2004. gada 24. septembrī plkst. 14.00

11.00–11.15 Elita Grosmane

11.15–11.20 Diskusija

11.20–11.35 Kristīne Ogle

11.35–11.40 Diskusija

11.40–11.55 Ojārs Spārītis

11.55–12.00 Diskusija

12.00–12.15 Pēteris Blūms

12.15–12.20 Diskusija

Lai veicinātu uz zināšanām balstītas sabiedrības un inovatīvas ekonomikas izveidi un attīstību Latvijā, kā arī jaunu tehnoloģiju radīšanu un izmantošanu Latvijā un to izmantošanu pasaulē, Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Republikas Patentu valde par prioritāru uzdevumu uzskata nepieciešamību krasi uzlabot uz jaunām patentspējīgām un konkurētspējīgām tehnoloģijām un produktiem orientētu uzņēmēju radošo aktivitāti.

Prioritārā uzdevuma īstenošanai Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Republikas Patentu valde vienojas par sadarbību sekojošās jomās:

1. Tehnoloģiju attīstības stratēģijas un to aizsardzību nodrošinošo dokumentu veidošana un virzīšana izskatīšanai atbildīgajās ministrijās un valdībā, Latvijas Zinātnes padomē un Nacionālās Inovāciju programmas vadības padomē.

2. Intelektuālā īpašuma jautājumu risināšana.

3. Kopīgu konferenču organizēšana par aktuāliem intelektuālā īpašuma un tā attīstības jautājumiem.

4. Mācību un teorētisku semināru un to ciklu organizēšana intelektuālā īpašuma jomā.

5. Dažāda rakstura konkursu un izstāžu organizēšana, kas stimulē intelektuālā īpašuma attīstību Latvijas Republikā.

6. Izgudrošanas popularizēšana, izgudrotāju prestiža celšana skolās un sabiedrībā.

7. Īpašu Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Republikas Patentu valdes balvu un prēmiju iedibināšana izcilu izgudrojumu autoriem.

8. Aktīva līdzdalība Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Republikas Patentu valdes organizētajos pasākumos (konferencēs, semināros u.c.), operatīva apmaiņa ar informāciju par iecerētajām un veicamajām aktivitātēm.

9. Sadarbība ar starptautiskajām un ārvalstu organizācijām intelektuālā īpašuma jomā.

Sadarbības līguma izpildes gaitu Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Republikas Patentu valde apspriež reizi gadā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis

Latvijas Republikas Patentu valdes direktors Zigrīds Aumeisters

Rīgā 2004. gada 13. septembrī

Lai veicinātu jaunu izgudrojumu rašanos Latvijā, Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvijas Republikas Patentu valde iedibina Valtera Capa balvu labākajam izgudrotājam.

Balvas piešķiršanas nosacījumi:

* Valters Caps ar savu pasaulslaveno fotoaparāta VEF–Minox izgudrojumu veicināja Latvijas vārda iepazīšanu visā pasaulē. Tāpēc balvas pretendenta izgudrojumam jābūt pazīstamam ārpus Latvijas robežām.

* Balvu piešķir par atsevišķiem izciliem izgudrojumiem vai to kompleksu.

* Balvu parasti piešķir Latvijas izgudrotājiem, īpašos gadījumos – ārvalstu izgudrotājiem.

* Balvu parasti piešķir nepāra gados.

* Laureāts saņem diplomu, medaļu un balvas naudas daļu.

Balvu piešķir ekspertu komisija – trīs pārstāvji no Latvijas Zinātņu akadēmijas un trīs pārstāvji no Latvijas Republikas Patentu valdes – kura izvērtē un pieņem lēmumu par balvas piešķiršanu. Lēmumu apstiprina Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas Republikas Patentu valdes direktors, un katram no viņiem ir motivēta veto tiesības.

Konkurss ir slēgts. Pretendentu sarakstu veido, rakstiski aptaujājot 10–15 Latvijas speciālistus. Ekspertu komisija izskata pieteiktās kandidatūras, kā arī komisijas locekļu priekšlikumus. Ja izgudrojumam ir vairāki autori, balvu piešķir galvenajam autoram.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis

Latvijas Republikas Patentu valdes direktors Zigrīds Aumeisters

P.S. Pirmo Valtera Capa balvas laureātu, visticamāk, nosauks jau 2005. gada rudenī, slavenā izgudrotāja Valtera Capa 100. jubilejā.

Laikā no 12. gs. beigām līdz 16. gs. Latvijas teritorijā uzcelts ap 130 viduslaiku piļu, kuru lielākā daļa saglabājusies kā drupas vai pat pilnībā pazudusi no zemes virsmas. Padomju laikā viduslaiku pilis uzskatīja par vācu kultūras mantojumu, un lielākas publikācijas par tām netika atbalstītas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas autorei pavērās iespējas piedalīties 22 ārzemju konferencēs, iegādāties ārvalstīs izdotu nozares literatūru, doties pieredzes apmaiņā un arhīvu studijās uz citām valstīm. Tas palīdzēja izvērst viduslaiku piļu pētniecību Latvijā.

Šī ziņojuma autore izpētes darbu uzsāka ar viduslaiku pilīs iegūtās krāsns keramikas apstrādi. Tas bija jauns starpdisciplinārs pētījums, kurā izmantotas arheoloģijas, vēstures un mākslas vēstures izpētes iespējas. Par to aizstāvēta doktora disertācija un publicēta monogrāfija “Podiņu krāsnis Kurzemes un Zemgales pilīs. 15. gs. beigas – 18. gs. sākums” (1996).

Turpmākajā izpētes darbā autores uzmanība tika pievērsta viduslaiku pilīm kā arhitektūras, vēstures un arheoloģijas pieminekļiem, publicējot 2 monogrāfijas un vairāk nekā 150 rakstu. Apzinot literatūru bibliotēkās, vācot materiālus muzejos un arhīvos Latvijā, Igaunijā, Vācijā, Čehijā un Zviedrijā, tapušas vairākas apkopojošas publikācijas gan Latvijā, gan ārzemēs, pievērsta uzmanība pētījumu metodikas jautājumiem, izvērtēts vairāku ievērojamu piļu pētnieku ieguldījums Latvijas kasteloloģijas attīstībā. Izpētot iepriekš neapstrādātus arheoloģisko izrakumu materiālus, bija iespējams veikt Salaspils un Aizkraukles pils plānojuma rekonstrukcijas. Veicot Latvijas viduslaiku piļu apsekošanu, tika savāktas un analizētas liecības par vēlajos viduslaikos celtajiem apaļajiem torņiem un ugunsieroču nozīmi piļu arhitektūras attīstībā 15.–16. gadsimtā, kā arī pētītas citas problēmas.

Lai apkopotu un vispusīgi izpētītu apjomīgo informāciju par viduslaiku pilīm, Latvijas vēstures institūts autores vadībā izveidoja sēriju “Latvijas viduslaiku pilis”. Sērijā kopš 1999. gada izdoti 4 sējumi. No tiem pirmais un trešais ir rakstu krājumi, otrais – I. Oses monogrāfija “Latvijas viduslaiku piļu pētniecība 18.–20. gadsimtā” (2001; 384 lpp.), bet ceturtais – I. Oses kopā ar A. Cauni sarakstīts “Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons” (2004; 591 lpp.).

Turpmāk plānots gan turpināt viduslaiku piļu izpēti, gan pievērsties to pēctecēm – 17. gs. skanstīm jeb jauno laiku zemes nocietinājumiem.

Par Latvijas viduslaiku piļu izpēti 2000. g. autorei piešķirts LR Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības raksts, bet 2001. g. – Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas Veicināšanas balva – t.s. Fēliksa balva.

* LU Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītājas, LZA korespondētājlocekles Ievas Oses zinātniskā ziņojuma tēzes. Ziņojums nolasīts LZA Senāta sēdē š.g. 14.IX.

Inovācijas kā attīstības dzinējspēks

(Neatkarīgā Rīta Avīze 2004.g. 13.IX)

Ievadreferātu konferencē nolasīja amerikāniete Debra M. Amidona, kas vada Entovation International Ltd. Vilmingtonā (Masačūsetsas štats), nodarbojas ar nākotnes pētniecību un sniedz konsultācijas vairāk nekā 90 pasaules valstīs. Viņa minēja daudzus piemērus (Melburna, Barselona, Singapūra u. c.), kur mērķtiecīga pieeja padarījusi inovācijas par stabilu attīstības dzinējspēku un garantu. “Zināšanas vairojas, ja ar tām dalāmies,” bija viens no viņas paustajiem vadmotīviem. D. M. Amidona detalizēti analizēja arī sociālos faktorus, starptautisko sadarbību un atkarību kā pretmetus konkurencei. “Spēcīga Eiropas Savienība ir ASV interesēs un otrādi,” sacīja runātāja, kura gandrīz 30 gadus konsultējusi arī dažādus Pasaules bankas projektus.

Vielu pārdomām deva Vācijas Ekonomikas ministrijas pārstāvja doktora Tomasa Multhaupa ziņojums. Kā vienu no Vācijas pārdzīvoto ekonomisko grūtību cēloņiem viņš minēja izglītības kvalitāti vairākos līmeņos. Zīmīgi, ka no 3,3 miljoniem šīs ES ekonomiskās lielvalsts vidējiem un maziem uzņēmējiem tikai 35 000 paši investē pētniecības un attīstības jomā.

“Šajā konferencē mēs ar lielu interesi vērosim, ko Latvijas akadēmiskās aprindas gatavas piedāvāt uzņēmējiem un kā katra valsts gatava mācīties no citu pieredzes,” konferences priekšvakarā BJ sacīja ASV vēstnieks Latvijā Braiens Karlsons. Ideju, nevis pašu tehnoloģiju plūsma, radošs uzņēmības gars, nevis konkurence par jebkuru cenu kļuva par šī foruma vienojošo devīzi.

Uz Baltic Dynamic 2004 bija ieradušies ne tikai amerikāņi un gandrīz visu ES valstu praktiķi un speciālisti, bet arī tādu tālu zemju kā Irāna, Kirgizstāna, Turcija un citu pārstāvji.

* Plašāk par konferenci nākamajā “Z.V.” numurā.

Bioarheoloģija ir jauna vēstures nozare, kas pasaulē strauji attīstījusies 20. gs. beigās. Ar bioarheoloģiju saprot arheoloģiskajos izrakumos iegūto cilvēka skeleta kaulu vispusīgu analīzi, pēc kuras iespējams rekonstruēt seno iedzīvotāju dzīvesveidu un raksturot tā kvalitāti. Līdz ar to izvērtējot antropoloģisko materiālu no bioarheoloģiskā viedokļa, var saprast tādus notikumus agrāk dzīvojošo cilvēku dzīvē kā stress, slimības, ievainojumi, vardarbīga nāve, fiziskā aktivitāte, diēta, demogrāfiskie procesi u.c. Bioarheoloģija kļuvusi par vienu no galvenajiem pētniecības virzieniem antropoloģijā. Cilvēka un vides mijiedarbības tēma tiek pētīta daudzās pasaules valstīs.

Pateicoties iepriekšējos gadu desmitos veiktajiem plašajiem arheoloģiskajiem izrakumiem, LU Latvijas vēstures institūta Antropoloģiskās krātuves fondos savākts unikāls antropoloģiskais materiāls, kas pārstāv Latvijas iedzīvotājus laikposmā no vidējā mezolīta (7.g.t.pr.Kr.) līdz 18. gadsimtam ieskaitot. Pēdējos gados antropologi veikuši apjomīgus pētījumus par Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfiju un fizisko attīstību. Lai turpinātu līdzšinējās iestrādes un gūtu jaunas atziņas, ir nepieciešama arī jaunu bioarheoloģisko pētījumu metodikas apguve. Pateicoties zinātniskās apmaiņas programmai starp Latvijas ZA un Lietuvas ZA, mums bija iespējams jūnijā apmeklēt Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātes Anatomijas, Histoloģijas un Antropoloģijas katedru. Lietuviešu kolēģu (Dr.R.Jankausks, A. Barkus, Ž. Palubeckaite) pētījumi galvenokārt saistīti ar Lietuvas dzelzs laikmeta un 14.–17. gs. iedzīvotāju bioarheoloģisko izpēti, īpašu uzmanību pievēršot zobu un skeleta kaulu patoloģiskajai analīzei. Jāatzīmē, ka Latvijā vienīgi medicīnas doktors Vilis Derums (1899–1988) ir veicis pētījumus par seno iedzīvotāju slimībām, traumām un tautas dziedniecību, balstoties uz arheoloģisko izrakumos iegūto osteoloģisko materiālu. Viņš publicējis 3 monogrāfijas un vairākus desmitus zinātnisko rakstu. Diemžēl viņa uzsāktajiem pētījumiem līdz šim nebija turpinājuma.

Mūsu vizītes mērķis bija turpināt jau vairākus gadus pastāvošo veiksmīgo sadarbību ar lietuviešu kolēģiem, šajā reizē papildinot savas zināšanas paleopatoloģisko pētījumu metodikā. Kā uzsvēra Dr. Rimants Jankausks, kurš ir atzīta autoritāte Eiropas paleopatologu asociācijā, tad pēdējos gadu desmitos galvenā uzmanība paleopatoloģiskajos pētījumos tiek veltīta nevis atsevišķu slimību vai traumu konstatācijas faktam (tipoloģijai), bet gan procesam kopumā. Pie tam izvērtējot paleoantropoloģisko materiālu, var nākties saskarties ar t.s. “osteoloģisko paradoksu”, kad patoloģisko gadījumu skaita pieaugums var nebūt saistīts ar dzīves apstākļu pasliktināšanos. Tieši otrādi, tas var liecināt par labākiem dzīves apstākļiem un indivīdu lielāku rezistenci pret slimībām, kā rezultātā izdzīvo arī tie indivīdi, kas citos apstākļos mirtu. Tāpat pētniekam jāņem vērā, ka dažreiz agrāk konstatētās un aprakstītās seno iedzīvotāju skeleta kaulu “patoloģijas” nav uzskatāmas kā slimības rezultāts, bet gan kā normāla cilvēka skeleta anatomiska variācija. Pie tam mūsdienās seno slimību diagnostikā ir iespējams daudz plašāk izmantot arī citu zinātņu nozaru sasniegumus. Tā, piemēram, lietuviešu kolēģiem ir izdevies pierādīt, ka senākais patlaban zināmais tuberkulozes gadījums Lietuvā attiecināms uz 3. gadsimtu pēc Kristus. Šajā konkrētajā gadījumā tuberkuloze tika konstatēta ne tikai ar makroskopiskām metodēm, bet arī ar molekulārās bioloģijas palīdzību, jo no indivīda skeleta kauliem izdevās izdalīt tuberkulozi izraisošās baktērijas Mycobacterium tuberculosis DNS.

Otrs mūsu vizītes mērķis bija iepazīties ar kremēto apbedījumu izpētes metodiku. Latvijas teritorijā kremācija pirmoreiz parādās bronzas laikmeta beigās. Vēlāk, dzelzs laikmetā, tā raksturīga kuršiem un daļēji lībiešiem. Tā, piemēram, Laukskolas 10.–13. gadsimta lībiešu kapulaukā ugunskapi sastāda apmēram vienu trešdaļu no kopējā apbedījumu skaita. Tāpēc, lai pēc iespējas objektīvāk raksturotu lībiešu sabiedrības demogrāfiskos rādītājus, līdztekus antropoloģiskajiem materiālam, kas iegūts no skeletkapiem, nepieciešams izvērtēt arī kremētos apbedījumus. Paleodemogrāfiskie pētījumi pamatojas uz cilvēku skeletu palieku analīzi, kā arī kapulauku un kapsētu arheoloģiskā konteksta piesaisti. Tajos mēģina rekonstruēt galvenos cilvēku dzīves bioloģiskos un sociālos faktus: populācijas struktūru, dzīves ilgumu, mirstības un dzimstības tempus. Paleopopulācijas demogrāfiskā struktūra, kas tiek noskaidrota pēc kapulaukos iegūtā skeletu materiāla, kļūst par attiecīga hronoloģiska perioda iedzīvotāju svarīgu un objektīvu dzīves kvalitātes izziņas avotu.

Līdz šim laikam paleodemogrāfiskie pētījumi Latvijā veikti tikai skeletkapiem.

2003. gadā Lundas Universitātes Arheoloģijas un senās vēstures nodaļā G. Zariņa iepazinās ar literatūru par kremēto apbedījumu palodemogrāfiskās izpētes metodiku. Zinātniskās apmaiņas vizītē Viļņas Universitātes Medicīnas fakultātē docenta R. Jankauska vadībā bija iespējams apgūt tiesu medicīnas ekspertu (L.L.Golubovičs, 1991 u.c.) izstrādāto metodiku personu dzimuma un vecuma noskaidrošanai pēc dedzināta kaulu materiāla. Bija iespēja iepazīties ar norvēģu (Per Holck M.D., 1997.) un poļu (J.Strzalko, J.Piontek, A.Malinowski 1972, 1973) antropologu izstrādāto metodiku kremēto apbedījumu pētījumiem, kā arī iegūtajiem paleodemogrāfiskajiem rezultātiem. Šīs metodikas apgūšana ļaus paleodemogrāfiski pētīt kuršu, lībiešu un skandināvu kremētos apbedījumus Latvijā. Izmantojot nelielos kaulu fragmentus, iespējams noteikt apbedīto indivīdu dzimumu un vecumu, aprēķināt dzīves ilgumu, mirstību un reproduktīvos rādītājus un būtiski paplašināt demogrāfisko pētījumu iespējas arheoloģiskajā materiālā.

Vizītes laikā mums bija iespēja iepazīties ar jaunāko literatūru bioarheoloģijā, jo Latvijā šī literatūra praktiski nav pieejama. Šim nolūkam izmantojām Antropoloģijas katedras bibliotēku. Par to esam ļoti pateicīgi lietuviešu kolēģiem.

Apmaiņas braucienā guvām jaunu zinātnisko informāciju turpmākajam pētnieciskajam darbam Latvijā.

Dr.hist. Guntis Gerhards,
Dr.hist. Gunita Zariņa,
LU Latvijas vēstures institūts

Vienam tēvam bija... Ir!

Dakterim Nikolajam Skujam pērn 90. jubilejā bērni Vidaga, Jana un Linards uzdāvināja jaunu datoru. Ne tikai, lai vēstuļotu ar dēlu, kurš katru gadu dažus mēnešus strādā Japānā, bet arī, lai apstrādātu un ievadītu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas bibliotēkā jaunāko medicīnas periodiku. “Agrāk man bija izveidota kartotēka, bet es esmu kļuvis vecs un manas metodes ir vecas”, saka Nikolajs Skuja. Un apgūst jaunas. Kaut arī profesors maizes darbu slimnīcā nestrādā jau vairākus gadus, viņam Stradiņos joprojām ir kabinets, viņš katru otrdienu ierodas uz klīniskajām apspriedēm un aktīvi piedalās tajās, viņu joprojām uzaicina konsultēt sarežģītus gadījumus arī citās slimnīcās.

Šis būs neliels vēstījums par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, Latvijas gastroskopijas tēvu, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas centra izveidotāju un ilggadīgo vadītāju profesoru Nikolaju Skuju un viņa bērniem – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas dietārsti Vidagu Skuju, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes asociēto profesori Janu Kreicbergu un Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta vadošo pētnieku Linardu Skuju.

Profesoram Skujam nereti ir nākuši klāt bijušie studenti un teikuši: “Paldies, ka jūs bijāt tik stingrs pasniedzējs. Jūsu manu pirmo uzrakstīto slimības vēsturi saplēsāt, mīdījāt kājām un uzkliedzāt: “Raksti otrreiz!”” “Tā es vairs nedaru,” saka profesors. “Tā nemaz nedrīkst darīt, tā būtu psiholoģiska trauma. Bet šodien man par to pateicas.” No kurienes tāds spīvs prasīgums pret sevi un pret citiem? No tēva – Cēsu skolotāja, Jāņa Endzelīna līdzgaitnieka?

– Tēvs bija ļoti prasīgs, bet tā straujā daba man vairāk no mātes. Es vienmēr esmu teicis, ka pret ārstu jābūt tik pat prasīgiem kā pret šoferi – ja eksāmenā nezina mazu sīkumu, tad jāgāž cauri! Es esmu eksāmenos gāzis cauri studentus, kuri no sešām pazīmēm prot nosaukt piecas.

Un atkal laiks profesora prasībās ir ienesis savas korekcijas un viņš saka: “Es tagad saprotu, ka, zinību apjomam pieaugot, vairs nevar iekalt faktus. Jāzina, kur vajadzības gadījumā atrast tās zinības. Nevis iekaltas zināšanas ir vajadzīgas, bet domāšanas līmenis.” Profesoram šķiet, ka jaunie ārsti strādā galvenokārt pēc priekšā rakstītiem algoritmiem, shēmas, vadās pēc galvenās pazīmes un neredz problēmu kopumā. Kā piemēru profesors min gadījumu, kad slimniekam atrod audzēju un vairs neinteresējas ne par gremošanas trakta, ne sirds vainām. Ārstē tikai audzēju jeb, kā profesors saka, ārstē slimību, nevis slimnieku. Tas, par ko profesoram Skujam paldies saka viņa bijušie studenti, tagad izcili savas nozares speciālisti, ir, ka viņš tos ir iedresējis kārtīgi izmeklēt slimnieku un uzstādīt diagnozi. “Domāju, ka šīs divas lietas es esmu iemācījis – kā izmeklēt no galvas līdz kājām un faktus kombinēt kopā, lai uzstādītu diagnozi.” Varbūt tas arī ir iemesls, kādēļ Nikolaju Skuju, vecās raudzes ārstu, aicina konsultēt slimnīcās, kas pilnas ar pašu jaunāko diagnostikas aparatūru.

Pirms kļūt par jaunas diagnostikas metodes – gastroskopijas aizsācēju, vispirms bija jākļūst par ārstu, par tādu, kas Cēsu zēnam asociējās ar solīdu apģērbu, katliņu galvā, koferīti pie rokas – nu tieši tādu, kādi bija ārsti, kas viņu bērnībā ārstēja. Līdz katliņam un koferītim dakteris Skuja nekad nenonāca. Jauno ārstu, kurš jau kopš trešā kursa voluntējās slimnīcā – dzīvoja istabiņā un par velti veica visus ārsta darbus (kā vēlāk redzēsim, tādas ligzdbēgļu tieksmes, proti, vēlēšanās pēc iespējas ātrāk nostāties uz savām kājām ir raksturīgas arī profesora Skujas bērniem), un tādēļ pēc universitātes Medicīnas fakultātes beigšanas un diviem patstāvīgiem darba gadiem viņš ieguva iekšķīgo slimību ārsta specialitāti. Tā saucamajā vācu laikā viņu aizsūtīja uz Berlīni iemācīties strādāt ar jaunu aparātu – gastroskopu. Vienu gastroskopu jaunais dakteris atveda uz Rīgu.

– Dakteris Nikolajs Vētra mani varēja aizsūtīt uz Vāciju tikai tādēļ, ka es slimnīcā vadīju nodaļu, kurā iesūtīja puišus pārbaudīt, vai viņi ir derīgi frontei. Nereti man izdevās izmānīt vienu otru no armijas, – stāsta profesors un atceras anekdotisku gadījumu, kad viens pacients bija norijis savu zobu protēzi.

– Iedevām viņam caurejas zāles, apskatījāmies, kā tā protēze virzās pa zarnām uz leju, bet nākamajā rītā protēze atkal ir kuņģī... Es tam nabaga cilvēkam sameklēju kādu čūlu, un viņš tika no armijas vaļā. Tā kā es biju vienīgais gastroskopists, tad neviens mani pārbaudīt nevarēja.

Interesanti, ka tas pats no Vācijas atvestais gastroskops sagaidīja dakteri Skuju, kad viņš, bijušais latviešu leģiona 19. divīzijas kara ārsts, atgriezās no ogļu raktuvēm Tulā, kur viņu, smagi slimu, izglāba izsūtītais un notiesātais ukraiņu ārsts un paņēma sev palīgos.

Kāpumi un kritumi, aizdomas un aizliegumi – parasts tā laika darba ceļš cilvēkam ar netīru biogrāfiju, gudru galvu un fantastiskām darba spējām. Bija reizes, kad spēku deva tikai kolēģu morālais atbalsts un, protams, trīs bērni, kuri bija jāizaudzina un jāizskolo.

1968. gadā profesoru Skuju iecēla par Gastroenteroloģijas un dietoloģijas centra vadītāju, kur viņš ilgus gadus apmācījis gastroskopijā daudzus savus bērnus, mazbērnus un, kā saka pats profesors, varbūt arī mazmazbērnus.

Profesors Skuja saka, ka atzinība par darbu viņam ir nākusi vēlu un negribot. Vēlu – varbūt (sākot ar 1972. gadu), bet vai gluži negribot? Var jau teikt, ka ārstam pietiek ar slimnieku izjustajiem pateicības vārdiem, ar gleznām, ko bijušie pacienti mākslinieki dāvinājuši pateicībā par visdārgāko, kas vien cilvēkam var būt – par atgūtu veselību. Taču žultsceļu, aizkuņģa dziedzera un divpadsmitpirkstu zarnas slimību patoģenēzes, diagnostikas un terapijas pētnieka un praktiķa, aptuveni 290 publikāciju, tostarp trīs monogrāfiju, kā arī astoņu patentu autoram garām nav pagājusi arī oficiālā atzinība. 1956. gadā Nikolajs Skuja aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju, 1967. gadā – medicīnas doktora disertāciju (grāds 1992. gadā pielīdzināts habilitētā medicīnas doktora grādam). 1977. gadā Nikolajs Skuja saņēma LPSR Valsts prēmiju, 1988. gadā kļuva par Nopelniem bagāto ārstu, 1990. gadā – par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, 1996. gadā – par Valsts emeritēto zinātnieku.1995. gadā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet gadu pirms savas deviņdesmitās jubilejas, 2002. gadā profesors Skuja saņēma Kristapa Rudzīša balvu.

– Es gribēju dēlu – piedzima meita, atkal gribēju dēlu – piedzima otra meita, tad gribēju dēlu un piedzima dēls, – profesors Skuja saka par saviem bērniem. Vai meitām bija jācieš par to, ka viņas nav dēli?

– Es visus bērnus ļoti mīlēju un mīlu joprojām.

Kā ar profesora izdaudzināto stingrību? “Lai viņi saka paši,” – profesors nosmīn ūsās.

Par tēti visvairāk stāsta vecākā meita Vidaga, kurai vārds ticis no tēva mīļās upes Gaujas pietekas Vidagas.

– No agras bērnības man tuvākais cilvēks bija tētis. Varbūt tas ir negodīgi pret mammuku, bet mammuks jau ar mums noņēmās katru dienu, pie tam sākumā vēl studēja medicīnu. Kur tad vēl visas mājas rūpes. Ar mammuku mums nebija svētku sajūtas. Tētis mežonīgi strādāja, lai pabarotu trīs bērnus un sākumā arī studējošo sievu. Tētis agri no rīta jau bija aizgājis uz darbu, pārnāca mājās, paēda pusdienas. Mums bija tas gods ar viņu sasveicināties, būt klāt, kamēr viņš nomazgā rokas un paēd pusdienas. Pēc tam tās 15 minūtes vai pusstunda, kas viņam bija veltīta atpūtai, bija svēts laiks, kad mēs ne tikai nedrīkstējām iet iekšā viņa kabinetā, bet pat trokšņot tā tuvumā. Viņš pelnīja naudu arī pieņemot privātpacientus. Pusstundu pirms gulētiešanas tētis lasīja priekšā grāmatu – “Mazo princi”, “Jaunības tekas”. Ja kāds no mums bija ļoti nogrēkojies, tētis tajā dienā nelasīja. Tā bija ļoti laba audzināšanas metode. Nebija tā, ka katrs no mums nebūtu savā laikā sodīti – ja bijām melojuši vai neizdarījuši uzdoto. Bet labāk bija pārciest piecus pērienus, nekā palikt bez lasīšanas.

Fotogrāfijās Skuju ģimene ir kopā uz slēpēm Āgenskalna priedēs, uz divriteņiem. Vidaga Skuja stāsta:

– Tajā laikā ziema bija kā ziema un vasara kā vasara. Bija zelta rudens un pavasaris ar sniegpulkstenīšiem. Iespējami bieži centāmies doties pie dabas, kaut vai tepat Āgenskalna priedēs, kas tolaik vēl nebija apbūvētas. Vai uz Vecāķiem, Cēsīm, Siguldu. Mums, bērniem, tie bija neaizmirstami brīži. Svētdienas tik tiešām bija svētdienas, kaut arī tētis tāpat strādāja, tāpat bija svētās stundas, kad mēs nedrīkstējām iet iekšā kabinetā, jo tētis lasīja jaunāko medicīnisko literatūru. Mammuks centās lielās pusdienas sagatavot jau sestdien, lai svētdien nebūtu liela šmorēšana. Svētdienās brokastis, pusdienas un vakariņas ēdām visi kopā un varējām izrunāt visu, kas pa nedēļu bija sakrājies.

Neviens no bērniem neatzinās, ka tēvs būtu kaut kādā mērā ietekmējis viņu profesijas izvēli, kaut gan Vidaga saka: “Es tētim tomēr biju pirmais bērns un viņam vienmēr šķita, ka “Vidadziņa sekos manās pēdās”, tik ļoti es biju viņam pieķērusies.” Pats profesors Skuja, jautāts, ko viņš gribēja ieaudzināt savos bērnos un skolēnos, atbild: “Godīgumu un pamatīgumu. Būt godīgam pret savu principu izpildīšanu. Lai vienmēr būtu drosme izpildīt to, ko var izpildīt. Un pamatīgumu. Es domāju, ka Linards darbā ir ļoti pamatīgs. Tādēļ viņam vienmēr trūkst laika. Tāpat kā man. Žurnāli krājas kaudzē neizlasīti un neapstrādāti.”

Profesors Skuja vienmēr ir uzskatījis, ka cilvēkam nepieciešama liela ikdienas fiziskā un garīgā slodze. Viņš deviņdesmit gadu vecuma ne tikai vingro (“Kad viņš vairs nevarēja katru dienu skriet, viņš Rīgā daudzdzīvokļu mājā kāpaļāja pa kāpnēm augšā lejā”, saka Jana), trenē atmiņu, iegaumējot citātus un mācoties svešvalodu vārdiņus. Atziņa, ko viņš no gadu virsotnes gribētu pateikt citiem cilvēkiem, ir: “Rūpēties par savu veselību, jo bez veselības nav nekā. Veselība nozīmē būt veselam kā miesīgi, tā garīgi. Ja būsi vesels garīgi, tad nebūs jālauza galva, kādu dzīves ceļu un kādas vērtības izvēlēties. Tas nāks pats no sevis.”

Latvijas Zinātnes padomē

Latvijas zinātne cietusi smagu zaudējumu. 2004. gada 2.septembrī 73. dzīves gadā pēc smagas slimības no dzīves aizgājis izcils ķīmijas zinātnes pārstāvis un pedagogs, habilitēts tehnisko zinātņu doktors, RTU profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Ņujorkas ZA loceklis, LLMZA loceklis Arnolds Alksnis.

A. Alksnis dzimis 1932. gadā Talsos zemnieka ģimenē. Pēc studijām par A. Alkšņa dzīves aicinājumu kļuva ķīmija un jaunu materiālu veidošana no dabas izejvielām. A. Alksnis ilgus gadus bija Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta Polimēru laboratorijas vadītājs, direktora vietnieks zinātniskajā darbā un Zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Pateicoties viņa talantam, mērķtiecībai, izcilajām darbaspējām, sekmīgi tika realizēti lieli zinātniski tehniskie projekti kosmosa tehnoloģiju jomā un tautsaimniecībā.

Daudzu gadu darba rezultātā A. Alkšņa vadībā tika izstrādāts kriogēnās siltumizolācijas materiāls Ripors 2H nesējraķetei “Enerģija”, kura bija paredzēta daudzkārt izmantojamā kosmosa kuģa “Buran” ievadīšanai orbītā ap Zemi. Šis darbs sekmīgi tika pabeigts 1988. gadā. 1980. gadā kosmosa kuģī “Salūts” pirmoreiz kosmonautikas vēsturē tika realizēts putupoliuretāna ieguves eksperiments mikrogravitācijas apstākļos, kura rezultātā pirmoreiz tika iegūtas jaunas atziņas par ķīmiski tehnoloģisko procesu norisi kosmosā. Šī sarežģītā eksperimenta sagatavošana notika A. Alkšņa vadībā.

1984. gadā pirmoreiz PSRS praksē tika uzsākta lieltonnāžas poliola maisījumu ražošana uzsmidzināmā putupoliuretāna Ripors 6T ieguvei. Šis siltumizolācijas materiāls ieguva plašu pielietojumu visā Padomju Savienības teritorijā un arī Latvijā.

A. Alksnis bija lielisks pedagogs – viņa vadībā tika izstrādātas 12 kandidāta disertācijas, noorganizēta jauno speciālistu apmācība koksnes ķīmijas disciplinās RTU “Koksnes kompleksā pārstrādes” programmas ietvaros. A. Alksnis bija vairāk nekā 200 zinātnisko publikāciju un 3 monogrāfiju autors. Viņa daudzpusīgā darbība, sasniegumi zinātnē, jaunu materiālu un tehnoloģiju izstrādāšanā tika augsti novērtēti. A. Alksnis tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, viņš bija LPSR Valsts prēmijas laureāts, viņam tika piešķirts Valsts emeritēta zinātnes darbinieka nosaukums.

A. Alksnis bija ķīmiķis ar mākslinieka dvēseli, viņa akvareļi tika eksponēti vairākās izstādēs un priecēja daudzus jo daudzus. A. Alksnis paliks gaišā atmiņā kolēģiem, jo viņš bija cilvēks ar dāsnu dvēseli.

1804. gada augustā Rīgā ierodas pazīstams beļģu gaiskuģotājs Gaspars Etjens Robertsons, kurš apceļo Krievijas lielākās pilsētas ar tam laikam retu atrakciju – lidojumu ar gaisa balonu. Sanktpēterburgā jau gadu iepriekš, 1903. gada 18. jūlijā franču lidotājs Anrē Žaks Garnerēns par 2000 rubļu lielu maksu bija pacēlis gaisā krievu ģenerāli Sergeju Ļvovu un trīs kilometru augstumā pārlidojis ar viņu Somu līci. Garnerēns bija ievadījis sarunas par zinātnisku lidojumu, kurā laikā tiktu ņemti gaisa paraugi un izdarīti mērījumi, bet Robertsons viņu apsteidza un devās tādā lidojumā ar krievu akadēmiķi Zaharovu. Un nu Robertsons ierodas Rīgā! Vispirms lido izmēģinājuma baloni, viens no tiem paceļ dzīvu gaili līdz Pētera baznīcas torņa gailim, pēc tam putns ar īpašu izpletni dzīvs un vesels nolaižas zemē. Brīnumi, ko tu neteiksi! Bet publika gaida, kad lidos Robertsons pats. Un nu, 18. augustā, tas brīdis ir klāt. Robertsons paceļas gaisā virs Citadeles, izmet balasta smilšu maisus un pazūd austrumu virzienā. Netālu no Ropažiem pie Krievupes nolaižas meža ielokā pie Jaunrotkaļu mājām, kur netālu ļaudis pļauj sienu. Tiem nu gan brīnums un, nav ko slēpt, arī izbīlis! Kad tas pāriet, siena pļāvēji palīdz Robertsonam saritināt tukšo balonu un sagādā zirgu, ar ko visu to uzparikti nogādāt Rīgā. Tā sekmīgi beidzās pirmais cilvēka lidojums ar gaisa balonu Latvijas debesīs.

Pazīstamais gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte, kura datorā savākts viss, ko viņam izdevies sameklēt bibliotēkās par gaisa kuģniecības sākumu Latvijā, savu hronoloģiju sāk ar leģendāro Priekules Ikaru – muižas kalēju, kurš ar pašdarinātiem spārniem lēca no Priekules pils un it kā nolidojis neticami lielu attālumu. Zinot, kādi ir planiera darbības principi, Gunāram Dukštem īsti ticami tas nešķiet, bet leģenda ir leģenda, kā tu to izmērīsi, ja tas pie tam noticis tālajā septiņpadsmitajā gadsimtā, ap 1670. gadu. Grobiņas tiesu aktis vēsta, ka kalējs spīdzināts un sadedzināts uz sārta kā burvis un paša velna sabiedrotais. Taču priekulieši ir lepni uz savu Ikaru un šogad augustā pilsētas svētkos sumināt Priekules lidotāju bija uzaicinājuši arī balonu lidotājus.

Ja Priekules Ikara lidojumam nav nekāda sakara ar gaisa baloniem, tad Jelgavas Pētera akadēmijas mehāniķa Ernesta Johana Bīnemaņa (viņš bija Blankenfeldes muižas bijušo dzimtļaužu Ērmaņa un Līzes dēls) būvētajiem un gaisā laistajiem baloniem vēl nebija nekāda sakara ar cilvēka pacelšanos gaisā. Toties viņš tos uzbūvēja tikai pāris gadus pēc brāļu Žozefa un Etjēna Mongolfjē izgudrotā un izmēģinātā aerostatiskā balona, kuru Akadēmijas profesors Vilhelms Gotlībs Frīdrihs Beitlers Jelgavas avīzē “Mitauische Monatsschrift” nosauc par vienu no izcilākajiem mūsu gadsimta atklājumiem. “Izgudrojumu vēsturē pagājušā gada divdesmit pirmais novembris, kad cilvēks pirmo reiz uzdrošinājās doties līdz šim tik neizmērojamā gaisa okeānā, kā arī izgudrotāju un pirmo gaiskuģotāju uzvārdi paliks neaizmirstami.” Tai pat rakstā cienījamais profesors raksta, ka Bīnemanis apņemas uzbūvēt līdzīgu balonu, ja Mitavas sabiedrība savāks šim nolūkam pietiekami daudz ziedojumu, jo “lielie baloni vienmēr ir ļoti dārgas mašīnas”. Ticiet vai neticiet – saziedoja! Gan ne pārāk lielam, toties vairākiem.

Ar sakarsētu gaisu pildītais brāļu Mongolfjē balons ar cilvēku gaisā pacēlās 1783. gada 21. novembrī, franču fiziķa Žaka Šarla ar ūdeņradi piepildītais balons ar cilvēku, kas nolidoja 40 kilometrus, – 1. decembrī. Beitlera raksts bija nodrukāts 1784. gada janvārī, un Bīnemanis pirmo reizi publiski savu balonu demonstrēja 1785. gada 26. jūnijā. Balons bija pavisam maziņš – tā diametrs bija tikai pusmetrs un tas bija izgatavots no liellopu aklās zarnas apvalka, toties uz balona bija latīņu veltījums P. un D. – Kurzemes hercogam Pēterim un viņa sievai Dorotejai, kā arī ziņas, kad tas ir palaists no Jelgavas. Vēlākie baloni jau bija lielāki, un laikraksts “Mitauische Zeitung” 1786. gada 26. jūnijā jau apraksta itin prāvu balonu ar diametru 5,20 m. Uz tā bijis hercoga vārds un brāļu Mongolfjē devīze “Sic izur ad astra” (Tāds ir ceļš uz zvaigznēm). Baloni pēc Šarla balona parauga tika pildīti ar ūdeņradi. Pēc šiem lidojumiem interese par gaisa baloniem noplaka uz veseliem divdesmit gadiem, līdz to atkal uzkurināja Robertsona lidojums virs Rīgas.

1829. gadā Rīgas avīzes ziņo par 16. oktobrī gaidāmo Robertsona dēla pacelšanos gaisa balonā no Ķeizardārza, kas nenotika. Arī 1865. gadā Liepājā izsludinātais gaisa balona demonstrējums Alkšņa parkā nenotika pārāk lielā vēja dēļ.

Latvijas gaiskuģošanas vēsturē iezīmīgs ir 1869. gads, kad pasaulē pirmā dirižabļa konstruktors vācu grāfs Ferdinands Cepelīns apprec Vecgulbenes muižas īpašnieka meitu Izabellu fon Volfu. Pūra muižas Vecgulbeni un Stāmerieni Cepelīns ieķīlā bankā, lai dabūtu kredītu pirmā dirižabļa būvniecībai. “Tie vairs nav Jelgavas pilsoņi, kas ziedo naudu pilnīgi svešam un utopiskam projektam, te ir darīšana ar vācu merkantīlismu”, secina Gunārs Dukšte.

1889. gads ir liktenīgs amerikāņu gaiskuģotājam Šarlam Lerū, prezidenta Ābrama Linkolna māsasdēlam (starp citu, viņš kā mazs zēns bija liecinieks atentātam pret prezidentu teātra izrādē). 24. augustā Šarls Lerū paceļas ar gaisa balonu virs Vērmaņdārza un pēc 16 minūtēm ar krītamo širmi nolec no 9000 pēdu (3 km) augstuma pie Kuzņecova fabrikas. Balons nolaižas pie Nurmuižas Pārdaugavā. 27. augustā Vērmaņdārzā vērot Lerū otro lidojumu sapulcējas vēl vairāk publikas. Balons iebrauc mākoņos, Lerū neredz, kur lec un samērcējas Daugavā, bet balons nokrīt Lucavsalā. Neveiksme seko arī pēc pāris dienām Liepājā, kad gaiskuģotājs dabūjis izlekt no 1300 augstuma, jo balons laidis gāzi. Izpletnis atvēries pēdējā brīdī un ieķēries telefona vados. Pats lidotājs notriekts zemē un zaudējis samaņu.

2. septembrī bija izsludināts lidojums virs Rīgas, kas nav noticis. Taču turneja paliek turneja, saskaņā ar līgumu Lerū vēl bija jāuzstājas Tērbatā un Rēvelē (Tallinā), kur viņš 12. septembrī gāja bojā. Vējš iepūta balonu jūrā, Lerū lēca ar izpletni un nositās, krītot ūdenī.

1899. gadā parādās pirmie latviešu uzvārdi – Ernests un Margarita Vītoli, kuri ar pašbūvētu balonu lidoja virs Rīgas. Vēlāk Ernests Vītols ar pārveidotu vārdu Ernesto Vitollo tiek pieminēts Krievijas un Eiropas presē. Viesizrāžu laikā Odesā Vītols paņēmis balona grozā vēlāk slaveno lidotāju Sergeju Utočkinu, kurš Rīgā demonstrēja lidojumu ar aeroplānu no hipodroma līdz Jūrmalai un atpakaļ.

Kārlis Skaubītis (1889–1929) lidotāja karjeru sāka Jēkabpilī ar gaisa baloniem. Kurzemes guberņā dzimušais Kristaps Zīle 1935. gadā pacēlās ar balonu (stratostatu) 16 000 m augstumā stratosfērā, viņa balonu lidojumu bilance bija 300 stundas. Tad jau nāk citi laiki un citi lidaparāti, līdz kopā ar Latvijas neatkarības atgūšanu rodas interese par lidošanu ar gaisa balonu kā ekskluzīvu sporta veidu.

Starp citu, Robertsonam pieder arī utopisks lidojošas pētniecības stacijas projekts. Tā saucas “La Minerva”. Minerva bija gudrības dieviete, citā vārdā – Atēna.

KONKURSI

izsludina konkursu uz vienu vakanto pētnieka

vietu datorzinātnēs.

Dokumenti konkursam (iesniegums par piedalīšanos konkursā, CV, doktora diploma kopija un pēdējo 6 gadu publikāciju saraksts) iesniedzami LU Matemātikas un informātikas institūta Personāla daļā (Rīgā, Raiņa bulv. 29, 240. istabā) viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas.

Tālrunis uzziņām 7229213.

* * *

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonds izsludina konkursu uz K. Poča stipendijām fizikā 2004./2005. g. Stipendijas Ls 60,- mēnesī uz 10 mēnešiem piešķir konkursa kārtībā un to mērķis ir veicināt pētījumus fizikā un jaunu speciālistu sagatavošanu šinī nozarē. Konkursam, atbilstoši stipendiju nolikuma prasībām, lūdzam pieteikties līdz š. g. 15. oktobrim LZA sekretariātā (akadēmijas laukums 1, Rīgā, LV-1050, tālr. 7228784 vai 7225361).

Ar stipendiju konkursa nolikumu var iepazīties LZA Fondā un sekretariātā, kā arī Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē un Daugavpils Universitātes Fizikas katedrā.

* * *

Latvijas Zinātņu akadēmijas Fonds izsludina konkursu prof. J. Labsvīra stipendiju saņemšanai par sekmīgu mācību un zinātnisko darbību Latvijas valsts vēstures problēmu pētniecības jomā 2004./2005. g.

Stipendijas Ls 70,- mēnesī uz 10 mēnešiem piešķir konkursa kārtībā jauno speciālistu sagatavošanas un aktuālu problēmu pētniecības atbalstam minētajā nozarē. Pieteikumus atbilstoši stipendiju nolikumam iesniegt LZA sekretariātā (Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050, tālr. 7228784 vai 7225361) līdz š. g. 15. oktobrim.

Š.g. 8. oktobrī plkst. 10.00 Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Svētes ielā 18, 212. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu “Patērētāju intereses un to aizsardzība reģionālajā aspektā”.

Recenzenti: Dr.habil.oec., LSI profesors, akadēmiķis Oļģerts Krastiņš, Dr.oec., LVAEI profesors Visvaldis Pirksts, Dr.oec., LLU profesors Jānis Kaktiņš.

Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā iela 2.”

* * *

Š. g. 11. oktobrī pulksten 14.30 Meža ielā 1, 4. korpusa 435. auditorijā notiks RTU inženierzinātņu nozares promocijas padomes P-07 sēde.

Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – “Ģenētiskie algoritmi sarežģītu funkciju optimizācijā”.

Recenzenti: Dr.h.inž. J. Merkurjevs, Dr.inž. A. Teilāns, Dr.inž. O. Užga-Rebrovs.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

* * *

Latvijas Universitātes Psiholoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2004. gada 21. jūlija sēdē piešķīra psiholoģijas doktora (Dr.psych.) zinātnisko grādu Dainai Skuškovnikai sociālās psiholoģijas apakšnozarē par promocijas darbu “Trauksme latviešiem un Latvijā dzīvojošiem krieviem”.

Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – 1, atturas – nav.

* * *

Elektrotehnikas nozares promocijas padome “RTU-P14” 2004. gada 23. jūlija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektriskās tehnoloģijas un automātikas apakšnozarē Romanam GRAFAM par promocijas darbu “Mikropiedziņas iekārta taktilā attēla pārraidei neredzīgajiem”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – 1, atturas – nav.

* * *

Elektrotehnikas nozares promocijas padome “RTU-P14” 2004. gada 23. jūlija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektriskās tehnoloģijas un automātikas apakšnozarē Nadeždai KUŅICINAI par promocijas darbu “Sinhrono dzinēju speciālo režīmu regulēšanas likumu optimizācija”.

Balsošanas rezultāti: par – 12, pret – nav, atturas – nav.

* * *

Latvijas Universitātes Datorzinātnes nozares promocijas padome 2004. gada 10. septembra sēdēs piešķīra datorzinātņu doktora (Dr.sc.comp.) zinātnisko grādu Ģirtam Karnītim par promocijas darbu “Informācijas sistēmu integrācijas problēmas” (balsošanas rezultāti: par – 6, pret – 1, nederīgo biļetenu nav) un Ģirtam Lindem par promocijas darbu “UML klašu diagrammu semantika un ekvivalence” (balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, nederīgo biļetenu nav).