Sveicam jubilāru!

Vēlam stipru veselību un možu garu! Daudz laimes dzimšanas dienā! Vale!

Patiesā sirsnībā un cieņā
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis

Jurijs Dehtjars – dz.. 1947., LZA kor.loc. (2001), Dr.habil. phys. (1992), RTU profesors.

Oļģerts Dumbrājs – dz. 1942, LZA ārzemju loc. (2001), Ph.D. fizikā, profesors, LU Cietvielu fizikas institūta pētnieks.

Benedikts Kalnačs – dz. 1965., LZA kor.loc. (2001), Dr.habil.philol. (1999), LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors, Liepājas Pedagoģijas akadēmijas profesors.

Aris Lācis – dz.1936., Dr.habil.med. (1977), Valsts bērnu kardioloģijas centra vadītājs.

Leonīds Ribickis – dz.1947., LZA kor.loc. (2001), Dr.habil. sc.ing. (1994). Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors.

Andris Šternbergs – dz.1944., Dr.habil.phys. (1999), LU Cietvielu fizikas institūta direktors.

Arnis Treimanis – dz.1940., LZA kor.loc. (1997), Dr.habil. sc.ing. (1993), Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, LLU profesors.

Jānis Vīksne – dz.1936., LZA kor.loc. (1999), Dr.biol. (1968). LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks.

Pauls Janmeijs (Paul Albert Janmey) – dz.1953., PhD. fizikālajā ķīmijā (1982), Pensilvānijas universitātes profesors.

Gotfrīds Ottings (Gottfried Otting) – dz. 1958., Austrālijas Nacionālās universitātes (Kanbera) profesors.

Zenons Rokus Rudziks (Zenonas Rokus Rudzikas) – dz. 1940.,Dr.phys. (1972), profesors, Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents (2003).

Rihards Villems (Richard Villem) – dz.1944., Dr.biol. (1983), Tartu Universitātes profesors, Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents (2004).

Aleksejs Kuzmins – dz. 1968., Dr.phys. (1992), LU Cietvielu fizikas institūta pētnieks.

Agnis Andžāns – dz. 1952. Dr.habil.math. (1995). LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors.

Leonīds Novickis – dz. 1950. Dr.habil.sc.ing. (1992), RTU profesors, Lietišķo datorsistēmu programmatūras profesora grupas vadītājs.

Vladimirs Kasjanovs – dz. 1946., Dr.habil.sc.ing. (1989), RTU Biomateriālu un biomehānikas institūta Biomehānikas laboratorijas vadītājs, RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta profesors.

Nikolajs Sjakste – dz. 1955., Dr.habil.biol. (1992), LU Medicīnas fakultātes profesors.

Māra Jure – dz. 1961., Dr.chem. (1992), RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas profesoru grupas vadītāja, profesore.

Jānis Grāvītis – dz.1948., Dr.habil.chem. (1990), profesors, Biomasas ekoefektīvas konversijas laboratorijas vadītājs.

Aivars Krauze – dz. 1952., Dr.chem. (1985), Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks, zinātniski pētnieciskās grupas vadītājs.

Gundars Mežinskis – dz. 1953., Dr.habil.sc.ing. (1998), RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Silikātu materiālu institūta direktors, profesors.

Igors Aksiks – dz. 1948., Dr.habil.med. (1995), LU Medicīnas fakultātes asoc. profesors, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Neiroķirurģijas klīnikas vadītājs.

Ingrīda Rumba – dz. 1959., Dr.habil.med. (1996), LU Medicīnas fakultātes profesore.

Oļģerts Nikodemus – dz. 1954., Dr.geogr. (1996), LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes Vides zinātnes nodaļas vadītājs, profesors.

Ludmila Frolova – dz. 1948., Dr.habil.oec. (1992), LU Ekonomikas fakultātes profesore.

Konstantīns Didenko – dz. 1946., Dr.oec. (1992), RTU Inženierekonomikas fakultātes dekāns.

Valodniecība – 2 vakances
Andrejs Veisbergs – dz. 1960., Dr.habil.philol. ( 1993). LU Moderno valodu fakultātes profesors.

Ilga Jansone – dz.1958., Dr.habil.philol. (1999). LU Latviešu valodas institūta direktore, vadošā pētniece.

Aivars Žūriņš – dz. 1956, Dr.sc.ing. (1998), LV Koksnes ķīmijas institūta direktors.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS UN LIEPĀJAS PEDAGOĢIJAS AKADĒMIJAS SADARBĪBAS LĪGUMS

Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un Liepājas Pedagoģijas akadēmija (LPA), apzinoties kopīgo atbildību par augstākās izglītības un zinātnes attīstību Latvijā, ir nolēmušas noslēgt un attīstīt divpusēju zinātnisko sadarbību.

LZA un LPA atzīst, ka tikai harmoniska visu Latvijas reģionu attīstība nodrošina Latvijas valsts ilgtspējīgu attīstību. LZA un LPA, izmantojot savu zinātnisko potenciālu, pieredzi un autoritāti, var veicināt valsts varas un sabiedrības izpratni par augstākās izglītības un pētniecības izšķirošo nozīmi Latvijas reģionu attīstības disproporciju mazināšanā, jauniešu izglītības iespēju un mūžizglītības nodrošināšanā, aktuālu pētījumu veikšanā, infrastruktūras sakārtošanā un starptautisko sakaru attīstīšanā.

Līgumslēdzējas puses apzinās, ka situācijas uzlabošanai nepieciešamas ne tikai spēcīgas vadošās zinātniskās institūcijas, bet arī augstākās izglītības un pētniecības intelektuālo un materiālo resursu nostiprināšana reģionos.

LZA un LPA apņemas:

1. Attīstīt sadarbību zinātniskajā pētniecībā humanitāro, sociālo, eksakto un dabas zinātņu jomā, veicinot pētniecības un augstākās izglītības integrāciju Kurzemes reģionā.

2. Kopīgi veicināt augstākās izglītības un zinātnes prestiža celšanu, iesaistot akadēmisko personālu, studējošos un reģiona institūcijas starptautiskās un valsts pētniecības programmās, kā arī aktuālos lietišķajos pētījumos.

3. Sadarboties līdzekļu piesaistīšanā Latvijas valstij un Kurzemes reģionam aktuālu pētījumu veikšanai.

4. Veidot kopīgu sadarbību ar Saeimas un LR Valdības institūcijām, lai risinātu reģionālo augstskolu pilnvērtīgas attīstības problēmas.

5. Veicināt sadarbību Liepājas Pedagoģijas akadēmijas pētniecības centru intelektuālā potenciāla celšanā un materiālo resursu attīstīšanā, sākot ar jaunveidojamo Kurzemes institūtu.

6. Rīkot kopīgus reģionālās un starptautiskās sadarbības pasākumus, seminārus un konferences, pētot Kurzemes etnoģeogrāfisko savdabību, vēstures un mūsdienu attīstības aktualitātes.

7. Kopīgi darboties zinātnes sasniegumu popularizēšanā.

8. Organizēt regulāru zinātnisko izdevumu apmaiņu.

Konkrētu uzdevumu izpildei līgumā minētajos sadarbības aspektos tiks noslēgti atbilstoši sadarbības līgumi.

Liepājā, 2005. gada 7. oktobrī

13. oktobrī notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde. Ir sekmīgi noslēdzies savienības pārreģistrēšanas process un tagad tā saucas Biedrība “Latvijas Zinātnieku savienība”. Valdes locekļi varēja paturēt rokās jauno savienības apliecību. Tagad varētu domāt par nākamo soli – kļūt par sabiedriskā labuma organizāciju, kas atvieglotu dažādu ziedojumu saņemšanu. Šobrīd gan ziedotāji pie Zinātnieku savienības durvīm nedrūzmējas, tādēļ īpašas steigas nav, bet kā tālākais mērķis tas jāpatur prātā, jo vairāk tādēļ, ka pagājušajā gadā par to jau ir bijusi vienošanās. Tas savā ziņā būtu spiediens uz Finanšu ministriju atzīt tādas organizācijas kā mūsējā par sabiedriskā labuma organizācijām, teica U.Raitums.

Aktīva domu apmaiņa izraisījās jautājumā par zinātnisko darbinieku algām. Augstākās izglītības padome ir parūpējusies par augstskolu mācībspēku apmaksu, bet zinātniskajiem darbiniekiem nav noteiktas algu likmes. Izrādījās, ka bieži vien trūkst informācijas, piemēram, par 2002.gadā Ministru kabinetā pieņemto klasifikatoru, kur tas ir norādīts. Zinātnieka atalgojuma augšējie griesti nav noteikti un ir atkarīgi no tā, kādus grantus, Latvijas un starptautiskos, ir izdevies piesaistīt. Taču, kā tajā latviešu parunā par zīli rokā un medni kokā, daudzos latviešos stingri turas vēlme turēt saujā sažņaugtu to mazo garantēto zīlīti nevis tēmēt uz lielo medni tur, augstu koka zaros. Tādēļ Valde nolēma “latvju zīles”, t.i. zinātnieku algu jautājumu izdiskutēt LZS Padomes sēdē š.g. 28.novembrī.

Uz svarīgu jautājumu, kas arī būtu apspriežams Padomes sēdē, uzmanību vērsa I.Bondare. Virkne pēdējā laika notikumu, tādi kā govju masveida krišana no knišļu kodieniem, kazu saslimšana, ekoloģiskā katastrofa Lielupē, rāda, ka Latvijā daudzās nozarēs vairs nav speciālistu un pētījumu, nav iespējams izdarīt ātras analīzes un adekvāti rīkoties. Kā kazu gadījumā – jāpaļaujas uz vecu tantiņu padomiem. “Bija kauns klausīties Dombura raidījumu par Jelgavas cukurfabrikas ietekmi uz Lielupes ūdeni. Absolūts analfabetisms! Kā rāda visi šie notikumi, dažādas ar dabu saistītas nepatikšanas var notikt vai ikbrīdi. Bet speciālistu nav. Kāds gudrs mūsu valstsvīrs savā laikā teica, ka mums nemaz savi speciālisti nav vajadzīgi. Ja būs nepieciešams, uzaicināsim no ārzemēm... Te nu ir tā aicināšana – ne laika, ne naudas.” Nu ir jauns drauds – putnu gripa. Par to LZA korespondētājloceklis Jānis Vīksne “Zinātnes Vēstneša” 15.numurā (“Putnu gripa tuvojas Latvijai?”) rakstīja: “Putnu gripas ekspansijas gadījums, protams, ir stimulējošs un veicina sarosīšanos vismaz apzināt, ko īsti zinām un ko nezinām. Taču “balto plankumu” aizpildīšanai mūsu zināšanās vajadzīgi pētījumi, finansējums un vispārēja atziņa, ka Latvijas dabas izpētei jābūt prioritāro zinātnes virzienu skaitā.”

LZS Valde uzdeva Padomes priekšsēdētāja vietniecei R.Bebrei sagatavot Padomes sēdi par diviem pamatjautājumiem: 1)par pētījumu nepieciešamību ar tautsaimniecību saistītās dabaszinātņu nozarēs; 2) par zinātnisko darbinieku atalgojuma sistēmas sakārtošanu.

LZS Valde izskatīja un apmierināja J.Kristapsona lūgumu atbrīvot viņu no Valdes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem. Par LZS Valdes priekšsēdētāja vietnieci ievēlēja I.Bondari.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senātā

27.septembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēde, kurā LZA ārzemju loceklis profesors Oļģerts DUMBRĀJS iepazītināja ar kodolsintēzes pētījumu starptautisko pieredzi. Profesors Dumbrājs ir nolēmis šogad kandidēt uz LZA īstenā locekļa vakanci, tādēļ Senātam bija interesanti iepazīties tuvāk ar pretendentu.

Oļģerts Dumbrājs ir dzimis 1942.gadā Rīgā, studējis Latvijas Valsts universitātē teoretisko fiziku, aspirantūru Maskavas Valsts universitātē pabeidzis ar fizikas doktora grādu, savu zinātnisko darbu elementārdaļiņu un kodolfizikā O.Dumbrājs turpināja Apvienotajā Kodolpētījumu institūtā Dubnā un vairākos Rietumeiropas zinātniskajos centros – Cīrihē, Ženēvā, Parīzē, Karlsrūē u.c. Bijis zinātniskais līdzstrādnieks, profesors un viesprofesors universitātēs Eiropā un Japānā, kopš 2005.gada – vadošais pētnieks LU Cietvielu fizikas institūtā. 2001.gadā ievēlēts par LZA ārzemju locekli.

Kopš 2000.gada O.Dumbrājs kopā ar Latvijas teorētiķiem un matemātiķiem aktīvi piedalās Eiropas Savienības 5. un 6. Ietvara programmas EURATOM kodolsintēzes programmu izpildē. Ar viņa aktīvu dalību 2002.gadā tika izveidota Latvijas Universitātes Kodolsintēzes asociācija un noslēgts līgums ar EURATOM. Ar profesora O.Dumbrāja pieredzi un zināšanām Latvijas Universitāte saista lielas cerības jauno speciālistu sagatavošanā, kas nepieciešama Nacionālajam Ciklotrona centram.

Par daudzfunkcionālā Nacionālā ciklotrotrona centra tapšanas gaitu ziņoja LZA korespondētājloceklis Juris Tīliks.

Par daudzfunkcionālā
Nacionālā Ciklotrona centra tapšanas gaitu

Nacionālais Ciklotrona centrs (NCC) Salaspilī, bijušā kodolreaktora teritorijā, ir paredzēts kā rūpnieciski zinātnisks komplekss radioaktīvo izotopu ražošanai un dažāda veida starojumu izmantošanai zinātniskajos pētījumos. Tā pamatā būs lielas jaudas augstenerģētiskais protonu un deitronu ciklotrons (ģenerēs līdz 30 MeV protonu vai 15 MeV deitronu kūli ar kūļa strāvu līdz 350 ?A) ar iespēju šo starojumu transformēt dažādas enerģijas neitronu un gamma starojumā. NCC rūpnieciskajā daļā ir paredzēta radiofarmpreparātu ražošana gan pozitronu emisijas tomogrāfijai (PET), gan vienfotonu emisijas tomogrāfijai (SPET) medicīniskajai diagnostikai, kā arī radioaktīvos izotopus terapijai un rūpnieciskajai izmantošanai. Paredzēts arī izmantot tiešu protonu un neitronu starojumu terapijā, piem., neitronu – bora satveršanas terapijā. Zinātnisko pētījumu blokā paredzēts veikt Latvijas un ārzemju zinātnieku pētījumus materiālu izturības, materiālu modifikācijas jomās, radiācijas ķīmijā, radiobioloģijā, kodolfizikā. u.c., kā arī veikt regulāras materiālu sastāva un struktūras analīzes (t.s. arī ar neitronu aktivācijas analīzi) vides aizsardzībai un rūpniecībai.

NCC orientējošās izmaksas– 17,2 mlj. eiro (ap Ls 12 mlj.), projektēšanas, celtniecības un montāžas laiks – 4 gadi. Daļu finansējuma dos IAEA, pārējais – Latvijas valsts investīcijas. Darbi pie NCC veidošanas sākti 2003.g., 2004.g. beigās ir noslēgta vienošanās ar IAEA par šāda centra izveidošanu Latvijā, kā arī finansiālo un metodisko palīdzību. 2005.g. laikā ir nokārtots NCC celtniecības ietekmes uz vidi novērtējums, uzsākta skiču projektu izgatavošana, tiks pabeigts projekta tehniski ekonomiskais pamatojums (TEP), LU izveidota mācību programma speciālistu (kodolfiziķu un radioķīmiķu) sagatavošanai maģistru līmenī. Pašreiz aktuāla ir zinātnisko pētījumu bloka projektēšana speciāli Latvijas zinātnes vajadzībām. Ir izstrādāti varianti par iespējām protonu un deitronu starojuma transformēšanu neitronu un gamma starojumā, kuri prasa tālāku zinātnieku un inženieru darbu gatavo konstrukciju izveidošanai, tāpat nepieciešams izveidot standartizētus starojuma kūļu aprīkojumus galveno pētniecības virzienu nodrošināšanai. Šeit nepieciešams LZA un LZP atbalsts gan šādu zinātnieku un inženieru grupu izveidošanai, gan šo darbu finansēšanai, jo NCC finansējumā paredzēta tikai standarta rūpnieciskās daļas izveidošana. Latvijai ir potenciālas iespējas veikt šādas izstrādes, nepieciešams tikai papildus finansējums projektēšanas un izgatavošanas darbu apmaksai. Diemžēl, pašreiz 2006.g. valsts budžetā nav paredzētas investīcijas NCC projektēšanai un būvniecības uzsākšanai (nepieciešams ap Ls 2 mlj.), kas nobīda NCC darbības uzsākšanu par vienu gadu – uz 2009. g. sākumu.

Cilvēces nodrošināšana ar pietiekamu enerģijas daudzumu ir priekšnoteikums tālākai civilizācijas attīstībai. Akmeņogļu, dabiskās gāzes un naftas sadedzināšana dod 90% no pašreiz patērējamās enerģijas daudzuma. Šie enerģijas avoti uz Zemes ir izvietoti ļoti nevienmērīgi un rada politisko saspīlējumu mūsdienu pasaulē. Naftas un gāzes krājumi tuvākajā nākotnē izsīks. Jāatceras, ka fosilo enerģijas avotu izmantošana palielina oglekļa dioksīda koncentrāciju atmosfērā un rada nevēlamas klimata izmaiņas.

Jāsecina, ka nākotnes enerģija, šī vārda visplašākajā nozīmē, var būt tikai kodolenerģija. Ir divi principiāli dažādi kodolenerģijas iegūšanas ceļi: kodolskaldīšana (parastās atomelektrostacijas, Černobiļa...) un kodolsintēze. Kodolsintēzes ceļš, kuru var nosaukt par Saules enerģijas imitāciju uz Zemes, ir daudz drošāks (nekontrolējama reakcija principā nav iespējama), taču nesamērojami grūtāks. Sintēzes reaktora (tokamaka) darbību var stādīties priekšā sekojoši: plazma ar augstfrekvences radio viļņiem tiek uzkarsēta līdz aizdedzināšanas temperatūrai, saturot to ar spēcīgu ārējo magnētisku lauku pietiekami ilgu laiku kopā, lai sintēzes reakcija sāktos. Reakcijas rezultātā rodas neitroni ar lielu enerģiju, kas sakarsē reaktora sienu. Siltuma apmaiņas blokā šīs siltums tiek pārvērsts ūdens tvaikos, kas darbina turbīnas.

Nesen kodolsintēzes pētniekus sasniedza svarīga vēsts – šī gada 28. jūnijā Maskavā ASV, Eiropas Savienības, Japānas, Ķīnas, Korejas, Krievijas valdību pārstāvji parakstīja vēsturisku līgumu par Starptautiskā kodoltermiskās eksperimentālā reaktora (ITER) celtniecības sākšanu Kadaražā (Cadarache) Francijā. Šis fakts ir izraisījis milzīgu pētniecības aktivitātes pieaugumu.

Kodolsintēzes pētījumi pasaulē aplūkoti no referenta viedokļa, kurš pēdējo 25 gadu laikā strādājis Vācijas, Somijas, Japānas, Krievijas un Latvijas zinātniskajos centros, pētīdams ar kodolsintēzes enerģētiku saistītas problēmas.

Šoruden Latvijas vēstures institūts sadarbībā ar Turaidas muzejrezervātu no 5. līdz 9. septembrim rīkoja 8. starptautisko Baltijas jūras zemju piļu pētnieku konferenci “Castella Maris Baltici” (Baltijas jūras pilis). Tajā piedalījās 38 zinātnieki – piļu pētnieki. arheologi, arhitektūras un mākslas vēsturnieki un muzeju darbinieki no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Dānijas, Vācijas, Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Lielbritānijas, Čehijas, kā arī ap 20 speciālisti no Latvijas.

Konferencei bija izvēlēta tēma “Pilis agro šaujamo ieroču laikā 15.–16. gs.”. Turaidas muzejrezervāta konferenču zālē tika nolasīts 21 referāts, kā arī demonstrēti 3 stenda referāti, bet vēl divi dalībnieki, kas nevarēja paši ierasties, bija atsūtījuši savu referātu plašus kopsavilkumus un publicēšanai gatavus manuskriptus. Referātu lielā skaita dēļ šajā īsajā ziņojumā visus nosaukt nav iespējams, tāpēc minēsim tikai apskatīto problēmu loku un dažus piemērus. Daļā referātu bija apskatīta vienas valsts vai atsevišķa reģiona vēlo viduslaiku nocietinājumu modernizācijas gaita, sevišķi uzsverot jaunievedumus, kas konstatēti ar būvarheoloģiskām un būvizpētes metodēm vai arhīvu studiju rezultātā. Tā, piemēram, Lodzas universitātes profesori Aleksandrs Andržejevskis un Lešeks Kajzers kopīgi sagatavotajā referātā parādīja, kā 15.–17. gs. gaitā notika pāreja no viduslaiku pils uz zemes vaļņu ieskautu rezidenci, Arhusas universitātes asociētais profesors Jans Koks pievērsās ugunsieroču ietekmei uz piļu arhitektūras attīstību Dānijas karaļa pilīs un pilsētu nocietinājumos, par Latvijas piļu pārveidojumiem, sevišķi jaunceltajaiem lielgabalu torņiem referēja Dr. hist. Ieva Ose utt.

Otra referātu grupa bija veltīta kāda atsevišķa pieminekļa pamatīgas izpētes rezultātu atspoguļošanai. Jāatzīst, ka šajos priekšlasījumos izpaudās mūsdienu kasteloloģijai raksturīgā starpdisciplinārā pieeja, kad daudzpusīgus pētījumus veic dažādu specialitāšu pārstāvji, bet izpētes nobeigumā iegūtie dati tiek savstarpēji salīdzināti un papildināti, tādējādi iegūstot iespējami pareizāku priekšstatu par piļu attīstību īsākā laikposmā. Tā, piemēram, Turku universitātes pasniedzējs arheologs Markus Kivisto uzsvēra, ka par pārbūvēm Kūsisto pilī Somijā spriests ne tikai pēc arheoloģiskās un arhitektoniskās izpētes rezultātiem, bet izmantota arī dendrohronoloģijas palīdzība. Toties Olštinas universitātes profesors Hristofers Hermans parādīja vēstures avotu studiju lielo nozīmi – par Vācu ordeņa piļu Neidenburgas un Johannisburgas pārbūvēm pilnīgi jauna informācija iegūta, atrodot iepriekš nezināmus 17. gs. sākuma plānus un zīmējumus Berlīnes arhīvā.

Bez jau minētā apkopojošā pārskata par Latvijas piļu modernizēšanu 15. un 16. gs. latviešu pētnieki bija sagatavojuši vēl trīs referātus – LZA goda loceklis arhitekts Gunārs Jansons iepazīstināja ar savos pētījumos konstatētajām Turaidas pils apbūves attīstības stadijām, arheologs Jānis Grūbe stāstīja par Bauskas pils zemes nocietinājumu attīstību 16.–17. gs., bet šīs informācijas autors referēja par Bauskas pils arheoloģiskajos izrakumos iegūtajiem viena priekšpils torņa izpētes rezultātiem.

Kā allaž konferences “Castella Maris Baltici” referātos aplūkoto tematiku papildināja konkrētu viduslaiku piļu apskate uz vietas ekskursiju laikā, lai speciālisti varētu ne tikai iepazīt Latvijas pieminekļus, bet arī diskutēt par nocietinājumu attīstību, datējumu, pieminekļu aizsardzības un drupu konservācijas jautājumiem. Šoreiz ārzemju pētniekiem tika rādītas Livonijas ordeņmestru rezidences Rīgā un Cēsīs, arhibīskapa vasaļu Rozenu pils Lielstraupē, Rīgas arhibīskapu rezidence Raunas pils, kā arī Ērģemes, Bauska, Tērvetes, Dobeles pilsdrupas un Jaunpils. Šīs pilis nebija izvēlētas nejauši, jo lielākajā daļā no tām vēl tagad mūros redzamas 16.–17. gs. pārbūves, no kurām sevišķi iespaidīgi ir apaļie lielgabalu torņi.

Latvijas vēstures institūtam konferences “Castella Maris Baltici” organizēšanā lielu palīdzību sniedza Turaidas muzejrezervāts ar tā enerģisko direktori Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Annu Jurkāni, kas atvēlēja ne tikai konferenču zāli, bet arī izrādīja muzeju un iepazīstināja ar pilsdrupām gan Turaidā, gan Siguldā un Krimuldā.

Pēc diviem gadiem 2006. g. rudenī nākošā konference “Castella Maris Baltici” tiks rīkota Krievijā, bet Latvijas vēstures institūta apgāds līdz tam laikam plāno izdot Turaidā nolasīto 8. konferences referātu krājumu.

Septembrī Briselē piedalījos Eiropas Komisijas organizētā vispasaules konferencē par zināšanās balstītu bioekonomiku. Ko saprot ar šo jēdzienu? Tā būtība ir – dzīves zinātņu zināšanu transformācija jeb pārveide jaunos ekoloģiski sabalansētos un ilgtermiņā konkurētspējīgos produktos. Tas ir ļoti augsts uzstādījums. Atslēgas vārds tā piepildīšanai ir zināšanas, zināšanās balstīta sabiedrība, kas savukārt nozīmē ne tikai zināšanu ieguvi, bet arī inovācijas uzņēmējdarbībā, ienākumu iegūšanu no zināšanu izmantošanas, šo ienākumu mērķtiecīgu ieguldīšanu tautsaimniecībā un investīcijas no tautsaimniecības atkal – izglītībā un zinātnē, taču jau augstākā līmenī. Šādā apritē notiek zināšanu pārvaldība un zināšanu sabiedrības veidošanās.

Konferencē ar priekšlasījumiem uzstājās un viedokļus pauda Eiropas komisārs zinātnē un pētniecībā Janezs Potočniks; Eiropas Komisijas Zinātnes ģenerāldirektorāta direktors biotehnoloģijās, lauksaimniecībā un pārtikā Kristians Patermans; daudzu valstu dažādu nozaru ministri, piemēram, Indijas zinātnes un industrijas (kopā salikta pētniecība un ieviešana) ministrs; Eiropas Parlamenta deputāti; augstskolu un zinātnisko iestāžu pārstāvji, tostarp no slavenā Pastēra institūta Parīzē; Eiropas tehnoloģisko platformu locekļi, piemēram, no konsorcija Pārtika – dzīvei, kurā, kā arī citos konsorcijos, apvienojušās universitātes, rūpniecības uzņēmumi, privātā un valsts biznesa institūcijas; u.c.

Runājot par zināšanās balstītu bioekonomiku, centrā izvirzījās pārtikas nozare. Neradās domstarpības par to, ka pārtika un lauksaimniecība, kā pārtikas ražošanas pamatbāze, ir stratēģiskas nozares, kas skar ikvienu, jo katra cilvēka dzīves kvalitāte vistiešākā veidā ir saistīta ar kvalitatīvu un drošu pārtiku. Tāpēc jautājumi, kas saistīti ar pārtikas ražošanu un pārtikas ražošanai nepieciešamo izejvielu iegūšanu, kļūst aizvien nozīmīgāki. Viens akcents konferencē tika likts uz to, ka šī problēma kļūst aizvien daudzfunkcionālāka – daudzu nozaru zinātnieki iesaistās tās risināšanā. Otrs akcents – aktualizējas ekoloģiska pieeja, domāšana, dabisku izejvielu izmantošana, kam piešķir aizvien lielāku nozīmi industrializētā sabiedrība. Trešais akcents – jauno zinātnieku sagatavošana, īpaši jaunajiem zinātniekiem no Austrumeiropas un Centrāleiropas jādod iespēja papildināties tādos izcilos zinātnes centros kā jau pieminētais Pastēra institūts, Trinity koledža Dublinā u.c.

Īpaši tika uzsvērts, ka lēmumiem, kas saistīti ar cilvēku, viņa drošību, tai skaitā pārtiku, ir jābūt zinātniski pamatotiem, balstītiem uz zinātniskiem pētījumiem, turklāt ir jābūt izvērtētiem visiem aspektiem – ekonomiskajiem, sociālajiem, tehnoloģiskajiem un vides aspektiem.
Daudzi ziņojumi un diskusijas bija veltītas jaunajai Eiropas Savienības lauksaimniecības politikai – gan skarot to kopumā, gan atsevišķi apskatot desmit jauno dalībvalstu attieksmi pret topošo ES lauksaimniecības politiku, bet arī pārtikas nozares attīstības kontekstā. Jaunā ES lauksaimniecības politika, kura paredz virzību no lauksaimniecības kā nozares attīstības uz lauku kā teritorijas, vides attīstību, ir ļoti būtiska arī jaunajām dalībvalstīm. Ungārijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ministrijas pārstāvis Laslo Vajda, kas zināmā mērā pauda visu jauno dalībvalstu viedokli, uzsvēra, ka lauki ar lauksaimniecību, mežsaimniecību jau tagad ir daudzu darba vietu devējs, bet, attīstot jauno politiku, darba vietu skaits varētu tikai pieaugt, jo lauki saglabāsies gan kā izejvielu ieguves pamats nacionālajai pārtikas ražošanai, gan arī attīstīsies no sociālā un vides aspekta, kas prasīs papildus darbaspēku. Ir jāatzīst, ka ES tiešie maksājumi un maksājumi par platībām spēlē pozitīvu lomu un dzīves līmenis laukos tomēr aug. Līdzīgi kā palielinās arī pašu lauku un lauksaimniecības nozīme.

Taču neapšaubāmi ir jārēķinās ar jauniem akcentiem lauku attīstībā, un tie ir: diversifikācija jeb saimniekošanas dažādīgošana (no vienas puses, saimniecības apvienosies un kļūs lielākas, lai varētu sekmīgi nodarboties tikai ar lauksaimniecisko ražošanu, bet, no otras puses, mazajām saimniecībām jāmeklē papildus ienākumu avoti un līdz ar to palielināsies saimniekošanas diversifikācija); lauku attīstība, kā jebkura cita nozare, jābalsta uz zinātniskiem pētījumiem (jāatgādina nesenais bēdīgais piemērs par slimību izplatīšanos kazu ganāmpulkā, kad pietrūka šādas pieejas) ; alternatīvas enerģijas iegūšana – rapša audzēšana un bioetanola ražošana, vēja, saules ģeneratoru uzstādīšana u.c. Būtisks ir fakts, ka vienas valsts problēmas un risinājumi attiecas arī uz citām valstīm, ir jārēķinās ar starpvalstu praksi, līdzīgu zinātnisko pētījumu prioritāšu noteikšanu. Kaut vai runājot par tiem pašiem alternatīvās enerģijas veidiem, atjaunojamajiem enerģijas resursiem, visās valstīs ir jāveic pamatīgi pētījumi. Latvijā starp nacionālo zinātnisko pētījumu prioritātēm 2007. – 2013. gadam jau ir paredzēta arī agrobiotehnoloģiju joma. Jaunajās valstīs bioloģiskās lauksaimniecības paplašināšanās varētu būt pat atslēgas elements.

Turpinot vēl par pārtikas nozari, jāpiemin beļģu zinātniece Beate Ketlica, kas pievērsa uzmanību tendencei mainīties arī patērētāju uzvedībai. Kā ēdam, kad ēdam, kur ēdam, ar ko kopā ēdam un galu galā kāpēc ēdam – visi šie parametri pēdējās desmitgadēs ir būtiski mainījušies. Izmaiņas pārtikas patērēšanā (svarīga ne tikai izsalkuma apmierināšana, bet arī veselība, mūža paildzināšana,bauda; maltītes tiek ieturētas ārpus mājas un vienatnē, arvien retāk ģimenes lokā; mājās iecienīti ātri pagatavojami produkti utt.) maina un prasa vēl lielākas pārvērtības pārtikas produktu ražošanā. Piemēram, liels pieprasījums ir pēc pusfabrikātiem, taču ražotājam tas aktualizē kvalitātes aspektu (sagatavotu un tikai uzsildāmu ēdienu grūtāk ilgi saglabāt svaigu). Būtiski ir iegūt pircēju uzticību, godprātīgi pieejot pārtikas ražošanai, kā arī tikpat nozīmīga ir prasme izzināt cilvēku vajadzības (piemēram, rēķināties ar lielu veco ļaužu īpatsvaru patērētāju vidū).

Mainās pats pētījuma process – agrāk vispirms uzmanība tika pievērsta laukam, produktu augšanas apstākļiem, mēslojumam, šķirnēm un tamlīdzīgi, iekams nonāca līdz galdam, bet tagad akcents tiek likts otrādi – sākot no patērētāja vēlmēm un prasībām, soli pa soli nonākot atpakaļ līdz laukam un zemnieka iespējām tās izpildīt. Turklāt pārtikai jābūt ne tikai drošai un kvalitatīvai, bet arī ekonomiski saražotai, jo tomēr tiek izlietoti dabas resursi.

Biotehnoloģiju attīstīšana, pārtikas ģenētiska pārveidošana, no vienas puses, ir vērtējama kā lielas iespējas, bet, no otras puses, kā risks. Un tieši šie riska faktori ir ļoti nopietni jāpētī. Uz to jāvērš īpaši jau pārtikas rūpniecību, tirgzinības pārstāvošo studentu un jauno zinātnieku uzmanība. Jo lauksaimniecība un pārtikas ražošana, tāpat kā valsts aizsardzība, tiešām ir stratēģiskas nozares, kas nemitīgi jāattīsta, balstoties uz jaunām zināšanām.Un lai ar to palīdzību radīta efektīva saimniekošana dotu līdzekļus jaunām zināšanām un jauniem pētījumiem, ko atkal likt lietā praksē. Tā jānotiek gan bioekonomikā, gan jebkurā citā jomā, lai mēs kļūtu par zināšanu sabiedrību.

Jūnija pēdējā dienā arheoloģijas brīvdabas muzejā Āraišu ezerpilī netālu no Cēsīm ar vienu šāvienu nošāva trīs zaķus. Tika atklāts Eiropas projekts “Delfi – jautājumu māja” (The Delphi projekt: a house of questions...), tam pieskaņotais izdevums “Āraiši senlaikos”, kā arī bronzas laikmeta mājokļa rekonstrukcija. Pirms 40 gadiem, 1965.gadā mazās, kokiem apaugušās saliņas izpēti Āraišu ezerā sāka arheologs Jānis APALS, tagadējais Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, Āraišu ezerpils dvēsele, viens no prezentējamās grāmatas autoriem (otra autore ir viņa dzīvesbiedre arheoloģe vēstures doktore Zigrīda Apala). Var droši teikt – Jānis Apals nav iedomājams bez Āraišu ezerpils, savukārt Āraišu ezerpils bez Jāņa Apala tā arī būtu palikusi ezera dūņās. Šogad septembrī Jānim Apalam bija 75. jubileja.

Katram laikam ir savi populāri varoņi. 1942.gadā franču pētnieks Žaks Ivs Kusto izgudroja akvalangu, kas ļāva biologiem, arheologiem un nogrimušu bagātību meklētājiem uzturēties zem ūdens un ieraudzīt to pasauli, kuru Ž. I. Kusto savā grāmatā nosauca par klusuma valstību. Celtniecības tehnikuma vēstures skolotājs Jānis Apals kopā ar saviem audzēkņiem apguva akvalangista iemaņas Puškina ielas baseinā, tautā sauktā par mucu, kur mācījās profesionāli ūdenslīdēji, kārtoja eksāmenus. Kādēļ? Lai stāsta pats Jānis Apals.

— Mani jau sen ir interesējis, kur pie mums ezeros varētu atrast kādas vecas celtņu paliekas. Vietējie iedzīvotāji labi zina, kur tādas meklējamas – tur parasti plēš tīklus. Priekšlikums ielūkoties Vidzemes ezeros, kur esot kādas senas celtnes, man bija ļoti pa prātam. Un tā 1959.gada skaistā saulainā vasarā, kad, kā zināms, skolotājiem ir brīvlaiks, sadabūjis zemūdens ekipējumu, sāku braukāt pa Vidzemes ezeriem. Nekas neķērās. Aizbraucu līdz Madonai. Tur vietējie rādīja uz Salu ezeru (nosaukums cēlies no Salu mājām, sākotnēji tas saucies Bērzauns) un teica :”Valns, kādi somi!” Tie somi bija domāti balķi. Tur bija mana pirmā ezermītne, 1.gadu tūkstoša otrā puse. Pēc tam aizbraucu uz Beļavu. Tur Lisas, pēc cita nosaukuma – Pinteļu ezers. Tik feini! Tiesa, padziļi iekšā. Atradu traukus. Daļa iekšā slānī, bet daļa mētājas pa ezera dibenu. Kā podiņš ieplīsis, tā , hop, ezerā iekšā. Bija mazi forši podiņi, daži gandrīz veseli. Paņēmu dažus un vēlāk ieliku portfelī. Pārnakšņoju kūtsaukšā sienā, nākamajā rītā eju uz veikalu. Veikalā pārdevēja un viena apmeklētāja. Toreiz man vēl piemita smēķēšanas netikums, paprasīju cigaretes un cepumus. Pārdevēja prasa: “Nu, vai te atrod arī kaut ko?” Viņa jau zināja, ko es te daru. “Kā tad! Redz, kur ir!” Un nolieku šai priekšā podiņu. Nu viņa, kā cilvēks, kura domas un zināšanas tikušas apšaubītas, kurš pat reizēm nav ņemts par pilnu, un nu šitais zellis ir pierādījis viņas taisnību, pagriežas pret apmeklētāju un saka :’’Ko es teicu!” Un tad nāca klajā teika par to, ka ezera vietā bijusi pils, kur svinētas kāzas. Vakarā atnācis viens vecītis un lūdzis naktsmājas un gabaliņu maizes. Bet kāzinieki bijuši lieli pret vecīti un viņu patriekuši. Promejot vecītis teicis:”Ka tik nu Liss neuznāk!” Kā tos vārdus izteicis, tā nāk zili melna tumsa un zibeņi, ūdens gāžas, zivis birst uz galvas. Liss nokritis zemē. Tikai jauno pāri ezers izlaidis laukā sausām kājām. Jo vecītis bijis dieviņš, ko kāzinieki niekā likuši. Tā ezers savu vārdu dabūjis.

Jautāju, vai daudz tādu ezeru, kur apakšā pilis vai citādas ēkas, un kāpēc tās ezeros celtas. Vai nu vienmēr nešpetni kāzinieki būs bijuši pie vainas. Jānis Apals nosauc fantastisku skaitli – 900 ezeru. Grāmatā “Āraiši senlaikos” teikts, ka no 1959. līdz 1964. gadam, kā arī nedaudz vēlāk Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta hidroarheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija visos Latvijas novados apsekoja 103 ezerus, kā arī vairākas vietas upēs un purvos. Vadoties no teikām, vairākos morēnu ezeros ap Vidzemes centrālo augstieni patiešām atklāja senu dzīvesvietu paliekas.

Dižais pils nosaukums Āraišu apmetnei dots tādēļ, ka tās nocietinājumu sistēma ir analoga tā laika koka piļu aizsargbūvēm. Bet atrada šīs apmetnes paliekas, lūk, kā. 19.gadsimta otrajā pusē Bodenzee, uz Vācijas un Šveices robežas arheoloģiskajos izrakumos tika atrastas būves gan ezerā uz pāļu galiem, gan krastā. Ezerā augstākais ūdens līmenis ir vasarā, kad kūst Alpu šļūdoņi. Sezonālās svārstības sasniedz pat divus metrus, un vasarā arī krasta būves atradušās zem ūdens. Ezermītņu meklēšana arheologiem kļuva par modes lietu. Kārlis Georgs Zīverss, baltvācu muižnieks no Bauņiem, kurš pēdējos astoņos mūža gados aizrāvās ar arheoloģiju, šīs modes ietekmē pētīja Burtnieka ezera krastus un atklāja akmens laikmeta apmetnes. Bat tās nebija pāļu būves. Tad viņš no vietējiem zemniekiem uzzinājis, ka netālu no Cēsīm nelielā Āraišu ezera saliņā un apkārt saliņai redzami stabu un mietu gali. 1976.gadā viņš sāka rakt, bet, kā pa nelaimi, izrakumus tūdaļa piepildīja ūdens. Tad viņš lika uztaisīt sūkni (“Žēl, ka nevar parādīt sūkņa konstrukcijas”, saka J.Apals) un, “diviem vīriem visā spēkā pumpējot”, viņš izraka 2O kvadrātmetru lielu platību. Zīverss nopriecājās, ka atradis akmens laikmeta pāļu būvi. Taču nākošajā gadā, atsaucoties Zīversa aicinājumam, ieradās izcilais vācu zinātnieks profesors Rūdolfs Virhovs un pateica, ka, pirmkārt, tā nav pāļu, bet klāstu būve, celta uz vairākām kārtām klātiem koka klāstiem jeb platformas un ka cilvēki tur dzīvojuši nevis akmens laikmetā, bet krietni vēlāk, dzelzs laikmetā un bijuši par lieciniekiem vācu bruņinieku un priesteru ienākšanai Vidzemē. Virhovs bija vācu patriots. Tā kā gandrīz simts gadu nekas vairāk netika rakts, tad jautājums tā arī palika atklāts. Intereses pēc uzšķīru Vanagu Kārļa 1937.gadā (atkārtots izdevums 1939.gadā, faksmilizdevums sērijā “Pētergaiļa bbliotēka”) izdoto ceļvedi “Atceries Latviju”, kur pirmajā burtnīcā “Vidzeme” 29. lappusē teikts:”Grāf. Sīversa izplatītie uzskati, ka salā, kas pastāvējusi jau ledus laikmetā, bijušas pāļu būves, ir maldīgi. Pa ezera dibenu, baznīcas virzienā, iet gan akmeņu rinda, tur atrod arī ozola mietus, bet tie ir kāda ierīkota ūdens jeb salas dārza atliekas.”

Tālāk atkal stāsta Jānis Apals.

— 1965.gadā es sāku kā Zīverss – ar sūkni. Atbrauca ugunsdzēsēji ar motorsūkni, un mēs redzējām, ka manta tur ir! Bet kā pie tās tikt? Klases biedrs meliorators ieteica runāt ar Gaujas meliorācijas sistēmu priekšnieku Andri Eglīti. Varbūt, ka var uz laiku pazemināt Āraišu ezera līmeni. Jaungulbenes Ušuru ezeram jau bija izstrādāts polderu projekts. Tas ir dārgs prieks, bet Zinātņu akadēmija nekad nav bijusi bagāta. Pie tam Valeskalnam pieder teiciens:” Priekš kam jāiet pētīt zem ūdens, ja nav izpētīts viss, kas ir virs ūdens?” Tad nu es baucu uz Cēsīm un pa ceļam saceru garu un argumentētu runu, kāpēc melioratoriem vajadzētu mums palīdzēt. Protams, par velti. Aizeju pie Eglīša, skatos – mūsu viengadnieks. Tad nu es uzvelkos un sāku klāstīt. Pēc kāda brīža Eglītis sāk trīties pa krēslu. Skaidri redzams – vairs negrib klausīties. Va velns, nu būs viss pagalam. Nē! “Raksti papīru”, šis saka. Es apmulstu. “Nu, papīru, lai nolaiž ūdeni!” Tā nu no 1966. līdz 1969.gadam Āraišu ezera ūdens līmeni pazemināja par vienu metru, un mēs varējām strādāt.

“No rīta izpumpē ūdeni, kas pa nakti sakrājies, un tā mēs pa dubļiem mīcījāmies,” Jāņa Apala stāstīto papildina Zigrīda. Zigrīdai ši ir liela diena (esam ieradušies sestdienā) – viņai pasniegs balvu kā Cēsu Gada cilvēkam – 2005. Kā nekā viņa 31 gadu vadījusi arheoloģiskos izrakumus Cēsu pils teritorijā. “Mums abām nākamgad būs apaļa jubileja. Cēsīm – 800, man gan krietni mazāk”, saka Zigrīdas kundze, bet dzīvesbiedrs pasūkstās par netaisnību – Cēsu alu dzer viņš, bet balva tiek sievai – “Cēsu alus” ir balvas sponsors.

Par izrakumies Āraišu ezera saliņā Jānim Apalam vēl ir kāds stāsts. Arheologi kādu laiku jau bija strādājuši un vadība uzskatīja, ka disertācijai nu jau materiālu pietiks. Var izrakumus beigt. Bet tad tak melioratoru pūles būs bijušas veltas, pie tam tak viņiem nemaksāja ne kapeikas. Atbrauca Drīzulis, uzklausīja mani un pateica – labi, turpiniet! Nākošajā gadā atbrauca akadēmijas prezidents Plaude. Arheoloģijas nodaļas vadītājs aizveda viņu uz mācītājmāju un prasīja, vai nevar dabūt laivu, ar ko aizbraukt uz salu. Prāvests Bērziņš saka – viņiem tak ir laipas, pa kurām staigā. Brauciet apkārt. Ciemiņi jau nāk augšā pa laipām, bet Bērziņš varenā, labi nostādītā balsī sauc pāri ezeram: “Apala kungs! (Viņš arī tajos laikos konsekventi lietoja “kungs”.) Pie jums brauc prezidents Plaudes kungs!” Plaude smaidīja platu smaidu. Apskatīja visu un prasīja:” Cik tev vajag?” “Piecus tūkstošus”, saku. “Labi, ej pie Cielava!” Cielavs bija leģendāra persona, akadēmijas finansu daļas vadītājs, dikti taupīja Maskavas naudu, par to dabūja pateicības un prēmija. “Ja Plaudem ir nauda, lai tev dod. Man naudas nav!” Sākām kaulēties, līdz salīgam par trim tūkstošiem.

Apalus bija apsēdusi kāda ideja. Ir jau labi, ja arheoloģisko izrakumu rezultātā top zinātniskas publikācijas un tās izmanto citi zinātnieki, taču vēl vērtīgāk, ja šis materiāls kalpo plašas sabiedrības izglītošanai, rosina interesi par savas tautas pagātni. Un te iegūtais materiāls to ļāva darīt. Desmit arheoloģisko izrakumu sezonās (1965. – 1969. un 1975. – 1979. gadā) Jāņa Apala vadībā tika izpētīta apmēram trīs ceturtdaļas no apmēram 2500 kvadrātmetru lielās kultūrslāņa platības, arī 80 m garā uzeja, kas salu savienoja ar krastu. Atklātas un izpētītas turpat pusotra simta koka celtņu paliekas. Tās kopā ar daudzajām senlietām, māla traukiem un uzturā lietoti dzīvnieku kauliem un citiem arheoloģiskajiem materiāliem ļāva secināt, ka cilvēki šajā apmetnē dzīvojuši, sākot ar 830. gadu.

Apmetnes mūžs nav bijis ilgs , tajā paspējušas nomainīties piecas apbūves, katra pastāvējusi aptuveni 15 gadu. Ceturtā apbūve, piemēram, celta pēc 60 gadiem.
“Vispirms jau cilvēku mūžs tolaik bija krietni īsāks”, saka Jānis Apals. “Mājas gāja bojā dabiskā ceļā, satrupējot, vai arī nodega ugunsgrēkos, kas tik blīvā apbūvē, pie tam ņemot vērā, ka mājām nebija skursteņu, bija parasta lieta. Vēl mājas nodedzināja uzbrukumu laikā. Pēdējā, piektā apbūve tika kapitāli nodedzināta, un pēc tam apmetne vairs netika atjaunota. Tas bija ap 900. gadu sākumu. Izrakumu materiālu bija tik daudz, ka varēja domāt par ēku un aizsardzības būvju rekonstrukciju. Ja jūs man tagad jautātu, kas ir tas, ko te var redzēt, tad es atbildētu – valsts nozīmes arheoloģisks piemineklis, apmetnes rekonstrukcija mērogā 1 : 1 ar ļoti augstu ticamības pakāpi, aptuveni 70-80 %. Piemēram, par vienu māju es varu perfekti pateikt- tai ir bijis velēnu jumts. Kāpēc? Tāpēc, ka pie šīs mājas ir atrastas tādas kabes, ko lieto tikai un vienīgi pie velēnu jumta. Par pārējām saku – tas ir viens no iespējamiem variantiem. Toreiz, kad mēs sākām ezerpils rekonstrukciju, mūs ļoti atbalstīja Arhitektu savienība, Rakstnieku savienība, arhitekts Dzintars Driba, kurš bija Pilsētprojektēšanas institūta galvenais arhitekts – viņa dzimtās mājas ir ezera viņā krastā. Mēs gribējām parādīt mājokļu attīstību secībā – sākot ar akmens laikmeta niedru būvēm, vēl nav uzcelta iecerētā neolīta laikmeta ēka ar pītām sienām. Nupat pabeidzām bronzas laikmeta ēku. Šajā vietā tāda nav bijusi, es taisīju sintēzi no nelaiķa Jāņa Graudoņa izrakumiem Mūku kalnā un Andreja Vaska izrakumiem Brikuļu apmentnē, paskatījos, kā taisa citos muzejos Eiropā. Nākamais posms – dzelzs laikmets, vikingu laikmets salā. Tad – viduslaiki, bruņinieku pils drupas. Un lielākais trumpis visā šajā būšanā ir ainava, kuru mēs sargājam kā aci pierē. Te viss ir dabiski veidojies un attīstījies. “

Un tad Jānis Apals stāsta par nepiepildīto Mazās Vidzemes ideju. Šeit, ap Āraišu ezera bļodu 1020 hektāru platībā dabiskā ceļā ir koncentrējusies visa Vidzemes struktūra. Te ir vecsaimniecības, jaunsaimniecības, skola, baznīca, mācītājmāja, kapsēta, krogs, muižas centrs, kalnā vējdzirnavas. “Tā bija tāda sociālisma laika utopija par Āraišu muzejparku jeb, kā mēs to saucām – Mazo Vidzemi. Mainījās laiki, mainījās interses. Atbrauca skolas bērni ekskursijā, ejam uz Karātavu kalnu, atpakaļ jāiet cauri vienai mājai. Nupat kā bija atjaunojies zemes īpašums, un saimniece lepni pateica – šite jūs neiesiet! Te, pa maliņu ejiet! Kāda tur vairs Mazā Vidzeme! Beigu beigās dabūjām sarauties uz pussalu. Tā tā Mazā Vidzeme nograbēja.”

Eiropā ir 25 brīvdabas arheoloģiskie muzeji, kuru darbinieki cits pie cita viesojās, iepazinās, apmainījās ar informāciju. Līdz nobrieda doma izveidot starptautisku organizāciju, kas apkopotu informāciju, organizētu konferences, vārdu sakot – uzņemtos starptautisko koordināciju. Tā 2001.gadā tika radīta Eiropas brīvdabas arheoloģisko muzeju organizācija Exsarc, lai šos muzejus savstarpēji balstītu un mācītu. “Mēs esam dibinātāju skaitā,” lepni saka Jānis Apals. Divas reizes gadā tiek rīkoti semināri katru reizi savā objektā. “2002.gadā liels seminārs, veltīts koka celtniecībai un seno apģērbu rekonstrukcijai, notika pie mums. Zigrīda noorganizēja seno apģērbu modes skati. Mūsu viesi acis vien vārstīja.”

Tuvākie Āraišu ezerpils sadarbības partneri ir brīvdabas arheologijas muzejs Arheons no Alfen an den Rigen pilsētas Holandes ziemeļrietumos, netālu no jūras. Tas ir milzu komplekss, sākot no akmens laikmeta, tad senā Grieķija, viduslaiku pilsētas iela. Tas viss funkcionē. Otrs muzejs, ar kuru kopā vinnēja Eiropas Savienības programmu Kultūra – 2000, ir Unteruldingenas pāļu būvju muzejs Vācijā, kura direktors Dr.hist. Gunters Šēbels ir triju Eiropas valstu kopējā darba iesniedzējs un vadītājs. Viņš bija ieradies Āraišos uz bronzas laikmeta mājas rekonstrukcijas un jaunā, projekta “Delfi” ietvaros tapušā izdevuma atklāšanu. Vācu kolēģis bijis ļoti apmierināts gan par uzcelto, gan par uzrakstīto.

“Viena no Eiropas Savienības projekta Kultūra – 2000 galvenajām prasībām bija iepazīstināt cilvēkus ar Eiropas kopējo kultūrvēsturi, tādēļ Exsarc interneta mājas lapā tiek izveidota sadaļa Jautājumu māja, kurā katrs muzejs ievieto atbildes uz jautājumiem, kurus visvairāk uzdod apmeklētāji. Mēs aizsūtījām 25 jautājumus. Mūs par šo sadaļu ļoti uzteica un prasa atsūtīt vēl 15 jautājumus,” teica Zigrīda Apala. “Ja jūs zinātu, cik grūti ir uztaisīt īsu atbildi!” sūkstījās Jānis Apals, bet tā vairāk ir tāda ženierēšanās pēc labi padarīta darba. Un darbs ir paveikts tiešām izcils, par to liecina bagātīgi ilustrētā grāmata “Āraiši senlaikos” un tas, ko var izlasīt internetā www.delphy.exarc.net. “Tā ir interneta mājas lapa 13 valodās. Mēs aizsūtam tekstus latviešu un angļu valodā un no angļu valodas tos tulko tālāk,”saka Zigrīdas kundze. Atbilstoši jaunajām prasībām, arī visa stendu informācija Āraišu ezerpilī ir četrās valodās – latviski, angliski, vāciski un krieviski.

Ja kādu interesē juridiskās fineses, tad visu darbību vada Āraišu ezerpils fonds, kurš ir noslēdzis līgumu ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju par valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa apsaimniekošanu un attīstīšanu, taču tautas mutē tā vienalga ir Jāņa Apala Āraišu ezerpils un viņam blakus stāv uzticamā līdzgaitniece un vienas otras ēverģēlības taktiska koriģētāja Zigrīda Apala.

Tieši pirms 8. Rīgas grāmatu svētkiem, kas notika 14. – 16. oktobrī vecajā Rīgas domes namā K.Valdemāra ielā, izdevniecībā “Zinātne” nāca klajā ar brīnišķīgu dāvanu lasītājiem – nu jau mūžībā aizgājušās tēlnieces un dzejnieces (gan saistītā valodā gan prozā) Vijas Mikānes atmiņu krājumiņu “Modeļstundas”, kurā psiholoģiski precīzi un ne bez savas daļas humora attēloti mākslinieces modeļi – sabiedrībā pazīstami un cienīti cilvēki. Tādi kā Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Elza Radziņa , Visvaldis Lāms, Olafs Gūtmanis un daudzi citi. Sabiedrībā vienkārši pazīstami, pat ļoti pazīstami un augstās partijas aprindās atzīstami cilvēki nenonāca tēlnieces rokās, par ko viņa izpelnījās izstādīšanas aizliegumu. Sak’, kas tā par tēlnieci,kas nav uzveidojusi nevienu Ļeņinu...

Vijai Mikānei, kā jau daždien māksliniekam, kurš strādā portretu žanrā, savā dzīvē bijusi tā laime intimi tikties ar daudziem izciliem cilvēkiem gan studiju laikā Mākslas akadēmijā, gan savā darbnīcā. Tā ir garīgā intimitāte, kura atšķirībā no fiziskās reti kad atstāj mieles un nav slēpjama no citiem. Tādēļ jo lielāks prieks lasīt šīs koši uzrakstītās atmiņas, kurās “kā dzīvi” ir gan aprakstāmie, gan pati aprakstītāja. 15.oktobrī 8. Rīgas Grāmatu svētkos Vijas Mikānes dēls aktieris Juris Hiršs lasīja fragmentus no tikko izdotās grāmatas, iepriecinot daudzos svētku apmeklētājus.

Cita jauna grāmata, kas pušķoja izdevniecības “Zinātne” stendu Grāmatu svētkos, bija literatūrzinātnieces Benitas Smilktiņas pētījums par mūsu literatūrai ļoti zīmīgu laiku, kad mūsu vēlākie literatūras dižgari Zigmunds Skujiņš, Regīna Ezera, Alberts Bels, Andris Jakubāns bija “jauni un sprauni”. Lielāka dzīves pieredze bija Miervaldim Birzem, par kuru autore raksta : “Savulaik, 60. un 70., arī vēlākajos gados, Birze bija lasīts, tulkots, visnotaļ cildināts autors. Daiļrades apcerētāji dēvēja viņu gan par latviešu Čehovu, gan latviešu Akselu Munti. Jaunākajās literatūras vēsturēs par Birzi atrodamas vien nedaudzas lakoniskas rindas, un viņa darbus, atskaitot mūža pēdējā posma publicistiku un dienasgrāmatas, atceras maz vai visbiežāk – nemaz.” Varbūt tieši tas, ieskaitot daudzās dažādu literāro notikumu fotogrāfijas, kurās varam redzēt mūsu rakstniekus, gan dzīvos, gan aizsaulē aizgājušos, ļauj mums, tā saucamajiem vienkāršiem lasītājiem, kuri ar literatūru nenodarbojas profesionāli, neaizmirst sava laika varoņus. Jo, ja jau romānam vai stāstam ir varoņi, tad arī tādai epopejai kā laimets ir savi varoņi.

Un rakstnieki, protams, ir to skaitā.

Interesanta sakritība – 8.Rīgas Grāmatu svētkos Zigmunds Skujiņš, kura 1968.gadā izdoto īsprozas grāmatiņu “Zebras āda” literatūrzinātniece aplūko kā pirmo, atvēra savu Kopoto rakstu 2.sējumu (izdevniecība “Mansards”)

2005.gada Nobela prēmijas

Kā zināms, Nobela nedēļa tradicionāli sākas ar prēmijām medicīnā un fizioloģijā. Tās tika nosauktas 3.oktobrī. 4.oktobrī tika publiskoti laureāti fizikā, 5. oktobrī – ķīmijā, 6.oktobrī – literatūrā, 7.oktobrī – Nobela miera prēmija, bet 10.oktobrī – prēmija ekonomikā.

NOBELA PRĒMIJA MEDICĪNĀ un fizioloģijā piešķirta diviem austrāliešiem – Robinam Vorenam un Barijam Māršalam. Viņi apbalvoti par gastrītu un kuņģa čūlu izraisošas baktērijas atklāšanu un sistēmas izstrādāšanu cīņai pret to. Pateicoties šiem atklājumiem, šīs slimības vairs netiek uzskatītas par hroniskām, bet tās var ārstēt kā citas infekcijas slimības. Kā zinām, gastrīta un kuņģa čūlas iemeslus parasti meklēja stresā un nepareizos ēšanas paradumos, taču izrādījās, ka 90 % divpadsmitpirkstu zarnas čūlas un 80 % kuņģa čūlas gadījumos ir vainojama baktērija Helicobacter pylori.

“Pateicoties Māršala un Vorena atklājumam, kuņģa čūla vairs nav hronisks stāvoklis, kas cilvēku bieži vien padara darba nespējīgu, bet gan slimība, kuru var ārstēt ar antibiotikām un skābes sekrēciju nomācošiem medikamentiem,” teikts Nobela prēmiju komisijas paziņojumā.

R.Vorens dzimis 1937.gadā Adelaidē, bet B.Maršals – 1951.gadā Kalgurlī.

NOBELA PRĒMIJU FIZIKĀ ieguvuši amerikāņi Rojs Glaubers un Džons Hols, kā arī vācietis Teodors Henšs – par ieguldījumu modernās kvantu fizikas savienošanā ar optiku, kas ļauj radīt jaunus, uzlabotus lāzerus, globālās pozicionēšanas sistēmu un precīzus pulksteņus.
Desmit miljonu zviedru kronu vērtā premija tiek sadalīta šādi: pusi no tās saņems Harvarda universitātes (ASV) fizikas profesors Rojs Glaubers, kurš izskaidroja fundamentālās atšķirības starp dažādiem gaismas avotiem, kas nereti rodas modernās optiskajās ierīcēs. 1963.gadā R.Glaubers izstrādāja kvantu optikas pamatus, kur kvantu teorija tiek izmantota optikā.
Prēmijas otru pusi savā starpā sadala Džons Hols un Teodors Henšs. Strādājot pie gaismas krāsas noteikšanas ar ārkārtīgi lielu precizitāti – atomu un molekulu līmenī, viņi izstrādājuši veidu, kā ar lāzeru mērīt laiku un attālumu, kas ļaus radīt nākamās paaudzes GPS navigācijas sistēmas un ļoti precīzus atompulksteņus.

NOBELA PRĒMIJU ĶĪMIJĀ ieguvis francūzis Īvs Šovēns kopā ar amerikāņiem Ričardu Šroku un Robertu Grabu – par atklājumiem apmaiņas reakciju jeb metatēzes realizēšanā, kas padara vienkāršāku un videi draudzīgāku oglekļa savienojumu sintezēšanu. Metatēzes process ļauj lauzt un izveidot dubultsaites starp oglekļa atomiem, liekot atomu grupām mainīties vietām līdzīgi tam, kā dejas laikā pāri apmainās ar partneriem. To prēmijas paziņošanas laikā uzskatāmi esot nodemonstrējuši Nobela komisijas pārstāvji, dejas laikā apmainoties ar partneriem.Šī metode tiek plaši lietota pārtikas un ķīmiskajā rūpniecībā, biotehnoloģijā un farmācijā, taču tās iespējas nebūt nav izsmeltas, un nākotnē pētījumi varētu novest pie jauniem medikamentiem Alcheimera slimības, Dauna sindroma, HIV/AIDS un ļaundabīgo audzēju ārstēšanai.

Francijas Naftas institūta zinātnieks Īvs Šovēns (74) jau 1971.gadā aizsācis pētījumus , apralstījis metatēzes reakcijas un to, kāda veida metāla savienojumi nepieciešami kā katalizatori. Tikai pēc 19 gadiem Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta ķīmijas profesors Ričards Šroks (60) uz tantala bāzes izstrādāja pirmos katalizatorus. Divus gadus vēlāk Kalifornijas Tehnoloģijas institūta ķīmijas profesors Roberts Grabs (63) piedāvāja efektīvus katalizatorus uz rutēnija bāzes.

NOBELA MIERA PRĒMIJU dala Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) un tās vadītājs ēģiptiešu jurists Mohameds el Baradejs – par ieguldīto darbu cīņā pret atomieroču izplatību. IAEA sasniegumi nav nemaz tik lieli, taču Nobela miera prēmijas piešķiršanas komisijas pārstāvji cer, ka šīs prēmijas piešķiršana, tā sakot, avansā, veicinās atombumbu aizliegumu. Tas nav nejaušs solis vai Eiropas ironisks sveiciens ASV prezidentam Dž. Bušam – pirms iebrukuma Irākā IAEA tā arī nespēja pierādīt, ka Irākas rīcībā būtu kodolieroči un tādējādi izpelnījās ASV amatpersonu nosodījumu. Šis gads ir zīmīgs citā, taču arī ar ASV saistītā ziņā – 2005.gadā pagāja 60 gadi, kopš uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki tika nomestas pirmās ASV atombumbas. Nobela prēmijas komiteja atzīmē briesmas, ka kodolieroči varētu izplatīties ne tikai kodolvalstu, bet arī citu valstu un teroristisko grupējumu vidū, tādēļ IAEA darbs ir nenovērtējami svarīgs. Savukārt IAEA vadītājs M. el Baradejs ir “bezbailīgs advokāts” kodolieroču neizplatīšanas ideju stiprināšanā. Viņš un viņa vadītā aģentūra uzvarēja konkursā, kurā bija izvirzīti 199 kandidāti.

Pēdējā tika nosaukta NOBELA PRĒMIJA EKONOMIKĀ. Tā piešķirta izraēliešu zinātniekam Robertam Aumanam un amerikāņu pētniekam Tomasam Šellingam – par spēļu teorijas analīzi, kas var palīdzēt risināt konfliktus uzņēmējdarbībā un tirdzniecībā. Viņu pētījumi ir izmantojami “drošības un atbruņošanās politikā, tirgus cenu veidošanā, kā arī ekonomiskajās un politiskajās sarunās”, teikts paziņojumā.

Roberts Aumans (75) strādā Hebronas Universitātē Jeruzālēmē, Tomass Šellings (84) – Merilendas Universitātē (ASV).

“Spēļu teorija” ir zinātne par stratēģiju, kuras mērķis ir noteikt, kādas darbības dažādiem “spēlētājiem “ ir jāveic, lai nodrošinātu sev labvēlīgāko rezultātu. T.Šellings piemēroja “spēļu teoriju” pasaules drošības sfērai un bruņošanās sacensībai, kas attīstījās kopš pagājušā gadsimta 40.gadiem, bet R.Aumans veica “bezgalīgi atkārtojošos spēļu “ analīzi, lai noteiktu, kāds iznākums var būt noturīgs laika gaitā. Paziņojumā par prēmijas piešķiršanu teikts, ka “šo jautājumu izpratne palīdz izskaidrot ekonomiskos konfliktus , tādus kā cenu un tirdzniecības kari, un atklāt, kāpēc dažas sabiedrības gūst labākus panākumus, pārvaldot vienus un tos pašus resursus”.

2005.gada 1.novembrī plkst. 15.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (LU Filoloģijas fakultātē, Visvalža ielā 4.a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats “Leldes Stumbres dramaturģija”.
Recenzenti: Dr.h.filol.Silvija Radzobe, Dr. filol.Valda Čakare, Dr. filol.Dzidra Vārdaune.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Bibliotēkā, ar kopsavilkumu – LU Filoloģijas fakultātē 219.telpā.

***

2005.gada 1.novembrī plkst. 17.00 notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde (LU Filoloģijas fakultātē, Visvalža ielā 4.a, Rīgā), kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats “Velsiešu dzejas tradīcija Dilana Tomasa daiļradē”.
Recenzenti: Dr.h.filol.Janīna Kursīte–Pakule, Dr. filol.Viktors Freibergs, Dr. filol.Sandra Meškova.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Bibliotēkā, ar kopsavilkumu – LU Filoloģijas fakultātē 219.telpā.

***

2005. gada 2. novembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Tuberkulozes un latentas tuberkulozes infekcijas ārstēšanas rezultātu analīze un ārstēšanas izvērtēšanas kritēriju izstrādāšana Latvijas Nacionālās tuberkulozes programmas ietvaros” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesore D.Gardovska (RSU), asoc. profesors A.Krams (LU, profesors E. Heidals (Norvēģija)

***

2005.gada 4. novembrī LLU Lauksaimniecības inženierzinātņu apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē LLU Tehniskajā fakultātē Jelgavā, J. Čakstes bulv. 5, 429. auditorijā plkst. 10.00 promocijas darbu inženierzinātņu grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu: “Individuālo būvju apsildes risinājumu analīze un modelēšana”.
Recenzenti: Dr. habil. sc. ing. J. Greivulis, Dr. habil. sc. ing. E. Dzelzītis, Dr. sc. ing. I. Ziemelis.
Ar darbu var iepazīties LLU fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.

***

2005. gada 8. novembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Latvijas psihiatrija un tās attīstības perspektīvas” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesore M.Eglīte (RSU), docents V.Kuzņecovs (LU), profesors M.Volfensdorfs (Vācija)

***

2005. gada 25. novembrī, plkst.14.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības zinātņu nozares Laukkopības apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Strazdu ielā 1., zālē

aizstāvēs promocijas darbu “Phytophthora infestans populācijas inventarizācija un prognozēšanas datormodeļu optimizācija” lauksaimniecības doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. agr. Dainis Lapiņš, Dr. agr. Ilgvars Krūmiņš, Dr. agr. Gunta Bebre.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2.”

***

2005 g. 17. oktobrī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai ekonomikas nozarē, apakšnozarē – finanses un kredīts, aizstāvēja Sergejs Boļšakovs par tematu “Inovatīvās uzņēmējdarbības finansēšanas problēmas Latvijā un to risinājumi”.
Balsošanas rezultāti: piešķirt –13, nepiešķirt –1, nederīgi biļeteni – nav.