Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2005. gada  21. novembris: 19 (311)     ISSN 1407-6748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


Latvijas Zinātņu akadēmijas
RUDENS PILNSAPULCE

2005. gada 24. novembrī
plkst.14.00
LZA konferenču zālē (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1)

DARBA KĀRTĪBA

Ievadvārdi
LZA prezidents Juris Ekmanis

Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība
(dib. 1815) –
Zinātņu akadēmijas aizsākums Latvijā
Akadēmiķis Jānis Stradiņš

Laudatio Elmāram Blūmam
Akadēmiķis Andrejs Cēbers

2005. gada LZA Lielās medaļas pasniegšana
akadēmiķim Elmāram Blūmam

Akadēmiskā lekcija
Magnētisko šķidrumu siltumfizika
LZA Lielās medaļas laureāts Elmārs Blūms

Jaunu LZA locekļu vēlēšanas

Pārrunas pie kafijas tases

LZA Prezidijs

Satura rādītājs


Apbalvojumi zinātniekiem

Baltijas asamblejas balva zinātnē

akadēmiķim Ēvaldam Mugurēvičam

25.novembrī Tallinā Baltijas asamblejas balvu zinātnē pasniegs Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķim habilitētajam vēstures doktoram Ēvaldam Mugurēvičam. Tā mūsu zinātniekam piešķirta par “Livonijas hroniku (Indriķa hronika, Atskaņu hronika, Vartberges Hermaņa Livonijas hronika) tulkojumiem un komentāriem”.

Ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoti:

ārsts kardiologs LZS goda doktors Andris Saltups,
ķīmijas profesors, Ph.D. LZA ārzemju loceklis Edvīns Vedējs,
emeritētais vēstures profesors . Dr. phil. LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis.

Ar Atzinības krustu apbalvoti:

literatūrzinātnieks, kritiķis, dzejnieks , Dr.philol. LZA goda doktors Ilgonis Bērsons,
habilitētā medicīnas doktore, profesore LZA goda locekle Aina Muceniece.

Ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 2005. gada balvām apbalvoti:

LZA īstenais loceklis, profesors, habilitētais vēstures doktors, valsts emeritētais zinātnieks Saulvedis Cimermanis – par izcilu ieguldījumu Latvijas tradicionālās kultūras un Letonikas avotu pētniecībā,
P. Stradiņa slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājs, profesors, LZA korespondētājloceklis Jānis Gardovskis – par nozīmīgu ieguldījumu modernās ķirurģijas, medicīnas zinātnes un akadēmiskās izglītības attīstībā medicīnas nozarē Latvijā,
profesors, habilitētais tiesību zinātņu doktors, LZA īstenais loceklis Kalvis Torgāns (darba grupā) – par nozīmīgu ieguldījumu tiesiskas Latvijas valsts attīstībā.

Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības raksts piešķirts

LZA īstenajam loceklim, profesoram, habilitētajam inženierzinātņu doktoram, Latvijas Universitātes Polimēru mehānikas institūta laboratorijas vadītājam Vitautam Tamužam – par nozīmīgu ieguldījumu materiālu mehānikā.

PBLA gadskārtējā balva piešķirta

profesoram, LZA goda doktoram Paulim Lazdam – par Okupācijas muzeja izveides ierosināšanu un neatlaidīgo darbu, šo ideju īstenojot dzīvē.

Satura rādītājs


Fridriha Candera piemiņai

zv311-1.jpg (39373 bytes)

4. novembrī, veļu laikā Rīgas Lielajos kapos līdzās Fridriha Candera vecāku un vecvecāku atdusas vietām atklāja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa, pazīstamā tēlnieka Induļa Ojāra Rankas darinātu piemiņas akmeni ievērojamajam rīdziniekam, raķešu būves idejiskajam tēvam un pionierim Fridriham Canderam (1887 – 1933). Granīta laukakmenī iekalts arī Fridriha Candera māsas Margarētes Jirgensenes, Rīgas ārsta Artura Candera sešu bērnu ģimenes pastarītes, Frīdeļa bērnu dienu uzticamības personas Grēteles un viņas dēla vārds. Margarēte atdusas Vācijā, Fridrihs – Krievijā, Kislovodskā, uz kurieni devās uzlabot veselību, bet pa ceļam no Maskavas vilcienā saslima ar tīfu. Pelēkais akmens kā mezgls sasien triju valstu, kā tagad teiktu, projektu. Zinātņu akadēmijas akadēmiķa Jāņa Stradiņa ideja un lielais organizatoriskais darbs, Rīgas Tehniskās universitātes, bijušā Politehniskā institūta (Fridrihs Canders ir tā absolvents) un firmas ITERA – Latvija (prezidents Juris Savickis) līdzfinansējums no Latvijas puses, Krievijas vēstniecības Latvijā atsaucība, veicot neparastu akciju, lai atgādātu no Kislovodskas urnu ar zemi no Fridriha Candera kapa, un Margarētes Jirgensenes piederīgo finansējums vainagojās ar skaistu piemiņas zīmi cilvēkam, kurš strādāja augsto tehnoloģiju jomā jau tad, kad neviens tādu terminu vēl nepazina, cilvēkam, kura darbība bija absolūti inovatīva. Tā teica LZA prezidents Juris Ekmanis un atgādināja klātesošajiem, ka Fridriha Candera vārdā ir nosaukts ne tikai krāteris uz Mēness un mazā planēta, bet ka jau 1967.gadā tika iedibināta Fridriha Candera balva par labāko darbu mehānikā un inženierzinātnēs, kas 1990. gadu sākumā sadalījās divās balvās – mehānikā un astronomijā. Laureātu vidū ir daudzi Latvijā un starptautiski pazīstami zinātnieki.
Vācijas vēstnieks Latvijā Eberhards Šupiuss (Eberhard Schuppius) bija gandarīts, ka tiek godināts kosmiskās telpas apgūšanas teorētiķis un praktiķis, kura dzimtā valoda bija vācu valoda.
ITERA – Latvija prezidents Juris Savickis izteica prieku, ka arī viņam ir bijis lemts studēt augstskolā, kuru ar izcilām sekmēm beidzis nākošais kosmisko raķešu būves aizsācējs. Latviju pasaulē pazīst ne vien pateicoties tās rūpniecības un lauksaimniecības ražojumiem, bet galvenokārt pateicoties tādiem cilvēkiem, kas ir virzījuši zinātni, kultūru, mākslu, pateicoties Valdenam un Canderam, un ITERA – Latvija ir gods sabiedrībai atgādināt par viņiem.(Jāatgādina, ka šis ir otrs piemineklis Latvijas zinātniekiem, kas tapis ar ITERA – Latvija atbalstu. Piemineklis pasaulslavenajam ķīmiķim Paulam Valdenam atrodas pie bijušās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātes ēkas Kronvalda bulvārī.)
LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš pateicās Fridriha Candera ģimenes vārdā. Fridrihs Canders it kā visu laiku bija sapņotājs, sapņoja par ceļojumiem uz Marsu, bet viņa aprēķini bija stingri pamatoti un precīzi. Canderu ģimenes māju Bārtas ielā, kur modās jaunā Fridriha interese par tehniku un kosmiskiem lidojumiem un kur viņš ar mazo māšeli lūkojās zvaigžņotajās debesīs, mēs diemžēl esam zaudējuši, muzejs no turienes ir izlikts un atradis pajumti Universitātes galvenās ēkas augšstāva istabā. Tagad mums ir šī vieta starp Fridriha Candera vecvecākiem, vecākiem un brāli, kur mēs varam pieminēt izcilo Rīgas un Latvijas dēlu. Par to – paldies visiem, kuri piedalījās tās tapšanā.

Z.K.

Satura rādītājs


Pasniegtas Rīgas balvas

zv311-2.jpg (28303 bytes)
Balvu laureāti (no labās) Inguna Pede, Andrejs Holcmanis, Juris Savickis,
Vaira Vīķe–Freiberga, Jānis Vīksne un Jānis Bērziņš
A.Edžiņas foto

4. novembrī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē 2005.gada Rīgas balvas pasniedza sešiem laureātiem.

Hansabankas speciālbalvas laureāte Inguna Pede ir A/S Dati – Exigen Grupas projektu direktore, apbalvota par Valsts ieņēmumu dienesta informātikas sistēmas izstrādāšanu.

Dr. arch. h.c. Andrejs Holcmanis apbalvots par Rīgas arhitektūras un pilsētbūvniecības pētījumiem. Arhitektūras zinātņu doktora grādu ieguvis par grāmatu “Vecrīga – pilsētbūvniecisks ansamblis”, kas izdota sērijā “Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļi”. Andreja Holcmaņa “mūža darbs “ ir Rīgas arhitektūras pieminekļu izpēte un aizsardzība.

Akadēmiķis Jānis Bērziņš apbalvots par pētījumiem Rīgas strādniecības vēsturē 19.gs. beigās – 20.gs. sākumā. Īpaša pētījumu joma ir 1905.gada revolūcija, kurai šogad atzīmējam simtgadi.

LZA korespondētājloceklis Jānis Vīksne apbalvots par kaijveidīgo putnu koloniju pētījumiem Rīgas pilsētvidē. Jāizšķir divi aspekti – kā novērst risku un paaugstināt lidojumu drošību un kā Rīgā saglabāt vērtīgas putnu sugas.

ITERA – Latvija prezidents Juris Savickis apbalvots par zinātnes mecenātismu. No 2001.gada tiek pasniegtas Latvijas Zinātņu akadēmijas, ITERA – Latvija un Latvijas Izglītības fonda mērķprogrammas “Izglītībai, zinātnei un kultūrai” balvas Zemes, vides un ģeogrāfijas zinātnēs, finansēta pieminekļu uzstādīšana ievērojamiem zinātniekiem Paulam Valdenam un Fridriham Canderam, kā arī Rīgas balvai (piemineklis “Lidojums pāri pilsētai”).

Latvijas Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga apbalvota par Latvijas galvaspilsētas un Baltijas metropoles Rīgas prestiža celšanu pasaulē.

Rīgas balvas komisijas priekšsēdētājs akadēmiķis Jānis Stradiņš, raksturojot Rīgas balvu, teica, ka tā tika iedibināta 2001.gada nogalē, kad bija izskanējušas Rīgas 800. gadu jubilejas svinības, lai veicinātu Rīgas dabas, arhitektūras un vēstures izpēti un popularizētu Rīgas tēlu pasaulē arī turpmāk. Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Rīgas domi un biznesa augstskolu “Turība” kā šis balvas dibinātāji ar gandarījumu atzīmē, ka šogad ir nākušas klāt divas jaunas nominācijas – par zinātnes un pilsētas mecenātismu un par īpašiem nopelniem Rīgas prestiža celšanā ārpus Latvijas, visā pasaulē. Balva, kuru šodien pasniedz, izceļ Valsts prezidentes personību un īpašos nopelnus, reprezentējot Latviju un Rīgu kā kultūras pilsētu ar savu stāju, erudīciju, domas skaidrību un nenogurdināmību. Ne tikai balva izdaiļo laureātu, bet arī laureāta personība ceļ balvas prestižu.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga savā pateicības runā teica, ka nest Rīgas vārdu pasaulē viņai ir pienākums kā Valsts prezidentei un mīlestības darbs kā dzimušai rīdziniecei. Rīgas balvas statuete ir simboliska – uz stingriem pamatiem būvēts uzplaukums. Prezidente novēl Rīgai arī turpmāk zelt, plaukt un attīstīties, saglabājot līdzsvaru starp pagātnes mantojumu, tagadnes vajadzībām un nākotnes vīzijām. Pilsēta nedrīkst stāvēt uz vietas, atražot sen izveidotās formas. Tai jāturpina pārmainīties, nezaudējot to, kas Rīgu padara par Rīgu nevis Tallinu, Viļņu vai kādu citu pilsētu. Lai putna lidojums simbolizē Rīgas nākotnes attīstību – ne tikai finansiālu un saimniecisku attīstību, bet arī garīgu attīstību kā Latvijas sirdij un Eiropas kultūras pilsētai. Kad ārzemēs prasa, kāda izskatās Latvija un Rīga, prezidente aicina atbraukt un paskatīties.

Tie, kas tādā veidā ir Rīgu atklājuši, brauc atkal un ved sev līdz dažādus starptautiskus pasākumus. Prezidente saņemto balvu nodod vecu ļaužu aprūpei.

Uzaicināts pateikt savu credo, balvas laureāts Juris Savickis teica, ka uzskata sevi par rīdzinieku tikpat kā no dzimšanas, jo Rīgā ieradies divu gadu vecumā. “Es esmu rīdzinieks no sirds līdz asinīm un kauliem”, viņš atzinās un piebilda, ka nav skaistākas pilsētas par Rīgu. Viņaprāt, Rīgas balva viņam pienākas ne tik daudz par Valdena un Candera pieminekļiem, bet par to, ka vairāk nekā 10 gadu Rīgai nav bijušas problēmas ar gāzi.

Lai arī turpmākos 10 – 15 – 20 gadu tādu nebūtu! Rīgai J.Savickis novēl mazāk grumbu sejā un sola palīdzēt tās izgludināt.
Jāņa Vīksnes credo bija īss – katram zīriņam savu jumtu!

A.Holcmanis atzinās, ka viņam bijis kāds sens sapnis – redzēt Rīgu atkal tādu, kāda tā bija pirms kara postījumiem. Sapnis ir piepildījies, bet nu sāk rasties šaubas, vai neies pāri rāmjiem.

Jānis Bērziņš bija gandarīts, ka tik daudzi no viņa vadītā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta ir saņēmuši Rīgas balvas. Institūtā ir pabeigts un izdots rakstu krājuma “Senā Rīga” 5.sējums, turpinās darbs pie J.K.Broces “Zīmējumi un apraksti” 4.sējuma. J.Bērziņš aicina nesekot Hēgeļa tēzei, ka tautas un valdības nekad neatceras vēstures mācību. Latvijas vēsture var dot lielu ieguldījumu tautas nacionālā pašlepnuma audzināšanā.

Z.Kipere

Satura rādītājs


Latvijas Zinātnieku savienībā

14. novembrī notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde, kurā aplūkoja jautājumus, kas ir ierosināti diskusijai LZS Padomes sēdē. Valdes locekle Rita Bebre, kurai pagājušajā Valdes sēdē uzticēja Padomes sēdes sagatavošanu, informēja par paveikto. Jautājumā par zinātnisko darbinieku atalgojuma sistēmas sakārtošanu ir piekrituši uzstāties trīs referenti – Lauksaimniecības mehanizācijas institūta direktors Viesturs Dainis, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta projektu vadītājs Vilnis Dimza un Latvijas Zinātnieku savienības Padomes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis.

Pamatā apspriežamais atalgojuma jautājums skar institūtu vadošos pētniekus, pētniekus un asistentus, jo augstskolu profesoru, asociēto profesoru un lektoru atalgojuma sistēma ir sakārtota. Tikko klajā nākuši LR Ministru kabineta Noteikumi Nr. 820 (pieņemti 2005.g. 1. novembrī, stājas spēkā 5. novembrī) “Bāzes finansējuma piešķiršanas kārtība valsts zinātniskajām institūcijām un valsts augstskolu zinātniskajiem institūtiem”. Ar šiem noteikumiem katram Padomes loceklim būtu vēlams iepazīties Ministru kabineta interneta mājaslapā, lai sēdē diskusija būtu auglīga. Valdes locekļi pievērsa uzmanību šādiem momentiem: pilnas slodzes vadošajam pētniekam alga noteikta 50 % no profesora algas, t.i. aptuveni 250 lati; pilnas slodzes pētniekam – 80 % no vadošā pētnieka algas, tātad – 200 Ls, bet pilnas slodzes asistentam – 80 % no pētnieka algas, tātad – 160 Ls. Ja abos pēdējos gadījumos ir paredzēti 80 %, tad kādēļ vadošajam pētniekam alga ir uz pusi mazāka nekā profesoram? Vadošais pētnieks ir augstākā kvalifikācija zinātniskajā institūtā tāpat kā profesors ir augstākā kvalifikācija augstskolā un principā tiem būtu jābūt līdzīgiem vai vismaz vadošais pētnieks būtu jātuvina tam, kaut vai līdz tiem pašiem 80 %. Zinātnē vadošais pētnieks var izdarīt daudz vairāk nekā profesors un viņam būtu jānodrošina maksimālās iespējas strādāt. Jāstimulē vēlēšanās kļūt par vadošo pētnieku, lai tas būtu cilvēka dzīves mērķis. Ja mēs esam paziņojuši, ka mūsu tautsaimniecības mērķis ir zinātņietilpīga ražošana, tad tas ir jādara. Nevar cerēt tikai uz profesoriem, kam zinātne ir tikai viens no pienākumiem.

Valdes locekļi bija vienisprātis, ka Padomes sēdē apspriešana var būt visai vētraina, piemēram, par to, cik Latvijā vispār ir tādu vadošo pētnieku, kas ir tikai pētnieks. Vai arī formulējums “pilna slodze”, jo dažkārt nepietiekama finansējuma dēļ pilnā slodze tiek sadalīta uz vairākām “galviņām”, lai katram tiktu kāds mazumiņš, līdz ar to šiem cilvēkiem jaunie Noteikumi nebūs saistoši... Taču nepietiek ar runāšanu runāšanas pēc, un LZS Padomei sava nostāja jāformulē kādā dokumentā, vai tas būtu lēmums, rekomendācija vai aicinājums.

Par otro jautājumu, ko bija paredzēts apspriest Padomes sēdē – par tā saucamajiem “baltajiem plankumiem” Latvijas zinātnē jeb par tām nozarēm, kas tikko velk dzīvību, jo nav iekļautas prioritāro virzienu sarakstā, bet kas ir vitāli svarīgas valsts rītdienai (tika pieminēta līdz ar Salaspils kodolreaktora likvidēšanu apturētā studentu apmācība radiācijas fizikā un ķīmijā, kā arī pētījumu trūkums dabas zinātnēs, kas padara mūs nevarīgus ekoloģisku katastrofu gadījumos), nolēma šajā Padomes sēdē tos ieskicēt kā anotāciju nākamajai Padomes sēdei, jo abi aplūkojamie darba kārtības punkti ir ļoti plaši. Pieteikumu sagatavot apņēmās Valdes locekle Ināra Bondare.

Latvijas Zinātnieku savienības Padomes sēde
2005.gada 28. novembrī plkst. 16.00
Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē
Rīgā, Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā
Senāta zālē

D a r b a k ā r t ī b ā:

1. Par zinātnisko darbinieku atalgojuma sistēmas sakārtošanu
2. Par pētījumu nepieciešamību ar tautsaimniecību saistītās dabas zinātņu nozarēs
3. Dažādi jautājumi

Satura rādītājs


Kreativitātes konference

Jubilejas – 10. starptautiskā kreativitātes konference, ko ik gadus novembra vidū rīko Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Psiholoģijas fakultātes Kreativitātes centrs, šogad notika 11.– 12.novembrī. Konferences nosaukums – „Kreativitātes kompleksā izpēte un tas rezultātu īstenošana izglītības praksē. Darbs noritēja sešās sekcijās: psiholoģijas, pedagoģijas, valodu, mūzikas un pirmoreiz arī vizuālās mākslas un studentu sekcijās.

Kreativitātes centrs dibināts 1999. gadā, balstoties uz Dr. psych. Ritai Bebrei piešķirto LZP grantu, un, balstoties uz abiem iepriekšminētajiem, tika izveidota maģistrantūras specializācija daiļrades psiholoģijā, kas šogad piedzīvoja jau otro izlaidumu. Starp interesantākajiem psiholoģijas sekcijas (vad. Dr psych. Guna Svence) referātiem tieši jāmin jauno psiholoģijas maģistru Ingunas Īstenās, Dzintras Rubules, Inetas Rubules, Solveigas Siliņas un Inas Nagles referāti, kuros aplūkotie pētījumi veikti ar kvalitatīvajām pētniecības metodēm. Kā īpaši kultūrvēsturiski nozīmīgs jāvērtē I. Īstenās pētījums par latviešu pag. gs. izcilā psihologa Jāņa Bundula veiktajiem mākslas tēlu psiholoģijas pētījumiem (Raiņa Jāzepu un Brigaderes Gundegu).

Konferencēs ik gadu piedalās ārvalstu pētnieki, mūsu centrs kļūst aizvien populārāks ar savām kreativitātes konferencēm, tagad jau ir kontakti ar 10 Eiropas valstīm, piedalās arī pētnieki no 12 Latvijas augstskolām. Šogad īpašu aktivitāti uzrādīja Slovākijas, Vācijas un Lietuvas pētnieki, citus gadus arī no Krievijas, Lielbritānijas, Zviedrijas u.c. valstīm.

Plenārsēdē referātus nolasīja RPIVA rektore Dr. habil. philol. Dace Markus, piesaistot auditoriju ar spilgtiem faktiem un secinājumiem par jēdzieniem bērnu zīmējumos un aprakstos. Par radošuma un intelekta līdzsvarotu attīstīšanu interesanti referēja Dr. biol. Jēkabs Raipulis, un par kreativitātes aspektiem asociatīvajā dzejas krājuma analīzē Dr. philol. Ilze Šuplinska. Jaunākā skolas vecuma bērnu verbālās un neverbālās (tēlainās) radošās domāšanas īpatnības pētījusi Viļņas profesore Ala Petrulīte, kas jau vairākus gadus sadarbojas ar mūsu centru un ir publicējusies Centra izdotā rakstu krājuma „Radoša personība” iepriekšējos sējumos. Slovākijas pētnieču grupa prezentēja vairākus pētījumus par pedagoģijas specialitāšu studentu un pedagogu motivāciju un radošo darbību, par kreativitātes veicināšanas metodēm. Dr. psych. Ritas Bebres referāts bija veltīts konferences vadošajai tēmai par kreativitātes komplekso izpēti, kas prasa daudzu zinātnes nozaru kopīgus pūliņus (psiholoģijas, pedagoģijas, filosofijas, medicīnas, bioloģijas, ģenētikas , fizikas, mākslas zinātņu u.c.), lai izprastu šo komplicēto parādību – kreativitati. R. Bebre ierosināja šim nolūkam veidot jaunu zinātņu starpnozari – kreatoloģiju, kas koncentrētu un vienotu daudzos kreativitātes pētījumus visos aspektos. Šis priekšlikums guvis atsaucību Amerikas Psihologu asociācijas un Krievijas Zinātņu akadēmijas Psiholoģijas institūta šovasar kopīgi rīkotajā kreativitātes un mākslas psiholoģijas kongresā, kurā R. Bebrei tika uzticēts gods būt par sekcijas līdzpriekšsēdētāju.

Ļoti interesantas bija radošās darbnīcas vizuālās mākslas sekcijā (vad. Daiga Kalēja – Gasparoviča)un darbseminārs valodu sekcijā, kuru vadīja asoc. prof. Diana Rumpīte. Valodu sekcijā (vad. Dr. habil. Anita Petere) ar oriģinālām modernām idejām dalījās Dr. Daniela Reimane no Vācijas, viņas referāta tēma „Spēles kā metodes nozīme jauktas realitātes spēles izstrādē mēdiju mākslas apguvē skolā un augstskolā”. Mūzikas sekciju ilggadīgi vada Dr. Maruta Sīle, augstskolas mūziķi arī katru gadu piedalās konferencēs ar koncertdaļu plenārsēžu atklāšanā. Ļoti kupli apmeklēta bija studentu sekcija, kurā piedalījās arī citu augstskolu pārstāvji.

Uz konferences referātu pamata veidotie raksti tiks publicēti starptautiski recenzēto zinātnisko rakstu krājumā „Radoša personība” IV sējumā.

Nobeigumā izsaku pateicību par konferences atbalstu Latvijas Zinātnes padomes Zinātnes starptautiskās koordinācijas komisijai un Rīgas domei.

RPIVA Kreativitātes centra vadītāja prof. Dr.psych. R. Bebre

zv311-3.jpg (39954 bytes)
Kreatīvitātes konferences dalībnieku kopbilde

Satura rādītājs


Vācijas vēstnieks
Latvijas Zinātņu akadēmijā

zv311-4.jpg (12170 bytes)
LZA prezidents prof. J.Ekmanis
un Vācijas vēstnieks E.Šupiuss
A.Edžiņas foto

8. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā iepazīšanās vizītē bija ieradies Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieks Eberhards Šupiuss (Eberhard Schuppius). Dažu mēnešu laikā, kopš viņš strādā Latvijā, šī nebija pirmā tikšanās ar Latvijas zinātniekiem, jo vēstnieka kungs pirms dažām dienām piedalījās piemiņas akmens atklāšanā Fridriham Canderam Rīgas Lielajos kapos.

Vēstniekam bija interesanti iepazīties ne tikai ar Latvijas Zinātņu akadēmijas uzbūvi un darbības principiem, bet arī ar daudzveidīgajām sadarbības formām, kādas pastāv starp Latvijas un Vācijas zinātniskajām institūcijām un augstskolām. Var pieminēt, piemēram, LZA sadarbības līgumus ar Berlīnes–Brandenburgas Zinātņu akadēmiju un Saksijas Zinātņu akadēmiju, kas paredz gan zinātnieku un informācijas apmaiņu, gan atbalstu kopīgiem projektiem, konferencēm u.t.t. Desmit ievērojami vācu zinātnieki ir LZA ārzemju locekļi un divi – LZA goda doktori. Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš un korespondētājloceklis Ādolfs Krauklis ir vecākās Vācijas Dabaspētnieku akadēmijas “Leopoldina” locekļi. J.Stradiņš ir arī Saksijas Zinātņu akadēmijas un Vilhelma Ostvalda biedrības loceklis, 2004. gada decembrī piedalījās “Leopoldina” Prezidija un jauno Eiropas Savienības dalībvalstu zinātņu akadēmiju vadītāju sanāksmē Hallē.

2005. gada 18. jūlijā LZA notika tikšanās ar Vācijas Aerokosmosa centra pārstāvjiem, lai noskaidrotu, vai Latvijas zinātnieki ir gatavi piedalīties kopīgos ES aerokosmosa projektos materiālzinātnē, satelītu lāzerlokācijā, programmatūras izstrādē satelītu lokācijas datu apstrādei un radioastronomijas interferometrijā.

Latvijas zinātnieki, augstskolu mācībspēki, doktoranti un studenti regulāri izmanto DAAD (Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests), DFG (Vācijas Zinātniskās pētniecības biedrība) un Maksa Planka biedrības piedāvātās iespējas stažēties Vācijā.

Par dažādām sadarbības formām nesenā pagātnē un tagadnē runāja akadēmiķi Andrejs Siliņš, Tālis Millers, Viktors Hausmanis. Akadēmiķis Jānis Stradiņš ierosināja apsvērt kopēja Herdera fonda izveidošanu “vācu faktora Latvijas vēsturē” pētīšanai. “Domus Rigensis” pulcē Baltijas vāciešus, bet viņi visi jau ir ar baltām galvām, un jaunākām vācbaltiešu paaudzēm interese par Latviju nav liela.

Vācijas vēstnieks bija ļoti ieinteresēts dažādu zinātnes un kultūras sadarbības formu veicināšanā. Sarunas laikā akadēmiķis Viktors Hausmanis vēstniekam uzdāvināja savu grāmatu “Latviešu teātris trimdā”. Vēstnieks ar interesi aplūkoja arī biezo grāmatu “Vācu literatūra un Latvija”– par vācu un vācbaltu literatūru Latvijā 1890. – 1945. gadā, kas tapusi ar VFR vēstniecības un Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta finansiālu atbalstu.

Iepazīšanās ir notikusi. Gaidīsim turpinājumu.

Z.Kipere

Satura rādītājs


Prof. Jānis Stradiņš
Latvijas ZA Senāta priekšsēdētājs

LETONISTIKA –
pašu sabiedrībai un pasaulei

Letonistika Latvijas, Baltijas un Eiropas kontekstā*

* Plenārreferāts I Letonikas kongresā Rīgā, 2005. g. 24. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrības namā.

Letonikas I kongress Latvijas humanitāro zinātņu pārstāvjiem ir gan svētku diena, gan vienotības apzināšanas diena, gan arī atskaites, inventarizācijas laiks, kad var pārlūkot, kas jau ir paveikts, kas vēl ir jāveic un kādā virzienā tālāk jāstrādā.
Šogad aprit 10 gadi, kopš Latvijas Zinātnes padome un valsts vadība 1995. g. aprīlī pieņēmušas lēmumu finansēt – līdztekus projektiem (grantiem) – arī zinātniskas programmas, to skaitā Letonikas programmu, piešķirot tai 80 tūkstošus latu finansējumu 1995. gadam. 1995. gada maijā Latvijas Zinātņu akadēmija pēc akadēmiķa Saulveža Cimermaņa ierosmes rīkoja pirmo letonikas sēdi. Tieši tad pirmoreiz plašāk izskanēja termins “letonika” un nodoms veidot interdisciplināru nozari, vienojot spēkus.
Man toreiz bija gods kopā ar S. Cimermani šīs sēdes ievadreferātā formulēt letonikas jēdzienu un pamatuzdevumus, kā nu tos izpratām. Pārlasot referāta tekstu (LV, 1995, 7. jūn.), pēc 10 gadiem, iedrošinos apgalvot, ka pamattēzes ir palikušas aktuālas arī šodien. Tiesa, ticība mūsu spējām un optimisms tolaik bija tik vareni, ka referenti prognozēja, ka 2005. gadā (t.i. šogad) letonikas programma pamatos jau tiks nobeigta (!) un nāks liels lērums apkopojošu, epohālu monogrāfiju, enciklopēdiju utml. Šodien, pēc 10 gadiem, joprojām esam vēl izejas pozīcijās, tiesa, tās nav gluži tās, kas 1995. gadā, bet augstāka līmeņa izejas pozīcijas. Toreizējai pieredzējušo zinātnieku saimei, vecmeistariem, nu pamazām pievienojas jauna, neatkarīgajā Latvijā izaugusi letonistu paaudze un iznācis ir patiešām prāvs grāmatu klāsts, regulāri notiek LZA letonikas sēdes. Lasot I Letonikas kongresa programmu, jutos patīkami pārsteigts par tēmu daudzpusību, oriģinalitāti – tas ir labs pamats tālākajam, taču nevar sacīt, ka letonika ir gatava, tāpat kā gatava nav un nekad nebūs Rīga.

Saprotams, jēdziens “letonika”, radās ne jau 1995. gadā. Letonika vēsturiski veidojās līdztekus latviešu nācijas attīstībai, līdzās tās pašapziņai, reizē ar mēģinājumiem analītiski aprakstīt, kas ir latvieši – latviešu valodu, etnogrāfiju, mitoloģiju, folkloru, antropoloģiju, vēsturi, rakstniecību un mākslu. No šī viedokļa par letonistiem varētu dēvēt jau Baltijas vācu pārstāvjus – P. Einhornu, G. Manceli, G. F. Stenderu, īpaši A. Bīlenšteinu, zināmā mērā arī Garlibu Merķeli kā publicistu un nāciju tiesībaizstāvi, pēc tam, saprotams, K. Baronu, K. Valdemāru, K. Mīlenbahu un J. Endzelīnu, P. Šmitu, F. Balodi, A. Švābi, K. Straubergu, E. Dunsdorfu, L. Bērziņu un daudzus daudzus citus, ietverot šajā pamatlicēju panteonā arī mūsu laikabiedrus un skolotājus M. Rudzīti, J. Graudoni, K. Karuli, K. Arāju un vēl nenosauktos, kuri šo kongresu nav sagaidījuši. Kā zināmas letonikas ceļazīmes varētu minēt Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas aktualitātes, “Latviešu Konversācijas vārdnīcu (1927–1940) Arv. Švābes redakcijā, 1932. g. divsējumu krājumu “Latvieši”, daudzas fundamentālas monogrāfijas par Latviju un latviešiem, sākot ar Mīlenbaha – Endzelīna vārdnīcu un Endzelīna “Lettische Grammatik” un beidzot ar fundamentālām grāmatām, kas dzimušas jau neatkarīgās Latvijas laikā, gan arī padomju okupācijas gados.

Dažas piezīmes par terminu – letonika, letonistika, letika. “Latviešu Konversācijas vārdnīcā” (1935) lasām, ka termins “Lettica” lietojams, lai apzīmētu visu bibliotēkās atrodamo un bibliogrāfijas zinātnē pieminēto latvisko vai no latviešu valodas tulkoto, tāpat par Latviju un latviešiem rakstīto. Ne Švābes Stokholmas, ne Andersona (1985), ne Samsona (1968) enciklopēdijās “letonika” nav rodama, toties šis termins ienāk Jērāna enciklopēdijā (1985) līdzās “letikai” un arī “letistikai”(latvistikai) kā filoloģijas apakšnozares apzīmējums. Savukārt “Latviešu literārās valodas vārdnīcā”(4. sēj., 1980) letonika tiek definēta 1) kā zinātņu nozaru kopums, kas pētī Latviju, latviešus, to kultūru, vēsturi, valodu; 2) kā literatūras, arhīvu materiālu kopums par Latviju, latviešiem, to kultūru, vēsturi un valodu. Domāju, ka termins “letonika” zināmā mērā bija 1980. gadā Rīgā notikušās 4. Starptautiskā baltistikas kongresa atbalss. 1995. g. mūsu jau pieminētajā referātā letonika tika traktēta kā humanitāro un daļēji sociālo disciplīnu starpnozaru komplekss pētījums, kas skaidro latviešu tautas vēstures un kultūras vēstures problēmu cēloņsakarības un parādību attīstību. Kultūras jēdziens tika traktēts visplašākā nozīmē, ietverot tajā visas materiālās un garīgās kultūras jomas, saprotams, arī valodu. Zinātnes padomes programmu konkursa noteikumos tolaik letonikā iekļāva Latvijas vēstures, arheoloģijas, etnogrāfijas, valodniecības, literatūras, mākslas, folkloras un sabiedriskās domas pētniecību.

Protams, varētu šo terminu attiecināt arī uz tādām nozarēm, kā Latvijas ģeogrāfija, ekoloģija, dabas resursi, arī tautsaimniecība (vismaz lauksaimniecības un rūpniecības vēsture, industriālais mantojums utml.), par to būtu jādiskutē, taču šāds vispārinājums drīzāk definētu “reģionālo zinātni”(attiecinātu uz Latviju), nevis specifiski letoniku.

Vai termins letonika attiecināms uz avotu kopuma, vai uz zinātnes nozares apzīmējumu? Domāju, ka zinātnes nozares nosaukumam būtu jābūt letonistika (nevis letonika), jo starptautiski tiek lietoti termini “lituanistika”, “ģermanistika”, “somugristika”, ”slavistika”, “romanistika”, jā arī “baltistika”(kā zinātne par baltu tautām un valodām), resp. allaž ar izskaņu “–istika”, nevis “–ika”. Par šo lietu nule vaicāju baltistikas vecmeistara akadēmiķa V. Toporova domas – un viņš man š. g. 2. augusta vēstulē apstiprināja, ka pats un kolēģi jau izsenis lieto terminu “letonistika” savu starptautisko konferenču, semināru utml. apzīmēšanai. Termins “letistika” būtu par šauru, jo apzīmētu vairāk ar latgaļiem un latviešiem (šaurākā nozīmē), nevis ar Latviju saistītās norises vispār. Terminu letonika varētu turpināt lietot tikai avotu bāzes, ziņu kopuma apzīmēšanai.

Par saturu, kas jāietver šajā terminā, jau mazliet runājām. Bibliogrāfiskā ziņā un informācijas avotu ziņā terminā, saprotams, varētu iekļaut arī Latvijas dabu, dabas resursus, tautsaimniecību, ekoloģiju, ģeogrāfiju, kultūrainavas problēmas, tāpat demogrāfiju, daļēji pat medicīnu (ne tikai tautas medicīnu un maģiju vien, bet arī tautas veselības stāvokli un, protams, arī antropoloģiju), taču šāds paplašinājums zināmā mērā nojauktu termina dabīgās robežas. Tas varētu būt letonikas otrs, ārējais loks interdisciplinārā definējumā. Katrā ziņā, par letonistikas definējumu un ietvariem šajā kongresā un arī pēc tam būtu vajadzīga diskusija.

Atgādināšu, ka somugristika savā pētniecības lokā iekļauj valodniecību, arheoloģiju, antropoloģiju, etnogrāfiju, mitoloģiju, folkloru, literatūrzinātni, pirmām kārtām etnokultūras problēmas. Lituanistikas pamatuzdevums ir lietuviešu valodas, folkloras, vēstures pētīšana, piesaistot arī antropologus, arheologus un etnogrāfus.

Te vēlos piebilst, ka Lietuvā termins “lituānika”, “lituānistika” ticis lietots daudz agrāk nekā analogs termins Latvijā, un Lietuvā jau 1939. gadā dibināts Antana Smetonas Lituānistikas institūts, uz kura bāzes drīz vien izveidojās Lietuvas Zinātņu akadēmija.

Vai letonistika ir nacionāla zinātne, zinātne par latviešiem? Manuprāt, te pieeja varētu būt divējādaa. No vienas puses, šī zinātne būtībā veidojās Herdera ideju ietekmē, par mazajām tautām, par nacionālismu, kā zinātne par latviešiem un to valodu, arī kultūru, 19. g. s., taču Latvija (20. g. s. termins un jēdziens!) ir tik sarežģīts etnisks, ģeopolitisks, multikulturāls jēdziens, ka bez ģeopolitikas, multikulturālisma, minoritāšu problēmas, triju atmodu vēstures to pilnībā nevar izprast un izpētīt. Manuprāt, letonistikas mugurkauls ir latviešu valodniecība (ar to būtībā sākas letonistika un šaurākā nozīmē to tā arī izprot), taču arī latviešu tautas kultūrvēsture visplašākā izpratnē, tāpat latviešu etnoģenēze un latviešu identitāte. Obligāti te jāiekļauj arī antropoloģija, etnopsiholoģija, demogrāfija, etnisko attiecību, reģionālās vēstures komponentes. Kā vēstulē raksta akad. V. Toporovs, “lingvistiskajam aspektam letonikā jābūt profilējošam”. Taču letonistikai jādefinē arī Latvijas un latviešu vieta Baltijas, Eiropas, pasaules kontekstā.

Un te nu jāatzīst, ka letonistika ir nepieciešama latviešu, Latvijas būtības pareizai izpratnei, pašizpratnei, nacionālās un valstiskās pašapziņas veidošanai globalizētajā, uz unifikāciju tendētajā mūsdienu pasaulē, sašķeltajā Latvijas sabiedrībā, tās vienošanā. Ne mazāk – arī nācijas identitātes veidošanai un pašsaglabāšanai. Taču jāveido arī kritiska attieksme pret sevi, veselīga paškritika.

Nedomāju arī, ka letonistikai būtu jākļūst par nacionālās ideoloģijas, pašcildināšanas, pašattaisnošanas koncepciju pamatojumu, jākalpo Latvijas un latviešu glorificēšanai, to nav jāizmanto ne bezvēstures tautas, ne vēstures upura fenomena pamatošanai, bārenītes sindroma iedēstīšanai. Tai jāaudzina veselīgs patriotisms, jāuztur augsta pašapziņa, ko esam pelnījuši, bet pamatos ir jāliek patiesība, tikai patiesība un visa patiesība. Taču nebūtu gluži taisnīgi, ja sacītu – jālieto anatoma skalpelis un jāveido latviešu vēstures herbārijs. Latviešu tauta ir dzīva, tā nav muzeja vērtība, izžuvušas lapas – tā ir dinamika, kas ietiecas 21. un tālākajos gadsimtos. Manuprāt, pareizi būtu, ja mūsu ētiskajās un vēsturiskajās nostādnēs no pagātnes izvēlētos vispirms Krišjāņa Barona dainu ētiku un Rūdolfa Blaumaņa zemnieciski veselīgo patriotismu, bez patētikas, turklāt vienotu to ar modernajām humanitāro zinātņu atziņām.
Minēšu laikam gan visdiženākā latviešu letonista (un baltista) Jāņa Endzelīna izteikumus, kas citēti Rasmas Grīsles jaunajā grāmatā “Spēkildze”(2005). Endzelīns apgalvo, ka “zinātnes jautājumos viņš “patriots” neesot, bet tikai patiesības meklētājs”, ka nedrīkstot “savtīgu nacionālismu maskēt zinātnē skanošos argumentos”, ka nedrīkst “irgāties par uzvarētu pretinieku un pieļaut cilvēku nīšanu viņa tautības dēļ” (tas sakarā ar Baltijas vāciešiem). Tikai šāda toleranta, godīga, objektīva pieeja darīs mūsu letonistu koncepcijas starptautiski pieņemamas.

Bet letonistikai ir jākļūst par baltistikas, indoeiropeistikas sastāvdaļu. Diez vai varam atļauties, Imanta Ziedoņa dzejas grāmatas virsrakstu izmantojot, par mūsu devīzi izvēlēties: “Es ieeju sevī”, kļūt par zinātni pašu lietošanai, iekšējām vajadzībām.

Letonistikai – vismaz vairākos būtiskos aspektos – ir jāveidojas kā baltistikas un daļēji arī somugristikas sastāvdaļai. Pati latviešu nācija tapa 16.–18. g. s. no šajā teritorijā kādreiz dzīvojušām 5 tautām jeb ciltīm – letgaļiem, zemgaļiem, kuršiem, sēļiem un valodas ziņā krasi atšķirīgajiem lībiešiem. Atsevišķo cilšu nostāja pret vācu krustnešiem, iebrucējiem 12.–13. g. s. bija visai atšķirīga. Mēs itin kā atzīmējam Baltu vienības dienu 22. septembrī, taču aizmirstam, ka šajā laikā letgaļi gāja kopā ar vāciešiem pret baltu tautu – lietuvjiem, un zemgaļi lietuvjiem pievienojās tikai Saules kaujas pēdējā brīdī, kad krustneši jau bija satriekti. Sarkanbaltsarkanai karogs bija Cēsu novada letgaļu karogs, ar kuru tie 1279. gadā devās kopā ar vācu krustnešiem cīņā pret zemgaļiem, pret Nameisi. Un tās nav tikai vēstures epizodes, tā brīžam varbūt ir zināma Latvijas vēstures tendence, kas atbalsojās pat 20. gadsimtā. Latvija veidojās trijos vēsturiski atšķirīgos apgabalos – Vidzemē, Kurzemē/Zemgalē un Latgalē, kas atainojas pat mūsu valsts ģerboņa sašķeltībā. Manuprāt, šī sašķeltības tendence būtu jāanalizē un varbūt precīzāk jādefinē, kā mūsu nācijas sarežģītajā attīstības ceļā tā tikusi pārvarēta. Plašāk jāpēta reģionalitātes aspektā – Latgali, Kursu, Sēliju, taču integrējot tās kopējā letonistikā.

Reizē arī būtu jāparāda latviešu vieta baltu, Baltijas kopumā saistībā ar mūsu etnoģenēzi. Šovasar man bija gods Helsinkos, X Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē referēt par Baltijas jēdzienu vēstures aspektā (LV, 2005, 12.–20. jūlijs). Balti un Baltija ir neoloģisms, jaunvārds, kas radās 19. g. s. vidū – vienlaikus gan Baltijas iedzīvotāju, g. k. Baltijas vāciešu apzīmēšanai, gan arī baltu tautu (pirmām kārtām, senprūšu) apzīmēšanai, kaut arī termina aizsākums “Mare Balticum” meklējams jau Brēmenes Ādama hronikā XI g. s. (cēlies vai nu no balteum, belta = josta (“jostas jūra”) vai ilīriešu balta = staignājs, vai slāvu boloto, Balaton utml.). Baltu tautas jeb dzintara meklētāju tautas romiešu vēsturnieks Tacīts apzīmēja par aistiem; vai tie bija visi balti kopumā, ieskaitot tag. latviešu un lietuvju priekštečus, vai tikai senprūši, par to domas dalās. Slavenais lietuvju valodnieks Kazimiers Būga nelietoja terminu “baltu valodas”, bet gan “aistu valodas”, taču vārds “aisti” mūsdienās ir pārgājis etniski atšķirīgo somugru – igauņu apzīmēšanai. Man imponē profesora Arnolda Spekkes piezīme 1948. g. sacerētās Latvijas vēstures ievadā: “Tacits ar aistiem saprot senbaltus, vēlākie rakstnieki – senprūšus; vēlākos laikos šis vārds ir pārnācis uz somugru ciltīm piederīgiem igauņiem kā vēstures kuriozs, līdzīgi kā baltu tautām piederīgie prūši ir savu vārdu atdevuši visvāciskākajiem vāciešiem, to kolonizētājiem”.

Taču tas atkal ir vēstures un valodas paradokss. Ilgi ir valdījis triviāls viedoklis, ka ar lietuvjiem latviešus saista valodas, izcelsmes, ”asiņu” kopība, ar igauņiem – tikai vēstures kopība, taču nupat sāk argumentēt, ka latviešu nācijas substrāts ir protofinni (sensomi), kas pārņēmuši indoeiropiešu (baltu) valodu un ģenētiski, gēnu ziņā, latvieši esot tuvāki somiem, igauņiem, lībiešiem nekā lietuvjiem, ko itin kā apstiprina tieši jaunākie gēnu kombināciju pētījumi, tiesa, vēl nedaudzi un ne gluži izstrādāti. Vulgāri runājot, “latvieši ir lietuviski runājoši somi”.

Šā vai tā, mēs latvieši esam pašā Baltijas vidū un esam cieši saistīti gan ar lietuvjiem, gan ar igauņiem. Varbūt ši pati ģenētiskā latviešu nācijas sašķeltība ir dramatiski ietekmējusi arī mūsu nacionālo raksturu un tā ir arī etnopsiholoģijas problēma, integratīva problēma. No šī viedokļa – atkārtoju – letonistikai ir jābūt saistītai gan ar baltistiku, lituānistiku, gan ar somugristiku, ietverot tajā ne tikai lībiešu komponenti, bet arī dziļākus senvēstures slāņus. Ierosinu nākamajā XI Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē, 2007. g. Rīgā, izvērst dziļāku starptautisku diskusiju par šo problēmu. Un arī pamazām iekļaut letonistiku indoeiropeistikas kopējo pētījumu straumē kā īpatnēju sastāvdaļu.

No letonistikas nedrīkst izslēgt ne lībiešu problēmu, nedz arī aspektus, kas saistīti ar Baltijas vācu un Rietumeiropas ietekmēm. Par letonistikas būtisku sastāvdaļu jākļūst arī Rīgas vēsturei, bet Rīgā nu garus gadsimtus dominēja vācieši. Vācu ietekme Latvijas vēsturē, kristietības vēsture Latvijā (ieskaitot brāļu draudzes), arī zviedru un poļu ietekme varētu kļūt par dziļāku interdisciplināru pētījumu objektu (ne tikai literatūras, mākslas vēsturē vien), bet plašākā aspektā – par Latvijas “eiropeizāciju” un par mūsu kultūras sinkrētisko raksturu.

Ne tādēļ, ka esam kļuvuši par Eiropas Savienības dalībvalsti, bet tādēļ, ka šo “eiropeizāciju” diktēja Latvijas, Baltijas vēstures objektīva loģika. Latviešu nāciju un Latvijas saturu ir veidojuši ne tikai zemnieki, bet arī amatnieki, muiža, pilsētu norises. Rīgas vēsture Latvijas vēsturē un letonistikā traktējama ne tikai kā Jāņa Strauberga “latviskā Rīga”, bet gan kā Rīga kopumā. Un te bija ne tikai Šteinhauers un pirmās “latviešu nacionālās cīņas“ 18. g. s., bet arī pirmais latviešu ārsts – dabzinātnieks, farmaceits, ķīmiķis Dāvids Hieronīms Grindelis, no latviešu mastu brāķeru, brāļu draudzēm piederīgo Grunduļu dzimtas. Bet vai V. Ostvalds, F. Canders, P. Valdens, S. Eizenšteins, A. Bīlenšteins, Stenderi arī nebūtu iekļaujami letonistikas studijās? Manuprāt, būtu. Un te nonākam pie Rietumeiropas amatnieku, pilsētnieku imigrācijas Livonijā jau kopš viduslaikiem, pie Kurzemes hercogistes fenomena, un atgādināšu varbūt epizodisku faktu, ka amatnieki Sēlijā 17. g. s. nāca no valoniem un tie te izmira 1710. g. “lielajā mērī”– vai tie būtu zuduši gluži bez pēdām?

Šodien gandrīz vai nepiedienīgi šķiet runāt par Krievijas un krievu ietekmi uz latviešu nācijas veidošanos un attīstību. Taču ignorējama, piemēram, nebūtu Pēterburgas loma tieši latviešu politiskajā, kultūras un zinātnes vēsturē – minēšu tikai atslēgas vārdus – “Pēterburgas Avīzes”, K. Valdemārs, J. Alunāns, Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”, pirmie profesionālie latviešu mūziķi un gleznotāji, zinātnieki, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, u.c. Turklāt caur Pēterburgu latviešos ir nākušas arī Rietumeiropas ietekmes, kuras pieejamību dzimtenē 19. g. s. zināmā mērā kavēja Baltijas vācieši. Šo ietekmju izvērtējumam arī jābūt vismaz akadēmiskās letonistikas lokā, un ir tikai apsveicami, ka šajā letonistikas kongresā tiek tik plaši risinātas arī Latvijas vecticībnieku problēmas. Pēterburgas problēma ir daļa no plašākas problēmas, latviešu trimdas fenomena – vēsturisku apstākļu dēļ Latvijas kultūra un pats Latvijas jēdziens lielā mērā veidojies ārpus Latvijas, tā ir allaž aktuālā mūsu diasporas problēma.

Veidojot šo referātu pārlasīju M. Gimbutas, V. Toporova, U. Dini, A. Spekkes darbus, domāju – ja šāda kalibra darbi taptu jaunās letonikas programmas ietvaros kā tās rezultāts, tad programma ar uzviju būtu sevi attaisnojusi.

Nobeigumā gribētu izsacīt dažas vispārēja rakstura piezīmes diskusijai:

1) Letonikas valsts pētnieciskā programma, kurai pašreiz piešķirts valsts finansējums, 600 tūkstoši latu 2006. gadam, kuru aprūpē Latvijas Zinātņu akadēmija, pagaidām ir paredzēta uz 3 gadiem, ar garantētu valsts finansējumu. Bet ko tālāk? Manuprāt, pareizi būtu nostiprināt atziņu, ka šī nozare (nevis konkrēta programma, bet tieši pati nozare letonistika !) ir arī turpmāk obligāti finansējama kā Latvijai būtiska nozare, jo tās finansiālos pamatus daudzinātie Eiropas fondi nenodrošinās. Pamatatziņai jābūt: Latvijas valdībai jānodrošina latviešu valodniecības, Latvijas vēstures, kultūrvēstures un līdzīgu nozaru harmoniska attīstība augstā līmenī un arī letonikas kā virskomponentes attīstība, jāveicina jaunu speciālistu izaugsme starptautiskā līmenī. Letonistikas pētījumiem jābūt mūsu identitātes izpratnes pamatā.

Letonistikai jābūt ne tikai latviešu valodniecības, Latvijas vēstures, etnogrāfijas un visu citu nozaru mehāniskai summai, bet šo nozaru superpozicijai, ar interdisciplināru raksturu; ne tikai summēt, bet integrēt uz plaša empiriska, avotos balstīta, pārbaudīta, izvērtēta materiāla pamata, jāiedibina ciešāki kontakti dažādu nozaru pētnieku starpā.

2) Letonistikas mērķiem jābūt sabiedrībai izprotamiem, tuviem, plaši popularizētiem, taču nozare nedrīkst būt angažēta, politizēta, ar populistisku pieskaņu un jau iepriekš izdomātiem secinājumiem, kas atbilstu pašreizējās valdības nostādnēm vai sabiedrības šībrīža noskaņojumam. Te piemēru rāda Vēsturnieku komisija, Valsts valodas komisija, tomēr nevar apgalvot, ka visi to paspārnē radītie sacerējumi būtu gluži brīvi no politiskas konjunktūras elementiem. Letonistiem jādomā ne tikai šīsdienas, bet arī rītdienas kategorijās, tai jāraugās ne tikai atpakaļ, bet arī uz priekšu, nav jāsankcionē acumirklīgas noskaņas un aizspriedumi, bet jārada plašs, uz pētījumiem un objektivitāti balstīts viedoklis, ir jāaudzina sabiedrība. Letonistiem jāizvēlas vērienīgāki mērķi nekā projektu (grantu) summēšana vien – varbūt datu bāzes par valodu, vēsturi, varbūt jaunas enciklopēdijas “Latvija un latvieši pasaulē” veidošana, fundamentālas monogrāfijas (arī svešvalodās) utml.

3) Nākamajam Letonikas kongresam jābūt īsteni starptautiskam, jādomā pirmām kārtām par stabilām saitēm ar lietuvju, igauņu, somu citzemju kolēģiem, jādomā par lingua franca, kuru kongresā varētu lietot līdzās latviešu valodai. Latvijas un Lietuvas forums š.g. septembrī Kauņā bija pirmais eksperiments, taču jāiesaista vairāk speciālistu no dažādām nozarēm un vairāk jāpublicē raksti citzemju recenzējamos izdevumos, lai zinātnes pasaulei parādītu Latvijai, letonistikai būtiskākos sasniegumus, lai mūsu zinātnes veikums nostātos līdzās mūsu kultūras un mākslas veikumam.

Satura rādītājs


IN MEMORIAM

Profesora
VLADIMIRA KARLIVĀNA (04.05.1928 – 07.11.2005)
piemiņai

2005.gada 7. novembrī mūžībā aizgājis valsts emeritētais zinātnieks, habilitētais ķīmijas doktors, LZA korespondētājloceklis Vladimirs Karlivāns.

Visu savu radošo mūžu V. Karlivāns veltījis lielmolekulāro savienojumu ķīmijai un tehnoloģijai.

V. Karlivāns dzimis 1928. gada 4.maijā Maskavā kalpotāju ģimenē. Skolas gaitas uzsācis Maskavā. 1945.gadā kopā ar māti un māsu V. Karlivāns ierodas Rīgā un 1946. gadā pēc Rīgas 18. vidusskolas absolvēšanas iestājas Latvijas universitātes Ķīmijas fakultātē. Ar šo brīdi vairāk nekā 30 gadus V. Karlivāna un Ķīmijas fakultātes ceļi nešķiras.

Jau studenta gados par V. Karlivāna zinātnisko interešu objektu kļūst koksnes ķīmija un tehnoloģija. 1951. gadā V. Karlivāns ar izcilību beidz fakultāti, iegūstot koksnes ķīmiskās pārstrādes inženiera – tehnologa kvalifikāciju.

V. Karlivāna zinātnieka spējas un potences tiek augstu novērtētas, un viņš tiek nozīmēts darbam LU Ķīmijas fakultātes Koksnes ķīmiskās tehnoloģijas katedrā. Viņš ir šīs katedras asistents (1952–1956), vecākais pasniedzējs (1956 – 1958). Paralēli mācību spēka darbam V. Karlivāns veic intensīvus zinātniskus pētījumus un jau 1958.gadā aizstāv zinātņu kandidāta disertāciju.

1958. gadā jaundibinātā Rīgas Politehniskā institūtā Ķīmijas fakultātē tiek izveidota Polimēru ķīmiskās tehnoloģijas katedra, kuru V. Karlivāns vada līdz 1976.g. Šajā periodā vairāk par tūkstoti jauniešu iegūst inženiera kvalifikāciju tādās specialitātēs kā plastmasu pārstrādes tehnoloģija, laku, krāsu un pārklājumu tehnoloģija u.c. Viņa vadībā šajā laikā izstrādātas un sekmīgi aizstāvētas 16 zinātņu kandidāta disertācijas.

Laikā no 1960. līdz 1963. gadam V. Karlivāns ir RPI ķīmijas fakultātes dekāns.

1965. gadā katedras paspārnē tiek organizēta Polimēru kompozītmateriālu pētnieciskā laboratorija, un V.Karlivāns kļūst par tās zinātnisko vadītāju. Ap pussimta zinātnisko līdzstrādnieku V. Karlivāna vadībā veic nozīmīgus pasūtījuma pētījumus. Iegūtie līdzekļi tiek izmantoti laboratorijas un katedras materiālas bāzes pilnveidošanai.

Par pētījumu ciklu „Metaloplastu ražošanas tehnoloģijas teorētisko pamatu izstrāde” V. Karlivānam kopā ar citiem laboratorijas līdzstrādniekiem tiek piešķirta LPSR Valsts prēmija.

1974. gadā V. Karlivāns Ļeņingradas Tehnoloģiskajā institūtā aizstāv doktora (habilitētā doktora) disertāciju polimērkompozītu tehnoloģijas jomā. 1976. gadā viņš iegūst profesora nosaukumu.

No 1958. līdz 1976. gadam V. Karlivāns ir RPI Zinātniskās padomes loceklis, tās zinātniskais sekretārs.

Ķīmijas fakultātes un V. Karlivāna ceļi šķiras 1976.gadā, kad viņš kļūst par LZA Koksnes ķīmija institūta direktoru un vienlaikus institūta Polimēru laboratorijas vadītāju. Nu viņam paveras iespēja atkal pievērsties savai „agrīnajai mīlestībai” – koksnes ķīmijai un tehnoloģijai, iekļaujoties spraigā zinātniskajā un organizatoriskajā darbā.

1982. gadā V.Karlivānu ievēl par LZA korespondētājlocekli.

No 1979. gada V. Karlivāns bija PSRS ZA Zinātniskās padomes „Koksnes ķīmija un tās pamatkomponentes” priekšsēdētājs, no 1981. gada – vissavienības zinātniskā žurnāla „Koksnes Ķīmija” galvenais redaktors, žurnāla „LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis” redkolēģijas loceklis, PSRS Valsts atestācijas komisijas ekspertu padomes un daudzu zinātnisko padomju, tai skaitā Starptautiskās zinātniskās padomes „Koka biomasas pētījumi un kompleksa izmantošana” loceklis, arī UNESCO Starptautiskās ekspertu padomes „Atjaunojamo resursu ķīmija” Latvijas pārstāvis.

V. Karlivāns ir 5 monogrāfiju, pāri par 200 zinātnisko publikāciju autors, vairāku desmitu patentu un autorapliecību līdzautors. Viņa vadībā izstrādātas 23 disertācijas.

Viss V. Karlivāna darbīgais radošais mūžs ir noritējis starp cilvēkiem: studentiem, līdzstrādniekiem, kolēģiem, sadarbības partneriem. Labestība, laipns vārds, ne mazākās tieksmes izcelt sevi, subordinācijas rāmju ignorēšana, velēšanās palīdzēt, prasme uzklausīt – tās ir īpašības, kas raksturo V. Karlivānu attieksmē ar cilvēkiem. Jau 1958. gadā kāds no līdzstrādniekiem bija nosaucis viņu par „šefu”. No tā brīža citādi viņš nav saukts, taču „šefošanu” šī vārda negatīvajā nozīmē neviens no līdzstrādniekiem nav izjutis.

V. Karlivāns prata atslēgties no daudzajiem darba pienākumiem. Vasaras mītnes celšana un pilnveidošana, darbs dārzā, darbošanās ar bērniem un mazbērniem, medības, makšķerēšana, sēņošana – tie ir viņa vaļasprieki kopā ar ģimeni, draugiem.
Esam zaudējuši enerģisku pedagogu, zinātnieku, organizatoru, labu iejūtīgu biedru. Palikuši viņa darba rezultāti un atmiņas.

RTU Polimēru materiālu institūts
LV Koksnes ķīmijas institūts
Latvijas Zinātņu akadēmija

Satura rādītājs


Parakstīts zinātniskās sadarbības līgums ar
Melnkalnes Zinātņu akadēmiju

zv311-5.jpg (7052 bytes)
Pirmā Melnkalnē iespiestā grāmata

2005. gada 11.novembrī LZA apmeklēja Melnkalnes Zinātņu akadēmijas (Montenegrin Academy of Sciences and Arts) prezidents M.Djurovičs un zinātniskais sekretārs R.Bulatovičs. Viesi ieradās Rīgā pēc LZA prezidenta J.Ekmaņa ielūguma, lai iepazītos ar Latvijas Zinātņu akadēmijas darbību, ar zinātnes stāvokli Latvijā un parakstītu līgumu par zinātnisko sadarbību starp LZA un MZA.

Melnkalnes Zinātņu akadēmija ir salīdzinoši jauna akadēmija. Tās ģerbonī rakstīts 1973. gads, kad Melnkalnes Republikas parlaments pieņēma lēmumu par Melnkalnes Zinātņu un mākslu biedrības izveidošanu. Trīs gadus vēlāk tika pieņemts likums par Melnkalnes Zinātņu akadēmiju, un šogad īsteno locekļu skaits ir sasniedzis 40, bet ārzemju locekļu – 15. Jauni akadēmijas locekļi tiek ievēlēti katru trešo gadu. MZA ir 3 zinātņu nodaļas: dabaszinātņu, sociālo zinātņu un mākslas nodaļa. Kopš dibināšanas tās struktūrā nav bijuši zinātniskie institūti, bet MZA paspārnē darbojas divi pētnieciskie centri – Njegoša institūts un ENEKO (Enerģijas un ekoloģijas centrs), kuros nav pastāvīga personāla, bet kuri apvieno konkrētu pētījumu izpildītājus. MZA veic plašu izdevējdarbību, 30 gadu laikā publicēts ap 700 grāmatu un pēc līguma parakstīšanas Melnkalnes akadēmijas prezidents M.Djurovičs ar patiesu lepnumu pasniedza LZA prezidentam pirmās Melnkalnē iespiestās grāmatas (1495.g.) faksimilizdevumu.

Pēdējos gados Melnkalnes Zinātņu akadēmija aktīvi veido sadarbību ar citām zinātņu akadēmijām un starptautiskām organizācijām: ir parakstīti 23 divpusējās zinātniskās sadarbības līgumi, tostarp 2005. gada oktobrī ar mūsu kaimiņiem – Igaunijas Zinātņu akadēmiju. 2004. gadā MZA uzņemta ALLEA un tā ir 2000. gadā izveidotās Starpakadēmiju padomes (Inter–Academy Council) Dienvidaustrumu Eiropas reģiona apvienības locekle.

Rīgā parakstītais LZA–MZA divpusējās sadarbības līgums ir stājies spēkā, turklāt tiks veicināta arī pētnieku apmaiņa (21 diena gadā), un abas puses bija vienisprātis, ka ciešāku kontaktu iedibināšanai varētu palīdzēt dalība MZA un LZA organizētās zinātniskās konferencēs vai semināros.

Vizītes ietvaros viesi apmeklēja arī Latvijas Akadēmisko bibliotēku, un profesors M.Djurovičs nolasīja lekciju „Vai atjaunojamie resursi ir risinājums?”.

LZA Starptautiskā daļa

Satura rādītājs


KONKURSI

Latvijas Universitātes
BIOLOĢIJAS INSTITŪTS
izsludina konkursu

uz akadēmiskajiem amatiem šādās specialitātēs:

mikrobioloģija, kukaiņu patoloģija – vadošais pētnieks – 1 vieta
augu ģenētika – pētnieks – 1 vieta
zooloģija, ornitoloģija – pētnieks – 1 vieta
botānika – pētnieks – 2 vietas
Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Salaspilī, Miera ielā 3, 230.istabā, tālrunis – 7944988.
Pieteikumam pievienot:
1) biogrāfiju (Curriculum vitae);
2) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
3) publicēto zinātnisko darbu sarakstu;
4) citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

* * *

Konkursa rezultāti

LZA fonds informē, ka ekspertu komisija (akadēmiķi J.Stradiņš, T.Jundzis, J.Bērziņš), izvērtējot pieteikušos pretendentus (4 iesniegumi), rekomendēja un Fonda valde apstiprināja piešķirt 2005./2006.g.
J.Labsvīra stipendiju Latvijas valsts vēsturē:

Ritvaram Jansonam un Edvīnam Evartam.


Ekspertu komisija (akadēmiķi J.Jansons, M.Auziņš, koresp.loc. J.Dehtrajs un Dr.sc.S.Negrejeva), izvērtējot pieteikušos pretendentus (7 iesniegumi), rekomendēja un Fonda valde apstiprināja piešķirt 2005./2006.g.

K.Počai stipendiju fizikā:

Valgai Akmenei un Kasparam Ērglim

Satura rādītājs


Pasniegti valsts emeritēto zinātnieku diplomi

9.novembrī LZA sēžu zālē uz svinīgu sēdi bija aicināti 2005. g. maijā ievēlētie 49 valsts emeritētie zinātnieki, lai saņemtu valsts emeritētā zinātnieka diplomus un nozīmes.

LZA prezidents Juris Ekmanis, sveicot konkursa uzvarētājus, aicināja viņus nezaudēt aktīvo dzīves pozīciju, iespēju robežās turpināt darboties zinātnē un tās popularizēšanā jaunatnes vidū.

LR ģenerālsekretārs un Valsts emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētājs Raimonds Valters īsi raksturoja katru zinātnieku, uzsverot viņa devumu zinātnē un tās organizatoriskajā darbā.

LR izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete savā apsveikuma runā uzsvēra, ka viņa sen nav bijusi tik daudzu ievērojamu un godājamu, arī starptautiski atzītu visdažādāko nozaru zinātnieku sabiedrībā, kuri devuši nozīmīgu ieguldījumu zinātnes un zinātņietilpīgas ražošanas attīstībā Latvijā. Ministre pateicās zinātniekiem par viņu nesavtīgo uzticību zinātnei daudzu gadu garumā, aicināja nodot viņu bagātīgo pieredzi zinātnieku jaunajai paaudzei.

Valsts emeritētos zinātniekus sveica arī akadēmiķis Mārtiņš Beķers. Akad. Rihards Kondratovičs, sveicot kolēģus, aicināja viņus līdzdarboties biedrībā “Emeritus”.

B.Ā.

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2005.gada 29.novembrī plkst. 14.00 notiks LU Psiholoģijas zinātņu nozaru padomes atklātā sēde (Jūrmalas gatvē 74/76, A 201.auditorijā), kurā disertāciju psiholoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

ĻUBOVA ČERNOVA

Temats: “Intelektuāli apdāvinātu 11 –15 gadīgo pusaudžu personības iezīmes”
Recenzenti: Dr.psych., prof. S.Sebre, Dr.psych., asoc.prof. N.Ivanova, Dr.psych., prof. F.J.Mönks
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

***

2005. gada 9. decembrī 14.00 Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas nozares promocijas padomes P–05 atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda bulvārī 1, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes aktu zālē

Valdis Vītoliņš

aizstāvēs promocijas darbu “Biokurināmā siltumapgādes sistēmas darbības optimizācija” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.phys. Juris Ekmanis, Dr.habil.sc.ing. Egils Dzelzītis, Dr. sc. ing. Mārtiņš Gerdrovičs, Dr. habil.sc.ing. Vitauts Martinaitis.
Ar promocijas darbu var iepazīties Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

***

2005. gada 12. decembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

OSKARS KALĒJS

aizstāvēs promocijas darbu “Dažādu radiofrekventās katetrablācijas metožu pielietojums permanentas ātriju fibrilācijas ārstēšanā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesors A.Kalvelis (RSU), vad. pētnieks V.Dzērve (KI), profesors A.Kirkutis (Lietuva)

***

2005. gada 13 decembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

ŽENIJA ROJA

aizstāvēs promocijas darbu “Ergonomisko risku radīto arodveselības problēmu risinājumi ceļu būves nozarē strādājošiem Latvijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: asoc. profesors A.Vētra (RSU), Dr. med. T.Zvagule (P.Stradiņa klīniskā slimnīca), profesore E.Mersialu (Igaunija).

***

2005. g. 14. decembrī plkst. 1415 LU Bioloģijas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Kronvalda b. 4, 2. auditorijā promocijas darbu bioloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Pēteris Evarts-Bunders

par tēmu ” Vītolu (Salix L.) ģints Latvijā”
Recenzenti: Dr. habil. biol., prof. A. Mauriņš, Dr. biol., A. Seisums un Dr. habil. biol., prof. Ģ. Ieviņš
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4

Satura rādītājs


Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 5. decembrī.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2005. gada 21. novembrī