Kārļa Ulmaņa balva – lauksaimniecības zinātniekam Arturam Borukam

Tautsaimnieka un valstsvīra Kārļa Ulmaņa balvu ierosināja un tai materiālo pamatu nodrošināja ASV dzīvojušais un nu jau aizsaulē aizgājušais tautsaimnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors profesors Jānis Labsvīrs. Ar Kārļa Ulmaņa balvu apbalvo zinātniekus, izglītības un tautsaimniecības darbiniekus par izcilu devumu Latvijas tautsaimniecības un valsts vēstures problēmu izpētē. Balva jāpasniedz Kārļu dienā 28. janvārī vai kādā no šim datumam tuvākajām darbdienām. Balvas aprūpētāja ir Latvijas Zinātņu akadēmija, kuras ekspertu komisija sver un vētī kandidātus un nosauc laureātus.

Pirmie Kārļa Ulmaņa balvu 2004. gada Kārļu dienā saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors Voldemārs Strīķis – par lielo ieguldījumu lauksaimniecības attīstības zinātniskajā nodrošināšanā un valstsvīra un tautsaimnieka Kārļa Ulmaņa piemiņas saglabāšanā, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Valdis Bērziņš – par apjomīgu akadēmisko izdevumu “20. gadsimta Latvija II. 1918 – 1940”. V.Bērziņš ir šī izdevuma sastādītājs un atbildīgais redaktors.

Šī gada 30. janvārī Kārļa Ulmaņa balva tika pasniegta otro reizi. Par tās laureātu kļuvis valsts emeritētais zinātnieks profesors habilitētais lauksaimniecības zinātnieks Arturs Boruks, kurš mūža lielāko daļu, vairāk nekā 30 gadus, strādājis Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūtā. A.Boruks ir ne tikai izcils speciālists lauksaimniecības ekonomikā, bet arī atzīts lauksaimniecības vēsturnieks, 7 monogrāfiju un tuvu pie 100 praktiski lietojamu metodiku autors. Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas izdota monogrāfija “Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā”, krājums “Lauksaimniecības reģionālā specializācija un teritoriālais izvietojums Latvijā”, kopā ar līdz­autoriem izdots izsmeļošs izziņu avots “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas”, A.Boruka sastādīts un daļēji paša uzrakstīts krājums “Zemkopības pamati Latgalē”. Pēdējā laika vaļasprieks ir pavisam tāls no Latvijas zemkopības – uzrakstīta un izdota grāmata “Cīņa par Orienta naftu”, kurā aplūkota pasaules politika “melnā zelta” ēnā līdz Suecas krīzei. Autors ir apņēmības pilns grāmatu turpināt līdz mūsdienām. Secinājums ir tāds, ka nafta dod lielu naudu un lielu varu, bet tās krājumi drīz vien var izsīkt. Bet, kā balvas pasniegšanas svinībās teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, ne par šo darbu Arturs Boruks saņem Kārļa Ulmaņa balvu. Tā viņam piešķirta par Latvijas ekonomikas pamatu pamata – zemkopības pētījumiem, par mūsu tautas pamatvērtībām. Vēl profesors J.Stradiņš teica, ka Arturam Borukam segvārds varētu būt “Kadastrs”, tik daudz viņš ir darījis Latvijas zemes kadastra izveidošanā.

Pirmais K.Ulmaņa balvas laureāts profesors Voldemārs Strīķis teica, ka pēc tiesas un taisnības Arturam Borukam pienācās laureāta diploms ar 1. kārtas numuru, jo visi tagadējie lauksaimniecības ekonomikas zinātnieki ir viņa pēcteči un skolēni. Bijušie darba biedri no Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta, Skrīveriem (starp citu, kāpēc bijušie? Visi kā viens teica, ka Boruks joprojām ir viņējais un tā pensija vēl neko nenozīmē) katrs nāca klajā ar kādu trāpīgu raksturojumu, atceroties pat senos DOSAAF sacensību laikus, kad Boruks toreizējo jauno vidū tika atzīts par “foršu veci”, bet disertantiem taisījis tādu “presingu”, kādu basketbolisti, futbolisti un hokejisti pat ļaunos sapņos nav redzējuši.

“Te vajadzēs smago mašīnu” , vērtējot tumšsarkano rožu un citu ziedu klēpjus, teica klātesošie. Kad pēc meitas apsveikuma un pateicības vārdiem rindā stājās četri no Artura Boruka septiņiem mazbērniem,lai sveiktu savu mīļo, gudro vectētiņu viņa lielajā goda dienā, katram bija skaidrs – Kārļa Ulmaņa balva ir nonākusi īstajās rokās, savas tautas, savas zinātnes un savas ģimenes patriota rokās. Bet par Kārli Ulmani Arturs Boruks teica:”Viņa vārds jau ir kļuvis par simbolu” un pēc ceremonijas daļu no saviem krāšņajiem ziediem nolika pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa.

Nanozinātnes un tehnoloģijas Latvijā

2006.gada 25. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas un Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas kopsēde “Nanozinātnes un tehnoloģijas Latvijā”. Sēdi vadīja ĶBMZN priekšsēdētājs akad. R.Valters.

Sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda 4 ziņojumus.

Referātu “Foto- un ekso- elektronu spektroskopijas nanostruktūru un materiālu raksturošanai” nolasīja LZA korespondētājloceklis Jurijs Dehtjars (RTU). Referents iepazīstināja ar iespējām izmantot šīs spektroskopijas metodes nanoslāņu filmu attēlošanai, molekulāro filmu fāzes transformācijām, nanodaļiņu virsmas elektriskā potenciāla novērtēšanai, informēja arī par mikrobioloģisko objektu-substrāta mijiedarbības inženieriju ar nolūku perspektīvā izmantot sasniegumus dzīva objekta terapijā un biotehnoloģijās. Sadarbībā ar fiziķiem, materiālzinātnes speciālistiem, mikrobiologiem un uzņēmējiem noskaidrots, ka jaunizveidoto hidroksiapatīta nanostrukturēto materiālu ar elektriski uzlādēto virsmu var izmantot bioimplantantiem ar uzlabotu antitoksisko efektu. Autors dalījās arī turpmāko pētījumu plānos.

Dr.habil.phys. Inta Muzikante (LZA FEI ) savā ziņojumā “Nanostrukturētie organiskie materiāli molekulārajai elektronikai” norādīja, ka strauja izaugsme nanomaterālu un nanotehnoloģiju attīstībā ir balstīta arī uz organisko molekulu un polimēru izpētes rezultātiem. Organisko molekulu un polimēru pētījumu rezultātā ir radies jauns virziens – molekulārā (organiskā, polimēru) elektronika. Perspektīva ir ideja par vienas molekulas elektroniskās ierīces izveidošana, kuras īpašības nosaka molekulas pārslēgšanās starp 2 elektroniskiem stāvokļiem. Referente īsi raksturoja pētījumus, kas tiek veikti Latvijā, par jaunu organisko materiālu un ierīču īpašībām. Ķīmiķu, fiziķu un biologu grupas no LU, RTU, LZA FEI un LOSI Valsts pētījumu programmas materiālzinātnē un LZP sadarbības projekta “Nanomateriāli un nanotehnoloģijas” ietvaros sadarbojas gan jaunu savienojumu sintēzē, gan struktūru izveidē un to īpašību izpētē. Kopējais darbs dod ieguldījumu tādu jaunu ierīču kā molekulārās diodes, sensori, saules elementi, organiskas gaismas emitējošas diodes izveidē.

Akadēmiķis Jānis Grabis (RTU NĶI) referātā “Nanodaļiņu sintēze konstruktīvo un funkcionālo materiālu izveidei” īsi raksturoja LZP starpnozaru projektu, Valsts pētījumu programmas un EK projektu ietvaros pēdējos gados veiktos pētījumus par nanodaļiņu sintēzi gāzes fāzē zemas temperatūras plazmā un šķidrā fāzē, izmantojot ķīmiskās sintēzes metodes. Tika dots izmantoto metožu un iegūto produktu raksturojums un novērtējums, kā arī ieskicētas nanodaļiņu lietošanas iespējas: anti­frikcijas materiālu, augsttemperatūras materiālu, apstrādes un medicīnas instrumentu izgatavošanā; nanodaļiņu izmantošana funkcionālo materiālu izveidē. Pētījumi veikti sadarbībā ar ārvalstu organizācijām (Vācija, Beļģija, Itālija, Austrija) un LU CFI un LU Ķīmijas fakultāti. Nobeigumā referents raksturoja nanodaļiņu sintēzes un lietojuma perspektīvas Latvijā un ārzemēs.

Akadēmiķis Mārtiņš Kalniņš (RTU) savā ziņojumā “Polimēru nanokompozīti” iepazīstināja ar pētījumiem, kas tiek veikti RTU Polimērmateriālu institūtā sadarbībā ar LU Polimēru mehānikas institūtu termoplastisku dispersi pildītu polimēru nanokompozītu jomā, aplūkoja būtiskākās problēmas, kas saistītas ar nanokompozītu veidošanu: nanodaļiņu iegūšana, dispersā stāvokļa uzturēšana, disperģēšana, nanodaļiņu saistības palielināšana ar matricu. Referents aplūkoja atsevišķu nanokompozītu struktūras īpatnības un svarīgākās kvalitātes: īslaicīgo un ilglaicīgo stiprības-deformācijas īpašību rādītāji, tehnoloģiskās īpašības, kā arī atsevišķas specifiskas iezīmes. Nobeigumā referents iezīmēja tālāko pētījumu perspektīvas.

Noslēgumā akad. J.Ekmanis, rezumējot dzirdēto, uzsvēra lielo nozīmi, kāda ir ciešai sadarbībai starp zinātniskajām institūcijām un dažādu nozaru speciālistiem mūsdienu zinātniskajos un praktiskajos pētījumos, jo tieši robežnozarēs attīstās oriģinālas idejas un rodas jauni atklājumi. Latvijas zinātniekiem ir zināmas priekšrocības, jo ir pārskatāma informācija par citās nozarēs risināmajām problēmām un iespējamo sadarbību. Ciešā sadarbībā rodas sinerģētikas efekts un pārliecība par nozīmīgu panākumu sasniegšanu arī moderno nanomateriālu radīšanā un izpētē.

Latvijas Zinātnieku savienībā

19. janvārī notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde. Tajā tika apspriests jautājums par to, vai LZS vajadzētu reģistrēties Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Zinātnisko institūciju reģistrā. Tika konstatēts, ka gan noteikumi, gan likumi ir tik pretrunīgi, ka nepieciešama vispusīga konsultēšanās, ko diemžēl nevarēja izdarīt, jo ministrijas attiecīgā amatpersona īsi pēc plkst. 17.00 vairs nebija sazvanāma. Visi neskaidrie jautājumi jānoskaidro līdz nākamajai Valdes sēdei. Principā Valdes locekļu vairākums bija par to, ka “mēģināts nav zaudēts” un “ja nelīdzēs, tad neskādēs”.

Valdes locekles Rita Bebre un Ināra Bondare informēja par piedalīšanos radošo savienību divu dienu ilgajā “smadzeņu vētrā” Murjāņu “Rūķīšos”. Seminārs notika 4. un 5. janvārī un tā uzdevums bija modelēt radošo darbību nodrošinošus apstākļus. Socioloģes Aivitas Putniņas vadībā katrs semināra dalībnieks atbildēja uz jautājumu “Kā tu iedomājies radošo dienu pēc 10 gadiem?” , turklāt bija jāizstrādā mehānisms, kā to realizēt. Turpmāk iecerēta semināru sērija.

Akūts radošo savienību locekļiem ir sociālo garantiju trūkums, kas vissāpīgāk skar vecmeistarus, kuri vairs nav spējīgi “ražot tirgus preci”. Ne jau visi saņem Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju. Vairāk jāprasa no Kultūras ministrijas, jo arī vecie mākslinieki ir savas valsts kultūras daļa un pelnījuši kaut kādas garantijas. Ināra Bondare piebilda, ka par to uztraucas arī daudzi seniorzinātnieki un gaida, ka Latvijas Zinātnieku savienība, kuras biedri viņi ir, palīdzēs risināt šo jautājumu.

Nākošā LZS Valdes sēde paredzēta 16. februārī plkst. 16.00.

LIZDA jautā Izglītības un zinātnes ministrijai –
kur janvārī palicis valdības solītais un piešķirtais bāzes finansējums zinātniskajiem institūtiem?

Pagājušā gadā LIZDA informēja „ZV” par zinātnes bāzes finansējuma līkločiem un savu darbu šo līkloču „izsekošanā”. Taču diemžēl arī šis gads sācies ar TO PAŠU.

Pēc vairākkārtējām vēstulēm Izglītības un zinātnes ministrijai, sanāksmēm, kurās piedalījās zinātnisko institūtu Arodkomiteju pārstāvji un IZM amatpersonas, pieprasot MK Noteikumu steidzamu pieņemšanu un skaidrot bāzes finansējuma aizkavējuma cēloņus, bāzes finansējums 2005. gada ceturtajam ceturksnim institūtiem tika ieskaitīts tikai pašās gada beigās. Šī iemesla dēļ tika apgrūtina algu izmaksāšana par oktobri un novembri, nopietni aizkavēta institūtu finansiālo saistību kārtošanu, kā arī radīts liels apgrūtinājums finansējuma apgūšanā 2005.gada pēdējās dienās. Tomēr centāmies izprast IZM skaidrojumu, ka šāds finansējums tiek piešķirts pirmo reizi, un ierēdņi nezina, kurās „budžeta līnijās” tas ierakstāms.

Šā gada janvāra vidū saskārāmies ar neizprotamu situāciju, kad zinātniskie institūti nesaņēma plānoto finansējumu. Tas mūs ļoti satrauc, jo arī grantu finansējums janvārī institūtos tika ieskaitīts pat ar trīs nedēļu nokavēšanos, un paredzētais bāzes finansējums netika un joprojām nav ieskaitīts institūtu kontos. Pēc LIZDA rīcībā esošās IZM informācijas šo finansējumu institūti varēs saņemt labākā gadījumā februāra beigās. Tas rada sliktu iespaidu – netiek pildīts Likums par zinātnisko darbību un MK Noteikumi par bāzes finansējumu. Var pat teikt, ka šāda valdības/IZM attieksme pret zinātniekiem ir demoralizējoša, jo nav iespējama darba plānošana. Esam neizpratnē, vai tiešām atbildīgās personas vai institūcijas nezina vai nesaprot, ka 2006. gada janvārī ir sācies jauns darba cēliens un zinātniskās darbības nodrošinājums un atalgojums ir nepieciešams. No šīs kliedzošas neizdarības, kas robežojas ar ļaunprātību, cieš gan zinātniskie darbinieki, gan arī kritiskā stāvoklī nonākusī zinātnisko iestāžu infrastruktūra.

Lai skaidrotu bāzes finansējuma problēmu, uz 18. janvārī LIZDA Padomes sēdi tika aicināta IZM Finanšu departamenta direktore J. Fortiņa, bet 23.janvārī uz Augstskolu un Zinātnes sekcijas sēdi - IZM Augstskolu un zinātnes departamenta direktors J. Čakste un divas nodaļu vadītājas, kas centās skaidrot izveidojušos situāciju, solot, ka bāzes finansējums būs. Augstskolu departamenta pārstāvji solīja nedēļas laikā noskaidrot finansējuma problēmas risinājumu. Tā kā līdz 30.janvārim atbilde no ministrijas netika saņemta, nosūtījām prasību Izglītības un zinātnes ministrei. Vēstule pievienota tekstam. Nākamajā Zinātnes Vēstnesī informēsim par IZM atbildi uz LIZDA prasību.

Satura rādītājs

– Tulkojums ir stipri neveikls, bet es nudien nezinu, kā labāk nosaukt to, kas angliski saucas The European Forest–based Sector Research Forum 2005 – lielu saietu, kas pērnā gada 9. un 10. novembrī notika Stokholmā un kura mērķis bija inovatīva un līdzsvarota mežu resursu izmantošana nākamajos 25 gados, jo pašlaik tiek izstrādāta Eiropas mežu vīzija 2030. Tā ir grandioza programma, kas ietver 5 lielus blokus, tādus kā mežsaimniecība (forestry), celuloze un papīra produkti (pulp and paper products), koksnes produkti (wood products), bioenerģija (bio–energy) un jaunas ķimikālijas, kompozītie materiāli un meža biorafinērija (specialties/new buinesses). Es šajā forumā tiku uzaicināts piedalīties pēdējā sadaļā, kolēģis Arnis Treimanis – celulozes blokā, bet “Silava” direktors Mārtiņš Graudums – mežsimniecības blokā. Mežsaimniecībā balstīta rūpniecības sektora tehnoloģiskās platformas Vizijas dokumenta izstrādāšanu uzsāka 2005. gada 15. februārī un tam jābūt pabeigtam 2006, gada februāra beigās, lai ar to varētu startēt uz ES pētniecības 7. ietvarprogrammu, kura tiek atvērta 2006. gadā beigās. Veiksmes gadījumā šiem pētījumiem turpmākajos 5 gados būtu nodrošināts bagātīgs finansējums, taču bez šīs platformas Eiropā ir izstrādātas vēl 27 citas vairāk vai mazāk līdzīgas platformas citos ražošanas sektoros, tā kā konkurence būs pamatīga. Taču arī tajā gadījumā, ja šie pētījumi netiks iekļauti ES 7. ietvarprogrammā, Eiropas lielie starpnacionālie koncerni ir ļoti ieinteresēti pētījumu veikšanā, jo mežs kā atjaunojamais resurss no daudziem aspektiem ir ļoti perspektīvs. Kaut arī mežu platību ziņā Eiropa pasaulē nedominē, bet, raugoties uz meža produkciju, kas nonāk tirgū, Eiropas ieguldījums ir būtisks. Turklāt Eiropa izceļas ar to, ka gadā vairāk iestāda mežu nekā izcērt (starp citu, arī ASV, Kanādā, taču pasaulē kopumā mežu teritorijas dilst). Tehnoloģiskās platformas materiālos var izlasīt, ka Eiropā katru gadu meža platības pieaug par 0,5 miljoniem hektāru. Turpat var izlasīt, ka Eiropa, kurā ir tikai 5 % no pasaules meža platībām, dod vairāk par 25–30 % no visas pasaules , kā angliski saka forest–based produktiem.

Manas ekspertu grupas vadītājs ir Dr. Haio Harms, lielas austriešu kompānijas viceprezidents. Viņš ir ārkārtīgi erudīts cilvēks, pats nācis no zinātnes un tagad strādā biznesā. Grupā bez viņa bija vēl 11 dalībnieki no 9 valstu firmu institūtiem un universitātēm. Bija pārstāvēta Zviedrija, Vācija, Norvēģija, Austrija, Francija, Somija, Slovēnija, Lielbritānija un arī Latvija. Man uzaicinājums bija zināmā mērā pārsteigums, jo mani Dr. Harms un viņa kolēģi bija atraduši ar interneta palīdzību. Īpaši viņus interesēja biorafinērijas koncepcija, kuras izstrādāšanā es piedalījos Prioritāro pētījumu institūtā Tokijā. Tā ļauj ražot no koksnes ne tikai vienu – galveno tirgus produktu, kā, piemēram, celulozi un papīru, bet, izmantojot sistēmpieeju, saslēgt dažādas tehnoloģijas un ražot ķimikālijas ar nelielu tonnāžu un lielu pievienoto vērtību, tas ir – zinātņietilpīgu produkciju. Piemēram, mūsu institūtā profesora Vederņikova izstrādātā tehnoloģija ir ļoti laba furfurola ražošanai, bet tā izmanto tikai 20 % no sākotnējā produkta. Ko darīt ar pārējiem 80 %? Profesors piedāvā ražot spirtu un to, kas pēc tam paliek pāri, izmantot kā kurināmo. Tā arī ir ekoefektīvas ražošanas ideja. Biorafinērijas ideja ir ražot produkciju ar ļoti augstu tirgus cenu, ieskaitot nanoprodukciju – materiālus, kas satur daļiņas ar izmēru 1–100 nanometri (viens nm ir miljardā daļa no metra). Veidojumiem šajā mērogā ir īpašas, unikālas īpašības. Atšķrībā no sintētiskajām nanosistēmām, tās jau daba ir uzsintezējusi un atrodamas, piemēram, koksnes šūnu cietajos apvalkos. Jautājums ir, vai mēs spēsim šīs unikālās īpašības izmantot un biomasas nanodaļiņas izdalīt vismaz kilogramu daudzumos. Pasaulē ir firmas, kas jau ļoti veiksmīgi darbojas šajā virzienā. Te nu ir vajadzīgas jaunas tehnoloģijas un sistēmu konstruēšana – cik daudz var iegūt produkcijas, kādi gala rezultātā būs izmeši, kā optimāli saslēgt dažādas tehnoloģijas sistēmā, lai maksimizētu daudzveidīgu produktu iznākumu. Runa jau neiet tikai par koksni, kura, protams, ir ļoti labs izejmateriāls, bet viss koks ir daudz vērtīgāks nekā tā pamatdaļa – stumbrs.Tik daudz bioloģiski aktīvu vielu ir skujās, lapās, mizā, saknēs un ko var ar jaunājām nanotehnoloģijām izekstreģēt laukā. Ja ir šāda multidisciplināra pieeja, tad nebūt nav vajadzīgas milzīgas ražotnes ar lielām investīcijām, milzīgiem ūdens patēriņiem un jaudīgām attīrīšanas iekārtām (kā plānotajā Ozolsalas celulozes uzņēmumā). Eiropā šodien nav īsti skaidrs, vai balstīties uz industrializētajiem rajoniem vai tieši otrādi – ja pēc gadiem 30 radīsies šādi nelieli augsto tehnoloģiju uzņēmumi, varbūt labāk tos novietot tur, kur tie meži jau ir, lai tur radītu jaunas darba vietas un nebūtu vajadzīgi lieli pārvadājumi. Tā būtu pavisam cita pieeja. Biorafinērija ir viens atsevišķs starpbloks tajā blokā, kur es piedalos. Otrs ir īpašās, speciālās ķimikālijas. Trešais – jauni, izcili kompozītie materiāli. Taču, izmantojot gadījumu, es vēlētos pastāstīt par vēl kādu interesantu pieredzi Turīnā vienā no lielākajām itāļu tehniskajām universitātēm, uz kurieni pēc Stokholmas es devos nolasīt nelielu lekciju kursu.

– Šajā universitātē, kura, kā jau teicu, ir viena no lielākajām tehniskajām universitātēm Itālijā, nesen ir atvērta jauna Eiropas Sistēmu konstruēšanas skola (European System Designe School), kas māca risināt problēmas nevis, raugoties no viena viedokļa, bet starpdisciplināri. Tas būtu, kā uzbūvēt māju, lai tā būtu komfortabla ne tikai cilvēkiem, bet arī ērta pilsētas transportam, videi utt. Skolā uzņem augstskolu beigušos, tajā divos gados var iegūt maģistra grādu, bet nākotnē būs iespējams iegūt arī doktora grādu. Studentu vidū daudz bija tādu, kuri jau bija ieguvuši doktora grādu savās tiešajās zinātnēs. Bija, teiksim, ķīmiskās rūpnīcas inženieris, kurš tagad risina ļoti komplicētas problēmas un viņam nepieciešama sistēmpieeja, jo tā nozīmē daudzu objektu sasaisti, enerģijas un materiālu plūsmas analīzi cauri šai sistēmai. Vai arī ir mainījuši darba profilu un viņiem ir būtiski iegūt maģistra grādu jaunajā specialitātē, lai padziļinātu zināšanas un varētu labāk konkurēt darba tirgū. Interesanti, ka vairums klausītāju bija amerikāņi. Turklāt studijas nav lētas – par divu gadu kursu jāmaksā 20 000 eiro. ASV par šādu kursu jāmaksā vēl vairāk. Skola uzaicina vieslektorus – arhitektus, fiziķus, citus zinātniekus no dažādām pasaules malām – nolasīt piecu lekciju garu kursu. No rīta studenti klausījās lekcijas, bet pēcpusdienā uz manu lekciju pamata ģenerēja idejas un man tās bija jāanalizē. Tas bija tā saucamais smadzeņu uzbrukums, brain storm. Man uzaicinājuma vēstulē bija rakstīts – mazāk formulu! Jāizskaidro, ko nozīmē daudzdimensionāla, starpdisciplināra pieja, kāds ir sakars fizikālajai ķīmijai ar kvantu ķīmiju, termodinamiku un citām disciplīnām. Vēl viņi vēlējās uzzināt, kas ir biopolimēri un kā nākotnes rūpniecība balstīsies uz atjaunojamo biomasu. Viss tas bija jāsamiksē no sistēmpieejas viedokļa. Tā saucamā Eiropas Savienības Baltā grāmata (White Book) paredz, ka pašatjaunojošies resursi – biomasa ar koksni kā galveno komponentu, hidroenerģija, vēja enerģija u.c. , kas tagad enerģijas bilancē ir ap 6 %, līdz 2010. gadam sasniegs 12 %, bet sakarā ar augstajām naftas cenām to izmantošanas temps būs jāpaātrina. Daudzām valstīm, ne Latvijai, tehnoloģiskais līmenis būtu, bet nepietiek biomasas. Būs jāveido kāda globāla tirdzniecības sistēma, kas to realizētu. Mani studenti itāļi saka – mēs esam tik bagāti ar sauli, mums ir saules paneļi, mums tā biomasa nemaz nav tik vajadzīga. Nelaime tikai ir tā, ka fosīlajā izejvielā enerģija ir ļoti koncentrētā veidā, bet saules enerģijas blīvums ir mazs un ir vajadzīgas lielas uztverošās virsmas, paneļi. Es saku – sarēķiniet, cik vajag enerģijas, lai to paneli izgatavotu. No kvarca iegūstam rūpniecisko siliciju, attīram līdz elektroniski tīram silicijam, pēc tam liekam to iekšā čipos, saules paneļos, baterijās, optiskajās šķiedrās u.tt. Tajā procesā pazaudējam 95 % no materiāla. Vajadzīgas milzīgas enerģijas un izejvielu daudzums, lai tos saules paneļus iegūtu, bet neviens to īpaši nerēķina.

Ar biomasu sanāk lētāk, pat ūdeņraža kā degvielas ieguvē. Pasulē vidēji (arī Latvijā) biomasas ieguldījums saražotajā primārajā enerģijā ir aptuveni 30%. Mums ir jāvērtē dzīves cikls (Life cycle assessement; LCA) – jāsāk rēķināt no sākotnējā, kas iet iekšā, līdz tam, kas nāk laukā. Tādu dzīves cikla vērtēšanas principu sauc “no šūpuļa līdz kapam” (from cradle to grave),t. i., visa ražošanas cikla analīzi – no izejvielām līdz tirgus produkta izmešanai izgāztuvē vai tā reciklizācijai. Lai cik tas liktos dīvaini, bet Latvijā pagaidām nav neviena LCA pētījuma un nav atvērts kurss nevienā augstskolā. Šī LCA ražošanas sistēmu pieja ietver kvantitatīvo indikatoru metodi, emerģijas analīzi (enerģijas atmiņa jeb energy memory, no kā cēlies vārds emerģija). Rādītājus varam sarēķināt kvantitatīvi un salīdzināt gluži kvalitatīvi dažādas sistēmas.Šo kvantitatīvo indikatoru problēma vēl nav līdz galam atrisināta, bet prasība tāda ir un būs, gan no ES 7. ietvarprogrammas, gan no Vīzijas 2030 puses. Haio Harms tieši to pieminēja Stokholmas konferences ziņojumā. Koks ir tik vērtīgs materiāls, ka nav pat īsti labi to izmantot par primāro enerģijas avotu. Interesants ir viņa salīdzinājums par celulozes šķiedras vērtību. Koka gabalā tā ir 0,1 eiro kilogramā. Ja celulozi esam izdalījuši no koka kā izejvielu citam materiālam, tad tās šķiedras vērtība jau ir 0,5 eiro kilogramā. Ja tiek izgatavotas kaut kādas makrošķiedras, tad vērtība pieaug līdz 2 eiro kilogramā, ja šķiedru savērpj diegā, no kura var aust audumu, tad tā ir 5 eiro, ja audumu noauž, tad 10 eiro, bet ja no auduma uzšuj kreklu, tad celulozes vērtība ir sasniegusi 500 eiro kilogramā!

P.S. Interesenti materiālus par pētniecības forumu, ieskaitot visus referātus, var atrast internetā www.fbs–research.com , tad jāuzklikšķina uz Program, tālāk Specialities/New Business

Plānota lauksaimniecības un meža zinātņu ciešāka sadarbība
ar citām Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvētām nozarēm

2006.g. 9.janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāta zālē norisinājās kārtējā LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas (LMZN) un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA) prezidija kopsēde.

Tajā piedalījās LZA LMZN priekšsēdētāja un LLMZA prezidente akadēmiķe Baiba Rivža, LZA LMZN priekšsēdētājas vietnieks Arnis Treimanis, LLMZA viceprezidents Aleksandrs Jemeljanovs, jaunievēlētais kor.loceklis Aivars Žūriņš, goda doktors Gunārs Preinbergs un citi LZA LMZN un LLMZA biedri, kā arī Zemkopības ministrijas Lauku attīstības departamenta Cilvēkresursu nodaļas vadītājas vietniece Ilze Slokenberga.

Sēdes dalībnieki vienbalsīgi atbalstīja Ulda Osīša monogrāfijas „Dzīvnieku ēdināšana kompleksā skatījumā” nominēšanu P.Lejiņa balvas saņemšanai un Arvīda Priedīša darba „Briežveidīgo dzīvnieku un meža mijiedarbības novērtējums” virzīšanu A.Kalniņa balvai.

Tika pārrunāts arī iepriekšēja gadā paveiktais un noteikti turpmākie plāni – ar ziņojumiem uzstājās gan LZA LMZN nodaļas priekšsēdētāja B.Rivža, gan LLMZA nodaļu vadītāji.

Kā viens no galvenajiem uzdevumiem 2006.gadā ir lauksaimniecības zinātnes ciešākas sadarbības veicināšana ar citām LZA pārstāvētām nozarēm. Lai to īstenotu, 2006.gada 1.februārī tiks parakstīts nodomu protokols starp Latvijas Republikas Zemkopības ministriju, LZA un LLZMA. Kooperācija tiks stimulēta lauksaimniecības, meža zinātnes un zinātnisko institūciju attīstības koncepcijas izstrādē, augstāko izglītību un zinātni reglamentējošu normatīvo aktu izstrādē, kopīgu pētījumu veikšanā lauksaimniecības, lauku attīstības un meža zinātnes jomā, informācijas apmaiņā starp zinātnes struktūrām un lauksaimnieku profesionālām organizācijām un speciālistiem, starptautiskās zinātniskās sadarbības veicināšanā un citos aspektos.

Lai saskaņotu nodomu protokolu, kā arī pārrunātu LZA LMZN, LLMZA un Zemkopības ministrijas turpmākos kopējos plānus, pēc kopsēdes LZA, Zemkopības ministrijā notika tikšanās ar valsts sekretāri Laimdotu Straujumu.

LZA Lauksaimniecības un meža zinātnes nodaļas
zinātniskā sekretāre Ieva Sloka

Lai gan bāzes finansējumu zinātniskie institūti vēl nav saņēmuši, 1. februārī LIZDA izdevās uzzināt informāciju par plānoto bāzes finansējuma piešķiršanu zinātniskajiem institūtiem saskaņā ar Ministru kabineta 2005.gada 1.novembra noteikumiem Nr.820 „Bāzes finansējuma piešķiršanas kārtība valsts zinātniskajām institūcijām un valsts augstskolu zinātniskajiem institūtiem 2006.gadā no valsts budžeta līdzekļiem”. Bāzes finansējumu paredzēts piešķirt zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētajām valsts zinātniskajām institūcijām un valsts augstskolu zinātniskajiem institūtiem:

Pašlaik Latvijā izveidojies kritisks stāvoklis zemes bagātību jeb minerālo izejvielu uzraudzībā, jaunu atradņu apzināšanā, izpētē un izmantošanā tautsaimniecībā. Minerālo izejvielu atradņu meklēšanas, izpētes darbi un pārstrādes tehnoloģiju izstrādes darbi tagad ir pārtraukti vai reizēm tiem ir tikai gadījuma raksturs, kad nepieciešams izpildīt kāda zemes nogabala īpašnieka vēlmi. Tagad Latvija vairākus no minerālām izejvielām iegūtos materiālus ieved no ārvalstīm, lai gan šos pašus materiālus ekonomiski izdevīgāk būtu ražot no vietējām izejvielām. Kā importa produkcijas piemērus var minēt: kvarca smiltis, dolomīta apdares materiālus, siltumu un skaņu izolējošus keramiskos un stiklveidīgos materiālus, būvniecības kaļķus, baltkaļķus, krītu, romāncementu, minerālās krāsas uz dzelzs oksīda bāzes, sorbējošos materiālus u.c. Latvijā līdz šim laikam nav izstrādāts valsts stratēģiskais plāns (koncepcija) un nacionālā programma minerālo izejvielu apzināšanas, izpētes un izmantošanas jautājumos turpmākiem 15–20 gadiem. Nav pat zināma šīs nozares valstiskās attīstības vīzija tuvākam laika periodam.

Dabas bagātības, ko cilvēce izmanto savā labā ir divējādas:

– bagātības, kas apslēptas zemes dzīlēs,

– bagātības, kas atrodas uz zemes virsmas vai nelielā dziļumā.

Latvijā pie zemes dzīlēs apslēptām bagātībām pieskaitāmas neorganiskās un organiskās minerālās izejvielas cietā, šķidrā un gāzveida stāvoklī, piem., māls, kaļķakmens, ģipšakmens, rūdu veidojumi, kūdra, sapropelis, pazemes saldūdeņi, minerālie un termālie ūdeņi, nafta, sērūdeņradis u.c. To veidošanās un atjaunošanās laiks visbiežāk mērojams simtos, tūkstošos un pat miljonos gadu. Pie bagātībām, kas atrodamas uz zemes virsmas pieskaitāmas augu valsts bagātības, tostarp meži, kā arī uz zemes mītošā dzīvā radība, t.i. flora un fauna. Šīm bagātībām var pieskaitīt arī upju, ezeru, jūru, pat okeānu ūdeņus ar tajos mītošo dzīvo radību un augu valsts pārstāvjiem. Floru un faunu pārstāvošās bagātības veidojas un atjaunojas relatīvi ātri, kas samērojams ar cilvēka mūža garumu.

Iepriekšējos gadu desmitos veikto pētījumu rezultāti parādījuši, ka Latvijas zemes dzīlēs atrodamās bagātības izmantojamas augstvērtīgu iekšzemes un ārvalstu tirgū konkurētspējīgu materiālu un izstrādājumu ražošanai. Kā piemērus var minēt port­landcementu, ģipša saistvielas un izstrādājumus, funkcionālo un sadzīves keramiku, stikla izstrādājumus, dažādus sorbentus, minerālās krāsas u.c, kā arī cietos un šķidros ogļūdeņražus, dzeramos un minerālos ūdeņus u.c.

Latvijā ir uzkrāta 50 – 100 gadīga pieredze tradicionālo un vienlaicīgi tautsaimniecībai ļoti nepieciešamo būvmateriālu ražošanā, kā, piemēram, keramisko būvniecības un apdares ķieģeļu, dažāda izmēra keramisko bloku, keramisko apdares plākšņu (flīžu), ģipša, kaļķu, romāncementa, portlandcementa un citu materiālu un izstrādājumu ražošanā no tiem. Kā piemēru var minēt ķieģeļu ražošanas apjomu izmaiņas Latvijas teritorijā. Sakarā ar straujo rūpniecības attīstību pagājušā gadsimta sākumā Rīgā un nepieciešamību būvēt ražošanas korpusus un dzīvojamos namus strādniekiem, ķieģeļu ražošanas apjoms Latvijas teritorijā 1912.gadā sasniedza 230 miljonus. Otro reizi Latvijā šādam ķieģeļu ražošanas apjomam pietuvojās tikai 1987. – 1989. gados, kad arī bija izvērsti plaša mēroga rūpniecības un dzīvojamo objektu būvniecības darbi. Līdzīgus piemērus var minēt arī ar citiem būvmateriāliem. Sākot ar 1990.gadu un turpmāko 5 gadu laikā Latvijā notika katastrofāli strauja būvmateriālu, t.sk. būvniecības ķieģeļu ražošanas sašaurināšanās. Tā, piem., 1996.gadā Latvijā tika saražoti tikai ap 25 – 30 milj. ķieģeļu. Daudzi uzņēmumi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tika slēgti, izlaupīti un izdemolēti. Iekšzemes un tuvāko kaimiņvalstu tirgus šādus materiālus nepieprasīja un saglabājās tikai daži uzņēmumi.

Krasi situācija mainījās būvmateriālu pieprasījuma iekšzemes tirgū pagājušā, t.i. 20.gadsimta pēdējos 2 – 3 gados un pēc 2000.gada, kad Latvijā sākās vairāku vērienīga apjoma privāto un sabiedrisko objektu būvniecība. Sakarā ar to, daudzus būvmateriālus vajadzēja ievest no ārvalstīm, kā Somijas, Vācijas, Zviedrijas, Baltkrievijas, Krievijas, Polijas, Igaunijas, Lietuvas u.c. valstīm, lai gan Latvijā ir visi priekšnoteikumi tikpat kvalitatīvu būvmateriālu ražošanai no vietējiem derīgiem izrakteņiem.

Kā spilgtu piemēru var minēt jau tagad vispusīgi izmantoto un būvniecības speciālistu aprindās atzinību ieguvušo keramisko materiālu keramzītu, kas iegūstams no Latvijas māliem un to kādreiz ražoja Kupravā un Nīcgalē. Tagad keramzīta ražošana Latvijā ir pārtraukta un viss nepieciešamais daudzums tiek ievests no citām valstīm – Igaunijas, Baltkrievijas, Lietuvas, Polijas, Vācijas, Somijas u.c., lai gan Latvijā ir visi priekšnoteikumi šāda materiāla ražošanas uzsākšanai. Keramzīta un būvizstrādājumu uz tā bāzes patēriņa apjoms pašlaik ir ap 200 tūkst. m³ gadā. Tuvākā laikā, palielinoties būvniecības apjomam, tā patēriņš varētu divkāršoties.

Līdzīgs stāvoklis ir arī ar minerālo izejvielu izmantošanu citām vajadzībām, kā minerālūdeņu, dažāda veida sorbentu, krāsu, augu augšanas stimulatoru, antioksidantu, imprignējošo vielu un antipirēnu, kā arī citu materiālu ražošanā.

Rezultātā ievērojami pieaug praktiski visu būvmateriālu un citu no minerāliem resursiem ražoto materiālu imports un Valsts kasei garām aizplūst ievērojami finansu resursi. Vides, ģeoloģijas un metroloģijas aģentūras Būvmateriālu izejvielu daļas vadītāja S.Kondratjeva aprēķinājusi, ka no kopējiem izpētītiem derīgo izrakteņu krājumiem saim­nieciskajā apritē iekļaujas tikai 20 – 30 %, 1.tabula.

1.tabula

Līdz šim laikam šie izejvielu krājumi tiek izmantoti vienpusīgi, nepietiekoši racionāli, netiek ražoti materiāli un izstrādājumi ar augstu pievienoto vērtību. Latvijas minerālo izejvielu zinātniskās izpētes rezultāti apliecina, ka no tām bez tradicionāliem keramiskiem materiāliem, portlandcementa u.c., iegūstami ne mazāk kā 20 oriģināli materiāli, t.s. keramzīts, kas būtu konkurētspējīgi iekšzemes un ārvalstu tirgū.

Keramzīts ir mākslīgs porains materiāls, kuru iegūst no māliem. Vārds keramzīts atvasināts no sengrieķu vārda “keramos”, kas tulkojumā nozīmē – māls. Latvijā pašlaik keramzīta ražošanai nozīmīgākie ir devona un kvartāra sistēmas māli. Šie māli ir tipiski ilīta jeb hidromuskovīta māli. Bez ilīta, kā galvenā Latvijas devona un kvartāra mālu minerāla, šie māli satur arī kaolinītu, kvarcu, dolomītu, kalcītu, hematītu, getītu, limonītu. Latvijas kvartāra un devona sistēmas māli ir ar relatīvi augstu kušņu (K₂O, Na₂O, FeO, Fe₂O₃) saturu.

Keramzīta ražošanai noderīgākie ir treknākie māli, t.i., māli ar augstāku tipisko mālvielu saturu jeb, no granulometriskā sastāva viedokļa, māli, kuros ir lielāka frakcija ar daļiņu izmēriem < 0,005 mm, kā arī zemāku smilšainās frakcijas un karbonātu saturu.

No izpētītiem devona sistēmas māliem kā perspektīvākie keramzīta ieguvei minami Balvu rajona Kupravas, Cēsu rajona Liepas gaišo un Gāršas atradņu māli. Mālu granulometriskais sastāvs parādīts 2.tabulā.

No izpētītiem kvartāra sistēmas māliem (to krājumu un tehnoloģisko īpašību ziņā) perspektīvāki keramzīta ražošanai ir Apriķu un Nīcgales atradņu māli. Derīgi varētu būt arī Usmas atradnes māli, izdarot zināmas korekcijas to sastāvā. Minēto atradņu mālu krājumi ir apmēram robežās no 2 līdz 5 milj. m³. Bez tam ir vairākas kvartāra mālu atradnes, kā Adze, Laža, Reiķi, Palejnieki, Samiņi, Skanstenieki, kurās atrodas māli, kas no ķīmiskā un mineraloģiskā sastāva viedokļa noderīgi keramzīta ieguvei, bet to krājumi ir relatīvi mazi (0,15–1,5 milj.m³).

Minēto atradņu māli “tīrā” veidā vai ar speciālām piedevām keramzīta tehnoloģijas procesā veido viskozu šķidro fāzi un izdala gāzveida fāzi (H₂O, CO₂, CO u.c.) kā rezultātā noteiktā temperatūras intervālā tie uzpūšas un izveidojas porains materiāls, kas nosaukts par keramzītu. Šim materiālam ir maza tilpuma masu (~ 400 kg/m³) un zems siltumvadāmības koeficients (0,07–0,10 W/m·K).

Tālākā nākotnē keramzīta, t.sk. augsttemperatūras keramzīta, ieguvei perspektīvi varētu būt arī triasa un juras sistēmas māli, kas atrodas Latvijas dienvidrietumu daļā.

Par keramzīta ražošanas uzsākšanu Latvijā pašlaik interesi izrāda vairāki potenciālie investori.

Tuvākā nākotnē vajadzētu izstrādāt Valsts stratēģiju un Valsts nacionālo programmu minerālo izejvielu izpētes un izmantošanas nozarē, kas noteiktu, ka materiālu un izstrādājumu ražošana no minerālām izejvielām Latvijā ir prioritāra tautsaimniecības nozare. Līdz ar to, Latvijas Republikas vadībai būtu jārealizē šādus pasākumus:

• Izstrādāt nākotnes politiku – Valsts nacionālo programmu minerālo izejvielu resursu apzināšanā, izpētē un izmantošanā.

• Aizliegt ārvalstu pilsoņiem, kā arī minerālo izejvielu izpētes, ieguves un pārstrādes firmām iepirkt zemes nogabalos (apvidos), kuru zemes dzīlēs atrodas minerālās izejvielas. Izņēmums varētu būtu tajā gadījumā, ja ieinteresētās personas vai firmas investē līdzekļus konkrētas ražotnes izveidei šajā nogabalā. Nepastāvot šādam aizliegumam, nākotnē varētu tikt nobloķētas (labākā gadījumā sašaurinātas) materiālu ražošanas iespējas Latvijā. Rezultātā valstī tiktu zaudētas darba vietas, savukārt, valsts kase nesaņemtu ienākumus no nodokļiem.

• Likumā “Par zemes dzīlēm” u.c. normatīvos aktos, attiecībā uz zemes īpašumu, izdarīt attiecīgas izmaiņas, jo pašlaik Latvijas zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi, kas tajā atrodas, pieder zemes īpašniekam.

• Rūpēties, lai neturpinātos tālāka speciālistu kvalifikācijas zaudēšana un ilggadīgas pieredzes un tradīciju neatgriezeniska izzušana materiālu ražošanas jomā.

• Izdalīt prioritārās minerālās izejvielas, kuru apzināšanai un padziļinātai izpētei, kā arī izmantošanai tuvāko 10 gadu laikā jāvelta vislielākā valstiskā uzmanība, kā rezultātā valsts IKP pieaugums varētu būt 1–1,5%.

• No cietām minerālām izejvielām tuvākos gados kā prioritāras uzskatāms: māls, dolomīts, kvarca smiltis, grants un ģipsis. No šķidrajām – dažādas pakāpes mineralizētie pazemes ūdeņi, nafta, termālie ūdeņi.

• Pārskatīt un izvērtēt perspektīvo un problemātisko minerālo izejvielu sarakstu, no to izmantošanas nozīmīguma viedokļa tuvākajā nākotnē.

• Paredzēt vidējā un augstākā līmeņa speciālistu sagatavošanu minerālo izejvielu izpētes un izmantošanas jomā laika periodā no 2006. līdz 2020.gadam.

Šo priekšlikumu izstrādē piedalījušies speciālisti no LZA, RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes, tā laika Valsts ģeoloģijas dienesta u.c.

Ar priekšlikumiem iepazinās LZA Prezidijs 2004.gada 30.augusta sēdē, tos atbalstīja un nolēma nosūtīt LR Ministru prezidentam J.Emsim, kā arī Ekonomikas ministrijai, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai un Vides ministrijai. Uz nosūtītiem priekšlikumiem no Ministru kabineta un ministrijām 2004.gadā un 2005.gadā tika saņemtas atbildes, kurās norādīts, ka tie ir valstiski nozīmīgi, aktuāli un atbalstāmi. Bet, diemžēl, finansiālu apsvērumu dēļ līdz šim laikam šie priekšlikumi netiek realizēti, kā mēdz teikt “vezums nekustas no vietas”.

Programmas realizācijas galvenie etapi varētu būt šādi:

Programma tās realizācijas secībā pa etapiem aptver sekojošus pamatvirzienus:

• Materiālu un izstrādājumu pieprasījuma un tirgus stratēģijas izpēte (potenciālais pieprasījuma bloks).

• Minerālo izejvielu atradņu papildus apzināšana un izvērtēšana (ģeoloģiskais bloks).

• Minerālo izejvielu īpašību detalizēta izpēte un to rūpniecisko izmantošanas iespēju noteikšana ar attiecīgu tehnoloģiju izstrādi, zinātnisku izpēti (zinātniski pētnieciskais bloks).

• Minerālo izejvielu rūpnieciskā pārstrāde, dažādu materiālu un izstrādājumu ražošana (ražošanas bloks).

• Izejvielu, materiālu un izstrādājumu standartizācija, sertifikācija un kvalitātes nodrošināšanas sistēmu izveidošana (kvalitātes bloks).

• Zinātnisko un inženiertehnisko speciālistu sagatavošana (izglītības bloks).

Lai realizētu Valsts nacionālās programmas izstrādi un izpildītu tajā paredzētos uzdevumus, vajadzētu vai nu atjaunot Valsts Zemes bagātību pētīšanas institūtu, vai izveidot daļēji no valsts budžeta finansētu starpinstitucionālu (Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Universitāte, Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra) programmu “Latvijas ģeoloģiskā izpēte un zemes bagātību izmantošana” LR Ekonomikas vai Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā.

Tās darbības mērķi varētu būt šādi:

• tirgus izpēte,

• izejvielu piemeklēšana un izpēte,

• jaunu oriģinālu materiālu un izstrādājumu radīšana,

– Latvijas apstākļiem ekonomiski izdevīgu materiālu tehnoloģiju izstrāde.

Cilvēkiem veltīts mūžs

27. janvārī P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā notika profesora Jūlija Anšeleviča - LZA akadēmiķa , ārsta un zinātnieka piemiņai veltītās grāmatas “Cilvēkiem veltīts mūžs” prezentācija. Grāmata tapusi, sadarbojoties Rīgas Stradiņa universitātei, Latvijas Ārstu biedrībai, Rīgas 1. slimnīcai, Rīgas slimnīcai “Bikur Holim”. Ievadvārdos RSU rektors J.Vētra īsi raksturoja profesora dzīves gājumu, viņa mūža devumu praktiskajā medicīnā, medicīnas zinātnē un kvalificētu speciālistu sagatavošanā. Paužot savu dziļi emocionālo skatījumu uz Profesora daudzpusīgo personību, par grāmatas tapšanu un tās saturu stāstīja akadēmiķis A.Bļugers. Grāmatā , kas izdota latviešu un krievu valodā, domās un atmiņās par J.Anšeleviču dalās viņa kolēģi, draugi un skolnieki, apkopotas akadēmiķa intervijas, publicēts arī pilnīgs viņa darbu bibliogrāfiskais rādītājs.

Pasākumā runāja arī Rīgas 1.slimnīcas direktors A.Pavārs, slimnīcas “Bikur Holim” ģenerāldirektors A.Gandzs, Latvijas Ārstu biedrības prezidents V.Boka u.c. Visi bija vienisprātis, ka grāmata ir nozīmīgs ieguldījums ne tikai Jūlija Anšeleviča piemiņas saglabāšanā, bet arī medicīnas vēsturē.

Aizstāvēšana

2006.gada 21.februārī plkst. 10:00, Rīgas Tehniskajā universitātē, RTU P-09 Promocijas padomes sēdē, Rīgā, Kaļķu ielā 1, 119.auditorijā,

aizstāvēs promocijas darbu “Latvijas hipotekārās kreditēšanas sistēmas attīstība. Problēmas un risinājumi” ekonomikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.oec. E.Zelgalve, Dr.oec. N.Lāce, Dr.oec. S.Rusakova.

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas ielā 10.

***

2006. gada 23.februārī plkst. 14:30 RTU Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes aktu zālē Kronvalda bulvārī 1 notiks RTU – P14 Promociju padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai elektrotehnikas nozarē aizstāvēs

par tēmu “Mazjaudas vējenerģētiskās iekārtas efektivitātes paaugstināšana ar momentelektrodzinēju bezreduktora vēja orientācijas sistēmā”.

Recenzenti: prof., t.z.d. V. Boroņins (Krievijas Elektrotehnisko ZA akadēmiķis); prof. Dr.habil.sc.ing. J. Greivulis (RTU, Latvija); Dr.sc.ing. V. Bezrukovs (LZA FEI, Latvija).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU EEF mājas lapā http://www.eef.rtu.lv un RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

***

2006. gada 27. februārī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Adiponektīna gēna lokusa atsevišķu nukleotīdu polimorfismu 45T>G un 276G>T ietekme uz insulīna rezistenci un metabolo sindromu SAPHIR populācijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesors A.Rubins (RSU), vad. pētnieks E.Miklaševičs (Pārmantotā vēža institūts), profesors M.Ritter, (Zalcburgas Universitāte, Austrija)

Ar promocijas darbu var iepazīties RSU , Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās.

***

2006. gada 28. februārī plkst. 12.00 Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 205. auditorijā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promociju padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Adjektīvu semantiskā diferenciācija latviešu un lietuviešu valodā” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. philol. D.Markus, Dr. habil. philol. B.Laumane, Dr.philol. L.Balode.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 28. februārī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 205. auditorijā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promociju padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Latviešu valodas patskaņu sistēmas akustisks un auditīvs raksturojums” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. philol. I.Jansone, Dr. philol. M.Brēde, Dr. philol. Dz.Šulce.

Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2006 g. 23. janvārī LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai ekonomikas nozarē, apakšnozarē – grāmatvedības un uzskaites teorija, aizstāvēja Jānis Kasalis par tematu “Uzņēmumu finanšu pārskatu analīzes modeļi un to pielietojums dažādām lietotāju grupām”

Balsošanas rezultāti: piešķirt – 12, nepiešķirt – nav, nederīgubiļetenu – nav.