Vai Daugavpilī piedzimis tīģerēns?

Pie Berķeneles baznīcas zvana Sofjas Negrejevas foto

Renovētas ēkas vīzija

Nekas tā kā nebūtu dzirdēts par Rīgas Zooliģiskā dārza filiāli Daugavpilī, kur nu vēl par to, ka tajā būtu piedzimis tīģera mazulis. Tātad tas drīzāk ir mājiens uz Dienvidaustrumāzijas ekonomikas lielā lēciena un augsto tehnoloģiju valstīm. LZA korespondētājloceklis, Transporta un sakaru institūta prezidents un zinātņu prorektors profesors Igors Kabaškins, iepazīstinot ar viņa vadītā projekta “Latgales Akadēmiskais parks” realitātēm un iecerēm, savu uzstāšanos beidz ar zīmīgu ilustrāciju uz ekrāna – mazs tīģera kaķēniņš, kurš izaug par varenu džungļu valdnieku. Tā sakot, kas mēs esam šodien un par ko mēs ceram kļūt. Lai gan jāsaka – tas kaķēniņš jau šobrīd nemaz tik kusls nav, drīzāk diezgan ņiprs.

Lai viss būtu skaidrs un saprotams, jāsāk ar to, ko īpaši pieminēt piekodināja Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, un proti – Transporta un sakaru institūts ir pilnīgi privāta augstskola, kurā nav ne grama valsts kapitāla, izņemot to, ko grantu veidā saņem par piedalīšanos LZP finansētajās pētījumu programmās. Līdz ar to šīm institūtam nav jāsaskaras ar virkni birokrātisku ierobežojumu un kavēkļu un savas ieceres tas var realizēt daudz dinamiskāk. Taču, kā stāstīja profesors I.Kabaškins, sākums bija vienkārši dramatisks un ne vienam vien bezspēcībā būtu nolaidušās rokas.

Mēs labi atceramies, kā Latvijas Republikas viedais Ministru kabinets 1999. gada 30. augustā likvidēja Rīgas Aviācijas universitāti ar visiem pasniezējiem un studentiem, arī nule uzņemtajiem apmēram 800 “jauniesauktajiem”. Universitāte savā dzīvē jau bijas piedzīvojusi virkni reorganizāciju. Dibināta 1919. gadā kā Aviācijas tehniķu un mehāniķu skola, 1946. gadā kļuvusi par Rīgas augstāko aviācijas inženieru skolu, 1960. gadā kļuvusi civila ar nosaukumu Rīgas Augstākā civilās gaisa flotes inženieru skola (kopš 1967. gada – Rīgas Augstākā civilās aviācijas inženieru skola), tā 1992. gadā no vissavienības pakļautības pārgāja Latvijas Republikas jurisdikcijā un ieguva nosaukumu Rīgas Aviācijas universitāte (RAU). Un nu, rau, kādi brīnumi – pēc 7 gadiem RAU Latvijas valstij vairs nav vajadzīga. AEROFLOT ir aizlidojis, pašu lidmašīnas viens divi pieci, kam vesela universitāte? Šīs ir manas pārdomas, profesors Kabaškins likvidēšanas faktu nekomentēja, bet to gan piebilda – varbūt, ka tā bija pat labāk, jo atraisīja iniciatīvu un rokas. 6. septembrī tika reģistrēta akciju sabiedrība “Rīgas aviācijas universitāte”, kuru jau pēc mēneša, oktobrī, pārdēvēja par a/s “Transporta un sakaru institūts”, institūts tika akreditēts un šobrīd piedāvā 12 akreditētas akadēmiskās un profesionālās programmas 5 zinātņu virzienos: elektronika un telekomunikācijas; datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas; ekonomika; menedžments; transports – ar iespēju apgūt transporta un biznesa loģistiku. Kopš 2003. gada Daugavpilī darbojas Transporta un sakaru institūta filiāle, kurā var iegūt augstāko izglītību datorzinātnēs, menedžmenta, ekonomikas un transporta nozarēs.

Kāpēc tieši Daugavpilī, bet ne, teiksim, Liepājā? Palūkojieties Latvijas kartē! Daugavpilī krustojas dzelzceļa līnijas, kas savieno Rīgu ar Krieviju, Ventspili ar Krieviju, Krieviju (Sanktpēterburgu) ar Lietuvu un tālāk ar pārējo Eiropu.Un, ja vēl paturam prātā “Ķīnas virzienu” un iespējamo preču plūsmu caur Latvijas ostām, tad Daugavpils ir kā liela tilta pilons, kas notur šīs plūsmas. Turklāt Latgale, dāsni apgādādama Īriju ar sēņu lasītājiem, lopu kāvējiem un nekvalificētiem dažādu darbu strādniekiem, pati katastrofāli izjūt augstas klases speciālistu trūkumu.

Sākot ar 2001. gada 1.septembri TSI Daugavpils filiāle mācības uzsāka jaunās, rekonstruētās (divarpus mēnešu laikā!),visiem labākajiem Eiropas standartiem atbilstošās telpās bijušajā dzemdību namā Varšavas ielā 43. Gan vecā,divstāvu, gan jaunā, pagaidām iesaldētā četrstāvu ēka un vairāk nekā 20 000 kvadrātmetru lielais zemes gabals tika pirkts ar tālejošu mērķi – veidot lielu inovāciju centru, Latgales Akadēmisko parku ar tālāku perpektīvu kļūt par visa Latgales reģiona knowledge–based business centru. Tam jau plašajā zemes gabalā iecerēta jauna daudzstāvu ēka ar helikopteru laukumu uz jumta.

– Mums vitāli nepieciešams ir Daugavpilī iespējami ātrāk atjaunot lidostu, jo neviens biznesmenis, pāris stundu laikā atlidojis uz Rīgu, nebūs ar mieru vēl četras stundas braukt ar automašīnu uz Daugavpili, – saka I.Kabaškins. Bet, kamēr vēl ārzemju biznesmeņi masveidā uz Daugavpili nebrauc, iepazīsimies ar Latgales Akadēmiskā parka projekta partneriem. Tie ir: Daugavpils pilsētas dome, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Transporta attīstības un izglītības asociācija, Latvijas Telekomunikāciju asociācija, Rīgas Vagonu rūpnīcas zinātnes un tehnoloģiju parks, Latvijas Transporta savienība, Latvijas operāciju pētījumu sabiedrība, Latvijas Universitātes Latgales filiāle, Rīgas Tehniskās universitātes Latgales filiāle, Telemātikas un loģistikas institūts un, pats par sevi saprotams, Transporta un sakaru institūts. I.Kabaškins izteica gandarījumu, ka nupat projektam pievienojusies arī Daugavpils Universitāte, par ko Universitātes rektore profesore Zaiga Ikere teica – vajadzēja taču vispirms paskatīties, Projekta mērķis ir izveidot inovācijas vidi, kas orientēta uz biznesa attīstību un atbalstu, radīt uz zināšanām balstītu infrastruktūras kodolu un saikni starp biznesu, kas izmanto augsti tehnoloģiskus inovācijas risinājumus, zinātniskajām struktūrām, kas ?os risinājumus rada, un akadēmiskajām struktūrām, kas gatavo speciālistus šīm nozarēm.

Lielās ekas paredzētas arī kā biznesa inkubatori, tajās izvietotos Daugavpils biznesa firmu ofisi, tiktu rīkotas konferences, semināri. Vai ir jūtama atsaucība no Daugavpils “naudas maku” puses vai arī nepieciešamība attīstīt biznesu šajā reģionā ir tikai pilsētas vadības un akadēmisko aprindu vēlme?

– Varbūt tas liekas neloģiski, bet šajā it kā visnabadzīgākajā Latvijas pusē ir ļoti daudz brīvas naudas, ar ko tās īpašnieki nezina ko darīt. Jādod viņiem iespēja un zināšanas, kā likt šai naudai strādāt ne tikai viņu pašu, bet arī visa reģiona un tā iedzīvotāju interesēs. Jārada jauni uzņēmumi, kas savukārt radīs jaunas darba vietas, jāpaver tiem ceļš uz pasauli, tātad tiem ir jāražo pasaulē pieprasīta produkcija, augsto tehnoloģiju produkcija, kurai ir liela pievienotā vērtība. Ne velti mūsu institūta Latgales filiālē tieši pēc Daugavpils vadošo uzņēmumu lūguma tiek veidotas grupas, kas apgūs pavisam jaunas specialitātes, kuras Latvijā neviens nepiedāvā. Izmantosim arī savu ģeogrāfisko stāvokli un tuvās kaimiņattiecības, piemēram, ar Pleskavu.

– Domā globāli, darbojies lokāli –, profesors Kabaškins rezumēja savu iepazīstināšanu ar Daugavpils Akadēmiskā parka projektu, vedinot atbraucējus iepazīties ar TSI mācību telpām, bibliotēku un apkārtni, kur, ja ES būtu piešķīrusi naudu jau šogad, varētu sākties četrstāvu ēkas pārbūve. “Jo ilgāk to novilcinās, jo dārgāk tas maksās”, teica Akadēmiskā parka direktors, viņš arī TSI Latgales filiāles direktors Zigurds Vuškāns.

Pēcpusdienā Akadēmiskais parks Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvjus aicināja uz “Zaļo Akadēmdienu Latgalē” Raiņa muzejmājā Berķenelē, kur tika stādīti ozoli, Studenti visu jau bija izdarījuši, akadēmiķi tikai uzmeta pāris lāpstu zemes un piemīdija, taču prieks par padarīto bija visiem. Tam par godu četras skaistas meitenes uzdziedāja, Daugavpils rajona Tautas izglītības un kultūras centra direktore izvadāja pa Berķeneles apkārtni, bet muzejmājas direktore iepazīstināja ar muzeju un tā darbības principiem. Un atkal jāsaka – te ir daudz pamācoša, kas raksturo šodienas Daugavpili un kas vieš cerības, ka var izdoties pat visambiciozākie projekti.

Pirms desmit gadiem dzejnieka ceturtā dzīvesvieta, tēva rentētā Berķeneles pusmuiža praktiski bija izpostīta, drazām aizaugusi. Vēl līdz šim laikam nav atjaunota baznīca, tās zvans stāv pie ieejas muzejā un gaida savu atgriešanos vecajā vietā. Ar rajona padomes, Kultūras ministrijas un Linčepingas pilsētas (Zviedrija) materiālu atbalstu bija iespējams šo latviešu tautas kultūrai tik vērtīgo vietu ne tikai atjaunot, bet izveidot par aktīvu kultūras centru. Tas nav muzejs klasiskajā izpratnē, jo īstu, Pliekšānu ģimenei piederošu priekšmetu tajā nav, mēbeles ir piemeklētas no tajā laikā lietotajām, arī audumi, segas un seģenes ir īstas, tikai ne jau Raiņa mātes austas Bet tās ir mazā Žaniņa mājas, no kurām viņš raudzījies uz nolaidenām ārēm, kur sirdi satrauca pirmās jūtas uz piecgadīgo Mēnesmeitiņu (Rainim pašam bija 7 gadi) – iespaidi, kas dzejniekam nepaliek bez pēdām. Varbūt tieši tādēļ šodien Berķenele ir jauniem cilvēkiem un jaunām idejām tik atvērta. Tur notiek mākslinieku plenēri un parkā paliek viņu veidotie vides mākslas darbi. Tur izstāžu telpā mainās profesionālu mākslinieku izstādes (mūs sagaidīja Jura Ģērmaņa gleznots Zinātņu akadēmijas goda locekļa režisora Jāņa Streiča portrets), bet plašajos bēniņos izbūvētajā konferenču un sarīkojumu zālē notiek visdažādākie pasākumi. No grabažām un minerālmēslu atlikumiem attīrītajā klētī var ne tikai rīkot lietišķās mākslas izstādes, bet arī brangi uzdancot. 18.maijā, Starptautiskajā Muzeju dienā, kas ir arī muzeja 10 gadu jubilejas sezonas atklāšana (pati jubileja tiks svinēta novembrī), paredzēta ne tikai izstāžu atklāšana, piemiņas brīdis pie Raiņa skolotāja Bazenera atjaunotā kapakmens Berķeneles kapsētā, bet kā Muzeja nakts pasākums izsludināta “Tikšanās mēnesnīcā” – ar mīlas dziesmām, mīlas dzeju, Rīta zvaigznes meklēšanu un ballēšanos “...uz mēness laipas” līdz rīta gaismai.

LZA Augstceltnē Akadēmijas laukumā 1, II stāva sēžu zālē ar svinīgu ceremoniju 18.maijā noslēdzies gadskārtējais konkurss par L`Oréal Latvijas stipendijām “Sievietēm Zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu. Stipendijas Latvijā tiek piešķirtas jau otro reizi.

Latvija ir viena no vairāk nekā 20 valstīm, pagaidām vienīgā Baltijā, kurā starptautiskā L`Oréal un UNESCO kopprojekta “Sievietēm Zinātnē” (For Women In Science) ietvaros tiek piešķirtas nacionālās stipendijas. Plašā preses un sabiedrības atbalsta iedvesmota, L`Oreal Baltijas filiāle ir nolēmusi palielināt stipendijas apjomu no 2500 latiem pērn līdz 3500 latiem šogad katrai zinātniecei, stipendiju kopapjomam tādējādi pārsniedzot Ls 10 000.

Stipendijas “Sievietēm Zinātnē” paredzētas, lai atbalstītu nozīmīgus zinātniskos pētījumus dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomās. Salīdzinot ar 2005. gadu, šogad paplašināts zinātnieču loks, kuras var pretendēt uz stipendijām: divas tiek piešķirtas zinātņu doktorēm līdz 40 gadu vecumam, bet trešā – doktorantei līdz 33 gadu vecumam doktora disertācijas pabeigšanai.

Šīs stipendijas Goda Patronese ir Latvijas Valsts prezidente LZA akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga. Pasākumā, kurā saimnieka lomu arī šogad uzņēmies LZA prezidents Juris Ekmanis, piedalījās UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas viceprezidente, LR Izglītības un zinātnes ministre LZA akadēmiķe Baiba Rivža, UNESCO LNK ģenerālsekretārs Rolands Ozols, stipendiju “Sievietēm Zinātnē” Žūrijas komisijas priekšsēdētājs LZA akadēmiķis Jānis Stradiņš, L`Oréal ģenerāldirektors Baltijas valstīs Pers Akerlunds, kā arī Latvijas zinātnieku sabiedrības pārstāvji.

Stipendijas “Sievietēm Zinātnē” tiek piešķirtas pētījumiem un zinātniskajam darbam tepat Latvijā, lai padarītu to zinātnei draudzīgāku un mazinātu “smadzeņu aizplūšanu” uz ārvalstīm, kur finansējums zinātnei ir lielāks. Šī balva dota nevis par nopelniem un jau paveikto, bet tā ir vērsta uz nākotni, atbalstot perspektīvus, jaunus pētījumus un atklājumus, kuru rezultāti gaidāmi vistuvākajā laikā.

Stipendiju sadalījums starp dzīvības un materiālzinātnēm konkursa nolikumā nav noteikts un ir Jāņa Stradiņa vadītās Žūrijas komisijas ziņā. Tā pieņēma lēmumu, pamatojoties uz Latvijas Zinātņu akadēmijas nozīmēto ekspertu atzinumiem. Uzvarot prāvā konkursā, šogad stipendijas saņems divas materiālzinātņu un viena dzīvības zinātņu pārstāve.

RTU docente Dr.chem. Māra Plotniece paredzējusi sintezēt jaunus fullerēna atvasinājumus, kas pavērtu ceļu fiziķiem šo perspektīvo organisko materiālu tālākiem pētījumiem, bet tehnologiem – jaunu, efektīvāku, lētāku un miniatūrāku elektrovadošo iekārtu izveidei (fotodiodes, saules baterijas, optiskā starojuma ierobežotāji u.d.c.).

Dr.pfarm. Maijas Dambrovas, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijas vadītājas, projekta ietvaros tiks pētīta sirds šūnu izdzīvošana stresa apstākļos, lai labāk saprastu, kā palīdzēt sirdij kardiovaskulāro saslimšanu gadījumā. Iegūtie rezultāti varētu likt pamatus jaunu zāļu vielu atklājumiem.

Trešā stipendiāte, LU Polimēru mehānikas institūta doktorante Oļesja Starkova, pievērsusies būvniecībā izmantotajiem polimēriem. Pētījums palīdzēs prognozēt polimēru un uz to bāzes veidoto kompozītmateriālu ilglaicīgās īpašības, piemēram, paredzēt, cik ilgs mūžs būs no šiem materiāliem būvētām celtnēm.

2006.gada 6.aprīlī

DEBATES

E.Grēns. Mēs jau esam tvaiku izlaiduši, mums šo diskusiju vajadzēja turpināt pēc prezidenta J.Ekmaņa referāta. Gribu pateikt vienu lietu – vakar man bija saruna ar pietiekami augstu Eiropas Savienības 6. Ietvarprogrammas vadītāju. Viņš apstiprināja, ka galvenais avots zinātnes un tehnoloģiju attīstībā nav ne 6., ne 7.Ietvarprogrammas, bet galvenais avots ir strukturālie fondi. Tagad viņi ir doti, bet pēc septiņiem gadiem, kad sāksies nākošais budžeta gads, neviens nezina, uz kādām vērtībām būs uzsvars. Patlaban tas ir uz inovācijām, zinātni, uz izglītību un tādām lietām. No tā būs atkarīgs, kā jūsu valsts attīstīsies. Man jau tas nebija nekāds pārsteigums, ar to es tikai gribēju teikt, ka tur Eiropā viņi gluži tāpat arī domā. Kas notiek šeit? Tikai par vienu aspektu es gribu runāt. Par to, vai pareizi un lietderīgi mēs izmantojam tos vai citus līdzekļus, izšķaidīdami vienmērīgi pa visām nozarēm vai varbūt pat atdodami nezinātniskām nozarēm. Divi faktori: viens – politikas noteicēju rīcībspēja, tātad valdība zināmā mērā, otrs – ļoti spēcīga zinātniskā ekspertīze, kas neļautu naudu kaut kā izsaimniekot vai izpludināt ne pa tām vietām. Kāda ir situācija pašlaik? Mēs esam izstrādājuši jaunu Zinātnes padomes nolikumu un būtībā koncepciju, kā strādā Zinātnes padome. Visu laiku šos mēnešus, kamēr tā ceļo pa dažādiem kabinetiem, līdz aizies uz Ministru kabinetu apstiprināšanai, mēs jūtam, kā griež nost vienu pēc otra mūsu uzdevumus un mūsu iespējas. Birokrātiskā sistēma neuzticas zinātniekiem. Pēc iespējas cenšas kavēt Zinātnes padomei, zinātniskai ekspertīzei ietekmēt notikumu gaitu. Mums ir jācīnās par to, lai zinātniskā ekspertīze, Zinātnes padomes eksperti un zinātnieku sabiedrības lēmums būtu noteicošais tam, kas ir zinātne, kam var maksāt un ko varbūt mēs neuzskatām par zinātni. No tā būs atkarīgs, kāda būs Zinātnes padomes un arī Zinātņu akadēmijas loma. Otra lieta – kas ir noticis vairākās valstīs, Ziemeļvalstīs – Somijā, Dānijā. Tad, kad valsts izdomāja attīstīt uz zināšanām un inovācijām balstītu ekonomiku un modernizēt savu tautsaimniecību, izdarīja vienu svarīgu lietu – dibināja stratēģiskās padomes, kurās premjers ir šīs padomes priekšsēdētājs, galvenie ministri, kas atbild par ekonomiku, izglītību, zinātni, un zinātnieki, Zinātņu akadēmijas ir šīs padomes sastāvā. Savā laikā, ja atceraties, premjera A.Šķēles laikā tika dibināta Informācijas sabiedrības nacionālā padome. Nākošā premjera darbības laikā tā tika ignorēta, un vēl nākošā premjera laikā tika atcelta kā nevajadzīga. Tajā situācijā, kad naudas nebija, varbūt tas nebija izšķīrošais variants, tādas stratēģiskas padomes veidošana. Tagad, kad ir pavisam citi apstākļi, citas naudas, kad runājam par nekompetenci un nespēju vienas ministrijas robežās risināt jautājumus, kas saistīti ar mūsu zinātnes attīstību, par to jau runāja I.Kalviņš, vēl trakāk, ka ministrijas nespēj savā starpā vienoties. Pat konkurē savā starpā. Un tas notiek ārpus zinātnieku konkurences. Faktiski šajā mirklī ir vērts padomāt par to, vai nelikt valdībai priek?ā šādas stratēģiskas padomes veidošanu, kurā piedalītos zinātnieki. Zinātnieki, balstoties uz savu ekspertīzi, un mēs uztaisītu kārtīgu zinātnisku ekspertīzi, kā tas ir paredzēts mūsu jaunajos priekšlikumos par LZP ekspertīzes lomu, un piedaloties lēmējinstitūcijās augšā kaut tikai kā padomdevēji, mēs tomēr to kontrolētu. Tas būtu viens veida, kā mēs varētu kaut daļēji kontrolēt zinātnes budžetu un struktūrfondu izlietošanas principus. Gribu aicināt padomāt par šādu lietu akadēmijas vadību, un akadēmijas pilnsapulce varētu būt tas forums, kas varētu izvirzīt Ministru kabinetam un mūsu ministrijai, arī Ministru prezidentam šādu priekšlikumu, faktiski to pašu ideju, ko kādreiz izvirzījām. Bez tā nauda tiks novirzīta tādā pašā līmenī kā līdz šim un mums nebūs ekspertīzes tiesības projektiem un mums pateiks: mēs jau paši zinām, kādas mūsu ministrijai vajadzīgas zinātnes, nedz arī par finansu sadalījumu starp nozarēm, inovācijām, inovatīvai ekonomikai utt., kā tas notiek pašlaik visā ES, bet pie mums tikai pļāpāšanas līmenī. Tātad man būtu ierosinājums Akadēmijas vadībai un Akadēmijas pilnsapulcei atbalstīt šādu ideju un griezties pie valdības, ministra un premjerministra ar iniciatīvu un mēģināt dabūt to cauri. Otrs – cīnīties visiem spēkiem par Zinātnes padomes ekspertīzes maksimāli lielu lomu mūsu zinātnes projektu izvērtēšanā, ne tikai to projektu, kurus veic IZM, bet arī Ekonomikas un Zemkopības ministrijas – tur visur ir zinātniskas programmas un attiecīgās prioritātes, kas viegli var izslīdēt no IZM kompetences un līdz ar to arī no LZP kompetences. Tas būtu vissliktākais, kas varētu notikt. Paldies.

J.Ekmanis. Paldies akadēmiķim Grēnam, es domāju, ka mēs varam atbalstīt šādu aicinājumu, no savas pieredzes varu teikt, ka šobrīd zinātni finansē aptuvēni piecas ministrijas, kas absolūti nekoordinē savā starpā. Tā kā var būt tikai virs ministrijām kāds koordinējošs orgāns.

O.Zanders. Labvakar. Dažas nesaķemmētas domas – visa latviešu tauta kādreiz prata pavadīt aizsaulē Barontēvu – K.Baronu, prata pavadīt arī pirmo prezidentu J.Čaksti, arī Raini, kaut viņu nebūt visi nevērtēja viendabīgi, citiem Rainis patika, citiem – nemaz. Tomēr cilvēki nebija sīkumaini gnīdas, pārvarēja savu politisko šaursirdību, pavadīja Raini cienījami. Viņam ir atsevišķi kapi, viens no skaistākajiem kapu pieminekļiem, kādu vispār kaut kur pasaulē esmu redzējis, un ir bulvāris viņa vārdā. Ir jāprot cilvēku arī pavadīt. Vai mēs pratām pavadīt mūsu izcilo dzejnieku Andreju Eglīti? Visa tauta kopumā. Man ir liels kauns par televīzijas pirmo kanālu, kurš tanī vakarā rādīja visādus niekus, kurš pat neparādīja, kā latviešu tauta atvadās no A.Eglīša. Mums Rīgā ir daudzas ielas, kas nosauktas dažādu kultūras darbinieku vārdā. Tas ir labi. Man ir žēl, ka nav ielas Ed.Veidenbaumam, jo viņš neko nav latviešu tautai sliktu izdarījis. Es ierosinu, ja vien nav kāds aizsteidzies man jau priekšā, vienu no skaistākajām, izcilākajām un reprezentablākajām ielām nosaukt mūsu izcilākā latviešu dzejnieka Andreja Eglīša vārdā. Nevis kaut kādu mazu ieliņu, šķību greizu nepareizu Rīgas nomalē, kuru nevar atrast un kurā lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nerunā latviski, tas būtu viņam apkaunojums, nevis iepriecinājums tanī saulē. Otrs – mana mazmeita arī jau drīz taisās beigt vidusskolu un no matemātikas eksāmena baidās kā velns no krusta. Cits pēc šī ek­sāmena alkst. Galu galā, lai suns paēdis un kaza dzīva, cara laikos bija reālskolas un humanitārās ģimnāzijas. Humanitārajās ģimnāzijās mācījās sengrieķu valodu un humanitārās zinātnes, un tie, kam labāk padodas matemātikas, fizikas un ķīmijas, tie iet reālskolās un mācās šos priekšmetus kaut 24 stundas diennaktī. Būs apmierināti kā vieni, tā otri. Man negribētos, lai darītu pāri tiem cilvēkiem, no kuriem nākotnē iznāks labi žurnālisti, rakstnieki, baletdejotāji, teātra mākslinieki utt., tikai tāpēc, ka viņiem nepadodas matemātika. Ar reformām ir tā – pieņemsim, kāds uzglezno gleznu, bet kāda detaļa viņam nepatīk. Viņš pārglezno un pārglezno, kamēr beigās viņam glezna tā noriebjas, ka viņš viņu pārplēš un nosviež kaktā. Ar reformām ir uz mata tāpat – kas par daudz, tas par skādi! No viena grāvja nevajadzētu iebraukt taisnā ceļā otrā grāvī. Un beidzot – ir tādas saucamās balvas un antibalvas. Ir ārzemēs balvas par neglītāko sievietes tērpu vai muļķīgāko fizionomiju. Varbūt mēs varam piešķirt antibalvu tam, kuram pat domās nenāk prātā mukt prom uz Īriju. Jo pat domās nedrīkst iekārot sava tuvākā sievu, pat domās nedrīkst iedomāties, ka es mukšu projām uz Īriju. Antibalva tam, kas grib dzīvot Latvijā! Paldies.

A.Freimanis. Cienījamie kolēģi! Esmu vecs ģeologs, kas savu mūžu gandrīz jau nostrādājis, bet tādu situāciju, kāda veidojas šodien ģeoloģijas nozarē, neviena paaudze vēl nav piedzīvojusi. Man nācās trīs gadus vadīt ģeoloģijas departamentu. Es ļoti labi zinu, kas bija mums šeit Latvijā, ko mēs spējām darīt – mums bija moderna ģeoloģija ar labiem kadriem un aparatūru. Nonākot ģeoloģijai Vides un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā, sākās nesaprotamas lietas, vispirms izveidoja Ģeoloģijas dienestu, ģeologus atdalīja no tehniskajiem līdzekļiem, nosēdināja visus pie galda. Sākumā datoru nebija, tad kaut kādi veci parādījās, tā viņi sēž visus gadus. Ģeologi nav vainīgi, vainīga ir ministrija, kas neļauj strādāt. Kas notiks pēc 5–6 gadiem – mums drīz sāks trūkt paša elementārākā – dolomītu jau šodien iegūst pieklājīgos apjomos, rūpniecība attīstās, bet nekas netiek darīts, lai meklētu jaunas atradnes. Vieni nevar, jo viņiem nekā nav, SIA, kas izveidojušās, ir tehniski ļoti primitīvi ekipētas. Pēdējais gājiens – izveidoja lielu monstru, kurā apvienoja gaisu, debesis, jūru, ūdeņus un vidi – sauc par “Vides, ģeoloģijas, meteoroloģijas, hidroloģijas aģentūra”. Kā var apvienot dažādas nozares vienā lielā monstrā? Kas un kā to vadīs? Ir jau zināms, ka māju Eksporta ielā 5, kur bija ģeoloģijas dienests, kāds ir noskatījis, maija vidū visus pārcels, sadalīs pa nodaļām. Tur glabājas visa informācija par mūsu zemes dzīlēm, ko ieguvuši ģeologi daudzās paaudzēs. Mana paaudze ir devusi lielu ieguldījumu. Ja to visu sadalīs, sajauks kopā, kur tas viss paliks? Kā mēs pēc tam tiksim klāt? Ir jau piemērs – kad veidoja dienestu, pārvedot ģeoloģiskos fondus, daļa tika izmesti un pazuda. Ir pazudusi informācija par dziļajiem urbumiem. Viens urbums šodien maksā miljons un vairāk dolāru. Tika izmesti iežu paraugi, kuru vērtība ir ārkārtīgi augsta. Tas viss notiek ministrijas ierēdņu vadībā. Ja aiziet mūsu speciālisti un runā par ģeoloģiju, tad atbild, ka ģeoloģija mums nav prioritāte. Mēs šodien nepētām nevienu ģeoloģisko procesu. Prof.Eberhards vienā “Zinātnes Vēstnesī” jau rakstīja par to. Vai mēs gaidīsim, ka mūsu ciemi jau sāks slīkt jūrā? Kas taisīs prognozes, kas meklēs iemeslus? Ir arī virkne citu problēmu – stāv hidrostaciju dambji uz ģipšainiem iežiem, kur veidojas karsta parādības. Neviens šodien neko nedara. Pazemes ūdeņi, kas ir mūsu lielākā bagātība – arī tie pamesti likteņa varā. Likumdošana izveidota ar pilnīgi nesaprotamiem terminiem, piemēram, zemes dzīļu izmantošanā sabāzts iekšā viss – meklēšana, izpēte, zinātniskie darbi utt. Meklēšanas darbi ir sarežģīts process, neviens biznesmenis nekad naudu neieguldīs, ja neredzēs, kā viņu dabūt atpakaļ. Lielākā daļā valstu izpēte tiek veikta uz budžeta rēķina. Šodien vairs Latvijā nav organizācijas, kas to var veikt. Es jums īsumā aprakstīju situāciju, man sāp sirds, arī kā pirmajam vadītājam. Mēs toreiz bijām izstrādājuši programmu, kā attīstīt ģeoloģiju Latvijā, kuru Vides un reģionālās attīstības ministrija izmeta ārā, te mēs redzam augļus. Ir pēdējais brīdis kaut ko darīt – mēs jau nācām ar iniciatīvu RTU, ka ir jāatjauno Zemes bagātību pētīšanas institūts, apvienojot spēkus, kas ir trijās universitātēs plus vēl tie palikušie ģeologi, kas ir spējīgi aktīvi strādāt. Kāds varētu būt šis institūts, vai pie vienas augstskolas, vai sadarbojoties vairākām, šobrīd nav arī laboratoriju bāzes, mēs nevaram veikt nevienu mineroloģisku analīzi uztaisīt nevaram. Es lūgtu atbalstīt mūsu inicitīvas grupu, kas izveidojusies pie RTU. Ģeoloģija var dot valstij daudz, kaut vai ja mēs tikai apgūtu savas naftas resursus, pie tagadējām cenām tas būtu četri–pieci miljardi dolāru. Ar naftas resursu apgūšanu mums nekā neiet. Kāpēc neiet? Manuprāt, mums ir aplama ierēdņu veidošanas sistēma. Naftas un gāzes nodaļu Ekonomikas ministrijā vada meitene, kura ir beigusi Fizkultūras institūtu. Viņa raksta papīrus, par kuriem reizēm ir jā­smejas, bet viņa sēž jau piecus gadus. Dabas resursu nodokļa veidā ieplūst ~ 2 miljonu latu gadā. Ja 10% atdotu atpakaļ ģeoloģijai, mēs strādātu un turpinātu attīstīties un nodrošināt valsti ar galvenajām minerālizejvielām. Ja tā turpināsies, pēc gadiem 5–6 mēs pat šķembas ceļu būvei vedīsim no Lietuvas.

J.Ekmanis. Paldies, problēma ir vairāk nekā nopietna, lūgums akadēmiķim Valteram un viņa nodaļai uzņemties zināmu aizbildniecību un sagatavot attiecīgu dokumentu kopā ar ģeologiem.

Japāna uzvar Koknesē

Ir noslēdzies Kokneses fonda izziņotais atklātais starptautiskais ideju konkurss piemiņas vietas izveidei Krievkalna salā. Kā stāstīja šīs ieceres autors un “sēklas naudas “ ziedotājs Vilis Vītols, ir paredzēts Kokneses pašvaldībai piederošajā Daugavas salā, kuru ar cietzemi savieno šaurs dambis, izveidot piemiņas vietu tiem 600 000 latviešiem, kuri savai tautai zuduši divu pasaules karu un divu lielvaru okupācijas laikā. Saruna ar Vili Vītolu saucās zīmīgi: “Pavilkt svītru XX gadsimtam”. Kokneses fonda padome bija vienisprātis, ka piemiņai nav vajadzīgs drūms monuments vai kaut kas Salaspils koncentrācijas nometnes memoriālam līdzīgs, bet, kā izteicās fonda Padomes locekle dzejniece Māra Zālīte, tai jābūt zudušo dvēseļu pulcēšanās vietai, Paradīzes dārzam. Konkursa nolikumā teikts: “Šai piemiņas vietai ir simboliski jāpulcē visas un visās pasaules malās zudušās dvēseles, rādot, kāda ir bijusi maksa par latviešu tautas brīvību un neatkarīgu valsti. Vienlaikus atceres un piemiņas vietai ir jāapliecina latviešu tautas pastāvība un spēks, kas ļāvis tai uzvarēt un ar cerībām skatīties nākotnē. Piemiņas vietai jākalpo apskaidrībai un mierinājumam.” Sarežģīts uzdevums, jo vairāk ārzemju autoriem.

Bet nu aplūkosim ideju konkursa rezultātus, kurus vērtēt bez Kokneses fonda Padomes locekļiem un profesionāļiem no Latvijas bija aicinātas arī trīs starptautiski atzītas autoritātes: tēlnieks Juha van Ingens (Juha van Ingen) no Somijas, ainavu arhitekte Karmena Kontrerasa (Carmen Contreras) no Venecuēlas un arhitekts, Tokijas Universitātes profesors Hiroši Naito (Hiroshi Naito).

Pirmais pārsteigums bija neredzēti lielais konkursa dalībnieku skaits – 207! 112 ideju projekti bija no Latvijas, 95 no ārvalstīm (18 no Itālijas, 13 no Francijas, 7 no Šveices, 5 no ASV, Čīles un Spānijas, 4 no Beļģijas un Lietuvas, 3 no Brazīlijas, Dānijas un Zviedrijas, 2 no Horvātijas, Ķīnas, Lielbritānijas, Polijas, Vācijas un Turcijas un pa vienam ideju pieteikumam no Austrālijas, Bosnijas un Hercogovinas, Indonēzijas, Izraēlas, Japānas, Kataras, Libānas, Maķedonijas, Nīderlandes, Norvēģijas, Portugāles, Slovākijas un Somijas). Par to V.Vītols teica: “Mēs saderējām, cik dalībnieku aptuveni varētu būt. Man teica – kādi desmit–piecpadsmit. Es biju optimists un teicu – piecdesmit! Neviens neticēja, bet tad sāka ienākt pieteikumi...” Konkurss bija slēgts, ar devīzēm, projekti ienākšanas kārtībā numurēti, pavadvēstules, kurās atklāti konkursantu vārdi un valsts piederība, glabājās auditfirmā seifā un žūrijas locekļiem nebija pieejamas.

Kā salīdzināt 207 tik dažādus pieteikumus? Vispirms tika atsijāti tie, kuri neatbilda konkursa nolikumam pēc savas emocionālās tonalitātes vai pārāk vardarbīgi iejaucās salas ainavā. Žūrijas loceklis akadēmiķis Jānis Stradiņš teica, ka daži pieteikumi bijuši ļoti ekstrēmi, kā, piemēram, norakt salas grunti līdz pamatiezim dolomītam un sabērt kaudzēs. Vērtētāji trīs dienas dzīvoja Koknesē, brida pa dziļu sniegu, iepazinās ar salu . Venecuēlietei Karmenai Kontrerasai (V.Vītols iepazīstinot viņu nosauca par Karmenu Dvoržāku, jo viņa ir izcilā čehu komponista Antona Dvoržāka brāļa mazmeita un arī skatā tīra čehiete) tas bija milzu pārdzīvojums, jo viņa sniegu līdz šim bija redzējusi tikai kalnu galotnēs. “Stādot memoriālo parku, būtu jāizmanto tikai Latvijai tradicionāli koki un krūmi, nekādus introducētus augus!” viņa uzsvēra.

Kas tad ir tie, kuri izpelnījušies žūrijas atzinību? Sāksim no beigām (darbus raksturo žūrijas loceklis Rundāles pils muzeja direktors, LZA goda loceklis Imants Lancmanis):

Veicināšanas prēmija: Lauma Garkalne, Ligita Tomiņa, Loreta Erele, Gunta Rozenberga (Latvija). Autores iedvesmojusi dainu filozofija. Salas ainava pilnībā radīta no jauna – ar simetriskām asīm, ornamenta zīmējumiem, simboliku (Austras koks u.c.). Skaists ir Dvēseļu aplis ar ābelēm, mežrozīšu krūmiem.

Trešā prēmija: Klaudio Zapia (Londona). Autors redz salu kā puķes ziedlapiņu, kur visu augšanas sezonu mainās ziedošas puķes. Ziedlapiņas kontūru veido akmens krāvumi, akmeņos ierakstīti 600 000 “zudušo dvēseļu” vārdi (tāda bija konkursa prasība). Pie “Pārdomu vietas” Daugavas malā ūdenī “aug” mākslīgas puķes.

Otrā prēmija: Andis Blūms (Jūrmala). Viena ārkārtīgi efektīga ideja – pusi no memoriāla 20 hektāriem noklāt ar betona plāksnē iezīmētām pēdām, caur kurām aug zāle. 600 000 pēdu pāru. Par šo projektu bija viskaismīgākā diskusija. Kaut ko no tā var paņemt.

Pirmā prēmija: Šunmio Masuno (Japāna). Iepriekšējai pilnīgi pretēja filozofija. Poetiska, apcerīga. Sala dalās septiņās zonās, kam jāiziet cauri pa līkloču takām. Pirmā – prelūdija, miers ar apakšvirsrakstu – miers sevis attīrīšanai; otrā – dziesmas bez dvēseles dziesmām, aizlauztās dziesmas (abās pirmajās zonās izvietota informācija – koncentrisks aplis ar koka paneļiem, uz kuriem upuru vārdi); trešā – pelēkais saulriets; ceturtā – lūgšana Daugavas krastā, izejot cauri 600 akmeņu veidotam piemiņas pakalnam un nonākot amfiteātrī pie Daugavas, kur puse amfiteātra ir cilvēkiem krastā, bet otra puse, iracionāla – virs plūstošā Daugavas ūdens, dvēselēm; piektā – mierinājums; sestā – apgaismošanās; septītā – mūžības ceļš (vēlmes). Tāds ir ceļš pa rūpīgi izveidotu celiņu tīklu, kas pakļauts dabīgam reljefam. Žūrijas komisijas loceklis prof. Naito par šo projektu teica – nevajag sasteigt tā realizāciju, pie tā ir jāpieradina kā celtnieki, tā apmeklētāji. Teica, vēl nezinot, ka tā autors ir viņa tautietis, Japānā ļoti pazīstams ainavu arhitekts un ... budistu mūks.

Par ideju konkursa uzvarētāju Šunmio Masuno savs stāsts ir arī Vilim Vītolam. Ārzemju žūrijas locekļus meklēja caur vēstniecībām. Japānas vēstniekam ļoti gāja pie sirds piemiņas vietas ideja, kā izrādījās, saskatot zināmu analoģiju, jo Japānas “rēķins” Padomju Savienībai ir līdzīgs – Otrā pasaules kara beigās krituši un uz Sibiriju gūstā aizvesti 600 000 japāņi. Vēstnieks pats aizbrauca uz Koknesi aplūkot Krievkalna salu un ieteica, viņaprāt, pašu labāko arhitektu. Tas, iepazinies ar konkursa nolikumu, atbildējis, ka nevēlas būt žūrijas loceklis, bet piedalīsies konkursā kā dalībnieks.

Par nākošajiem soļiem idejas realizācijā stāstīja Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis. Tiks sastādīts projekta uzdevums, izsludināts konkurss, lai izvēlētos projektēšanas firmu, piemiņas vietas nosaukuma konkurss, un nākošajā pavasarī darbi varētu sākties. Skaidrs, ka tiešā veidā neviens no premētajiem projektiem netiks realizēts.Kā teica I.Lancmanis, žūrija pati jau darba gaitā nāca ar saviem uzlabojumiem. Piemēram, amfiteātri izveidot par vietu, kur noteiktos datumos pulcēties daudziem cilvēkiem, kur varētu skanēt mūzika. Varētu būt pat viena noteikta svinību diena, piemēram, 4. maijs. Idejas dzīvo un attīstās.

Ilgtermiņa novērojumi ir mūsu bagātība

– Tur jau ir tā lieta, ka Latvijā vides speciālisti ir gājuši mazumā. Arī agrāk viņu nav bijis daudz, bet tad iedarbojās zinātnes ilgstošā finansiālā nepietiekamība, nestabilitāte. Daudzi ir aizgājuši no zinātnes prom uz citām nozarēm, jaunie neredz perspektīvu un nealkst nākt viņu vietā.

– Viena no visvajadzīgākajām. Bet vides pētījumi un dabas zinātne nav uzņemta prioritāro pētījumu tēmu sarakstā. Bija jau runa par to, ka situācija tiks mainīta, bet nekas nenotika. Tātad mēs turpināsim šādā pašā garā, līdz atkal notiks kāda nelaime un atkal nebūs speciālistu, kas varētu atbildēt, kāpēc tā ir notikusi un kas būtu darāms.Par tiem pašiem knišļiem. Tos savā laikā pētīja kolēģis Māris Šternbergs, kura vairs mūsu vidū. Viņš savu disertāciju izstrādāja tieši par šo divspārņu dzimtu, pētīja, kā kāpuri dzīvo ūdens baseinos, klasificēja strautus pēc ūdens sastāva. Lūk, ja mums ir tāds speciālists, tad viņš var sniegt pirmo atbildi, kāpēc tas tā ir noticis un ko darīt. Kādi apstākļi var izraisīt tādus draudus. Pašlaik mums tādu speciālistu nav un mēs esam nostādīti fakta priekšā. Tas ir tikai viens piemērs, bet diemžēl tā tas ir ļoti daudzos gadījumos. Pasiltinoties klimatam un notiekot citām globālām vides izmaiņām, mēs visu ko varam sagaidīt. Un atkal nebūsim tam gatavi.

– Vispirms jau jāuzzina, kā attīstās mūsu ekosistēmas, kas īsti pie mums notiek. Tam nepieciešami ilglaicīgi dabas pētījumi. To pasaulē ir atzinuši jau pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā. Pie mums Latvijā parasti zinātnisko pētījumu cikliskums ir trīs gadi. Pirmajā gadā iepazīstas ar literatūtu, otrajā izstrādā eksperimentālo daļu, trešajā gadā apkopo iegūtos datus un raksta.Un viss. Šis cikls ir daudz par mazu, lai novērotu dabas procesus, kas notiek ilgstošā laika periodā, teiksim, 20 gados. Trīs gadu laikā mēs varam konstatēt vai nu maksimumu vai minimumu un izdarīt no tā nepareizus secinājumus par parādības būtību un virzību. Tādēļ pasaulē ekologi nākuši pie slēdziena, ka ir nepieciešami ilgtermiņa pētījumi. Jo garāki ir pētījumu periodi, jo interesantākus rezultātus var iegūt. Mēs zinām, ka dabā visas parādības ir cikliskas. Ekoloģijā runā par miljonu gadu cikliem, kas ir atkarīgi no Saules kustībām. Ir tūkstošgadu, simtgadu cikli un tā tālāk – līdz Mēness fāzēm un diennaksts cikliem. Pirmais uzdevums ir izprast šos ciklus. Kad Saule no rīta uzlec, mēs zinām, ka vakarā tā norietēs. Bet kas notiek, kad savairojas kādi organismi? Vai šim savairošanās procesam pēc kāda gadu skaita ir lemts atkārtoties vai arī savairošanās vairs nenotiks? Vai kāda populācija iet uz izmiršanu un nav vērts to visiem spēkiem uzturēt, vai tai atkal būs pacēlums? Katru rītu mēs klausāmies laika prognozi un attkarībā no tās ņemam vai neņemam līdzi lietussargu. Tikpat labi mūs varētu interesēt dabas prognoze – kādi organismi draud savairoties, kas būtu jādara, lai tas nenotiktu vai lai mīkstinātu vairošanās efektu. Tādas prognozes varētu izdarīt, tikai balstoties uz ilgtermiņa novērojumu datiem, kas iegūti 10 – 20 gadu laikā. Ja mēs nezinām sistēmas uzvedību, mēs nevaram izstrādāt arī prognozi.

– Pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā – vidū tika izstrādāta valsts monitoringa sistēma. Bija paredzēts novērot dažādus ekosistēmas komponentus. Bija ūdeņu monitorings, sauszemes ekosistēmu monotorings, reto sugu monitorings līdz pat seismiskajam monitoringam. Paredzēti novērojumu punkti. Ar to nodarbojās Vides aģentūra. Bet diemžēl mēs dzirdam, ka ši sistēma, pat lāga neiesākusies, atkal tiek pārtaisīta. Kāda jēga, ja sistēma pēc kāda laika tiek pārtaisīta, novērojumu ķēdes pārtrūkst un unikālie novērojumi (jo tie ir garāki, jo vairāk mums var pateikt) faktiski ir izdarīti par velti. Un nauda ir izlietota par velti. Kad tapa monitoringu sistēma, tā bija paredzēta Latvijas vajadzībām – kādus objektus un kādus elementus mēs savā zemē varam novērot. Tagad tā tiek piemērota Briseles prasībām un novēro to, kas vajadzīgs Eiropai.

– Piemēram, ozona monitorings, slāpekļa piesārņojuma rādītāji, ūdeņu piesārņojuma rādītāji. Latvija ir unikāla valsts tajā ziņā, ka postpadomju periodā ekonomika mūsu dabas vidi ir pārveidojusi mazāk nekā Centrāleiropas valstīs, tādēļ mums varētu būt vesela virkne specifisku interešu, kā,piemēram, sugu daudzveidība, kas būtu jāmonitorē pašiem. Viss tiek sākts atkal no jauna, laiks iet un dati netiek uzkrāti tādā nozīmē, lai mēs paši Latvijā tos spētu izmantot. Datus sūta uz Eiropu, kur tos izmantos centralizēti, bet mēs tā arī nevarēsim pateikt, kas notiek šeit, mūsu zemē.

– Nekā. Nauda jānodrošina pašiem, tas ir valsts pienākums.

– Vienīgais pacēlums bija atmodas periodā, kad ekoloģija bija uz augsta viļņa, jo tad bija jācīnās pret krievu armijas bāzēm, pret metro celtniecību Rīgā, pret Daugavpils HES. Pēc tam pamazām interese noplaka. Ja runājam par valsts finansētajām pētījumu programmām, tad vienmēr svarīga ir to atdeve. Mēs sintezēsim jaunas zāles, iegūsim jaunus materiālus vai koksnes pārstrādes produktus. Ko jūs kā vides speciālisti dosiet? Vides pētījumu pozitīvā ietekme ir ļoti pastarpināta, jo efekts nav momentā aprēķināms. Taču, ja būtu biju?i attiecīgi pētījumi, ja mēs zinātu, kad gaidāma knišļu savairošanās, ja to varētu prognozēt, tad varētu sarēķināt to naudu, cik maksāja 600 govis, un to ieskaitīt atpakaļ personīgajās kabatās un valsts kasē. Zīmīgi, ka ārzemēs vispār nerunā par vides aizsardzības ekonomisko efektu. Tai ir jābūt valsts finansētai. Tiklīdz mēs sāksim rēķināt atdevi, mēs nemitīgi zaudēsim, tai pašā laikā nesaprotot, ka zaudējam.

– Tā sagadījās, ka mēs Bioloģijas institūtā jau pirms apmēram 15 gadiem saskatījām ilgtermiņa pētījumu nepieciešamību , pat nezinādami par globāla tīkla organizēšanu. Izveidojām divus ekoloģisko novērojumu punktus Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā – priežu mežu ekosistēmas novērojumi regulāri tiek veikti 15 gadi, bet četrus gadus mazāk novērojam piejūras pļavu, tā saukto randu pļavu ekosistēmas. Vairāk nekā desmit gadu ilgst novērojumi arī Engures dabas parkā. 2002.gadā pie mums atbrauca amerikāņi un interesējās par to, vai Latvijā notiek ilgtermiņa novērojumi. Tad arī uzzinājām, ka Amerikā un citās pasaules valstīs ir ilgtermiņa pētījumu tīkls, kas organizē īpašus ilgtermiņa pētījumus, veido ilgtermiņa pētījumu nacionālos tīklus. Viņus interesēja, vai Baltijā arī notiek kaut kas līdzīgs, jo tobrīd Baltija tikko bija iegājusi pasaules apritē. Viņi bija ļoti pārsteigti uzzinot, ka mums jau ir aptuveni 10 gadu garas novērojumu rindas. Iepazinās ar mūsu rezultātiem un teica, ka mums noteikti vajadzētu ieklauties globālajā ilgtermiņa pētījumu tīklā, kas dibināts 1994. gadā. Tad nu mēs tur arī esam, sākumā vienīgie no visa Austrumeiropas bloka. Kopumā tajā ietilpst ap 30 valstu. Novembrī Meksikā, kur notika gadskārtējā koordinatīvā sanāksme, tika uzņemta Lietuva. Organizācijas stadijā ir Eiropas līmeņa ilgtermiņa pētījumu tīkls, kur viena no prioritātēm ir bioloģiskās daudzveidības pētījumi, it īpaši tie, kas saistīti ar klimata pārmaiņām.

– Bioindikācija ir dzīvo organismu izmantošana vides stāvokļa vērtēšanai. Atšķirībā no gaisa,ūdens, augsnes paraugu ķīmiskajām analīzēm, kur jau iepriekš ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ko mēs gribam atrast, bioindikācija ir metode, kura pēc dzīvo organismu stāvokļa ļauj pateikt, vai situācija vidē ir normāla vai arī tur ir kādi traucējumi.

– Tas ir skarbākais indikācijas piemērs. Mūsu indikācijas uzdevums ir ziņot par vides agrīnajām piesārņojuma stadijām. Lai nenonāktu līdz zivju bojāejai. Ja ir jāizšķir strīds, vai zivis gājušas bojā no skābekļa trūkuma vai no toksiskām vielām,tad arī tur var lietot bioindikāciju – ja ūdenī ir kādas toksiskas vielas, tad testorganismi aiziet bojā. Ja vainīgs tikai skābekļa trūkums, tad bioindikatori paliek dzīvi. Ir izstrādāta klasifikācija, kas pēc upē pasmelta bentosa planktona ļauj pateikt, vai ūdenstilpne ir smagi piesārņota, vidēji piesārņota vai tīra. Nav jāveic ķīmiskās analīzes. Sarežģītāk ir ar sauszemes ekosistēmu indikāciju, jo augsne ir ļoti sarežģīts substrāts salīdzinājumā ar ūdeni un maz pētnieku ar to nodarbojas. Šī indikācija vēl ir tikai attīstības procesā. Mūsu laboratorijas pētnieki ir izstrādājuši un lieto fitoindikācijas metodi, tas ir – augu izmantošanu vides kvalitātes noteikšanai, galvenokārt izmantojot kokaugus. Mēs reizēm nevaram noteikt faktoru, bet redzam,ka ar augiem kaut kas nav kārtībā, un tad meklējam cēloni. Kokiem ārējā izpausme ir nekrozes, kad atmirst atsevišķi lapu iecirkņi vai nobrūnē skujas. Kokiem var būt deformētas galotnes. Spilgts piemērs ir superfosfāta rūpnīcas “mantojums” Mežaparkā – vecās priedes ar nokaltušām galotnēm. Kokus ar nogrieztām galotnēm, ne jau burtiskā nozīmē nogrieztām, bet ar aizturētu augšanu konstatējām Skrundas radiolokatora darbības zonā. Interesanti, ka pēc tam, kad lokators tika apturēts un likvidēts, sākās koku otrreizēja atjaunošanās – virs plakanās galotnes sāka augt jauns kociņš. Viena mūsu pētniece, kura kā indikatoru izmanto ūdensziedus – īpašos apstākļos laboratorijā audzētu kultūru, kas ir ļoti jūtīga pret jebkādu piesārņojumu., uzlika šo kultūru vietā, kuru maksimāli skāra lokatora stars. Lokators bija iebūvēts Ventas ielejā un tā stars spēcīgi skāra ielejas malu. Pēc piecu dienu ilga apstarojuma ūdensziedi jau sāka uzrādīt patoloģiju. Tas nozīmē, ka tādas frekvences un enerģijas elektromagnētiskais starojums nopietni ietekmē ekoloģiskās sistēmas. Taču zinātnieku vidū īstas skaidrības par elektromagnētisko lauku ietekmi uz dzīvajiem organismiem joprojām nav. Pirms pāris gadiem sakarā ar lokatoru uzstādīšanu Ventspilī un Audriņos Rīgā notika starptautisks simpozijs, uz kuru sabrauca lielākie speciālisti no visas pasaules. Puse no viņiem uzskatīja, ka ietekme ir, ieskaitot mobilo telefonu izraisīto, bet otra puse uzskatīja, ka ietekmes nav vai to nevar pierādīt. Mums ar Aizsardzības ministriju ir noslēgti līgumi par Ventspils un Audriņu monitoringu. Precīzi nofotografējām pret visām debess pusēm koku galotnes pirms radari sāka darboties un turpinām to darīt tagad. Ventspilī viss ir labākajā kārtībā, bet Audriņos koku galotnes bija bojātas jau pirms lokatora uzstādīšanas. Tā darbība koku stāvokli nekādā veidā nepasliktina. Tas ir ļoti svarīgi, lai novērstu jebkādas spekulācijas iespējas. Pataloģiju iemesls ir jāmeklē kur citur. Vai tā vēl ir vecā Rēzeknes lidlauka ietekme vai pārrobežas piesārņojums, kas pēdējā laikā pieaug. Mums ir unikāls pētījums, kuru ik pa pieciem gadiem esam veikuši vairāk nekā 800 punktos visā Latvijas teritorijā. Koku patoloģijas tika iedalītas 7 klasēs un uz iegūtās informācijas pamata izveidotas kartes. Pirmā kartēšana tika izdarīta 1991.gadā, kad mēs atguvām neatkarību. Par daudzām vietām mēs zinājām, piemēram, par Skrundu, Liepāju, Brocēniem, Akmenes kombinātu Lietuvā, bet daudzi punkti mums bija pilnīga mīkla. Līdz zviedri atsūtīja satelītu informāciju par krievu kara bāzēm. Sakrita gandrīz precīzi. Krievu ģenerāļi brīnījās vien, kā jūs tik precīzi ar savu indikāciju esat noteikuši... 1996. gads jau rāda mazliet citādāku ainu. Latvija kļūst arvien zaļāka. 2001.gads. Skrundas ietekme ir gandrīz beigusies, viss ir atveseļojies, bet tādas mēles arvien izteiktāk lien iekšā no austrumu pierobežas. Tur kaut kas nav kārtībā. 2006.gadā būtu jāveic nākamā apsekošana, bet vai tā notiks? Benzīns kļuvis tik dārgs, un Eiropai arī tā nav vajadzīga...

2. Medicīnas zinātņu akadēmiju sanāksmē Beidzingā

Pirmais IAMP izdevums bija publicēts diezgan sen – vēl 1993. gadā, un daudzi runātāji norādīja, ka grāmata pasaulē kļuva par text book sabiedrības veselībā. Tikko publicēto izdevumu arī vērtēja kā lielu notikumu pasaulē, par skaidru vadlīniju noteikšanu globālā iedzīvotāju veselības uzlabošanas politikā, par praktisku projektu izstrādi un ieviešanu dzīvē. Visiem dalībniekiem bija iespēja saņemt arī otru kapitālu izdevumu par slimību izplatību pasaulē un riska faktoriem (“Global Burden of Disease and Risk Factors”).

Šogad IAMP sanāksmē apspriestās problēmas īsumā var formulēt šādi. Cilvēka veselība ir nozīmīga ekonomiska svira jebkurā valstī. Cilvēces uzplaukums nav iespējams, ja cilvēki nav veseli. Ir pareizi intensīvi strādāt profilakses jomā, bet nevis cīnīties ar slimībām, jo ārstēt ir nesalīdzināmi dārgāk.

Veselības problēmu analīzi un vadību pasaulē veic Pasaules veselības organizācija (PVO) kopā ar virkni valstisku un sabiedrisku organizāciju. Kur ir zinātnieku loma šai procesā? Sanāksmē tā tika formulēta 3 sekojošos postulātos.

1. Zināšanas rada jaunas tehnoloģijas (vakcināciju, diagnostikas metodes u.tt.).

2. Ar zināšanu palīdzību var pārliecināt cilvēkus mainīt uzvedību (nedzert alkoholu, nesmēķēt, nepārēsties, ievērot dažādus piesardzības pasākumus pret infekcijām utt.).

3. Zināšanas var un tām vajag ietekmēt valsts politiku. “Power of ideas guides ideas of power”. Zinātniekiem ir jādod valdībai uz pierādījumiem balstīti priekšlikumi, kā rezultātā var mainīt politiku veselības jomā.

Lai analizētu un izprastu cilvēku veselības stāvokli ietekmējošos faktorus, visbiežāk sāk ar nāves cēloņu analīzi. Jau vairākus gadu desmitus attīstītajā pasaulē nāves cēloņu rindā stabili pirmajā vietā ir sirds, asinsvadu slimības, kam seko ļaundabīgās slimības un citas, tai skaitā infekcijas slimības. Pēdējos gados arī traumas ir nozīmīgs nāves cēlonis.

Attīstošajās valstīs gadiem ilgi dominēja infekcijas slimības. Pēdējās desmitgades laikā šīs slimības ir zaudējušas līderpozīciju, mainoties vietām ar sirds, asinsvadu slimībām. Tas it kā liecina par situācijas līdzsvarošanos.

Pašreiz, ja analizē pasauli kopumā, dati ir sekojoši. Ik gadu nomirst aptuveni 56 milj. cilvēku. No tiem vairums – ap 33 milj. iet bojā no sirds–asinsvadu un ļaundabīgajām slimībām, 18 milj. no infekcijas slimībām, 5 milj. no traumām. Protams, dažādas attīstības valstīs attiecības starp minētajām grupām ir ļoti atšķirīgas. Tā, attīstošo valstu vidū infekcijas slimību kā nāves cēloņa daudzums ir krietni augstāks kā attīstītajās valstīs ( procentuālā attiecība 36,4 pret 7,0), tomēr tas vairs nepārsniedz neinfekcijas slimības.

Atsevišķa sesija bija veltīta sirds, asinsvadu slimībām. Vēlreiz tika rezumēts, ka cilvēces lielākie ienaidnieki ir “trīs draugi” – paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis asinīs un palielināta ķermeņa masa. Lūk, kādēļ jārunā par cilvēku uzvedības maiņu un jāpopularizē veselīgs dzīvesveids ! Ļoti nopietni šajā sakarā, pat atsevišķā sēdē, tika analizēta smēķēšana kā viens no nozīmīgākajiem faktoriem minēto slimību izcelsmē.

Kas attiecas uz traumatismu, te pieder satiksmes u.c. traumas, vardarbība un pašnāvības. Visvairāk uzmanības sanāksmē tika veltīts ceļu satiksmes traumatismam. Sīki tika analizēta ceļu satiksmes traumatisma statistika. Katru gadu no satiksmes traumām iet bojā vairāk kā 2 milj. cilvēku. Vecuma grupā no 5 līdz 29 gadiem tas ir otrais (!!! ) nāves cēlonis pasaulē.

Man pilnīgi negaidīta bija informācija, ka attīstošajās valstīs ir 9 reizes lielāks ceļu traumatisms kā attīstītajās valstīs – 90% un 10%. Te nu jādomā – kas vainīgs? Ceļi? Tehniskais aprīkojums? Vai varbūt prāts? (šis jautājums netika apspriests).

Neskatoties uz to, ka infekcijas slimību īpatsvars cilvēku nāves cēloņu rindā pakāpeniski samazinās, IAMP sēdēs galvenā vērība tika pievērsta tieši šai slimību grupai. Kāpēc? Atbilde ir – to neprognozējamības dēļ. Daudzkārt izskan domas, arī mūsu valstī, ka pārāk daudz tiek runāts par infekcijām un cilvēki baidīti ar pandēmiju iespējamību. Lai gan, šķiet, ka pašreiz pasaulei ir izdevies izbēgt no gripas pandēmijas, kas mūs gaida nākotnē – nav zināms.

PVO speciāliste Wenging Zhang izskaidroja pašreizējo situāciju gripas jomā sakarā ar putnu gripas vīrusa H5N1 izplatību pasaulē un norādīja, ka dotajā mirklī briesmu nav. Bet kas būs tālāk, ir neiespējami prognozēt. Var būt visādi. Tikai jārēķinās ar to, ka, ja vīruss mainīsies un pandēmija sāksies, slimos 40–50% pasaulēs iedzīvotāju. Tādēļ arī problēma, tādēļ arī milzīgi finansiāli ieguldījumi jautājuma izpētē.

Sēdē tika rezumēts, ka cits vēl nesens globāls drauds – SARS (severe acute respiratory syndrome) dotajā momentā uzskatāms par likvidētu (Nanshan Zhong). Tomēr pārējās respiratorās infekcijas, ieskaitot pneimonijas, paliek nozīmīgāko nāves cēloņu rindā, pie tam visā pasaulē – ieskaitot attīstītās valstīs.

Arī nopietnos pasākumos neiztiek bez kurioziem. Apspriežot pneimonijas kā vecu cilvēku biežu nāves cēloni, viens no klausītājiem pajautāja: “Varbūt nemaz nevajag tik ļoti cīnīties pret šo problēmu? Mēs taču runājam par valsts ekonomiku. Vai tad pensionāri nav tikai ekonomiska nasta valstij?” Referents pat apjuka, zāle sarosījās, prezidijs sāka sačukstēties. Situācija bija drusku neveikla, drusku komiska. Bija gan redzams, ka jautājums ir provokatīvs, jo jautātājs pats bija ar sirmu galvu un viltīgi smīnēja. Kā jau varēja sagaidīt, viss tika diplomātiski nokārtots, bet situācija bija diezgan neparasta.

No citām infekcijām apsprieda galvenokārt HIV/AIDS un tuberkulozi. Lai gan nāves cēloņu rindā HIV/AIDS stāv augstāk par tuberkulozi, tomēr tieši tuberkuloze pašreiz izvirzās aktuālāko problēmu jomā. Tā ļoti strauji izplatās, un saslimstība aug. Tā, piemēram, Ķīnā ar to inficēti 400 milj. cilvēku, kamēr HIV inficēto ir “tikai” 840 000. IAMP sēdē piedalījās vairāk kā 300 dalībnieku no visas pasau­les. Sanāksmes atklāšanā piedalījās Ķīnas valdības un parlamenta pārstāvji, Medicīnas un Inženierzinātņu akadēmijas prezidents un viceprezidenti.

Noslēgumā notika IAMP Ģenerālā asambleja, kurā piedalījās 51 valsts pārstāvis (arī Latvijas), kas esam šai ZA apvienībā.

Latvijas Universitātes Lāzeru centrs

Latvijas Universitātes Studiju un pētniecības lāzeru centrs ir atvērta, neformāla un brīvprātīga atomu, molekulu un optiskās fizikas apakšnozarē darbojošos pētnieku grupu apvienība, kas izveidota 2005. gada 10. jūnijā. Tās mērķis ir koordinēt centrā apvienojušos pētnieku grupu aktivitātes studiju organizācijas un pētniecības jomā atomu un molekulu fizikā un lāzeru spektroskopijā.

Lāzeru centra sastāvā pašlaik ietilpst trīs Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes pētnieku grupas, kas darbojas atomu, molekulu un optiskās fizikas jomā. Šīs grupas vada prof. Mārcis Auziņš, Dr. phys. Aigars Ekers un prof. Ruvins Ferbers. Centrā līdzdarbojas arī prof. Andrejs Cēbers.

Lai koordinētu Lāzeru centrā notiekošos pētījumus, ir izveidota Lāzeru centra padome, ko veido visu centrā pārstāvēto pētnieku grupu vadītāji. Šobrīd padomes sastāvā ietilpst – prof. Mārcis Auziņš, Dr. phys. Aigars Ekers, prof. Ruvins Ferbers. Padomes mērķis ir praktiska studiju organizācija un pētniecības koordinācija. Par padomes priekšsēdētāju ir ievēlēts prof. Mārcis Auziņš.

Lāzeru centra izveidošanai ir liela stratēģiska nozīme augsta līmeņa zinātnes un izglītības attīstībā Latvijas Universitātē un Latvijā kopumā. Tas nodrošina pētniecībā balstītu izglītību. Pētnieku grupas, kas darbojas centrā, ir apvienojušas resursus, lai izveidotu kopīgi izmantojamu lāzeru parku ar vairākām vienlaikus darbināmām lāzeru sistēmām, kuras kopā ar citu unikālo aparatūru (Austrumeiropā pirmais superaugstas izšķiršanas spektrometrs, molekulāro kūļu iekārtas, moderns lāzeru parks u.c.) nodrošina iespēju veikt oriģinālus, konkurētspējīgus pētījumus pasaules līmenī. Patlaban centra laboratorijas galvenokārt nodarbojas ar fundamentāliem atomu un molekulu fizikas pētījumiem, ar dažāda veida fundamentālajā zinātnē balstītu modernu pielietojumu un tehnoloģiju attīstīšanu. Jaunizveidotais Lāzeru centrs ļaus paaugstināt bakalauru, maģistru un doktoru izglītības kvalitāti, iesaistot jaunos speciālistus aktuālos zinātniski un tehniski izaicinošos pētījumos. Centrā regulāri strādā viespētnieki no daudzām pasaules valstīm – pašlaik no ASV, Bulgārijas, Vācijas, Ukrainas un Krievijas.

Centra izveidošanā nozīmīga loma bija zinātnisko iekārtu dāvinājumam no Kaizerslauternas Universitātes Vācijā, kas ievērojami papildina Latvijas Universitātes zinātnieku rīcībā esošo zinātnisko aparatūru. Sadarbība starp abu universitāšu zinātniekiem aizsākās pirms vairāk nekā 30 gadiem. Šī sadarbība bija sevišķi produktīva pēdējo septiņu gadu laikā, kad Kaizerslauternas profesora Klāsa Bergmaņa laboratorijā strādāja Dr. phys. Aigars Ekers un vairāki citi pētnieki no Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes. Par lielo ieguldījumu šīs sadarbības attīstīšanā 2003. gadā prof. K. Bergmanim tika piešķirts LU Goda doktora nosaukums.

Lāzeru centrs turpina tradicionālās un lāzeru spektroskopijas pētījumus, ko Latvijā aizsāka LU mācībspēki Fricis Gulbis, Ludvigs Jansons, Elza Krauliņa, Māris Jansons, Ojārs Šmits un citi. Lielu ietekmi uz šo pētījumu virziena veidošanos ir atstājusi sadarbība ar Sankpēterburgas (Ļeņingradas) pētniekiem Sergeju E. Frišu, Jevgeņiju J. Alaksandrovu, Mariju P. Čaiku un citiem. Neatkarīgajā Latvijā sadarbība ar citu valstu pētniekiem ir izvērtusies ļoti plaši un Lāzera centra pētnieku sadarbības partneri strādā daudzās vadošās Eiropas un Ziemeļamerikas universitātēs un pētniecības centros.

Aizstāvēšana

2006. gada 23. maijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Internās medicīnas promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Psoriāze bērniem Latvijā (epidemioloģija, klīnika, terapija).” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: Dace Gardovska, profesore, Dr. habil. med. (RSU), Skaidra Valiukeviciene, asoc. profesore. Ph.D (Kaunas University of Medicine), Külli Kingo Ph.D, MD., (Tartu University of Medicine)

***

2006. gada 8. jūnijā plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Ķirurģisko disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Dzimumceļu infekcijas, to ietekme uz grūtniecības norisi un iznākumu Latvijā” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: Aigars Pētersons, profesors (RSU), Ilze Vingre, Dr. med. (V/A “Latvijas Infektoloģijas centrs”), Babill Stray-Pedersen, profesore (Oslo universitāte).

Ar promocijas darbiem var iepazīties RSU, Akadēmiskajā un Nacionālajā bibliotekās, RSU mājas lapā www.rsu.lv

***

2006. gada 9. jūnijā plkst. 14.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā, Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Dabai draudzīga poli–ß–hidroksibutirāta kompozītmateriāli pārtikas produktu iepakojumam” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Kopernika v.n. universitātes Vispārīgās ķīmijas katedras vadītāja, profesore, Dr.habil.sc.ing. Halina Kaczmarek (Polija), LLU profesors, Dr.habil.sc.ing. Uldis Iljins, SIA “Gaļas un piena rūpniecības inženiercentrs”, direktors, Dr.sc.ing. Jānis Zutis.

Ar zinātnisko darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā ielā– 2, Jelgavā un http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.”

***

2006. gada 9. jūnijā plkst. 11.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā, Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Latvijā audzēto aveņu, upeņu un jāņogu šķirņu ogu piemērotība saldēšanai” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Sanktpēterburgas Zemo temperatūru un pārtikas tehnoloģiju valsts universitātes profesore, Dr.habil.sc.ing. Valentīna Kolodjaznaja, LU docente, Dr.sc.ing. Ilga Karlsone, LU profesore, Dr.habil.med. Renāte Ligere.

Ar zinātnisko darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā ielā 2, Jelgavā un http://llufb.llu.lv/llu-theses.htm.”

***

2006. gada 15. jūnijā plkst. 16.00 LU Fizikas un astronomijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (Zeļļu ielā 8, 233. auditorijā)

aizstāvēs promocijas darbu “Stohastiskā dinamika, jonizācija un starojuma enerģijas pārnese optiski ierosinātās sārmu metālu gāzēs” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: vad. pētnieks, Dr. habil. phys. M. Tamanis (LU FMF ASI), prof., Dr. habil. phys. G. Liberts (DU), prof., Dr. Sc. O. Vasjutinskis (A. Jofes institūts, Krievijas ZA).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU (Kalpaka bulv. 4) un Latvijas Akadēmiskajā (Rūpniecības ielā 10) bibliotēkā.

***

2006. gada 15. jūnijā plkst. 14.00 LU Fizikas un astronomijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē (Zeļļu ielā 8, 233. auditorijā)

aizstāvēs disertāciju “High–Resolution Spectroscopy of the Ground and Selected Excited States of the NaRb and NaCs Molecules” (“NaRb un NaCs molekulu pamatstāvokļu un atsevišķu ierosinātu stāvokļu augstas izšķirtspējas spektroskopija”) fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: prof., Dr. habil. phys. M. Auziņš (LU), vad. pētnieks, Dr. habil. phys. J. Bērziņš (LU CFI), vec. zin. līdzstrādnieks, Dr. Sc. A. Bučačenko (Maskavas Universitāte, Krievija).

Ar promocijas darbu var iepazīties LU (Kalpaka bulv. 4) un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā (Rūpniecības ielā 10).

***

2006. gada 15. jūnijā Elektronikas un telekomunikāciju Promocijas padomes P–08 atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 12, 210. auditorijā plkst. 15.00

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Entropijas maksimuma metodes pielietošana tīkla mezglu rindu vadībai pašlīdzīga trafika vidē” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.habil.phys. A.Ozols (padomes loceklis), Dr. sc. comp. M.Greitāns (Latvija), Dr.habil.sc.ing. A.Kajackas (Lietuva)

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

***

2006. gada 15. jūnijā Elektronikas un telekomunikāciju Promocijas padomes P–08 atklātajā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 12, 210. auditorijā plkst. plkst. 17.00

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Datu pārraides tīkla iekārtu veiktspējas pētīšana nestacionāras slodzes vidē” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr.sc.ing. Ģ.Ivanovs (padomes loceklis), Dr.sc.comp. G.Bārzdiņš (Latvija), Dr.habil.sc.ing. A.Kajackas (Lietuva).

Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

***

RTU Mehānikas un mašīnzinātnes nozaru promocijas padomes atklātajā sēdē 2006.gada 25. aprīlī, pamatojoties uz Latvijas zinātniskā grāda pretendenta Andra Martinova promocijas darba – disertācijas “ Elastomēru mehānisko īpašību prognozēšana uz paātrināto eksperimentu pamata“ novērtējumiem un Padomes aizklātās balsošanas rezultātiem, tika nolemts piešķirt inženierzinātņu doktora grādu mehānikas nozares materiālu mehānikas un pretestības apakšnozarē ANDRIM MARTINOVAM.

No vienpadsmit klātesošiem balsstiesīgajiem padomes locekļiem par zinātniskā grāda piešķiršanu nobalsoja 11, pret – neviens.”

***

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P–07 2006. gada 8.maija sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Renātei Spricei par promocijas darbu “Informācijas sistēmas projekta alternatīvas izvēle strauji mainīgos ārējās vides apstākļos”.

Balsošanas rezultāti: par – 9 balsis; pret – 1; nederīgu biļetenu nav.