LR Saeimas balsojums par grozījumiem likumā “Par zinātnisko darbību” otrajā lasījumā 2004. gada 6. oktobrī nostiprināja Latvijas zinātnieku sabiedrībā pārliecību, ka LR Saeima atbalsta Valdības deklarācijā pausto mērķi – pakāpeniski palielināt valsts finansējumu zinātnei atbilstoši valsts attīstības pamatvirzieniem Eiropas Savienībā.

Latvija pašlaik no valsts budžeta atvēl zinātnei nepilnus 0,2% un apmēram 0,15% zinātnē iegulda privātais bizness. Tāpēc zinātnieki ar gandarījumu uzņēma Saeimas atbalstu Valdības deklarācijā iekļautajai perspektīvai nodrošināt ikgadēju valsts finansējuma pieaugumu zinātnei 0,1% apmērā no IKP. Tas ļautu Latvijai tuvoties Barselonas kritēriju izpildei.

Latvijai kā pilntiesīgai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstij ir pienākums pilnvērtīgi iekļauties ES ilgtermiņa attīstības procesos, kas definēti Lisabonas stratēģijā (2000) un konkretizēti Barselonā 2002. gadā. Tur noteikts – lai ES kļūtu par pasaules visattīstītāko valstu apvienību, likvidējot pieaugušo ekonomisko atpalicību no ASV un Japānas, Eiropā jāpanāk būtisks zinātnes finansējuma palielinājums. 2010. gadā ES dalībvalstīs zinātnei jāatvēl vidēji 3% no IKP. To panāks, 1% no IKP ieguldot no valsts budžeta un 2% piesaistot no privātajiem investoriem. Šo mērķu sasniegšanas t.s. “3% rīcības plānu” izskatīs ES Ministru Padomes sanāksmē Nīderlandes prezidentūras laikā 2004. gada nogalē.

No savas puses Latvijas zinātnieki ir gatavi diskusijai par likuma normu realizācijas pasākumiem un piedāvā LR Saeimai un Valdībai apspriešanai konkrētus priekšlikumus šī finansējuma pieauguma mērķtiecīgam ieguldījumam Latvijas zinātnes attīstībā.

Cerot uz turpmāko sadarbību un atbalstu likuma “Par zinātnisko darbību”, t. sk. panta “Zinātnes un pētniecības, un inovāciju finansēšana” sekmīgu virzību 3. lasījumam pašreizējā redakcijā,

ar cieņu

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,
Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs Juris Ekmanis

Š. g. 12. oktobrī notika LZS padomes ārkārtas sēde, kurā viens no neatliekami aplūkojamiem jautājumiem bija Zinātniskās darbības likuma 29. pants, kas pēc Saeimas otrā balsojuma paredz ikgadēju zinātnes finansējuma pieaugumu par 0,1% no IKP, un šajā sakarā laikrakstā “Diena” publicētos Saeimas Tautas partijas frakcijas vadītāja deputāta A. Kalvīša izteikumus. Padome nosūtīja vēstuli laikraksta “Diena” galvenajai redaktorei S. Ēlertei.

Plašāk par padomē runāto lasiet nākošajā “Zinātnes Vēstneša” numurā.

12.10.2004

Cienījamā S. Ēlertes kundze.

Latvijas Zinātnieku savienības (LZS) padome, iepazinusies ar š.g. 7. oktobrī laikrakstā “Diena” publicēto informāciju “Zinātnei likumā paredz iezīmēto finansējumu”, izsaka gandarījumu par Saeimas balsojumu, 2. lasījumā pieņemot likumprojektu par zinātnisko darbību.

Tai pašā laikā neizpratni un sašutumu raisa TP frakcijas vadītāja deputāta A. Kalvīša kategoriskais apgalvojums, ka “kolēģi balsojumā kļūdījušies, taču, izskatot projektu 3. lasījumā, šī kļūda tikšot labota un likumā iezīmētais finansējums nepalikšot”.

LZS lūdz laikrakstu “Diena” noskaidrot un darīt zināmu sabiedrībai A. Kalvīša pamatojumu, – kāpēc mainījies koalīcijas viedoklis par Valdības deklarācijā solīto zinātnes ikgadējā finansējuma palielinājumu, un – kā to saistīt ar ES nostādnēm zinātnes finansējuma jautājumos un Lisabonas mērķiem?

Latvijas Zinātnieku savienības vārdā
valdes priekšsēdētājs Aivars Āboltiņš

Š. g. 13. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijā, atsaucoties uz LZA prezidenta J. Ekmaņa aicinājumu, bija ieradusies LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija deputāta Jāņa Strazdiņa vadībā, lai iepazītos ar Letonikas pētījumu programmu un tās papildus finansēšanas nepieciešamību. Ar Letonikas programmu iepazīstināja Dr.habil.philol. Ilga Jansone, savus argumentētus apsvērumus izteica akadēmiķi J. Ekmanis, J. Stradiņš, V. Hausmanis, D. Markus, T. Jundzis un IZM valsts sekretāra p.i. V. Egle. Humanitāro un sociālo zinātņu jomas pārstāvji bija eksponējuši pēdējo desmit gadu izdevumus, kuru vidū bija gan monogrāfijas par jaunākiem pētījumiem vēsturē, literatūrā un valodniecībā, gan aktuāli darbi atsevišķās nacionāli un sociāli nozīmīgās jomās.

Deputāti savu labo gribu un atbalstu zinātnei ir parādījuši ar Zinātniskās darbības likuma otro balsojumu, taču Finanšu ministrija pastāv uz zinātnes budžeta ikgadējā fiksētā pieauguma formulējuma nomaiņu pret jau esošo. Pāris nedēļās līdz trešajam balsojumam jādara viss iespējamais, lai Saeimas deputātiem neļautu novirzīties no pareizā ceļa.

KONKURSS

Saskaņā ar likumu “Par zinātnisko darbību” un ievēlēšanas termiņu beigšanos

izsludina konkursu uz akadēmiskajiem amatiem šādās nozarēs:

Arheoloģijas nodaļā specialitātē – arheologs – vadošais pētnieks – 2 vietas; pētnieks – 2 vietas; asistents – 2 vietas.

Vēstures nodaļā specialitātē – vēsturnieks – pētnieks – 1 vieta; asistents – 1 vieta.

Etnoloģijas nodaļā specialitātē – etnologs – pētnieks – 1 vieta.

Dokumenti iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 1201. istabā, tālrunis 7225948.

Pieteikumam pievienot:

1) Curriculum vitae;
2) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
3) pēdējo sešu gadu zinātnisko publikāciju sarakstu;
4) citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Vienam tēvam bija... Ir!

“Karjera kā armijā,” par savu akadēmisko karjeru saka Jana Kreicberga. Un tiešām – ja tā paskatās, neiztrūkst neviena posma, viss kā pēc notīm – vecākā preparatore, laborante Organiskās ķīmijas katedrā (abas činas, vēl studējot RPI Ķīmijas fakultātē), aspirante, jaunākā zinātniskā līdzstrādniece, vecāka zinātniskā līdzstrādniece, docente, asociētā profesore. Kā Jana nonāca ķīmijā, ja, negribēdama “darīt tā kā māsa”, aizgāja mācīties nevis uz ķīmiķu vidusskolu, bet uz Rīgas 2. vidusskolu? Tieši viņa kļuva par ķīmiķi.

– Ķīmija tolaik bija topā, ļoti populāra. Latvijā bija labi zinātnieki, lieli institūti. Otrā kursa pašā sākumā, tikko organiskajā ķīmijā lekcijas bija sācis lasīt pasniedzējs, vēlāk profesors, Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Ojārs Neilands, es aizgāju pie viņa un prasīju darbu. Ne jau par maksu, par velti, jo studenti toreiz strādāja par brīvu. Es biju pilnīga nejēga, un viņš bija ļoti pārsteigts, ka viena dulna studente uzreiz oktobrī, tikko lekcijas sākušās, nāk prasīt darbu. Ar šodienas prātu es saprotu, ka viņš bija lielā neizpratnē. Lika man izlasīt organiskās ķīmijas grāmatu un tad atnākt.

– Vai tā bija slavenā O. Neilanda organiskās ķīmijas mācību grāmata?

– Tad tā vēl nebija uzrakstīta. Es lasīju grāmatu krievu valodā. Es tiešām ņēmu un to grāmatu izlasīju, un tad viņš sāka ar mani strādāt Diketonu problēmu laboratorijā. Biju šausmīgi nobijusies, ka tik daudz kas jāzina, bet tolaik jaunajam nebija grūti iesākt, jo laboratorijā bija jau izveidojies brīnišķīgs kolektīvs. Visi strādāja vienā telpā, katrs pie sava galda, un tu varēji vērot, kā strādā citi. Tas jaunam cilvēkam ir labs paraugs. Tā, piemēram, es klausījos, kā savus studentiņus dresē tagadējais Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs profesors Raimonds Valters – viņš bija ļoti prasīgs un piekasīgs pasniedzējs.

Profesors Ojārs Neilands faktiski visus gadus bija Janas zinātniskais vadītājs. Viņš vadīja diplomdarba, arī disertācijas izstrādāšanu. Tajā laikā dzima Janas bērni. “Ar lielo meitu es jau biju aspirantūrā. 1976. gadā piedzima puika. 1977. gadā, kad aizstāvēju disertāciju, mazā meita bija pavisam sīka. Ar viņu gāju uz fakultātes bibliotēku Kronvalda bulvārī pēc grāmatām. Meita ragaviņās, bet es tādu kaudzi biezo sējumu paņēmusi!”

– Ķīmiķim disertācija taču netop bibliotēkā vai mājā pie grāmatām. Kā jūs ar maziem bērniem varējāt strādāt laboratorijā?

– Strādāju vakaros, kad vīrs pārnāca no darba. Kā varēju, tā strādāju. Tas bija interesants laiks, ko var atļauties tikai jaunībā. Pēc tam sāc domāt, vai bija vērts.

– Vai tad ir nācies tā domāt?

– Savu zinātnisko darbu es visu laiku esmu strādājusi vienā vietā – Organiskās ķīmijas katedrā. Darbs bija ļoti interesants, mums bija daudz līgumdarbu, jo profesora Neilanda laboratorija bija plaši pazīstama un viņam bija daudz līgumu, tai skaitā no slēgtiem savienības institūtiem, kas strādāja militāriem mērķiem. Es pati esmu devusi parakstu savas augstskolas pirmajā daļā, ka neizpaudīšu noslēpumus. Kādi tur noslēpumi, mēs taču tikai uz pasūtījumu sintezējām organiskās vielas. Tiesa, nekādas publikācijas tam nesekoja. Visa zinātne Padomju savienībā bija tāds noslēgts loks. Mēs nezinājām, kas notiek pasaulē. Tā jau skaitījās, ka Latvijā ir augsta līmeņa ķīmijas zinātne. Taču, kad 1999. gadā pusgadu nostrādāju Upsalas universitātes Biomedicīnas centra laboratorijā, uz kurieni mani uzaicināja bijušais kursa biedrs apgūt jaunu aparatūru – organisko vielu sintezatoru, tad tikai redzēju, kā strādā ārzemēs. Tā jau ir galvenā nelaime, visu laiku strādājot vienā vietā, ka pietrūkst salīdzinājuma. Tur visu pasūta pēc katalogiem. Tur vispār nav nekādu materiālas dabas problēmu. Es sapratu, ka ar tādiem līdzekļiem, kā pie mums, nav vērts turpināt. Tāpēc es vairs neesmu zinātniece.

Jana Kreicberga tagad ir asociētā profesore RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Vispārīgās un lietišķās ķīmijas profesora grupā, izstrādājusi lekciju kursus “Inženierķīmija” un “Pārtikas ķīmija”. Pagaidām šķiet, ka 11 autorapliecībām un patentiem turpinājuma nebūs. Lai gan diez vai var tik strikti teikt, ka Jana vairs nenodarbojas ar zinātni. Mūsu saruna notiek laboratorijas telpā citādi tukšajā fakultātes ēkā, kur vēl nav sācies jaunais mācību gads. Zinātniskais darbs viņai pēc ranga jāstrādā kā asociētajai profesorei, jābūt par priekšstrādnieku studentu zinātniskajiem darbiem. Vai Upsalā arī profesori vada studentu darbus?

– Upsalā profesors lasa lekcijas un veic pārrunas. Tur ar jaunāko kursu studentiem laboratorijā strādā vecāko kursu studenti, ne tā kā pie mums, kad diezgan augsta ranga pasniedzēji strādā ar studentiem laboratorijā. Bet es tur pedagoģisko darbu redzēju vairāk no malas, jo strādāju zinātniskajā laboratorijā.

– Vai atšķirība starp turienes un mūsu augstskolas laboratorijām ir tikai materiālajā apgādē?

– Tur ir iespējams sekot jaunākajai zinātniskajai literatūrai, pie tam nevis pēdējo gadu, bet pēdējo mēnešu publikācijām. Un, ja aprīkojums ir labs un ir pieejama jaunākā literatūra, tad tas nosaka visu. Vai paši zviedri to prot novērtēt? Man šķiet, ka viņi ir diezgan slinki, jo ir pārāk labi situēti. Upsalā labi strādā latviešu šūniņa. Un, protams, ļoti, ļoti daudz izcili čaklu Āzijas kontinenta pārstāvju.

Ja kāds ir fiziķis, un pie tam dzimis rīdzinieks, tad gandrīz simtprocentīgi izrādīsies, ka viņš mācījies Rīgas 1. vidusskolā. Tā arī ir – katrs no trijiem profesora Skujas bērniem izvēlējās citu vidusskolu, un Linardam tā bija Rīgas 1. vidusskola. Jautāts, kādēļ viņa izvēle bija par labu fizikai un matemātikai nevis medicīnai, Linards atbildēja – pa daļai tāpēc, lai uz mani neskatītos kā uz tādu, kuru vada tēva roka. Gribējās visu sasniegt pašam. Ja es būtu labs mediķis, tad par mani teiktu, ka tas ir tēva nopelns, ja slikts, tad – kā tad tā! Tādam tēvam šitāds dēls...

Līdzīgi Janai arī Linards iespēju strādāt meklēja agri – Fizikas un matemātikas fakultātes pirmajā vai otrajā kursā. Darbu viņš atrada Latvijas Valsts universitātes Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā, no kuras vēlāk izauga Cietvielu fizikas institūts, kurā Linards Skuja šobrīd ir vadošais pētnieks.

– Vai mani toreiz interesēja kāda noteikta tematika? Kāda var būt specifiska interese astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā? – Linards atbild ar pretjautājumu. – Man, studentam, vajadzēja darbu un es sāku strādāt par laborantu LU pie Andreja Siliņa. Var teikt, ka tematikas izvēle bija pilnīgi nejauša, tik pat labi varēja būt jebkura cita, taču tā ir iznācis, ka es pie tās esmu visu laiku turējies. Var jau būt, ka tas ir elastības trūkums, bet tas ir atkarīgs arī no mūsu apstākļiem – eksperimentālajā fizikā bieži var darīt tikai to, kas ir reāli pieejams, nevis to, ko gribētos.

Izrādās, ka ar to, kas ir pieejams, Linards Skuja ir izdarījis daudz – 90. gadu sākumā vairākus gadus kā Humbolta stipendiāts strādājis Vācijā – Minsteres universitātē, Braunšveigas Federālajā Fizikāli tehniskajā institūtā. Ciešas pētnieciskā darba saites sasējušās ar Japānu, kur Linards katru gadu strādā vairākus mēnešus. 1994. gadā – habilitēts fizikas doktors, 1996. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, 2003. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, tajā pašā gadā saņēmis Zinātņu akadēmijas Edgara Siliņa balvu fizikā. Linards Skuja ir viens no pasaulē visvairāk citētajiem Latvijas fiziķiem, uz kura zinātniskajām publikācijām atsaucas citi zinātnieki. Ne velti tēvs par viņu teica: “Linards savā darbā ir ārkārtīgi pamatīgs”.

Kādēļ pasaulē ir tik liela interese par tādu pētījumu virzienu kā punktdefektu optiskās īpašības stiklveida silicija dioksīdā? Linards veic mazu skaidrojošu ekskursiju no pirmajiem pusvadītājiem līdz Silīcija (nevis Silikona!) ielejai Amerikā.

– Materiāls, ar kuru mēs strādājam, ir ļoti vienkāršs – silicija dioksīds, mūsu gadījumā – tā stiklveida forma, taču tā lietošanas diapazons ir ārkārtīgi plašs. Sākot no kvarca (īstenībā SiO2 stikla) lampām ultravioletajam starojumam un beidzot ar optiskajiem elementiem kosmiskajai un kodoltehnikai. Lieljaudas lāzeru optika, tālo sakaru optiskie gaismas vadi. Vārdu sakot, augstās tehnoloģijas nav iedomājamas bez šī materiāla, kas turklāt dabā ir sastopams neierobežotā daudzumā, jo tā izejviela ir kvarca smiltis. Un, kas nav mazāk svarīgi, SiO2 nav toksisks, ja to izmet laukā. Pasaulē par lielu problēmu kļūst elektronisko ierīču atkritumi, tur iekšā ir svins, smagie metāli, un tad ir labi, ja tā ir uz silīcija, nevis, piemēram, arsēna savienojumiem bāzēta elektronika.

Sešdesmitajos gados, kad taisīja pirmos tranzistorus, tajos izmantoja germāniju, kura dioksīdam, Linarda vārdiem sakot, ir salīdzinoši nožēlojamas īpašības, salīdzinājumā ar SiO2. Kad sāka taisīt integrālās mikroshēmas, pamanīja, ka silīcijs ir nesalīdzināmi labāks par germāniju tieši tā oksīdu augstās kvalitātes dēļ, un uz tā pamata attīstījās visa jaunā ražošana, radās "Silīcija ieleja" ASV.

Pusvadītāju būšana padomju laikos bija stipri slepena padarīšana, jo bija saistīta ar militārām un kosmiskām jomām. Vai Linardam arī nācās saskarties ar to?

– Lielākā daļa līgumdarbu, un tēmu tajā laikā skaitījās slēgtas. Viens no mūsu līgumdarbu partneriem bija Valsts Optikas institūts Ļeņingradā, kurā mani neielaida, jo man nebija dopuska, es nebiju uzticams. Man no turienes bija zinātņu kandidāta disertācijas oponents, es viņu ķēru pie institūta ieejas, izkāpjot no mašīnas, lai dabūtu parakstu. Smieklīgi skan, bet vēl 1989. gadā oficiāli nevarēju iet iekšā tepat Līvānu rūpnīcā, kur ražoja optiskos gaismas vadus, kaut arī ar viņiem mūsu institūtam bija līgumdarbs. Pirmo reizi es optisko šķiedru ražotni "Anda Optec" Līvānos apmeklēju pēc 15 gadiem un biju priecīgi pārsteigts, ka tas ir viens no nedaudzajiem Latvijas uzņēmumiem, kas reāli strādā augsto tehnoloģiju jomā un arī pelna. Labi saprotot, ka grūti ielauzties tajā nozarē, kas ražo optiskos kabeļus telekomunikācijām, jo tur drūzma ir pārāk liela un sāncenši no daudz nopietnākām svara kategorijām, līvānieši taisa īpašus gaismas vadu kūļus dažādām speciālām vajadzībām. Kaut vai medicīnai – nierakmeņu skaldīšanai. Jāprot atrast neaizņemtas nišas, un tas viņiem labi padodas.

Linarda Skujas pētījumu tēma ir punktdefektu īpašības un to veidošanās procesi SiO2 un radniecīgajos stiklveida materiālos.

– Vairumā gadījumu šo materiālu optiskās un dielektriskās īpašības lielā mērā nosaka punktdefektu klātbūtne. Tie ir defekti stikla struktūrā. Stiklos atomi nav izkārtoti tik regulāri kā kristālos, un ja izkārtojums kaut kādā veidā tiek sabojāts, rodas tā saucamie punktveida defekti. Punktveida tādēļ, ka tie ir lokāli. Šie defekti maina optiskās īpašības, gaismas caurlaidību, arī elektriskās īpašības. Tas ir ļoti svarīgi, teiksim, lāzeros, kur punktveida defekti absorbē gaismu. Ievērojot jautājuma lielo praktisko nozīmīgumu, punktdefektu pētījumiem visā pasaulē tiek veltīts liels skaits darbu, pārsvarā izmantojot magnētiskās rezonanses metodes. Mūsu pētījumi ir veikti ar dažādām spektroskopiskām metodēm un galvenokārt virzīti punktdefektu optisko īpašību noskaidrošanai. Ir svarīgi noskaidrot, kā šie defekti rodas, kādas ir to īpašības, kā tos novērst un arī, kā tos izmantot, jo daži defekti ir noderīgi.

Linards Skuja piedalās Latvijas Zinātnes padomes un starptautiskās pētījumu programmās, publicē zinātniskus rakstus – līdz ievēlēšanai par Zinātņu akadēmijas īsteno locekli tādu jau bija pāri simtam. Cilvēks ar visaugstāko zinātnisko reitingu un – katru gadu trīs mēnešus strādā Japānā, jo “man ģimenē aug trīs bērni”...

– Mani institūtā uzskata par darbaholiķi, jo es eju mājās, kad visi logi sen jau ir tumši, bet Japānā es jūtos bezmaz kā sliņķis, jo, man aizejot, visi logi vēl ir gaiši. Tur strādā vismaz 13 stundas dienā. Aizbrauc uz māju paēst vakariņas, paskatīties uz sievu un bērniem un atgriežas strādāt. Kopā ar ļoti spēcīgo valsts atbalstu izglītībai un zinātnei tas dod rezultātus, kaut arī tāda dzīve daudziem rietumu cilvēkiem varētu likties pārāk grūta. Starp citu – viņu vidusskolnieku zināšanas matemātikā un dabas zinātnēs ir labākās pasaulē. No Eiropas valstīm – labākās ir Somijā (4. vieta pasaulē (2000.g. testi)). Daudzinātais Somijas "Nokia brīnums", izrādās, īstenībā nav nekāds brīnums, bet gan lielā mērā likumsakarība. Somija 2001. gadā bija 3. vietā pasaulē pēc pētniecības finansējuma (Japāna – 5. vietā), turpretīm mēs turpinām ieņemt 3. vietu Eiropā – tikai no beigām, zem mums vien Rumānija un Kipra. Toties turpinām runāt par mūsu čaklo un augsti kvalificēto darbaspēku un cerēt, ka kaut kā paši no sevis, bez ieguldījumiem nākotnē, nokļūsim augsti attīstīto valstu skaitā. Latvijas interesēs ir rūpēties, lai tie, kas var un grib ko iemācīties, var to arī reāli darīt, nevis kā daudzi studenti tagad – vadīt laiku piepelnoties un brīvā brīdī pusformāli noliekot eksāmenus.

Kaut arī profesors Nikolajs Skuja apgalvo, ka nav centies ietekmēt savu bērnu izvēli, vienā vainā viņš tomēr atzīstas – ļoti gribējis, lai Jana studē arhitektūru, mazu nēsājis klēpī un rādījis uz skaistām mājām – tas ir baroks, tas jūgendstils. Bet Janai nav padevusies zīmēšana.

– Ja man būtu vēl kāds bērns, tas droši vien kļūtu par mācītāju, – saka profesors Skuja. Bērni gan brīnās – kur tēvam tagad tādas domas radušās. Lai nu kā ar to mācītāju, bet Skuju dzimta ir nosegusi plašu Latvijas inteliģences darbības sektoru. Profesora tēvs bija skolotājs. Pieskaitot pieaugušos mazbērnus, ģimenē jau ir četri ārsti. Tad ķīmiķe, fiziķis, divi datortehnikas speciālisti. Nikolaja Skujas pirmā sieva, ar kuru viņu izšķīra karš, bija izcila trimdas dzejniece Velta Toma. Kā vēl trūkst? Kāda mākslinieka? Vēl jau ir trīs Linarda bērni un Nikolaja Skujas mazmazdēliņš. Dzīvē ir tik daudz iespēju!

LZA goda doktori saņem diplomus

2004. gada 12. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru diplomus saņēma divi ievērojami speciālisti – Edgars Katajs un Mikola Mihelberts (Viļņa).

Edgars KATAJS – valodnieks un tulkotājs. Dz. 1923. g. 3.II Ķīnā. Beidzis Ziemeļmančžūrijas universitātes Ekonomikas fakultāti. Veicis tulka pienākumus Harbinā (1945–1950), bijis ķīniešu valodas pasniedzējs Harbinas Politehniskajā institūtā. Kopš 1955. gada dzīvo Rīgā. Ilgus gadus bijis LZA Fundamentālās (tagad Akadēmiskās) bibliotēkas Ārzemju literatūras komplektēšanas nodaļas vadītājs. Lasījis lekciju kurus LU Orientālistikas fakultātē. Mācījis arī japāņu valodu. Bijis tulks Latvijas un Japānas sadarbības attiecībās, pavadot un uzņemot delegācijas. Tulkojis no ķīniešu valodas – (3) un japāņu valodas (>12) grāmatas. Sarakstījis grāmatas “Ķīnas kultūra”, “Japānas kultūra”, “Japāna vakar, šodien, rīt”. Plaši publicējies periodikā – apm. 70 rakstu par ķīniešu un japāņu literatūru, stāstu tulkojumus, ceļojumu iespaidus. Pēdējo gadu darbiem pieskaitāmi: japāņu rakstnieka T. Dzjuničiro dzejas atdzejojums “Ēnas cildinājums”, japāņu rakstnieku stāstu tulkojums “Amerikāņu skola” un kultūrvēsturiska grāmata “Japāna. Krustām šķērsām” (2003).

LZA HSZN 21. maija sēdē E. Katajam piešķirts Dr.h.c.philol. grāds – LZA goda doktors filoloģijā.

Mikola MIHELBERTS – vēsturnieks, arheologs, Dr.habil.hist., Viļņas universitātes profesors. Dz. 1939. g. 9.III Kelmē, Lietuvā. Beidzis Viļņas universitāti (1960). Darbu sācis Lietuvas ZA Vēstures institūtā kā laborants, vēlāk jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Turpinājis Viļņas Valsts Pedagoģiskajā institūtā, bijis asociētais profesors, fakultātes dekāns. Kopš 1990. g. – Viļņas universitātes (VU) Arheoloģijas nodaļas vadītājs, profesors. Zinātniskās intereses – baltu cilšu materiālā un garīgā kultūra 1.–4. gs. VU lasījis savai specializācijai atbilstošu lekciju kursu, kā arī Lietuvas numismātikas un Latvijas arheoloģijas kursu – 1.–13. gs. Devis ieguldījumu arī Latvijas senvēstures izpētē, pētot seno zemgaļu un sēļu kapulaukus, skaidrojot agrā dzelzs laikmeta vēstures jautājumus visā baltu apdzīvotajā teritorijā. Daudzu zinātnisko žurnālu redakciju kolēģiju loceklis. Vairāk nekā 125 zinātnisko publikāciju (rakstu) un 5 grāmatu autors un “Lietuvos TSR archeologijos atlasas” līdzautors.

LZA HSZN 21. maija sēdē M. Mihelbertam piešķirts Dr.h.c.hist. grāds – LZA goda doktors vēsturē.

Līdz šī gada rudenim Latvijas Zinātņu akadēmiju un Saksijas Zinātņu akadēmiju, kura dibināta tālajā 1846. gadā vienoja tas, ka šīs akadēmijas ārzemju loceklis kopš 1993. gada ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. Bez tam 1978. gadā, atzīmējot pasaulslavenā ķīmiķa V. Ostvalda 125. dzimšanas dienu, Saksijas pavalsts Zinātņu akadēmija Leipcigā iedibināja Vilhelma Ostvalda medaļu, un 2004. gada pavasarī V. Ostvalda medaļa – augstākais apbalvojums par īpašiem sasniegumiem dabaszinātnēs – tika piešķirta akadēmiķim Jānim Stradiņam.

2004. gada 29. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) oficiālā vizītē ieradās Saksijas Zinātņu akadēmijas (Sächische Akademie der Wissesnschaften zu Leipzig) viceprezidents profesors Ernsts Šlēgels (Ernst Schlegel) un Matemātikas un dabaszinātņu nodaļas priekšsēdētājs profesors Uve-Fritjofs Haušteins (Uwe-Frithjof Haustein). Vizītes mērķis bija parakstīt līgumu par zinātnisko sadarbību starp Latvijas Zinātņu akadēmiju un Saksijas Zinātņu akadēmiju.

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā līgumu parakstīja LZA prezidents J. Ekmanis un Saksijas ZA vārdā – viceprezidents E. Šlēgels. Sarunās piedalījās LZA Senāta priekšsēdētājs J. Stradiņš, LZA Prezidija locekļi J. Jansons, R. Valters, T. Millers, J. Kristapsons un starptautiskās sadarbības pārstāves.

Runājot par nākotni, abas puses pauda apņemšanos veicināt un attīstīt ne vien informācijas un publikāciju apmaiņu, kopīgu pasākumu sarīkošanu, bet arī abpusēji lietderīgu zinātnisko sadarbību.

Vizītes laikā profesors E. Šlēgels apmeklēja RTU Materiālzinātņu un lietišķās ķīmijas fakultāti un apsprieda iespējas attīstīt sadarbību siltumizolācijas materiālu pētījumu jomā. Profesors U. Haušteins savukārt tikās ar profesoru A. Rubinu.

Starptautiskā spēka elektronikas un kustības vadības konference pirmo reizi Rīgā – statistika un notikumi

EPE–PEMC 04 konference notika Rīgas Kongresu namā no 2004. gada 1. līdz 4. septembrim. Baltijas orgkomiteju no RTU, TTU, KTU un VGTU vadīja LZA korespondētājloceklis, RTU zinātņu prorektors, profesors Leonīds Ribickis. Konferencē ieradās 515 zinātnieki un pētnieki no 50 pasaules valstīm. Visvairāk dalībnieku bija no Japānas – 60, 45 zinātnieki bija no Vācijas un 42 no Polijas. Latviju ar saviem darbiem pārstāvēja 39 zinātnieki, Igauniju – 14, Lietuvu – 12.

Konferences programmā bija paredzēti 530 referāti, bet Rīgā tika prezentēti 507 zinātnisko pētījumu referāti 16 virzienos: 1. Elektronisko iekārtu elementi – 23 referāti; 2. Spēka elektronikas pārveidotāji – 59; 3. Pārveidotāju vadības sistēmas – 47; 4. Parametru mērīšanas un sensori – 26; 5. Elektriskās mašīnas – 66; 6. Elektroenerģijas apgāde – 39; 7. Kustības vadība, roboti, regulējama ātruma piedziņa – 54; 8. Mehatroniskās sistēmas – 15; 9. Industriālo piedziņu sistēmas – 19; 10. Elektromagnētiskā savietojamība – 17; 11. Spēka elektronikas iekārtu dizains – 13; 12. Spēka elektroniskās iekārtas elektroenerģijas ražošanā, pārvadē un sadalē – 53; 13. Atjaunojamās un alternatīvās elektroenerģijas ražošanas sistēmas – 16; 14. Elektriskā piedziņa transportā – 22; 15. Spēka elektronika virsmas transportā – 20; 16. Elektroinženieru izglītība – 18.

Analizējot referātu skaitu dažādos virzienos, redzams, ka absolūtā līdera lomā bija spēka elektronikas pārveidotāji un to vadības sistēmas, 106 referātos tika izklāstīti jaunākie sasniegumi šajā jomā. Tradicionāli daudz referātu bija elektriskās mašīnās (66), kustības vadībā un robottehnikā (54). Pirmo reizi šādās konferencēs bija ļoti liels referātu skaits spēka elektronikas pielietošanā elektroenerģijas ražošanā, pārvadē un sadalē (53 referāti).

Konferencē katru dienu notika apaļā galda diskusijas par šādām tēmām:

• Integrētie spēka elektronikas moduļi, ko vadīja ASV Spēka elektronikas centra direktora vietnieks profesors Dušans Borojevičs;
• Elektroinženieru izglītošana – vadītājs: Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes profesors Tore Undelands, kurš ir arī Eiropas Spēka elektronikas un elektropiedziņas asociācijas prezidents;
• Atjaunojamās enerģijas ražošanas ilgtspēja – vadītājs: Vācijas Braunšveigas Tehniskās universitātes profesors Verners Leonhards, pasaulē populārākās monogrāfijas autors par elektriskās piedziņas vadības sistēmām.

Visas apaļā galda diskusijas bija veiksmīgas. Interese par šiem jautājumiem ir ļoti liela, par to liecināja 200–300 dalībnieku klātbūtne katrā.

Dienu pirms konferences oficiālās atklāšanas Rīgā notika divi mācību semināri, ko vadīja populāri profesori. Semināru Trīsfāžu taisngriežu impulsu platuma modulācijas vadības metožu salīdzinošā analīze un izstrāde vadīja Varšavas Tehnoloģiskās universitātes profesori Marians Kažmirkovskis un Mariušs Maļinovkis. Šo semināru klausījās 35 konferences dalībnieki.

Otru semināru Enerģijas elektromehāniskās pārveidošanas vispārīgās problēmas un svārstošās elektriskās mašīnas vadīja Klaipēdas universitātes profesors Sigits Kudarausks un to noklausījās 28 konferences dalībnieki.

Pirmo reizi EPE–PEMC konferenču vēsturē Rīgā tika ieviests apbalvojums par labāko dienas stenda referātu Best Poster Award. Jāsaka, ka katru dienu Rīgas Kongresu namā tika prezentēti 120 stenda referāti Dialogu sesijās. Par labāko stenda referātu aizklāti balsoja konferences dalībnieki. Best Poster Award balvu saņēma: Vācijas Fridriha–Aleksandra Universitātes zinātnieki doktori Z. Šū un M. Albahs par darbu Planāro iespiedplašu (PCB) transformatoru izstrādes un aprēķinu metodes; Polijas Varšavas Tehnoloģiskās universitātes zinātnieki M. Cihovlass, M. Maļinovskis un M. Kažmirkovskis par darbu Trīsfāzu taisngrieža ar impulsu platuma modulāciju aktīvās filtrēšanas funkcija; Rīgas Tehniskās universitātes zinātnieki A. Sauhats, I. Svalova un A. Svalovs par darbu Elektrisko sistēmu nestabilitātes monitoringa un vadības jaunās iespējas.

Šajā starptautiskajā energoelektronikas un kustības vadības konferencē tika piešķirtas arī divas balvas labākajiem studentu darbiem, kuru autors ir doktorants vai doktorants ar vienu līdzautoru. EPE Asociācijas noteiktā ekspertu komisija par Best Student Paper Award balvas ieguvējiem atzina: K. Korotetsku no Odesas Nacionālās Politehniskās universitātes Ukrainā par darbu Matricas topoloģijas metodes lietojums transformatoru – pusvadītāju sprieguma regulatora modelēšanā ar kapacitatīviem nogludinošiem filtriem; J. Matevosjanu no Rīgas Tehniskās universitātes un L. Soderu no Karaliskās Tehnoloģiskās universitātes Stokholmā Zviedrijā par darbu Iespējamās vēja enerģijas samazināšanās aprēķins vēja spēkstacijās problemātiskās energosistēmās.

Rīgas konferencē tika noteikti divi labākie zinātniskie raksti, un tiem piešķīra balvu Best Paper Award. Balvu par labāko zinātnisko rakstu noteica, ievērojot novitāti, eksperimentu pilnību un lietojumu rūpniecībā. Par Best Paper Award godalgas ieguvējiem kļuva: P. Vīlers, Dž. Kleirs, M. Blends, L. Empringems no Notingemas Universitātes Apvienotajā Karalistē un D. Katsiss, T. Podlesaks no ASV Armijas Pētniecības laboratorijām par darbu 150 kVA asinhronā piedziņa ar matricas veida pārveidotāju un vektoru vadību; J. Altuss, J. Mihalaks, B. Dobruckis no Zilinas Universitātes Slovākijā un L.Vīts no Drēzdenes Tehniskās universitātes Vācijā par darbu Momentānās reaktīvās jaudas metodes lietošanas vienfāzes aktīvajos filtros – teorētisks un eksperimentāls paņēmiens.

Par izciliem zinātniskiem sasniegumiem pasaulē spēka elektronikā un profesionālu meistarību daudzfāžu, daudzlīmeņu augstfrekvences lielas jaudas pārveidotāju vadības sistēmu izstrādē un modelēšanā, kā arī standartšūnu atvērtās arhitektūras izveidi spēka elektronisko iekārtu ražošanā EPE Spēka elektronikas un kustības vadības padome apbalvoja profesoru Dušanu Borojeviču, ASV Virdžīnijas Tehniskās universitātes Spēka elektronikas sistēmu centra direktora vietnieku ar īpašu balvu EPE–PEMC Council Award.

Šādi apbalvojumi parasti ir divi. Viens par sasniegumiem energoelektronikā, bet otrs – kustības vadībā.

Rīgā EPE–PEMC 2004 konferencē par izciliem sasniegumiem zinātniskā pētniecībā un profesionālajā meistarībā kustības vadībā, balva EPE–PEMC Council Award tika piešķirta profesoram Kouhei Ohniši no Japānas Keio Universitātes par elektroniskā traucējumu novērotāja izgudrošanu un ķirurģisko knaibļu izveidošanu ar haptisko sajūtu izmantošanas iekārtu, kas ļauj veikt unikālas operācijas arī cilvēka smadzenēs.

Visi aptaujātie konferences dalībnieki atzīmēja foruma augsto zinātnisko līmeni, kas īpaši izpaudās sešos atslēgas referātos (Keynotes), kā arī 13 speciālajās sesijās, 12 lekciju sesijās un 24 dialogu sesijās.

Pirmās dienas atslēgas runas sākās ar referātu Lielas jaudas vidēja sprieguma piedziņas – jaunākie sasniegumi, izaicinājumi un tendences, ko sniedza Dr. R. D. Klugs no Siemens AG Lielo piedziņas sistēmu izstrādes departamenta Vācijā. Firma Siemens bija arī mūsu konferences ģenerālsponsors.

Jaunas, pilnīgi revolucionāras idejas tika izklāstītas otrajā atslēgas runā par jaunām perspektīvām maiņstrāvas elektromašīnu izstrādē ar mīkstiem, magnētiskiem kompozītmateriāliem. Šo referātu bija sagatavojis pasaulslavenais profesors Tomass Lipo no Viskonsinas – Madisonas Universitātes ASV.

Konferences otrās dienas svarīgākais notikums bija atslēgas runa par jauno koncepciju lielas jaudas pusvadītāju slēdžos (BIMOS), kuras autors bija profesors Riks De Donkers no Vācijas Āhenes Tehnoloģiskās universitātes, Spēka elektronikas un elektropiedziņas institūta direktors, kurš šogad ievēlēts arī par IEEE Spēka elektronikas asociācijas PELS prezidentu. Otrs atslēgas referāts piektdienas rītā bija veltīts bezgultņu elektrodzinēju attīstībai, ko nolasīja profesors Tadaši Fukao no Musaši Tehnoloģiskā institūta Japānā.

Trešās dienas pirmo atslēgas runu par slīdošām metodēm spēka elektronikas pārveidotāju un mehānismu kustības vadībā referēja profesors Asifs Sabanovičs no Sabanci Universitātes Turcijā. Arī pēdējā atslēgas runa bija ļoti interesanta – par asinhrono mašīnu statora, rotora un pārslodzes aizsardzību, izmantojot pilnu strāvas monitoringu. Referents profesors Toms Habetlers no ASV Džordžijas Tehnoloģiskās universitātes ir IEEE Spēka elektronikas asociācijas PELS bijušais prezidents.

Vēl es gribētu īpaši atzīmēt konferences speciālās sesijas. Šeit pasaules atzīti līderi atsevišķās jomās organizēja 5–6 referātu prezentācijas no pasaules labākajiem zinātņu centriem katrs savā noteiktā jomā. Piemēram, speciālo sesiju par matricas veida frekvences pārveidotājiem organizēja profesors Jasujuki Nišida no Nihonas Universitātes Japānā un profesors Johans Kolars no Cīrihes Tehnoloģiskās universitātes Šveicē.

Īpašs jaunums bija speciālā sesija par FPGA mikroshēmu lietošanu elektrisko sistēmu vadības sistēmās, ko vadīja Īvs Andrē Šapuī no Strasbūras Luija Pastēra universitātes Francijā un Eriks Monmasons no LESiR Francijā. EPE–PEMC konferencēs jau par tradīciju ir kļuvušas šādas speciālās sesijas:

• Maiņstrāvas dzinēju tiešā momenta vadība, ko vadīja profesors Džuzepe Buja no Padujas Universitātes Itālijā un profesors Marians Kažmirkovskis no Varšavas Tehnoloģiskās universitātes Polijā;
• Elektrisko mašīnu diagnostika, ko vadīja profesors Toms Habetlers no Džordžijas Tehnoloģiskās universitātes ASV un profesors Drago Bans no Zagrebas Universitātes Horvātijā;
• Elektriskie braucamrīki, ko vadīja Dr. Rodžers Basets no ALSTOM pētniecības centra Apvienotajā Karalistē un profesors Gastons Mageto no Vrijes Universitātes Briselē Beļģijā;
• Modernās kustības vadības sistēmas, ko vadīja profesors Kohei Oniši no Keio Universitātes Japānā, profesors Asifs Sabanovičs no Sabanci Universitātes Turcijā un profesors Karels Jezerniks no Mariboras Universitātes Slovēnijā;
• Pusvadītāju pārveidotāji atjaunojamās enerģijas ražošanā, ko vadīja profesors Helmuts Veiss no Lēbenes Universitātes Austrijā un profesors Vinfrīds Egers no Karintijas Tehnoloģiskā institūta Austrijā;
• Spēka elektronikas iekārtu nelineārā dinamika, ko vadīja profesors Luijs Benadero no Katalonijas Politehniskās universitātes Spānijā un profesors Bruno Roberts no Reimsas Universitātes Šampaņā–Ardennā Francijā;
• Liela ātruma maiņstrāvas piedziņas, ko vadīja profesors Drago Bans no Zagrebas Universitātes Horvātijā un profesors Silverio Boloņāni no Padujas Universitātes Itālijā;
• Bezkontaktu vadība sinhronām mašīnām ar pastāvīgiem magnētiem, ko vadīja Dr. Oskars Epldorns no ABB Switzerland Šveicē un profesors Manfreds Šrēdls no Vīnes Tehniskās universitātes Austrijā.

Rīgas konferencē jaunas bija vēl trīs speciālās sesijas:

• Daudzlīmeņu jaudas pārveidotāji, ko vadīja profesors žozeps Bordonau no Katalonijas Tehniskās universitātes Spānijā un pētnieks Patriks Vīlers no Notingemas Universitātes Apvienotajā Karalistē;
• Netradicionālas regulējama ātruma ģeneratoru sistēmas sadalītā elektroenerģijas ražošanā, ko vadīja profesors Vlodimiržs Kočara no Varšavas Tehniskās universitātes Polijā un profesors Filips Latērs no Vrijes Universitātes Beļģijā;
• Spēka elektronikas iekārtas ūdeņraža enerģētiskās sistēmās un elektroenerģijas uzkrājējos, ko vadīja profesors Riks De Donkers no Āhenes Tehnoloģiskās universitātes Vācijā un profesors Frančesko Profumo no Turīnas Politehniskās universitātes Itālijā.

Pēdējā speciālā sesija īpašu interesi izraisīja ar to, ka daudzās valstīs vēl nav sākta reāla ūdeņraža enerģētisko sistēmu izmantošana elektroenerģijas ražošanā un uzkrāšanā.

Kāds bija Latvijas zinātnieku devums EPE –PEMC 2004 konferencē?

Vienā vārdā sakot – liels, jo 39 Latvijas zinātnieku referāti šajā konferencē ir absolūtais Latvijas rekords. Parasti referātu skaits nepārsniedz 5–6. Aktīvi bija pētnieki un inženieri no RTU, FEI, LJA un VAS Latvenergo. RTU konferencē pārstāvēja zinātnieki no četrām fakultātēm: EEF, DITF, TMF un ETF. Jāpiemin labā RTU sadarbība ar FEI, kas izpaudās sešos kopējos referātos, un RTU sadarbībā ar Latvenergo prezentēja arī sešus referātus.

2. septembrī konferences dalībnieki devās uz pieņemšanu Melngalvju namā pie pilsētas vadības, ko pārstāvēja Rīgas izpilddirektors Māris Tralmaks. Te apsveikuma vārdus konferences dalībniekiem teica arī mūsu rektors Ivars Knēts. Pieņemšanā koncertēja izcilais Latvijas vijolnieks Raimonds Ozols un Ilgas Bērziņas džeza trio.

Konferences noslēguma svinīgais pasākums notika 3. septembrī Ķīpsalas lielajā hallē, kur 600 konferences viesus iepazīstināja arī ar Latvijas dziesmu un deju kultūru – uzstājās Vektors, Dancis un muzicēja Rīgas Big Band.

«EPE – PEMC 04 konference noritēja raiti, izcili augstā zinātniskā un organizatoriskā līmenī,» – šādas atsauksmes esam saņēmuši pēc konferences no dalībniekiem. Liels paldies visai komandai, kas man palīdzēja organizēt šo pasākumu trīs gadu garumā.

Raksts publicēts RTU laikraksta Jaunais Inženieris Nr. 3 (1272) 23.09.2004.

“Zinātnes Vēstnesis” š.g. Nr. 11 (2004. g. 7. jūnijs, “Kara upuru piemiņai – ķiršu birzs”) rakstīja par Latvijas Zinātņu akadēmijā dzimušu iniciatīvu atzīmēt ar kādu piemiņas zīmi Otrā pasaules kara beigu drāmas upurus daudzcietušajā Zlēku pusē. Akadēmiķis Oļģerts Lielausis, kuram tā ir dzimtā vieta un kur kara bēgļu gaitās viņš kā piecpadsmitgadīgs zēns bija liecinieks gan varonībai, gan zemiskumam, jo karš izraisa kā vienu, tā otru, un Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra direktors LZA korespondētājloceklis Edgars Bervalds, kurš Zlēku mežos nostaigājis daudzus jo daudzus kilometrus mednieka gaitās un garu gadu laikā ticies ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri atcerējās gan vāciešus, gan sarkanos partizānus, gan kureliešus un kuri prata parādīt, kur savu pēdējo cīņu izcīnīja jau atbruņotā Kureļa grupējuma pēdējais nepadevies bataljons leitnanta Rubeņa vadībā, radās doma atzīmēt šo vietu, uzstādos t. s. Medņu riestā akmens medni. Zlēkās Karātavu kalnā ir iekārtota atceres vieta nodedzināto māju noslepkavoto civiliedzīvotāju piemiņai. Varbūt ir iespējams atzīmēt arī kureliešu piemiņu, kas vienlaikus būtu piemiņas vieta Latvijas Centrālās padomes darbībai, jo ģenerālis Kurelis darbojās tās uzdevumā. Ar LZA atbalstu tika izveidota darba grupa, kur bez abiem iniciatoriem vēl ietilpa vēsturnieki Jānis Bērziņš un Dzintars Ērglis, kinorežisors, LZA goda loceklis Jānis Streičs un NRA žurnālists Voldemārs Hermanis.

Š. g. 7. oktobrī Zlēkās pulcējās jau krietni lielāks interesentu pulks, jo mazliet vairāk nekā pusgada laikā ideja bija ne tikai laidusi saknes, bet arī krietni sakuplojusi. Uz Zlēkām bija atbraukuši pārstāvji no Okupācijas muzeja, Brāļu kapu komitejas, Liepājas Domes, Mežzinātnes institūta Silava, Ziemeļkurzemes mežu apsaimniekotāji, kā arī vietējo pašvaldību pārstāvji. Laipni atsaucoties akadēmiķa Jāņa Stradiņa ielūgumam, no Stokholmas bija atlidojis LZA goda loceklis, Latvijas Centrālās padomes pārstāvis, Konstantīna Čakstes līdzgaitnieks Leonīds Siliņš, kurš 1943.–1945. gadā zvejnieku laivās vairākkārt šķērsojis Baltijas jūru, uzturot sakarus starp Zviedriju un Latviju.

Jau rakstījām, ka iespējams piemiņas atzīmēšanas veids varētu būt birzs, kurai Silava ieteica netradicionālu risinājumu – tikai Kurzemes mežos sastopamo savvaļas ķirsi. Tas ir ātraudzīgs, sasniedz lielu augstumu (līdz 30 m), pavasaros skaisti zied, vasarā greznojas ar ogām un rudenī – ar sarkanām lapām. Viens no šīs tikšanās uzdevumiem bija aplūkot Zlēku pagasta padomes piedāvātās vietas šādu stādījumu iekārtošanai. Darbi nav atliekami, jo pavasarī būtu jāizdara pirmie stādījumi.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš ieskicēja stāvokli Kurzemē, kāds tas bija vēl 9 mēnešus pēc Rīgas krišanas. Milzīga bēgļu un armijas koncentrācija. Vienā frontes pusē latviešu leģionāri, otrā – latviešu Sarkanās armijas divīzija. Pa vidu sarkanie partizāni no Bultas un kurelieši, kuri cerēja uz 1919. gada atkārtošanos, kad ar lielvalstu palīdzību izdevās nosargāt jauno Latvijas valsti. Nebija jau kurelieši arī tik viendabīgi. Bez Latvijas neatkarības cīnītājiem bija arī dezertieri no abām armijām. Protams, ka vācu armijas komandieriem kurelieši bija kā dadzis acīs. Pēc vēsturnieka Dzintara Ērgļa pārliecības tieši rubeniešu dēļ notika zvērīgā soda akcija, kad kartē tika ievilkts kvadrāts, kura robežās iznīcināmi visi civiliedzīvotāji un nodedzināmas mājas. Kureļa vīri tad jau bija saņemti gūstā un atbruņoti, ģenerālis Kurelis arestēts, kapteinis Kristaps Upelnieks un vēl septiņi štāba darbinieki Liepājā tiesāti un 20. novembrī sodīti ar nāvi. Leitnanta Rubeņa bataljons savu pēdējo cīņu izcīnīja vēl 9. decembrī, jau pēc sava komandiera krišanas. Tas deva iemeslu soda akcijai pret vietējiem iedzīvotājiem, jo “vieglāk to izdarīt ar civiliedzīvotājiem, nekā doties kaujā pretī lodēm” (Dz. Ērglis).

J. Stradiņš uzdeva jautājumu: “Kuru karā ir vairāk – varoņu vai upuru? Vai varonis reizē var būt arī upuris? Nākamajā gadā pasaule svinēs 60 gadus, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Francijā, Anglijā, Holandē un Beļģijā to atcerēsies ar vienām izjūtām, Vācijā – ar citām. Latvijā vienu okupāciju nomainīja otra. Mums jāatceras upuri un nevainīgi bojā gājušie. Pasaules vēsture ir arī humānisma vēsture, tādēļ Latvijas Zinātņu akadēmija ar lielām simpātijām uztvēra akadēmiķa Lielauša ideju godināt upuru piemiņu, iedēstot piemiņas birzi, kuras ideja izietu ārpus Zlēku robežām. Kari vienmēr nes postu un iznīcību cilvēkiem, kuri nav ne pie kā vainīgi. Man šķiet, ka meža ķiršu ideja ir pati skaistākā – tā ir arī piemiņa tiem bērniem, kuri tika nogalināti un nekad neēdīs šo ķiršu ogas. Lai tās būtu kā atvadas no XX gadsimta uz ieiešana labākos laikos.”

Mežzinātnes institūta Silava speciāliste Mudrīte Daugaviete iepazīstināja ar variantiem, kā šādu birzi stādīt gan tīrkultūrā, gan mistrojumā ar latviešu tradicionālajiem svētajiem kokiem ozoliem un liepām. Ja tiem vēl pievienotu kļavas, tad stādījumi būti skaisti krāsaini visu veģetācijas laiku. Attiecībā uz vietas izvēli ir jāvienojas par pašu pieeju. Ja iet vieglāko ceļu, tad var izraudzīties mazāk izteiksmīgu vietu pretim kultūras namam, bet, ja grib iekopt jaunu, skaistu ainavu potenciāli gleznainā, bet šobrīd aizlaistā vietā ar aizaugošu dīķi pie skolas, tad jāapsver šis variants. Vairumam interesantāks šķita otrais, jo tas bagātinātu arī pašas Zlēkas. Turklāt pie skolas kuplos zarus jau pleš 1905. gadā soda ekspedīcijas nošautā skolotāja Ozola dēstītais ozols.

Savu atbalstu iespēju robežās solīja gan Okupācijas muzejs, gan Brāļu kapu komiteja. Klātesošajiem šķita atbalstāms priekšlikums Otrā pasaules kara atceres pasākumus rīkot Kurzemē, jo Rīga savu atbrīvošanas gadadienu jau atzīmē šī gada 13. oktobrī. Liepājas Domes pārstāvis Aigars Štāls un muzeja nodaļas vadītāja Sandra Šeniņa informēja par Otrā pasaules kara beigu notikumiem Kurzemē veltītu konferenci, kura notiks 2005. gada 14. aprīlī.

Sanāksmes dalībnieki devās uz Cirkales pusi aplūkot Rubeņa bataljona pēdējās kaujas vietu Medņu riestā, kur domāts uzstādīt medņa figūru vai piemiņas akmeni. Patīkami pārsteidza meža darbinieki, kuri bija ieradušies pēc savas iniciatīvas un izkliedēja bažas par aizsargājamas teritorijas noteikšanas nepieciešamību, jo tā jau ir aizsargājama teritorija – medņu riesta robežzona. Viņi apsolīja visu iespējamo palīdzību teritorijas iezīmēšanai, kā arī materiālu atbalstu.

Apmeklējot jau esošo Zlēku traģēdijas piemiņas ansambli Karātavu kalnā, jo viena no pagasta padomes piedāvātajām vietām atradās Karātavu kalna pakājē, akadēmiķim Stradiņam radās jautājums, vai paugura galotni vainagojošais melna marmora obelisks nav nācis no Rīgas Lielajiem kapiem, jo savulaik uzņēmums Granīts nodarbojās ar veco apbedījumu pieminekļu, galvenokārt vācu, demontāžu un uzrakstu pārkalšanu. Dažas pazīmes tiešām liecināja par pieminekļa otrreizēju lietošanu. Tēlnieks Bruno Strautiņš atcerējās, ka Zlēku piemineklim bija izsludināts konkurss, kurā piedalījās arī viņš. Pieminekļa metu akceptēja, bet tad valstī iestājās taupības režīms un Zlēkām izvēlējās nevis oriģinālu pieminekli, bet jau kaut ko gatavu un lētu. Varbūt kādreiz, kad beigsies pašreizējais taupības režīms, Zlēkām būs iespējams atgriezties pie sākotnējās ieceres un uzstādīt piemiņas cienīgu pieminekli. Zālājā aplī novietotos akmeņus ar nodedzināto māju un nogalināto Zlēku iedzīvotāju vārdiem klātesošie atzina par veiksmīgiem ar piebildi, ka īstais upuru skaits bija daudz lielāks, jo visas mājas bija bēgļu pilnas.

Par sanāksmes sekmīgo norisi liels paldies Zlēku pagasta padomes priekšsēdētājai Velgai Umbraško un viņas palīdzēm no padomes un skolas. Gan šīs sanāksmes, gan pašas Otrā pasaules kara beigu atceres idejas publiskošanā savu artavu solīja sniegt radiožurnāliste Baiba Šāberte un Voldemārs Hermanis no NRA, kurš gan rezignēti piebilda, ka valda uzskats – ja kas nav bijis publicēts Dienā, tad tas vispār nav noticis. Tieši Voldemārs Hermanis NRA pielikumā Mēs jau 2003. gada 21. maijā plašā publikācijā atgādināja mūsu sabiedrībai par neviennozīmīgi vērtētās kureliešu grupas cīņu gaitām Zlēku un Cirkales apkārtnē.

Latvijas zinātne cietusi smagu zaudējumu. 2004. g. 4. oktobrī 85. mūža gadā no dzīves aizgājusi izcila zinātniece, ķīmiķe un augstskolu pedagoģe Rīgas Tehniskās universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, Valsts emeritētā zinātniece Dr.habil.chem. Emīlija Gudriniece.

Emīlija Gudriniece dzimusi 1920. gadā Rēzeknes apriņķa Kaunatas pagasta Kromanu ciemā zemnieku ģimenē. 1948. gadā beigusi Latvijas Universitāti, E. Gudriniece, savu skolotāju profesoru Gustava Vanaga un Alfrēda Ieviņa vadīta, 1960. gadā aizstāvēja disertāciju doktora grāda iegūšanai, veicot šai laikā ceļu no laborantes līdz profesorei (1961), kā arī daudzveidīgu organizatorisko un administratīvo darbu. E. Gudriniece bijusi Ķīmijas fakultātes dekāne (1956–1959), atjaunotā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) zinātņu prorektore (1959–1961) un likusi pamatus RPI plaši izvērstajam zinātniskās pētniecības darbam. Kopš 1963. gada profesore E. Gudriniece saistīta ar Organiskās sintēzes un biotehnoloģijas katedru. Viņa bija šīs katedras dibinātāja un ilggadēja vadītāja (1963–1989).

1963. gadā profesori E. Gudrinieci ievēlēja par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, 1978. gadā – par akadēmiķi. Viņai piešķirta Latvijas PSR Valsts prēmija (1957), LZA Gustava Vanaga prēmija (1972), RTU Paula Valdena medaļa (2000) un LZA un PAS “Grindeks” balva (2003) par mūža ieguldījumu jauno speciālistu – ķīmiķu sagatavošanā un heterociklisko savienojumu ķīmijā. Profesores E. Gudrinieces zinātniskais darbs bija veltīts ciklisko 1,3-diketonu reakcijas spēju dziļākai izpētei un heterociklisko savienojumu sintēzei. Šai jomā profesore E. Gudreniece publicējusi vairāk kā 700 zinātnisku darbu, saņēmusi 40 autorapliecības. Profesore ir arī līdzautore vienīgajai latviešu valodā iznākušajai mācību grāmatai par organiskās sintēzes metodēm (1976). Viņas vadībā aizstāvētas 28 disertācijas, pieci no viņas audzēkņiem kļuvuši par RTU profesoriem. Pēdējos gados profesore E. Gudriniece savus spēkus veltīja Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgai problēmai – biodīzeļdegvielas ieguvei no rapša, bija šo pētījumu organizētāja un virzītāja.

Ārkārtīgi plašs ir bijis profesores E. Gudrinieces sabiedrisko aktivitāšu loks, viņa bija daudzu kongresu, konferenču un sanāksmju organizētāja, starptautisku kongresu dalībniece, žurnālu un daudzu rakstu krājumu redaktore, daudzu jaunu interesantu pasākumu iniciatore.

Visu mūžu profesore bijusi radošas enerģijas pilna, allaž atradusies zinātnei un augstskolai svarīgu notikumu epicentrā. Radošo nemieru viņa sējusi arī savos studentos un līdzstrādniekos. Neskatoties uz slikto veselības stāvokli, viņa līdz beidzamajam dzīves brīdim strādāja, jo darbs, kolēģi un studenti bija profesores mīlestība, ģimene un dzīves jēga.

Mums visiem ļoti pietrūks profesores padoma un atbalsta, iejūtības, sirsnības un uzmundrinājuma. Profesori Emīliju Gudrinieci gaišā piemiņā paturēs viņas daudzie studenti, organiskās sintēzes un biotehnoloģijas, bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas specialitāšu absolventi, līdzstrādnieki un kolēģi RTU un LZA.

Iznācis LZA žurnāla Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B: Natural, Exact, and Applied Sciences (iznāk angļu valodā) 2004. gada 3./4. numurs. Sniedzam šā numura satura rādītāju:

Novel immunologic aspects in pathogenesis of atopic dermatitis [Jaunākie imunoloģisko pētījumu atklājumi atopiskā dermatīta patoģenēzē]
Ingmārs Mikažāns, Ilona Hartmane, Andra Dērveniece, Inese Kolontaja, Kristīne Rozniece

Formerly unknown gamma-butyrobetaine esterase activity in rat blood serum [Jaunatklāta gamma-butirobetaīna esterāzes aktivitāte žurku asins serumā]
Olita Orbidāne, Dainuvīte Meirena, Maija Dzintare, Lāsma šauberte, Jeļizaveta Sjakste, Osvalds Pugovičs, Ivars Kalviņš, Nikolajs Sjakste

The non-peptide compound cerebrocrast is a highly selective melanocortin MC4 receptor agonist and inhibits feeding [Nepeptīdu savienojums cerebrokrasts ir augsti selektīvs melanokortīna MC4 receptora antagonists, kurš inhibē ēšanas uzvedību]
Baiba Jansone, Ruta Muceniece, Vija Kluša, Šimons Svirskis, Ramona Petrovska, Gunārs Duburs, Jarl E.S. Wikberg

Stationary esophageal manometry: Current experience in Latvia [Barības vada manometrija: līdzšinējā pieredze Latvijā]
Mārcis Leja, Kaspars Stāmurs

Relationship between linear growth, peripheral fat stores, and functional level in children with cerebral palsy [Sakarības starp lineāro augšanu, barojumu un funkcionālo stāvokli bērniem ar cerebrālo trieku]
Andra Greitāne, Jānis Vētra, Uldis Teibe

Simple barotrauma reduction during coronary stenting: Effect on six-month neointimal proliferation. Rīga non-compliant balloon study [Samazinātas barotraumas ietekme uz sešu mēnešu neointimas proliferāciju koronārajās artērijās implantētos stentos. Pētījuma RĪGA NCB (non-compliant balloons) rezultāti]
Andrejs Ērglis, Uldis Kalniņš, Andris Saltups, Indulis Kumsārs, Inga Narbute, Sanda Jēgere, Iveta Dinne, Dace Sondore, Uldis Jaspers

Structural-functional role of disulfide bonds in sturgeon gonadotropin [Disulfīdsaišu struktūrfunkcionālā loma stores gonadotropā hormona molekulā]
Henriks Zenkevičs, Vija Vose, Ilze Vosekalna, Ausma Būcena

Ice regime of rivers in Latvia in relation to climatic variability and North Atlantic oscillation [Latvijas upju ledus režīma atkarība no klimata mainības un Ziemeļatlantijas oscilācijas]
Māris Klaviņš, Agrita Briede, Valērijs Rodinovs, Lita Lizuma, Tom Frisk

Transport of potassium to juvenile segments of the feather moss Hylocomium splendens [Kālija transports starp dažādiem segmentiem stāvsūnās Hylocomium splendens]
Guntis Brūmelis, Tūrs Selga, Guntis Tabors, Lūcija Lapiņa, Gaļina Pospelova

The flora of vascular plants of Latvia. Chronology of research: Second half of the 20th century [Latvijas vaskulāro augu flora. Pētījumu hronoloģija: pētījumi 20. gs. otrajā pusē]
Irēna Berga, Edgars Vimba

The first academic physicists educated at the University of Latvia [Latvijas Universitātes sagatavotie pirmie fizikas zinātnieki]
Jānis Jansons

Activities of the Latvian Academy of Sciences in the year 2003 (September–December) [Latvijas Zinātņu akadēmijas darbība 2003. gadā (septembrī–decembrī)]

* * *

Žurnālu var iegādāties redakcijā Akadēmijas laukumā, 912. istabā (tālr. 7228085, e-pasta adrese: proceed@lza.lv).

NOLIKUMS
par Latvijas Zinātņu akadēmijas, PAS “Grindeks”, Latvijas Organiskās sintēzes institūta un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra
SOLOMONA HILLERA BALVAS
piešķiršanu

1. Latvijas Zinātņu akadēmijas, PAS “Grindeks”, Latvijas Organiskās sintēzes institūta un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Solomona Hillera balva tiek piešķirta par izciliem sasniegumiem biomedicīnā un jaunu medicīnas preparātu izstrādē.

2. Solomona Hillera balvu piešķir individuāliem zinātniekiem var praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu biomedicīnā un jaunu medicīnas preparātu izstrādē. Jebkuram zinātniekam Solomona Hillera balvu piešķir tikai vienu reizi.

3. Kandidātus Solomona Hillera balvai var izvirzīt Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenie vai goda locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu senāti, fakultāšu domes ne vēlāk kā vienu mēnesi pēc paziņojuma par konkursu publicēšanas presē.

4. Solomona Hillera balvas piešķiršanai iesniegtos darbus vērtē ekspertu komisija, kuras sastāvu apstiprina LZA Prezidijs. Ekspertu komisijā ar lēmējbalsstiesībām piedalās divi LZA pārstāvji, viens PAS “Grindeks” pārstāvis, viens Latvijas Organiskās sintēzes institūta pārstāvis un viens LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra pārstāvis.

5. Solomona Hillera balvas laureāts saņem Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas piemiņas medaļu un naudas prēmiju Ls 1000. Vārdbalvas apmaksu garantē PAS “Grindeks”.

6. Zinātniskos darbus, par kuriem piešķirta Solomona Hillera balva, nodod glabāšanā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

7. Izvirzot kandidātus Solomona Hillera balvai, ekspertu komisijai vienā eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

7.1. Motivēts izvirzītāja ieteikums.

7.2. Izvirzītais darbs (darbu kopa).

7.3. Ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adreses un tālruņus, E-pasta adresi.

8. Materiāli reflektēšanai uz Solomona Hillera balvu iesniedzami mēneša laikā pēc balvas izziņošanas ekspertu komisijai Latvijas Zinātņu akadēmijas sekretariātā (Akadēmijas laukumā 1, 2. st., 231. ist., Rīga, LV-1524, tālr. 7223931).

Latvijas Zinātņu akadēmija atgādina, ka līdz 2004. gada 31. oktobrim var iesniegt darbus LZA vārdbalvu un jauno zinātnieku balvu konkursam. Sk. Zinātnes Vēstnesis, 2004. gada 21. jūnijs, Nr. 12 (283) vai http://www.lza.lv/ZV/zv041200.htm

Režisora Jāņa Streiča filma “Vecās pagastmājas mistērija” ieguvusi Pirmā starptautiskā Eirāzijas filmu festivāla speciālo diplomu un balvu – spārnotas sievietes skulptūru bronzā.

Festivāls “Austrumi – Rietumi. XXI gadsimta jaunais kino” notika Smoļenskā no 25. līdz 30. septembrim, pulcējot režisorus un filmas no Baltijas un NVS valstīm. Festivāla sarīkošanas ideju komentējot, Krievijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs Ņikita Mihalkovs atzina, ka pēdējos gados šajās valstīs ir radušās labas, jaunas filmas, kuras skatītāji vēl nepazīst. Programmā iekļaujot 63 darbus, Baltijas valstu līdzdalību tajā rīkotāji pamatoja ar senajām kultūru tradīcijām, radniecīgo kino stilistiku, kopējo sajūsmu par aktieru meistarību un savulaik aktieru biežo līdzdalību kaimiņrepubliku kino. Ņ. Mihalkovs uzsvēra, ka festivāla mērķis ir ne tikai izraudzīties labākās filmas, bet padomāt par iespēju paplašināt kino nomu šajā milzu teritorijā ar skatītāju miljoniem. Un tāda iespēja dos spēcīgu radošo impulsu kino meistariem, sacīja slavenais režisors.

Konkurss noritēja vairākās kārtās, dodot vārdu dažādu paaudžu režisoriem. Īsmetrāžas filmu skatē debitēja galvenokārt jaunie, rādīja arī eksotisko zemju (Kolumbija, Meksika) lentes un kopražojumu filmas. Ārpus konkursa, tā saucamajā informatīvajā daļā Latviju labi reprezentēja Arvīda Krieva lente “Man patīk, ka meitene skumst” un Jāņa Streiča “Rudens rozes”.

Daudzi no festivāla rīkotājiem un viesiem konstatēja, ka tik dažādos žanros uzņemtās filmas, brīžiem strīdīgas, brīžiem smagas, vieno mūs visus interesē par cilvēcisko. Un labi, ka skatītājos atdzimst interese par mākslu.

Sveicam LZA goda locekli Jāni Streiču un režisoru Arvīdu Krievu ar panākumiem!

2004. gada 3. novembrī plkst. 15.00 RTU Mašīnzinātņu nozares RTU Promocijas padomes P-16 atklātajā sēdē Rīgā, Ezermalas ielā, 405. auditorijā

aizstāvēs disertāciju par tēmu: “Tehnoloģisko procesu optimizācija salikšanai rotorautomātos” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: prof. Dr.habil.sc.ing. V. Mironovs (Rīgas Tehniskā universitāte), prof. Dr.sc.ing. R. Dorošenko (Rīgas Tehniskā universitāte), prof. Dr.habil.sc.ing. E. Davidenko (Elektronisko sistēmu rūpnīca).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

* * *

2004. gada 10. novembrī plkst. 15.00 RTU Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P-16 atklātajā sēdē Rīga, Ezermalas ielā 6, 405. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Mērīšanas metode momentānu temperatūras sadalījumu iegūšanai kausējumā liela diametra silicija monokristalu audzēšanas procesā pēc Cohralska metodes” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: profesors, Dr.habil.sc.ing, Daniels Turlais (Rīgas Tehniskā Universitāte), assoc. prof., Dr. phys., Leonīds Buligins, (Latvijas Universitāte), Dr.sc.ing., Jānis Kalnačs (Fizikāli Enerģētiskais Institūts).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā, 10.