Satura rādītājs

Laudatio
Ivaram Kalviņam

Ivars Kalviņš, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, habilitēts ķīmijas doktors, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors saņem Solomona Hillera balvu par viņa vadībā radīto medicīnas preparātu mildronātu – efektīvu citoprotektoru išemizēto audu aizsardzībai pret skābekļa bada izsauktiem šūnu bojājumiem daudzu sirds slimību un citu asinsrites traucējumu izsauktu slimību ārstēšanai. Var teikt, ka mildronāts kļuvis par vienu no lielākajiem Latvijas intelektuālajiem eksporta produktiem, nodrošinot gan Latvijas Organiskās sintēzes institūta, gan tā ražotāja un eksportētāja AS "Grindeks" tālāku izaugsmi. Par mildronātu pastāstīs pats laureāts, kurš aizvadītajā gadā daudzkārt par to ir referējis Krievijas un Ukrainas pilsētās, apmācot kardiologus un sekmējot mildronāta eksportu. Tā ir tāda akadēmiķiem maz raksturīga nodarbošanās, bet tās efekts uz mildronāta eksporta pieaugumu mērāms miljonos latu.

Mans uzdevums godināt laureātu, laudatio latīņu valodā nozīmē slavēšana. Gribu gan bilst, ka visus Ivara Kalviņa sasniegumus es šeit pārskaitīt vienkārši nespēšu un līdz slavēšanai vienkārši netikšu. Ivars Kalviņš ir beidzis Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti 1969. gadā. Viņa skolotāji un zinātniskie vadītāji ir bijuši tādi izcili ķīmiķi kā Valdis Oškāja, kas ir Gustava Vanaga skolnieks, Solomons Hillers, Anatolijs Jeremejevs un Edmunds Lukevics. Šie vārdi paši par sevi ļauj pamatoti uzskatīt, ka skolotāji ielikuši labus pamatus Ivara Kalviņa turpmākajiem panākumiem. Organiskās sintēzes institūts pēc universitātes beigšanas ir viņa pirmā un vienīgā darba vieta. Plašs ir Ivara Kalviņa zinātnisko interešu loks: farmakoloģiski aktīvu vielu meklējumi dabīgo aminoskābju sintētisko analogu rindā, heterociklisko savienojumu ķīmija, it sevišķi viņu ir interesējuši mazie heterocikli – aziridīns un tiirāns, jaunu medicīnisko preparātu izstrāde centrālās nervu sistēmas slimību, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai, viņam ir sasniegumi arī pretvēža un imunomodulatoru sintēzes jomā. Viņa vadībā notiek arī šo farmakoloģiski aktīvo vielu bioloģiskās iedarbības mehānismu pētījumi molekulārā līmenī.

Ivars Kalviņš un viņa līdzstrādnieki sagrauj mītu par to, ka pašreiz Latvijā zinātnieks ir nabadzīgs, slikti apmaksāts darbinieks. Gribu uzsvērt, ka Ivaru Kalviņu interesē ne tikai jaunu faktu un likumsakarību atklāšana ķīmijā un to ātra publicēšana, bet varbūt pat daudz vairāk - jaunu cilvēkiem noderīgu vielu radīšana. Par to lai liecina fakts, ka no Ivara Kalviņa vairāk nekā 500 zinātniskajiem darbiem gandrīz puse (225) ir patenti un autorapliecības, par mildronātu vien tādu ir 43. Daži vecākās paaudzes ķīmiķi gan iebilst, ka līgumi ar ārzemju farmaceitiskajām firmām ierobežo publicēšanos, zinātnieks vairs nav pilnīgs savu gara bērnu īpašnieks. Domāju, ka pašreiz Latvijā daudz svarīgāks ir pretarguments: šādi ienāk līdzekļi gan darbinieku algām un materiāliem, gan institūta modernizēšanai, kas nodrošina viņa vadītajiem zinātniekiem ķīmiķa cienīgus darba apstākļus un cilvēka cienīgas algas.

Kā Rīgas Tehniskās universitātes profesoram man ir patīkami atzīmēt to, ka Ivars Kalviņš labprāt piedalās augstskolas mācību darbā, ir sagatavojis un lasījis lekciju kursus vai to daļas RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē, atbalstījis dažādus fakultātes studiju programmu reklāmas pasākumus vidusskolās. No otras puses jāsaka, ka pēc bakalauru otrā kursa eksāmena organiskajā ķīmijā bieži esmu konstatējis, ka mani labākie studenti jau strādā I. Kalviņa vadītajā laboratorijā. Pret to man ir dalītas jūtas, tomēr ir godīgi jāatzīst, ka tādus darba apstākļus, kādi ir Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, fakultāte saviem jaunajiem zinātniekiem vēl nespēj nodrošināt.

Un tā līdzās agrāk saņemtajiem apbalvojumiem – Latvijas Valsts prēmijai, LZA Gustava Vanaga balvai, Solomona Hillera, Dāvida Hieronīma Grindeļa un Paula Valdena medaļām profesors Ivars Kalviņš šodien saņem jaundibināto Solomona Hillera balvu. Ko par to domātu Solomons Hillers? Varbūt, ka viņš pašreiz raugās uz mums kaut kur no mākoņa maliņas. Labi, ka jūs esat atkal atcerējušies institūta dibinātāju, tas gan pēdējā laikā nav noticis pārāk bieži, kaut arī 70. un 80. gados visā bijušajā Padomju savienībā šo institūtu neoficiāli sauca par Hillera institūtu. Domāju, ka viņš ļoti priecātos arī par savas balvas pirmo laureātu, kas, tāpat kā bija Solomons Hillers, ir labs zinātnes organizators.

Nesenā telefonsarunā Ivars Kalviņs teica: "Es šo apbalvojumu, pieņemu ne tik daudz kā pagodinājumu, bet gan kā instrumentu, kas kaut kādā mērā sekmēs manu turpmāko darbu". Novēlu, lai šis "instruments" tiešām tā darbojas un lai institūtā rodas daudz jaunu atklājumu, jaunu doktoru, jaunu ārstniecības vielu, kas sniedz cilvēcei labumu un nes Latvijas vārdu pasaulē. Apsveicu laureātu !

Akadēmiķis Ivars Kalviņš – pirmais Solomona Hillera balvas laureāts

26. janvārī Latvijas Organiskās sintēzes institūtā pirmo reizi akadēmiķa Solomona Hillera balva tika pasniegta institūta direktoram, akadēmiķim profesoram Ivaram KALVIŅAM par oriģinālas darbības mehānisma citoprotektora MILDRONĀTA atklāšanu, izstrādi un ieviešanu klīniskajā praksē.

Balvas tapšanas process ir bijis zīmīgs un savu laiku raksturojošs. Pagājušā gada februārī LZA Senāts noklausījās Latvijas Organiskās ķīmijas institūta direktora akadēmiķa Ivara Kalvīša ziņojumu par OSI attīstības problēmām un risinājumiem. Tika pieminēts tas, ka nākamajā, 2005. gadā Organiskās sintēzes institūta dibinātājam un izcilajam zinātnes organizētājam akadēmiķim Solomonam Hilleram būtu 90. jubileja, ko vajadzētu atzīmēt ar viņa vārdā nosauktiem lasījumiem, kas vairs nenotiek kopš 1991. gada. Tad arī profesors Jānis Stradiņš teica, ka jau pirms 30 gadiem, tūdaļ pēc akadēmiķa nāves, bija ierosinājums iedibināt Latvijas Zinātņu akadēmijā viņa vārdā nosauktu balvu, bet šī iniciatīva augstākajās aprindās neguva atsaucību. Tagad nekāda augstāko aprindu piekrišana vairs nebija vajadzīga, galvenais bija atrast, kurš apņemsies nodrošināt šīs balvas naudisko pusi. Un, lūk, jau pagājušā gada oktobrī laikrakstā "Zinātnes Vēstnesis" bija publicēts Latvijas Zinātņu akadēmijas, AS "Grindeks", Latvijas Organiskās sintēzes institūta un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centra iedibinātās Solomona Hillera balvas nolikums, kurš paredzēja, ka balvu var piešķirt par izciliem sasniegumiem biomedicīnā un jaunu medicīnas preparātu izstrādē. Laureāts saņems Latvijas Zinātņu akadēmijas balvas piemiņas medaļu un naudas prēmiju Ls 1000,- apmērā, kuru garantē AS "Grindeks". Trīsdesmit gadu senais ierosinājums atrisinājumu bija guvis nedaudz vairāk kā pusgada laikā.

Interesanta ir balvas iedibinātāju sabiedrība. Akadēmijas un institūta līdzdalība ir pati par sevi saprotama. Tā ir kā sava veida parāda nolīdzināšana vienam no savā laikā visplašāk starptautiski pazīstamajam zinātniekam, institūta dibinātājam un vadītājam, kurš uz ilgiem gadiem iezīmēja institūta darbības galvenos virzienus. Savukārt kā "Grindeks", tā Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs ir institūta bērni, izauguši no Eksperimentālās rūpnīcas ("Grindeks") un institūta molekulārās bioloģijas daļas (tagadējais LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs).

LZA prezidents Juris Ekmanis teica, ka Solomona Hillera balvas ekspertu komisija bija vienisprātis, ka pirmajam laureātam ir jābūt no Organiskās sintēzes institūta. Trīsdesmit gados, kopš Solomona Hillera vairs nav, ir nomainījušās paaudzes, radušies jauni doktori, kuriem nav bijusi saskarsme ar S. Hilleru, bieži vien par šo neapšaubāmi izcilo, bet pretrunīgo cilvēku ir dzirdējuši tikai nostāstus un var šodien jautāt – kā tur bija ar to zinātni? Nešaubīgi var teikt, ka akadēmiķis Hillers apsteidza laiku, viņš bija cilvēks, kāds ir nepieciešams šodienas zinātnei – spožs menedžers, kurš prata pārvērst zinātni materiālos labumos un padarīja savu institūtu par vienu no tehniski spēcīgākajiem padomju impērijā. Viņš, pretēji daudziem toreizējiem zinātnes vadītājiem, arī mūsu pašu Zinātņu akadēmijā, nebaidījās iziet starptautiskajā arēnā, pelnīt valūtu, patentējot un pārdodot ārstniecības preparātus, un, kaut arī lauvas tiesa nopelnītās valūtas iegūla Maskavā, sava daļa tika gan pašu institūtam, gan Latvijas Zinātņu akadēmijai kopumā, par ko bija iespējams iegādāties jaunāko ārzemju aparatūru arī citiem institūtiem. Akadēmiķa Hillera izveidots un plašu zinātnieku interesi savienībā un ārzemēs ieguvis žurnāls "Heterociklisko savienojumu ķīmija", kurš akadēmiķa E. Lukevica vadībā iznāk arī tagad. "Nekas no nekā nerodas", teica akadēmiķis J. Ekmanis. "Jūsu šodienas institūts bazējas pagātnē."

Nopriecājies, ka visi S. Hillera bērni varēja vienoties un radīt sava skolotāja cienīgu balvu, AS "Grindeks" valdes priekšsēdētājs Valdis Jākobsons teica, ka akadēmiķis Ivars Kalviņš, būdams Hillera skolnieks, ir ļoti cienīgs pirmais saņemt šo balvu. 60% no "Grindeks" kopējās produkcijas ir mildronāts. Pagājušajā gadā uzņēmuma produkcijas apgrozījums pieauga par 30% un tas ir tieši saistīts ar mildronāta apgrozību Krievijā, Ukrainā un arī Latvijā.

Jaukajā un sirsnīgajā pēcpusdienā savā ierastajā veidā par akadēmiķa Solomona Hillera mūža metiem un paliekošo devumu zinātnē stāstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš, savijot biogrāfisko materiālu ar dziļi personiskām pārdomām un psiholoģisku analīzi, neapejot arī dažādas likteņa ironijas, no kurām smagākā ir tā, ka cilvēkam, kurš bija viens no pretvēža preparāta ftorafūra radītājiem – ftorafūru joprojām plaši lieto onkoloģijā, arī Japānā un ASV, jo tas ir efektīvs kuņģa un zarnu trakta audzēju ķīmiskajā terapijā, paša radītās zāles diemžēl nepalīdzēja un viņš mira no ļaundabīgā audzēja tikai 60 gadu vecumā.

Bez galvenā Solomona Hillers balvas laureāta Ivara Kalviņa bija vēl daži sumināmie – par ilggadēju un ražīgu zinātnisko un organizatorisko darbu institūts pasniedza S. Hillera medaļas savām darbiniecēm Ludmilai Leitei, Dainai Lojai un Allai Skorovai, bet S. Hillera skolniece un ftorafūra līdzautore Regīna Žuka, kura uz šo notikumu bija ieradusies no Bar Ilan Universitātes Izraēlā, saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa diplomu, kurš viņai bija piešķirts jau 2000. gadā.

Pēc LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas nodaļas vadītāja profesora Raimonda Valtera Laudatio Solomona Hillera vārdbalvas laureātam, savu akadēmisko lekciju, kas drīzāk bija aizraujošs ceļojums mildronāta tapšanā un darbības mehānikā, noturēja akadēmiķis Ivars Kalviņš.

Jubilāri

Man pieder viss, kas ar mani ir noticis

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklim valsts emeritētajam zinātniekam GUNĀRAM ANDRUŠAITIM šogad 16. februārī aprit 75. jubileja. "ZV" 2004. gada 6. numurā jau iepazīstināja ar pazīstamā zinātnieka dzīves un darba gaitām, ilgstoši vadot LZA Bioloģijas institūtu, kā arī ar viņa mūža darbu, veidojot Latvijas aizsargājamo augu un dzīvnieku reģistru – Sarkano grāmatu. Viesojoties pie jubilāra dienu pirms gadu mijas – par šī darba nobeigumu un par interesantiem notikumiem un personām, kas parasti paliek "aiz kadra". Stāsta Gunārs Andrušaitis.

Tā nu ir iznācis, ka pēdējais tautās aizies Sarkanās grāmatas 2. sējums, kas veltīts aizsargājamām sūnām. Pie tā autori strādā nu jau desmit gadu un vēl viss nav īsti pabeigts. Notiek arī tulkošana angļu valodā. Arī es pats esmu pieļāvis pārtraukumu – parasti visu praktisko darbu – tekstu ievadīšanu datorā, valodas rediģēšanu darīja mana dzīvesbiedre Ruta, es rediģēju tikai saturu. Kopš Rutas vairs nav, man daudz kas jāapgūst pašam. Arī Dabas fonds, kas apņēmies finansēt šī sējuma izdošanu, prasa, lai uz galda tiktu nolikts gatavs manuskripts ar visām bildēm. Bet nu gan esmu martā nolēmis pie Sarkanās grāmatas kārtīgi piesēsties un nobeigt. Līdz februāra vidum vairāk dzīvošu pa Līgatni. (Līgatnē jaunākais dēls Jānis pārbūvē vecu saimniecības ēku, respektīvi – kūti, par dzīvojamo māju un Gunārs viņam palīdz – red.) Jānim pēc Jaunā gada beidzot sola atvaļinājumu, gribam divas istabas uztaisīt. Tā jau būvēju es viens pats, bet ir tādas lietas, ko viens nevar izdarīt.

Esmu sācis rakstīt arī institūta (Bioloģijas institūta – red.) vēsturi, jo biju palicis vienīgais kopš institūta sākuma. Es taču sāku tajā strādāt tūlīt pēc nodibināšanas. Faktiski, tas jau bija nodibināts uz papīra, bet kopā cilvēki sāka vākties 1952. gadā. Kad biju direktors, izkārtoju tā, ka tika veidots arhīvs par visiem cilvēkiem, kas institūtā strādājuši, un tādu ziedu laikos bija 360. Tagad institūtā strādā ap 100 darbinieku, bet pašā sākumā bija kādi 32 vai 36. Kurš cits lai par institūtu raksta, ja ne tas, kurš visam cauri gājis? Tā, protams, būs nopietna grāmata, bet dažādu kuriozu arī ir bijis gana.

Augstceltnes Vecā Berta un šefpavārs

Institūts pirmsākumos atradās Kleistos, pēc tam pārcēlās uz Kaķu māju Vecrīgā, bet pa vidu kādus trīs gadus ornitologu un limnologu laboratorijas atradās Zinātņu akadēmijas Augstceltnē, kas bija tikai pusnodota un izskatījās pavisam citāda nekā tagad. Ēka taču tika celta kā Kolhoznieku nams – viesnīca, tādēļ katrā stāvā bija lieli vestibili, tagad tie ir atdalīti ar sienu un pārbūvēti par darba telpām. Vestibilos bija apaļi ozolkoka galdi un masīvi, ar ādu apvilkti dīvāni un klubkrēsli. Otrajā stāvā tagadējā Prezidija sēžu zālē bija bārs ar galdiņiem. Stikla vitrīnās, kur tagad izvietotas grāmatas, bija dzērienu pudeles, priekšā – pusapaļa bufetes lete, aiz kuras saimniekoja bufetniece Vecā Berta. Ne jau nu akadēmijas darbinieku dēļ tas bārs bija iekārtots – lielajā zālē katru vakaru notika koncerti un teātru izrādes, bet amfiteātra vestibilā un bārā skatītāji uzturējās starpbrīžos. Mēs, laboratorijas darbinieki, izrādes varējām vērot no augšas, jo abpus skatuvei četros stāvos bija izprojektētas aktieru istabas ar durvīm uz skatuvi. Praktiski aktieriem atstāja tikai divus stāvus skatuves kreisajā pusē. Mūsu laboratorijas atradās labajā pusē, uz turieni vēlāk atnāca arī astronomi, tur tapa pazīstamais žurnāls "Zvaigžņotā Debess".

Dzīve toreiz bija interesanta. Akadēmijā bija ļoti liela ēdnīca ar milzīgu virtuvi, tur bija arī patiesi milzīgas saldējamās istabas, tiešām veselas istabas, kurās varēja ieiet. Virtuve kā nekā bija paredzēta viesnīcai. Mēs bijām jauni zeļļi, un toreiz tikko parādījās lētie ārzemju vīni, zem rubļa pudelē. Green silvaner, Gamza, Diamant un cita bulgāru un rumāņu produkcija. Bija karsta vasara un, kad veikalā izmeta vīnu, mēs izstāvējām rindu, sapirkāmies vairumā un glabājām tajā ēdnīcas aukstajā istabā. Šefpavārs bija jauns puika, bet vienreizējs, ēdieni bija kā nekur citur. Pie tam – lēti. Ēdnīcai par telpām nebija jāmaksā, personālam algas bija uz akadēmijas rēķina, peļņa nebija jātaisa. Tie varēja būt 1959.–1960.–1961. gadi.

Darbā Bioloģijas institūtā mani pieņēma akadēmiķis Augusts Kirhenšteins personīgi. Viņš kā toreizējais akadēmijas viceprezidents ar katru jaunpieņemto darbinieku gribēja iepazīties personīgi. Nebija jau daudz to institūtu un katrā strādāja pa 30–40 darbiniekiem, ne vairāk. Lielo institūtu, tādu kā Organiskās sintēzes, Polimēru mehānikas, Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūts jau vēl nebija. Pat Koksnes ķīmijas institūta vēl nebija, visi bija mežsaimnieki. Kad Hruščovs lauksaimnieciska rakstura institūtus pārcēla tuvāk ražošanai un no mūsu Zinātņu akadēmijas izmeta veselu virkni institūtu, pie mums uz Bioloģijas institūtu pārnāca Jāņa Peives vadītā bioķīmijas laboratorija un Andreja Valdmaņa laboratorija no Zootehnikas un zoohigienas institūta. Akadēmiķim Arvīdam Kalniņam, sauktam par Sveķkalniņu, izveidoja savu Koksnes ķīmijas institūtu, un viņš varēja palikt Rīgā.

Kad Jānis Peive bija akadēmijas prezidents, Bioloģijas institūtam Salaspilī sāka celt jaunu ēku, kuru es pieņēmu jau kā institūta direktors. Faktiski bija paredzēts trīs ēku komplekss, no kura pirmo uzcēla Bioķīmijas institūtu. Otrs tāds pat korpuss bija paredzēts Bioloģijas institūtam un vēl kopīgs administrācijas korpuss. Peive aizgāja strādāt uz Maskavu, uz lielo Zinātņu akadēmiju par akadēmiķi sekretāru un Bioķīmijas institūts tā arī netika izveidots.

Pēc Jāņa Peives par Zinātņu akadēmijas prezidentu nāca mehāniķis Kārlis Plaude, kas necieta biologus. Viņš mani sešus gadus marinēja par institūta direktora vietas izpildītāju, kaut arī pēc likuma to varēja darīt tikai divus mēnešus. Pamatojums – par jaunu. Kad K. Plaudi nomainīja Aleksandrs Mālmeistars, jau pirmajā dienā bez kautkāda senāta lēmuma mani apstiprināja par institūta direktoru, šķiet, arī Neorganiskās ķīmijas institūta direktoru Bruno Puriņu, kurš Plaudem tāpat bija šķitis par jaunu.

Tas, ka Bioloģijas institūts tik ļoti izauga, lielā mērā bija Peives nopelns, kurš bija aizgājis augstā amatā uz Maskavu. Toreiz, pirms pieņemt darbā kādu cilvēku, par katru vajadzēja PSRS Zinātņu akadēmijas zinātniskā sekretāra (akadēmiķa sekretāra) un viceprezidenta parakstu, jo štata vietai līdzi nāca finansējums, ko atkal piešķīra Maskava. Peive kā bijušais kolēģis no Bioloģijas institūta man bija pieejams vienmēr, sekretāre mani pazina un laida pie viņa, apejot rindu, kas vienmēr bija gara. Parasti es gāju tajā laikā, kad Peive nevienu nepieņēma, kopā dzērām tēju, viņš izprašņāja, kur kādas zivis var noķert, jo Peive brauca uz Latviju makšķerēt. Un tad viņš gulēja. Lielās akadēmijas prezidents Keldišs nevarēja Peivi ciest, jo viņš gulēja arī akadēmijas prezidija sēžu laikā.

Otrs, kurš man simpatizēja un ar kura atbalstu es vienmēr varēju rēķināties, bija lielās akadēmijas viceprezidents Nobela prēmijas laureāts fiziķis Nikolajs Semjonovs, viens no retajiem Nobela prēmijas laureātiem Padomju savienībā. Šad tad biju pie viņa bijis pēc paraksta, kad reiz kādā vasarā Saulkrastos, kur mana ģimene dzīvoja vasarās, ieraudzīju akadēmiķi Semjonovu ar tibeteiku galvā stāvam pie restorāna. Piegāju klāt. Nikolaj Nikolajevič, vai jūs te atpūšaties? Jā, es te kaut ko noīrēju. Kopā aizgājām paskatīties un es ieraudzīju, ka viņš ar savu simpātiju, ar ko kopā atbraucis atpūsties inkognito, dzīvo tādā siena šķūnelī. Aizbraucu uz Rīgu un aizgāju pie Sveķkalniņa, ar kuru, kā es zināju, viņi draudzējās. Sveķkalniņš kādam piezvanīja, un tajā pašā dienā Semjonovs jau bija sanatorijā Rīgas līcis. Kopš tā laika mēs bijām lieli draugi un, kad lielajā akadēmijā notika bioloģijas institūtu direktoru padomes sēdes, bija komiski, kā, Semjonovs, mani ieraudzījis, tūdaļ sauca sēdēt prezidijā sev līdzās, kur man atnesa tējas glāzi – prezidijā sēdēs tolaik visi dzēra tēju. Ja klāt bija Peive, arī tas man māja ar galvu. Zālē sēdošie brīnījās, par ko tam tādi počestji tiek izrādīti...

Kad Peivi izēda no lielās akadēmijas prezidija, viņu iecēla par akadēmiķi sekretāru Bioloģijas zinātņu nodaļā un viņš sāka braukāt uz institūtu, kas atradās pie Cimļanskas ūdenskrātuves. To laikam tā arī sauca par Ūdenskrātuvju institūtu, jo sakarā ar lielo HES būvi un jūru izveidošanu bija radušās dažādas bioloģiska rakstura problēmas, kas bija jāpēta. Institūts atradās vecas lielas muižas pilī. Vecais muižas īpašnieks bija apglabāts parkā un vēl Ļeņina laikā viņam bija uzlikts kapa piemineklis, jo muižnieks revolūcijas laikā bija pārskaitījis milzīgus miljonus zeltā no ārzemju bankām ieroču iegādei. Institūta darbiniekiem mājas bija cēluši ārzemnieki. Tās bija divstāvu kotedžas divām ģimenēm – katrai liels dzīvoklis divos stāvos. Kaut kas tāds tolaik Padomju savienībā nebija redzēts. Arī pastāvīgajiem viesiem bija tādas kotedžas, arī Peivem. Tur viņš nomira, faktiski helikopterā ceļā uz Maskavu.

Pēdējais Bioloģijas nodaļas akadēmiķis sekretārs sevišķi mīlēja Vidusāziju, tādēļ ikgadējās nodaļas sēdes un arī institūtu direktoru padomes sēdes notika kaut kur Vidusāzijā. Sēde bija vienu dienu, pēc tam vēl divas vai trīs dienas ekskursija uz dažādām atļautām un neatļautām vietām. Šajās sēdēs, neatkarīgi no tā, kur tās notika, varēja gūt labu priekšstatu par to, ko dara apmēram 50 bioloģijas institūtos visā savienībā.

Kad sākās cīņa pret Lisenko mācības pretiniekiem un sevišķi cieta ģenētiķi, lielās Zinātņu akadēmijas Bioloģijas nodaļā nomainīja akadēmiķus. Pasaulslavenam hidrobiologam, īstenībā – pasaulē vadošajam zinātniekam savā nozarē profesoram Vladimiram Žadinam neļāva izdarīt lauka pētījumus un viņš tos veica Latvijā, Skrundā. Skaitījās PSRS ZA Zooloģijas institūtā, bet vasarās strādāja šeit, jo viņš, lūk, nostājās pret Lisenko. Hidrobioloģija būtībā ir ekoloģija, bet toreiz ekoloģiju neatzina. Tādēļ arī mēs visur likām zivs asti klāt, tuvinājām hidrobioloģiju zivsaimniecībai. Mums skaitījās Dīķsaimniecības laboratorija un visu mūsu darbu gala rezultāts it kā bija zivkopības produkcijas kāpināšana. Mana disertācija arī bija par zivīm. Tikai ar zivs asti hidrobiologi gudri izdzīvoja visā Padomju savienībā laikā, kad visus citus ekologus likvidēja.

Mūsu institūts draudzējās ar radniecīgiem Ukrainas institūtiem un tā sanāca, ka jau iepriekš bijām vienojušies par manu braucienu uz Kijevu, uz Hidrobioloģijas institūtu tā nelaimīgā gada maija sākumā. Protams, ka viņiem par mani bija maza bēda, jo līmēja institūtam ciet logus, lai pasargātos no radiācijas. Man ieteica taisīties ātrāk projām. Tā paša gada augustā Toljati pilsētā pie Volgas notika PSRS hidrobiologu kongress. Kongresa dalībniekus, kopā kādus 300, izmitināja lielā modernā sanatorijā, kas bija celta no Lodes sarkanajiem ķieģeļiem. Vestibilā ievērojām kaktā samestas bērnu mīkstās rotaļlietas. Kas tās tādas? Ā, tās pieder Černobiļas bērniem. Domātas Černobiļas bērniem? Nē, viņiem atņemtas. Izrādījās, ka pēc katastrofas no Černobiļas un Pripetes uz Toljati atvesti bērni ar mātēm un viņi dzīvojuši šajā sanatorijā. Tad mums arī atklāja, kādēļ dažas istabas ir slēgtas – tur pārāk liela radiācija. Trakākais bija tas, ka atbraucēji pārbaudīti tikai tad, kad viņi jau devās projām, tad arī atņemtas tās rotaļlietas kā sasmērētas un slēgtas atsevišķas istabas. Mūsu dāmas sacēla troksni un panāca, ka institūts izkārtoja spilvenu un segu pārbaudi katrā istabā mūsu klātbūtnē, jo iepriekšējie iemītnieki tikko no istabām bija izvākušies. Paldies dievam, viss bija tīrs. Bet atsevišķas istabas tā arī palika slēgtas. Citādi apkārtne tur bija ļoti skaista – Kuibiševas ūdenskrātuves krastā baltas smiltiņas un priedes kā pie mums Jūrmalā.

Ar Volgu tās neappludinātajā posmā iepazinos, kad ar sievu kā jauns pāris braucām no Jaroslavļas līdz Kazaņai ar milzīgu, vecu riteņkuģi, kam uz sāniem ar zeltītiem burtiem vecajā krievu drukā bija rakstīts "Polkovodec Suvorov". Tajā brauca zemnieki ar visiem zirgiem, uz augšējā klaja Jaroslavļā naktī pa slīdlenti lādēja automašīnu riepas, kuras veda uz Gorkiju. Apakšējā tilpnē zemnieki gulēja trīsstāvu nārās. Mums sākumā biļetes bija kajītē ar 6–8 pasažieriem, bet jau pirmajā dienā, ēdot pusdienas, iepazināmies ar vecu Volgas admirāli, kas revolūcijas un pilsoņu kara laikā bija pārbūvējis mazos Volgas kuģīšus par kara kuģiem un tagad katru gadu varēja ar sievu bez maksas braukt pa Volgu visā garumā. Viņš bilda kādu vārdu kapteinim un mums piešķīra divvietīgu kajīti ar plīša aizkariem, kam gar malām mazi bumbulīši. Dzīve uz kuģa bija kā kinofilmā "Volga, Volga". Uz pakaļējā klāja mazgāja un žāvēja veļu, bufetē gari galdi ar beņķiem, tur zemnieki tina vaļā savas maizes pauniņas, nopirka kādu siļķi un piedzēra tēju. Laiku pa laikam kuģis piebrauca tuvāk krastam, tad varēja nopeldēties. Gorkijā gaidīja autobuss, kas par nieka naudu aizveda ekskursijā pa visu pilsētu. Kazaņā nolēmām, ka tas viss jauniem cilvēkiem ir par lēnu un pacēlām cepures. Taču ar vienu Ļeņingradas inteliģentu pāri sarakstījāmies vēl ilgus gadus.

* * *

"Es esmu bagāts. Man pieder viss / Kas ar mani ir noticis" rakstīja dzejnieks Māris Čaklais un to par sevi pilnībā var teikt arī jubilārs. Rast prieku savos darbos, savos bērnos un mazbērnos, stipru veselību un nerimstošu dzīvessparu lielajā jubilejā Gunāram Andrušaitim vēl arī "Zinātnes Vēstis". Lai viss izdodas!

Informējam Jūs, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir vērsusies LR Uzņēmumu reģistrā, lūdzot apstiprinājumu tam, ka attiecībā uz zinātnisko bezpeļņas organizāciju (institūtu) reorganizācijas pabeigšanu ir attiecināms termiņš 2005. gada 1. septembris. Esam saņēmuši Uzņēmumu reģistra atbildes vēstuli, kura satur skaidrojumu, ka saskaņā ar Komerclikuma spēkā stāšanās likuma Pārejas noteikumu 7. punktu, kultūras, izglītības iestādes un zinātniskās institūcijas, kuras darbojas kā valsts vai pašvaldības bezpeļņas organizācijas, pārveidojamas vai uzsākama to likvidācija ne vēlāk kā līdz 2005. gada 1. septembrim. Šī norma attiecas arī uz tām zinātnes bezpeļņas organizācijām, kuras ir iesniegušas pieteikumu par pārreģistrāciju. Lēmumu par šo institūciju statusu ir iespējams mainīt, Uzņēmumu reģistrā iesniedzot attiecīgu pieteikumu.

Valsts sekretārs V. Egle

Dokumenti iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 1201. istabā, tālrunis 7225948.

Pieteikumam pievienot:

1) Curriculum vitae;

2) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;

3) pēdējo sešu gadu zinātnisko publikāciju un konferenču sarakstu;

4) citas kvalifikāciju apliecinošo dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Pielikums
LZP ZSKK 2005. gada 21. janvāra lēmumam
LZP Starptautisko pasākumu finansējums 2005. gadā (2. pielikums)

LZP lēmumi par promocijas padomēm

Nr. 1-6-1, 25.01.2005

Nr. 1-6-2, 25.01.2005

Nr. 1-6-3, 25.01.2005

Nr. 1-6-4, 25.01.2005

Nr. 1-6-5, 25.01.2005

Nr. 1-6-6, 25.01.2005

Satura rādītājs

Vēloties iepazīt Latvijas 17., 18. gs. mākslas dzīvi, tās priekšnosacījumus, sasniegumus, tūdaļ priekšplānā izvirzās jautājums par attiecīgā laikmeta kultūras sakariem, dažādu reģionu savstarpējo mijiedarbi, ietekmju avotiem, māksliniecisko risinājumu ideju ceļiem. Savdabīgas nianses šī laika Latvijas kultūrvides gammā ienesusi jezuītu ordeņa misionāru darbība (no 1582. līdz 1821. gadam), kas bagātinājusi Latvijas kultūras ainu ar augstvērtīgi risinātiem mākslas pieminekļiem.

Strādājot pie zinātniskā darba izpētes tēmas Societas Jesu ieguldījums Latvijas arhitektūras un mākslas mantojumā, plašāku vēsturisko apstākļu un māksliniecisko ierosmju kontekstu meklējumu ceļi ved tālu ārpus Latvijas teritorijas. Tāpēc jo īpaši svarīga bija izdevība Polijas ZA un Latvijas ZA sadarbības programmas ietvaros 14.–23.11.2004. veikt pētniecisko darbu Polijā.

Ņemot vērā, ka Jēzus biedrības misionāri Latvijā lielākoties ienāca no Polijas-Lietuvas teritorijas, šodien attiecīgo jautājumu pētniekam šajās valstīs paveras ārkārtīgi plašs darba lauks.

Sākotnējais darbs Polijā noritēja saistībā ar Varšavas Mākslas vēstures institūtu. Par sevišķi vērtīgiem uzskatāmi šeit nodibinātie kontakti ar Polijas kolēģiem, kuru pētījumi saistīti ar 17., 18. gs. arhitektūras un glezniecības jautājumiem (Jerzy Kowalczyk, Andrzej J. Baranowski, Wojciech, Bobierski) un kas deva vērtīgus padomus, konsultācijas, ierosmes tālākam darbam. Svarīgas idejas un uzziņas materiālus sniedza arī institūta bibliotēkas krājumi (piemēram, izdevība iegūt autoritatīvā jezuītu arhitektūras pētnieka Jerzy Paszenda pilnu bibliogrāfiju, rast materiālus, kas Latvijā nav pieejami vai līdz šim bijuši pavisam nezināmi). Arī darbs Varšavas Nacionālajā bibliotēkā vainagojās panākumiem (piemēram, izmantota iespēja izdevumā Katalog rysunków architektonicznych ze zbiorów Muzeum Narodowego w Krakowie. Warsawa, 1975 iepazīties ar 19. gs. tapušiem Latvijas celtņu, – kas vairumā gadījumu šodien vairs neeksistē, tostarp vērienīgā Daugavpils jezuītu divtorņu baznīca, – zīmējumu sarakstiem ar nolūku pēc kataloga izrakstiem pasūtīt ar Latvijas kultūras mantojumu saistīto attēlu kopijas Krakovas Čartorisku muzeja Grafikas nodaļā). Protams, mākslas zinātniekam neaizstājama ir pieredze, kas gūta galvaspilsētas muzeju kolekcijas apskatē, kā arī arhitektūras pieminekļu studijās in situ.

Darba nākamais cēliens noritēja Poznaņā, kur bijis svarīgs jezuītu centrs. Tāpēc būtiski likās iepazīt iespaidīgo Jēzus biedrības baznīcu un kolēģiju. Bez tam šajā pilsētā radās iespēja iegādāties turpmākam darbam noderīgu izdevumu Kronika Jezuitów poznańskich. Tom I. Poznań, 2004, kā arī citas publikācijas, kas cieši saistītas ar izpētes tēmu.

Sevišķi vērtīgs izrādījās Krakovā pavadītais laiks. Pirmkārt, tikšanās ar minēto jezuītu arhitektūras pētnieku Jerzy Paszenda (kas īpaši svarīga, ņemot vērā, ka mana patreizējā pētnieciskā uzmanība fokusēta uz jezuītu celto Ilūkstes baznīcu, kas bijis izcils Latvijas arhitektūras piemineklis, taču baznīca gājusi bojā Pirmā pasaules kara laikā, – un poļu mākslas vēsturnieks ir līdz šim vienīgās plašākās Ilūkstes baznīcai veltītās publikācijas autors), pārrunas par paveikto, šķēršļiem, kā arī turpmāko pētījumu perspektīvām Parīzes Nacionālajā bibliotēkā un Vatikāna arhīvā ordeņa celto Latvijas ēku plānu, fasāžu zīmējumu u.c. ar tām saistītu dokumentu meklējumos.

Arī Krakovā iepazīti jezuītu arhitektūras pieminekļi, muzeju krājumi un iegādāti vērtīgi profesionālās literatūras izdevumi, tostarp Encyklopedia wiedzy o jezuitach na ziemiach Polski i Litwy 1564–1995. / Red. Grzebień L. Kraków, 1996; Jerzy Paszenda. Budowli jezuickie w Polsce. Tom I, II. Kraków, 1999, 2000; Słownik jezuitów artystów w Polsce. Kraków, 1972 u.c.

Brauciena laikā gūtā pieredze nenoliedzami uzlūkojama kā ierosinošs stimuls turpmākajam pētnieciskama darbam Latvijā.

Pēc 2004/05. gada ziemas sāksies jau 47. gadskārta, kad šobrīd Latvijā vecākais populārzinātniskais žurnāls "Zvaigžņotā Debess" ("ZvD") apraksta mūsu platuma grādos redzamās ziemas debesis, daudzus interesantus un neparastus kosmiskos objektus, kā arī dažādas pētnieciskas, izglītojošas u.c. aktivitātes, kas norisinās zem šī debess juma (skat. 186. laidiena satura rādītāju).

Pirms 40 gadiem "Zvaigžņotajā Debesī": Zemestrīces Latvijā. Kosmiskais kuģis "Ranger-7". Rīgā pētīs Mēnesi

Zinātnes ritums: Kvantu mehānikas un teoloģijas dialoga problēmas. Juris Tambergs

Jaunumi: Nosvērts galēji auksto punduru pāris. Zenta Alksne, Andrejs Alksnis. Sekmīgas protozvaigžņu medības. Arturs Balklavs. Melnā cauruma siluets. Arturs Balklavs. Tāls milzu kvazars. Arturs Balklavs. Interesanti kosmisko objektu uzņēmumi – 3. Arturs Balklavs. Ārpusgalaktiskie planetārie miglāji. Juris Freimanis

Kosmosa pētniecība un apgūšana: "Cassini" ierodas Saturna sistēmā. Jānis Jaunbergs. Kosmiskie transportlīdzekļi XXI gadsimta sākumā. Neatkarīgo Valstu Savienība. Dainis Krieviņš

Latvijas zinātnieki: Profesors Rūsiņš-Mārtiņš Freivalds zinātnes ceļos. Jānis Bārzdiņš Visa zinātne ir vienota (intervija). A.Andžāns–R.Freivalds

Latvijas Universitātes mācību spēki: Londonas universitātes Berkbeka koledža. Jāzeps Eiduss

Skolā: Starptautiskās komandu olimpiādes "Baltijas ceļš – 2003" uzdevumu atrisinājumi. Agnis Andžāns. "Risina lasītājs" (Atrisinājumi un uzdevumi). Dmitrijs Docenko

Marss tuvplānā: Meteorītu panspermija. Jānis Jaunbergs

Amatieriem: Novembra kāvi rotā Baltijas debesīs. Mārtiņš Gills. Zelta lietus kalponītes liktenī. Natālija Cimahoviča

Atskatoties pagātnē: "Apsēstie" un savādnieki eksaktajās zinātnēs. Gunārs Raņķis

Tālās zemēs: Kalenaisa – "Hebridu Stounhendža". Jānis Klētnieks

Gribi notici, negribi – ne: Līgatnes meteorīta meklējumos. Imants Jurģītis

Jautā lasītājs: Vai kādreiz ir novērots gadījums, kad Venēra aizklāj Merkuru? Juris Kauliņš

Zvaigžņotā debess 2004/05.gada ziemā. Juris Kauliņš

Pielikumā: Astronomiskās parādības un Planētu redzamības kompleksā diagramma 2005.gadam

No laidienā iekļautajām gandrīz 30 publikācijām pievērsīsim uzmanību dažām, visai subjektīvi atlasītām, galīgo izvēli atstājot potenciālā lasītāja ziņā.

No augšas sākot, kā parasti ir atspoguļots tas, par ko "ZvD" rakstīja pirms 40 gadiem, lai būtu iespēja salīdzināt tobrīd aktuālos pētījumus un valdošās atziņas ar to transformācijām vai precizējumiem mūsdienās.

Tālāk seko nobeigums iepriekšējā "ZvD" numurā iesāktajam LU profesora Jura Tamberga rakstam par kvantu mehānikas un teoloģijas dialoga problēmām. To lasot, ir jāapzinās, ka zinātniekus, tāpat kā jebkuru cilvēku kopu, var sadalīt divās grupās atkarībā no tā, vai viņi tic kādai augstākai garīgai realitātei jeb Spēkam, faktiski, Dievam, kas pārvalda arī materiālo pasauli, vai arī netic šāda Spēka eksistencei, jo šī Spēka manifestācijas ir atšķirīgas no materiālās pasaules objektu, lietu un parādību izpausmēm, kuru izpratne ir tiešs zinātnes uzdevums. Domāju, ka šo rakstu ir lietderīgi izlasīt, lai pilnīgāk izprastu realitāti, kurā dzīvojam, t.i., lai saprastu, ka zinātne, kas visai sekmīgi apraksta un izskaidro materiālo pasauli, nevar atbildēt uz daudziem, tostarp gandrīz jebkuram cilvēkam būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem un līdz ar to, lai saprastu arī to, kāpēc, piemēram, nospiedošais vairākums no Nobela prēmijas laureātiem ir ieskaitāmi tieši šajā ticīgo cilvēku kategorijā.

Astronomijas aktualitātes ir radušas atspoguļojumu vairākos rakstos, kuros lasītāji varēs uzzināt, kā tiek svērti, precīzāk, kā izdodas nosvērt dažus kosmiskus objektus, resp., kā izdodas noteikt to masas, kā veicas ar zvaigžņu formēšanās jeb dzimšanas jautājumu risināšanu u.c. interesantus jaunumus.

Kā parasti saistošs un apjomīgs izziņās materiāls rodams sadaļā "Kosmosa pētniecība un apgūšana". Šoreiz detalizētāk apskatīti tie risinājumi, kādus šajā jomā gūst viena no kosmiskajām lielvalstīm – Krievija – un ar to saistītā Neatkarīgo valstu savienība.

Pārvietojoties tuvāk zemei, domājams, ka ne mazāk interesanti lasītājam būs iepazīties arī ar to, kas, kā jau iepriekš minēts, notiek zem zvaigžņotās debess juma.

Divās sadaļās – "Latvijas zinātnieki" un "Latvijas Universitātes mācību spēki" – ir publicēti apraksti par izcilu LU profesūras pārstāvi Rūsiņu-Mārtiņu Freivaldu un viņa atbildes intervijā ar ne mazāk ievērojamu LU profesoru un "ZvD" atbildīgā redaktora vietnieku Agni Andžānu, kā arī dažas lappuses no nu jau aizsaulē aizsauktā daudzu Latvijas fiziķu skolotāja un audzinātāja LU profesora Jāzepa Eidusa sarežģītā dzīves gājuma.

Tradicionālajā sadaļā "Skolā" ir ievietoti daudzi uzdevumu risinājumi, kuri būs ļoti noderīgi tiem, kas vēlas vai nu sagatavoties un startēt matemātikas un astronomijas olimpiādēm, vai savu tālākas izglītības izvēli saistīt ar eksaktajām zinātnēm, kurās studiju iespējas ir atkarīgas no prasmes dažādu uzdevumu risināšanā.

Lai nenogurdinātu šo rindu lasītājus, atturēšos no "ZvD" ziemas laidiena pēdējo sadaļu anotēšanas, tomēr cerot, ka tas netiks uztverts kā tajās publicēto materiālu mazāka vērtība vai nozīmīgums. Domāju, ka jau rakstu nosaukumi kā, piemēram, "Novembra kāvi rotā Baltijas debesīs", ""Apsēstie" un savādnieki eksaktajās zinātnēs", pētījuma ceļojuma apraksts par Kalenaisā redzētajiem arheoastronomijas objektiem un Līgatnes meteorīta meklējumiem vai atbilde lasītājam – kad Merkurs "slēpies" aiz Venēras? – ir gana intriģējoši.

Ziemas "ZvD" laidienu kā parasti noslēdz apraksts par šajā gadalaika debesīs redzamajiem zvaigznājiem, objektiem un parādībām, kā arī dotas kosmisko pulksteņu "ciparnīcas", kurās redzami planētu, Saules un Mēness ceļi pa zodiaka zīmēm. Šie pulksteņi lasītājam dod iespēju pašam pārliecināties, ka ne planētas un, it sevišķi, jau zvaigznes nekādi neietekmē nedz viņa (nedz mūsu) ikdienu, nedz likteni, kā arī ļauj viņam mēģināt noskaidrot tās sakarības, kādas varbūt pastāv saistībā ar Saules un Mēness stāvokli šajās zīmēs, jo Saules-Zemes sakaru problēma jau ir nopietns un aktuāls zinātniskas izpētes virziens, ko nevar sacīt par tām nostādnēm, uz kurām balstās viena no plašsaziņas līdzekļos sevišķi plaši popularizētajām tumsonības izpausmēm – astroloģija.

"ZvD" Pielikumā šoreiz ir dota astronomisko parādību un planētu redzamības diagramma 2005.gadam. Saiti ar lasītāju nodrošina iekļautā aptaujas lapa, no kuras redakcijas kolēģija uzzina interesentu vērtējumus, ierosinājumus nākamo laidienu tematikai. Saņemtās aptaujas lapas piedalās "ZvD" abonementu izlozē.

Arturs Balklavs-Grīnhofs,
"Zvaigžņotās Debess" atbildīgais redaktors

aizstāvēs promocijas darbu "Polisaharīda levāna ķīmiskā modifikācija bioloģiski aktīvu vielu ieguvei un levānu ražojošo baktēriju imobilizācijas pētījumi" ķīmijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai organiskās ķīmijas apakšnozarē.

Recenzenti: Dr.habil.chem., prof. A. Strakovs (RTU), Dr.habil.chem., prof. G. Veinbergs (OSI), Dr.biol., asoc. prof. U. Kalnenieks (LU).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskās bibliotēkas filiālē Āzenes ielā 14/24, 4. stāvā MĶF bibliotēkā un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

***

2005. gada 24. februārī plkst. 15.00 Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) promocijas padomes P-06 "Būvzinātne" atklātā sēdē, Rīgā, RTU Būvniecības fakultātes sēžu zālē, Āzenes ielā 16

aizstāvēs promocijas darbu "Pētījumi betona sastāvu projektēšanā un optimizācijā plastiskiem maisījumiem" inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.sc.ing. Jānis Brauns, Dr.habil.sc.ing. Romualdas Mačiulaitis (Lietuva), Dr.sc.ing. Andris Šteinerts.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā un Nacionālajā bibliotēkā.

***

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2004. gada 12. oktobra sēdē nolēma pielīdzināt Irinas Popovas pedagoģijas zinātņu kandidāta grādu par disertāciju "Dialoga tehnoloģijas tehniskajās un humanitārajās augstskolās" pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātniskajam grādam nozaru (angļu valodas didaktika) pedagoģijas apakšnozarē.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vēstures zinātņu nozares promocijas padome 2004. gada 15. decembrī piešķīra Margaritai Barzdevičai vēstures doktora (Dr.hist.) zinātnisko grādu Latvijas vēstures apakšnozarē par promocijas darbu "Rīgas pilsētas un tās apkārtnes teritoriālā attīstība un zemes izmantošana pēc 1621.–1710. gada kartogrāfiskajiem attēliem".

Balsošanas rezultāti: par – 12 balsis; pret – nav; nederīgu biļetenu nav.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2004. gada 28. decembra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu Indrai Odiņai pieaugušo pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu: "Skolotāju sociālo prasmju pilnveide profesionālās tālākizglītības procesā".

Balsošanas rezultāti: par – 7; pret – 2, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padome 2005. gada 11. janvāra sēdē piešķīra pedagoģijas doktora (Dr.paed.) zinātnisko grādu Edgaram Kramiņam augstskolas pedagoģijas apakšnozarē par promocijas darbu: "Studentu runas prasmju pilnveidošanās saziņas procesā."

Balsošanas rezultāti: par – 8; pret – 2, nederīgu biļetenu nav.

***

RTU promocijas padome P-06 būvzinātņu nozarē 2005. gada 13. janvāra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Leonīdam Pakrastiņam būvzinātņu nozares būvkonstrukciju apakšnozarē par promocijas darbu "Hierarhisku vanšu konstrukciju racionālas formas".

Balsošanas rezultāti: par – 9 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

Izskatot Vadima Bartkeviča disertāciju par tēmu "Veterināro zāļu atlieku noteikšana ar masspektrometrijas metodēm" un pamatojoties uz recenzentu: Dr.habil.chem. A. Andersona, Dr.chem. S. Grīnbergas, Dr.habil.chem. M. Kļaviņa atzinumu par veiktā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, LU Ķīmijas zinātņu nozares promocijas padome aizklātas balsošanas rezultātā (par – 7, pret – 1, atturas – nav, nederīgu biļetenu nav), 2005. gada 20. janvārī nolēma piešķirt Vadimam Bartkevičam doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares analītiskās ķīmijas apakšnozarē.

***

Izskatot Airas Bartusevičas disertāciju par tēmu "Laikmetīga mācību organizācija ķīmijas pamatizglītībā" un pamatojoties uz recenzentu: Dr.chem. J. Gedrovica, Dr.sc.soc. V. Lamanauskas, Dr.habil.chem. E. Lukevica atzinumu par veiktā darba nozīmīgumu, apjomu un atbilstību doktora grādam, LU Ķīmijas zinātņu nozares promocijas padome aizklātas balsošanas rezultātā (par – 10, pret – nav, atturas – nav, nederīgu biļetenu nav), 2005. gada 20. janvārī nolēma piešķirt Airai Bartusevičai doktora zinātnisko grādu ķīmijas zinātņu nozares ķīmijas didaktikas apakašnozarē.

***

LU Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēdē 2005. gada 20. janvārī Laura Tidriķe aizstāvēja promocijas darbu "Latviešu un vācu jauniešu valoda: konstrastīvais aspekts" un viņai tika piešķirts filoloģijas doktora (Dr.philol.) zinātniskais grāds valodniecības zinātņu nozares vispārīgās valodniecības apakšnozarē.

Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, atturas – nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības zinātņu nozares Lopkopības apakšnozares promocijas padome 2005.gada 21. janvāra sēdē piešķīra lauksaimniecības doktora (Dr. agr.) zinātnisko grādu Dainai Kairišai Lauksaimniecības nozarē lopkopības apakšnozarē par promocijas darbu "Kvalitatīvas jēru gaļas ieguves zinātniskais pamatojums Latvijā".

Balsošanas rezultāti : par – 10; pret – nav, atturas – nav.