Š. g. 1. aprīlī sākās jaunais IRC LATVIJA projekts. Tas ir iepriekšējā projekta, kurš beidzās 31. martā, turpinājums. IRC LATVIJA ir ES (Eiropas Savienības) un Latvijas kopprojekts, ko realizē Latvijas Tehnoloģiskais centrs sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju un Latvijas Tehnoloģisko parku. IRC LATVIJA ietilpst ES izveidotajā Inovāciju rosināšanas centru tīklā, kas nodrošina starptautisku sadarbību tehnoloģiju pārneses jomā un ar to saistītiem inovatīvās darbības jautājumiem. IRC LATVIJA ir viens no 71 Eiropas IRC tīkla centriem. Šajā tīklā iesaistījušās 33 valstis – 25 ES dalībvalstis, kā arī Bulgārija, Rumānija, Islande, Izraēla, Norvēģija, Šveice, Turcija un Čīle.

Eiropas Komisija IRC tīklu sistēmu izveidoja 1995. gadā, lai veicinātu Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgū, sniedzot tiem vispusīgu atbalstu pielietoto tehnoloģiju attīstībā, jaunu tehnoloģiju izstrādē un izmantošanā, kā arī starptautiskajā sadarbībā – inovatīvu tehnoloģiju pārnesē starp Eiropas valstu uzņēmumiem vai zinātniskajām iestādēm. 1997. gadā 11 ES kandidātvalstīs, ieskaitot Latviju, tika izveidoti FEMIRC (Fellow Member to the Innovation Relay Centre) centri, kuru darbību 100% apmērā finansēja ES programma INCO-COPERNICUS. 1999. gadā, atverot ES Pētniecības un attīstības 5. ietvarprogrammu (5. IP), visas ES kandidātvalstis tika uzaicinātas piedalīties IRC tīklā ar tādu pašu statusu kā dalībvalstis. Kopš 2000. gada 1. jūlija IRC LATVIJA ir pilntiesīgs IRC tīkla loceklis.

IRC tīkla galvenie uzdevumi ir sekojoši:

– veicināt starptautisko tehnoloģiju pārnesi un progresīvu tehnoloģiju pielietošanu,

– palielināt vietējo uzņēmumu spēju apgūt jaunas tehnoloģijas,

– nodrošināt vietējiem uzņēmējiem informāciju par ES pētniecības un tehnoloģiju attīstības programmām,

– veikt izskaidrošanas darbu par ES iniciatīvām inovāciju politikas īstenošanā, īpaši uzsverot reģionālo aspektu,

– veicināt visu ES valstu uzņēmumu un pētniecisko iestāžu sadarbību.

IRC LATVIJA projekta pamatuzdevums ir dot ieguldījumu Latvijas integrācijai Eiropā, ierosinot un veicinot starptautisko tehnoloģiju pārnesi un inovāciju aktivitātes. Šie uzdevumi veicami, kā sadarbības partnerus iesaistot pētniecības institūtu un augstskolu zinātniskos darbiniekus. Iepriekšējā IRC LATVIJA projektā mēs veiksmīgi sadarbojāmies ar vairāk kā 200 zinātniekiem no dažādiem pētniecības institūtiem, universitātēm, augstskolām, tehnoloģiskajiem parkiem, zinātniskajiem centriem un firmām. Ceru, ka jaunajā IRC LATVIJA projektā mūsu sadarbība vēl paplašināsies. Izmantojot IRC tīklu, palīdzēsim atrast sadarbības partnerus gan dalībai dažādos Eiropas projektos, gan konkrētas tehnoloģiskas izstrādnes piedāvājuma tālākai attīstībai, palīdzēsim tehnoloģiju pārnesē, t.i., gan eksportēt Latvijā izstrādātu tehnoloģiju, gan atrast un importēt nepieciešamo tehnoloģiju uz Latviju.

Aicinu Latvijas zinātniekus sadarboties!

IRC LATVIJA, Latvijas Tehnoloģiskais centrs
Aizkraukles iela 21, Rīga, LV-1006
Tālrunis: 754 0703,
Fakss: 754 0709
E-pasts: irc@edi.lv
http://www.innovation.lv/irc

IRC LATVIJA projekta zinātniskā eksperte
Dr. Gunta Šlihta

Latvijai kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli un respektējot ES nostādni “vienotība daudzveidībā”, aktualizējas Letonikas attīstība – Latvijas vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas, valodniecības, literatūras, mākslas, folkloras, kultūras un sabiedriskās domas pētniecība. Apzinoties, ka katras kulturālas valsts pienākums ir garantēt humanitārās sfēras izkopšanu, 2004. gada vasarā sabiedrības, zinātnieku, politiķu un valsts institūciju vērtējumam tika piedāvāta Letonikas attīstības programma (2005–2010). Tā tapa līdzšinējo Letonikas sasniegumu izpētes un perspektīvu apzināšanas rezultātā. Darba grupa: akadēmiķi Jānis Stradiņš (vadītājs), Maija Kūle (vadītāja vietniece), Jānis Bērziņš, Saulvedis Cimermanis, Viktors Hausmanis, Tālavs Jundzis, Janīna Kursīte, Dace Markus, LZA korespondētājlocekļi: Ausma Cimdiņa, Benedikts Kalnačs, Benita Laumane, Ieva Ose, Dr. habil. philol. Ilga Jansone, Dr. phil. Ella Buceniece, Dr. philol. Dace Bula, Dr. habil. philol. Ojārs Bušs iesniedza sagatavoto dokumentu (82 lpp.) LR Izglītības un zinātnes ministram, Saeimas deputātiem.

2004. gada 4. augustā Latvijas Zinātņu akadēmijā Izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzēvičs tikās ar LZA prezidentu Juri Ekmani, ar Letonikas problemātikā strādājošo LU zinātniski pētniecisko institūtu un ar LU Filoloģijas fakultātes vadītājiem.

Savstarpēji ieinteresēta saruna skāra Latvijas zinātnes finansējumu kopumā, Letonikas pētniecību un perspektīvas īpaši. Pēc pieņemšanas pie LZA prezidenta Juri Ekmaņa ministrs Juris Radzēvičs un IZM parlamentārā sekretāre Guna Sprinovska caur LZA Augstceltnes izstāžu telpā iekārtoto Latviešu Folkloras krātuves 80. gadadienai veltīto izstādi no Krātuves fondiem un UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā ierakstītā Krišjāņa Barona Dainu skapja materiāliem devās uz LU Latviešu valodas institūta Domes zāli.

Jānis Stradiņš, apsveicis IZM pārstāvjus, deva vārdu akadēmiķei Maijai Kūlei, kura uzsvēra šī stratēģiskā mērķa – institūtu un augstskolu pārstāvju apvienoto pūliņu nozīmi Letonikas programmas ietvaros – izveidot tādu pētniecības programmu, kurā līdzās fundamentālajiem un jau iesāktajiem klasiski tradicionālajiem virzieniem būtu arī citas, jauno zinātnieku ieteiktas “bestselleru” tēmas, lai grāmatu tirāžas pārsniegtu 5000 eksemplāru un vairāk. Ir zināms, ka šodien Vācijā un Austrijā zinātniskās grāmatas izdod pat 500 eksemplāru metienos. Juris Ekmanis, paskaidrojot izdošanas politiku, uzsvēra, ka zinātnes budžetā tam paredzēta īpaša sadaļa, taču izdevniecības prasa līdzfinansējumu. Grāmatu izdošanu balsta arī Kultūrkapitāla fonds, Zinātnes padome, humanitārajiem darbiem kopumā gadā atvēlot Ls 25 000. Izvērsās dzīva saruna par šo svarīgo jautājumu, akadēmiķim J. Bērziņam daloties pieredzē par atjaunotā LU Latvijas vēstures institūta apgāda darbību. J. Stradiņš atzina, ka saņemtais papildu finansējums Letonikai veicinātu grāmatu izdošanu. Tas ir būtiski svarīgi – piem., “Latvijas 20. gs. vēsture” izdošana maksā Ls 10 000. Grāmatas varētu izplatīt arī skolās, jo to bibliotēkām trūkst līdzekļu. Būtiska lieta – tulkojumi, jo atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem, mēs ar savu zinātnisko literatūru neizejam pasaulē. Šīgada Baltijas Asamblejas balvai gatavojamies iesniegt “Evangelia toto anno 1753” – pirmo latgaliešu grāmatu. 2003. gadā apritēja 250 gadi, kopš Viļņā nodrukāta pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata – evanģēliju tulkojumi. Tā ir Latgales latviešu valodas rakstu pamats, svarīgs latviešu valodas vēstures avots. Johana Kristofa Broces “Zīmējumu un aprakstu” 5. sējumā, kura izdošanas patrons ir Igaunijas prezidents Arnolds Rītels, igauņu izdevumā būs teksti igauņu un vācu valodā. Jāapsver, kādās valodās tulkot labākos darbus, taču angļu un vācu valodā noteikti. Par lielajiem starpdisciplinārajiem projektiem runājot – Lietuvā ir vispārīga enciklopēdija. Mums turpinās Valērija Belokoņa izdevniecībā sagatavotā “Latvijas enciklopēdija”, kurā strādā daudz humanitāro nozaru speciālistu. Runāt par universālu enciklopēdiju Latvijā – tas nozīmē īstu megaprojektu, saistot humanitāro un sociālo zinātņu speciālistu spēkus.

Tālavs Jundzis akcentēja Letonikas valstisko nozīmi – mēs esam Eiropas Savienībā. Dabas un tehniskās zinātnes saņem starptautisku finansējumu, bet Letonika ir nacionālo interešu objekts. ES ne vienreiz vien ir runāts par Latvijas zinātnes atšķirīgi zemo finansējumu. Valdībai ir jādomā, kā to celt, kā tuvināt ES prasītajam līmenim. Pirmais solis uz to varētu būt atbalstīta Letonikas programma.

Lai īstenotu ES uzstādījumu – līdz 2010. gadam zinātnei atvēlēt 3% no IKP, Latvijas zinātnei papildus nepieciešamais finansējums 2005. gadam tiek lēsts Ls 5,15 milj. apmērā. Pie kam palielinoties bāzes finansējumam par Ls 1,7 milj., zinātnisko grantu finansējumam – par Ls 1,22 mlj., Letonikas pētījumu programmai – par Ls 0,45 milj. Būtu jāpieaug arī valsts emeritēto zinātnieku atbalstam – līdz Ls 100, līdzīgi kā tas ir Kultūrkapitāla fondā, palielinot šo cienījamo zinātnes veterānu skaitu par 80–100. Vēl ir arī citi neatliekami pasākumi – LZA Terminoloģijas komisija, Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs, divpusējie zinātnes līgumi un citi būtu papildus subsidējami ar Ls 0,18 milj.

J. Kursīte, LU Filoloģijas fakultātes dekāne, pamatoja Letonikas mācību programmu, kura tiek izstrādāta. Tā ir akūta nepieciešamība – sagatavot labus kadrus, sākot no bakalaura līdz doktoram. Interese ir liela, jo šogad konkursā uz vietu doktoranturā paredzami 6-7 kandidāti.

Latvie?u folkloras krātuves vadītāja Dace Bula skāra zemo zinātnieku algu jautājumu, institūtu infrastruktūras problēmu, jo pagaidām tas tiek risināts no zinātniskās pētniecības grantu naudas. Mums ir nacionālas nozīmes arhīvi, krātuves. Jānis Bērziņš, LU Latvijas vēstures institūta direktors, raksturoja savu kolektīvu kā kvalificētu un stabilu, jo tajā vidējais vecums ir 46 gadi. Taču, ja alga zinātņu doktoram “uz papīra” ir no Ls 80–170, tad blakus pamatdarbam ir jāmeklē papildu darbs un no tā cieš zinātniskās intereses. J. Stradiņš aprēķināja, ka Letonikas uzturēšanai mēs izdodam piecas reizes mazāk nekā Lietuva. Zinātniskajiem institūtiem ir nepieciešams bāzes finansējums, jo tas atvieglotu dzīvi arī LU, sacīja Dace Markus, un uz ministra jautājumu – ja tas tā būs, vai būs godīga cīņa par grantiem – visi klātesošie ar entuziasmu atbildēja apstiprinoši. Zinātniskās pētniecības institūtus uztrauc jautājums par to juridisko statusu. Uz IZM sūtīto vēstuli zinātnieki ir atbildējuši, izsakot savas domas, jo tur bija ierosinājums konkurētspējīgus valsts zinātniskos institūtus pārveidot par valsts aģentūrām. Bet tas samulsināja daudzus, jo aģentūrām ir bāzes finansējums – sacīja J. Ekmanis. Sarunas dalībnieki vienojās, ka jautājums ir izspriežams zinātnieku vidē, bet ministrs solīja, ka konceptuālo pozīciju IZM noformulēs un darīs zināmu nākamās nedēļas laikā.

Juris Radzēvičs, informējis par paredzamo pedagogu un augstskolu mācībspēku algu paaugstinājumu, kuram līdzekļi ir atrasti pirms Nolikuma izstrādāšanas, atzina, ka ar to arī vienlaicīgi tiek atbalstīta gan augstskola, gan zinātne. Atbalsta jautājums ir daudzslāņains – globālās nivelēšanās laikā mēs varam izcelties ar Letoniku. Tā ir valsts un tautas identitātes joma, tā ir jāatbalsta. Ir politiskās prioritātes, tās diktē valdība un ministrija kopumā, es apsolu – zinātne nākamajā gadā būs prioritāte, kas paredzēs līdzekļus Letonikas attīstībai – sacīja ministrs.

Ministrs ieteica zinātniekiem uzaicināt nacionālo zinātņu attīstībā ieinteresētos Saeimas deputātus, it īpaši Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvjus Zinātņu akadēmijā, prezentējot šo lielo Letonikas programmu un reizē sarīkojot grāmatu izstādi. Tā uzskatāmi rezumējot jau paveikto un izvēloties tos darbus, kuri, tulkoti angļu vai vācu valodā, spētu iepazīstināt Eiropas un pasaules lasītāju ar Letonikā paveikto. Iepazīstinātu ar Latviju.

Saruna beidzās abpusējas izpratnes un saprašanās garā. Formulējums ne diplomātisks, bet patiess.

Apgāds “Pētergailis” izdevis Latvijas Universitātes vadošā pētnieka
Dr.sc.ing. EDVĪNA KARNĪŠA grāmatu “Informācijas sabiedrība – Latvijas iespējas un uzdrošināšanās”.

Grāmatas ievadā autors jautā: “Kādas ir reālas iespējas panākt valstis ar pasaulē augstākajiem dzīves standartiem? Vai spējam savu attīstību padarīt pietiekami strauju ilgtermiņā? Vai pastāv priekšnoteikumi ekonomikas izaugsmei, sociālās sfēras attīstībai un valsts pārvaldes modernizēšanai? Kādas var būt mūsu stiprās puses un iespējas globālajā konkurencē? Kā kompensēt vājās puses un novērst iespējamos riskus? Kādai jābūt valsts stratēģijai, lai pārskatāmā nākotnē Latvijas iedzīvotāju līmenis tuvotos attīstīto valstu dzīves līmenim? Šī grāmata ir mēģinājums atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem un iezīmēt informācijas sabiedrības veidošanu kā iespējamo Latvijas attīstības ceļu 21. gadsimtā.”

Tiekoties ar Dr. Edvīnu Karnīti, sāku ar ievada beigās minēto.

– Varbūt pareizāk būtu nevis teikt, ka ir nepieciešamība ne tikai pēc kvalitatīvi jaunām zināšanām, bet arī pēc to daudzpusīgas, virzītas, koncentrētas un koordinētas pielietošanas. Mēs savā mazajā valstiņā nevaram nosegt visus virzienus. Mums tā masa ir par mazu. Līdz ar to ļoti būtiski ir ne tikai zināšanu uzkrāšana, vairošana un mācīšana, bet ir arī ļoti svarīgi izveidot to, ko pasaulē sauc par knowledgey management, zināšanu pārvaldību. Proti, noteikt Latvijas stratēģiskās attīstības mērķi un galveno virzienu, zināšanu izmantošanu vienā virzienā. Lai nav tā, ka viens saka – ekonomikai jābūt orientētai uz tūrismu, otrs – uz tranzītu un trešais vēl uz nezin ko, uz bankām, piemēram. Lai katram ir skaidra sava vieta. Un, ja kas ir ekonomikā nolemts, tad lai arī izglītības sistēma, zinātne un pētniecība strādātu šajā pašā virzienā. Un lai arī ārpolitika strādātu tajā pašā virzienā. Pašlaik pasaulē ieejošais attīstības modelis ir tāds, kur zināšanas nonāk topā, kas faktiski nozīmē, ka tu mācies izmantot savus resursus – cilvēkus, materiālus, energoresursus u.c. efektīvi, ar prātu, un iegūsti no tā maksimālu labumu. Tas attiecas ne tikai uz augstām tehnoloģijām un modernām nozarēm, vai tā ir elektronika, datortehnoloģijas, genu inženierija vai nanomateriāli. Tikpat labi tas attiecas uz jebkuru tradicionālo virzienu un nozari. Kaut vai lauksaimniecību. Ar spīļarklu un vecām tehnoloģijām tu šodien esi nulle. Jāzina gan apstrādes un mēslošanas tehnoloģijas, gan kur ko dabūt, kur ko pārdot, ar ko sadarboties un tā tālāk. Tā kā ar citiem resursiem mums ir pavāji, tad zināšanas ir mūsu galvenais resurss. Šobrīd mēs to lielā mērā izniekojam. Tādēļ man bija doma parādīt, kā zināšanu, informācijas lietas nāk iekšā ekonomikā, politikā, demokrātijas organizācijas modeļos. Ko tas nozīmē valstij. Kādas pārmaiņas tas izraisa valsts pārvaldē. Ko tas nozīmē sociālā sfērā – lai augstā līmenī būtu veselība, izglītība, nodarbinātība utt. Kā tas viss saistās kopā. Informācijas sabiedrība nav datoriķi, kā dažs labs varbūt domā. Atslēgas vārds ir informācija, zināšanas, kam tālāk jāpāriet gudrībā, kā šīs zināšanas pielietot. Tas varētu būt Latvijai interesantais attīstības virziens, bet, lai tas tā notiktu, mums jākoncentrē spēki.

– Kas varētu būt Latvijas attīstības stratēģiskais mērķis? Citi lieto tēzi nacionālās intereses. Manā skatījumā to var definēt tikai kā dzīves kvalitāti. Ja kāds saka, ka mums iestāšanās Eiropas Savienībā bijis mērķis, kas nu ir izpildīts un mēs nezinām ko tālāk darīt, tad tās ir muļķības. Iestāšanās Eiropas Savienībā nav nekāds mērķis. Tas ir instruments, līdzeklis mērķa sasniegšanai. Mērķis ir dzīves kvalitāte, un tā varētu ietvert, manā skatījumā, trīs pozīcijas (es negribu teikt, ka ar to esmu visu izsmēlis). Tā varētu būt labklājība, plašā nozīmē, drošība, arī plašā nozīmē, un ilgtspējība – šī paaudze dzīvo, bet rada iespēju dzīvot arī nākamajām paaudzēm. Nākamais jautājums – kā mēs varam šo dzīves kvalitāti tautai paaugstināt? Mūsu lielākais un redzamākais resurss ir zināšanas. Tādēļ ceļš, modelis, kā tālāk attīstīties, ir tas, ko sauc par informācijas sabiedrību, koordinētu darbību visos virzienos, ieskaitot arī ārējos apstākļus – globalizācijas procesus, tīklveida sadarbību, kad pasaulē partneri sadarbojas katrs ar katru. Kā tas varētu notikt? Ir jautājums, par ko nesekmīgi runā jau gadus četrus piecus – mēs valstī taisām daudzas stratēģijas, kā vajadzētu attīstīties tam un tam, bet tās neiet kopā. Nav jumta. Tādēļ, tas, ko es mēģinu propagandēt, ir, ka mums vajadzīga kompleksā attīstības vīzija, stratēģija. Ja mēs sakām: tas ir mūsu mērķis un šie ir mūsu resursi, tad šis ir tas modelis, kā to panākt. Bet tad mums ir viss jāpakļauj šim modelim. Lūk, tas ir tās kompleksās jeb integrētās attīstības stratēģijas uzdevums. To vajadzētu akceptēt kā ilgtermiņa uzdevumu, ko neviena valdība vairs nevarētu mainīt, jo process ir ilgtermiņa, bet valdība ir uz gadu. Pirmais mēģinājums bija, kad 2000. gadā mēs taisījām stratēģijas modeli “No vīzijas uz darbību”. Diemžēl valdība pa to laiku bija mainījusies. Tās valdības, kura to varētu pieņemt, vairāk nebija. Līdz ar to mūsu “Vīzija” netika akceptēta. Šādu stratēģiju jāakceptē parlamentā, kas tomēr ir ilgtermiņa instruments. Tad jau redzēs, kā veiksies Saeimas Nākotnes komisijai, kā veiksies Valsts prezidentes organizētajai Stratēģiskās analīzes darba grupai – cik tā gribēs ne tikai analizēt, bet arī radīt. It kā vārdos šobrīd visi ir “par” – jā, jā vajadzētu. Tas ir tas, kas būtu jāpanāk un ko savā grāmatā esmu mēģinājis pamatot. To, ka šis ir tas resurss, ko var ar to sasniegt un kas tad mainās sabiedrības modelī – ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā –, ja iet šo ceļu.

– Manā skatījumā – nav. Es vienkārši nevaru atrast citu.

– Darba grupas ir strādājušas bez kopīgā mērķa. Kam būs vajadzīga izglītība? Ko šie cilvēki, aizgājuši darba tirgū, darīs? Tas ir tas, par ko runāja Rīgas Tehniskās universitātes prorektors Elmārs Beķeris – šodien nav zināms, kādi speciālisti būs vajadzīgi pēc pieciem, desmit gadiem. Un kur mēs šobrīd esam nonākuši? Enerģētiķi saka – mums trūkst inženieru, elektroniķiem inženieru trūkst, ceļus vairāk nevar uzbūvēt, jo inženieru trūkst, un, kā es tikko dabūju dzirdēt, – Latvijā esot palikuši pusotra vīra, kas māk mājām izplānot ventilāciju.

Ko tad mēs varam runāt par jauniem produktiem inovācijām – inovāciju pirmām kārtām taisa inženieri, biznesa speciālisti tikai pēc tam to palaiž tirgū. Produktu rada inženieris, bet mēs inženierus gatavojam tik maz. Nākošais jautājums – kā mēs varam sagatavot inženierus, ja mēs skolās nemācām fiziku, matemātiku, bioloģiju? Izglītības ministrijai šodien galvenā problēma ir – vai mācīt reliģiju vai ētiku? Divdesmit pirmais gadsimtenis tomēr ir atnācis, vai tad viņi to nav manījuši? Varbūt mēs varētu uzkurbulēt pieņemšanu inženieros? Tās ir tukšas runas, ja skolās nemāca matemātiku un fiziku. No otras puses, jaunais cilvēks saka – kas tad te būs? Vai te būs kāda rūpniecība? Vai te kaut ko ražos? Iešu labāk uz biznesa menedžmentu, tad jau manīs, kas notiks tālāk. Es viņu saprotu, jo jaunais cilvēks neredz motivāciju. Tālāk – mēs stāstām, ka mums jāmācās no Amerikas. Bet Amerikā puse no inženieriem ir ievesti, imigranti, un pusei no tiem imigrantiem nav pat Amerikas pilsonības. Amerikas inovācija lielā mērā balstās uz imigrantiem. Varbūt arī mēs varam balstīties uz imigrantiem? Bet tad vajadzīga attiecīga imigrācijas politika.

– Tur vajadzīga attiecīgā izglītība, bet skolā, kā jau teicu, nemāca fiziku un matemātiku. Starp citu, šeit mums ir viens liels un neatrisināts risks. Labākie, spēcīgākie prāti aizbrauc uz turieni, kur ir nauda. Rezultātā mēs, attīstot tālāk izglītību, varam barot bagātās valstis. Ir jādomā, kā to novērst. Ja mēs pārdodam basketbolistus un futbolistus, tad par viņiem dabūjam miljonus. Tiek kompensēts tas, ka viņam te ir bijis treneris, bāze, kur sportists ir sagatavots. Nesmuki tā runāt par cilvēku, bet būtībā viņš ir produkts. Par naudu, ko par viņu samaksā, var gatavot nākošos futbolistus utt. Zinātnieks paceļ cepuri, aizbrauc un viņa šeit vairs nav. Kāda tad bija jēga viņu mācīt? Ir jārada tautai motivācija, lai mācās, un ir jārada apstākļi, lai, no vienas puses, negribētu braukt prom, bet, no otras puses, lai tajā lietā būtu arī kāda kārtība.

– Neviens jau neaizliegs ar likumu, bet var prasīt atmaksāt mācību izdevumus. Lielo pasaules universitāšu studenti maksā savus mācību parādus desmit gadus.

– Ja viņš pats ir par savām mācībām maksājis, tad viņš atmaksā kredītu un viss ir kārtībā. Bet, ja viņš ir mācījies par valsts, budžeta naudu, tad ir jāizveido kāda kārtība.

– Es te zīmēju bildīti. Tiek investēts izglītībā un zinātnē, zināšanu uzkrāšanā, zināšanu izstrādāšanā. Mēs tiekam pie zināšanām caur investīcijām. Tālāk seko darbība, ko sauc par inovāciju, kur uz zināšanu bāzes rada produktu, pakalpojumus, preci – vienalga ko. To ieliek biznesā, tirgū. Tad ir jāpanāk, lai ieņēmums ir tik liels, ka daļu no tā atkal var ieguldīt izglītībā un zinātnē. Tā jau ir tā zināšanu ekonomika, kad atdeve no zinātnes ir lielāka nekā tajā ieguldīts. Tad var uzturēt armiju, valsts pārvaldi, veselību un visu ko citu, tad rodas uz zināšanām bāzēta ekonomika. Ja šis riņķis nestrādā, tad nekādas zināšanu ekonomikas nav. Runājot par zinātniekiem, ir jābūt atdevei – kopproduktā, ekonomikā, budžetā. Es esmu slikts cilvēks, es saku, ka ir baigi for?i, kad veči strādā ES 5. un 6. ietvarprogrammā, bet Latvijas tautsaimniecībai no tā nekas netiek. Tas zinātnes sektoriņš, ko mēs saucam par tirgus orientētiem pētījumiem, pagaidām ir smieklīgi mazs.

– Jā, tēmas arī ir smieklīgas. Bet pati ideja, 5. un 6. ietvarprogrammas modelis Eiropai ir ļoti labs – tas, ka valsts finansējums tiek likts kopā ar biznesa finansējumu, nozīmē, ka biznesam par šo pētījumu ir kāda interese. Mēs varētu Latvijas mērogā uztaisīt kārtīgu šādu pašu modeli. Lisabonas stratēģijā ir noteikts, ka lietišķo pētījumu finansējumā viens procents ir no budžeta, bet divi no biznesa. Ir zinātnieki, kas saka – biznesam jādod. Kas tam var spiest dot! Tie divi procenti ir jānopelna. Mēs varam uztaisīt tādu 5. ietvarprogrammas modeli valsts mērogā nīkulīgo tirgus orientēto pētījumu vietā, kur bizness liek fifty-fifty. Bet tas nozīmē, ka ir jārada motivācija abiem – biznesam ņemt to, ko zinātne piedāvā, un zinātniekam paiet biznesam solīti pretī un ievērot tā vajadzības. Zinātniekam ar praktiķi jāsēž abiem kopā. Un tā nav nekāda zinātnes degradācija (arī tādi vārdi ir teikti). Zinātnieks nevar sacīt – mums tie praktiķi neko derīgu neprasa, savukārt praktiķi saka – mums tie zinātnieki neko nepiedāvā. Valdības uzdevums ir radīt vidi, kur viņi viens pie otra pievilktos. Bizness ieliek naudu un redz, ka viņš dabū divas reizes lētāku produktu nekā bija, savukārt valsts redz – ja bizness liek naudu pretī, tad tas ir sapratis, ka tiek radīts produkts.

– Valdības deklarācijā ierakstīts, ka zinātnes finansējumu palielinās, ja tur būs saite ar rūpniecību. Vajadzīgie teikumi ir valdības deklarācijā. Vai tie tiks izpildīti, grūti šobrīd pateikt. Es saprotu arī ministru, kuram simt dienās jāparāda, kas labs ir noticis. Šeit nekas simt dienās nevar notiks, tātad – art jāar šim ministram, bet augļus plūks nākamais. Mēs atkal atduramies pie ģenerālās līnijas, kuras šobrīd nav.

– Bieži piesauktie piemēri, tādi kā Somijas ceļš, Īrijas ceļš, jau ir pareizi, bet mēs nevaram tos atkārtot. Taču taisnība ir tas, ka viņi sākumā nosprauda virzienu, uz kuru iet. Tāpēc arī igauņi pirms gadiem četriem parlamentā akceptēja savu virzību – uz piecām sešām lapiņām, bet tas ir kā akmenī iecirsts. Lietuvā noslēgts pakts starp labējām, kreisām un citām partijām. Bet mēs nevaram uztaisīt pat kopēju zinātnes parku. Kad tas bija gandrīz jau izdarīts, tad izrādījās, ka Tehniskajai universitātei ir savas intereses, medicīnai – savas, Lauksaimniecības universitāte būtu ar mieru darboties kopā, bet ja ne – ne...

– Tas, ka Eiropai ir viena pozīcija un mums – cita, ir pilnīgi skaidrs. Eiropas pozīcija ir tāda, ka šīm jaunajām, mazajām valstīm galvenais uzdevums ir tehnoloģiju, zināšanu transfērs, pārnese. Nevis radīšana. Mums ar to jācīnās, bet mēs nevaram to neņemt vērā. Jā, protams, ir svarīgs transfērs, pārnese, par to neiet runa, bet vērtīgākais produkts mums pašiem ir tas, kas šeit ir radīts un taisīts. Globalizācija, vai mums tā patīk vai nepatīk, objektīvi notiek un notiks arī uz priekšu, tādēļ mums ir jāizvelk no tās ārā tas, kas mums derīgs un jābūt gataviem tam, ko var iespēju robežās novērst. Mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā un mums ir jāņem vērā, ka katrai savienībai ir priekšnoteikumi, lai tā eksistētu. Kā tad tika radīta Eiropas Savienība? Kāpēc tika taisīta Eiropas ogļu un tērauda savienība? Šādas apvienības tiek veidotas, lai saviem locekļiem radītu kaut kādas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem. Citādi nav jēga apvienoties. Ir skaidrs mērķis – dzīves kvalitāte. Šis mērķis ir sekmīgs tikai tad, ja visi, kas ir šajā savienībā, šauj vienā virzienā.

– Ja katrs pilnībā saglabā savu identitāti, tad nav vairs kopīga mērķa. Katram sava identitāte ir jāpakļauj kopīgai virzībai. Neviens neliek ģērbt visiem vienādu uniformu, ne par to ir runa. Runa ir par to, ko mēs varam izlemt paši un kas jādara vienādi, citādi šī kompānija nedarbosies. Un, beigu beigās, ja šī kompānija ir uztaisīta tādēļ, lai sasniegtu dinamisku ekonomiku, lai būtu konkurētspējīga ar Ameriku, tad visiem tās dalībniekiem jābūt orientētiem vienā virzienā.

– Galvenokārt jau mēs esam pēdējā vietā pēc kopprodukta.

– Mēs to esam pacēluši, jo mums bedre, no kuras rausties ārā, bija nesalīdzināmi lielāka nekā citiem. No 1995. gada mēs iekšzemes kopproduktu esam pacēluši pārsteidzoši labi – mums ir otrs lielākais kopprodukta pieaugums Eiropā aiz īriem. Bet kritums no 1990. gada līdz 1995. gadam mums arī bija tik liels kā nevienam – līdz 40 procentiem. Jautājums ir, cik tas bija objektīvs un cik – subjektīvs. No 1995. gada mums iekšzemes kopprodukta pieauguma procents sanāk 5,8% gadā. Latvijas Banka brīdina, ka ekonomika var pārdegt. Vai tā ir? Īri par to neuztraucas, ķīnieši neuztraucas. Iznāk, ka Ekonomikas ministrija dara visu, lai kāpinātu IKP, bet Latvijas Banka gatavojas bremzēt, celt kredīta likmes. Tā nav koordinēta darbība. Nevar būt tā, ka viens ceļ augšā un otrs spiež lejā. Tajā pat laikā populisti stāsta, ka mēs pēc desmit gadiem būsim noķēruši Eiropas vidējo līmeni. Lai mēs to izdarītu, attīstības tempam jābūt vēl divreiz augstākam, un to mēs principā nevaram sasniegt.

– No pēdējās vietas ir iespējas augt. Kur tad augs tas, kurš ir pirmajā vietā? Joks. Tas, ka iestājās desmit jaunas valstis, Eiropas Savienības vidējo kopproduktu nodzina lejā un mēs tūdaļ palēcāmies no 37% uz 42%. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu ļoti lielu uzrāvienu izdarījuši. Eiropa jau tos savus iezīmētos 3% gadā vēl nekad nav sasniegusi. Ja tas būtu, tad mums tā Eiropas ķeršana ietu stipri lēnāk.

– Tā tak nepildās! Skaidrs, ka Lisabonas stratēģija netiks izpildīta laikā. Manuprāt, liela vaina ir jau pieminētajā identitātē. ES ir par maz koordinācijas. Ja Eiropas Savienība tiešām grib būt konkurētspējīga ar Ameriku, tad diemžēl federālisms ir vienīgā izeja. Pretējā gadījumā laiks aiziet diskusijās, strīdos un nekoordinētā darbībā. Viss, kas ir kopīgs – kopīgā monetārā politika, robežas, muita, Eiropas patents – tiek virzīts uz to, lai Eiropa būtu vienota. Bet, ja viens velk to deķīti uz vienu pusi un otrs – uz otru pusi... Kā panākt, lai visi velk uz vienu pusi, ir grūti pateikt. Atcerieties Vācijas vēsturi 18. gadsimtā, kad bija daudzās mazās valstiņas. Tās apvienojās, un radās spēcīga valsts. Ja Amerika nebūtu apvienojusi visus savus iebraucējus, vai tā šodien būtu tā, kas ir? Protams, ne. Tāpēc ekonomikas paātrināšanai, dzīves līmeņa paaugstināšanai lielāks federālisms ir nepieciešams. Kopēja robeža, kopēja armija, kopēja nauda – tās visas ir vienotas valsts pazīmes.

– Jādarbojas ir, par to nav nekādu šaubu, bet nevajag pārspīlēt savu patstāvību un savu svaru.

– Jā, tās ir vārīgas, tādēļ ir tās runas “no vienas savienības otrā”, bet mēs ar katru dienu labāk redzam, kā tas viss izskatās un kā tām ir jābūt, ja tu gribi šajā pasaulē būt konkurētspējīgs.

– Par to lēto darba spēku arī vienreiz ir jābeidz runāt. Ar likumu jāaizliedz. Tā nevar tikt pie pārticības, ja proponē lētu darba spēku. Tad cilvēks nav pārticis. Viņš ir lēts.

– Ar ko mēs gribam salīdzināt? Un kāda pārticība ir lauku rajonos? Tur nekādas pārticības nav.

– Ja celulozes kombinātu uzbūvētu kopā ar papīrfabriku, tad būtu stipri labāk, tad produkts būtu iztaisīts līdz galam nevis pusfabrikāts. Tehnoloģiju transfēru nekādā gadījumā nevajag noliegt, bet nedrīkst teikt, ka tas ir vienīgais ceļš. Ja kāds te taisa automobiļu sēdekļus – ļoti labi! Man personīgi patīk idejas, kas virmo un lēnām realizējas, ka Krievijas un Baltkrievijas transporta būves uzņēmumi šeit taisa nodaļas vai meitas uzņēmumus, kur ņem no krieviem metālietilpīgos rāmjus, liek virsū Rietumu motorus un ātruma kārbas un iznāk “Made in Latvia” produkts. Tam nav vajadzīgs RAF, to taisa mazās firmas. Parādās Rietumu drošība, vides kvalitāte, bet metāls ir krievu, un tam nav nekādas vainas. Šis savienojums ir visādi izdevīgs. Krievija iegūst Rietumu tirgu, jo produkcija ir “Made in Europa”. Ir noteikums, ka, ja 60% no izstrādājuma ir izgatavots Eiropā, tad tas ir Eiropas Savienības produkts. Izmantojot Eiropas Savienības statusu un mūsu ģeogrāfisko stāvokli, vecos sakarus un mentālo saprašanos, var radīt produktu, kāds ir iespējams tikai šeit. Man personīgi šāda pieeja ļoti patīk. Tāda veida kustības ir visnotaļ atzīstamas. Pie tam te jau arī ir ietverts radošais moments, un es negribu teikt, ka tā būtu zinātnes degradācija.

Tādas īsumā bija manas nostādnes, kādēļ es sarakstīju grāmatu, jo arī mana zinātniskā darba jeb granta tēma ir “Informācijas sabiedrības izveide Latvijā”.

Ar Dr. Edvīnu Karnīti runāja Z. Kipere

Medicīnas sabiedrība un mūsu valsts iedzīvotāji ir cietuši smagu zaudējumu. 2004. gada 22. augustā 74. dzīves gadā pēc smagas un ilgstošas slimības no dzīves aizgāja izcils ārsts klīnicists, zinātnieks un pedagogs, habilitēts medicīnas doktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Jūlijs Anšelevičs.

J. Anšelevičs ir dzimis 1931. gadā Rīgā, ārsta ģimenē. Ģimenes ārstu tradīcijām viņš ir sekojis visu savu notikumiem bagāto dzīvi, pilnīgi ziedojot to savai iemīļotajai profesijai – ārstniecībai. Pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1953. gadā (tagad Rīgas Stradiņa universitāte) un nostrādājot gadu Jelgavas pilsētas slimnīcā, viņš visu savu mūžu saistīja ar Alma mater – no aspirantūras, asistenta, docenta līdz profesoram un iekšķīgo slimību katedras vadītājam. Visu savu talantu, zināšanas, pieredzi un apbrīnojamo intuīciju viņš ir devis medicīnai, slimnieku aprūpei, ieguva lielu slimnieku un kolēģu popularitāti un cieņu. Smalks klīnicists, jutīgs diagnostiķis un psihologs, apdāvināts ar retu takta izjūtu un ētisku pieeju pacientam. Savas ilgstošās medicīnas prakses garumā viņš palīdzēja atgūt veselību un saglabāt cerības uz atveseļošanu daudziem slimnieku tūkstošiem.

J. Anšelevičs ir vairāk nekā 300 publikāciju un 10 grāmatu autors. Visas tās ir veltītas medicīnas visaktuālākajām problēmām un kā galvenajai nozarei – kardioloģijai, kuru viņš bija izvēlējies par savu pamatspecialitāti.

Pedagoga meistarība, lektora talants, klīnisko apgaitu visaugstākais līmenis ļāva profesoram J. Anšelevičam kļūt par Rīgas Stradiņa universitātes vadošo pasniedzēju. Viņš izskoloja un izaudzināja daudzas ārstu, pasniedzēju, zinātnisko darbinieku paaudzes, kuras uz mūžu saglabājušas dziļu cieņu un īstu pateicību savam Skolotājam.

J. Anšelevičs visa sava darba mūža garumā aktīvi darbojās kā organizators visdažādākajās medicīnas un veselības aizsardzības nozarēs. Viņš bija Latvijas Kardiologu biedrības organizators un ilggadējs priekšsēdētājs. Līdz pēdējai dienai viņš strādāja par Rīgas pilsētas 1. slimnīcas iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju un bija Rīgas Stradiņa universitātes Senāta priekšsēdētājs. Viņš piedalījās Rīgas ebreju slimnīcas Bikur-Holim atjaunošanā un bija tās Sabiedrības valdes pastāvīgais priekšsēdētājs.

Auglīgā un daudzpusīgā ārsta darbība ir saņēmusi sabiedrības augstu novērtējumu. Viņš tika ievēlēts par Eiropas Kardioloģijas biedrības goda biedru, Latvijas Ārstu biedrības goda biedru. J. Anšelevičs ir ticis apbalvots ar Grindeļa medaļu, LZA akadēmisko prēmiju par ieguldījumu kardioloģijā, ar Starptautiskās Kembridžas biogrāfiju asociācijas goda diplomiem “Panākumu cilvēks” un “Par izciliem sasniegumiem medicīnā”. Viņam ir piešķirts nopelniem bagātā zinātnes darbinieka un Valsts emeritētā zinātnes darbinieka nosaukums. Tomēr vislielākais apbalvojums brīnišķīgajam cilvēkam, ārstam un zinātniekam ir tas, ka viņa gaišais tēls un labie darbi uz mūžiem paliks viņa pacientu, audzēkņu, kolēģu, visu, kuriem bija laime kopā ar viņu strādāt un sadarboties, sirdīs un atmiņā.

Latvijas Zinātņu akadēmija
Rīgas Stradiņa universitāte
Latvijas Ārstu biedrība
Latvijas Kardiologu asociācija
Rīgas pilsētas 1. slimnīca
Rīgas Bikur-Holim slimnīca

KONKURSI

izsludina konkursu 2004. gada balvu piešķiršanai ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu vides, Zemes un ģeogrāfijas zinātnēs vai par nozīmīgu vides izstrādes sistēmu veicināšanu. Pretendentus balvu saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, firma “ITERA Latvija”, universitāšu senāti un fakultāšu domes.

Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija. Gada balvas laureāts saņem speciālu piemiņas medaļu, diplomu un stipendiju.

Izvirzot pretendentus, līdz 2004. gada 29. septembrim divos eksemplāros ir jāiesniedz šādi dokumenti:

motivēts izvirzītāja iesniegums;
ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, telefonu, personas kodu, elektroniskā pasta adresi;
izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Pieteikumi iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tālr. uzziņām: 7223931.

izsludina konkursu 2004. gada balvām un stipendijām zinātnē. Tiks piešķirtas divas Gada balvas ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu gāzes un ar tām saistītās ķīmijas tehnoloģijas un siltumtehnikas nozarēs un kardioloģijas zinātnēs, kā arī divas stipendijas doktorantiem gāzes un siltumtehnikas nozarēs un kardioloģijas zinātnēs.

Pretendentus balvu saņemšanai var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, a/s “Latvijas gāze”, universitāšu senāti un fakultāšu domes.

Izvirzot pretendentus, līdz 2004. gada 4. oktobrim divos eksemplāros ir jāiesniedz šādi dokumenti:

motivēts izvirzītāja iesniegums;
ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, telefonu, personas kodu, elektroniskā pasta adresi;
izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā;
izvirzāmais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – LIF mērķprogrammas IZK birojā.

Pieteikumi iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas lauk. 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524. Tālr. uzziņām: 7223931.

2004. gada 10. septembrī plkst. 14.00 RTU Būvniecības un enerģētikas nozares promocijas padomes P-12 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 16, Būvniecības fakultātes sēžu zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Gāzturbīnu siltummaiņu aprēķinu matemātiskie modeļi” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing., prof. E. Dzelzītis, tehn.zin.dokt., prof. I. Bogovs (Krievija), Dr.sc.ing., asoc. prof. O. Belindževa-Korkla.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2004. gada 10. septembrī plkst. 16.00 RTU Būvniecības un enerģētikas nozares promocijas padomes P-12 atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 16, Būvniecības fakultātes sēžu zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Rūpnieciski ražotu siltummezglu optimizācija siltumapgādes sistēmu rekonstrukcijai” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing., prof. V. Zēbergs, Dr.habil.sc.ing., prof. D. Turlajs, Dr.chem. A. Akermanis.

Ar promociju darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

* * *

2004. gada 14. septembrī plkst. 11.00 LLU Veterinārmedicīnas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Helmaņa ielā 8, VMF 1. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Sirds elektrofizioloģiskie parametri Kokerspaniela, Rotveilera un Vācu aitu šķirnes suņiem” veterinārmedicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.med., Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks Andris Vītols, VMF Klīniskā institūta asoc. prof. Ļevs Jemeļjanovs, Dr.med.vet., zinātn. inst. “Sigra” vadošā pētniece Inese Zītare.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālā bibliotēkā, Jelgavā, Lielā ielā 2.

* * *

30. septembrī LU Ķīmijas fakultātes 45. telpā Kr. Valdemāra ielā 48, notiks LU Ķīmijas zinātņu nozares promocijas padomes sēde, kurā

1. daļā – plkst. 15.00 doktora disertāciju ķīmijas doktora grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē aizstāvēs

par tēmu “Heterociklisko aldimīnu hidrosililēšanas un trimetilsililcianēšanas reakcijas”.

Recenzenti: Dr.habil.chem. L. Leite, Dr.habil.chem. š. Ignatoviča un Dr.habil.chem. A. Zicmanis;

2. daļā – plkst. 16.30 doktora disertāciju ķīmijas doktora grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē aizstāvēs

par tēmu “Aril(Hetaril) ?- un ?-laktoni: sintēze un bioloģiskā aktivitāte”.

Recenzenti: Dr.habil.chem. G. Veinbergs, Dr.habil.chem. M. Kļaviņš un Dr.chem. A. Prikšāne.

* * *

2004. gada 30. septembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Stomatoloģisko disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Kariesa un periodonta patoloģiju izplatība bērniem un pusaudžiem Latvijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore I. Čēma (Latvija), profesore L. Treimane (Latvija), profesore I. Balčiuniene (Lietuva).

Ar promocijas darbu var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotēkās.

* * *

2004. gada 8. jūlijā Latvijas Mākslas akadēmijas promocijas padomē notika STELLAS PELŠES promocijas darba Latviešu mākslas teorijas vēsture. Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā (1900–1940) aizstāvēšana.

Darba recenzenti bija Dr.phil. A. Rubenis, Dr.art. J. Kalnačs, Dr.phil. M. Rubene.

Balsojuma rezultāti par mākslas doktora grāda piešķiršanu:

par – 10, pret – nav, atturas – nav.