Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2005. gada  21. februāris: 4 (296)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


.Lietišķa saruna
LR Ministru prezidents Aigars Kalvītis Latvijas Zinātņu akadēmijā

10.februārī Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja Latvijas Republikas Ministru prezidents Aigars Kalvītis, turpinot tradīciju, kuru savulaik iedibināja premjerministrs Māris Gailis. Gandrīz katrā akadēmijas pilnsapulcē iznāk sūkstīties, ka Latvijā valdības mainās pārāk strauji un zinātniekiem savas situācijas skaidrojums jāsāk praktiski no nulles, jo nav veco demokrātisko valstu gadu desmitiem vai pat simtiem nostabilizējušos pamatvērtību un virzības, kur viena vai otra cilvēka personībai un partijas piederībai nav izšķiroša loma. Mēs diemžēl dzīvojam no vēlēšanām līdz vēlēšanām. Savā ziņā tas neļauj zaudēt modrību un ieslīgt rutīnā, taču, vai nepārtraukta atrašanās priekšējās pozīcijās veicina produktīvu darbu, tas ir cits jautājums. Šī laikam gan bija pirmā reizē, kad jaunais premjers nebija jāizglīto un jābiedē par Latvijas zinātnes finansējuma atrašanos pašā Eiropas Savienības astes galā, jo panākts uzlabojums, kas sāk darboties jau ar šo gadu. Tādēļ LZA prezidents Juris Ekmanis varēja teikt, ka šoreiz mēs beidzot varam runāt nevis par to, kā mums nav, bet par to, kā racionālāk un lietderīgāk izmantot to, kas ir un būs.

J. Ekmanis, iepazīstinot ar akadēmijas organizatorisko sistēmu, raksturoja Latvijas zinātni kopumā un Lisabonas mērķus saistīt valsts budžeta finansējumu ar privātkapitālu. Viena no Latvijas pārejas laika nelaimēm bija tā, ka izzuda industriālā zinātne – daudzie specializētie institūti pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem un ministrijām, kas veica lietišķos pētījumus. Lieli bija cilvēku zudumi tieši inženierzinātnēs. Cilvēki jau nekur nepazuda, viņi pārgāja uz valsts sektoru, bankām, veidoja savas firmas, kā piemēram, informātiķi. Latvijā ir 5700 doktori, tādi cilvēki, kuru līmenis ļauj pieteikt projektus un tos realizēt. Bet zinātnē no viņiem strādā aptuveni 3000. Tas ir daudz par maz. Pēc pasaules statistikas šim skaitlim vajadzētu būt vismaz 5000. Pašlaik uz vienu miljonu Latvijas iedzīvotāju ir 1400 doktoru. Eiropas minimums ir 2000. Ir pazudusi paaudze vecumā starp 30 un 40 gadiem. Nenoteiktās ekonomiskās virzības un neskaidro perspektīvu dēļ šiem cilvēkiem zuda motivācija nodarboties ar zinātni. Lai šo pārrāvumu likvidētu, gadā doktora disertācijas būtu jāaizstāv 300 - 400 zinātniekiem. Pagājušajā gadā tādu bija ap 90, pie tam liels skaits no tiem bija pedagoģijā, psiholoģijā un citos humanitāros priekšmetos. Inženierzinātnēs zinātnisko grādu iegūt ir daudz sarežģītāk, jo nepieciešamas laboratorijas, aparatūra. Ir cerība, ka doktora skaita palielināšanu sekmēs jaunie finansēšanas noteikumi, tostarp Eiropas finansējums doktorantiem.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka viens no stimuliem iegūt grādu pedagoģijas zinātnē ir tas, ka zinātniskā kvalifikācija ir nepieciešama, lai ieņemtu atbilstošus amatus. Varbūt tas būtu jāveicina arī citās nozarēs, uz ko A. Kalvītis atbildēja, ka valsts sektorā ieguvums būtu milzīgs, ja cilvēki būtu ilgāk mācījušies un kustinājuši smadzenes. Tiesa, pēdējā laikā parādījās doktora grāda prestižs biznesā. Akadēmiķis Tālis Millers par piemēru minēja “Latvijas Gāze” prezidentu Dr. Adriānu Dāvi. Par vēl vienu šķērsli doktora grāda iegūšanai tika minēts tas, ka universitātes nelabprāt izlaiž no savām rokām šo procedūru un, piemēram, Latvijas Organiskās sintēzes institūts, kurā strādā vislielākais doktoru skaits, nevar izveidot savu promocijas padomi. Tāpat nav loģiski tas, ka doktorantam jāstiepj garumā laiks, jo Augstskolu likums neparedz pirmstermiņa aizstāvēšanu.

Taču šī sarunas daļa, tāpat kā iepazīstināšana ar institūtu statusa peripetijām, bija tikai tāda iesildīšanās, jo galvenais, ko vēlējās dzirdēt premjers, bija – kā Latvijas zinātne apgūst tos 2,5 miljonus latu, kas tai kopš gada sākuma papildus ir piešķirti no valsts budžeta, jo nu jau februāris ir pusē. Otrajā pusgadā paredzēts zinātnei piešķirt papildus vēl 2,5 miljonus latu un no nākamā gada sāks darboties likumā paredzētais 0,1% no iekšzemes kopprodukta. Kā šī nauda tiks tērēta?

J. Ekmanis paskaidroja, ka daļa no šīs summas paredzēta institūtu infrastruktūras uzturēšanai, kura pēc pārejas uz simtprocentīgu grantu finansējumu tika ņemta no pētījumiem paredzētās naudas. Šī situācija tiks labota, iestrādājot normu par bāzes finansējumu jaunajā Zinātniskās darbības likumā, ap kuru joprojām Saeimas komisijā norit cīkstēšanās pirms trešā balsojuma. J. Ekmanis atzina, ka sūrā eksistences cīņa, kad zinātniekiem bija iespējams pastāvēt tikai no konkursā vinnētajiem projektiem, protams, norūdīja viņus un uztrenēja meklēt dažādus pasaulē notiekošus konkursus un piedalīties tajos ar saviem projektiem. Vairāk nekā 30% Latvijas zinātnes uztur starptautiska nauda, taču piedalīšanos starptautiskos konkursos un pretendēšanu un ārzemju līdzekļiem apdraud institūtu pārvēršana par valsts aģentūrām, jo tajā gadījumā iegūtie līdzekļi ies caur valsts kasi un nonāks valsts budžetā, ko konkursu nolikumi nepieļauj. A. Kalvīša viedoklis bija vienkāršs – jāmaina Komerclikums, kas nebūt nav svētā govs un neaizskarams. Cik tad ir institūtu, kuru finanses apdraud statusa maiņa?

J. Ekmanis atbildēja, ka vairums no institūtiem atrodas universitāšu sastāvā, bet lielo institūtu, kuriem būtiski var kaitēt pārvēršana par aģentūrām, ir 5-6.

Runājot par bāzes finansējumu, viss atduras pret to, ka valsts dotos 2,5 miljonus latu nevar sākt izlietot, pirms nav pieņemts Zinātniskās darbības likums. Infrastruktūras finansējumā ietilpst maksa par elektroapgādi, siltumu, minimāls darba algas fonds fiksētam zinātnieku skaitam, lai tie zinātnieki, kuriem beidzas grants, nepaliek bez algas līdz jauna granta apstiprināšanai. Otra liela pozīcija, kam paredzēts valsts finansējuma pieaugums, ir valsts programmas prioritāros virzienos, jo šobrīd faktiski neeksistē valsts pasūtījums zinātnei. Jaunās programmas jāsinhronizē ar tiem pētījumiem, kurus jau finansē Zinātnes padome un kuru termiņš beidzas nākamgad. Vai nu esošās programmas jāapstiprina uz nākamo termiņu, vai arī kaut kas tajās jāmaina un jāliek klāt jaunas. Šīs valsts programmas varētu parādīties jau otrajā pusgadā. Ja institūtu bāzes finansējumam ir paredzēti 1,3 miljoni latu, tad valsts programmas varētu izmaksāt 600 – 700 tūkstoš latu. Te galvenais princips ir koncentrēt naudu lielos blokos un to nesaskaldīt sīkumos. Vēl papildus līdzekļi paredzēti Akadēmiskajai bibliotēkai un emeritēto zinātnieku skaita palielināšanai, lai notiktu normāla aprite un cilvēkam nebūtu jāturas pie savas vietas līdz pilnīgam nespēkam. Ļoti perspektīva ir dalība dažādās starptautiskās zinātniskās organizācijās, kur dalības maksa nodrošina pieeju to datu bāzēm un tiesības startēt šo organizāciju projektos. To ļoti aktīvi izmanto igauņi, ar uzviju atpelnot ieguldītos līdzekļus. Nesenā Zinātņu akadēmijas sēde par intelektuālā īpašuma aizsardzību parādīja, cik daudz problēmu ir ar izgudrojumu patentēšanu ārzemēs, kas ir ļoti dārga, tādēļ zinātnieki nereti pārdod savu izgudrojumu ārzemēs, kur to patentē un saņem milzu naudu, tādejādi mēs, ietaupot 10 000 latu patentēšanai, zaudējam desmitiem miljonus.

Izdevējdarbībai gadā ir paredzēti 25 000 latu humanitārajām un sociālajām zinātnēm, faktiski – vienai monogrāfijai. Dabas zinātnēm nav paredzēts nekas. Tur sponsoru meklējumi atstāti pilnīgi autoru ziņā. Tas nav normāli. Jāpalielina arī Zinātņu akadēmijas piešķirto vārdbalvu fonds, jo summa, kādu Ministru kabinets piešķir Zinātņu akadēmijai gadā visām vārdbalvām kopā, ir 4-5 tūkstoši latu, tik pat, cik vērta ir viena Ministru kabineta balva, bet to vienā piešķīruma reizē ir sešas. Tad nu iznāk, ka Endzelīna balvas ieguvējs uz rokas saņem 350 – 400 latu. Un arī tad gadā ir iespējams izsludināt ne vairāk kā sešas balvas un šogad pat nevarēja izsludināt Raiņa balvu. A. Kalvītis piekrita, ka vārdbalvai jābūt 1500 latu, citādi tai nav nekādas nozīmes. (Šeit runa negāja par tām balvām, kuras LZA piešķir kopā ar kādu Latvijas uzņēmumu vai kurām ir iedibināti īpaši fondi.)

Sarunai pievēršoties nākotnei, A. Kalvītis rosināja domāt konceptuāli, jo nākamgad budžeta pieaugums zinātnei būs milzīgs – 8 miljoni latu. Par to jādomā jau šodien, jāgatavo likumdošana, jāveido attīstības fonds, jāparedz jauni valstij nepieciešami pētījumu virzieni. Kā vienu iespējamo akadēmiķis Andrejs Siliņš nosauca atjaunojamās enerģijas avotu pētījumus. A. Kalvītis piekrita, ka tādas ir arī Eiropas prasības un šādi pētījumi, kuru rezultātā būtu iegūti konkrēti skaitļi, ar kuriem var tālāk operēt, būtu ļoti noderīgi. Enerģētika mums jau pavisam tuvā nākotnē var radīt problēmas sakarā ar Ignalīnas atomelektrostacijas slēgšanu. Ne Polija, ne Somija nevēlas energotīklu saslēgumu, tādēļ mums stipri vien jādomā par jaunas elektrostacijas celšanu. Dr.Edvīns Karnītis teica, ka cilvēkiem, it īpaši jauniem, ir jāparāda perspektīva, jārada gan materiālā, gan morālā motivācija, jo šobrīd tieši ilgtermiņa perspektīvas trūkuma dēļ jau katastrofāli sāk pietrūkt speciālistu vitāli svarīgās tautsaimniecības nozarēs un trūkst arī to, kuri šīs specialitātes vēlētos apgūt. Jaunieši izvēlas studijas, domājot tikai par šodienu. “Jāsāk rasties ticībai, ka zinātne ir vajadzīga”, sarunu noslēdzot teica A. Kalvītis.

Z. Kipere

zv296-1.jpg (22641 bytes)
LR Ministru prezidents Aigars Kalvītis
parakstās LZA viesu grāmatā
zv296-2.jpg (19762 bytes)
Aigars Kalvītis ar tikšanās dalībniekiem Latvijas Zinātņu akadēmijā

Satura rādītājs


APSVEICAM!

Starptautiskā žurnāla
“HETEROCIKLISKO SAVIENOJUMU ĶĪMIJA”
galvenajam redaktoram akadēmiķim Edmundam Lukevicam

Latvijas Zinātņu akadēmija sirsnīgi sveic Jūs un žurnāla redakciju ļoti nozīmīgajā gadskārtā – ir apritējuši 40 gadi, kopš iznācis žurnāla pirmais numurs, un nupat nācis klajā 450. numurs. Žurnāla sākums saistās ar modernās heterociklu ķīmijas tapšanu, un tā nav nejaušība, ka gandrīz vienlaikus ar šo mūsu Zinātņu akadēmijas 1964. gadā dibināto žurnālu sākuši iznākt vēl divi starptautiski žurnāli “Journal of Heterocyclic Chemistry” (ASV) un “Heterocycles” (Japānā). Šī žurnālu trijotne ir iezīmējusi nozīmīgās organiskās ķīmijas jomas stratēģiju pasaulē. Pie žurnāla šūpuļa ir stāvējis Latvijas Organiskās sintēzes institūts, tā pirmais direktors akadēmiķis Solomons Hillers, kurš reizē ir bijis arī pirmais šī žurnāla galvenais redaktors.

Ar gandarījumu atzīmējam, ka žurnāls turpina iznākt un gūt starptautisku rezonansi, aptverot gan Latvijas, Krievijas un Austrumeiropas, gan arī arvien augošā skaitā citu pasaules valstu heterociklistus. Tas ir viens no ļoti augsti citētajiem organiskās ķīmijas žurnāliem, kas iekļauts SCI datu bāzē un ir neapšaubāms Latvijas zinātnes kvalitātes apliecinājums.
Vēlam panākumus arī turpmāk Jums un žurnālam!

LZA prezidents profesors Juris Ekmanis
LZA Senāta priekšsēdētājs profesors Jānis Stradiņš
LZA ĶBMZN priekšsēdētājs profesors Raimonds Valters

Rīgā, 2005. gada 9. februārī

* * *

LR Ministru kabinets 2005. gada 8. februārī
piešķīra Atzinības rakstu
Rundāles pils muzeja direktoram
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklim,
LZA Lielās medaļas laureātam

Dr. h.c. art. Imantam Lancmanim

par nozīmīgu ieguldījumu Rundāles pils muzeja izveidošanā, vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un restaurācijā.

No sirds pievienojamies augstajam valdības vērtējumam!

* * *

Sveicam LZA korespondētājlocekli
Gunāru ANDRUŠAITI
75 gadu jubilejā!

No sirds vēlam stipru veselību, možu noskaņu un dzīves prieku visu iesākto darbu un jaunu, dzīves diktētu ierosmju īstenošanā!

Patiesā cieņā un sirsnībā

LZA prezidents profesors Juris Ekmanis
LZA Senāta priekšsēdētājs profesors Jānis Stradiņš
LZA ĶBMZN priekšsēdētājs profesors Raimonds Valters

Satura rādītājs


Pasniegtas SIA “Lattelekom” balvas

Š.g. 16.februārī LZA pasniedza Latvijas Zinātņu akadēmijas, SIA “Lattelekom” un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” 2005.gada balvas un stipendijas.

Jevgēnijs Busarovs apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par ieguldījumu Latvijas telekomunikāciju attīstībā;
Jānis Rubīns apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par darbu “Rīgas dzīvojamais fonds XX gadsimta tipoloģiskā rakursā”;
Ritvars Krievs apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par darbu “Mobilā telefona atrašanās vietas noteikšanas algoritmi”;
Voldemārs Lauciņš apbalvots ar piemiņas medaļu un stipendiju par darbu “Kristīgās mācības loma starptautiskās militārās operācijās dienošo karavīru skatījumā”.

zv296-3.jpg (25369 bytes)
LZA, SIA "Lattelekom" un LIF balvu laurātu godināšana. Centrā – LZA prezidents
J.Ekmanis – pirmais labajā pusē – SIA "Lattelekom"prezidents G.Strautmanis

Satura rādītājs


Ceturtdien, 2005. gada 24. februārī
plkst. 14. 00 LZA Augstceltnē Akadēmijas laukumā 1, II stāva sēžu zālē notiks
Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde

Par doktorantūras problēmām
LZA prezidenta profesora Jura Ekmaņa ievadvārdi

Doktorantūra kā Boloņas procesa trešais cikls
Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja akadēmiķe Baiba Rivža

Aktuālais promocijas darbu kvalitātē
Zinātniskās kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Raimonds Valters

Ekonomikas un vadības zinātņu nozaru doktorantūras pašreizējās situācijas izvērtējums un nākotnes redzējums
Dr. habil. oec.Ludmila Frolova

Diskusija

LZA Prezidijs

Satura rādītājs


Piemiņas zīme pirmajam gaisa kuģojumam
Latvijas debesīs

15.februārī, Rīgā, Citadelē, no kuras pirms divsimts gadiem, 1804.gada 18.augustā pirmo reizi Latvijas debesīs pacēlās gaisa balons ar fizikas profesoru Gasparu Etjenu Robertsonu (sk. “ZV” 2004.g. Nr. 15), pie LR Patentu valdes ēkas sienas tika atklāta piemiņas zīme – tēlnieka Kristapa Gulbja darinātās simboliskās “Kāpnes uz debesīm”.

Ceremoniju vadīja pazīstamais gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte, runas teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, Rīgas Domes un LR Patentu valdes pārstāvji. Notikumu kuplināja pūtēju orķestris “Rīga” un kamerkoris “Ave Sol”, kā arī gaisa balons “Rīga”.

Z.K.

zv296-4.jpg (13420 bytes)
Pie LR Patentu valdes ēkas Citadelē atklāta piemiņas zīme "Kāpnes uz debesīm"
zv296-9.jpg (38488 bytes) zv296-5.jpg (41316 bytes)
Gaisa balons "Rīga"

Satura rādītājs


Izglītības un zinātnes ministre
Latvijas Organiskās sintēzes institūtā

Ceturtdien, 10.februārī, izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete apmeklēja Organiskās sintēzes institūtu (OSI). I.Druviete iepazinās ar institūta laboratorijām un tikās ar tā vadību. Ministre pauda atbalstu zinātnes kā prioritāras valsts nozares noteikšanai. 2005.gada valsts budžetā zinātnei piešķirtie 2,5 miljoni latu un Ministru kabineta protokollēmums par 2,5 miljoniem arī 2005.gada valsts budžeta grozījumos to apliecina, tāpēc I.Druviete aicināja jau laikus gatavot projektus. OSI direktors akadēmiķis Ivars Kalviņš informēja ministri par institūta zinātniskās darbības virzieniem un starptautisko sadarbību. Institūta direktors uzsvēra, ka OSI faktiski darbojas pašfinansējuma apstākļos, no valsts nesaņemot pat bāzes finansējumu institūta infrastruktūras nodrošināšanai. Tādēļ grūti piesaistīt jaunus zinātniekus un rast resursus pētījumiem, kas varētu valstij nest lielu peļņu. Institūta pārstāvji pauda bažas par pētniecības iestādes statusa maiņu, kas pašlaik piedāvātajā variantā radītu lielas finansiālas problēmas. OSI pārstāvji asi kritizēja Latvijas Zinātnes padomes darbu tās kontrolētā valsts finansējuma sadalē. Institūta darbinieki pauda neapmierinātību ar finansējuma struktūru un piešķiršanas kārtību kā starp nozarēm, tā arī starp fundamentālajiem un lietišķajiem pētījumiem. Grantu sadale, pēc zinātnieku domām, ir nepārdomāta, sadrumstalota, nevis koncentrēta uz izvirzītajām prioritātēm. OSI pārstāvji pauda atbalstu iespējami drīzākai likumprojekta “Par zinātnisko darbību” un Augstskolu likuma grozījumu pieņemšanai. Ministre aicināja zinātniekus aktīvāk un laikus paust savu viedokli, vēlams, pirms likuma pieņemšanas. Institūta zinātniskās produkcijas eksports dotu lielu ieguldījumu Latvijas nacionālā kopprodukta pieaugumā, kā arī sekmētu zinātnē bāzētas ekonomikas attīstību, tādēļ nepieciešams lielāks valsts atbalsts prioritārajiem zinātnes virzieniem. OSI zinātniskās darbības virzieni ir zāļu vielu konstruēšana un organiskās sintēzes, farmakoloģiskie un bioloģiskie pētījumi, klīniskie pētījumi, jaunas organiskās sintēzes tehnoloģijas un to lietojums. OSI ir plaši attīstīta sadarbība ar ārvalstu partneriem.

Laila Spaliņa, ministres padomniece komunikāciju lietās

Satura rādītājs


Ministri prasīs palielināt investīcijas izglītībā un zinātnē

8.februārī, notika izglītības un zinātnes ministres prof. Inas Druvietes (JL) un ekonomikas ministra Krišjāņa Kariņa (JL) tikšanās par izglītības atbilstību mūsdienu darba tirgus prasībām. Ministri ir vienisprātis, ka izglītībā un zinātnē nepieciešams ieguldīt arvien lielāku valsts budžeta finansējumu.

Saskaņā ar Lisabonas stratēģiju Latvija ir izvirzījusi mērķi veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku. Kvalificēti speciālisti sekmēs Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas uzlabošanu, tāpēc izglītībai un zinātnei jāveltī īpaši liela uzmanība. K.Kariņš apliecināja, ka Ekonomikas ministrija aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu investīcijas, kā arī veicinātu valsts ieguldījumu inovācijās, tāpēc abi ministri ir vienisprātis par nepieciešamību būtiski palielināt valsts budžeta studiju vietu skaitu eksaktajās zinātnēs. Lai arī 2005.gadā no valsts budžeta finansēto studiju vietu skaits turpina pieaugt tieši dabaszinātņu un matemātikas, inženierzinātņu un tehnoloģijas studiju tematiskajā grupā, tas ir nepietiekams. Gan I.Druviete, gan K.Kariņš uzskata, ka jāpalielina kopējais finansējums izglītībai un zinātnei, jo iekšējo resursu pārdale nespēj nodrošināt vajadzīgo rezultātu sasniegšanu.

Pašas augstskolas akadēmiskā autonomija paredz iespējās izvēlēties, kādas studiju programmas izveidot un īstenot, tomēr valstij ir jāmotivē cilvēki apgūt tautsaimniecības attīstībai nozīmīgas profesijas.

I.Druviete un K.Kariņš atzīst nepieciešamību ieguldīt finansējumu doktorantūras studiju programmās, kas ļautu būtiski palielināt augstākās kvalifikācijas mācībspēku skaitu augstskolās.

Ministri ir vienisprātis, ka Latvijas augstskolas sniedz kvalitatīvu un konkurētspējīgu, darba tirgus prasībām atbilstošu izglītību, taču lielāka uzmanība jāpievērš speciālistu skaitam konkrētās nozarēs. I.Druviete aicināja K.Kariņu sekmēt ministriju savstarpējo sadarbību, lai prognozētu darba tirgus vajadzības, sabalansētu akadēmiskās zināšanas un profesionālo izglītību.

Valdības deklarācija ir pausta apņemšanā nodrošināt laikmetīgu, kvalitatīvu izglītību, kas atbilst Latvijas un globālā darba tirgus prasībām un nodrošina reģionu ekonomikas un sociālās attīstības vajadzības.

LTA

Satura rādītājs


Pārdomas

Savējie un sveši:
grantu dalīšana LZP 8.komisijā

Kopā ar Viju Klušu, Rutu Mucenieci, Maiju Dambrovu, Tatjanu Sjaksti un jauno zinātnieci Lieni Nikitinu–Zaķi kopš jūnija līdz novembra beigām kopā ar LZP bijām spiesti cīnīties ar 8. medicīnas ekspertu komisiju par tiesībām saņemt LZP līdzekļus darbam zinātnē, jo finansējums tika vai nu būtiski samazināts, vai atteikts pavisam. Kas atšķirīgs šiem sešiem cilvēkiem no pārējā prāvā medicīnas projektu pieteicēju pulka?

(1) Visas ir visaugstākā ranga zinātnieces (trīs ir LZA locekles), ar vislielāko publikāciju skaitu prestižos starptautiskajos žurnālos; (2) viņas nav 8.ekspertu komisijas locekles; (3) viņas nestrādā Stradiņa Universitātē vai tās klīniskajā slimnīcā, no kurienes nāk lielākā daļa 8. komisijas elektorāta un vairums no komisijas locekļiem.

Kad tika izanalizēts finansu sadalījums, ko komisija piedāvāja jūnijā (vēlāk LZP piespieda to pārstrādāt vēl divas reizes), atklājās divas īpatnības: (1) 70.5% no finansējuma tika piešķirti cilvēkiem no augstāk minētajām iestādēm; (2) 10 vislabākajiem zinātniekiem (pēc impakta faktora summas par pēdējo gadu publikācijām) finansējums, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, tika krietni samazināts vai atteikts. Vienīgais izņēmums šajā 10 vislabāko sarakstā.... ... pats bija 8.komisijas eksperts. Labs finansējums tika piešķirts visiem komisijas locekļiem, kā arī dažiem zinātniekiem, kuru galvenais zinātniskais pūrs ir raksti pašu izdotā RSU rakstu krājumā un līdzīgos izdevumos.

Latvija ir maza un diemžēl pagaidām nabadzīga valsts. Tas ir objektīvs avots korupcijai, arī zinātnē. Atstāt zinātnieku grupu bez valsts finansējuma kaut uz vienu gadu nozīmē atsevišķos gadījumos ne tikai sagraut zinātnisku skolu, kas veidojas gadu desmitiem, bet arī atstāt šos cilvēkus bez dienišķās maizes burtiskā nozīmē. Tāpēc, domājot, kā uzlabot situāciju, kur 8. komisijas darbības piemērā kā spogulī redz visu problēmu līdzekļu sadalīšanā zinātnē, vispirms jāiziet no korupcijas neizbēgamības un jāpadomā par līdzekļiem, kurus var tai pretstatīt.

Katrs cilvēks uzskata savu darbu par svarīgu un grib saglabāt un turpināt to. Ja tas cilvēks tiek ‘pie bļodas’, viņam ir grūti atteikties no kārdinājuma vispirms aplaimot pašam sevi un padotos. Tātad, no šīs reālās situācijas var būt divas izejas: (1) Nodot finansu sadales funkciju neatkarīgai institūcijai, piemēram, ministrijai. Te ir mīnus – paši zinātnieki tomēr labāk redz savas nozares, institūtu un cilvēku vajadzības. (2) Atstāt ekspertīzi pašiem zinātniekiem, bet uzlikt maksimālus šķēršļus interešu konfliktam, tātad, rast kompromisu starp pirmo un otro izeju. Tam redzu divus paņēmienus. Vispirms ekspertu komisijās jāizvēl ne jebkurus, bet nozares vislabākos zinātniekus, tādējādi ceļot ekspertu komisiju zinātnisko kompetenci un līdz ar to objektivitāti. Bez tam ekspertu komisiju izveidē būtu jāiesaista LZA scientogrāfijas vienība un ministrijas pārstāvji, kuriem vispirms jāsastāda vislabāko nozares zinātnieku sarakstu (ar vismaz vienu pārstāvi no katras iestādes). Kandidātu sarakstam būtu jābūt ar izvēles iespēju, teiksim – 12 cilvēki, no kuriem būtu ievēlami astoņi. Šis saraksts pirms vēlēšanām rūpīgi jāizskata un jāapstiprina LZP sēdē. Otrkārt, ekspertu komisijas veikto finansējuma sadalījuma taisnīgumu jāpārbauda pēc formālām pazīmēm (publikāciju vērtīguma) neatkarīgai instancei, ko jāizveido LZP. Tāda daļēji neitrāla instance it kā ir pati LZP, bet viņai jādarbojas daudz rūpīgāk. Būtu nepieciešams izveidot neatkarīgu profesionāļu grupu, kas tiek pieslēgta pie LZP valdes, kurai jāuzdod par pienākumu kaut selektīvi pārbaudīt zinātnieku gradāciju un finanšu sadali, ko veic komisijās, un ziņot par burtiskiem pārkāpumiem LZP valdei, pirms finanšu sadale tiek virzīta uz apstiprināšanu. Šai grupai jāparedz gan laiku, gan darba atalgojumu.

Vajag vēlreiz pārdomāt un pārskatīt grantu piešķiršanas nolikumu, vismaz dabaszinātnes nozarēm. Šoreiz ‘svešiem’ finansējums tika sākumā atteikts ar atrunu, ka projekts pilnībā neatbilst medicīnas nozarei.

Starpnozaru fondus veidot ir bezjēdzīgi. Visa mūsdienu zinātne virzas uz nozaru integrāciju. Pieskaitīt pie medicīnas tikai tos projektus, kur tiek pielietots vienīgi ārsta fonendoskops un slimnīcas statistika, ir smieklīgi. Pat klīniskā rutīna vairs neiztiek bez molekulārās bioloģijas un informātikas metodēm. Var izveidot bioloģijas, molekulārās bioloģijas, ķīmijas un medicīnas apvienotu padomi, kur lemt, kā jāfinansē t.s. starpnozaru projektus (acīmredzot, kopīgi). Šajā padomē ministrijas pārstāvju klātbūtne (nevis formāla, bet aktīva darbība) ir obligāta.

Mums nav daudz zinātnieku medicīnā, kam ir augsts publikāciju SCI–impakta faktora indekss (tas ir tādu, kuri publicējas augstu vērtētos žurnālos). Mūsu apstākļos tas nav iespējams bez talanta, grūta darba un bez sadarbības ar ārzemēm. Sadarbība var būt gan formāla, gan neformāla, galvenais ir rezultāts. Šos zinātniekus vajag visādi atbalstīt, bet iznāk, ka 8. ekspertu komisija viņus padara par grēkāžiem un vajā. Kāpēc? Tāpēc, ka lielākā daļa zinātnieku medicīnā ir labi acu ārsti, ķirurgi un augstskolu docētāji, bet ne visi starp viņiem ir stipri zinātnieki. Tam ir objektīvi iemesli – mazāk laika zinātnei. Taču tāpēc nevar atņemt līdzekļus tiem, kas sevi pilnīgi velta zinātnei un gūst tajā panākumus, kuru labākajos skolniekos ir Latvijas zinātnes nākotne.

Recenzentu projektu vērtējuma formā ir ienests punkts – ‘Vai projekts nes labumu Latvijai?’ To parasti saprot ļoti šaurā nozīmē. Piemērām, degvielas izstrāde no rapša nes lielu labumu Latvija, un tāpēc šāds projekts ir atbalstāms. Taču fundamentāli pētījumi arī nes labumu Latvijai, veidojot un turpinot zinātniskās skolas, ieguldot Latvijas nākotnes intelektuālajā bagāžā, un tā ir visperspektīvākā investīcija tālākai tautas labklājībai. To arī paredz ES Madrides lēmumi. Dīvaini lasīt ailē par Latvijas labumu ekspertu ‘paskābu’ vērtējumu ļoti labiem fundamentāliem projektiem. Šodien kā nekad zinātne ir internacionāla, un zinātne vienā izolētā valstī neeksistē, izņemot varbūt tikai letoniku.

Tagad par pašām recenzijām. 8.komisijas projektu recenzentu vērtējumi parāda situācijas absurdumu. Praktiski visi mediķu projekti no RSU un tās klīniskās slimnīcas tika izvērtēti, ka ‘izcili’. Tātad tie ir topošie Nobela prēmijas laureāti, bet saskaitot publikācijas, daži izrādījās zem finansējuma svītras. Toties, augšminētajai sešu zinātnieču grupai recenzijās ir visādas “piekasīšanās”, un Ņikitina–Zaķe, kurai ir visaugstākais reitings par publikācijām starp visiem zinātniekiem nozarē, pat dabūjusi negatīvu recenziju!! Te ir skaidri redzama mazas valsts korporatīvā korupcija un interešu konflikts.

Lai to novērstu, ierosinu – recenzijas vispār neiekļaut projekta skaitliskajā vērtējumā, bet tikai ņemt vērā. Recenzija var būt pozitīva vai negatīva. Pēdējā gadījumā projekta autoram par to jāziņo un jādod iespēju savu projektu aizstāvēt vai pieprasīt papildus recenziju. Būtu pareizi, ja granta pieteicējam arī būtu dota iespēja nosaukt vēlamus recenzentus, kā to dara lielajos starptautiskajos žurnālos. Bet jo vairāk tāpēc, ka mums ir tik maz speciālistu šaurās jomās. Atmetot kautrību, es, piemēram, nezinu mūsu mazajā Latvijā nevienu cilvēku, kam būtu lielākas vai līdzīgas manējām zināšanas manis pieteiktajā tematikā, un tā tas ir ar daudziem. Tāpēc galvenā un autoritatīvākā paliek starptautiskā ekspertīze, un tā jau ir veikta ar ‘peer–reviewed’ starptautiskām publikācijām. Jo žurnālam ir augstāks impakta faktors, jo profesionālāka un uzticamāka tā recenzija ir. Tāpēc izvērtējuma sistēmā, izdalot prioritāru grupu ar SCI publikācijām (jāņem vērā gan 5 gadu periodu, jo trīs gadi ir pārāk mazs laiks, kas veicina sasteigtas nekvalitatīvas publikācijas), tajā zinātniekus būtu jāsadala arī pēc impakta faktoru summas, kā arī jāskatās uz ieguldījumu lielākā laika posmā. Tas nenozīmē, ka naudu automātiski jādala tikai proporcionāli šiem rādītājiem, jo komisijai varētu būt savādāki, pamatoti apsvērumi par labu citiem pretendentiem. Bet šādus apsvērumus jāpamato publiski un jāaizstāv LZP sēdē pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Publikāciju objektīviem rādītājiem jābūt pārbaudāmiem, jo diemžēl ‘šmaukšanās’ notiek. Grantu sadales rezultātus ar vērtējuma skalu obligāti jāpublicē.

Nedrīkst aizmirst, ka aiz tā visa stāv dzīvi cilvēki. Un tāpēc vēl jārunā par cilvēku tiesībām. Pēc esošās likumdošanas profesionāls zinātnieks ir pielīdzināts ‘brīvmāksliniekam’: ir pasūtījums, ir darbs un maize, nav pasūtījuma, nav nekā. Un nav arī nekādas sociālas garantijas. Reālas korupcijas un reālas nabadzības apstākļos šī situācija ir nepanesama. Ne katrs pat ļoti kvalificēts zinātnieks ir nodrošināts ar valsts profesora, klīnikas vadītāja vai jelkādu ienesīgu pozīciju, un viņš to arī nevēlas, jo šie amati praktiski ir grūti savienojami ar zinātni. Toties tas ir pilnīgi ignorēts, sadalot LZP grantus, kur valsts profesori un klīnikas vadītāji konkurē ar ‘tīriem’ zinātniekiem ar vienādiem noteikumiem. Nevar taču izlikties, ka pēdējiem pārtiku pienes un par dzīvokli maksā Santa Klauss! Sevis un ģimenes uzturēšanai viņiem jāņem līdzekļus no sava pieticīgā granta, skādējot savām zinātniskajām interesēm! Un pēc trim gadiem viņi atkal ir neziņā un stresā! Tas ir klajš cilvēktiesību pārkāpums, kas veido gadiem ilgu nepanesamu spriedzi, atņem veselību un dzīvību vecākajai paaudzei, un atbaida no zinātnes jaunus cilvēkus. Tie izvēlas kalpot par docētājiem un ierēdņiem šeit vai braukt strādāt zinātnē ārzemēs. Taču kurš ar vieglu sirdi grib atstāt savu dzimteni! Un kas tad te paliks! Nodrošiniet pētniekus kaut vai ar minimālu valsts aldziņu, kas būtu neatkarīga no pētniecības granta sadalījuma! Vismaz tie, kas ieguvuši vadošā pētnieka statusu, būtu pelnījuši ar savu ilggadējo uzticību zinātnei un Latvijai tik grūtos apstākļos ikdienas maizi. Šo absurdu, kas nav ne Igaunijā, ne Lietuvā, un kas noteikti ir viens no iemesliem Latvijas zinātnes atpalicībai, steigšus jālikvidē!

LZA īst. loc.Jekaterina Ērenpreisa

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnieku savienībā

10.februārī notika kārtējā Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde. LZA padomes priekšsēdētājs U. Grāvītis informēja par LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas lēno darbu pie Zinātniskās darbības likuma, kas līdz Lieldienām vēl ne tuvu netiks pabeigts. Ap 70 labojumu ir ierosinājis deputāts K. Šadurskis, no kuriem katrs tiek rūpīgi svērts un mērīts. Parādījies arī partijas “Jaunais laiks” deputātes Inas Druvietes ierosinājums fiksēto zinātnes finansējumu budžetā paredzēt nevis 0,1% no IKP, bet gan 0,15%, jo citādi nebūs iespējams līdz 2010.gadam sasniegt Eiropas Savienības vadlīnijas, kaut gan, kā aizrādīja J. Kristapsons, tas ir orientējošs lielums. J. Kristapsons, īsumā informējot par rīta pusē Zinātņu akadēmijā notikušo sarunu ar Ministru prezidentu A. Kalvīti, pieminēja viņa neapmierinātību ar komisijas lēno darbu un gatavību pašam ierasties komisijas sēdē, lai likumprojektu drīzāk varētu nodot Saeimas trešajam balsojumam.

Valdes sēdē skaidrākas kļuva starptautiskās konferences aprises. Tā notiks 27.maijā plkst.15.00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē un būs veltīta Latvijas zinātnei pēdējos 15 gados un tās nākotnes redzējumam. Tika nolemts oficiāli vērsties pie Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes ar aicinājumu līdzdarboties konferences rīkošanā, lai palielinātu tās nozīmīgumu. Līdz ar to tā būtu Latvijas Zinātnieku savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes rīkotā starptautiska konference ar lūgtiem viesiem no Igaunijas un Lietuvas. Analizējot 15 gados gūto un zaudēto, tajā ieskicētu turpmāko zinātnes attīstību Eiropā un Latvijā. U. Grāvītis atgādināja patiesību, kā ziemā nevajag runāt par rudeni, bet par pavasari. Tika apsvērti iespējamie ziņojumu temati un uzaicināmie referenti, kas, protams, tiks vispirms apspriesti un saskaņoti ar sadarbības partneriem. Programmai ir jābūt gatavai līdz šī mēneša beigām un tā jāapstiprina nākamajā LZS valdes sēdē. Līdz nākamajai valdes sēdei pilnībā jāpabeidz arī statūtu grozījumi, kuros jau ir pilnībā sagatavota otrā sadaļa par LZS mērķiem un uzdevumiem, kā arī izdarīti grozījumi jaunu biedru uzņemšanas procedūrā. Vēl tikai nepieciešams izdarīt tos grozījumus, kurus prasa Zinātnieku savienības pārreģistrācija, un tad statūtus jaunajā redakcijā varēs apstiprināt LZS kongress, kas notiks 27.maijā starptautiskās konferences ietvaros.

LZS valdes priekšsēdētājs A. Āboltiņš informēja par Radošo savienību padomes aktualitātēm, starp kurām ir arī gada beigās iecerētais kongress.

A. Draveniece iepazīstināja ar organizāciju EUROSCIENCE, kas ir Eiropas mēroga zinātnieku savienība ar individuāliem biedriem (iestāšanās maksa 40 EUR, studentiem un zinātniekiem no jaunām ES valstīm – 20 EUR, bet kolektīviem biedriem iestāšanās maksa 1500 EUR). Organizācijas interneta adrese http://euroscience.org
Nākošā Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde notiks ceturtdien, 10.martā.

***

LZA, LZP un LZS 14. februārī vienojās, ka 27.maijā plkst. 15.00 RLB telpās kopīgi organizēs zinātnisku konferenci par Latvijas zinātnes attīstību (nosaukums un programma tiks precizēti un saskaņoti).

Z.K.

Satura rādītājs


Kā sildījās pirms 1000 un 5000 gadiem?

Mēs esam atkarīgo sabiedrība. Atkarīgi no “Latvenergo”, “Latvijas Gāze”, “Rīgas siltums”, no visiem tiem, kas rūpējas par mūsu labklājību, par gaismu un siltumu mūsu mitekļos. Vai šodien, XXI gadsimtā, mēs varam iztēloties, kā senči apsildīja savus mitekļus pirms tūkstoš vai pat piectūkstoš gadiem? To spēj arheologi, kuri pēc zemē atrastām māla trauku lauskām, oglēm, akmeņiem un koka gabaliem spēj uzburt kopējo ainu – kā tas viss izskatījās un darbojās tajos sensenos laikos. Liekot lietā izpētīto materiālu, arheologi rekonstruē senos pavardus un krāsnis, veido to darbojošos modeļus, jo tikai tā var pārbaudīt savu atzinumu pareizību.

Valdis BĒRZIŅŠ, LU Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas asistents, 2002. gada vasarā Ventspils Brīvdabas muzejā kopā ar keramiķi Baibu Dumpi un viņas dzīvesbiedru Eināru Dumpi veica akmens laikmeta pavarda rekonstrukciju. Valdis Bērziņš pēta Užavas Sārnates neolīta (vēlā akmens laikmeta) apmetņu izrakumu materiālus. Izrakumus 1938.–1940. gadā veica arheologs Eduards Šturms un 1949.–1959. gadā – Lūcija Vankina. 3900.–3000. gadā pirms Kristus cilvēki dzīvojuši ezera krastā, par ko liecina ezerriekstu čaumalas, zivju paliekas un dažādi zvejas piederumi. Slapjā kūdra darbojusies kā konservants, tādēļ tagad, pēc vairāk nekā 5000 gadiem, no izrakumos iegūtā materiāla var iztēloties, kādu dzīvi tajos senos laikos dzīvojuši mūsu senči.

Eksperimenta uzdevums bija pārbaudīt pēc akmens laikmeta metodes darinātos māla podus, gatavot tajos ēdienu no tādiem produktiem, kādi tolaik varēja būt pieejami, un salīdzināt iegūto piedegumu un apkvēpumu ar arheologu atrastajām lauskām. Starpība bija tikai tā, ka muzejā pavards tika ierīkots brīvā dabā, bet akmens laikmetā tas atradās mītnes vidū. Stāsta Valdis Bērziņš:

– Tā kā visa apmetne atradās uz kūdras slāņa, tad pavarda vietā tika rindā noklāti zari, sprunguļi vai skali, tiem pāri pretējā virzienā pārliktas lielas koka mizas sloksnes un virsū bērts smilšu slānis. Uz tā kūra uguni. Pēc kāda laika, kad mizas un zari izdega, virsū klāja jaunu slāni, un tā līdz pat astoņām reizēm. Kādēļ tika veidota tik sarežģīta vairākslāņu konstrukcija? Apakšā bija mitrs, kūdrains ezera krasts, tādēļ bija jādara tā, lai mitrums nesūcas cauri. Protams, viens no iemesliem varēja būt arī bailes no kūdras aizdegšanās sausā laikā. Es domāju, ka pirmais iemesls bija svarīgāks. Māla pods ar smailu dibenu tīri labi stāv, ietupināts smiltīs. Vai nu uguns bija izkurināta iepriekš, lai smiltis būtu karstas, un podu ietupināja karstās oglēs, vai arī podu ielika aukstās smiltīs un uguni sakurināja tam apkārt. Smiltis labi saglabā siltumu – ja visu dienu pavards ir kurināts, tad smiltis vēl nākošajā rītā ir siltas, tādēļ šāds smilšu pavards arī apsildīja mājokli.

– Māla podi ir ideāli apaļi, izskatās kā virpoti, bet tie tak ir lipināti! Vai tādi podi ir izturīgi?

– Cits saplīsa apdedzinot, cits pēc pirmās vārīšanas, bet bija arī tādi, kas ir veseli vēl tagad, pēc vairāk nekā desmit vārīšanas reizēm. Tas jau arī bija eksperimenta mērķis – salīdzināt.

Antonijai VILCĀNEI, LU Latvijas vēstures institūta pētniecei, vēstures doktorei 2004.gada iznāca grāmata “Senā Jersika”, viņa ir speciāliste dzelzs laikmeta arheoloģijā un var pastāstīt, kādas krāsnis lietotas Tērvetes, Mežotnes, Daugmales, Asotes un Jersikas pilīs un apmetnēs, tuvāk aplūkojot akmeņu krāvumu un māla kleķa krāsnis.

– Senākās akmeņu krāvumu krāsnis ir datētas ar VI–VII gadsimtu. Ķentes pilskalnā un apmetnē netālu no Ogres upes ietekas Daugavā arheologs Ādolfs Stubavs pēc 1954.–1958. gadā veiktajiem izrakumiem spēja iztēloties ne tikai VIII–IX gadsimta vidējā dzelzs laikmeta dzīvojamo un saimniecības ēku izskatu, bet arī dzīvi šajā pilī un apmetnē. Priekšstatu par to rada Ķentes kalna apmetnes akmeņu krāsns rekonstrukcija. Kā redzams, šādas krāsns princips vēl mūsdienās ir sastopams lauku pirtīs. No lieliem akmeņiem tiek izlikts loks, tam pāri veido velvi no mazākiem akmeņiem un virsū uzkrauj pašus mazākos. Tā kā nekāda saistviela netiek lietota, tad akmeņi jāliek tā, lai tie ķīlējoties veidotu velvi. Tam, protams, bija vajadzīga prasme. Šādas krāsnis pastāvēja līdzās senākajiem pavardiem un apsildīja dzīvojamo telpu. Vasarā koka slieteņos ēdiena gatavošanai lietoja pavardus. Akmeņu krāšņu izmēri bija visdažādākie, atkarīgi no apsildāmās telpas lieluma. Reizēm krāsnis bija iedziļinātas 30–40 cm dziļās bedrēs, lai ilgāk uzturētu siltumu.

Māla kleķa krāsnis lietoja vēlā dzelzs laikmeta (800.–1200. g.) otrajā pusē un tās atrodamas lielākoties XII gs. slānī. To izmēri visdažādākie. Asotē atrastas krāsnis ar diametru līdz 2 m. Šādām krāsnīm gar malām no akmeņiem izliek loku, bet velvi veido no māla. Vispirms tiek taisīts karkass – no stabiņiem, kārtīm, klūgu pinuma, mizām. To pārklāj ar māla kārtu. Kokmateriāls izdeg un paliek apdedzināta māla kārta. Reizēm no akmens veido ne tikai krāsns loku, bet arī akmens bruģīti, ko pārklāj ar māla kārtu. Tā izveidojas māla klons, uz kura kurina uguni. Kad māls izdeg, klāj jaunu kārtu. Asotē citu virs cita atrada vairāk nekā 10 klonus, kas liecina, ka krāsns ir izmantota ilgstoši. Krāsns parasti atradās dzīvojamās telpas vidū vai vienā stūrī, skursteņa nebija, krāsns dūmi uzkrājās telpā. Lai tie tiktu ārā, sienai pa vidu bija iecirsts neliels četrstūrais robiņš. Dūmi telpu dezinficēja, tajā neuzturējās kukaiņi.

Krāsnis izmantoja ne tikai ēdiena gatavošanai un telpas apsildīšanai, bet arī amatnieciskos nolūkos, piemēram, metāla kausēšanai. Alvu varēja kausēt jebkurā telpā, bet dzelzs kausēšana no dzelzsrūdas notika ārā.

Vēstures doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors Jānis APALS IX–X gadsimtu sauc par vikingu laikmetu, kas ievadīja agros viduslaikus. Cilvēki nodarbojās ar lopkopību, amatniecību, zveju, tirdzniecību, “dauzījās apkārt pa pasauli”. Materiālā kultūra visā Ziemeļaustrumeiropā bija līdzīga. “Agrāk uzskatīja, ka vienmēr kāds no kāda aizņemas, ka kultūrvēsturiski sasniegumi dzimst vienā vietā un citi tos aizņemas tirdzniecības ceļā vai sirojumos. Tagad mēs zinām, ka attīstība notiek vienlaicīgi, tikai vienā vietā ātrāk, citā lēnāk.”

– Ja jūs sakāt “vikingu laikmets”, tad skandināvu ietekme te tomēr bija.

– Protams, viņi te brauca cauri savos tirdzniecības ceļos, pa reizei izkāvās. Visādi jau bija.

Jāņa Apala vārds nesaraujami saistīts ar Āraišu ezerpili, vietu, kur katrs var aplūkot apmetni ar dzīvojamām un saimniecības ēkām, aizsargbūvēm. Cik sen cilvēki tur dzīvojuši? J. Apals nosauc piecas apbūves kārtas, kurās ēkas vai nu sapuvušas dabīgā ceļā vai, visbiežāk, nodegušas ugunsgrēkos, jo apbūve bija blīva, skursteņu nebija un “sarkanais gailis” bija parasta parādība. Pirmo apbūvi datē ar aptuveni 830. gadu, katra nākamā apbūves kārta sekoja pēc 10–12 gadiem. Apmetne pastāvēja līdz X gadsimta sākumam, varbūt vēl mazliet iekšā. “Es teiktu – 900. gads ar mazu astīti.” Tad tā uzbrukumā nodedzināta un vairs nav atjaunota. Tā kā mājām nebija lemts ilgs mūžs, arī to “apkures sistēma” bija paredzēta īslaicīgai lietošanai. Tās bija māla krāsnis, ko novietoja telpas vidū ar muti pret durvīm. Pamatni taisīja no “apaļām kārtelēm”, katrā pusē lika pa trīs nelieliem baļķēniem, starpas aizpildot ar mālu un zemi. Stūros, lai nebūtu īpaši jāpiepūlas, bēra zemi. Virsū nolika egles mizu slāni, kas turējās uz pildījuma, pa virsu – mālu. Mizas bija vajadzīgas, lai māls negāztos iekšā kurtuvē. Virs māla nāca vēl koka kārtiņas, visam pāri atkal māla pārsegums. Kad mizas slānis izdega un māla slānis kļuva par ķieģeli, koka kārtiņas kādu laiku vēl turējās apaļas, līdz arī tās izdega.

– Ir viens knifiņš. Daudzām krāsnīm augšā durvju pusē uzlika garenus akmentiņus ar šķirbiņu pa starpām. Virsū saliek mazu, smuku malciņu un to dedzina. No ārpuses ir vilkme un malciņa labi deg. Aukstā laikā tas bija gan apgaismojums, gan papildus siltums.

Rit XXI gadsimts. Ģeologi Zemes vēsturi mēra miljonos gadu, arheologi cilvēces vēsturi – tūkstošos gadu. Mums katram dzīves laiks salīdzinājumā ar šiem lielumiem ir smieklīgi mazs, bet tas ir mūsu. Katra personīgais. Vienīgais. Kā mēs to nodzīvosim, kādas pēdas atstāsim Zemes un cilvēces vēsturē? Atcerēsimies, ko teica ģeologs Dr. Valdis Segliņš – cilvēce vienā gadā spēj izmainīt Zemes virsmu tā, kā to nespēj visi pasaules vulkāni un zemestrīces simts gados. Lai mūsu pēdas uz šīs zemes būtu saprāta vadītas, lai nepietrūktu gaismas un siltuma arī mūsu bērniem, bērnubērniem un vēl daudzām, daudzām paaudzēm!

Zaiga Kipere

zv296-7a.jpg (87863 bytes) zv296-8a.jpg (95880 bytes)

Satura rādītājs


In memoriam

Arheologs, vēsturnieks,
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis,
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks,
dr. habil.hist.
Jānis Graudonis
(27. 08. 1913. – 6. 02. 2005.).

zv296-10.jpg (28270 bytes)

Šī gada 6. janvārī mūžībā aizgāja izcilais zinātnieks un cilvēks, kaismīgais Latvijas patriots Jānis Graudonis. Viņš piedzima Madonas apriņķa Lazdonas muižas laukstrādnieku ģimenē. Bērnība un skolas gadi pagāja, strādājot lauku darbus vecāku rentētajās saimniecībās. Te arī dzima sapnis studēt vēsturi, taču grūtie materiālie apstākļi neļāva šim sapnim tolaik piepildīties. Tikai daudz vēlāk – 1949. gadā, kad aiz muguras jau bija Rīgas Skolotāju institūts (1937) un skolotāja darbs vairākās Vidzemes skolās, viņam izdevās pabeigt Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultāti. Taču kopš 1946. gada uzsāktais laboranta darbs ZA Vēstures un materiālās kultūras institūtā 1949. gadā politisko (staļinisko) represiju dēļ bija jāpamet, tāpat kā drīz pēc tam arī skolotāja darbs un studijas aspirantūrā. 1958. gadā J. Graudonis atsāka darbu Vēstures institūtā kā zinātniskais līdzstrādnieks, kur, lai arī totalitārās sistēmas bremzēts un kavēts, aizritēja viss viņa zinātnieka mūžs līdz aiziešanai pensijā 1997. gadā. J. Graudoņa zinātniskās intereses saistījās ar Latvijas senāko vēsturi, īpaši ar agro metālu perioda arheoloģiju, par ko 1963. gadā tika aizstāvēta vēstures zinātņu kandidāta, bet 1989. gadā – vēstures doktora disertācija. Taču viņa intereses neaprobežojās tikai ar šo periodu – kā spilgta liecība tam ir viņa ilggadīgie pētījumi gan Ikšķiles, gan īpaši Turaidas viduslaiku pils kompleksā. J. Graudonis bija nenogurstošs lauku pētījumu organizētājs – viņa vadībā veikti pētījumi 32 arheoloģiskajos pieminekļos. Šo pētījumu rezultāti un atziņas publicētas 436 zinātniskos un populāri zinātniskos rakstos un grāmatās.

Īpašs bija Jāņa Graudoņa pedagoga talants, viņa spēja iejūsmināt un aizraut jauniešus Latvijas vēsturē un arheoloģijā. Daudzi no viņiem tagad ir pazīstami vēstures pētnieki. Nozīmīga vieta J. Graudoņa dzīvē bija daudzveidīgai sabiedriskajai darbībai, īpaši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņa veikums šajā jomā pelna apbrīnu – te minēsim tikai dažus piemērus. Viņš bija Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla izdošanas atjaunošanas ierosinātājs un žurnāla galvenais redaktors (1991–1997), Eiropas Arheologu asociācijas otrā kongresa organizēšanas iniciators Rīgā 1996. gadā, Latvijas Arheologu biedrības dibinātājs 1994. gadā. Tāpat viņš bija starp Latvijas Kultūras fonda, Latvijas Zinātnieku savienības un Latvijas inteliģences apvienības dibinātājiem un Rīgas Latviešu biedrības atjaunotājiem, pirmais LZA Lielās medaļas laureāts (1993).

Ar šī izcilā cilvēka aiziešanu noslēdzas vesels laikmets un aizveras vēl viena Latvijas kultūrvēstures lappuse.

Latvijas Zinātņu akadēmija
LU Latvijas vēstures institūts

Satura rādītājs


Jauna grāmata

20. gadsimta piecdesmito gadu studentu likteņi

zv296-6.jpg (42184 bytes)

Ķīmiķu simfonija. 1953.–1958.g. studentu dzīves pieraksti.
Sastādītājs Jānis Freimanis. NORDEN AB, Rīga, 2004

Kad 20. gs piecdesmitajos gados studēju Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē, piecdesmit gadus seni notikumi – 1905. gads un viss, kas ar to saistās – man šķita tāli un it kā nereāli. Tikpat nereāli un neizprotami mūsdienu divdesmitgadniekiem droši vien šķiet mani studiju gadi. Tomēr arī mums – šodienas septiņdesmitgadniekiem – studiju laiks bija izšķirīgs, daudzveidīgs, mūs formējošs. Tas nebija tukšs laiks. Tas bija laiks, kad Leonīds Vīgners savā piecdesmitgadu jubilejas koncertā 1956. gadā diriģēja Bēthovena 9. simfoniju. To līdz pat šim laikam uzskatu par fantastiskāko, ko esmu dzirdējis. Mūsu vienaudzis Mihails Tāls, apjūsmots un atbalstīts, strauji virzījās pretim pasaules šaha čempiona lauru vainagam. Anta Klints ar savu sunīti klēpī ik priekšpusdienu no 1. trolejbusa pieturas garām Centrālkomitejai un 2. vidusskolai devās uz savu teātri. Bija arī savi elki – vienam balerīna Ināra Gintere, citam kāda no māsām Šneiderēm, citām – vīrišķīgais Jānis Kubilis.

Un turpat netālu kanālmalā – Kronvalda bulvārī 4 – ķīmijas un dzīves gudrības mācīja patiesi cienīti profesori Ķešāns, Vanags, Ieviņš, Liepiņa, kā arī talantīgi to palīgi. Tikko augstskolu beigušais Jānis Stradiņš saviem vienaudžiem lasīja ķīmijas vēstures kursu un runāja par to – ir vai nav zinātne cilvēku darījusi laimīgu. Un atbildot uz šo jautājumu, strikti dalīja nost vienu no otra zinātnes produktu, rezultātus no radošā pētniecības procesa, no zinātnieka darba. Rezultāti devuši visādas varēšanas, ērtības, iespējas, kā arī neērtības, pat smagas būt vai nebūt problēmas arī. Atbilde uz pirmo jautājumu nebija viennozīmīgi pozitīva. Toties laimīgi bija, ir un būs tie, kas radoši strādā, pēta, kam skolotāji šo radošo pētījumu pasauli pavēruši.

20. gadsimta 50.gadu LVU Ķīmijas fakultātē bija, kam pavērt, un bija, kas paver. Šī procesa norise ļoti reljefi skatāma 1953. gadā studēt sākušā kursa piemērā. Uz kopējā tobrīd ķīmiju un ķīmijas tehnoloģiju studējošo fona viena akadēmiskā grupa tomēr izdalījās. No 18 absolvējušajiem četri – E. Grēns, G. Čipēns, E. Lukevics un J. Freimanis (recenzējamā krājuma sastādītājs) – ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteni locekļi – akadēmiķi. Viens no viņiem – Elmārs Grēns – 100 Latvijas personību ranga sarakstā – pat pārspējis savus slavenos skolotājus Gustavu Vanagu un Solomonu Hilleru.

Kopumā sniegta ļoti daudzšķautnaina studiju un ārpusstudiju dzīves aina. No gadu atkāpes skatoties – mīļa un mazliet naiva, bet patiesa gan. Protams, ne visi akmentiņi šajā mozaīkā ir vienādi spilgti. Ir arī pelēcīgi un ļoti pelēki. Man nepieņemams ir vietumis augstprātīgais pasniedzēju raksturojums, tāpat lasītājam no malas nebūtisku grupas dzīves momentu daudzkārtīgs atkārtojums. Galvenais tomēr ir sasniegts – parādīts, kā tajos laikos iegūta arī mūsdienu vērtējumā augsta līmeņa augstākā izglītība ķīmijas jomā.

Ja šis uzdevums būtu sastādītāja vienīgais mērķis, krājums pildītu ļoti pieticīgu uzdevumu. Būtisks ir ieskats šo 50.gadu studentu tālākajos likteņos. Tie, protams, pakļaujas laikmetu un to maiņu diktētajiem noteikumiem.

Dažas kopējas iezīmes. Padomju laiks – gadi 30 pēc studiju beigšanas daudziem ķīmiķiem – inženieriem ir pagājis mazradošā rutīnas ikdienas darbā. Zinātnē strādājošiem un augstskolu pedagogiem šis laiks bija daudz ērtāks, nodrošinātāks, deva lielākas iespējas sevi apliecināt.

Tad nāca pārmaiņu laiks. Brīvība jau vienmēr atnāk nikna un apmulsusi un savā mulsumā sadara visādas aplamības. Zinātnē, augstskolās, ķīmiskajā rūpniecībā strādājošie 90. gadu pirmajā pusē zaudēja ļoti daudz. It sevišķi tie, kas šajā laikā aizgāja pensijā un pārvērtās par šodien visnenodrošinātāko ļaužu grupu. Bija arī ieguvēji, ļoti dažādi savā gūšanas stilā. Ieguvēji un zaudētāji vieni otrus diemžēl nesaprot. Kā pastāstā par alni, kuru ezītis uzaicināja paskraidīt pa pavasarīgo pļaviņu, jo esot ļoti kaifīgi. Uz paskraidījušā aļņa neizpratni ezītis reaģēja ar jautājumu – “Vai tiešām tu nejūti, cik jaunā zālīte maigi glāsta pavēderi?”.

Ar laiku daudzas lietas nostājās sev pienākošās vietās. Arī zinātnē uzņēmība un aktīva darbība dažviet spēja daudz. Akadēmiķu Grēna un Lukevica veiktais tam piemērs.
Radušies jauni elki. Vestards Šimkus un Jaunais teātris, kantētājs Stupelis un futbolists Verpakovskis. Mūsu dzīves krāsās dominē dators, internets un mobilais telefons, nodrošinot milzu iespējas. Arī fantastisks latviski izdoto grāmatu klāsts, kurā, es ceru, nepazudīs stāsts par tiem, kas studēja ķīmiju pirms 50 gadiem.

Dzīve ir skaista. Bija un būs, vismaz divdesmitgadīgajiem vienmēr.

Andris Strakovs

Satura rādītājs


KONKURSS

L`ORÉAL Latvijas stipendijas “Sievietēm Zinātnē”

Tiek izsludināta pieteikšanās uz L`ORÉAL Latvijas stipendijām “Sievietēm Zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Stipendijas paredzētas zinātnisko pētījumu veikšanai dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomā.

Stipendijas tiek piešķirtas zinātniecēm, kurām ir doktora grāds. Divas stipendijas tiek piešķirtas zinātniecēm, kuras ir jaunākas par 35 gadiem, trešā – bez vecuma ierobežojuma.

Piesakoties stipendijai, jāiesniedz šāda informācija un dokumenti:

– pieteikuma veidlapa,
– pretendentes CV, norādot nozīmīgākās zinātniskās publikācijas,
– izglītību un zinātnisko grādu apliecinošu dokumentu kopijas,
– pieteiktā pētnieciskā projekta detalizēts apraksts vienam gadam no stipendijas piešķiršanas brīža (uz 1 – 2 lapām),
– zinātniskā vadītāja vai zinātniskās iestādes, kurā paredzēts izstrādāt projektu, vadītāja rekomendācija,
– zinātnisko publikāciju saraksts,
– nozīmīgāko publikāciju kopijas (pievienot monogrāfiju, žurnāla numuru kopijas, ja tādi ir).

Pieteikumi iesniedzami līdz 2005.g. 25. martampersonīgi UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Sekretariātā Rīgā, Pils laukumā 4 – 206.

Papildu informāciju, konkursa nolikumu un pieteikuma veidlapas var atrast ANO Latvijā mājas lapā www.un.lv sadaļā Jaunumi vai arī saņemt personīgi UNESCO LNK Sekretariātā Rīgā, Pils laukumā 4–206. Tālrunis uzziņām – 7325109.

Stipendijas izveidotas, īstenojot L`ORÉAL GRUPAS un UNESCO sadarbību starptautiskajā projektā “Sievietēm Zinātnē” un Latvijā tiek piešķirtas šī projekta ietvaros.

 

KONKURSS

valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma iegūšanai

Valsts emeritēto zinātnieku padome izsludina konkursu 2005.gada vakancēm valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma iegūšanai.
Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendentam vai institūcijai, kas viņu ieteikusi, jāiesniedz padomei šādi dokumenti 2 eksemplāros:

• Attiecīgās institūcijas lēmums
• Pretendenta biogrāfija (Curriculum vitae)
• Doktora diploma kopija
• Pretendenta zinātnisko darbu saraksts, kurā atsevišķi norādītas zinātniskās monogrāfijas, zinātniskās publikācijas, konferenču tēzes, autorapliecības un patenti. Šo sarakstu var aizstāt publicēta biobibliogrāfija, kas papildināta ar jaunāko darbu sarakstu.
• Pretendenta publicēto mācību grāmatu un metodisko līdzekļu saraksts
• Pretendenta vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts
• To starptautisko organizāciju saraksts, kuru darbā pretendents piedalījies vai piedalās, citas aktivitātes.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendenta atbilstību vērtē pēc šādiem kritērijiem:

• Zinātņu doktors vai habilitēts zinātņu doktors
• Latvijā ieviestas nozīmīgas izstrādnes
• Zinātniskā skola, kuru pārstāv pretendenta sagatavoti zinātņu doktori
• Patenti un pārdotas licences
• Augsts citējamības indekss
• Sarakstītās monogrāfijas un/vai mācību grāmatas
• Publikācijas starptautiskos žurnālos
• Ilgstoši sekmīgi vadīts liels zinātnieku kolektīvs (universitāte, institūts, laboratorija).

Dokumenti jāiesniedz līdz 2005. gada 22. aprīlim (2 mēnešu laikā no paziņojuma publicēšanas dienas.)

Dokumentus pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijā, Akadēmijas laukumā 1 (2.stāvā), LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā.
Padomes sekretāre Dr. Baiba Ādamsone (tālr.:  220725).

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2005.gada 21.februārī plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302.auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr.oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Ināra Driksna

Temats: “Latvijas piensaimniecības attīstība ekonomikas globalizācijas apstākļos”.
Recenzenti: Dr.habil.oec., profesors Andris Sproģis; Dr.habil. oec., profesors Nikolajs Baranovskis; Dr.agr., profesors Voldemārs Strīķis.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2005. gada 2. martā plkst. 15.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā Jelgavā, Lielajā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes promocijas padomes atklātā sēde, kurā

VITA ŠTERNA

aizstāvēs promocijas darbu “Holesterīna dinamikas likumsakarības Latvijas govju pienā saistībā ar šķirnēm un labturību” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Lietuvas Lauksaimniecības universitātes profesore Dr. habil. sc .ing. S. A. Urbiene, LU profesore, Dr. habil. med. R. Ligere, LLU docente, Dr. sc. ing. L. Ozola.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielajā ielā - 2, Jelgavā.”

***

2005. gada 4. martā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

ANDRA DĒRVENIECE

aizstāvēs promocijas darbu “Onkogēnu ekspresijas nozīme galvas sejas un kakla ādas nemelanomas epidermālo audzēju audos un ietekme uz klīnisko izpausmi un prognozi” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesore L.Feldmane (Latvija), asoc. profesore I. Ančupāne (Latvija), profesors S.Spokevičius (Lietuva)

***

2005. gada 11. martā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

SANTA PURVIŅA

aizstāvēs promocijas darbu “Statīnu grupas HMG CoA reduktāzes inhibitoru lipidmodulējošās un pleiotropās darbības pētījumi” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Dr. hab. med. V Mikažans ( Latvija), Dr. med. J.Jirgensons (Latvija), Dr. med. E.Kaduševičius (Lietuva)

***

2005. gada 18. martā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

JAUTRĪTE KARAŠKEVICA

aizstāvēs promocijas darbu “Latvijas veselības aprūpes sistēmas reforma un iedzīvotāju veselība laikposmā no 1993. gada līdz 2003. gadam” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesors J.Vētra (Latvija), profesors J.Krūmiņš (Latvija), profesors P.Ferrinho (Portugāle).
Ar promocijas darbiem var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās.

***

RTU Enerģētikas nozares promocijas padome P-05 2005.gada 3.februāra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Enerģētikas nozares Elektroenerģētikas apakšnozarē Jānim Reķim par promocijas darbu “Latvijas enerģētikas attīstības scenāriju izstrāde un izpēte, ievērojot vides faktoru”.
Balsošanas rezultāti: par – 13 balsis, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

Satura rādītājs


Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2005. g. 7. martā.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2005. gada 21. februārī