Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

2005. gada  21. marts: 6 (298)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs

• Par orkāna postījumu izvērtēšanu un Latvijas piekrastes vides saglabāšanu
• Latvijas Zinātnieku savienība
• LZA Pavasara pilnsapulce
• Letonikas I kongress
• Ko nozīmē būt internacionālam zinātniekam
• Orkāna “Ervins” postījumi Latvijas krasta joslā
• Ūdensputnu skaitu un ligzdošanas sekmes ietekmējošie faktori
• Pēctecība
• Vārdošana mūsdienu latviešu folklorā
• Vai pēc 10 gadiem jāizgudro jauns ritenis?
• Nacionālais Botāniskais dārzs
• Doktorantūras grantu projektu konkurss
• Aizstāvēšana

.LZA SENĀTA 22. februāra sēdes lēmums

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas valstī nav institūcijas, zinātniski pētnieciska institūta vai citas pētnieciskas iestādes, kas nodrošinātu sistemātiskus jūras krasta mūsdienu ģeoloģisko procesu pētījumus, veiktu stāvokļa novērtējumu, izstrādātu prognozes un rekomendācijas saimnieciskās u.c darbību veikšanai krasta joslā.

Jūras krasta erozija kā sevišķi bīstama dabas procesu izpausme, apdzīvoto vietu, ražotņu un komunikāciju apdraudējums līdz šim nav atzīts kā būtisks un nav iekļauts nacionālā vides politikas plānā kā aktuāla, risināma problēma. Valstiskā līmenī pastiprināta uzmanība pievērsta piekrastes bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, teritoriju attīstības plānošanai un apsaimniekošanai, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, tajā pat laikā ignorējot krasta joslā notiekošo bīstamo ģeoloģisko procesu rūpīgu izvērtēšanu, neievērtējot ģeoloģiskos riskus un to radītos aprobežojumus. Visās attīstītās Eiropas valstīs minētās problēmas tiek risinātas nesaraujamā savstarpējā saistībā.

Jūras krasta ģeoloģisko procesu monitoringa sistēma, kas aptver visu Latvijas krasta līniju un nodrošina ar informāciju jau 10–17 gadus, triju Baltijas valstu vidū ir vienīgā, kas izveidota un tiek joprojām nodrošināta ar privātu iniciatīvu. Neregulārais finansējums ikgadējo darbu veikšanai tiek iegūts ar īslaicīgiem, ikgadējiem līgumdarbiem un konsultatīviem zinātniskiem pakalpojumiem, kas nedod iespēju izveidot pastāvīgu zinošu pētnieku grupu. Latvijā vairs nav tik nepieciešamo zinātnisko kadru ar mūsdienu prasībām atbilstošu kvalifikāciju un pieredzi.

Jūras krasta ģeoloģisko procesu monitorings pēdējo gadu laikā iekļauts nacionālā vides monitoringa programmas sastāvā kā viena no daudzajām apakšprogrammām. Veikto pētījumu ikgadējie rezultāti pārskatu veidā tiek iesniegti Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā. Sagatavotais pārskats par Latvijas jūras krastiem iekļauts vispasaules izdevumā “The Worlds Coasts: Online (2004)”, pētījumu rezultāti par Latvijas krastu eroziju iekļauti Eiropas projekta EUROSION Eiropas daudzslāņu digitālās kartes izveides datu bāzē (2003). Izstrādāti konsultatīvi un pētnieciski līgumdarbi pilsētu un pagastu pašvaldībām teritoriālo plānu sagatavošanai un krastu aizsardzībai. Sagatavoti un iesniegti materiāli MK Noteikumiem par jūras krasta ģeoloģiskajiem riskiem. Regulāra, operatīva sadarbība ar masu saziņas līdzekļiem (TV, radio, prese) par aktuālām piekrastes problēmām. Sagatavota un izdota monogrāfija “Latvijas jūras krasti”(2003).

Ūdensputnu pētījumi, kas veikti Engures ezerā 1948. – 2004. g., liecina par to, ka kopumā samazinājies tārtiņveidīgo putnu skaits, galvenokārt piemēroto pļavu biotopu platību samazināšanās dēļ. Pēdējos gados katastrofālu skaita kritumu piedzīvojusi lielā ķīra populācija, kas izskaidrojams ar antropogēnās barības pieejamības samazināšanos un svešzemju plēsēja – Amerikas ūdeles ieviešanos. Strauji samazinās gandrīz visu pīļu sugu skaits, ko nosaka lielā ķīra skaita samazināšanās un koloniju pārcelšanos uz Amerikas ūdeles mazāk apdraudētām, bet pīlēm nepiemērotām vietām un plēsonības pieaugumu. Ūdensputnu populāciju dinamikas cēloņu izpratnei nepieciešams ilglaicīgs, iespējami lielāka skaita ekosistēmas komponentu monitorings un speciāli pētījumi. kas nav iespējams pie pašreizējā niecīgā finansējuma.

Noklausoties LZA kor.loc. Dr.h.ģeogr. Gunta Eberharda referātu “Orkāna “Ervins” postījumi Latvijas krasta joslā” un LZA kor.loc. Dr.biol.Jāņa Vīksnes ziņojumu „Ūdensputnu skaita un ligzdošanas sekmes ietekmējošie faktori”,

Lai nodrošinātu ES dalībvalstīm izvirzītām prasībām atbilstošu zinātnisko un lietišķo informāciju, tās ieguvi un sagatavošanu, nepieciešams:

LZA prezidents profesors Juris Ekmanis

LZA Senāta priekšsēdētājs profesors Jānis Stradiņš

Satura rādītājs

10.martā notika Latvijas Zinātnieku savienības valdes sēde. Tajā vienojas par valdes locekļu izdarītajiem LZS Statūtu labojumiem, lai tos varētu sagatavot publicēšanai “Zinātnes Vēstnesī” visu LZS biedru vērtējumam.

Kā jau ziņojām, š.g. 27.maijā pulksten 15.00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks Latvijas Zinātnieku savienības, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnes padomes rīkota konference “Latvijas zinātnes attīstība un perspektīvas”. Tās darba kārtība tiks paziņota laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis”. Pēc konferences LZS VI kongresā tiks pieņemti jaunie LZS Statūti. Konferences un kongresa dalībniekiem tiek solīts arī saviesīgs pasākums.

LZS valdes locekle Rita Bebre iepazīstināja ar 7.martā Radošo savienību padomē runāto. Galvenais satraukums – vai, tiecoties sasniegt Eiropas līmeni dabas un inženierzinātnēs, netiks plicināts jau tā plānais mākslas un kultūras maciņš? Kas notiek ar sabiedrību bez mākslas, kultūras un humānisma? Latvija ir vienīgā Eiropas Savienībā, kur nav bērnu teātra, kur ir jau pazaudēta vesela paaudze bez teātra. Atvesti uz teātri, skolasbērni uzvedas kā kinoteātrī – gaismai zālē dziestot, kliedz, dauza kājas. Varbūt ir pienācis laiks Latvijas ceturtajai atmodai, kultūras atmodai? Ja rodošās savienības necelsies cīņai par humānu sabiedrību Latvijā, tad “viss būs tūtē”, neraugoties uz nezcik augstiem sasniegumiem eksaktajās zinātnēs.

Satura rādītājs

DARBA KĀRTĪBA

Satura rādītājs

LETONIKAS I KONGRESS

Letonika – Latvijai prioritārs un perspektīvs zinātniskās pētniecības virziens. Ar LZA Senāta 2004. gada 8. jūnija lēmumu izveidotā darba grupa akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā izstrādāja programmu “Letonikas attīstība Latvijas nākotnei 2005 – 2010”.

Lai rezumētu paveikto, veicinātu pētījumu attīstību, aktivizētu Letonikas nozarē strādājošos visu paaudžu zinātniekus, 2005. gada 24. – 25. oktobrī notiks Letonikas I kongress.

Aicinām Jūs piedalīties!

Kongresā paredzētas šādas sekcijas un apakšsekcijas:

• Letonikas avoti un to izmantošana.
Laikmetīgu pētniecības, informācijas uzkrāšanas un glabāšanas metožu ieviešanas rezultāti

• Arheoloģija, antropoloģija, etnoloģija: pētītā un mazpētītā

• Mutvārdu vēsture: 20. gs. personīgajā pieredzē un sociālajā atmiņā

• Sabiedrība, vide, valoda
Īpašvārdi un citi vārdi: cilme un lietojums
Latviešu valoda datorizācijas un globalizācijas laikmetā. Tulkojumu valoda

• Latviešu valoda līdzībās, pretstatos un vērtībās

• Latviešu valodas vēsture un valodas pieminekļi
Reģionālā identitāte; pētījumi un meklējumi
Latvijas lauki dialektologu un etnologu skatījumā

• Latvijas novadi: robežas un sastapšanās
Latviešu Folkloras krātuves rīkotā Kr. Barona dienas konference

• Latvijas un latviešu identitāte mūsdienās
Identitāte un audzināšana

• Mainīgās identitātes kultūras, izziņas un komunikācijas procesos

• Latviešu literatūra 20./ 21. gadsimtā

• Latvijas arhitektūra un māksla Eiropas kontekstā
Latvijas mākslas vēsture internetā (latviešu un angļu val.)

• Ideju vēsture un intelektuālās tradīcijas veidošanās Latvijā
1905. gada revolūcija kā intelektuāls notikums

• Kristīgās vērtības un morāle mūsdienu Latvijā
Reliģiozitāte un garīguma meklējumi
Krievu vecticība kā etnokonfesionāla kopība Latvijas sabiedrības struktūrā

• Latvijas 19. – 20. gs. kultūra starptautisko procesu mijiedarbībā
Multikulturālu zemju pieredze

• Letonikas zinātnes priekšmets un pētniecības stratēģija
Letonika un baltistika
Letonika un slavistika
Letonika Austrumeiropā
Letonikas prestižs sabiedrībā
Pētnieku pēctecības nodrošinājums: vajadzības un realitāte
“Neparastā” Letonika (izstāde, komentāri, diskusija)

• Latgale robežsituācijā (kongress Daugavpilī, DU)

Lūdzu dariet zināmu sava referāta tēmu, vēlamo sekciju, zinātnisko grādu, darba (studiju) vietu, adresi, telefona un faksa numurus, elektroniskā pasta adresi.
Gaidām Jūsu pieteikumus līdz 2005. gada 1. maijam: humana@lza.lv; litfom@lza.lv; lvi@lza.lv; latv@lza.lv; fsi@lza.lv;
Letonikas I kongresam LZA, Akadēmijas lauk. 1, Rīgā,
LV 1050

Satura rādītājs

Almas Edžiņas foto

PAULS STRADIŅŠ. Fiziķis. 41 gadu vecs. Latviešu zinātnieks Amerikā. Pirms tam – latviešu zinātnieks Japānā. Vēl agrāk – latviešu zinātnieks Amerikā. Un vēl agrāk, līdz 1992. gadam – jaunais fizikas doktors Latvijā, Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā Salaspilī. Šobrīd strādā ASV Atjaunojamo Enerģiju Nacionālajā laboratorijā.

Pauls studēja Maskavā vienā no labākajām PSRS augstskolām – Fizikas un tehnikas institūtā, pēc tā beigšanas strādāja pie Kurta Švarca Salaspilī, tur ieguva fizikas doktora grādu un, nebūdams ne trīsdesmit gadu vecs, sāka kalpot zinātnei tālu no Latvijas. Kā tas notika, stāsta Pauls Stradiņš pats.
– Nodarbojos ar amorfiem pusvadītājiem, taču drīz vien bija skaidrs, ka mēs Padomju savienībā esam sākuši par vēlu un tas, ko mēs tikai cerējām sasniegt, Amerikā jau ir realitāte. Tādēļ, kad radās iespēja pieteikties uz IREX fonda stipendiju, es to darīju. 1991. gadā prof. Švarcu labvēlīgi atbalstīts, es pieteicos un 1992. gadā aizbraucu uz Čikāgas universitāti. Tur es kā Visitors Scholarnokļuvu pie viena no amorfo pusvadītāju fizikas pamatlicējiem profesora Helmuta Fričes (Hellmut Fritzsche). Es tiku slavenajā Džeimsa Franka institūtā un iesāku man pilnīgi jaunu tēmu par amorfā silicija elektriskajām īpašībām, tā defektiem, fotovadamību. Kad beidzās 9 mēnešu stipendija, profesors Friče piedāvāja turpināt iesāktos pētījumus un palikt institūtā kā pētniekam, kas nelasa lekcijas. Protams, ka es piekritu. Tā, intensīvi strādājot, pagāja pieci gadi, tika atrasti un izpētīti daudzi interesanti efekti, un amorfais silicijia no tīri akadēmiska pētniecības objekta jau bija kļuvis par nozīmīgu atjaunojamās enerģētikas sastāvdaļu – no tā intensīvi būvēja saules baterijas. Amorfais silicijs faktiski ir vienīgais amorfais materiāls, kas ir derīgs elektroniskajai rūpniecībai. To, ka no amorfā silicija gatavotās saules baterijas nav īpaši efektīvas, ar uzviju kompensē to lielais lētums silicija pieejamības un procesu vienkāršības dēļ.

– Mēs esam pieraduši, ka ceļš no zinātniskās pētniecības līdz, kā agrāk mēdza teikt, ieviešanai ražošanā ir lēns un akmeņains. Šajā gadījumā šķiet, ka zinātnieku pētījumu rezultātus izķēra, tā sakot, gluži siltus. Kāpēc tā?

– Profesors Helmuts Friče, būdams Čikāgas universitātes profesors, vienlaikus bija arī kompānijas Energy Conversion Devices, Inc. konsultants un vēlāk viceprezidents. Šī kompānija dibināta jau diezgan sen, taču balstās ne ļoti moderniem pamatiem. Tās dibinātājs ir Stenfords Ovšinskis, kurš kopā ar profesoru Helmuru Friči ir viens no amorfo pusvadītāju fizikas pamatlicējiem. Viņš tūdaļ meklēja iespējas pētījumu rezultātus pārvērst jaunās tehnoloģijās, patentos. Var teikt, ka šī kompānija neražo tik daudz produktus, kā tehnoloģijas. Darbības shēma ir tāda: tiek pētīta kāda problēma un, ja ir redzams, ka tur var iznākt kaut kas lietojams, to pārbauda, uzbūvē prototipu un izņem patentu. Tas ir tik labs, ka var laist pasaules tirgū. Piemēram, reversīvi optisko disku ieraksta principa patents, kas ļauj ražot vairākkārt izmantojamos optiskos diskus CD-RW atšķirībā no vienreiz izmantojamā CD-R. CD-R diskā ieraksta lāzera stars padara necaurspīdīgu krāsvielas kārtiņu, kas ir sākotnēji caurspīdīga un nosedz atstarojošu metāla slāni. Pēc ieraksta šis informācijas bits vairs nav nodzēšams. CD-RW diskā, turpretī, krāsvielas slāņa vietā ir īpašas vielas slānis, kas dažādu ieraksta stara impulsu ietekmē mainās no kristāliskā uz amorfa stāvokli un atpakaļ. Tādējādi DC-RW disku var ierakstīt, no jauno pārrakstīt utt. Tagad, kad informācijas tehnoloģijas ir ļoti aktualizējušās, tiek meklēti jauni optiski informācijas ierakstīšanas veidi, tomēr toreiz, kad tika saņemts vairākkārtīgi ierakstāmā diska patents, viņi bija spēruši krietnu soli laikam pa priekšu. Es par šo firmu stāstu tik daudz tādēļ, ka tā attīsta arī amorfā silicija saules bateriju tehnoloģiju un bija vieni no pirmajiem, kas sāka lietot amorfo siliciju saules baterijās. Ņemsim parasto kabatas kalkulatoru ar saules šūnu, kas darbojas tikai gaismā. Japāņi (Sanyo) diezgan ātri saprata, ka tādam kalkulatoram patiesībā vajag ļoti maz enerģijas, pietiek ar pavisam nelielu gaismas daudzumu, lai tas strādātu. Šo principu vai izmantot saules baterijās. Amorfā silicija saules bateriju efektivitāte pašlaik sasniedz ap 8%, toties ar baterijas var noklāt milzīgus laukumus un, ja mājai ar saules bateriju paneļiem noklāj visu jumtu, tad diezgan saulainā klimatiskā joslā, ekonomiski dzīvojot, gandrīz nav jātērē enerģija no tīkla. Šīs sistēmas komercializācijai šobrīd ļoti svarīga ir cena un, ja tā vēl tiks pazemināta, un pie tā tiek ļoti intensīvi strādāts, tad jumtus būs iespējams masveidā nosegt ar saules paneļiem, kā arī būvēt lētas saules spēkstacijas. Ne tikai Amerikā un Japānā, bet arī Eiropā.

Tā, lūk, sanāca, ka es, strādādams ar amorfo siliciju, no tīri zinātniskas tēmas gandrīz nejauši nokļuvu kaut kur pa vidu starp zinātni un tehnoloģiju, sfērā, kas pēkšņi izrādījās ļoti svarīga. No šīs ciešās saiknes iegūst abas – zinātne veicina jaunu tehnoloģiju tapšanu un tehnoloģijas savukārt ir ieinteresētas atbalstīt zinātni. Tas vislabāk bija redzams Japānā, uz kurieni es aizbraucu pēc tam, kad profesors Friče emeritējās. Japānā ap to laiku uz vairāku nacionālo institūtu bāzes sāka veidoties jauna tipa nacionālā laboratorija, kur man bija izdevība strādāt kopā ar profesoru Akihisu Matsudu. Japāna nav bagāta ar energoresursiem, tādēļ atjaunojamo enerģijas resursu, to vidū arī saules enerģijas, izmantošana viņiem ir ļoti aktuāla un šie pētījumi tiek īpaši veicināti valdības līmenī. Lai tiem piesaistītu lielo firmu investīcijas, uz laboratoriju aicināja strādāt tādu Japānas elektronikas uzņēmumu kā Sanyo, Canon, Sharp u.c. speciālistus. Protams, ka viņiem pirmajā vietā bija savu firmu intereses.

Zinātne arvien vairāk saaug kopā ar tehnoloģijām. Japānā es biju liecinieks tam, kā valsts institūtus faktiski sakausēja ar kompānijām. Šķiet, Eiropā pašlaik notiek tas pats, tikai vēl globālākā līmenī. Zinātniekiem tas ir liels pārbaudījums, jo līdzi lielam finansējumam nāk lieli pienākumi. Kā saglabāt dzīvu interesi par lietu un parādību dabu, izpildot industrijas pasūtījumus? Kur ņemt laiku pētniecībai, ja to paņem grantu pieteikumi? Kā savienot nepieciešamību publicēties ar nepieciešamību patentēt? Domāju, ka zinātnieki, neskatoties uz finansiālo atkarību no ražošanas, tomēr saglabās savu brīvdomību un darīs visu, lai arī strādājot ražošanas dominantē un izmantojot tās līdzekļus, censtos meklēt dziļākas patiesības, jaunus pētījumu laukus utt.

Īsi par to, kas manuprāt nosaka pētījumu vai zinātnes līmeni. Manuprāt, ir vismaz 4 komponenti: 1) ļoti rūpīgi, arī ar neatkarīgu ekspertu palīdzību izmeklēti spējīgi, radoši zinātnieki, kas spēj izvirzīt jaunas problēmas un tās risināt; 2) jaunā paaudze – studenti, kas nevis paklausīgi izpilda, ko liek vadītājs, bet gan spējīgi domāt patstāvīgi, izvirzīt savas hipotēzes vai vismaz uzdot šķietami muļķīgus, arī vadītājam nepatīkamus jautājumus; 3) sabiedrības atbalsts, – pētnieka, profesora respekts sabiedrībā, noteikti arī finansiāls; 4) saikne ar sabiedrības materiālo attīstību, ražošanu. Pēdējā punktā, ražošanai tomēr jābūt uz pietiekoši augsta līmeni, lai tai būtu vajadzīgi zinātnieki – patiesībā šis pat ir tāds kā attīstītas ražošanas indikators. Šie it ka triviālie nosacījumi tomēr praksē realizējami tikai grūta darba rezultātā.

Pētniecības attīstību bremzē viss tas, kas sasniegto rezultātu un zinātniskās ētikas skalas vietā izvirza citas vērtību skalas. Piemēram, Japānā, īpaši jaunie, saskaras ar problēmu, kā sabalansēt zinātnei nepieciešamo spēju neatkarīgi domāt, brīvi diskutēt par zinātnes patiesībām ar gadsimtos kultivētajām sabiedrības tradīcijām – nerunāt pretī augstākstāvošam, argumentēt savu viedokli netieši, aplinkus ceļā u.t.t. ASV šai ziņā ir daudz atvērtāks un veselīgāks klimats, kas veicina strauju un efektīvu zinātnes attīstību. Tas vienlaikus varētu būt arī jautājums par zinātnes internacionālo dabu.

Kad pirms divpadsmit gadiem es ierados Čikāgas universitātē, mani pārsteidza tur valdošā atvērtība un pretimnākšana. Nebija vajadzīga nekāda adaptācija, jau otrajā dienā es varēju mesties darbā ar pilnu sparu. Bija tāda sajūta, ka es tur esmu gaidīts. Viss pilnībā tiek veltīts pētniecības darbam. Nekādu lieku administratīvo darbinieku, praktiski nekādas materiālās apgādes daļas. Arī nekādu apgrūtinošu un dārgu reprezentāciju pasākumu. Ja kaut kas nepieciešams eksperimentam, tad tas tikai jāizstāsta vienam izveicīgam mehāniķim un viss vajadzīgais tiek bez kavēšanās uztaisīts. Profesora Fričes, mana skolotāja darba stils ir šāds. Katru rītu viņš apstaigā laboratoriju un pirmais jautājums katram: “Vai ir jauni rezultāti?” To tagad bieži uzdodu pats sev. Sarunas, izsmeļošas diskusijas ar saviem studentiem, pētniekiem – gandrīz katru dienu – absolūta prioritāte. Šis diskusijas raksturīgas ar to, ka vienmēr nonākam pie kāda gala slēdziena, rezultāta formulējuma vai arī ceļa, kā to iegūt.

Prof. Friče daudz eksperimentē pats, kopā ar studentiem, konstruē iekārtas, uzņem mērījumus. Tam vienmēr tiek atrasts laiks. Šāda pētnieciska darba kultūra tiek nemanāmi, bet ļoti rūpīgi kultivēta. Kā Amerikā, tā Japānā strādā ļoti daudz dažādu valstu zinātnieku, pārsvarā no Ķīnas un Indijas, Amerikā pēdējā laikā arī daudz profesoru no Krievijas. Kādu zinātni šie cilvēki taisa – Amerikas, Ķīnas, Japānas, Indijas, Krievijas? Viņi taisa zinātni, un ar to, man šķiet, ir pateikts viss. Zinātnes augļus bauda visi, vienalga kurā zemē tie ir ienākušies. Zinātne jau pēc savas būtības ir internacionāla.

Piekrītu, ka dabaszinātnēs, pie kurām pieder fizika, tā tas tiešām ir. Taču mēs mēdzam teikt, ka Latvijas vēsturi, latviešu valodu un literatūru pasaulē nekur citur nepētīs, tās ir mūsu nacionālās zinātnes.

– Vai tad, ja kāds, teiksim, ķīniešu zinātnieks gribās pētīt Latvijas vēsturi vai valodu, viņam teiksim – nē, nedrīkst? To drīkst darīt tikai latvieši Latvijā, tā ir viņu nacionālā zinātne? Cits jautājums ir par zinātnei labvēlīgiem apstākļiem. Tomēr valsts var īpaši atbalstīt kādus pētījumu virzienus, kas svarīgi dotajai valstij, bet internacionāli var nešķist tik nozīmīgi. Jebkurā gadījumā galvenais ir pētījumu augstais līmenis, kvalitāte. Parasti to nodrošina starptautiskā konkurence; ja tādas nav, pētniekiem acīmredzot nākas pašiem sev izvirzīt augstus darba kritērijus un tos arī ievērot. Tas nav viegli.

Ar Paulu Stradiņu tikās Zaiga Kipere

Satura rādītājs

Pasaulē pieaugošā jūras krastu noskalošana un zemo teritoriju applūšana vētru laikā daudzām, tai skaitā Baltijas valstīm (Vācija, Polija, Lietuva, Latvija), kuru krastus veido irdeni, viegli izskalojami nogulumieži, rada un turpmāk radīs arvien nopietnākas nacionāla mēroga problēmas.

Eiropā 2004.gadā pabeigtā zinātniskā EUROSION projekta apkopotā informācija liecina par kopējo krastu stāvokli un erozijas apdraudējumu: krastu erozija turpinās 15%, dabiski stabili ir 39% krastu, mākslīgi nostiprināti, stabili krasti – 5%, pieaugoši krasti – 14%, nav informācijas par 27% (no kopējās krasta līnijas garuma –100925 km).

Latvijā erozijas apdraudēti, pret noskalošanu vētru laikā jutīgi krasti >60% no 496 km. Paaugstināta jūras krasta erozijas 30–50 m platajā joslā atrodas 20 apdzīvotas vietas ar > 100 dzīvojamām mājām, saimniecības ēkām, ražotnēm; arī bākas, kapsētas, ceļi, elektropārvades līnijas, sakaru kabeļi u.c.

Tuvāko 20–50 gadu laikā, paplašinoties krastu erozijai, apdraudēto objektu skaits div – līdz trīs kāršosies. Galvenās riska joslas: Rīgas līča Kurzemes krasts (Roja–Jūrmala), Vidzemes krasts (Saulkrasti–Tūja), Kolkasrags, Ventspils–Liepene, Pāvilosta–Jūrkalne–Sārnate, Liepāja–Šķēde, Bernātu rags, Nida–Pape.

Apbūves un infrastruktūras aizsardzībai nepieciešamas krasta aizsargbūves 4 km kopgarumā. Pēdējo 60–70 gadu laikā, vētrās noskalojot līdz 50–200 m platu pamatkrasta joslu, Latvija zaudējusi 800–1000 ha lielu platību.

2005.gada 9.janvāra vētra, kas Ziemeļeiropā tika pielīdzināta orkānam, kad vēja ātrums Latvijas piekrastē (Ventspilī) sasniedza 40 m/sek (140 km/h), bijusi pati spēcīgākā pēc 1969.gada 2.novembra. Tika lēsts (Hidrometeoroloģijas dienests), ka līdzīgas vētras var atkārtoties reizi 100–200 gados, faktiski – pēc 35 gadiem.

Datu par 1969.gada vētras postījumiem un krastu noskalošanu nav, jo nebija pētījumu, bet informāciju bija aizliegts publiskot.

Kopš 1987.–1993.gadiem, kad izveidots visu Latvijas krasta joslu aptverošs krasta ģeoloģisko procesu monitoringa staciju tīkls, kas “nosedz”ap 40% no krastu kopgaruma, ar instrumentālām metodēm un aprēķiniem iespējams noteikt atsevišķu gadu laikā notikušās krastu izmaiņas, to raksturu, intensitāti, attīstības trendus un prognozēt konkrēto krasta posmu ilgtermiņa (30–50 gadi) sagaidāmās izmaiņas, noteikt zaudējumus.

2005.gada janvāra orkāns, salīdzinot ar 1969.gada stipro vētru, bija ilgstošāks un spēcīgāks, lai gan vēja maksimālais ātrums nebija lielāks (30–32 m/sek.). Tomēr 2005.gadā vējuzplūdu ūdenslīmeņi visā Latvijas piekrastē bija visaugstākie 100–120 gadu laikā kopš notiek jūras ūdenslīmeņu novērojumi, un arī visilgākie. 23–24 stundas ūdenslīmenis bija par 1 m augstāks, bet 7–8 stundas tas pārsniedzis 2m atzīmi. Tāpēc arī tik ievērojami zemo teritoriju applūdumi Rīgas līča dienvidu piekrastē, daļēji arī Vidzemes krastā. Parastajās vētrās (1993., 1999., 2001.g.) maksimālie ūdens līmeņi (1.5– 1.8 m ) tika sasniegti īslaicīgi, tikai dažas stundas.

Ilgstoši dominējot dienvidrietumu, rietumu vēju virzienam pie ekstremāli augstiem ūdenslīmeņiem, jūras pamatkrasta noskalošana aptvēra 40% no krasta līnijas kopgaruma (Nida–Liepāja–Ventspils–Liepene, Kolkasrags, Saulkrasti–Salacgrīva). Ap 200 km garumā krasts tika noskalots vidēji 3–5 m, vietām līdz 20–30 m platumā, izveidojot nepārtrauktu stāvkrastu joslu. Parastajās spēcīgajās vētrās (1993., 1999., 2001.g.) krastu noskalošana parasti notika 30–60 km garumā, vidēji par 3–5 m (maksimāli 10–18 m), kopumā noskalojot 8–15 ha.

Prognozētie 2005.gada orkāna laikā no krasta jūrā ieskalotā materiāla apjomi sasniedz 4–6 (9–11) milj.m3, kas ir 4–5 reizes vairāk nekā parastajās spēcīgajās vētrās pēdējo 10–12–gadu laikā.

Galvenie postījumi:

• Pilnīgi vai daļēji (60–80%) noskalotas priekškāpas > 30 km kopgarumā (Jūrmalā, Daugavgrīvas salā, Vecāķos, Vitrupē, Salacgrīvā u.c). Nepieciešami kārklu stādījumi.

• Daugavgrīvas salā 0.5 km garā frontē viļņi pārrauj kāpu joslu, appludina zemo teritoriju līdz Daugavgrīvas apbūvei – vietai, kur atradās jūras krasts pirms 300 gadiem, atjaunojas lagūna.

• Daļēji sagrautas krasta hidrotehniskās aizsargbūves Daugavgrīvā, Skultē, Jūrmalā, Pāvilostā, Papē.

• Vairākās vietās Vidzemes krastā (Skulte–Salacgrīva) un gar atklāto Baltijas jūru pārrauti vai bīstami apdraudēti vietējās nozīmes ceļi, Saulkrastos – atkārtoti apdraudēta šoseja Via Baltica.

• Ievērojami krasta noskalojumi visā Rīgas līča Vidzemes krasta joslā, Saulkrastos, Kolkasragā, Ventspils–Liepenes, Pāvilostas–Jūrkalnes–Užavas posmā, Bernātu ragā u.c.

Kopējie provizoriskie vētras viļņu erozijas nodarītie zaudējumi (bez ostu hidrotehniskām būvēm):

• Krasta, ēku, ceļu aizsardzībai un atjaunošanai, priekškāpu atjaunošanai nepieciešami >1 milj.Ls

• Uz visiem laikiem zaudēto, jūras noskaloto zemes platību (nacionālo un dabas parku, liegumu, apdzīvoto vietu, pļavu, mežu teritoriju) vērtība >7.5 milj.Ls

• ģeoloģisko resursu (smilts, grants, māls) zaudējumi, tos ieskalojot jūrā > 6 milj.Ls

Kopējie jūras erozijas radītie zaudējumi krasta joslā 14–15 milj.Ls

Tuvākās nākotnes alternatīvas rīcībai apdraudēto krastu joslā:

• Pakāpeniski atkāpties iekšzemes virzienā, nepieļaut 100–200 m platās pamatkrasta joslas tālāku apbūvi, nozīmīgu infrastruktūras objektu vai komunikāciju ierīkošanu;

• Neatkāpties ne soli, jo nav kur iet! Nav brīvu teritoriju (Roja, Kaltene, Abragciems, Engure, Ragaciems, Lapmežciems, Bigauņciems, Jūrmala, Saulkrasti, Pāvilosta u.c.)

Patiesie 2005.gada 9.janvāra orkāna postījumu apmēri un datu apkopojumi, kas balstās uz visas krasta joslas apsekošanu, instrumentāliem mērījumiem monitoringa stacijās un aprēķiniem, sagaidāmi rudenī.

Satura rādītājs

Pētījums balstās uz datiem, kas ievākti 1948. – 2004. gados Engures ezerā un tā apkārtnē, t.sk. kopš 1958. gada – veicot uzskaites pastāvīgos parauglaukumos.

Engures ezerā un tā apkārtnē pēdējā pusgadsimta laikā konstatētas ligzdojam 186 putnu sugas, no kurām 71 (38%) sugai novērotas ievērojamas skaitliskas izmaiņas, tostarp negatīvas – 44, pozitīvas – 27 sugām. Šai laikā 18 sugas sākušas ligzdot no jauna (tostarp 56% dienvidu, 6% ziemeļu izcelsmes), 10 sugas pārstājušas ligzdot (60% ziemeļu, 10% dienvidu izcelsmes), ko var izskaidrot ar globālo sasilšanu.

Pētījumu periodā uzskaites parauglaukumos un ezerā kopumā samazinājies tārtiņveidīgo putnu skaits, gk. piemēroto pļavu biotopu platību samazināšanās dēļ. Šo biotopu atjaunošanas pasākumi 20. gs. 70.–80. gados noveda pie ligzdojošo putnu skaita palielināšanās, bet 2002.–2003. gados pozitīvu rezultātu nav devuši. Tas liecina, ka šo putnu plašākām ģeogrāfiskām populācijām trūkst brīvo rezervju, kas varētu kolonizēt jaunradītos (atjaunotos) biotopus.

Lielā ķīra populācija ezerā piedzīvojusi skaitlisku izaugsmi no 200 pāriem 1948.–1949. gados līdz 34000 pāriem 1986. gadā, un katastrofālu skaita kritumu līdz 4200 pāriem 2002. gadā. Skaita augšanu veicinājusi sugas pāreja uz antropogēno barību un lieguma režīma noteikšana, skaita samazināšanos – antropogēnās barības pieejamības samazināšanās un svešzemju plēsēja – Amerikas ūdeles ieviešanās.

Gandrīz visu sugu pīļu skaits paraugaukumos un ezerā kopumā, tāpat to ligzdošanas sekmes, 1958. – 1993. gados palielinājās, bet kopš 1994. gada strauji samazinās. Ligzdojošo pīļu skaita un ligzdošanas sekmju ilgstošais pieaugums izskaidrojams ar lielā ķīra koloniju augšanu un lielo skaitu (starp pīlēm un kaijveidīgajiem putniem pastāv komensālas attiecības), kā arī ar intensīvu plēsēju darbības ierobežošanu. Skaita un ligzdošanas sekmju katastrofālā samazināšanās pēdējos 10–12 gados izskaidrojama ar lielā ķīra skaita samazināšanos un koloniju pārcelšanos uz Amerikas ūdeles mazāk apdraudētām, bet pīlēm nepiemērotām vietām, un plēsonības pieaugumu, kas lielā mērā saistīts ar to darbības ierobežošanas samazināšanos. Kā kaijveidīgo (īpaši lielā ķīra), tā pīļu skaita samazināšanos veicina šiem putniem nelabvēlīgās augāja sukcesionālās izmaiņas – lielu, parastās niedres dominētu masīvu veidošanās. Visi ūdensputnu skaitu pozitīvi vai negatīvi ietekmējošie faktori pat šķietami maz izmainītā ekosistēmā izriet no cilvēka darbības konkrētajā vietā vai globālā mērogā. Ūdensputnu populāciju dinamikas cēloņu izpratnei nepieciešams ilglaicīgs, iespējami lielāka skaita ekosistēmas komponentu monitorings un speciāli pētījumi.

Satura rādītājs

Lieli zinātnieki, savu virzienu un skolu iedibinātāji atdzimst sekotājos. Tā ir likumsakarīga pēctecība, bez kuras nav attīstības. Viena no akadēmiķes Lidijas Liepiņas uzticīgajām ieroču nesējām ir ķīmijas doktore ASJA LOKENBAHA, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ķīmijas, vēlāk – Neorganiskās ķīmijas institūta laboratorijas vadītāja un “viena no spējīgākajām un zinošākajām fizikālās ķīmijas speciālistēm Latvijas zinātnē” – tā viņa raksturota institūta Zinātniskās padomes ieteikumā valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma piešķiršanai. Šogad Dr. Asja Lokenbaha atzīmēja 80. jubileju.

Akadēmiķis Tālis Millers ilgus gadus bija Asjas Lokenbahas kolēģis, blakus laboratorijas vadītājs, vēlāk – institūta direktors un Zinātņu akadēmijas prezidents. Viņš Asju Lokenbahu ievēroja jau studiju gados, kaut arī katram bija citas zinātniskās autoritātes un skolotāji.

– Mācījāmies Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē. Viņa to beidza 1951. gadā, es – 1952. gadā. Es biju silikātnieks pie docenta, vēlāk profesora Jūlija Eiduka, viņa specializējās pie profesores Lidijas Liepiņas un jau 1948. gadā, būdama vēl studente, sāka strādāt toreizējā Ķīmijas institūtā, sākumā par laboranti. Viņa piedalījās eksperimentos ar PASK (latviski – PASS) jeb paraaminosalicilskābi, jaunu prettuberkulozes preparātu, kura ideja nāca vai nu no Solomona Hillera vai Arvīda Kalniņa (studentu vidē runāja, ka tā autors esot universitāti 1950. gadā beigušais Leo Maijs). Asja Lokenbaha aktīvi piedalījās preparāta sintēzes eksperimentos, līdz laboratorijā notika sprādziens un viņai apdega seja. Lai nu kā, bet par prettuberkulozes preparāta PASS sintēzes metodes izstrādāšanu (S. Hillera vadībā) un ieviešanu ražošanā 1951. gadā grupai zinātnieku un ražotāju tika piešķirta PSRS Valsts prēmija.

Pēc universitātes beigšanas Asja Lokenbaha turpināja darbu profesores Liepiņas vadībā Ķīmijas institūtā Metāla korozijas laboratorijā, kur pētīja dažādu metālu mijiedarbību ar apkārtējo vidi dažādos apstākļos. Es uz institūtu atnācu strādāt 1954. gada beigās. 1962. gadā institūtā notika liela reorganizācija un uz Metāla korozijas laboratorijas bāzes izveidoja divas jaunas laboratorijas – par Metālu oksidēšanās kinētikas laboratorijas vadītāju iecēla Asju Lokenbahu un par Augsttemperatūru korozijas laboratorijas vadītāju – otru profesores Lidijas Liepiņas ieroču nesēju Valeriju Kadeku. Pati Lidija Liepiņa, nu jau cienījama vecuma akadēmiķe, palika par zinātnisko konsultanti abām laboratorijām. Tā sakot, praktiskie groži tika nodoti jaunajām, kas tiešām ir izcils gadījums, jo Asja, ja atceramies, tikai pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem bija beigusi universitāti un tikai pirms četriem gadiem aizstāvējusi zinātņu kandidāta disertāciju.

Par turpmākā zinātniskā darba virzienu Dr. Lokenbaha raksta savā CV: “Turpmākajā darbā pētīta augstdispersu metālu reaģētspēja dažādās vidēs atkarībā no metāla daļiņu virsmas stāvokļa. Galvenie virzieni: 1) eksperimentāli un teorētiski adsorbcijas un hemosorbcijas pētījumi uz alumīnija virsmas; 2) vieglo metālu un to kausējumu reakcijas kinētika un mehānisms ūdenī un ūdens šķīdumos atkarībā no metālu daļiņu īpašībām; 3) metālu pulveru augsttemperatūras oksidēšanās kinētika un mehānisms gāzu vidēs.

Atkal stāsta Dr. Tālis Millers:

– Metālu oksidēšanās kinētikas laboratorija jeb saīsinājumā MOK bija slēgtā laboratorija, kas lielas vissavienības programmas ietvaros strādāja militāriem mērķiem. Galvenokārt nodarbojās ar degvielas pētījumiem. Raķetēm un citām līdzīgām ierīcēm viens no galvenajiem degvielas komponentiem ir metāls – alumīnijs u.c. Arī manā Plazmas ķīmijas laboratorijā bija slēgtas tēmas, kas strādāja aptuveni tajā pašā virzienā, bet mēs centāmies balansēt starp slēgtajām un atklātajām tēmām, lai varētu arī kontaktēties ar ārpasauli. Lokenbahas laboratorijai bija atslēga priekšā un tajā stāvā jaunajā institūta ēkā Salaspilī nevarēja tikt iekšā pat citu laboratoriju darbinieki. Slēgtās tēmas jau bija materiāli ļoti izdevīgas, jo tika bagātīgi finansētas un, lai gan šī finansējuma mērķis bija radīt praktisku produktu, taču nauda pietika arī fundamentālajiem pētījumiem. Pētījumi bija ļoti aktuāli, jo kā PSRS, tā arī ASV raķešu tehnoloģijās bija daudz neatrisinātu jautājumu, kas vēl ilgi sagādāja galvassāpes gan militāru, gan kosmosa raķešu būvētājiem. Piemēram, alumīnija hidrīda vai citu metālu hidrīdu izmantošana par degvielu tīru metālu vietā. Tas gan nekur nerealizējās. Ja tā būtu noticis, tad Ļeņina prēmija būtu kā likts. Toties 1975. gadā mēs saņēmām 100 000 rubļu lielu PSRS Ministru Padomes I pakāpes prēmiju par plazmas tehnoloģijas izstrādēm un savienojumu izmantošanu jaunās tehnikas nozarēs, lasi – kosmosa apgūšanā.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš savā monogrāfiskajā grāmatā “Latvijas Zinātņu akadēmija: izcelsme, vēsture, pārvērtības” par toreizējiem “slēgtajiem” pētījumiem raksta: “Latvijas zinātnieku “slēgtie” pētījumi militāri rūpnieciskajam kompleksam lielākoties bija saistīti ar raķešu un kosmosa kuģu izolācijas materiālu meklējumiem, zemtemperatūras plazmas ķīmiju, optisko materiālu uzlabošanu, raķešu degvielas papildkomponentu meklējumiem, raķešu palaišanas šahtu aizsardzību no korozijas. Nozīmīgākie sasniegumi – izolācijas materiāls “Ripors”, kompozītmateriāli raķešu čaulām, smalki pulveri piedevām, dažādu aprēķina metožu izstrādāšana. (...) Latvijas zinātnieki lielākoties veica tikai fundamentālus pētniecības darbus (arī militāri rūpnieciskajam kompleksam), nevis rūpnieciskas izstrādes vai bioloģiskus izmēģinājumus – politiski nedrošās Baltijas republikas un to zinātnieki nebija īstā vide šādiem uzdevumiem.”

Tradicionāli ar vārdu folkloramēs saprotam kādas tautas mutvārdu daiļrades formu– pasakas, teikas, tautasdziesmas, ticējumus, senās paražas, rituālus, arī etnogrāfiju, deju, mūziku– t.i. noteiktā sabiedrībā atpazīstamu kultūras tradīciju modeli, akcentējot tā senumu un identitāti. Mūsdienu sabiedrībā pastāv uzskats, ka folklora saistāma tikai ar kādām senām, izmirstošām, vecmāmiņu atmiņās glabātām parādībām un pieredzi, kas noteikti neskar mūsu paaudzi. Varētu teikt, ka folklora it kā tiek fiksēta ar izbeigušos termiņu, tomēr sabiedrība arvien glabā savā neapziņā priekšstatu moduļus, kas neatkarīgi no kādas paaudzes vecuma manifestējas un ir saskatāmi apkārtējā sabiedrībā, tās kultūrā, kas visuzskatāmāk atklājas tautas tradīcijās, tai skaitā vārdošanā.

19.– 20. gs. mijā un 20. gs. pirmajā pusē latviešu burvju, vārdotāju tēmas izpētei ir pievērsušies tādi zinātnieki kā Fricis Brīvzemnieks un Kārlis Straubergs, 20. gs. otrajā pusē – Edīte Olupe, Vaira Vīķe–Freiberga, Janīna Kursīte. Trimdā – Alvils Augstkalns, Haralds Biezais. Šo autoru darbi ir kā pamats, ideju bāze vārdošanas tradīciju izpratnei arī mūsdienās. Jāatzīmē, ka E. Olupes un V.Vīķes–Freibergas pētījumi galvenokārt ir balstīti 19. gs beigās un 20. gs. sākumā Kr. Barona, Fr. Brīvzemnieka, K.Strauberga savāktajos folkloras materiālos. Tādējādi nav plašāku pētījumu par vārdošanas tradīciju mūsdienās.

Skatot vārdošanas tradīcijas kopumā, sākotnēji jāvērš uzmanība uz vārdotāju – definējot tā būtību, tiek paskaidrota arī pati vārdošana. Ar vārdotājs tiek apzīmēts ne tikai maģiskās darbības veicējs, kurš ar buramvārdu palīdzību spēj panākt vēlamo rezultātu, bet gan plašāk, ietverot šajā vārdā arī burvja, zīlnieka, pareģa, laitītāja, sālspūtēja, raganas nosaukumus un funkcijas. Mūsdienās šie vārdi ir zaudējuši savu pirmatnējo nozīmi, kad katrs atsevišķs nosaukums liecināja par maģiskās darbības veicēja specifiskajām funkcijām un darbības lauku (laitīt – masēt, braucīt; zīlnieks – pēc zīles (putns) lidojuma paredzēt nākotni (K.Karulis, Latviešu etimoloģijas vārdnīca I– II sēj., R., 1992)).

Arī mūsdienās, kā liecina dažādi periodikas izdevumi – Dziednieks, Zintnieks, Mistērija – pārdabiskais un neparastais arvien ir aktuāls, lai gan zinātnes augšupejas un attīstības laikmetā modernais cilvēks mēģina atbrīvoties no maģijas, no zinātniski neizskaidrojamu lietu klātbūtnes, arī māņticības. Tomēr mūsdienu sabiedrībā atklājas pavisam citāda situācija, kas uzskatāmi norāda uz vārdošanas tradīciju pastāvēšanu, atklāj maģijas un māņticības lomu, kā arī sabiedrības attieksmi pret šīm parādībām Latvijā.

Rakstā pamatojos uz manis paša lauka pētījumos vāktiem materiāliem un ar vārdošanas tradīcijas uzturētājiem – vārdotājiem balstītām sarunām.

Kā jau tika minēts, tad mūsdienās nosaucot vārdu burvis, ragana, laitītājs, vārdotājs u.c. netiek saprasts tā senākā, pirmatnējā nozīme, bet gan šai vārdā ietilpināta burvju, vārdotāju parādība vispār. Tā piemēram, ar vārdu burvis un vārdotājs tiek saprasts cilvēks, kas spēj gan pareģot nākotni, gan ārstēt ar buramvārdu un dažādu drogu palīdzību, – tātad nosaukumu nozīmes ir saplūdušas un uzslāņojušās viena otrai. Ir arī atrodami jauni vārddarinājumi, kas nav sastopami K. Strauberga, Kr. Barona vāktajos folkloras materiālos. Piemēram – kāršu licēja vai kārtīs licēja, ar to saprotot sievieti, kas ar dažādu kāršu ( taro, spēlējamās, kā arī kārtis, uz kurām attēlotas rūnu zīmes, kas bieži vien ir pašdarinātas) palīdzību spēj pareģot nākotni. Šāds nākotnes pareģošanas veids ir ļoti izplatīts, ar ko nodarbojas arī cilvēki (it īpaši zīlēšana ar spēlējamajām kārtīm), kuriem netiek piedēvēts zīlnieka statuss. Ar nosaukumu zīlnieks, zīlniece mūsdienās galvenokārt tiek apzīmēta kārtīs licēja.

Mūsdienās populārs ir kļuvis nosaukums – ekstrasenss – cilvēks, kas ar hipnozes palīdzību spēj ietekmēt dažādus apstākļus un panākt vēlamo rezultātu. Arī dziednieks, dziedniece savu nosaukuma lielo izplatību ieguvuši ne tik tālā pagātnē, ar ko tiek apzīmēts cilvēks, kas dažādu drogu, apvārdota ūdens vai sāls palīdzību dziedina dažādas slimības un palīdz atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem. Šī vārda izplatība, iespējams, ir saistāma ar visiem pazīstamo dziednieci Zilā kalna Martu, bet ekstrasenss – no pagājuša gadsimta 80. gados televīzijā raidītajiem A.Kašpirovska seansiem.

Latvijas kultūras telpā ienākot Austrumu garīgajai literatūrai, blakus tradicionāliem reāliju nosaukumiem tiek pieņemti, absorbēti arī austrumu un citu reliģiju pieredzēs balstīti termini (karma, aura u.c.), kas bieži vien deformējas un iegūst pavisam citu traktējumu, nozīmi. Ir arī saskatāms 19.,20. gs. slaveno psihoanalītiķu darbu un ideju atspulgs izpratnē par maģiju, bet jāatzīmē, ka šai tradīciju ietekmei un arī iepriekšminēto reliģiju pieredzes ietekmei ir visaptverošs raksturs. No kā varam secināt, ka psiholoģija, mūsdienu medicīnas un citu zinātņu jomas atstāj iespaidu uz tautas tradīcijām, kā rezultātā notiek maģisko rituālu un tradicionālo priekšstatu transformācija. Mūsdienās tiek nošķirta arī baltā un melnā maģija. Ar balto maģiju saprotot dziedināšanu, nākotnes pareģošanu, ļaunuma un lāstu noņemšanu u.c. maģiskās darbības, kas netiek klasificētas kā ļaunuma nodarīšana – pieburšana, lāstu uzsūtīšana, noskaušana utt., arī gadījumi, kad, darot vienam labu, tiek kaitēts otram. Maģiju nošķiršana notiek arī uz pieļāvumu pamata – vai konkrētā burvja vai vārdotāja rīcībā atrodas tautā tā dēvētā Melnā Bībele vai ne, kā arī – vai maģiskajos rituālos tiek izmantoti kādi priekšmeti, kas asociējas ar mirušo pasauli, vai arī pati maģiskā darbība tiek veikta kapos.

Vārdošanas tradīcijas mūsdienās visspilgtāk atklājas vārda ragana (atvasināts no redzēt) daudznozīmībā. Jaunākajos pētījumos vārds tiek saistīts arī ar ragainu kazu un ir notikusi šo divu vārdu un nozīmju kontaminācija (Otkupščikov Ju.. V., Očerki po etimologiji, 2001., 234.lpp.). Ragana sākotnēji apzīmēja sievieti, kurai piemīt īpašas spējas redzēt to, ko parastie mirstīgie neredz, bet vienlaikus arī maģiskas iedarbības spējas uz apkārtējiem cilvēkiem. Bez pareģošanas spējas raganas funkcijās ietilpa dziedināšana, auglības spēju vairošana u.tml. Daļēji veids, kā raganas darbojās sakrīt ar dzejnieka funkcionēšanas veidu. Pirmkārt, tā ir maģisko jeb stipro vārdu izmantošana (tautas tradīcijā – vārdošana, zintēšana, zavēšana). Nereti buramvārdi ir ritmiski un skaniski organizēti un pēc uzbūves radniecīgi dzejai. Otrkārt, tā ir spēja nonākt transam līdzīgā stāvoklī un “redzēt”. Treškārt, kā raganas, tā dzejnieki ir sava veida mediatori, kas uztur saikni starp šo un citu pasauli, starp reālo un ireālo, starp sapni un īstenību (Kursīte J., Dzejas vārdnīca, R., 2002., 323.lpp.). Jāpiebilst, ka vārds ragana, gan arī kāds cits vārds vai nosaukums, ar ko tiek apzīmēts maģiskās darbības veicējs, var būt ambivalents, atkarībā no konteksta un runātāja nostājas. Tā, piemēram, ar vārdu ragana, burvis var apzīmēt gan cilvēku, kas dara labu, gan cilvēku, kas dara ļaunumu un kaitē, kā arī var tikt lietots ar tādu pašu semantisku noslogojumu kā lamuvārds.

Lai cilvēks tiktu iecelts burvja, vārdotāja statusā, viņam noteikti ir jāpiemīt neparastām spējām, kā arī zināšanām. Pastāv vairāki to iegūšanas veidi, kurus var iedalīt divās lielākās grupās – mantošana un personīgā pieredzē balstīta zināšanu ieguve. Tiek domāts, ka spējas katram cilvēkam piešķir Dievs, tādējādi norādot uz dzīvē ejamo ceļu, pat misiju.

Ja spējas ir iedzimtas, tad agrāk vai vēlāk ar cilvēku notiek kādas neparastas lietas – redz dažādas parādības, spēj pareģot nākotni. Šādā veidā gan pats indivīds, gan apkārtējā sabiedrība konstatē neparastās spējas un arī to, cik lielā mērā tās piemīt. Par neparastām spējām var liecināt arī dažādas ārēji redzamas pazīmes – pietūkusi seja, sasārtušas acis, aklums, klibums, muguras deformācija u.c. fizioloģiskas pazīmes, kas indivīdu izceļ uz apkārtējās sabiedrības fona (K.Straubergs, Latviešu buramie vārdi, II sēj., R.,1941., 544.lpp.). Jātzīmē, ka kāda teicējai ir muguras deformācija – kupris. Viņa pati norāda arī uz trijstūriem abu delnu līnijās, kas esot būtiska pazīme. Kāda cita teicēja bija dzimusi tieši divpadsmitos naktī no 21. decembra uz 22. decembri, laikā, kas tiek uzskatīts par pirmskristietības Ziemassvētkiem. Tautā tiek uzskatīts, ka šādas spējas visbiežāk ir iedzimtas, mantotas no kāda senča (tēva, mātes, vecāsmātes), it kā pārdzimst no paaudzes paaudzē. Tomēr ir iespējams, ka tās var piemist cilvēkam, kuram iepriekšējās paaudzēs nav neviena ar pārdabiskām spējām. Zināšanas līdz ar spējām visbiežāk tiek pārmantotas vienas dzimtas ietvaros – Vārdus iemācījos no vecāsmātes, bet māte mazāk zināja vārdus, vairāk ārstēja uzliekot rokas. Vecaistēvs bija ļoti ticīgs un ar svētīto ūdeni gāja sēt. Viņš arī bija ļoti gudrs. Pateica, ka neviens mani neredzēs, kad es nomiršu. Viņš visu zināja. Un tā arī bija. Teica, ka tie kolhoza laiki nepaliks. Tēvs vilka uz kūts durvīm lietuvēna krustus. Viņš mani iemācīja. Ja kaut kas nebija labi ar lopiem, tad vilka uz maizes krustus un deva ēst. Kādus sešus, deviņus. Vilka ar svētīto krītu, lai sliktums tas baidās, lai gan mācītājs saka, ka nedrīkst.

Zināšanas ir iespējams iegūt arī no citiem cilvēkiem, kas nepieder dzimtai. Kāda teicēja stāsta – Es kara laikā beju Kurzemes kotlā. Tajā muojā, kurā es dzeivoju, beja četri kilometri leidz pyrmajuom leinijom. Tī beja leši, pūļi i latvīši. Mes lasejam Beibeli un metam kartas, kurā dīnā myusus nūšaus. Tur bej vusuodi cylvaki, arī tuodi gudri, kas muocie kartas mest, i vot es nu jūs arī īzamuocejūs. Un tys arī pīzapyldās, oi kuo pīzapyldās. Nu nikuo jou tī sevišķa navar pasciet, bet ja atīt svešs cylvaks tu vari pateikt voi jis slyms, voi vasals. Jis nikuo navar nūmuoniet, jo arī jis stuosta kot kū cytu – puorbaudiedams.

Stāstītāja savas zināšanas mantojusi gan no mātes (buramvārdi), gan no svešiem cilvēkiem (zīlēšanu ar kārtīm), gan arī no kādas tantiņas, kura nav varējusi nomirt, kamēr nav atdevusi savas zināšanas kādam citam. Par ko pati stāsta – Muote šuodus tuodus vuordus arī pīprotuse, dzeivuodama par kalpyuni īmuocejusies. Man pa daļai no muotes, pa daļai no vīnas vecenītes. Viņa nevarie nūmiert i man atsyutie. Man vādzie pīkrist, ka es panamu tūs vuordus, bet tei vecenīte beja ļūti spiejeiga. Nikuo ļauna izdariet navar, vairuok lobu. Tyuleit kuo jei man atsyutie, tuo nūmyra.

Šajos piemēros mums atklājas tradicionālais veids, kā tiek iegūtas spējas un zināšanas, kas mums jau ir pazīstams no 19. – 20. gadsimta mijā vāktajiem folkloras materiāliem. Šādi priekšstati arī joprojām dominē tautā.

Pastāv arī personīgā pieredzē balstīts zināšanu ieguves veids, kas, salīdzinot ar tradicionālo, ir retāk sastopams. Dažādi nelaimes gadījumi, dzīves sarežģījumi, spēcīgi psiholoģiski pārdzīvojumi sekmē indivīda tuvināšanos sakrālai sfērai, kur tiek meklēts mierinājums, palīdzība. Sākotnēji cilvēks iemācās palīdzēt sev, bet vēlāk, kad tiek apjaustas spējas un uzkrāta pieredze, iegūtas zināšanas, palīdzība tiek sniegta arī pārējiem, kas ar laiku kļūst par nepieciešamību.

Teicēja stāsta – Es strādāju maizes ceptuvē. Tad man bija astoņpadsmit gadu. Skatījos ar kontrolspuldzi maizes krāsnī un kā ieslēdzu – tā neko neatceros. Pie elektrības nogulēju kādas trīs stundas, kamēr atslēdza strāvu. Komā nogulēju kādu diennakti.

Pabūšanu uz nāves robežas var saistīt ar rituālo nomiršanu. Šajos gadījumos gan tā nav labprātīga, bet gan apstākļu nelaimīga sakritība. Rituālā nomiršana ir galvenā iniciācijas rituāla satāvadaļa, kas ir satopama arī latviešu tautas pasakās, kur persona, kas iziet iniciāciju tiek apēsta, saraustīta gabalos vai arī kādā citā veidā uz laiku nomirst, lai pēc tam atdzimtu citā statusā. Iespējams, ka šāda parādība mūsu tradicionālajā kultūrā nebūtu nemaz tik neparasta, ja latviešu folkloras krājēji, vācēji un pētnieki būtu nopietnāk pievērsušies ne tikai tekstu pierakstam un analīzei, bet gan arī iniciācijas rituāliem. Latviešu tautas ticējumos ir atrodami piemēri, kad cilvēks pēc kāda nalaimes gadījuma (iesper zibens, galvas trauma) iegūst neparastas spējas. Rituālo nomiršanu varam arī salīdzināt ar šāda veida iniciācijām citām tautām, piemēram, Sibīrijas šamaņa iniciācijā tā ir svarīgākā rituāla sastāvdaļa, kad jaunais šamanis ceļo pa kosmiskā koka asi, nokāpdams gan pazemē, gan pa zariem uzkāpdams debesīs (Eliade M., Arhaičeskije tehniki ekstazi, 2000., 47.lpp.).

Ma?iskais ritu?ls ir sakrālās ceremonijas forma, kam piemīt darbības secīgums un noteikta kārtība, veids, kādā notiek komunikācija ar pārdabiskiem spēkiem, lai tiktu panākts vēlamais rezultāts. Pārmantojot tradīcijas no paaudzes paaudzē, ļoti svarīgi ir nepazaudēt kādu no rituāla sastāvdaļām, jo no precīzas darbības atkārtošanas ir atkarīgs labvēlīgs iznākums. Rituāls sākotnēji attēloja totēmiskā dzīvnieka vai pirmatnējā senča darbību mītiskajā pirmlaikā, lai sakārtotu, harmonizētu telpu un laiku (Eliade M., Mīts par mūžīgo atgriešanos. R., 1969./1995., 28.lpp.). Tāpat arī mūsdienās rituāls ir veids kā sakārtot un padarīt harmoniskāku sabiedrību, savstarpējās attiecības. Piemēram, kāda teicēja esot izsūtījusi visus ārā, lai veiktu maģisko darbību, kuras laikā skaitījusi buramvārdus, nesaprotami čukstējusi un dažkārt arī dziedājusi. Daļu maģiskā rituāla arī veikusi pirtī, dedzinājusi sveces. Dziedināšanā un vispār rituālos strikti ievērojusi mēness fāzes. Kāda cita teicēja stāsta – Kārpas ir grūti dabūt nost ar vārdiem – jāberž pa saulei deviņas reizes. Paskrubini ar kādu nazīti un iemet mēslu čupā, vai arī ietin ceriņu lapā un iemet kapos. Tā varbūt nav labi, jo kapi ir kapi, bet pazust viņas pazūd tad. Vairogdziedzeri pazūd vecā mēnesī, vecā mēneša pēdējā piektdienā. Lai kas labi padotos – jaunā mēnesī.

Šajā piemērā redzam, ka svarīga rituāla sastāvdaļa ir buramvārdu skaitīšana, jāievēro noteikts laiks – mēness fāzes, dienas, kā arī saules stāvoklis – vakarā pēc vai pirms saules rieta. Svarīga arī ir vieta, kur notiek darbība – pirtī, krustcelēs. Lai kāda lieta vai kaite iznīktu, tad jānes uz kapiem – simboliski tiek atdota mirušo pasaulei. Latviešu buramvārdos ir satopami daudzi motīvi, kur slimība tiek salīdzināta ar kalstošu niedri, ar dilstošu, vecu mēnesi. Uz asociāciju pamata slimība reizē ar salīdzināto reāliju aiziet bojā.

Mūsdienās vārdotāja darbošanās sfēras ir dziedināšana, nākotnes pareģošana, gaišredzība un arī kaitniecība. Vārdotājs ir arī kā psihologs, pie kura nāk izrunāties grūtās un sarežģītās ģimenes situācijās, mīlestības lietās. Visbiežāk tās ir sliekšņa situācijas, kad pats cilvēks nevar izšķirties par turpmāko rīcību un tiek meklēta vārdotāja, kāršu licējas palīdzība. Bieži vien gan kārtīs licēja, gan dziedinātāja, gan apvārdotāja ir vienā personā. Laukos un mazākās pilsētās katram vārdotājam ir savs cilvēku loks, kas pie viņa griežas vajadzības gadījumā, lai gan bieži ir situācija, ka savā pusē, ciemā vārdotājs ir ne visai labi ieredzēts, jo tiek uzskatīts, ka šādi cilvēki var ne tikai labu darīt, bet arī kaitēt. Kaitēšana var notikt ne tikai vārdotāja paša interesēs, bet arī kāds cilvēks var griezties ar šādu vēlmi pie vārdotāja. Vai šādos gadījumos izpildīt prasītāja vēlmi vai nē, ir atkarīgs no vārdotāja ētikas un uzskatiem par savām spējām un darbošanās sfērām.

Skatot vārdošanas tradīcijas mūsdienu sabiedrībā, ir jānošķir pilsētvide un laiku vide. Lauku vidē vārdotāji parasti darbojas viens ar otru nesaistīti, bieži vien tikai zinot aptuvenus datus par citiem šīs tradīcijas kopējiem, pat atrodoties vienā lauku teritoriālajā vienībā – rajonā. Līdz ar to informācijas, zināšanu apmaiņa to vidū ir pastarpināta vai arī vispār nepastāv. Tādējādi ir sastopama liela vārdošanas tradīciju dažādība un tradīcijas uzturētāji savstarpēji nesaistās un neveido sabiedriskās organizācijas vai uzņēmumus, kā tas notiek lielās pilsētās (piemēram, Rīga). Jo, līdz ko rodas vēlme un iespēja pārvērst vārdošanas tradīciju organizācijā, kas iekļaujas tirgus sistēmā, rodas cilvēki, kas mēģinās darboties šajā jomā, lai gan viņu zināšanas un prakse bieži vien nav balstīta tradicionālajā kultūrā, kaut gan viņi sevi dēvē par tautas dziedniekiem. Šādās organizācijās primārais mērķis bieži vien ( iespējams) ir materiālo labumu gūšana, turpretī lauku vidē cilvēkiem, kas darbojas šajā jomā, nauda galvenokārt ir tikai līdzeklis. Neparasta ir arī dziednieka sertifikāta iegūšana, kas it kā tiek uzskatīts par oficiālu dokumentu, lai drīkstētu darbo-ties šajā jomā. Sertifikātu iegūšana kļūst aktuāla arī lauku rajonos. Šķiet, ka arī šādas parādības saglabājoties un nostip-rinoties sabiedrībā, ar laiku kļūst par tradicionālām. Rīgas pilsētā pastāv trīs tautas dziednieku apvienības. Katrā no tām ir aptuveni 120 – 150 sertificētu dziednieku, kā arī tāds pats skaits biedru no visas Latvijas.

Par tēmas aktualitāti mūsdienās liecina arī Sabiedriskās domas aptaujas dati ( interneta adrese – www.skds.lv ) – 2003. gada oktobrī veiktā aptauja liecina, ka 46% Latvijas iedzīvotāju tic ļaunai acij un burvestībām, 46% – astroloģiskām prognozēm, 42% – nākotnes pareģošanai, 40% – tam, ka piepildās sliktas un labas zīmes, 38% – telepātijai, 37% – ekstrasensorikai u.tt. Mēs redzam, ka sabiedrībā joprojām maģijai un pārdabiskajam tiek piešķirta liela nozīme. Tautas apziņā ir saplūdušas senās latviešu, kristietības un nu jau arī citu kultūru reliģiskās pieredzes un vārdošanas tradīcijās nepastāv priekšstatu šķīrums, kā rezultātā veidojas jaunas tradīciju formas.

LZA Terminoloģijas komisija saņēmusi šī gada sākumā vairākos variantos izstrādātu Ministru kabineta dokumenta projektu, kas saucas “Noteikumi par nacionālo terminu datubāzi” un kas nosaka nacionālās terminu datubāzes statusu, tās uzturēšanas, izmantošanas un finansēšanas kārtību. Kā jau projekts, tas ir rediģējams (ko, piemēram, nozīmē “ Nacionālajā datubāzē ietvertajai informācijai ir publiska ticamība”?), taču pārdomu vērts ir pienākumu sadalījums starp trim institūcijām – LZA Terminoloģijas komisiju, Valsts valodas aģentūru un valsts aģentūru “ Tulkošanas un terminoloģijas centrs”. Lasām: “Metodiku apstiprina Valsts valodas aģentūra pēc valsts aģentūras “Tulkošanas un terminoloģijas centrs” (turpmāk – Tulkošanas un terminoloģijas centrs) priekšlikuma. Nacionālajā datubāzē metodikā paredzētajā kārtībā ievieto Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas (turpmāk – LZA TK) un tās apakškomisiju apstiprinātos terminus,[..]”. Un tālāk: “Nacionālās datubāzes uzturēšanu (ieskaitot informācijas regulāru rediģēšanu un atjaunināšanu) nodrošina Tulkošanas un terminoloģijas centrs.” Terminu datubāzes uzturēšanu finansē no Latvijas Republikas valsts budžeta līdzekļiem.

Apsveicot Ministru kabineta rūpes par terminu datubāzi un gatavību finansēt tās uzturēšanu, LZA Terminoloģijas komisijas loceklis Rīgas Informācijas tehnoloģijas institūta (RITI) direktors Dr.habil.sc.comp. Juris BORZOVS izsaka neizpratni par to, ka Ministru kabinets, gatavodams Noteikumu projektu, ir pilnībā ignorējis to, ka terminu datubāze (“Mēs to nebijām nosaukuši par nacionālo, bet lai iet, skan ļoti labi”) pastāv jau 10 gadus – kopš 1995.gada.

Faktiski Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija šādu elektronisku datubāzi sāka veidot jau 1994. gadā, sākotnēji – informācijas tehnoloģijas un telekomunikācijas apakškomisijā, tādēļ sākumā tajā bija tikai šīs vienas komisijas izstrādātie un apstiprinātie termini. Tagad LZA terminoloģijas portālā, varam datorā palūkoties, ir ievietoti 145 103 termini, ko lieto visdažādākajās zinātņu, tautsaimniecības, sadzīves un citās jomās. Kā tapis šis lielais apjoms? Jāteic, ka lieta ir diezgan ķēpīga. Terminoloģijas apakškomisijās darbojas ap 300 visdažādāko nozaru speciālisti, faktiski tas ir viņu sirdsdarbs, ko viņi veic par pliku paldies, reizēm pat to aizmirst pateikt. Bieži jādzird arī nievas, ja kāds latviskots termins tā lietotājiem nav paticis. Kamēr termini bija skaitāmi simtos, tos varēja paturēt galvā, bet, kad runa ir par tūkstošiem un desmitiem tūkstošu, tos vairs prātā paturēt nevar, katrs jauns termins ir jāpārbauda, vai tas latviski jau nav kur citur izmantots – tādai pašai vai līdzīgai vajadzībai, jo terminu dublēšanās nav pieļaujama. Sinonīmi bagātina literāro valodu, bet terminam jābūt viennozīmīgam un nepārprotamam. Tāpat ir jāpaseko, vai kāds to angļu terminu jau nav skaisti latviski pārtulkojis. Ja atrodam – lieliski, mums vairs nav jāpūlas. Iznāk lieliska sadarbība, liekam datubāzē iekšā.

Sākumā viss darbs notika mūsu institūtā sabiedriskā kārtā. Pēc diviem gadiem izdevās dabūt mazu finansējumu no Sorosa fonda un varējām nopirkt pašu populārāko sistēmu, ko parasti lieto tulkošanai, bet kas noder arī vārdnīcām. 1998.gadā šeit, mūsu institūta telpās notika liela sanāksme par teminoloģijas problēmām, kur spriedām, kā dabūt naudu, lai iegādātos nepieciešamo programmatūru, kas ļautu strādāt ne tikai uz izolētu datoru, bet arī tīklā, tātad – kā šo datubāzi padarīt vispārpieejamu, lai jebkurš to varētu lietot. Tas ir izdarīts, tātad ir sasniegts tas, ko ir paredzējuši MK Noteikumi, proti, ka datubāze ir bezmaksas un pieejama jebkuram interneta lietotājam. Varu dot vienu no adresēm: www.termnet.lv.

Tālāk – par datubāzes uzturēšanu, par ko pēc jaunajiem MK Noteikumiem būtu jārūpējas Tulkošanas un terminoloģijas centram. Pašlaik darbojas 6.ietvarprogrammas projekts “Eiropas terminu banka”, kura koordinators ir “Tilde” un kurā bez jaunajām ES valstīm Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ungārijas un Polijas ietilpst arī vecās dalībvalstis Dānija un Vācija. Finansējums paredzēts diviem gadiem un tas ir pietiekams, lai iekārtotu darbavietu un pieņemtu darbā vienu speciālistu, kurš kontaktētos ar ZA Terminoloģijas komisijas apakškomisijām, ņemtu pretī un ievietotu datubāzē jaunos terminus. Es nerunāju par maksu Terminoloģijas komisijas apakškomisiju locekļiem, kuri veic galveno un smagāko darba daļu, es runāju par tīri tehnisku datubāzes uzturēšanu. Tātad diviem gadiem finansējums ir nodrošināts. Pavisam tuvu realizācijai ir vēl viens projekts, kur bez “Tildes” darbojas arī Latvijas Mobilais telefons. Tātad šobrīd zvaigznes mums ir labvēlīgas – ir datubāze, tā tiek kopta, uzturēta un papildināta un ir bez maksas visiem pieejama. Cerams, ka Ministru kabinets ne tikai sacerēs papīrus, bet tiešām rūpēsies, lai tad, kad beigsies Eiropas finansējums, valsts budžeta nauda datubāzes uzturēšanai un tālākai pilnveidošanai būtu garantēta, citādi tiešām var šķist, ka Noteikumi par nacionālo terminu datubāzi tapuši, lai nodrošinātu ar darbu pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā bez darba palikušo Tulkošanas un terminoloģijas centru, jo visu Eiropas Savienības dokumentu tulkošana tagad notiek Briselē.

Ar Juri Borzovu tikās Zaiga Kipere

Satura rādītājs

Iesniedzamie dokumenti:
1) iesniegums
2) curriculum vitae
3) dokumenti par zinātnisko kvalifikāciju (kopijas, uzrādot oriģinālus)
4) zinātnisko publikāciju saraksts
5) NBD tālākās attīstības koncepcija
Dokumentus ar norādi “konkursa komisijai” jāiesniedz viena mēneša laikā no konkursa izsludināšanas dienas Nacionālā Botāniskā dārza sekretārei (Salaspilī, Miera ielā 1, LV-2169). Tālr. izziņām 7944974.

Satura rādītājs

Latvijas Zinātnes padome (LZP) izsludina doktorantūras grantu projektu konkursu 2005. gadam pilna laika doktorantiem humanitārās, sociālās, lauksaimniecības un medicīnas zinātņu nozarēs.

LZP Doktorantūras komisija šogad neizskatīs pieteikumus no to zinātņu nozaru (apakšnozaru) doktorantiem, kuri var pretendēt saņemt ES strukturālo fondu grantus.

1. Doktoranta iesniegums, kurā jānorāda promocijas darba nosaukums, vadītājs, izpildes vieta (organizācijas nosaukums, adrese, telefons, fakss, e–pasts);
2. Darba anotācija (ar pretendenta un vadītāja parakstu), kurā jānorāda:

– zinātnes nozare, apakšnozare, kurā promocijas darbs tiek izstrādāts;

– tēmas aktualitātes un nozīmības pamatojums;

pieejamā materiālā un informatīvā bāze darba izstrādei;

– iestrāde promocijas darba jomā (publikāciju saraksts un to kopijas);

3. Rekomendācija ar pretendenta īpašību raksturojumu no augstskolas, zinātniskās iestādes vai citas darbavietas.

1.4. Pretendenta un darba vadītāja Curriculum vitae.

2.1. Paredzēti līdz doktorantūras beigšanai, bet ne ilgāk par 3 gadiem.

2.2. Granta apmērs 2005. gadā ir Ls 1425 gadā, t.sk.:

3.Pieteikumi 2 eks. jāiesniedz LZP sekretariātā (Rīgā, Akadēmijas laukums 1, 334.ist.) līdz 2005.g. 20.aprīlim. Informāciju var saņemt pa tel./fakss: 7223211; e–pasts: putnina@lza.lv

LZP Doktorantūras komisijas priekšsēdētāja
profesore E.Birģele

Satura rādītājs

2005.gada 4.aprīlī plkst. 15.00 LU matemātikas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē, LU Fizikas un matemātikas fakultātē, Rīgā, Zeļļu ielā 8, 114.telpā

aizstāvēs promocijas darbu “Ģeometrijas mācīšanas optimizācija pamatskolā” matemātikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.mat., emerit. prof. T.Cīrulis (LU), Dr.mat., prof. M.Abels (Tartu universitāte, Igaunija), Dr.mat., asoc. prof. A.Cibulis (LU).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

Š.g. 11. aprīlī pulksten 14.30 Meža ielā 1, 3.korpusa 202. auditorijā notiks RTU inženierzinātņu nozares promocijas padomes P-07 sēde.
Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – “Izlašu vairošanas pieeja skaitļošanas procesu un informatīvo sistēmu modeļu novērtēšanai”.
Recenzenti: Dr.h.inž. V. Melass (Sanktpēterburga),
Dr.h.inž. J. Merkurjevs, Dr.inž. I. Jackiva.
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

***

2005 g.21. februārī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai vadībzinātnes nozarē, apakšnozarē – uzņēmējdarbības vadība, aizstāvēja Ināra Driksna.Temats – “Latvijas piensaimniecības attīstība ekonomikas globalizācijas apstākļos”.
Balsošanas rezultāti: piešķirt – 13, nepiešķirt – nav, nederīgi biļeteni – viens.

Satura rādītājs

Priecīgas Lieldienas!

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 2005. gada 18. martā