Latvijas Zinātņu akadēmijas
Lielās medaļas laureāti

Akadēmiķis Rihards Kondratovičs

Rihards Kondratovičs dzimis 1932. gada 12. maijā. 1950. gadā beidzis Talsu vidusskolu, 1955. gadā – LVU Bioloģijas fakultāti, iegūstot biologa–augu fiziologa diplomu, kā arī bioloģijas un ķīmijas skolotāja kvalifikāciju. Pēc Bioloģijas fakultātes beigšanas norīkots darbā par LVU Botāniskā dārza direktoru. 1957. gadā uzsācis zinātniskās pētniecības darbu par rododendru introdukciju. 1964. gadā ieguvis bioloģijas zinātņu kandidāta grādu par darbu “Rododendru introdukcija Latvijas PSR”. 1983. gadā Maskavā PSRS ZA Galvenajā Botāniskajā dārzā aizstāvējis bioloģijas zinātņu doktora grādu par monogrāfiju “ Rododendri Latvijas PSR. Kultūras bioloģiskās īpatnības” (krievu val.).

No 1965. līdz 1969. gadam strādājis par LVU Bioloģijas fakultātes dekānu. !968. gadā ievēlēts par docentu, 1985. gadā – par profesoru. No 1987. līdz 1997. gadam bijis LU zinātņu prorektors. 1989. gadā ievēlēts par LZA korespondētājlocekli; kopš 1992. gada ir LZA akadēmiķis un habilitētais bioloģijas doktors.

1993. gadā ievēlēts par Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas locekli. Daudzu zinātnisko biedrību loceklis, ir Vācijas un Amerikas rododendru audzētāju biedrību un Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības biedrs. Vadījis Latvijas Dabas Fondu (1992. – 2002.).

1980. gadā noorganizējis LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu “Babīte”, un vēl joprojām vada tās darbu. Latvijā introducētas vairāk nekā 100 rododendru savvaļas sugas.

LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavā “Babīte” izveidojis brīvdabas rododendru kolekciju, kurā ietilpst 66 savvaļas sugas un 143 šķirnes. Radījis 49 brīvdabas vasarzaļo un mūžzaļo rododendru šķirnes, 22 siltumnīcu acāliju šķirnes un vairākus simtus perspektīvu hibrīdu.

Par rododendru introdukciju, selekciju un praktisko ieviešanu 1965., 1977. un 1981. gadā apbalvots ar Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādes Zelta medaļu. LPSR Valsts prēmijas laureāts (1985.). 2000. gadā par nopelniem Latvijas valsts labā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 2002. gadā saņēmis LZA un firmas “ITERA Latvija” balvu par izcilu veikumu rododendru introdukcijā un selekcijā un daiļdārzkopības attīstīšanu Latvijā.

Publikācijas : vairāk nekā 380 publikācijas, t.sk. 5 monogrāfijas, 1 mācību grāmata, > 60 autorapliecības un patenti par izveidotajām rododendru šķirnēm.

LZA ārzemju loceklis Trevors Gārts Fennels

Dienvidaustrālijas Flindersa universitātes (Adelaide) profesors latviešu valodas pētnieks un popularizētājs (pēc tautības – anglis) valodnieks Trevors Gārts FENNELLS dzimis 1940. gada 16. jūlijā Portaugustā, Austrālijā. Beidzis Adelaides universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļu 1961. Ar šīs universitātes stipendiju devies uz Parīzi, lai rakstītu doktora disertāciju. Darbs “La morphologie du futur en moyen fran?ais” aizstāvēts 1965. Sorbonnā, bet izdots 1975. Kopš 1966. mācību spēks franču valodas un vispārīgās valodniecības jautājumos Flindersa universitātē Adelaidē; 1994.–2002. katedras vadītājs, profesors. 1970.–1973. Flindersa universitātes Humanitārās skolas dekāna vietnieks; 1974.–1979 un 1992.–1994. dekāns. 1972. viesprofesors Gvelfas universitātē Kanādā. Emeritējies 2003.

Jau bērnībā no latviešu emigrantu bērniem jaunais un talantīgais angļu zēns bez grūtībām iemācās latviešu valodu, sadraudzējas ar spēcīgo un vienoto latviešu kopienu un arī vēlāk, sākdams akadēmisko darbību, par savu turpmāko zinātniskās pētniecības objektu izvēlas tieši šo viņam ļoti interesanto – senās indoeiropiešu valodu saimes baltu atzarojuma latviešu valodu. Lai padziļinātu savu izpratni un zināšanas par latviešu valodu un tās attīstības gaitu, par tās struktūru un gramatiskajiem likumiem, lai šo valodu pārzinātu pilnvērtīgi un dziļi profesionāli un kā akadēmisku priekšmetu varētu mācīt arī Austrālijas universitātēs, Trevors Fennells kopā ar līdzautoru angļu valodnieku Henriju Gelzenu saraksta angļu valodā plašu mūsdienu latviešu valodas gramatiku 3 sējumos “The Modern Latvian Grammar” (1980), vairākus praktiskus latviešu valodas mācību līdzekļus. Šo valodniecības darbu augstu vērtē un joprojām plaši izmanto baltu valodu pētnieki un latviešu valodas interesenti visā pasaulē. Lai popularizētu latviešu valodu, T. G. Fennels pārtulko angļu valodā J. Rozenberga grāmatu “The Stylistics of Latvian”.

Profesors Trevors Gārts Fennels nopietni pievēršas latviešu valodas vēsturisko pieminekļu sistemātiskai pētniecībai, – sākot ar pirmo latviešu valodas gramatiku J. G. Rēhehūzena “Manvdvctio Ad Lingvam Lettonicam”, kas izdota 1644. gadā, un iepazīstot arī vēlākās – 17. gadsimtā radušās latviešu gramatikas un vārdnīcas.

Īpaši augstu vērtējama T. G. Fennela pašreizējā praktiskā izdevējdarbība. Viņš bija pirmais, kas no jauna izdeva vēsturiskās latviešu valodas gramatikas faksimiliespiedumā, ar tulkojumu angļu valodā un ar plašiem zinātniskiem komentāriem. Profesors T. G. Fennels, izmantojot modernās datortehnikas iespējas, invertēja un izdeva latviešu vārdu indeksu ar visiem lietojumu variantiem vairākām latviešu valodas gramatikām un vārdnīcām, piemēram, Georga Manceļa (1593–1654) vācu–latviešu vārdnīcai “Lettus” (1638) un “Phraseologia Lettica” (1638). Trevors Gārts Fennels atšifrēja vācu izcelsmes valodnieka Kristofora Fīrekera (1615–1685) sastādītās latviešu–vācu vārdnīcas divus gotiskajā rakstībā saglabājušos manuskriptus, un tādējādi šie oriģinālie rokraksti latviešu valodniecības vēsturē pirmoreiz tika iespiesti tikai mūsdienās – 1997. un 1998. gadā. Šiem senajiem tekstiem ir milzīga zinātniska un kultūrvēsturiska vērtība; tagad tie pieejami interesentiem un valodas pētniekiem ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē. Pavisam Trevors Gārts Fennels par latviešu valodu ir publicējis 18 grāmatas un vairāk nekā 50 dažādus valodnieciska satura rakstus.

Profesors Trevors Gārts Fennels jau 35 gadus apmeklē Latviju, sadarbojas ar valodniekiem Latviešu valodas institūtā, zinātniskās pētniecības nolūkos studē senos rakstu pieminekļus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Akadēmiskajā un Latvijas Universitātes bibliotēkā, rosīgi darbojas starptautiskajās un Latvijas valodnieku konferencēs par baltu valodu problēmām.

Viņš ir Skandināvijas Baltu pētniecības institūta loceklis, Amerikas Latviešu Zinātnes un Izglītības asociācijas (LAMZA) Goda loceklis, Austrālijas Humanitārās akadēmijas loceklis, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, J. Endzelīna prēmijas laureāts (1996), IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Trevors Gārts Fennels lieliski prot un bez akcenta runā pareizā latviešu valodā un labi pārzina latviešu tautas kultūru. Viņš izprot latviešu tautas vēsturiskās likteņgaitas, vienmēr ir dzīvojis līdzi Latvijas valstiskajām problēmām un jau sen kā savējais iekļāvies Austrālijas latviešu sabiedrībā. Viņš vairākus gadus vadījis pat Austrālijas Latviešu biedrību.

EZMA diploms – akadēmiķim Jurim Ekmanim

Sestdien, 11. martā Zalcburgas Rezidencē, vienā no Mocarta dzimtās pilsētas ievērojamākajām celtnēm Mocarta dzimtajā pilsētā, notika Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas (EZMA) svinīgā plenārsēde.

EZMA formulējusi savu misiju šādi: dot savu ieguldījumu Eiropas vienotības attīstībā, atbalstot zināšanas, sadarbību un toleranci. Eiropas akadēmiju veido septiņas nodaļas, kas aptver visas zinātņu nozares, kā arī reliģiju.

Jau pie ieejas Rezidences nama iekšpagalmā plenārsēdes dalībnieku un viesu skatam pavērās vējā viegli plīvojošais baltzilidzeltenās krāsās veidotais EZMA karogs ar ģerboni. Tā kā EZMA dibinātāja un prezidenta Feliksa Ungera dzimtai ir bijušas saites ar Baltiju, Eiropas akadēmijas ģerbonī ir gan Līvenu dzimtas, gan Ungernu–Šternbergu dzimtas ģerboņu elementi (lillijas un zvaigznes).

LZA prezidentu J.Ekmani ielūdza piedalīties šajā sēdē, lai saņemtu EZMA aktīvā locekļa diplomu. Ievēlēšanai šajā Eiropas mēroga akadēmijā akad. J.Ekmani nominēja viens no pirmajiem EZMA locekļiem no Latvijas akad. J.Stradiņš, (ievēlēts 1991.g. novembrī), un notika tā, ka Latvijai zīmīgā dienā – 2005. gada 18. novembrī Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas Senāts apstiprināja akadēmiķa J.Ekmaņa ievēlēšanu par EZMA locekli dabaszinātņu nodaļā (Class IV – Natural Sciences).

Rezidences Imperatora zālē, kas pirms 16 gadiem 7. martā pieredzējusi šīs akadēmijas dibināšanu, EZMA prezidents F.Ungers uzrunāja jaunievēlētos akadēmijas locekļus, un pirms katra diploma svinīgās pasniegšanas Senāta loceklis profesors S.Raptis nolasīja latīņu valodā sagatavotu dokumentu.

Plenārsēdes turpinājumā Mocarta 250. jubilejas gada noskaņās EZMA loceklis, mūzikas profesors J.Wallnig sniedza priekšlasījumu “Mocarts un Eiropa”, ko papildināja viņa vokālās klases audzēkņu priekšnesums (jāatzīmē, ka šī nama sienās savulaik skanējuši Mocarta paša priek?nesumi).

Plenārsēdes noslēgumā skanēja Eiropas himna klavierizpildījumā. Tādējādi 2006. gada 12. martā uz Latviju atceļoja divpadsmitais EZMA locekļa diploms, piepulcējoties tiem, kurus no1991. līdz 2005. gadam saņēmuši akadēmiķi J. Stradiņš, U.Viesturs, E.Blūms, R.Kondratovičs, M.Kūle, T.Millers, J.Lielpēters, J.Volkolākovs, A.Caune, I.Knēts un Stradiņa universitātes rektors J.Vētra.

Ikviens, īpaši eksakto zinātņu pārstāvis, šķiet, atzīs, ka viena simtdaļa ir vērā ņemams skaitlis un tieši tik lielu daļu tagad veido EZMA Latvijas daļa no kopējā Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas 1200 locekļu skaita.

Kā svarīgs pēdējo gadu notikums ar sabiedrisku skanējumu jāmin EZMA izstrādātā Tolerances harta, kuru EZMA iesniegusi Apvienoto Nāciju organizācijai (skat. “Zinātnes Vēstneša” 2001.gada 24. septembra numuru).

Satura rādītājs

Pirmie soļi molekulārajā bioloģijā: cilvēki, idejas, risinājumi, perspektīvas

Solomona Hillera lasījumos savu runu par molekulārās bioloģijas pirmsākumiem Latvijā es nobeidzu ar laiku, kad atjaunoja Latvijas neatkarību. Šoreiz es gribētu pieskarties arī pašreizējam stāvoklim šajā zinātnes nozarē, un visai nedaudz arī par nākotnes perspektīvām. Nav vairs daudz cilvēku, kas šodien varētu pastāstīt par kādu zinātnes nozari Latvijā no tās dzimšanas brīža līdz tagadnei.

Molekulārā bioloģija ir šāda nozare, ar kuru man bijusi tā laime un iespēja būt saistītam no tās pirmsākumiem. Es stāstīšu nedaudz populārāk, jo visi klausītāji šeit nav biologi.

Molekulārā bioloģijas dzimšanas vieta bija Organiskās sintēzes institūtā (OSI). Atzinība un pateicība pienākas diviem cilvēkiem, kuri radīja priekšnoteikumus šādai notikumu attīstībai – profesoriem Gustavam Vanagam un Solomonam Hilleram. Profesors G.Vanags – Latvijas organiskās ķīmijas skolas pamatlicējs Latvijā – liela personība un atraktīvs cilvēks, pie kura studenti nāca jau no pirmajām dienām pēc iestāšanās Ķīmijas fakultātē. Profesors S.Hillers toties bija izcilākais zinātnes organizators, kāds Latvijā jebkad bijis. Un tā – 1964. gada rudenī Organiskās sintēzes institūtā tika iedibināta tai laikā jauna un moderna zinātņu nozare – bioorganiskā ķīmija. Ar Maskavas finansiālu atbalstu tiek izveidotas jaunu zinātnieku grupas un laboratorijas, kas gatavas riskēt, aizejot no tradicionālās organiskās ķīmijas jaunos, patiesībā riskantos zinātnes virzienos. Šos virzienus vadīja jau pieredzējuši, bet gados jauni zinātnieki – Gunārs Duburs, Gunārs Čipēns, Raimonds Žagata un Elmārs Grēns.

Pirmie trīs no mums palika vairāk vai mazāk uzticīgi organiskajai sintēzei. Es riskēju visvairāk, jo pilnīgi atvadījos no ierastās un jau apgūtās ķīmijas, bez lielas domāšanas metoties jaunās, vēl īsti neizveidotās zinātnes – molekulārās bioloģijas biezokņos. Un mums gāja visgrūtāk. Izdzīvojām varbūt tādēļ, ka nelielā piecu jauno entuziastu grupiņa atradās pazīstamā zinātnieka Marģera Līdakas laboratorijas paspārnē, kur ļāva mums strādāt piecus gadus, īpaši neprasot rezultātus. Tikai 1969. gadā sākām strādāt kā institūta atsevišķa struktūrvienība. Pirmie, kas sāka – Inta Jansone, Regīna Reinhofa, Guntis Rozentāls, Valdis Bērziņš, Valdis Tauriņš. Vēlāk, dažādos laikos mums pievienojās Viesturs Baumanis, Pauls Pumpēns, Gaļina Borisova, Indulis Cielēns, Eva Stankevica, Aleksandrs Cīmanis, Andris Dišlers, Tatjana Kozlovska, Vadims Bičko, Zinaida Šomšteine u.c. Atvainojos tiem saviem kolēģiem, esošajiem un bijušajiem, kuru vārdus šeit neminu, bet arī viņu devums nostiprināja molekulāro bioloģiju – vienu no moderno zinātņu virzieniem Latvijā. Liels paldies visiem.

Pirmie pieci gadi pagāja bez reālas materiālās bāzes un bez zināšanām. Uz ārzemēm mūs nelaida, nācās visu apgūt pašiem faktiski bez jebkādas metodiskas un tehniskas palīdzības.

Pavērsiens bija 1970. gads – Rīgā notika starptautiskais IUPAC simpozijs par dabas vielu ķīmiju. Tas bija un joprojām ir vienreizējs un neatkārtots zinātnes dzīves notikums Latvijā – tajā piedalījās 6 vai 8 Nobela prēmijas laureāti un daudzi pasaulē vispāratzīti ķīmiķi. Šī simpozija nozīmi un ietekmi uz zinātni Latvijā mēs tikai tagad pa īstam apzināmies. Šajā simpozijā arī mēs rādījām savus rezultātus. Parādījās arī mūsu pirmā publikācija centrālajā žurnālā (Molekularnaja biologija, 1972, t.6, 754–759) – par ribonukleīnskābju (RNS) modifikāciju 3’ galā. Toreiz pasaulē vēl nebija izstrādātas metodes nukleīnskābju struktūras noteikšanai un bija daudz novatorisku meklējumu šai laukā. To mēģinājām darīt arī mēs, ievedot īpašu iezīmi RNS molekulas galā. Tā radās iespēja pierādīt ribosomu RNS molekulas nepārtrauktību un raksturot RNS saturošā baktēriju vīrusa MS2 ģenētiskās informācijas nesēja – MS2 RNS specifiskos fragmentus. Tas bija pietiekami liels sasniegums tajā laikā, par ko visupirms jāpateicas Regīnai Renhofai un Intai Jansonei, arī Ilzes Lavrinovičas (Vosekalnas) entuziasmam. Bet sperti bija tikai pirmie soļi.

Taču mūsu “zvaigžņu stunda” atnāca 1975. gadā, kad Kijevā notika PSRS–ASV simpozijs par molekulārās bioloģijas jautājumiem – visiem bija pārsteigums par mūsu sasniegto zinātnes līmeni. Togad mēs arī sākām publicēties augsta reitinga rietumu žurnālos un kļuvām plaši pazīstami, saņēmām uzaicinājumu uz visai prestižo Gordona konferenci ASV. Tajā pat gadā OSI nodibina Nukleīnskābju ķīmijas laboratoriju (esam jau 19 cilvēki). Diemžēl, S.Hillers to vairs nepieredzēja.

Mūsu zinātniskā līmeņa apliecinājums bija pētījumi par MS2 RNS replikāzes gēna iniciācijas rajona funkcionālo organizāciju. Šim RNS rajonam ir liela nozīme vīrusa gēnu aktivitātē un arī tā replikācijā. Pasaulē tolaik ļoti daudzi strādāja par gēnu aktivitātes regulācijas jautājumiem. Mēs ieguvām šī regulācijas rajona dažāda garuma fragmentus, salīdzinājām to aktivitāti un noskaidrojām gēnu regulācijai svarīgā rajona robežas. Tā mums izdevās pieteikt arī savu vietu šajā visai aktuālajā un visai intensīvi pētītajā molekulārās bioloģijas jomā. Varētu teikt, sasniedzām pasaules līmeni. Mūsu panākumu kaldināšanā galvenā loma bija Valdim Bērziņam, Guntim Rozentālam, Gaļinai Borisovai, Vladimiram Gribanovam un Indulim Cielēnam. Sekoja regulācijas rajona enzimātiskā un ķīmiskā sintēze, kā rezultātā mēs varējām arī mainīt nukleotīdu kompozīciju šajā regulācijas rajonā (Regīnas Renhofas un Evas Stankevicas grupās) un izstrādāt diezgan pilnīgu tā funkcionālo modeli. Liela publikācija prestižākajā molekulārās bioloģijas žurnālā (J. of Molecular Biology, 1978, vol.119, 101–131) bija apliecinājums mūsu varēšanai.

Otrs mezgla punkts bija veiksmīgs RNS saturošo baktēriju vīrusu replikācijas mehānisma risinājums, atjūdzot vīrusa replikāciju no šūnas procesiem ar rifamicīnu. Šeit sevi izcili pieteica Pauls Pumpēns sadarbībā ar Viesturu Baumani un Andri Dišleru (J. of Virology, 1978, vol.28, 717–724, 725–735). Tikai tolaik vēl vājās datortehnikas dēļ nespējām radīt pirmo vīrusa replikācijas matemātisko modeli.

Septiņdesmitie gadi noslēdza vienu svarīgu posmu gan mūsu zinātnē, gan arī pasaulē – t.s. “tīrās” molekulārās bioloģijas ēru. Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunām grandiozām iespējām un izaicinājumiem – sākās gēnu inženierijas un modernās biotehnoloģijas laikmets. Mēs nedrīkstējām palaist garām šo vienreizējo iespēju un to mēs garām arī nepalaidām. Tajā laikā pie mums atnāca jauni cilvēki un mūsu jau bija diezgan daudz. Pie mums “rūdījās” vairāki turpmāk valsts iestāžu un firmu vadītāji – Juris Bundulis, Maija Bundule, Valdis Tauriņš, Vitālijs Skrīvelis un citi. Tālākā izaugsme – 1988. gadā OSI nodibināja Molekulārās bioloģijas nodaļu (sākumā ar 40 darbiniekiem). Tās sastāvā bija trīs laboratorijas: Proteīnu inženierijas laboratorija (vad. Pauls Pumpēns); Gēnu inženierijas laboratorija (vad. Aleksands Cīmanis); Rekombinantu biotehnoloģijas laboratorija (vad. Valdis Bērziņš); Polinukleotīdu sintēzes grupa (vad. Regīna Renhofa).Vēlāk mums pievienojās Oligonukleotīdu sintēzes grupa (vad. Eva Stankevica).

Mums OSI kļuva jau par šauru (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), un mēs pārcēlāmies uz jaunuzcelto OSI Molekulārās bioloģijas korpusu Krustpils ielā, tagad tur mājo firma “Grindeks”. Mūsu tālākā izaugsme – 1990. gadā nodibinājām LZA Molekulārās bioloģijas institūtu (sākumā ar 50 darbiniekiem), nedaudz vēlāk tas ieguva arī Latvijas Universitātes vārdu. Taču šādu nosau­kumu saglabājām līdz 1993. gadam. Pārceļoties vēlreiz, nu jau uz ilgāku laiku Rātsupītes (agrāk A. Kirhenšteina) ielā, dibinājām jaunu institūtu – LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (BMC), pievienojot daļu LZA Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta personāla.

Bet atgriezīsimies atpakaļ astoņdesmitajos gados, kad vēl bijām OSI. Astoņdesmitajos gados pasaulē triumfēja jau gēnu inženierijas ēra, arī mēs neatpalikām – gēnu inženierija un rekombinantu biotehnoloģija kļuva un paliek līdz pat šai dienai par mūsu galveno pētījumu jomu un virzošo spēku. Pionieris gēnu inženierijā bija Pauls Pumpēns un, būdami vēl OSI sastāvā, mēs sasniedzām visai atzīstamus rezultātus, jo pamati – molekulārā bioloģija bija labi nostiprināti. Toreiz no pasaules līmeņa avangarda mēs atpalikām ne vairāk par 3 gadiem. Tas nebūt nebija daudz.

Sākām ar medicīnā visai aktuālu tēmu – B hepatīta vīrusa (HBV) genoma klonēšanu. To veicām pārsteidzoši ātri – jau 1981. gadā parādījās pirmā mūsu publikācija (Dokladi AN SSSR, 1981, t.260, 1022–1024.). HBV klonēšana – pirmais mūsu gēnu inženierijas “kucēns”, kuru nevajadzēja slīcināt, bija patiešām liela mūsu veiksme. Būdami vēl tikai iesācēji gēnu inženierijā, izmantojot Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā Rīgā iegūto vīrusa preparātu, mums izdevās noklonēt trešo HBV genomu pasaulē un bijām pirmie jebkura klonēta vīrusa autori visā PSRS. To veica Pauls Pumpēns kopā ar Tatjanu Kozlovsku, Andri Dišleru un Vadimu Bičko. Tālāk ar mainīgām sekmēm sākās B hepatīta vīrusa gēnu ekspresijas – vīrusa proteīnu sintēzes, drudzis. Veiksmīga bija vīrusa iekšējā, t.s. “core”, proteīna sintēze, par šo panākumu mums jāpateicas vispirms Gaļinai Borisovai. Vīrusa proteīns tūlīt pēc sintēzes savācās sfēriskās vīrusa iekšējā apvalka daļiņās un vēlāk kļuva par pamatu rekombinantu vīrusveidīgu daļiņu, t.s. VLP, konstruēšanā. No HBV gēnu ekspresijas izaugusī proteīnu inženierija šodien ir spēcīgākais biotehnoloģiskais virziens BMC.

Gūstot panākumus arī gēnu inženierijā un saņemot uzaicinājumu un finansiālu atbalstu no Maskavas varenajiem zinātnes vadītājiem, nolēmām ielauzties lielajā un politizētajā rekombinantu biotehnoloģijas biznesā.

Pirmais mēģinājums bija cilvēka dabīgā pretvīrusu proteīna – alfa interferona (?–IFN) klonēšana un ekspresija baktēriju šūnās, zināmā mērā sacenšoties ar PSRS ZA Bioorganiskās ķīmijas institūtu, kam “pēc štata” pienācās līdera loma “lielo zivju ķeršanā” rekombinantu biotehnoloģijas jomā. Mazie “konkurenti” no Latvijas, izveidojuši savu komandu – Pastēra institūts Ļeņingradā, Gunas Feldmanes laboratorija Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūtā Rīgā , un šad tad izpalīdzot arī Maskavas kolēģiem vai saņemot palīdzību no tiem, mums izdevās iegūt vairākus alfa interferona klonus. Panākuma kaldināšanā vislielākie nopelni ir Valdim Bērziņam (diemžēl viņa nav vairs mūsu vidū), arī Aleksandram Cīmanim un viņu abu līdzstrādniekiem. Zīmīgi, ka klonētais ?–IFN A–subtipa gēns galu galā tika konstruēts no Maskavā iegūtās galvas daļas un Rīgā klonētās astes. Zīmīga detaļa, kas norādīja uz mūsu vietu lielajā zinātnes politikā. Taču labāk astē, nekā vispār bez tās, jo ne viens vien konkurents politizētajā PSRS interferona biznesā palika bešā.

Starp citu, šajā konkurencē mums izdevās atklāt arī kaut ko jaunu oriģinālu – vēl nezināmu alfa interferona subtipu, kuru mēs nosaucām par ?–IFN N–subtipu. Nopatentējām to, raksturojām tā pretvīrusa un citas aktivitātes, bet tā arī šis interferons nekļuva par reālās biotehnoloģijas objektu, jo priekšā jau bija viens – mūsu kopīgi konstruētais, bet jau agrāk pasaulē pazīstamais A–subtips. Tas gan nemainīja lietas būtību un rekombinantais alfa interferons bija radīts un to ražo vēl šodien.

Otrajā rekombinantu biotehnoloģijas mēģinājumā mēs aizgājām tālāk. Atklāti nesacenšoties ne ar vienu no “lielajām zivīm”, mums pašiem – Aleksandram Cīmanim un viņa grupai izdevās radīt perspektīva pretvēža preparāta – cilvēka interleikīna 2 producentu baktērijās, tikai nedaudz mums piepalīdzot Imunoloģijas institūtam Minskā. Interleikīnu 2, šo dabīgo proteīna dabas imūnmodulātoru mēs ieguvām preparatīvos daudzumos augsti attīrītā veidā. Tika izveidota preparāta eksperimentāla ražotne OSI Eksperimentālajā rūpnīcā (tagad firma “Grindeks”), ko vadīja Juris Bundulis, un veiktas nepieciešamās toksikoloģiskās un pretvēža aktivitātes pārbaudes Onkoloģijas centrā Maskavā. Preparāta izpētē pieslēdzās arī Čehoslovākijas zinātnieki. Viss noritēja sekmīgi, bet tad ... sabruka PSRS. Mazajai Latvijai nebija līdzekļu, lai atbalstītu gēnu tehnoloģijas procesus rūpnieciskā līmenī. Rekombinantu biotehnoloģijas procesi rūpnīcā tika pārtraukti un turpinājās vien BMC laboratorijās. Pagāja ilgāks laiks, iekams mēs atkal varējām pārnest gēnu tehnoloģijas procesus ārpus laboratoriju sienām. Bet tā jau ir šodiena – moderno tehnoloģiju laikmets.

Kādi mēs izskatāmies šodien? Šobrīd BMC štatos kopā ir 109 cilvēki, vidējais vecums 39 gadi, 45 zinātņu doktori, 14 doktorantūras studenti, arī studenti (kopā – 27), kuri savus maģistra, bakalaura vai kursa darbus izstrādā BMC. Darba profils – gēnu tehnoloģijas, genoma pētījumi un visu vienojošā biomedicīna. Tāpat kā agrāk BMC šodien balstās uz izglītību, tehnoloģijām un zinātnisko sadarbību, tikai sadarbības formas un objekti ir mainījušies. Izglītībā mēs joprojām aktīvi sadarbojamies ar LU, pēdējā laikā arī ar RSU, aktīva ir arī zinātniskā sadarbība ar Latvijas un ārvalstu zinātnes centriem. BMC ir dalībnieks virknē Eiropas Savienības 6. Ietvara programmas pētniecisko projektu (IP, NoE, STREP uc.). Tehnoloģijā sadarbojamies ar vietējām mazajām biotehnoloģijas firmām ASLA Biotech, GenEra, perspektīvā nopietni raugāmies uz A/S “Grindeks”. Taču daudz nopietnāka sadarbība rekombinantu biotehnoloģijā līdz šim ir tikai ar ārvalstu biotehnoloģijas firmām Cytos Biotech GmbH, Rhein Biotech GmbH. Nākotne uzliek savus noteikumus arī farmaceitiskajai rūpniecībai. Aizvien vairāk medicīnisko preparātu biznesā ielaužas biotehnoloģija un tās metodes, un mēs gribētu gēnu tehnoloģijas procesus ieviest arī Latvijā.

Par šodienas zinātnes veikumu būtu jāstāsta atsevišķi un ne tik daudz man pašam, cik šo darbu autoriem, tādēļ aprobežošos ar īsu to darba virzienu uzskaiti, kuri, manuprāt, būtu īpaši jāizceļ.

Jau minēju Paula Pumpēna un viņa lielā kolektīva pētījumus par vīrusveidīgajām daļiņām (Virus like particles – VLP), kuras izveidojas no vīrusa apvalka proteīnu molekulām, tām sintezējoties rekombinantās šūnās. Noskaidrojot šo ar augstu imunogenitāti apveltīto daļiņu telpisko uzbūvi un izstrādājot modeli, kā mērķtiecīgi tās modificēt, radīts pamats jauna tipa terapeitisko vakcīnu un gēnu terapijas vektoru konstruēšanā. Sadarbībā ar ārzemju biotehnoloģiskajām firmām radīti jauni biokorekcijas preparāti – terapeitiskas vakcīnas, ar kurām patlaban tiek intensīvi veikta klīniskā izpēte.

Šai problēmai tuvu stāv Anatolija Šaripo grupas pētījumi. Strādājot ar rekombinantu gēnu ekspresiju šūnās, ļoti svarīgi ir nodrošināt normālu proteīnu biosintēzes procesu norisi. Grupa veic kompleksus pētījumus, lai atklātu šo procesu molekulāros mehānismus un nodrošinātu proteīnu salocīšanos pareizajā konformācijā pēc sintēzes un novērstu to degradāciju rekombinantās šūnās.

Otrs projektu kopums BMC attiecas uz cilvēka genoma pētījumiem. Latvijas genoma programmas pilotprojekts uzsākts jau 2003. gadā un šogad sagaidām oficiālu tā uzsākšanu valsts mērogā. Sekmīgi turpinās LZP finansētais Cilvēka genoma izpētes sadarbības projekts. Jau šodien BMC kalpo par Latvijas genoma centru, nodrošinot DNS struktūras noteikšanu un genotipēšanu visiem pētījumiem Latvijā. Cilvēka genoma izpētē galvenie pētījumi notiek četros virzienos – ļaundabīgie audzēji, sirds un asinsvadu slimības, metaboliskās slimības un etnoģenētiskie pētījumi. Pirmie trīs cieši saistīti ar medicīnu: ģenētiskā riska faktoru izpēti, patoloģiju izraisošo gēnu molekulāro diagnostiku, farmakoterapiju, un šajos pētījumos notiek cieša sadarbība ar zinātniekiem Latvijas galvenajās klīnikās.

Aijas Linē grupa veic jaunu tumora biomarķieru – proteīnu meklējumus, analizējot gēnu ekspresiju normālās un audzēju šūnās. Atrodot un raksturojot šos vēža šūnu specifiskos proteīnus pētnieki cer atrast korelāciju ar pacientu antivielu paneli un izstrādāt seroloģiskas metodes vēža imūnterapijas efektivitātes novērtēšanai. Otra šīs grupas tēma ir farmakoģenētiskie pētījumi vēža ķīmijterapijā.

Jānis Kloviņš ar savu grupu pēta G–proteīna saistītos receptorus, to gēnu struktūru un patogēnās mutācijas, gēnu ekspresiju un evolūcijas jautājumus. G–proteīna saistītiem receptoriem ir svarīga nozīme organisma homeostāzes regulēšanā, arī cukura diabēta un adipozitātes (tukluma) patoloģijā. Tiem ir liela nozīme arī jaunu medicīnisko preparātu meklējumos, jo daudzi ķīmiski preparāti savā darbībā saistās ar šo receptoru.

Normunds Līcis kopā ar Gustavu Latkovski (Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca), pētot koronārās slimības ģenētiskos riska faktorus, spraudis par savu mērķi atklāt patoloģiju izraisošās mutācijas iekaisumu izsaucošo limfokīnu gēnos, arī gēnos, kuru izmaiņas var izraisīt trombu rašanos un miokarda infarktu. Tiek veikti plaši genotipēšanas pētījumi ar lielu skaitu koronārās slimības pacientu DNS paraugiem.

Viestura Baumaņa grupa sadarbībā ar Astrīdu Krūmiņu (Rīgas Stradiņa universitāte) veic latviešu populācijas etnoģenētiskos pētījumus, sistemātiski analizējot mitohondriju un Y hromosomas haplotipus populācijā. Salīdzinošā haplotipu analīze ar kaimiņtautu genofondu raksturlielumiem dod ieskatu par latviešu indoeiropeiskām saknēm un migrāciju.

Tāda ir Biomedicīnas pētījumu un studiju centra šodiena, kurā mēs visumā jūtamies diezgan stabili. Domāju, ka BMC struktūra un tās darbības pamatvirzieni paliks nemainīgi, vienalga, vai tā būs ar LU nosaukumā vai bez, turpināsim aktīvi sadarboties ar universitātēm, vispirms ar LU, kā līdz šim.

Noslēgumā vēlos izteikt dažus apsvērumus par BMC kā Latvijas molekulārās bioloģijas un biotehnoloģijas centra nākotnes perspektīvām. Mūsu attīstības stimuls un sekmju avots ir fundamentālā zinātne un saistība ar augstāko izglītību. Bez tā nebūs nedz nopietna biotehnoloģija, nedz panākumi praktiskajā biomedicīnā. Taču paliek jautājums, vai Latvijā iespējams uzturēt augsta līmeņa zinātni bez intensīvas sadarbības ar ārvalstu laboratorijām? Domāju, ka diezin vai. Latvijas pašreizējā industrija nestimulē augstu tehnoloģiju attīstību, vairums gadījumos tā nav spējīga arī šādas tehnoloģijas izmantot. Arī augstskolās diemžēl trūkst vajadzīgās motivācijas tiekties pēc augsta līmeņa zinātnes, kaut gan visumā tas izskatās diezgan pretdabiski. Tādēļ man ?ķiet ļoti svarīgi ir kontaktēt un sadarboties ar labākajām laboratorijām Rietumos, tas neļaus mums ieslīgt provinciālismā un pašapmierinātībā.

Ar UNESCO palīdzību BMC sastāvā izveidotais Starptautiskais biomedicīnas un biotehnoloģijas centrs var kļūt par reāli darbojošos saikni ar LU un citām Latvijas augstskolām doktorantu studijās un studentu apmācībā. Šis centrs kopā ar ārzemju partneriem var darboties arī kā starptautisku skolu un semināru rīkošanas vieta, kā saikne ar augstāko izglītību un apmācību pasaulē vispār.

Bez tam Latvijā ļoti nepieciešams biotehnoloģiju pārneses centrs, vieta kur izstrādāt tehnoloģiski pieņemamus procesus un preparātus. Citādi mūsu atkarība vienīgi no Rietumu pasūtītājiem būs permanenta, bet Latvijas farmaceitiskā rūpniecība maz konkurētspējīga globālajā sacensībā. Vai Latvijas valsts un uzņēmēji būs gatavi ieguldīt līdzekļus šāda centra radīšanai?

Kāda būs Genoma datu bāzes nākotne? Es šeit domāju plašāku – fenotipisko, ģenētisko un vides informāciju saturošu interaktīvu datu bāzi par Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli, tā monitoringu. Genoma pētījumu nākotne ir lielā mērā atkarīga no tā, cik Latvijas medicīna būs gatava tos pieņemt un izmantot, arī no tā, kāds būs uz pētniecību orientētu ārstu izglītības līmenis.

Vai viss tā notiks un kad? Tātad mūsu nākotne ir diezgan liela jautājuma zīme. Bet tomēr jaunu izaicinājumu un iespēju pilna. Ne tik daudz mums, vecajiem molekulārās bioloģijas celmlaužiem, cik jaunajiem entuziastiem. Mūsu – “veco” pienākums ir palīdzēt viņiem pārņemt kaut daļu to saglabājamo vērtību, ko vispār šajos strauji mainīgajos laikos var novērtēt un saglabāt.

Elmārs Blūms – sintētisks zinātnieks

Turpinājums. Sākums 6.03.2006.

– Nav jau tā, ka nekas nebūtu darīts praktiskā jomā. Padomju Savienības laikā un arī tagad mēs apzināti izvēlējāmies tādus virzienus, kas saistīti tieši ar Latvijas rūpniecību. Kas bija Latvijā ļoti spēcīga nozare? Radiotehnika. Mēs gribējām dot savu ieguldījumu Latvijas rūpniecībā. Cīņa ar radioinženieriem sākumā bija liela, jo magnētisko šķidrumu izmantošana prasa mainīt skaļruņa tehnoloģiju. Tas sadārdzina ražošanu. Arī pats šķidrums ir diezgan dārgs. Droši vien tā būtu atrisināma problēma, bet mēs vēl nebijām sasnieguši tādu koloīdu stabilitātes pakāpi, lai garantētu kvalitāti. “Radiotehnika” neražoja ļoti lielas jaudas skaļruņus rokgrupām un brīvdabas koncertiem. Tā ražoja un vēl tagad ražo tradicionālos vidējās jaudas skaļruņus, tādiem magnētisko šķidrumu radītās priekšrocības ir nelielas. Tās parādās tad, ja skaļruņiem ir liela jauda vai arī, ja tos lieto automašīnās. Automašīnu skaļruņiem liela problēma ir akustisko spolīšu centrēšana magnēta spraugā, jo tām brīvi jākustas. Centrēšanas funkciju parasti veic papes difuzors. Tas laika gaitā zaudē savas elastīgās īpašības, un spole vairs nespēj noturēties spraugas centrā. Magnētiskie spēki ideāli centrē spolīti spraugā bez jebkāda kontakta. Automašīnai, kura kustības laikā vibrē, tas ir būtiski. Parastajai radioaparatūrai šīs problēmas nav būtiskas, tādēļ mūsu ceļi šķīrās. Pa šiem gadiem citi ir aizgājuši priekšā, un, ja mūsu sadarbība ar “Radiotehniku” arī notiktu, tad, lai izmantotu mūsu pieredzi, bet ne vairs mūsu šķidrumus.

– Sākotnējie priekšlikumi magnētisko šķidrumu izmantošanai medicīnā, no fizikas viedokļa skatoties, bija pat relatīvi triviāli. Vienkāršākais piemērs – rentgena kontrastvielas kuņģa slimību diagnosticēšanai. Piejaucot kontrastvielai magnētiskās nanodaļiņas, rodas iespēja to novadīt ar ārēja magnēta palīdzību vajadzīgā vietā, kā arī pētīt čūlas skarto kuņģa sieniņu ne tikai statikā, bet arī dinamikā. Šis bija pats vienkāršākais risinājums, jau astoņdesmitajos gados to sāka pielietot vairākās klīnikās Krievijā. Mēs gan šais pētījumos tieši nepiedalījāmies. Daudz interesantākas lietas ir saistītas, piemēram, ar asins separāciju. Mēs sākām ar to, ka, magnētiskā laukā mērot eritrocītu pārvietošanās ātrumu, var diagnosticēt dažas asins saslimšanas. Piemēram, malāriju. Ļoti interesanta problēma ir magnētiskais zāļu transports, lai ar ārēja lauka palīdzību lokalizētu zāļu iedarbību. Visspilgtākais piemērs ir vēža ķimioterapija, kur izmanto ļoti toksiskas vielas, un ir svarīgi panākt, lai tās iznīcinātu tikai vēža šūnas, nevis grautu visu organismu. Maskavā, Čazova institūtā, ar kuru mēs savā laikā sadarbojāmies, mēģināja magnētisko lokalizāciju izmantot sirds slimību ārstēšanai. Ja ir bažas par infarktu, tad bieži vien ir jāpaplašina kāds noteikts asinsvads. Ķīmiskie preparāti nedarbojas lokāli, bet uz visu koronāro asinsvadu sistēmu kopumā, kas ne katrreiz dod vēlamo rezultātu. Bija doma uzsēdināt preparātus uz magnētiskajām nanodaļiņām un ar lauka palīdzību aizvadīt tos, kur vajag. Mēs nodarbojāmies ar šī pētījuma fizikālajām problēmām – hidrodinamiku asinsvados, vai ir iespējams ar magnētisko lauku daļiņas lokalizēt utt. Cerējām kopā ar ārstiem novest pētījumus līdz klīniskajai pārbaudei, bet liekas, ka tas neīstenojās. Tie bija 80. gadi, kad arī Maskavā zinātne sabruka, pētījumos iesaistītie spējīgie puiši emigrēja uz Ameriku. Bija vēl viens interesants virziens, kurā mēs sadarbojāmies ar Sauthemptonas universitāti Anglijā. Šeit vairs negāja runa par vienkāršu zāļu transportēšanu, bet par sarežģītām šūnu separēšanas problēmām. Viens no visvienkāršākajiem praktiskiem mērķiem bija atdalīt kaula smadzenēs radiācijas traumētās šūnas, lai cīnītos ar leikēmiju.

– No mūsu viedokļa tādēļ, ka tajos galvenās ir bioloģiskās un medicīniskās problēmas, tāpēc ir pareizāk, ja ar tām nodarbojas bioķīmiķi un mediķi, bet fiziķi magnētiķi viņus konsultē. Fizikālie risinājumi tur ir samērā vienkārši. Tā tas tagad notiek visā pasaulē, magnētisko nanodaļiņu bioloģiskie pētījumi un pielietojumi spēcīgi attīstās galvenokārt lielos medicīnas centros. Interesanti, ka mūsu Organiskās ķīmijas institūtā jaunu pētnieku grupiņa arī ir ieinteresējusies par šo tematiku. Tas ir tieši tas ceļš, kur jādarbojas bioķīmiķiem, tad jau nekur nepaliks arī mediķi.

– Mūs pamatīgi paplucināja ne jau tikai emigrācija. Pēc neatkarības atjaunošanas vajadzēja darbiniekus visās sfērās. Fiziķiem ir universāla domāšana, viņi ir radoši cilvēki, tādēļ visur bija gaidīti. Godmanis aizgāja valdība, Repše – banku lietās. Tie, kas bija draugos ar datoriem, arī aizgāja uz bankām. Tā mēs zaudējām jauniešus, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ vairs nespējām turpināt praktiskos pētījumus. Bija arī objektīvi iemesli. Zinātnei Latvijā bija jāsamazinās, jo tā, tāpat kā rūpniecība, bija hipertrofēta. Maskava izmantoja to, ka mums bija augsts izglītības līmenis un labas darba tradīcijas. Mums pētījumiem naudu deva vairāk nekā mazajai Latvijai tas būtu bijis vajadzīgs, mēs bijām daļa no lielās padomju zinātnes. Pēc tam, dabīgi, bija kritums. Ar laiku mēs, runājot par fiziku, protams, atgriezīsimies agrākajās pozīcijās, bet pagaidām pareizākais ir saglabāt izglītības sistēmu, lai radītu priekšnoteikumus nākotnei, kad Latvija sāks atdzimt. Lai mums būtu atbilstoši kadri, kas spēj strādāt ar modernām tehnoloģijām. Stratēģiski tas ir pareizi, tikai slikti, ka pārejas periods velkas pārāk ilgi. Nav jau tā, ka nenotiktu nekas labs. Zinātnē, arī mūsu institūtā sāk ieplūst ļoti daudz naudas, jo institūts ar saviem hidrodinamikas pētījumiem ir ieguvis augstu starptautisku prestižu. Mēs esam pierādījuši, ka spējam izturēt starptautisku konkurenci, un tas pavēra ceļu lielai ārzemju naudai. Bet – mēs esam kļuvuši veci! Cik ilgi mēs spēsim izturēt? Nupat ir mainījusies mūsu valdības attieksme pret zinātni un tai, cerams, sekos arī sabiedrības attieksmes maiņa. Taču jauni speciālisti zinātnē varēs parādīties pēc gadiem pieciem sešiem. Daudzi vecie zinātnieki institūtā jau ir pāri 60...Visa pasaules pieredze liecina, ka perspektīvā zinātnieku kolektīvā ir jābūt trim paaudzēm. Ir pieredzējuši vecie profesori ar lielu dzīves pieredzi, plašu redzesloku, labu reputāciju un plašiem sakariem. Otra ir galvenā darbu veicēja vidējā paaudze. Un tad ir jaunie, studenti, kas laboratorijā uzsāk savu pētniecisko darbu. Doktorantiem visiem obligāti ir jāstrādā zinātniskajās laboratorijās, viņi ir dubultpakļautībā – zinātnisko tēmu vada profesors un teorētisko kvalifikāciju papildina katedrā. Tā tas ir visā pasaulē, tikai mums šī struktūra ir nojaukta. Mums pētnieciskajos institūtos ir saglabājušies galvenokārt vecākie un sāk ienākt jaunākie. Piecpadsmit gadu ilgais pārrāvums to ir panācis. Tie jaunie, kas tagad būtu bijuši vidējie, ir no zinātnes aizgājuši vai emigrējuši. Tā ir objektīva parādība, kuru mēs mainīt nevaram. Mums, vecajiem, jāstrādā, cik nu vien ir spēka, jo, ja aiziesim mēs, tad vispār viss būs jāsāk no gala. Kā tas ir, es atceros ļoti labi, jo pēc kara, kad es ienācu zinātnē, fizika Latvijā tik tikko sāka veidoties, tai nebija tādu pirmskara tradīciju kā ķīmijai. Bija ļoti grūti augt, jo nebija kvalificētu skolotāju. Ne jau visi brauca doktorantūrā uz Maskavu un Ļeņingradu, daudzi auga tepat. Savā nozarē man vajadzēja lauzties iekšā pašam. Bet, no otras puses, tā izauga personības. No 24 studiju biedriem, kas beidzām augstskolu, četri ir akadēmiķi, četri – universitātes profesori. Trešā daļa ir kļuvusi par ievērojamiem zinātniekiem.

– Tikpat ilgi, cik jūs esat zinātnē, jūs arī dziedat vīru korī. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams?

– Dziedāšana mani pavadījusi visu mūžu. Reizē ar Aizputes vidusskolu es beidzu arī bērnu mūzikas skolu. Spēlēju klavieres. Kaut arī sekmes bija tīri labas, profesionālai karjerai bija par vēlu. Vidusskolā paši bijām nodibinājuši vīru dubultkvartetu, taču īstais iesākums bija universitātē pie diriģenta Haralda Medņa. Universitātes vīru korī dziedāja diezgan daudz bijušā korporāciju Prezidija Konventa vīru kora dalībnieku. Mednis bija nacionāli noskaņots un ar repertuāra politiku tādā garā mācīja arī mūs. 1956. – 1957. gadā, Berklava laikā visi pašdarbības kolektīvi universitātē bija nacionāli tendēti. Kad sākās izrēķināšanās ar “nacionālistiem”, cietām arī mēs. Medni atlaida un aizliedza universitātes korī dziedāt tiem, kas nebija studenti. Tie aizgāja Mednim līdz un nodibināja “Tēvzemi”. Universitātes vīru korim mainījās diriģenti, līdz no universitātes atdalījās Politehniskais institūts, visas vīru fakultātes aizgāja uz turieni, un koris likvidējās. Kas mums atlika, gājām uz “Tēvzemi”. Personīgi no represijām cietu arī es, jo beidzamajā pastāvēšanas gadā biju LU vīru kora prezidents. Mani sodīja tādā veidā, ka ar sarkano izcilnieka diplomu nepaturēja strādāt universitātē, kā tas bija pieņemts, bet vēl iedeva raksturojumu kā buržuāziskajam nacionālistam. Labi, ka Zinātņu akadēmijas Fizikālās enerģētikas institūtam vajadzēja speciālistus un politika viņus neinteresēja. Kopā ar “Tēvzemi” nodziedāju līdz 1990. gadam, kad tika atjaunots Prezidija Konventa vīru koris. Praktiski tur dzied tikai jaunie, mēs, tie daži “vecmeistari”, gribējām korim palīdzēt nostiprināties, bet tā arī esam palikuši. Ja dienu un nakti esi iekšā zinātnē, tad kāda atelpa ir nepieciešama, kaut arī tumšajos ziemas vakaros reizēm negribas iet laukā no mājas un braukt uz mēģinājumiem.

Profesora Elmāra Blūma dzīves aprakstā minēti gan zinātnisko darbu simti (250), tostarp ap 130 pārskatu un rakstu starptautiskos un Latvijas žurnālos, viņa vadībā izstrādātas un aizstāvētas 11 disertācijas, tai skaitā divi zinātņu doktori sagatavoti sadarbībā ar Pjēra un Marijas Kirī universitāti Francijā. Sākot ar 1980. gadu viņš veic plašu sadarbību ar partneriem Vācijā, Francijā, ASV, Norvēģijā, Zviedrijā, Anglijā. Galvenie sadarbības partneri ir Brēmenes Universitāte Vācijā un kompānija “Ferrofluidics Corporation” ASV. Vada Starptautisko magnētisko šķidrumu komiteju un ir starptautisko pētījumu asociācijas HYDROMAG viceprezidents. Ievēlēts Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijā(Austrija) un saņēmis Aleksandra fon Humbolta (Vācija) pētniecības balvu. 2005. gadā – Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu. Zinātnieks, kādu mums nav daudz.

LZA nodaļās

10. februārī notika LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsapulce. Pārskatu par nodaļas darbu 2005. gadā sniedza nodaļas priekšsēdētājs akad. Raimonds Valters. Pārskata periodā notikušas četras nodaļas sēdes, sagatavota viena LZA sēde. Cieša sadarbība izveidojusies ar Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļu, notikušas 2 kopsēdes, kas bija veltītas aktuāliem jautājumiem – jaunajām iespējām un ieguvumiem no ES struktūrfondiem zinātnes infrastruktūras attīstībai, kā arī informācijai par Nacionālo ciklotrona centru un tā izmantošanas perspektīvām, īpaši uzsverot starpnozaru sadarbības nepieciešamību. R.Valters sniedza arī kopsavilkumu par nodaļas locekļu atskaitēs atspoguļotā zinātniski pētnieciskā darba rezultātiem un sasniegumiem aizvadītajā gadā. Vislielākais zinātnisko rakstu (25) un starptautisko konferenču tēžu (16) skaits bijis akad. E.Lukevicam, vislielākais patentu skaits (25) – akad. I.Kalviņam. Sēdes dalībnieki varēja iepazīties ar desmit 2005. gadā izdotajām grāmatām, kuru autori vai līdzautori ir nodaļas locekļi, kā arī ar mūžībā aizgājušo akadēmijas locekļu (J.Anšelevičs, I..Lazovskis, G.Vanags) piemiņai izdotajiem 3 atmiņu krājumiem. Sēdē apsprieda arī nodaļas locekļu ierosinājumus darbam 2006. gadā un nosprauda nodaļas darba plānu šim gadam.

Sēdes dalībnieki noklausījās un apsprieda ļoti aktuālo un interesanto kor.loc. profesores Ludmilas Vīksnas referātu “Gripa: zināmais un hipotētiskais”. Par pretgripas medikamentiem (tariflu, remantadīns u.c.) un to iespējamo pielietojumu t.s. “putnu gripas” apkarošanai informēja Dr. Aivars Zvaigzne.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendentam vai institūcijai, kas viņu ieteikusi, jāiesniedz padomei šādi dokumenti 2 eksemplāros:

• Attiecīgās institūcijas lēmums

• Pretendenta biogrāfija (Curriculum vitae)

• Doktora diploma kopija

• Pretendenta zinātnisko darbu saraksts, kurā atsevišķi norādītas zinātniskās monogrāfijas, zinātniskās publikācijas, konferenču tēzes, autorapliecības un patenti. Šo sarakstu var aizstāt publicēta biobibliogrāfija, kas papildināta ar jaunāko darbu sarakstu.

• Pretendenta publicēto mācību grāmatu un metodisko līdzekļu saraksts

• Pretendenta vadībā izstrādāto zinātnisko disertāciju un to autoru saraksts

• To starptautisko organizāciju saraksts, kuru darbā pretendents piedalījies vai piedalās, citas aktivitātes.

Valsts emeritētā zinātnieka nosaukuma pretendenta atbilstību vērtē pēc šādiem kritērijiem:

• Zinātņu doktors vai habilitēts zinātņu doktors

• Latvijā ieviestas nozīmīgas izstrādnes

• Zinātniskā skola, kuru pārstāv pretendenta sagatavoti zinātņu doktori

• Patenti un pārdotas licences

• Augsts citējamības indekss

• Sarakstītās monogrāfijas un/vai mācību grāmatas

• Publikācijas starptautiskos žurnālos

• Ilgstoši sekmīgi vadīts liels zinātnieku kolektīvs (universitāte, institūts, laboratorija).

Dokumenti jāiesniedz līdz 2006. gada 20. maijam (2 mēnešu laikā no paziņojuma publicēšanas dienas.)

Dokumentus pieņem Latvijas Zinātņu akadēmijā, Akadēmijas laukumā 1 (2.stāvā), LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā.

Padomes sekretāre Dr. Baiba Ādamsone (tel.: 7220725).

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidijs izsludina konkursu uz šādām vakantām īsteno locekļu vietām:

1. Lauksaimniecības zinātņu nodaļa – 5 vietas;

2. Agrārās ekonomikas zinātņu nodaļa – 3 vietas;

3. Mežzinātņu nodaļa – 2 vietas;

4. Inženierzinātņu nodaļa – 3 vietas;

5. Pārtikas un veterinārmedicīnas zinātņu nodaļā - 1 vieta pārtikas nozarē, 2 vietas veterinārmedicīnas nozarē.

Pretendentiem viena mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidijam (Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV 1050) jāiesniedz šādi dokumenti:

- LLMZA prezidijam adresēts iesniegums;

- Radošā biogrāfija (CV);

- Zinātnisko grādu apliecinoša dokumenta kopija;

- Pēdējos 3 gados publicēto zinātnisko darbu saraksts;

- Informācija par praktisko devumu nozarē;

- Attiecīgās nodaļas dokuments par izvirzīšanu.

Uzziņas pa tālruni: 7223448, 6363506 vai e-pastu: lmzn@lza.lv

Labdien!

Iespējams, ka daudzus neatkarīgos zinātniekus Latvijā skar formālais Zinātniskās darbības likuma pārkāpums ar Izglītības un Zinātnes ministtrijas rīkojumu “Par zinātnisko iestāžu reģistru”, jo šo “reģistru” tālāk citas ministrijas un MK izmanto, lai neatkarīgiem zinātniekiem liegtu viņu tiesības.

Atgādināšanas vērts ir fakts, ka idejas dzimst zinātnieku galvās, nevis kādās institūcijās ar noteiktu doktoru skaitu.

Pasaulē zināmās institūcijas slavenas darīja zinātnieki un viņu darbi, nevis otrādi...

Atklātai publicēšani nosūtu manu iesniegumu Satversmes tiesai ar vēlējumu – atsaukties arī citus zinātniekus, kuru tiesības aizskar IZM izveidotais “Zinātnisko iestāžu reģistrs”.

Andris Ansis Špats, zemnieks, Dr.sc.ing.

MK Noteikumu Nr 21. (2006.g.3. janvāris) 3. pielikuma “Atbalsts augkopības attīstībai” 32. punktā ir rakstīts: “Uz atbalstu zinātnisko pētījumu veikšanai var pretendēt institūcijas, kas ir reģistrējušas Zinātnisko institūciju reģistrā, veic pētījumus attiecīgā jomā...”

MK Noteikumu 4. pielikuma “Atbalsts lauksaimniecībā izmantojamiem zinātnes projektiem” 69. punktā ir rakstīts: –“Subsīdijas var saņemt pretendents, kas ir reģistrējies Zinātnisko institūciju reģistrā.”

Ar MK noteikumos esošo nosacījumu – institūcijas, kas ir reģistrējušās Zinātnisko institūciju reģistrā ir pārkāpts Zinātniskās darbības likuma 4. pants: “Zinātniskās darbības subjekti ir atsevišķi zinātnieki, zinātnieku grupas, zinātniskās iestādes un to apvienības.” Tādejādi MK Noteikumi Nr 21 ierobežo iespējamo zinātnisko darbinieku loku, kas būtu tiesīgi veikt vajadzīgo darbību un saņemt Valsts atbalstu subsīdiju veidā.

Ar MK Noteikumos esošo ierobežojumu – institūcijas, kas ir reģistrējušās Zinātnisko institūciju reģistrā, ir pārkāpti likuma “Par zinātnisko darbību” 5. panta “zinātnieka statuss” un 8. panta “zinātnieka tiesības” – 2.,3.,4. apakšpunkti (t. sk. tiesības saņemt subsīdijas)”.

Zinātnisko institūciju reģistrs ir izprotams tikai kā Izglītības un zinātnes ministrijas 2005.g. 1.jūlija Rīkojums par “Zinātnisko iestāžu reģistra formu” , jo atrodams internetā tikai IZM dokumentos, bet LR Likumos to neatrast. Tas esot pamatots ar “Zinātniskās darbības likuma 28. panta 2. daļu”, bet IZM Rīkojumā ieviesti nezināmi un nepamatoti kritēriji, ka “zinātniskajā iestādē” ir jābūt vismaz 5 zinātņu doktoriem, ka vismaz 10% no zinātniskiem darbiniekiem ir zinātņu doktori. Tas nozīmē, ka IZM ierobežo zinātnisko iestāžu lielumu, nepieļaujot reģistrēt nelielas zinātniskas iestādes, laboratorijas, noliedz vienas personas zinātnisko darbību, kādas reāli var darboties lietišķos pētījumos, lauksaimniecībā un citās jomās, pilsētās un laukos, plaši izmantojot modernos sakaru līdzekļus. LR Uzņēmumu Reģistrs atļauj dažādiem uzņēmumu veidiem zinātnisko pētniecību reģistrēt kā darbības veidu.

Zinātniskā pētniecība ir tieši individuāls zinātnieka radošais darbs, kas sākas ar ideju, projektu, bet tikai tālākā izpildes posmā tiek piesaistīti līdzstrādnieki (zinātniskie un tehniskie), bet modernā zinātnē dažādi “neredzamie zinātniskie kolektīvi” ir spējīgi operatīvi risināt pētījumus. Pasaulē slaveni ir institūti, kuros strādā tikai daži zinātnieki, piemēram, R. Monro Lietišķo pētījumu institūts ASV. Kādu institūciju paveida ar vismaz 10 zinātņu doktoriem, vai to reģistrācijas nozīme lietišķos pētījumos nav pierādīta (kosmoss, atomenerģētika u.c. fundamentālas jomas nav specifiski Latvijas lauksaimniecībai).

– pierādījums nelielas zinātniska uzņēmuma darbības rezultativitātei: Dr.sc.ing.A.Špata izstrādāto “Lielogu dzērveņu audzēšanas Projektu” un tā attīstības ideju 1994.,1995. g. Izglītības un zinātnes ministrijas eksperti neatzina par pamatotu, perspektīvu un tāpēc valsts līdzekļi neesot izmantojami (tirgus pētījumu jomā!). Arī Zemkopības ministrijas vadība neatzina, ka zinātnieku Dr.biol. A.Ripas (Nacionālais Botāniskais dārzs) un Dr.sc.ing. A.Špata (Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas”) ierosinājumi par nepieciešamo Valsts atbalstu jaunas netradicionālas nozares attīstībai (lielogu dzērvenes bijušās kūdras ražotnēs) būtu vērā ņemami. Latvijas zinātnieku ideju atbalstīja ASV Zemkopības departaments un laikā no 1995.g. līdz 1997.g. finansēja daudzu konsultantu darbu Latvijā, Pētnieciskā jaunsaimniecībā “Gundegas” un konkrētos lauku izmēģinājumos iesaistītās daudzās zemnieku saimniecībās, veicot zemju un purvu izpēti visā Latvijas teritorijā, izdarot konkrētu 4 teritoriju paraugu pilnu analīzi, mūsu Projekta prezentāciju pasaules zinātnieku konferencē ASV 1997.g.

ASV eksperti un Latvijas zinātnieki 1996.,1997.g. atzina – Latvijā ir visi nosacījumi lai attīstītu lielogu dzērveņu nozari bijušās kūdras ražotnēs vismaz Viskonsīnas štata līmenī (4000 ha –10% no bijušām kūdras ražotnēm, 4000 strādājošo, 150 milj. $ ienākumu gadā), bet šeit nav nepieciešamie finansu resursi. Valsts “Zemesprojekts” un Valsts meža dienests atzina šo Projektu par svarīgu dabas atjaunošanai. Pētnieciskai saimniecības izveidei dzērveņu jomā un privatizācijai ZM nodeva Laugas purva bijušo kūdras ražotni 126 ha Vidrižu pašvaldībai (Limbažu rajonā). Tagad izrādās, ka jau zemniekam lietošanai piešķirtos purvus Vidrižu pagasta Padome (Ziedonis Rubezis – Tautas partija) un Zemes komisija (D. Jaundžeikars – Pirmā partija), pārkāpjot vairākus Latvijas likumus (Valsts kontroles 2005.g. atzinums pēc revīzijas Laugas purva nomas lietā), iedzīvotājiem nezinot ir iznomājuši kādam ārzemniekam kūdras ieguvei. Šeit tiek atļauta arī ķīmisko un radioaktīvo atkritumu ievešana (!). KNAB 2005.g. ir uzsācis kriminālprocesu pret Vidrižu pagasta Padomi, Zemes komisiju, bet zemes iznomātājs jau ir iznīcinājis dabu un jau veiktos pētījumus 30 ha platībā, jo vietējā vara (pašvaldība, prokuratūra) nereaģēja uz pamatotām sūdzībām.

Pasaules Bankas eksperts ?ilhorns van Vīns 1996.g. izanalizēja izstrādāto Projektu un ar ASV Zemkopības departamenta pārstāvi Latvijā Lindelu Vaitloku veicināja pirmo PB “lēto” kredītu Latvijai ar LIBOR likmi (5,2% – 5,3%) jauno lauksaimniecības nozaru attīstībai 25 000 000 $ apmērā. Latvijas Valsts vadība pārveidoja šo mērķa kredītu par “Lauku attīstībai” domātu ar komercbanku noteikto īstermiņa kreditējuma likmi 15% – 18% gadā, kas zemniekiem vairs nebija pieņemams. Tādejādi Latvijas Valsts līmenī tika iznīcināta arī jauno nozaru attīstības finansēšanas ideja.

Pašlaik redzams, ka Latvijas zemnieki tikai ar savu ģimeņu ieguldījumiem 11 rajonos ir attīstījuši šo nozari un spēj nodrošināt jau 150 tonnas lielogu dzērveņu – dižbrūkleņu ražu, kas ir vairāk nekā Čīlē 2000.g., kur arī 1992.g.– reizē ar Latviju sāka attīstīt šo nozari, ieguldot aptuveni 20 000 000$. Latvijas Zemkopības ministrija tikai 2000. gadā atļāva subsidēt zemnieku izdevumus nelielā apmērā – aptuveni 10% no lielogu dzērveņu stādījumu ierīkošanas izdevumiem (tas ir aptuveni 50% no zemnieka iemaksātiem nodokļiem!).

Šis piemērs pierāda, ka tieši nelielie zinātnieku kolektīvi atrada iespēju apiet Latvijas ministriju ierēdņu noliegumus, neatbalstīšanu un iekustināt, attīstīt tikai ar saviem intelekta, finansu resursiem tautas veselībai svarīgu vitamīnogu audzēšanu.

2006. gada 2. marts

Andris Ansis Špats, zemnieks, tehnisko zinātņu doktors,
Pētnieciskā jaunsaimniecība “Gundegas”,
reģ. Nr 660100001(deklarētās darbības:
zinātniskā pētniecība, pētījumu un tehnoloģiju ieviešana, dārzkopība).
Adrese: Bīriņi, Limbažu raj., LV 4014
Tālr. 4022564 , mob. 6128457
E–pasts: ashpats@apollo.lv

Itālijas saulē un krāsās

Divu akadēmiju sadarbībā tapusi izstāde, kas aizved skatītāju gaismas un saules pielietajā Itālijā. LZA izstāžu telpā 7. martā atklāja LMA prorektora profesora Alekseja Naumova personālizstādi ar romantisku nosaukumu – “Mani ceļojumi”. Krāsainas, dzīvespriecīgas, ar pietāti un mīlestību virtuozi uzgleznotas Itālijas, īpaši Venēcijas, Sicīlijas, Francijas ainavas un pilsētu skati. Ļoti ražīgs, kustīgs mākslinieks, ceļotājs, vulkāns – tā savu kolēģi raksturoja LMA rektors LZA goda loceklis Jānis Andris Osis un Dr.h.c. Valdis Villeru?s.

Meistaram ir izstāžu prakse gandrīz trīsdesmit gadu garumā – izstādes atklāšanā sacīja LZA prezidents Juris Ekmanis. Un augstskolu pedagoģiskā pieredze Eiropā un ASV, starptautisku projektu vadības prakse Latvijā un ārvalstīs, kā arī LMA dalības projektā “Pārsteidzošā Latvija” kuratora pienākumi. Un Itālijas Republikas prezidenta apbalvojums Ordine al merito della Repubblica Italiana comendatore. Skatītāji par Alekseja Naumova darbiem priecājušies Francijā, Beļģijā, Krievijā, Vācijā, ASV, Gotlandē, Dānijā, Šveicē, Itālijā, Ungārijā, Čehijā un, protams, daudzreiz Rīgā. Tagad Zinātņu akadēmijā. Akadēmiķis Tālis Millers, pats liels ceļotājs un Itālijas zinātājs būdams, ieraugot gleznā pazīstamās vietas, atcerējās savas izjūtas Sicīlijā 42 grādu karstumā. Akadēmiķe Baiba Rivža, priecājoties par Venēcijas skatiem, atgādināja jauko sentenci, ka “Dievs šo pilsētu tur zelta diedziņā”. LMA profesors Kristaps Zariņš atzina, ka Aleksejs Naumovs prot uzklāt akrila krāsu plāni, pat skopi, bet tā, ka gleznā sajūtama saule un arī ēnas ir saulainas.

Kādu mēnesi zinātnieki ciemosies Alekseja Naumova uzburtajā vitālajā, saulainajā pasaulē.

2006. gada 20. martā plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats – “Grāmatvedības standartizācijas teorija un prakse.” Nozare – ekonomika, apakšnozare – grāmatvedības un uzskaites teorija.
Recenzenti : Dr. habil. oec., profesors Andris Sproģis, Dr. oec., profesors Staņislavs Keišs, Dr. oec., asoc. profesore Gaida Kalniņa.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 22. martā plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats – “Akciju tirgus cenu veidošanās principi un novērtējums.” Nozare – ekonomika, apakšnozare, finanses un kredīts.
Recenzenti: Dr. habil. oec., profesors Valerijs Praude, Dr. oec., profesore I. Jakušonoka, Dr. oec., docents I. Brīvers.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 23. martā plkst. 15.00 Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 204.telpā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promociju padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Latviešu valodas izrunas datormodelēšana ” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. philol. I.Jansone, Dr. philol. M.Brēde, Dr. hum. E.Trumpa.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 23. martā plkst. 13.00 Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 204.telpā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promociju padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Novitātes latviešu valodas kā otrās valodas mācību priekšmetā izglītības pārmaiņu procesā” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. philol. I.Druviete, Dr. habil. philol. D.Nītiņa, Dr. philol. M.Brēde.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 24. martā plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats – “Fiskālās un monetārās politikas piemērošana Latvijas ekonomikas attīstībā”. Nozare – ekonomika, apakšnozare, Latvijas tautsaimniecība.
Recenzenti: Dr. habil. oec., profesors Grigorijs Oļevskis, Dr. oec., profesore Tatjana Volkova, Dr. oec., Anda Orehova.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 27. martā plkst.16.00 LU Ekonomikas, demogrāfijas un vadībzinātnes promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Aspazijas bulv.5, 302. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora (Dr. oec.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats – “Latvijas sabiedrisko radiokanālu konkurētspējas nodrošināšana.” Nozare – vadībzinātne, apakšnozare –uzņēmējdarbības vadība.
Recenzenti: Dr. habil. oec., profesors Edvīns Vanags, Dr. oec., profesors Jānis Zvanītājs, Dr. oec., asoc. profesore Margarita Dunska.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2006. gada 27. martā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “ Proteīnkināzes CB1 nozīme cukura diabēta vēlīnā komplikāciju patoģenēzē “ medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: vad. pētnieks J.Sīpols (LU); profesors A.Kalvelis (RSU); profesors K.Zariņš, (ASV).
Ar promocijas darbu var iepazīties RSU , Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās .

***

2006.gada 29.martā plkst. 15.00 Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 8.auditorijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, notiks LU Juridiskās zinātnes promocijas padomes atklāta sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Noziedzīgi nodarījumi pret informācijas sistēmu drošību (kibernoziegumi)” tiesību doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Dr. hab. iur. Valentija Liholaja, Dr. iur. Aivars Niedre, prof. Dr. hab. iur. Andrzej Adamski, Kopernika v.n. Torunas universitāte.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4., Rīgā.

***

2006.gada 29.martā plkst. 16.00 latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 8.auditorijā Rīgā, Raiņa bulvārī 19, notiks LU Juridiskās zinātnes promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Administratīvais akts” tiesību doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof., Dr.iur. J.Bojārs, prof., Dr.iur. J.Načisčionis, doc. JUDr, as. prof. T.Čebišova, Kārļa Universitāte (Charles University) Prāga.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.