cehā Bolderājā un Jaunciema papīrfabrikā.

1957. gadā viņš aizstāvēja tehnisko zinātņu kandidāta, 1974. gadā – tehnisko zinātņu doktora disertāciju. 1982. gadā V. Gromovu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli.

Profesora pētījumu lokā bija koksnes submikroskopiskā struktūra, delignifikācijas problēmas jaunu celulozes ražošanas procesu ieviešanā, koksnes kompleksā izmantošana.

Var teikt, ka V. Gromovs ar savām zinātniskajām idejām un izstrādēm cienīgi sagaidīja 21. gadsimtu, kaut arī viņa projektu realizācija ražošanā var prasīt vēl daudzus gadus.

V. Gromova zinātniskais devums atspoguļots vairāk nekā 270 zinātniskās publikācijās, ap 30 autorapliecībās un ārzemju patentos; ļoti nozīmīga bija viņa dalība 2 monogrāfiju – “Koksnes šūnu apvalku uzbūve” un “Hemicelulošu ķīmiskā uzbūve un īpašības” sarakstīšanā. Abas grāmatas kļuva ļoti populāras Austrumeiropas zinātnieku aprindās. Diemžēl tajā laikā valdošais uzskats par krievu valodas izplatību pasaulē kavēja abu monogrāfiju tulkošanu angļu valodā, kas nodrošinātu V. Gromova zinātnisko autoritāti starptautiskā mērogā. Viņš bija PSRS ZA Zinātniskās padomes “Koknes un tās pamatkomponentu ķīmija” (1981–1991), PSRS Starpnozaru padomes “Celuloze” (1977–1985) loceklis.

Profesora darbu turpina ap 10 skolnieku, kas ieguvuši doktora un habilitētā doktora zinātniskos grādus.

V. Gromovs bija arī labs organizators. Viņš bija ilggadīgs institūta Koksnes submikroskopiskās struktūras laboratorijas vadītājs (1964–1986) un institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā (1973–1984). Dažus gadus pirms aiziešanas pensijā viņš kļuva par institūta direktoru (1984–1986).

Valeriju Gromovu paturēsim piemiņā kā izcilu koksnes pētnieku, iejūtīgu cilvēku un veiksmīgu jauno zinātnieku audzinātāju.

LV Koksnes ķīmijas institūta un
Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā –
LZA kor. loc. Dr.habil.sc.ing. Arnis Treimanis.

Satura rādītājs

Rīgas Tehniskā universitāte sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas tehniskajām universitātēm 2004. gada 2.–4. septembrī rīko Eiropas 11. Energoelektronikas un kustības vadības konferenci EPE–PEMC ’04 Riga.

Konference 2004. gadā notiks Rīgā, Kongresu namā pēc panākumiem bagātajām EPE-PEMC konferencēm Varšavā, Budapeštā, Prāgā, Košicē un Dubrovņikos pāra gados un EPE konferencēm Briselē, Grenoblē, Āhenē, Florencē, Seviļā, Trondheimā, Lozannā un Grācā nepāra gados. EPE-PEMC un EPE konferenču augstais līmenis un iegūtais rezultāts, ņemot vērā straujo industrijas attīstību, padara ikvienu no tām par gada visnozīmīgāko šīs nozares speciālistu tikšanās vietu.

Esam pārliecināti, ka arī 2004. gada tikšanās Rīgā būs jauns apliecinājums šo konferenču nevainojamajai reputācijai visā pasaulē.

1. Jaudīgi energoelektronikas pārveidotāji.
2. Pusvadītāju ierīces un pasīvie elementi.
3. Energoelektronikas pārveidotāju vadība.
4. Elektroiekārtu elektromagnētiskā savietojamība.
5. Energoelektronisko sistēmu pielietojums.
6. Energoelektronikas iekārtas elektroenerģijas ražošanā, pārvadē un sadalē.
7. Atjaunojamās un atkritumu pārstrādes energosistēmas.
8. Elektriskā piedziņa transportā.
9. Energoelektronika autonomos braucamrīkos.
10. Mērīšanas un novērošanas iekārtas.
11. Elektriskās mašīnas un pārvietošanas mehānismi.
12. Elektroapgāde.
13. Kustības vadības iekārtas un roboti.
14. Mehatronikas sistēmas.
15. Industriālās piedziņas sistēmas.
16. Izglītība un apmācība elektroenerģētikā.

Apakštēmu saraksts ir redzams EPE-PEMC ’04 mājas lapā: http://www.rtu.lv/epe-pemc2004/05/31

Profesors Leonīds Ribickis (Rīgas Tehniskā universitāte, Latvija).

OEC.mag. Elīna Vaserrmane (Rīgas Tehniskā universitāte, Latvija).
Tālr. 7089415; Fakss: 7820094;
E-pasts: Elina.Vasermane@rtu.lv

Konferences laikā Rīgā Kongresu namā notiks komercizstāde. Tā būs vienreizēja izdevība uzņēmumiem prezentēt savu produkciju un piedalīties diskusijās ar radniecīgo nozaru speciālistiem spēka elektronikas, mehatronikas, industriālās elektronikas, piedziņas un kustības vadības jomās. Izstādes mērķis ir veicināt tehniskās un zinātniskās informācijas apmaiņu un pilnveidot biznesa kontaktus.

Informācija par konferenci, dalības maksu, iespējamo atbalstu jaunajiem zinātniekiem un doktorantūras studentiem, kā arī informācija atbalstītājiem pieejama EPE-PEMC ’04 Rīga mājas lapā.

Satura rādītājs

Iespējams izmantot uz 30. jūniju 6 x (10 933+2667)=81 600 Ls

LZP izdalītais finansējums starptautiskajai sadarbībai kopā: 131 200+32 000

Mēnesī ieplānots izlietot 13 600 Ls

Satura rādītājs

Augstākās izglītības padome (AIP) sadarbībā ar a/s "Hansabanka" un Rīgas Balvas fondu (RBF) ir nodibinājusi balvu finanšu un kredīta specialitātes nozares pārstāvim, kurš devis nozīmīgu ieguldījumu jauno speciālistu sagatavošanā un nozares attīstības veicināšanai kopumā.

1. Izvirzītājs – Rīgas augstākās izglītības iestādes, zinātniski pētnieciskie institūti un Latvijas Komercbanku asociācija.

2. Zemāk minētos dokumentus iesniegt līdz 30.09.04. Augstākās izglītības padomē Meistaru ielā 21, Rīga, LV-1050 (uzziņas pa tālruni 7223392 – Ā. Konstantinova):

2.1. Izvirzītāja motivēta ieteikuma vēstule ar iestādes vadītāja parakstu.

2.2. Ziņas par pretendentu un viņa ieguldījuma izvērtējums nozarē.

2.3. Nozarē veikto darbu saraksts.

3. Balvu piešķir ar AIP sēdes lēmumu.

4. Balvu pasniedz Rīgas Balvas fonda svinīgā ceremonijā novembra beigās.

5. Balvas laureāts saņem naudas prēmiju, Rīgas balvas skulpturālu veidojumu, kā arī rakstisku piemiņas zīmi.

6. Nolikums tiek publicēts republikas masu medijos un internetā.

Satura rādītājs

Lai motivētu Latvijas zinātniekus veikt pētījumus, īpaši lietišķos, enerģētikas attīstības veicināšanai un inovācijas vides veidošanai, Latvijas Zinātņu akadēmija un VAS "Latvenergo" izsludina konkursu uz 2004. Gada balvām. Konkursa uzvarētājiem tiek piešķirtas astoņas Gada balvas:

* profesora Alfrēda Vītola balva par izcilu devumu enerģētikā;
* divas balvas par nozīmīgu devumu enerģētikā;
* piecas balvas par panākumiem enerģētikā jauniem zinātniekiem (vecumā līdz 40 gadiem).

Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, zinātnisko institūtu domes vai padomes, VAS "Latvenergo", universitāšu un augstskolu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija.

Izvirzot pretendentus, līdz 2004. gada 15. oktobrim jāiesniedz šādi dokumenti (divos eksemplāros):

* motivēts izvirzītāja iesniegums;
* pretendenta Curriculum vitae, norādot darba un mājas adresi, tālr., personas kodu, e-pasta adresi;
* izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
* izvirzāmais darbs (darbu kopa).

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – VAS "Latvenergo".

Materiāli iesniedzami LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā, Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, Rīga, LV-1524. Tālr. uzziņām: 7223633, 7223931 vai VAS "Latvenergo" (Pulkveža Brieža 12, tālr. uzziņām 72328213).

Satura rādītājs

2004. gada 17. jūnijā plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “Melanokortīni – uzvedības un neiroķīmisko procesu regulētāji” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.med. N. Sjakste, Dr.habil.chem. I. Kalviņš, Dr.pharm. M. Dambrova.

Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2004. gada 17. jūnijā plkst. 15.00 Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, O. Vācieša ielā 4, LU Medicīnas un Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “Slāpekļa oksīda koncentrācijas izmaiņas audos dažādu farmakoloģisku preparātu ietekmē” bioloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.med. V. Kluša, Dr.habil.biol. R. Muceniece, Dr.biol. A. Velēna.

Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

* * *

2004. gada 21. jūnijā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats "Pašvaldību reformas un reģionālā attīstība Latvijā".

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Edgars Vasermanis, Dr.habil.oec., profesore Baiba Rivža, Dr.habil.geogr., profesore Aija Melluma.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2004. gada 28. jūnijā plkst. 16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv. 5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: "Informācijas stratēģiskā loma apdrošināšanā".

Recenzenti: Dr.habil.oec., profesore Ludmila Frolova; Dr.oec., profesors Andrejs Jaunzems; Dr.oec., asoc. profesors Uldis Zālītis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

* * *

2004. gada 30. jūnijā plkst. 10.00 LU Sociālo zinātņu fakultātē, Lomonosova ielā 1, 414. auditorijā notiks Socioloģijas, politikas zinātnes un komunikāciju zinātnes promocijas padomes atklāta sēde, kurā promocijas darbu socioloģijas zinātņu doktora grāda iegūšanai sociālās antropoloģijas nozarē aizstāvēs

par tēmu “Dzīvesstāsti kā sociāli vēstījumi”.

Recenzenti: Dr.sc.soc., prof. Brigita Zepa, Ph. D., prof. Vieda Skultāne, Dr.habil.philol., prof. Janīna Kursīte.

Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un LU Zinātniskajā bibliotēkā.

* * *

2004. gada 30. jūnijā plkst. 14.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu "Kviešu maizes uzturvērtības paaugstināšana" inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: LLU profesore Dr.habil.sc.ing. L. Dukaļska, LLU profesors Dr.habil.agr. A. Ruža, LU vadošais pētnieks Dr.biol. A. Daņilēvičs.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā iela 2. Jelgava.

* * *

2004. gada 5. jūlijā plkst. 15.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (Visvalža ielā 4a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Rīgas Latviešu biedrības izdevējdarbība (1868–1940)”.

Recenzenti: Dr.habil.philol. Viktors Hausmanis, Dr.philol. Viesturs Vecgrāvis, Dr.philol. Raimonds Briedis.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, ar kopsavilkumu – LU Filoloģijas fakultātē 219. telpā.

* * *

2004. gada 5. jūlijā plkst. 17.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas, mākslas un komunikāciju zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (Visvalža ielā 4a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Bibliotēkas loma pirmskolas vecuma bērnu izziņas interešu un radošās fantāzijas realizēšanā”.

Recenzenti: Dr.philol. Dace Bula, Dr.psych. Sandra Sebre, Dr.paed. Baiba Sporāne.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, ar kopsavilkumu – LU Filoloģijas fakultātē 219. telpā.

Satura rādītājs

Uzmanību!

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2004. gada 4. jūnijā