Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2004. gada  22. novembris: 19 (290)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Latvijas Republikas Saeima
• LZA Rudens pilnsapulce
• Rīgas balva – 2004
• Pasniegtas LZA, “Latvijas Gāze” un LIF mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” balvas
• BONUS projekts sniegs atbalstu sadarbībai Baltijas jūras izpētē
• Eiropas antropologu tikšanās Lietuvā
• Pētījumi kodolfizikā un ar to saistītās nozarēs Latvijā
• LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nozares 5. novembra sēdē nolasīto referātu tēzes
  • Latvijas iesaiste starptautiskā ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu globālā sistēmā Viesturs Melecis
  • Latvijas virszemes ūdeņu ilgtermiņa pētījumi Gunta Spriņģe
• Latvijas “mīkstais pēlis”
• Latvijas Zinātnes padomē
• Ieskats zinātnisko izdevumu un publikāciju kvalitātē
• Abonēsim žurnālu “Enerģija un Pasaule”!
• “Daba un vēsture 2005”
• Zinātnes popularizēšana – pašu zinātnieku rokās
• Aizstāvēšana

.LATVIJAS REPUBLIKAS SAEIMA

Atbildot uz Jūsu vēstuli (26.10.2004; Nr. 01/1-176) par institūtu piespiedu pārveidošanu par valsts SIA un Zinātniskās darbības likumprojekta trešo lasījumu, daru zināmu, ka Saeima šā gada 4. novembrī pieņēma grozījumus Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likumā, kuri stāsies spēkā 2004. gada 15. novembrī. Minētie grozījumi paredz, ka kultūras institūcijas, izglītības iestādes un zinātniskās institūcijas, kuras darbojas kā valsts vai pašvaldības bezpeļņas organizācijas, pārveidojamas vai uzsākama to likvidācija (pieteikums Uzņēmumu reģistram iesniedzams) ne vēlāk kā līdz 2005. gada 1. septembrim, pamatojoties uz Ministru kabineta, attiecīgās pašvaldības domes (padomes) vai augstskolas senāta lēmumu un ievērojot attiecīgus normatīvos aktus. Šīs kultūras institūcijas, izglītības iestādes un zinātniskās institūcijas līdz to pārveidošanai vai likvidēšanai un attiecīga ieraksta izdarīšanai uzņēmumu reģistrā turpina darboties atbilstoši tiem uzņēmējdarbību regulējošiem likumiem, pamatojoties uz kuriem tās darbojas līdz 2004. gada 15. novembrim.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija tuvākajā laikā ir paredzējusi turpināt gatavot Zinātniskās darbības likumprojektu 3. lasījumam, rūpīgi izdiskutējot jautājumu par atbilstošāko juridisko formu zinātniskajām institūcijām.

Ar cieņu

J. Strazdiņš,
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs

Satura rādītājs

Satura rādītājs

"Rīgas balva 2004" laureāti fotomālslinieks Leons Balodis (no kreisās), LU ekonomikas profesore
Lūcija Kravale, LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš un LU Latvijas vēstures institūta
zinātnieks Māris Zunde

12. novembrī Vāgnera koncertzālē notika gadskārtējā Rīgas balvas pasniegšanas ceremonija. Laureātu četrotne šogad bija šāda: akadēmiķis Jānis Stradiņš, par kuru LZA prezidents profesors Juris Ekmanis teica, ka starp akadēmiķi Stradiņu un Rīgu varētu likt vienlīdzības zīmi. Viņš ir Rīgā dzimis, skolojies, ieguvis akadēmisko izglītību un zinātniskos grādus, vada zinātnieku kolektīvu Organiskās sintēzes institūtā, vadījis visas Latvijas zinātnieku priekšpulku – Latvijas Zinātņu akadēmiju – bijis tās prezidents un tagad – Senāta priekšsēdētājs. Un viņš ir arī tas, kurš Rīgas, Latvijas vārdu nes pasaulē – viņa biobibliogrāfijā vairāk nekā 500 lappušu aizņem grāmatu un rakstu nosaukumi. Starp tiem arī daudzi, veltīti Rīgas kultūrvēsturei. Pats laureāts teica, ka viņa mērķis ir parādīt, kā lielā pasaules zinātne ir saistīta ar Rīgu, ar Latviju. Tā pirms vairāk nekā 20 gadiem tapa grāmata “Lielā zinātnes pasaule un mēs”, bet vispār ar Rīgas vēstures pētīšanu akadēmiķis nodarbojas 50 gadu. Ar akadēmiķa Stradiņa enerģiju un vārda svaru vēl tajos gados, kad pilsētas galvas krēslā sēdēja (biedrs) Rubiks, ap 50 pilsētas ielu un laukumu atguva agrāko, vēsturisko nosaukumu. Daža iela, tostarp arī Riharda Vārgnera iela, kur notika balvu pasniegšanas svinības, tika pie jauna vārda un var uzskatīt Jāni Stradiņu par savu krusttēvu.

Māra Zundes darbs Rīgas senvēstures datēšanā ir pierādījums tam, kādas iespējas paver divu zinātņu simbioze. Pēc izglītības būdams meža inženieris, pēc zinātniskā grāda biologs, dendroloģijas speciālists, Māris Zunde izstrādājis Vecrīgas vēsturisko objektu koka konstrukciju datēšanas metodi, izveidojis Rīga dendroloģisko skalu.

Koku gadskārtās kā visīstākajā CV ir ierakstīts viss, kas ar koku noticis tā augšanas laikā, kādi augšanas apstākļi bijuši katrā gadā. Salīdzinot tos, var precīzi noteikt, kad un kur koks ir nocirsts un izsekot koka konstrukciju likteņus – vai tās gatavotas no vietējā koka vai koks atceļojis pa upi, piemēram, Daugavu, vai aizceļojis kuģos pāri jūrām un nonācis Anglijā. Kolēģe, Rīgas balvas 2002. gada balvas laureāte Viktorija Bebre teica – neatkarīgi no tā, kas viņš ir pēc izglītības, Māris Zunde ir visīstākais Rīgas arheologs.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja direktore, 2002. gada Rīgas balvas laureāte Klāra Radziņa savu kolēģi 35 gados Leonu Balodi raksturoja ar skaitļiem – 830 000 fotovienību, 660 izstādes 55 valstīs, 150 apbalvojumu, 8 grāmatas par Rīgu. Faktiski to visu varētu pateikt dažos vārdos – Leons Balodis ir Rīgas fotogrāfs. Viņš Rīgu, vismaz Vecrīgu, pazīst kā savu kabatu, zina, kurā mēneša dienā, kurā stundā un minūtē, pie kādiem atmosfēras apstākļiem jāķer moments, kad pēdējie norietošās saules stari apmirdz Doma baznīcas torņa pulksteņa ciparnīcas zelta rādītājus un turpat blakus kā apaļa zelta pankūka redzams pilns mēness. No kurienes Rīgas panorāmas torņi redzami pilnīgi neizprotamā kārtībā. To visu tagad var panākt, apstrādājot attēlus ar datoru, bet Leonam Balodim pilnīgi viss ir tīra manta. Fotomāksliniekam padomā ir vēl vairāki albūmi, jo Rīga, kā zināms, nekad nav gatava.

LU ekonomikas profesori Lūciju Kavali raksturoja akadēmiķe Baiba Rivža: erudīta speciāliste finanšu politikā, kas saistīta ar likumdošanu, budžeta izpēti, nodokļiem u. tml., viņa ir iecienīts mācībspēks ne tikai studentu vidū. Par labāko lektori viņu atzinusi arī prasīgā un erudītā profesionāļu auditorija. Hansabankas pārstāvis, pasniedzot apbalvojumu, teica, ka krietna Hansabankas darbinieku daļa ir profesores izskolota.

Kā zināms, kopš pagājušā gada Hansabanka pasniedz savu balvu speciālistam par izcilu devumu Rīgas ekonomikas attīstībā, ko pasniedz tās pārstāvis. Pārējās balvas tradicionāli pasniedz Rīgas domes pārstāvis, šogad – vicemērs Aivars Guntis Kreituss, Rīgas balvas fonda priekšsēdētājs Juris Birznieks un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis.

Šīgada jaunums bija Rīgas balvas fonda Zelta diploms, kuru par izcilu devumu Rīgas izpētes veicināšanā un popularizēšanā vajadzēja saņemt LZA ārzemju loceklim un goda mecenātam Duristam Dītriham Andrejam Lēberam. Diemžēl liktenis bija lēmis savādāk un profesora vairs nav mūsu vidū. Ar viņa ģimenes piekrišanu diplomu pasniedza profesora Lēbera līdzgaitniekam vācbaltu nozīmes izzināšanā un popularizēšanā, Domus Rigensis direktoram un Rīgas balvas laureātam (2003) Ojāram Spārītim.

Skaists, muzikāliem priekšnesumiem bagātināts vakars, kurā tika sumināti tie cilvēki no plašā pētnieku un speciālistu loka, kuru dzīvē Rīga ir kas sevišķs un kuri paši Rīgai ir kas sevišķs. Par Rīgas balvas fonda arvien jaunām un interesantām iecerēm un to veiksmīgu īstenošanu – klātesošo paldies fonda direktorei Helēnai Grīnbergai. Laureātu devums fondam – viņu sarakstītas grāmatas un citi darbi, bet profesores Kavales īpašā artava – jaunā Laika monēta kā vecā un jaunā savienojums. Rīga – vecā un arvien jaunā.

Satura rādītājs

16. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā pasniedza LZA, a/s “Latvijas Gāze” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2004. gada balvas un stipendijas. Šī gada laureāti ir:

Jānis VOLKOLĀKOVS, apbalvots ar medaļu, diplomu un stipendiju par mūža veikumu kardioķirurģijas attīstībā Latvijā,

Viktors ZĒBERGS, apbalvots ar medaļu, diplomu un stipendiju par darbu kopu “Dabas gāze Latvijas enerģētikas sektora attīstības vīzijā”,

Ināra ŠKAPARE, apbalvota ar diplomu un stipendiju par darbu “Ģeotermālā ūdens izmantošanas iespējas Latvijā”,

Pēteris STRADIŅŠ, apbalvots ar diplomu un stipendiju par darbu “Cilvēka sirds-plaušu artērijas stumbra vārstuļa izmantošana aortas vārstuļa rekonstrukcijā”.

Satura rādītājs

Eiropas Savienības (ES) finansētā BONUS projekta, kurš uzsākts 2004. gada janvārī, ietvaros tiek izstrādāti jauni sadarbības principi Baltijas jūras starptautiskajā pētniecībā gan starp zinātniskajām institūcijām, gan zinātni finansējošām organizācijām. Sadarbībai zinātnē ir liela nozīme Baltijas jūras vides apsaimniekošanā un ilgstspējīgā attīstībā.

BONUS Baltijas jūras zinātnei – finansējošo organizāciju tīkls (BONUS for the Baltic Sea Science – Network of Funding Agencies) ir viens no ES ERA-NET shēmas projektiem, kas uzsākts 2004. gadā. ERA-NET ir ES jaunais finansēšanas veids, kas ir virzīts tikai uz sadarbības starp nacionālajām pētījumu programmām un zinātni finansējošām organizācijām attīstību. ES Sestās ietvarprogrammas ERA-NET projekti tiek īstenoti, lai izveidotu Eiropas Zinātnes telpu (European Research Area (ERA)).

Kā paskaidro projekta koordinatore Kaisa Kononena no Somijas Akadēmijas, pirmām kārtām BONUS uzskatāms par nākotnes projektu, kas ieliks pamatu zinātni finansējošo organizāciju sadarbībai. Jūras pētījumi ir zinātnes nozare, kuras attīstību sadarbība var ievērojami uzlabot, kopīgi izmantojot zinātniski pētnieciskos kuģus, aparatūru un citu zinātnes infrastruktūru.

Baltijas jūras vides kvalitāti apdraud vairākas problēmas – pārliecīga barības vielu ieplūde, naftas izplūdes, pārzveja, aļģu izcelsmes toksīni un invazīvās sugas. Reģiona valstīm Baltijas jūra gadsimtiem ilgi ir dzīves nodrošināšanas avots, tirdzniecības un kultūru saskarsmes vieta. Valstu valdības ir ņēmušas vērā Baltijas jūras vides problēmas un pašlaik tiek realizētas daudzas jūras izpētes programmas un projekti.

BONUS projekta mērķis ir padziļināt sadarbību starp finansējošām organizācijām, piemēram, ieviešot vienotas rīcības metodes un procedūras pētījumu programmu finansēšanā. Galamērķis ir kopējas pētījumu programmas radīšana un ieviešana. Projektam ir jāveicina kopīga pētnieciskās infrastruktūras izmantošana, jārada kopīga mācību programma doktorantūras studentiem un zinātnieku, lēmumu pieņēmēju un citu interesentu vajadzībām jāizveido interneta lapas par Baltijas jūras zinātni un tās finansēšanu.

BONUS projekts aptver 10 galvenās zinātni finansējošās organizācijas no astoņām ES dalībvalstīm – Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas – un Krievijas. Kā novērotāji darbojas vēl septiņas organizācijas. Projekta dalībnieks ir arī Starptautiskā jūru pētījumu padome jeb ICES (International Council for the Exploration of the Sea), kas koordinē Pasaules Bankas finansētu projektu Baltijas jūrā ilgtspējīgas ekosistēmas apsaimniekošanas atbalstam.

BONUS projekts turpināsies līdz 2007. gada beigām un tā budžets ir aptuveni 3 miljoni eiro.

Latviju ERA-net BONUS projektā pārstāv Latvijas Zinātnes padome. Kopš 2001. gada padome finansē Latvijas Universitātes Hidroekoloģijas institūta iniciēto un vadīto sadarbības projektu jūras vides problēmu izpētē “Rīgas līča bioloģisko resursu aizsardzība un saglabājoša izmantošana”. Projekta darbības laikā tiek noskaidrots, kā Rīgas līcī veidojas barības (biogēno) vielu fonds un kā to ietekmē upju ieplūdes; kā darbojas ūdens slāņa (pelaģiskā) ekosistēma un kādas ir tās daudzgadīgās izmaiņas; kāda ir Rīgas līča piekrastes un aizsargājamo teritoriju galveno dabas resursu – uz grunts augošo aļģu un ar tiem saistīto dzīvnieku – kvalitāte un loma zivju mazuļu attīstībā; kā potenciāli toksiskās aļģes, attīstoties masveidā, ietekmē rekreācijas zonu sanitāro stāvokli un zivju resursu saglabāšanu un kvalitāti. Projekta gala rezultāti būs zināmi 2005. gada sākumā, bet, sākot ar 2005. gadu, iecerēts jūras vides izpēti veikt Baltijas jūras Latvijas zonā, kur pēdējo 10 gadu laikā ir ievākts maz informācijas par ekosistēmu un resursu stāvokli un to ietekmējošiem faktoriem.

BONUS darba uzdevumos (workpackages) minēta vispirms pastāvīga un sistemātiska informācijas un darba pieredzes ievākšana un apmaiņa dažādos reģionālo un nacionālo pētījumu programmu posmos, sākot no programmas mērķu un prioritāro virzienu noteikšanas un finansēšanas kritērijiem, un beidzot ar programmas darba rezultātu novērtējumu.

Uzdevuma realizācijai 2004. gadā organizēti divi BONUS dalībnieku semināri. Pirmais seminārs bija veltīts informācijas un pieredzes apmaiņai par starptautisko sadarbību un jauno zinātnieku darba organizēšanu un finansēšanu. Semināra dalībnieki nodarbojas ar nākamo Baltijas jūras starptautisko pētījumu projektu finansēšanas juridisko un administratīvo iespēju un šķēršļu apzināšanu un analīzi. Valstu zinātnes administrāciju pārstāvji apmainījās ar informāciju un apsprieda kopējo stratēģiju projektu konkursu organizācijai, ekspertīzei, finansējuma procedūrai. Tika apspriesti daži hipotētiskie scenāriji, pēc kuriem varētu realizēt projektu starptautisko konkursu, ekspertīzi un finansējumu. Ņemot vērā programmas dalībnieku administratīvo sistēmu un līmeņu atšķirības, tiek prognozēti arī dažādi zinātniskās kooperācijas un integrācijas veidi.

Otrā semināra tēma bija zinātnisko projektu pieteikumu un rezultātu novērtēšanas sistēma BONUS dalīborganizācijās. Vadoties pēc seminārā notikušajām diskusijām un grupas vienošanās par viedokli katrā jautājumā, projekta koordinatoram tiek iesniegtas rekomendācijas par būtiskiem jautājumiem, veidojot BONUS galaproduktu – kopīgo Baltijas jūras pētījumu programmu. Uzmanību pievērsa programmas pārvaldes modeļa izstrādei. Tika papildināta programmas funkcionālā shēma un konkretizēti lēmumu pieņemšanas procesi dažādos līmeņos – valsts, programmas pārvaldes komitejas, programmas menedžmenta un projektu izpildītāju līmenī. Semināra dalībnieki nonāca pie slēdziena par to, ka lēmuma par projektu finansējumu pieņemšanu un tā realizāciju jāveic katrai atsevišķai valstij. Diskusijas par šo tēmu tiks turpinātas.

Informācijas un pieredzes apmaiņa notiek arī tiešā veidā, BONUS dalīborganizāciju pārstāvjiem – programmu menedžeriem – apmeklējot citas BONUS partnerorganizācijas.

Papildus informācija:

BONUS programmas menedžere Anda Ikauniece

LZP zin. sekretāra vietn. Gaļina Kaļiņina

20.10.2004.

Satura rādītājs

2004. gada 27.–30. oktobrī Lietuvā notika starptautiska zinātniska konference, kas bija veltīta Lietuvas antropoloģijas 200 gadiem. Tās tēma: “Antropoloģijas vēsture, mūsdienu tendences, saistība ar medicīnisko praksi un humanitārajām zinātnēm”. Konferenci rīkoja Viļņas Universitātes Medicīnas fakultāte, to koordinēja un vadīja Viļņas Universitātes profesors Dr. habil. biol. G. Česnis. Konferencē piedalījās vairāk nekā 100 zinātnieki, kas pārstāvēja 11 Eiropas valstis.

Konferencē darbojās piecas sekcijas. To darbs bija ļoti saspringts, jo dalībnieki noklausījās 35 referātus (referentam tika dotas tikai 15 minūtes, lai iepazīstinātu auditoriju ar pamattēzēm), kā arī iepazinās ar 47 stenda referātu ziņojumiem.

Auksoloģijas, kā arī Auksoloģijas un medicīnas sekcijās apskatāmo problēmu lokā uzmanības centrā bija mūsdienu bērnu un pusaudžu augšanas un fiziskās attīstības raksturojums. ±paši tika uzsvērta sociāli ekonomisko apstākļu, apkārtējās vides ietekme uz šiem procesiem. Šajās sekcijās ar stenda referātiem par savu pētījumu rezultātiem piedalījās arī pētnieki no Latvijas (Rīgas Stradiņa universitāte).

Sekcijā Populāciju struktūra un vēsture tika nolasīti vairāki ļoti interesanti referāti. Lietuvas zinātnieki V. Kučinsks un D. Kasperavičiūte iepazīstināja ar pašreizējiem Lietuvas mūsdienu iedzīvotāju gēnu izpētes rezultātiem. No ģenētiskā viedokļa nav konstatētas atšķirības starp Lietuvas sešiem etnolingvistiskajiem apgabaliem, uzsverot Lietuvas iedzīvotāju homogenitāti. Pēc mtDNS lietuviešiem ir tuvas gan slāvu, gan somugru valodās runājošās Ziemeļ- un Austrumeiropas iedzīvotāju populācijas. Pēc Y hromosomas izpētes lietuviešiem ģenētiski vistuvākie ir latvieši un igauņi, lai gan pēdējiem pēc atsevišķiem šīs hromosomas ģenētiskajiem marķierim ir konstatētas zināmas atšķirības.

No Bioarheoloģijas sekcijā nolasītajiem referātiem interesanti ziņojumi bija par Napoleona armijas 1812. gada decembrī bojā gājušo kareivju masu apbedījuma (3269 indivīdi) vietas izpētes rezultātiem. Kā atzīmēja R. Jankausks (Lietuva), šīs apbedījuma vietas atklāšana Viļņā 2001. gada rudenī izsauca plašu sabiedrības rezonansi. Tika izveidota starptautiska darba grupa no arheologiem un antropologiem, kas ziemas apstākļos veica izrakumus un zinātnisko izpēti. Par šo apbedījumu paleontoloģiskās izpētes rezultātiem konferencē referātu nolasīja O. Dutours no Marseļas universitātes (Francija). Viņš uzsvēra, ka maz tika konstatēti kaulu traumatiski bojājumi. Zināmā mērā tas apstiprina rakstītajos avotos minēto, ka Viļņā 1812. gada decembrī novārdzinātās Napoleona armijas karavīru bojāejas galvenais cēlonis bija lielais sals un infekcijas slimības. Pētījumi tiks turpināti, cenšoties no apbedīto kauliem ar molekulārās bioloģijas metožu pielietošanu izdalīt tīfa izraisošas baktērijas DNS.

Patīkami, ka auditorijas lielu interesi izraisīja LU Latvijas vēstures institūta pētnieku G. Zariņas un G. Gerharda nolasītie referāti par galvenajām tendencēm Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfijā un iedzīvotāju fiziskajā attīstībā (sākot no akmens laikmeta līdz mūsdienām).

Sekcijā Antropoloģija un kultūras mantojums nolasīto referātu tēmas bija ļoti dažādas. Bet ļoti labi tika atspoguļota antropoloģiskā materiāla izpētes iespējamība un nepieciešamība no dažādiem aspektiem: arheoloģiskā, bioloģiskā, patoloģiskā, tiesu medicīnas un vēsturiskā, uzsverot, ka antropoloģiskais materiāls ir nozīmīgs kultūras mantojums.

Nobeigumā, apkopojot konferences dienās paveikto, starptautiskās organizācijas komitejas vārdā P. Rudans (Horvātija) pozitīvi novērtēja konferences plašo tematiku, referentu dažādo pieeju ziņojumos apskatītajiem jautājumiem, kā arī atzīmēja Lietuvas kolēģu veiksmīgi noorganizēto konferences darbu. Savukārt G. Česnis informēja, ka konferencē nolasītie referāti tiks publicēti atsevišķā “Acta Medica Lituanica” žurnāla numurā. Līdz ar to ar šiem interesantajiem pētījumiem varēs iepazīties plašāks interesentu loks.

Vēl jāatzīmē, ka konference bija vērtīga un rosinoša, jo ļāva salīdzinājumā vērtēt, kas vienā vai otrā antropoloģisko pētījumu virzienā ir padarīts un kam būtu jāvelta vairāk uzmanība turpmākajos pētījumos.

Dr. hist. Guntis Gerhards,
LU Latvijas vēstures institūts

Satura rādītājs

Atomu kodolu struktūras pētījumi jau daudzus gadus ir viena no aktuālām dabaszinātņu fundamentālajām problēmām. Tās risināšanā savu ieguldījumu ir devis arī samērā nelielais Latvijas kodolfiziķu kolektīvs, strādājot Salaspils kodolreaktorā. Kopš Salaspils kodolreaktora apturēšanas 1998. gadā Latvijā vairs nav pieejami pietiekamas jaudas starojuma avoti, lai veiktu zinātniskus pētījumus un dažādus tehnoloģiskus darbus. Pēc LZA Kodolpētniecības centra reorganizācijas un Valsts aģentūras “Radioaktīvo atkritumu pārvaldības aģentūra” (RAPA) izveidošanas 1998. gadā pētījumi atomu kodolu struktūrā tiek veikti LU CFI Radiācijas fizikas laboratorijā.

Pašlaik viena no aktuālām problēmām šajā virzienā ir iegūt iespējami daudz informācijas par kodolu zemu ierosinātajiem līmeņiem kodolu deformācijas pārejas apgabalā un veikt eksperimentālo datu salīdzinājumu ar dažādiem teorētiskajiem modeļiem. ±pašā problēma ir nepāru-nepāru kodolu struktūra, kur jau pie nelielām ierosmes enerģijām novērojamas liels ierosināto līmeņu blīvums. Pēdējos gados strauji attīstās kodolu augsti ierosināto stāvokļu pētījumi, kur novērojamas jaunas parādības kā super- un hiperdeformācija, ļoti ātra deformācija u.c. Izmantojot mūsu daudzgadīgo sadarbību ar vadošajiem ārzemju centriem, pēdējos gados eksperimenti tiek veikti Vācijā, Čehijā, Francijā un ASV:

– pēdējā laikā iegūta jauna informācija par kodolu ierosināto stāvokļu raksturlielumiem (enerģija, spins, pārība, izlādes veids) deformācijas pārejas apgabala nepāru kodolos 183W, 187W, 181Hf.

– veikti jauni kompleksi mērījumi par nepāru-nepāru 166Ho un 194Ir un ievērojami papildinātas to ierosināto līmeņu shēmas. Līdzīgi mērījumi plānoti arī par 188Re.

– pirmo reizi iegūta informācija par 124Ba augsti ierosinātajiem līmeņiem (pa 45 līmeņi ar spiniem līdz 34+ un enerģijām līdz 15 MeV).

Teorētiskie kodolu struktūras pētījumi tiek veikti vairākos virzienos:

– veikts laboratorijā iegūto eksperimentālo datu salīdzinājums ar dažādu kodolu modeļu paredzējumiem.

– tālāk attīstīta stipri ierobežotās dinamikas teorija. Šī modeļa ietvaros veikti vieglo kodolu masu un N=Z kodolu, sākot no A=16, izospinu multipletu stāvokļu enerģiju aprēķini.

– attīstīti piespiedu rotācijas relatīvistiskā Hartri-Bogoļubova un piespiedu rotācijas vidējā relatīvistiskā lauka modeļi, kuri nepieciešami kodolu augsti ierosināto stāvokļu aprakstam. Veikti aprēķini par šo kodolu īpašībām – ļoti ātru rotāciju, rotācijas joslu apraušanos, magnētisko un antimagnētisko joslu īpašībām beta stabilitātes joslā un to salīdzinājums ar eksperimentāliem rezultātiem kodolu masu apgabalos A60, 80, 100 un 150.

VA “RAPA” 1999. gadā izveidota Materiālu radioaktivitātes testēšanas laboratorija, kuras galvenais uzdevums ir radioaktīvā piesārņojuma testēšanu Salaspils kodolreaktora demontētajos materiālos. Laboratorija 2000. gadā akreditēta Valsts nacionālajā akreditācijas birojā un tās rīcībā ir beta un gamma spektrometri. Tā ir vienīgā laboratorija republikā, kurā ir iespējams veikt mērījumus atklātiem radioaktīviem materiāliem. Laboratorija piedalās Valsts monitoringa programmas par valsts nozīmes jonizējošā starojuma objektu kontroli un starptautiskās programmas par cīņu pret nelegālu kodolmateriālu un radioaktīvo vielu transportu izpildē, kā arī veic radioaktivitātes kontroli dažādos materiālos un telpu radiācijas līmeņa pārbaudi valsts organizācijām. Laboratorija kopš 2002. gada veic rentgenologu radiācijas aizsardzības līdzekļu pārbaudi. Saskaņā ar ES direktīvām, pašlaik aktuāla ir dzeramā ūdens radioaktivitātes pārbaude valstī, kurā paredzēta mūsu laboratorijas dalība.

Turpmākā kodolfizikas un īpaši tās pielietojumu attīstība Latvijā saistās ar Nacionālā ciklotrona centra projekta realizāciju. Saskaņā ar šo projektu Salaspils kodolreaktora teritorijā paredzēts uzstādīt ciklotronu C30 ar protonu enerģiju 30 MeV un strāvu 350 ? A. Tas, ražojot radiofarmpreparātus, ne tikai ļaus ieviest jaunas diagnostikas metodes medicīnā (pozitronu emisijas tomogrāfija), bet arī dos iespēju izmantot ciklotronu zinātniskiem pētījumiem un tehnoloģiskām vajadzībām. Projekta sagatavošanā piedalījās VidM, VM un IZM ieinteresēto organizāciju pārstāvji un tas nesen saņēmis Starptautiskās atomenerģijas aģentūras atbalstu.

Satura rādītājs

Viesturs Melecis,
LU Bioloģijas institūts

Starptautiskais ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkls – International Long-term Ecological Research (ILTER) Network – dibināts 1993. gadā un šobrīd aptver 30 dalībvalstis. Šis tīkls uz sadarbības bāzes apvieno un koordinē dažādu pasaules valstu ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu programmas un projektus, kā arī veicina datu un pētnieku apmaiņu starpvalstu (globālā) līmenī. ILTER tīkla izveide balstās uz nepieciešamību atbalstīt tādus pētījumu projektus un programmas, kuru darbības ilgums pārsniedz parastajiem zinātniskajiem projektiem atvēlēto laiku – 3 gadus, jo ekoloģiskie procesi, tai skaitā ekosistēmu izmaiņas antropogēnā faktora un klimata pasiltināšanās ietekmē, realizējas laika skalā, kuras mazākā iedaļa ir gads, tādēļ tradicionālo projektu ietvaros šādu procesus izpētīt nav iespējams. Sakarā ar organizatoriskajām un finansēšanas problēmām, nepārtrauktas ilggadīgas datu rindas par ekosistēmu izmaiņām pasaulē ir ļoti maz. Latvijā ir senas ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tradīcijas. Regulāri putnu populāciju pētījumi tiek veikti jau kopš 50. gadiem, hidroekosistēmu pētījumi – kopš 60. gadiem, bet ilgtermiņa sauszemes ekosistēmu pētījumi uzsākti 90. gadu sākumā. Lai piešķirtu šiem pētījumiem oficiālu statusu, 2003. gadā ar ASV Vides biroja Kopenhāgenā, ASV LTER koordinācijas centra un Latvijas Zinātnes padomes atbalstu Latvijā tika izveidots Nacionālais ilgtermiņa ekoloģisko pētījumu tīkls un 2004. gadā Latviju oficiāli uzņēma kā ILTER tīkla dalībvalsti.

Šobrīd Latvijas nacionālā LTER tīklu veido septiņi LZP finansēti fundamentālo pētījumu projekti, kā arī LZP sadarbības projekts “Latvijas dabas biodaudzveidība un ekosistēmu racionāla attīstība” (vad. V. Melecis, M. Kļaviņš). Pētījumi tiek veikti galvenokārt Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, Engures ezera sateces baseinā un Daugavā. Sauszemes ekosistēmu pētījumi jau devuši virkni interesantu un svarīgu rezultātu. Izpētīta priežu meža ekosistēmas reakcija uz vides piesārņojuma samazināšanos Latvijā sakarā ar ekonomiskajām izmaiņām periodā pēc neatkarības atjaunošanas un pārrobežu piesārņojuma samazināšanos no Rietumeiropas. Noskaidroti jūtīgākie bioindikātori. Izpētīta ilgstošu sausuma periodu ietekme uz meža augsnes ekosistēmu struktūru un funkcijām, kā indikatoru izmantojot augsnes faunu, kurai ir milzīga nozīme meža augšņu veidošanās procesos. Aprakstīti augsnes bioloģiskās daudzveidības izmaiņu trendi dažādās augsnes organismu grupās, kā arī sugu struktūras izmaiņas uz temperatūras paaugstināšanās un nokrišņu svārstību mijiedarbības fona. Konstatēta reģionāla kukaiņu (mušveidīgie divspārņi) sugu bagātības palielināšanās uz klimata pasiltināšanās fona pēdējo desmit gadu laikā.

Gunta Spriņģe, LU Bioloģijas institūts

Latvijas ilgtermiņa virszemes ūdeņu pētījumi ietver virszemes ūdeņu kompleksu ķīmisko un bioloģisko izpēti ar mērķi novērtēt ūdeņu kvalitāti, faktorus, kas to ietekmē, attīstības tendences un dot ieteikumus ūdens resursu ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai.

Šobrīd ilgtermiņa pētījumi notiek vietās, kas Latvijai ir īpaši nozīmīgas: aizsargājamās dabas teritorijās un uz Daugavas esošajā tautsaimnieciski nozīmīgajā Rīgas ūdenskrātuvē.

Pētījumi Ziemeļvidzemes biosfēras centrālajā ūdenstecē – Salacā tiek veikti kopš 1982. gada, un liecina, ka Salaca ir bioloģiski daudzveidīga upe, kuras kvalitāte atbilst Latvijas upju fona stāvoklim un lašveidīgo zivju dzīvotnes prasībām. Līdz ar izmaiņām zemes lietojumā kopš 1991. gada Salacā vērojamas eitrofikācijas samazināšanās pazīmes, taču vienlaikus pēc 2000. gada tiek novērota upes aizauguma palielināšanās. Hipotētiski tas varētu būt saistāms ar klimata izmaiņām, un šajā virzienā nepieciešama tālāka izpēte.

Engures ezers atrodas Engures dabas parkā, un hidroekoloģiskie pētījumi tajā notiek kopš 1995. gada. Konstatēts, ka ezers ir savdabīgs lagūnas tipa dzidrūdens ezers, kurā raksturīgi endogēnie procesi un sedimentārā vielu aprite. Ezers atrodas pēdējā sukcesionālās attīstības fāzē.

Rīgas ūdenskrātuvei ir īpaša loma kā dzeramā ūdens avotam Rīgas iedzīvotājiem. Hidroekoloģiskie pētījumi Rīgas ūdenskrātuvē notiek kopš tās piepildīšanas 1976. gadā. Pētījumi liecina, ka Rīgas ūdenskrātuve joprojām ir ģeodinamiski nestabilā attīstības fāzē, tajā notiekošie sedimentācijas un akumulācijas procesi izraisījuši būtiskas izmaiņas grunts organismu cenožu struktūrā. Eitrofikācijas procesu apliecina arī izmaiņas ūdens vidē – biogēno elementu koncentrācijas pieaugums, planktisko biocenožu izmaiņa, bet kopumā apliecina vides kvalitātes izmaiņu tendenci negatīvā virzienā.

Pētījumu rezultāti ir būtiski, lai izstrādātu upju baseinu apsaimniekošanas plānus saistībā ar ūdens vides aizsardzības un apsaimniekošanas tiesisko pamatojumu un nodrošinātu ūdens resursu ilgtspējīgu attīstību.

Satura rādītājs

Visi atceramies Kaļiņingradas apgabalā 21. septembrī notikušās zemestrīces rezonansi Latvijā, kas savas negaidītības un stipruma (3,8 balles pēc Rihtera skalas) dēļ satrauca daudzus cilvēkus. Cik droši varam justies savā zemītē? Uz šo jautājumu lūdzām atbildēt Latvijas Universitātes žeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Dr.ģeol. VALDI SEGLIŅU.

– Zemestrīces cita pēc citas pēdējā laikā satricina Japānu, un to mēs saprotam. Kā nekā, Japāna atrodas zemestrīču apdraudētā Klusā okeāna reģionā. Bet te, Latvijā? Urķīgi cilvēki sāk meklēt literatūrā, daži atceras paši, ka 1986. gada naktī uz 31. augustu Latviju daudzviet sašūpoja Rumānijā notikusī 6,8 balles stiprā postošā zemestrīce. Pati atceros 1976. gada 25. oktobri, kad manā darbavietā zem rokām noviļņoja rakstāmgalds. 4,5 balles stipra zemestrīce bija konstatēta Igaunijas salu apvidū un tās viļņi bija sasnieguši Latviju. Vecās grāmatās aprakstītas stipri sen novērotas zemestrīces, ko pavadījuši rībieni, zemē pavērušās plaisas, ēkas līgojušās. Viens no senākajiem aprakstiem pieder Valles mācītājam, vēlākajam Tērbatas universitātes profesoram Georgam Mancelim. Viņš par 1616. gada 30. jūlija notikumiem Zemgalē raksta tā: “...lopi uz lauka līdz ar ļaudīm, kā arī mājas tapušas stipri satricinātas, un no Zemes iekšienes nodunējis it kā pērkons, bet, paldies Dievam, postījumu nebijis.” Tas, ka “postījumu nebijis”, protams, nomierina. Bet kopš tā laika cilvēki ir uzcēluši daudz ko, lielas hidrostacijas, pazemes gāzes krātuves un atomelektrostacijas ieskaitot. Vai varam būt pilnīgi droši, ka Latvijā zemestrīču dēļ postījumi nebūs?

– Zemes trīcēšana pati par sevi, tas ir, Zemes garozas svārstības ir bijušas vienmēr un būs vienmēr, pie tam ne tikai uz Zemes, bet arī uz citām planētām. Tā, piemēram, Mēness pievelk ūdeni un zemi, rodas paisumi un bēgumi, kas bez īpašiem instrumentiem it atpazīstami tikai kā baseinu līmeņu maiņas. Tomēr cilvēkam sajūtamo Zemes garozas svārstību cēloņi var būt paši dažādākie. Kā vienkāršākos piemērus var minēt ierosinātās svārstības, kuras mēs jūtam ik dienas – braucošas automašīnas visu laiku tricina asfalta segumu, tramvaja svārstības jūtamas pat četrus metrus no sliedēm. Vēl lielākas svārstības rada nevienmērīgi piekrauts preču vilciens, kur katrs vagons rada papildus svārstības un, drebinādams zemi, izraisa cilvēkiem ļoti augstu diskomfortu. Pāļu dzinēji, dažādas spridzināšanas, lineāras struktūras, kā, piemēram, cauruļvadi zem spiediena, kur nav izbūvēti kompensācijas līkumi. Mēs pie daudz kā pierodam un to vairs pat nejūtam, jo mēs zinām šo izjūtu avotu. Bet septembra notikumi daudzus izbrīnīja un pat biedēja tieši tādēļ, ka cilvēki nesaprata, kas notiek. Ir nepieciešams informēt sabiedrību par zemes trīcēšanas cilmi, lai cilvēki nekristu panikā un neizplatītu baumas. Sabiedrībā kļuvis mierīgāk ne tikai tādēļ, ka tik stipru svārstību šajā laikā nav bijis, bet arī tāpēc, ka tagad visi no preses jau ir uzzinājuši, ka Latvijā regulāri novērojumi notiek “Čiekuru” seismoloģiskajā stacijā Valmieras rajonā.

– Līdz šim mēs runājam par cilvēku izraisītām zemes svārstībām.

– Mūsdienās cilvēki Zemes virspusi gadā pārveido vairāk nekā visi vulkāni un zemestrīces kopā simts gados. Cilvēks ir pats intensīvākais Zemes virsmas pārveidotājs. No Zemes dzīlēm lielā daudzumā tiek ņemtas laukā izejvielas – nafta, gāze, ogles, rūdas, sāls. Bieži vien tas netiek kompensēts, iesūknējot ūdeni, kaut arī kompensācijas mehānisms ir labi zināms. Kādēļ ir tik daudz nelielu zemestrīču Velsā? Tādēļ, ka sabrūk vecās, pamestās ogļu raktuves. Sabrūk sāls šahtas vietās, kur notikusi sāls ieguve. Grimst teritorijas ar vietēju zemestrīču izraisīšanu virs pārmērīgas pazemes ūdeņu ieguves, kā tas ir Venēcijā, Mehiko un daudzās citās vietās pasaulē. Tas ir neizbēgami. Taču šajos gadījumos Zemes garozas svārstības reti kad pārsniedz 1,5–2 balles. Kur tad vēl dažādi militāri pasākumi, jaunu ieroču un munīcijas izmēģinājumi. Dažādi spridzināšanas darbi celtniecībā un derīgo izrakteņu ieguvē. Tas arī ir viens no “Čiekuru” uzdevumiem – atsijāt, piemēram, SIA “Sprādziens” radītās, kā arī kaimiņvalstīs dažādu tehnisku pasākumu rezultātā izraisītās zemes svārstības no tām, kam ir tektoniska cilme.

– Mēs taču Latvijas zemi vienmēr esam uzskatījuši par stabilu. Kur tad rodas tektoniskās svārstības?

– Protams, ne jau no pazemes kalēja Hēfaista dusmām par cilvēku ielaušanos viņa valstībā. Zemes garozas ārējo kārtu ietekmē tie procesi, kas notiek dziļumā, enerģijas apmaiņa ar dziļākajiem slāņiem, kuras ārējas izpausmes formas ir vulkāni. Kopš 1959.–1961. gada vispāratzīta un pieņemta ir kontinentu dreifa teorija, pēc kuras kontinenti un okeāni ir novietoti uz milzīgām cietu iežu plātnēm, kas apmēram 100 km dziļumā pārvietojas virs Zemes mantijas augšējo slāni veidojošiem karstiem, izkusušiem iežiem. Rezultātā pēdējos 50 miljonus gadu abas Amerikas attālinās no Eiropas un Āfrikas. Savukārt Āfrikas plātne bīdās zem Eirāzijas plātnes, sašaurinot Vidusjūru un ceļot uz augšu Alpu kalnus. Tā ir tā saucamā Alpu krokošanās, kas ietekmē visu Dienvideiropu, sākot no Gibraltāra līdz Turcijai, izraisot šajā joslā zemestrīces, jo kaut kur Zemes virspusē tai enerģijai ir jāizlādējas. Tas ir neizbēgami, jo citur tai nav kur palikt. Protams, kā jebkurai enerģijai, tās izlāde nenotiek vienā virzienā. Tā izlādējas telpā. Enerģijas atbrīvošanās notiek, radot mehāniskas svārstības, kas var rezonēt, dažādi atstaroties un Zemes virsū var parādīties dažādās vietās. Tās sauc par inducētām zemestrīcēm. Tā, piemēram, 1999. gadā reģistrēta virkne šādu inducētu zemestrīču Polijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Krievijā, Latvijā un pat Somijā un Zviedrijā, kuras radās pēc spēcīgām zemestrīcēm Turcijā 17. augustā, 12. novembrī un 3. decembrī. Notikumu epicentri izvietojās, atbilstoši Zemes garozas un augšējās mantijas uzbūvei.

Tā kā šādu lielu zemestrīču cilme ir tālu no Latvijas un jebkurā enerģijas pārnesē ir vērojami zudumi, tad mūsu teritorijā, kas atrodas tik tālu no aktīvo kustību un saimnieciskām darbībām bīstamās zonas, spēcīgas zemestrīces ir maz iespējamas, jo daļa enerģijas zudīs pa ceļam. Mūs vairāk sasniegs rezonanses svārstības un dažādi atstaroti viļņi. Kā pa govs ķēdi. Tātad, vai pie mums šeit vispār var būt zemestrīces? Visdrīzāk – nē to tradicionālajā izpratnē. Vai mūs var sasniegt tālu zemestrīču atbalsis? Jā.

– Kā tādā gadījumā 21. septembra zemestrīces epicentrs varēja atrasties Kaļiņingradas apgabalā?

– Mēs esam to fiksējuši kā epicentru, bet mēs nezinām tā cilmi. Tuvākā aktīvā zona pirms 50 miljoniem gadu bija Reinas grābens, kas pa šo laiku ir aprimis jeb sacietējis. Protams, vienmēr paliek arī nezināmā daļa. Varbūt, ka ir kādi citi procesi, kurus mēs vēl nenojaušam. žeologiem Zemes augšējā daļa apmēram 5 km biezumā ir salīdzinoši labi zināma un tur nekādu nopietnu pārsteigumu nevarētu būt. Vidēji 30–70 metru biezumā zem mūsu kājām ir mīkstais kvartāriežu “spilvens”, zem tā vēl pārējie elastīgie nogulumieži līdz pat viena kilometra dziļumam – vesels pēlis, kas dzēš kustības, kādas mums piegādā rezonējošais cietais kristālisko iežu klintājs. Tas ļauj mums justies diezgan komfortabli.

– Taču mums ir nepieciešama moderna seismoloģiskā stacija. Vai varbūt – iztiekam kā ir?

– Noteikti vajadzīga. Es teiktu – vismaz divu nopietnu iemeslu pēc. Vispirms – lai informētu sabiedrību, operatīvi pastāstītu cilvēkiem, kas noticis. Briesmu sajūtu izsauc skaidrojuma trūkums. Pasaulē, kā Eiropā, tā Amerikā, ir lielas zemestrīces reģistrējošo staciju darba koordinējošas sistēmas un institūcijas, kas izplata informāciju internetā, publiskā telpā. Tā tiek atjaunināta ik pa 20 minūtēm. Mājas lapā var uzzināt par jebkuru zemestrīci, ko jebkura stacija fiksējusi visā pasaulē. Šāda informācija internetā tiek ievietota automātiski. Nākamajā dienā notiek tās šķirošana. Interesentiem ieteiktu palūkoties internetā, kādu informāciju par 21. septembra zemestrīci sniedz Eiropas Vidusjūras seismoloģiskais centrs, European Mediterranean Seismological Centre EMSC:

http://www.emsc-csem.org/Doc/PRIMORSK_210904.html

un lielais ASV pasaules reģistrs USGS Earthquake Hazards Program: Earthquake Report: RUSSIA-POLAND BORD:

http://neic.usgs.gov/neis/bulletin/neic_nrbv.html

Kā otro iemeslu es minētu mūsu svarīgo būvju drošumu. Kādi ir riski, rēķinoties ar ļoti mazu, tomēr iespējamību, ka zemes svārstības var būt.

– Pēdējās zemestrīces sakarā atkal aktuāls kļūst jautājums, cik drošas ir mūsu lielās Daugavas hidrostacijas, kuras atrodas tektonisko lūzumu zonā.

– Dažādu lūzumu ir daudz, visvairāk to ir zonā Liepāja – Rīga – Pleskava. Taču Zemes garoza Ziemeļaustrumeiropā ir neaktīva jau apmēram 400 miljonus gadu un rezonanse no Dienvideiropas zemestrīcēm nav tieša, tā reflektējas no dažādiem leņķiem. Runājot par Daugavu – tās būvju drošība pēdējos gados ir speciāli pētīta, “Latvenergo” to drošībā investējis ļoti, ļoti daudz naudas. Arī tā saucamā domino efekta pētīšanā. Ir dienesti, kas regulāri būves novēro. Tie riski, kas saistīti ar zemestrīcēm, ir niecīgi, salīdzinot ar tiem riskiem, ko izraisa nekvalitatīva būvniecība vai nekvalitatīvs asfalta segums.

– Inčukalna pazemes gāzes krātuve?

– Viss nepieciešamais tehniskajās struktūrās ir paredzēts.

– Ignalinas atomelektrostacija?

– Mums, protams, ir savas bažas attiecībā uz Ignalinu, bet vakardien (28. oktobrī – red.) Lietuvas valdība ir paziņojusi, ka Ignalinas AES tiks pakāpeniski slēgta, sākot ar 2005. gadu, un tās darbība netiks atjaunota.

– Vēl paliek jautājums – kā tad ar tām vēsturiskajām zemestrīcēm? Daža laba pēc ārējām pazīmēm novērtēta bezmaz kā 7 balles stipra.

– Tur jau tā lieta, ka vērtēts pēc pazīmēm un nostāstiem, bet nav zināma to cilme. Nav arī nekādu reģistrētu datu. Troksnis un plaisas zemē? Igaunijas ziemeļos tūristiem rāda vietas, kur no pazemes nāk rūcieni. Tur zem zemes “rūc” ūdens. Karsta kritenēs Baldones – Skaistkalnes – Biržu zonā pazūd māja un govs ar visu ķēdi. Tā, protams, ir liela vietējā rakstura nelaime. Savukārt tas, ka pēc 1908. gada zemestrīces parādījušās plaisas gar Pēterpils–Varšavas vilciena līniju, bija ļoti labs iemesls ķeizaram pieprasīt naudu remontam. Šie apraksti, protams, ir ļoti interesanti, bet tos, diemžēl, nevar uzskatīt par pierādījumu.

Ar Dr. V. Segliņu sarunājās Z. Kipere

Satura rādītājs

LZP 2004. g. 9. novembra lēmumi par ekspertu apstiprināšanu promocijas padomēs:

Nr. 6-3-1

Nr. 6-3-2

Nr. 6-3-3

Nr. 6-3-4

Nr. 6-3-5

Nr. 6-3-6

Satura rādītājs

Publikācija savā būtībā ir ne tikai zinātniskās informācijas nesēja, bet arī zinātniskā darba noslēdzošā stadija un tā produktivitātes un kvalitātes pamatrādītāja. Šai ziņā publikācija ir īpaši nozīmīga kā pētnieciskā procesa rezumējums, bez tā pētniecisko darbu būtībā nevar uzskatīt par pabeigtu. Publikācijas palīdz visai precīzi raksturot darba novitāti un tā zinātnisko vērtību, kā arī konkrētā speciālista, pētnieku grupas vai pat vesela institūta zinātniskā darba līmeni kopumā. Taču publikācija, būdama viens no svarīgākajiem zinātniskās kvalifikācijas, kompetences un darba produktivitātes rādītājiem, savu patieso nozīmi spēj atklāt tikai tad, kad zinātniskā darba rezultāti tiek publicēti tādā izdevumā vai formā, kurā tie kļūst pieejami plašam speciālistu lokam. Tas ir iespējams, ja darbs tiek publicēts vispāratzītā zinātniskā izdevumā un informācija par to nokļūst atzītos specializētos referatīvos vai citos informatīvos izdevumos vai arī tiek izplatīta elektroniskā veidā.

90. gadu sākumā atklājās, ka pedagoģijā, medicīnā, lauksaimniecības zinātnēs un citās nozarēs pat Dr. habil. grādi bieži vien tika piešķirti par nekvalitatīviem darbiem, bez pietiekamas šo pētījumu rezultātu publicēšanas atzītos recenzējamos zinātniskos izdevumos. Tika konstatēts krass disertāciju zinātniskās kvalitātes līmeņa kritums. Lai labotu šo situāciju, 1999. gadā saskaņā ar MK lēmumu tika izveidota Valsts Zinātniskās kvalifikācijas komisija (VZKK) promocijas darbu kvalitātes un zinātnisko grādu piešķiršanas kārtības pārraudzībai. Lai sakārtotu un konkretizētu zinātniskajām publikācijām izvirzāmās prasības, LZP papildus izstrādāja arī Vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu sarakstu, kas būtībā ir konkrētu normatīvu rīcības dokuments šajā jautājumā.

Svarīgākās un arī problemātiskākās minētā LZP saraksta prasību normas, kuras, kā pieredze rāda, vēl arvien rada problēmas, ir ietvertas tā pirmās daļas 3., 7. un 8. punktā. Šī saraksta 3. punkts nosaka, ka LZP atzīst “Starptautisko konferenču, kongresu, semināru, darba sanāksmju recenzēto referātu tekstu izdevumus (Proceedings). Par starptautisku atzīstams tāds pasākums, kura programmas komitejā ir pārstāvētas vismaz 3 valstis.”

Diemžēl minētā punkta prasības lielākoties tomēr netiek pilnībā ievērotas. Tās tiek apietas, formāli deklarējot, ka konference ir starptautiska, bet tās materiālu izdevums ir recenzēts. Lielākas drošības labad to pat mēdz ierakstīt titullapā. Konferences materiālu krājuma redkolēģijas sastāvā parasti nomināli iekļauj dažus pārstāvjus no tuvējo kaimiņvalstu augstskolām, piemēram, pa vienam pārstāvim no kādas Baltkrievijas, Igaunijas un Lietuvas augstskolas. Izskatot šādu konferenču materiālu publicējumus, ir gadījies pārliecināties par to, ka šo izdevumu teksts bieži vien nav pat rediģēts, nemaz nerunājot par satura recenzēšanu. Izdevumos tikpat kā nav ārvalstu zinātnieku publikāciju, īpaši Rietumeiropas speciālistu darbu, vai arī to ir ļoti maz. Daudzas publikācijas nav zinātniski aktuālas un kvalitatīvas, tajās ir stila un gramatiskās kļūdas un metodiskas nepilnības. Izdevumā iekļautie atsevišķie raksti ne vienmēr ir redakcionāli vienveidīgi – dažkārt tie krasi atšķiras pēc materiāla izklāsta formas, tiem trūkst kopsavilkuma vai secinājumu vai arī bibliogrāfijas. Tādējādi šādiem konferenču materiālu izdevumiem pa lielākajai daļai nav nedz vienotas redakcionālās formas, nedz zinātniskā satura kvalitātes. Un galu galā bieži vien izrādās, ka nav arī atbildīgā redaktora. Ar nožēlu jāsaka, ka mums ir šādu izdevumu paraugi, kuros vienuviet ir atrodami gandrīz visi nosauktie trūkumi. Tā, piemēram, LZP komisijā bija saņemts kādas nozares augstskolas lūgums atzīt tur notikušās konferences materiālu izdevumu par zinātnisku kopumā, lai gan izdevuma titullapā bija rakstīts, ka izdevēji neatbild par publikāciju saturu! Ko lai saka? Var vienīgi jautāt, vai šādi zemas kvalitātes neprofesionāli pašmāju izdevumi būtu automātiski akceptējami kā zinātniski kvalitatīvi un atbilstoši zinātnē pieņemtajām prasībām, pamatojoties vienīgi uz to formālām pazīmēm?

Daži valodas piemēri no šādiem izdevumiem: “Minerālvielu satura pienā izmaiņas”, “Latvijas starptautiskās tirdzniecības ar lauksaimniecības precēm situācijas izvērtējums”, “Studentu trauksmainība”, “Tā ir nesaskaņa starp to, kur izglītojamais ir tagad, un to, kur mēs vai izglītojamais, vai cita persona gribam, lai būtu...”

Diemžēl visu iepriekš teikto daļēji var attiecināt arī uz dažiem Latvijas augstskolu recenzējamiem regulāri iznākošiem zinātniskiem izdevumiem un uz šo izdevumu izvērtēšanas kārtību. Prasības šiem izdevumiem ir formulētas LZP saraksta 7. un 8. punktā. Tās ir šādas: izdošanas regularitāte, atbilstošs redkolēģijas sastāvs, noteikta manuskriptu recenzēšanas kārtība, publikāciju valoda, izdevuma pieejamība Latvijas un ārvalstu bibliotēkās un – galvenais – izdevuma piesaiste kādam no starptautiskajiem nozares referatīvajiem žurnāliem vai elektroniskajām datu bāzēm.

2002. gadā LZP veica universitāšu regulāri iznākošo izdevumu izvērtēšanu atbilstoši LZP sarakstā noteiktajām prasībām. Tas ļāva noskaidrot vairākus raksturīgus trūkumus un izteikt dažus priekšlikumus šo izdevumu zinātniskās kvalitātes līmeņa paaugstināšanai. Ir skaidrs, ka šis darbs būtu jāsāk, universitātēm un citām augstskolām mainot attieksmi pret saviem zinātniskajiem izdevumiem, jo tie ne tikai liecina par jebkuras universitātes akadēmisko prestižu, bet ir arī īpaši aktuāli un svarīgi saistībā ar augstākās izglītības un zinātnes integrācijas procesa nepieciešamo tālāko virzību atbilstoši zinātnes tradīcijām Eiropā un citur pasaulē. Ir ļoti svarīgi, lai izdevuma atbildīgais redaktors un redkolēģija atbilstu izvirzītajam uzdevumam, jo tiem ne tikai jāveido aktīvu kompetentu speciālistu vienots kopums konkrētajā zinātnes nozarē, bet arī – un tas ir īpaši svarīgi – jābūt atbildīgiem par izdevuma zinātnisko kvalitāti un prestižu. Redkolēģijas locekļiem (arī no ārvalstīm) un rūpīgi izraudzītiem recenzentiem (daļēji arī no ārvalstīm) ir zinātniski atbildīgi jāanalizē manuskripti, veicot stingru un principiālu iesniegto materiālu atlasi atbilstoši to zinātniskajai kvalitātei, bet izdevuma zinātniskajiem redaktoriem uz šo atziņu pamata būtu konstruktīvi jāstrādā ar autoriem, pievēršot arī savu uzmanību konkrētā izdevuma zinātniskās kvalitātes līmeņa paaugstināšanai. Iespējams, ka regulāro izdevumu redkolēģiju personālsastāva periodiska atjaunināšana jeb rotācija un šo ekspertu aktīvāka iesaistīšana recenzēšanā arī varētu lielā mērā sekmēt universitāšu regulāri iznākošo zinātnisko izdevumu kvalitatīvo uzlabošanos kopumā.

Visbeidzot, šķiet, ka rakstu krājumi nav perspektīva izdevumu forma. Universitātēs būtu ieteicams veidot labus periodiskos zinātniskos žurnālus atbilstoši pasaules zinātnes praksē pieņemtajām normām.

Analizējot promocijas darbu aizstāvēšanas gaitu un to kvalitāti pēdējos gados, neapmierinoši ir vērtējami darbi pedagoģijā un daļēji arī medicīnā, lauksaimniecībā un ekonomikā. Turpretī nav nopietnu iebildumu pret dabaszinātņu, bioloģijas, tehnisko zinātņu, vēstures, valodniecības, literatūrzinātnes un citu zinātņu nozaru disertācijām.

Raksturīgākie trūkumi disertācijās ir šādi:

a) zems publikāciju zinātniskais līmenis. Ir ļoti maz publikāciju LZP atzītos regulāros recenzējamos izdevumos un žurnālos. Bieži disertāciju materiāls balstās gandrīz vienīgi un dažādu konferenču materiāliem vai pat tēzēm. Vērtējot šādu publicējumu atbilstību LZP noteiktajām prasībām, dažkārt ir grūti noteikt to zinātnisko kvalitāti, pat izskatot attiecīgo materiālu un tēžu kopijas. Tādējādi atsevišķos gadījumos Dr. grādu pamanās iegūt disertanti, kuri paši nav uzrakstījuši un publicējuši nevienu nozīmīgu rakstu kādā no recenzējamiem zinātniskiem žurnāliem vai līdzvērtīgiem izdevumiem. Iespējams, ka to šie jaunie doktori arī neprot;

b) zinātniskas nepareizības, paviršības un metodiska neatbilstība, zinātniski neloģiska un nepārliecinoša problēmas nostādne, vāja galveno rezultātu analīze un to novērtējums (secinājumi).

c) slikta, grūti saprotama valoda, bieži vien sākot jau ar darba nosaukumu; tekstā daudz gramatisko un stila kļūdu.

Jāatzīst, ka Latvijā pašreiz ir vērojama pavirša attieksme pret valodu. Arī mums pārāk bieži jāsaskaras ar visai primitīvu, neizkoptu, gramatiski kļūdainu valodu, kas traucē autoram (disertantam) pietiekami precīzi un nepārprotami izteikties un arī lasītājam skaidri uztvert autora domu. Dažkārt šķiet, ka ne doktorants, ne promocijas darba vadītājs, ne arī promocijas padomes eksperti nav pat ieskatījušies darbā pēc tā uzrakstīšanas, jo acīmredzamu neskaidrību, gramatisko, stila un citu valodas kļūdu tajā ir pārāk daudz. Atsevišķām promocijas padomēm šajā ziņā var daudz ko pārmest.

Daži visai raksturīgi valodas piemēri: “...par cik Latvijas reģionos..,”, “...genotipi kopā pa visu eksperimentu...”, “...inkubēt pie temperatūras...”, “...Rīgas līcis raksturojas...”. Turklāt valoda bieži vien bez īpašas vajadzības ir piesārņota ar anglicismiem, piemēram, sekvence, sekvenēt, sekvences motīvs, sekretē, gēnu repertuārs, naiva šūna, delēcija, foldings, mutēts olbaltums. Šajā ziņā vairāk grēko autori eksaktajās zinātnēs, arī molekulārajā bioloģijā un radniecīgās apakšnozarēs.

Vēl daži piemēri no disertācijām: “Rakstīšanas process augstskolā kā mērķtiecīgs saziņas apguves līdzeklis” (disertācijas nosaukums), “Humānas personības audzināšana vidusskolas pedagoģiskajā procesā” (Vai skola audzina arī nehumāni? Kā noteikt iegūto humānisma pakāpi?), “Pozitīvas trenēšanas pieeja jauniešu basketbola treneru sagatavošanā” (Vai ir arī negatīva pieeja?), “Veseluma pieeja bērna attīstībā klavierspēles mācību procesā”, “Darba mērķis ir izpētīt vispārināšanu, kas visvairāk noder trokšņa atdalīšanai, veicot tēlu atpazīšanu...”, “Jēdzienu vispārināšanas pēc pazīmēm algoritma uzlabošana”, “Tūrisma produkts un tā kvalitāte Latvijas reģionos”. Šādi un līdzīgi nepārdomāti disertāciju nosaukumi un formulējumi parasti rada neizpratni un tiem ir nepieciešami papildskaidrojumi. Tie nav zinātniski pietiekami korekti, informatīvi un arī valodas ziņā nav precīzi veidoti.

Šajā ziņojumā izcelti raksturīgākie trūkumi. LZP principiālo prasību ietekmē stāvoklis zinātnisko publikāciju jomā pēdējo gadu laikā ļoti nedaudz, tomēr pamazām sāk uzlaboties. Parādās daži jauni labas kvalitātes periodiskie zinātniskie žurnāli Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē un citās augstskolās. Taču darāmā arvien vēl ir ļoti daudz, un būtībā mēs izdevumu un publikāciju kvalitātes ziņā esam tikai ceļa sākumā.

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Izdevniecību “Zinātne” bombardēja. Ar telefona zvaniem, ar jautājumiem Grāmatu dienā. Kur ir Dabas un vēstures kalendārs? Pie laba pierod ātri, un kalendāra lasītāji pēdējos gados bija pieraduši jauno sējumiņu saņemt jau oktobrī. Pašiem mums brīžam šķita – vai nav par agru, vai nenovalkāsies pirms jaunā gada iestāšanās. Bet nu visi var būt mierīgi – kalendārs ar nosaukumu “Daba un vēsture 2005” ir iznācis. Kur pazudis vārds kalendārs? Nav gluži tā, kā savulaik rakstīja krievu dzejnieks Majakovskis: “Runājam partija, domājam šeņins”, t.i. runājam vienu un domājam citu. Mēs visu laiku domājam vienu, tādēļ uzskatīsim, ka gadskārtējā sējumiņa jaunais nosaukums ir mazs komercnoslēpums, kas nekādā mērā neietekmē tā saturu.

Kāds ir “Daba un vēsture 2005” saturs? Sējumiņš pārdošanā nonāca īsi pirms Lāčplēša dienas, kad tauta atceras Brīvības cīņu varoņus. Pašaizliedzīgais fotogrāfs un dokumentētājs Māris Locs jau trešo gadu pēc kārtas publicē unikālu fotosēriju “Agrāk un tagad”. Šoreiz tā ir veltīta Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļu liktenim. To īsi varētu raksturot trijos vārdos: atklāšana, apgānīšana, atjaunošana. Šie attēli no dažādām Latvijas pilsētām un apdzīvotām vietām neprasa komentārus. Tajos ir tautas slava, pazemojums un pašapziņas atgūšana.

2005. gadā paies simts gadi kopš 1905. gada revolūcijas, kādreiz viennozīmīgi traktētas kā pirmās masveida sacelšanās pret carismu. Bet vēsturnieks Jānis Bērziņš raksta – “Revolūcijas gaitā arvien lielāku nozīmi latviešu tautā ieguva nacionālais jautājums. Pirmo reizi publiski no tribīnes tika pausta Latvijas autonomijas ideja.” Pret to uzstājās LSDSP. Mēs zinām, ka “vējš augstākās priedes nolauza”, bet šokējošs ir šo “priežu” skaits – Latvija 1905. gada revolūcijā kopumā zaudēja vairāk nekā 13 000 cilvēku – nogalinātu, uz Sibiriju izsūtītu, uz ārzemēm trimdā aizbēgušu. 1905. gada kaujinieks Konrāds Pētersons, noslēpies linos, ar kuģi aizmuka uz Skotiju, vēlāk pārcēlās uz Īriju un atgriezās pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas kā inženieris, pievērsās kūdras izmantošanai, pārzināja visu Latvijas kūdras ieguvi un... 1944. gadā atkal devās trimdā, kur mācīja īriem iegūt kūdru. Par šo fenomenālo personību raksta Jānis Stradiņš.

1905. gada bērns bija ilggadīgs Dabas un vēstures kalendāra redkolēģijas loceklis pazīstamais mežkopis un dabas aizsardzības aktīvists Jānis Kronītis jeb Kronīštēvs, pirmās populārās dabas aizsardzības rokasgrāmatas autors – viņa “Dabas aizsardzība” iznāca 1977. gadā un piedzīvoja otru papildinātu izdevumu 1982. gadā. Piedzimis 1905. gada 7. decembrī, Kronīštēvs revolūcijas notikums restaurēja pēc vecāku sarunām un atmiņām. Daudzi bijušie revolūcijas dalībnieki, to vidū arī Kronīša tēvs un tēva brāļi, drošību un pārticību meklēja Sibirijas plašumos, kur varēja iegūt un iekopt auglīgu zemi. Par latviešu zemnieku piedzīvojumiem Altajā līdz pārbraukšanai dzimtenē 1921. gadā stāsta fragments no Jāņa Kronīša mūža nogalē rakstītās un nepublicētās grāmatas “Mans dzīves ceļš”.

1905. gadā darbu sāka lielākā Rīgas elektrostacija Andrejsalā. Tagad tā ir darbu beigusi. Kas ar tās ēkām notiks turpmāk? Andrejsala būtu ideāla vieta liela tehnikas muzeja izveidošanai, arī spēkstacijā un tās palīgdienestos ir saglabājies pietiekami daudz, ko parādīt. Vai tehnikas vēstures piemineklis nav pretrunā ar privātfirmu grandiozajiem Andrejsalas apbūves plāniem? Visticamāk, ka ir. Ne velti lasām par vēlēšanos atpirkt no “Latvenergo” tā īpašumus Andrejsalā.

Kā pareizi sagatavot bisītes, lai tās nebūtu indīgas?

Kas notiek bijušajā Zvārdes poligonā?

Kāpēc Kalējala un Vīksnu ala ir velnalas?

Kur Krišjānis Barons devās naktī, paņēmis savu bozi?

Par to un daudz ko citu lasiet “Daba un vēsture 2005”.

Satura rādītājs

Diendienā mēs jūtam savas valsts attieksmi pret zinātni, kura Latviju ir nogremdējusi līdz “godpilnajām” pēdējām vietām Eiropā. Mums tiešām ir ar ko “izcelties” kontinenta mērogā – viens no lielākajiem laulību šķiršanu un satiksmes negadījumos bojā gājušo skaits un viszemākais zinātnes finansējums. Tajā laikā, kad Eiropas Savienība uzsākusi strauju zinātnes attīstības ceļu.

Ko var darīt paši zinātnieki? Stāvēt piketos pie Saeimas mājas, noklāt Ministru kabineta kāpnes ar savām monogrāfijām?

Zinātnieks var tikai darīt savu darbu. Un par to informēt sabiedrību, vēlams – pēc iespējas plašāk, izmantojot visas iespējas. Jo attieksme izaug no izpratnes.

Vēsturniekiem ir savi, sabiedrībā populāri žurnāli, literatūrzinātnieki un mākslas zinātnieki publicējas laikrakstu kultūras lappusēs, reizēm laikrakstos izdodas iespraukties arī ekonomistiem un sociologiem. Bet kur par saviem darbiem var sabiedrībai pastāstīt fizikas un tehnisko zinātņu pārstāvji? Tāds žurnāls ir “Enerģija un Pasaule”, kurš teju simta lappušu apjomā iznāk ik pa diviem mēnešiem un kurā var lasīt ne tikai par enerģētikas nozares jaunumiem pašmājās un pasaulē, bet kura tematika ir daudz plašāka, zinātnes un tehnikas vēsturi un ievērojamu cilvēku dzīvesstāstus ieskaitot.

Redakcijas padomē Latvijas Zinātņu akadēmiju pārstāv akadēmiķi Jānis Stradiņš un Juris Ekmanis. Ar savu padomu un rakstiem žurnāla veidošanā piedalās Namejs Zeltiņš, Kārlis Briņķis, Egīls Dzelzītis un daudzi citi zinātnieki. Īurnālu atbalsta “ITERA-Latvija” un “Latvenergo”. Taču katra žurnāla galvenie atbalstītāji ir tā lasītāji un abonētāji. Tieši abonētāji, jo arī preses kioski diemžēl uzskata, ka zinātne mums nav vajadzīga, jo tā taču neko neienes salīdzinājumā ar VIP dēku atspoguļojumu. Zinātnieki vairākkārt ir sūdzējušies, ka Teikas rajona kioskos “E&P” nav atrodams, tādēļ ir iespējams atvieglot savu dzīvi un katra otrā mēneša pirmajā dekādē saņemt žurnālu pasta kastītē. Abonēšanas cena, salīdzinot ar citiem biezajiem žurnāliem, ir patiešām zema – pilns abonements maksā Ls 8,40, abonements ar atlaidi pensionāriem un studentiem – Ls 6.00.

Izmantojiet iespēju popularizēt savu zinātnes nozari sabiedrībā un kļūstiet par žurnāla “Enerģija un Pasaule” autoru. Vai tad paši neesat sūkstījušies, ka Latvijā gandrīz pilnībā izzuduši populārzinātniski preses izdevumi? Te viens tāds ir.

Satura rādītājs

RTU Mehānikas un mašīnzinātnes nozaru promocijas padomes atklātajā sēdē 2004. gada 1. novembrī, pamatojoties uz Latvijas zinātniskā grāda pretendentes Svetlanas Polukoško promocijas darba – disertācijas “Cietu ķermeņu atkārtotas slīpas sadursmes procesa pētījumi” novērtējumiem un padomes aizklātās balsošanas rezultātiem, tika nolemts piešķirt inženierzinātņu doktora grādu mehānikas un mašīnzinātņu nozarē SVETLANAI POLUKOŠKO.

No desmit klātesošiem balsstiesīgajiem padomes locekļiem par zinātniskā grāda piešķiršanu nobalsoja 10, pret – neviens.

Satura rādītājs

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2004. gada 17. novembrī