LZA Senātā

4. septembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēde, kurā tika uzklausīti divu LZA īsteno locekļu pretendentu (vēlēšanas notiks š.g. novembrī) zinātniskie ziņojumi. LZA korespondentājlocekle LU Latviešu valodas institūta direktore Ilga Jansone referēja par tematu “Letonika un pētījumi latviešu valodniecībā” un LZA korespondētājlocekle LU Filoloģijas fakultātes dekāne Ausma Cimdiņa ziņoja par letonikas iesaisti Eiropas tematiskajos tīklos.

Par Zinātņu akadēmijas kandidāti gadskārtējai Ministru kabineta balvai tika izvirzīta LZA korespondētājlocekle arheoloģe Ilze Loze par mūža devumu Latvijas arheoloģijā – akmens laikmeta pētniecību Eiropas kontekstā. Akadēmiķis Jānis Bērziņš nešaubīgi nodēvēja Ilzi Lozi par Eiropā vispazīstamāko Latvijas arheoloģi, jo viņas akmens laikmeta pētījumi ir unikāli un to autore pat visdrūmākajos Latvijas zinātnes laikos ir spējusi tos popularizēt pasaules lielākajās konferencēs. Viņš runāja arī par trauslās sievietes vīrišķību, gadu desmitus vasaras pavadot Lubānas klānu izrakumos, kur, nakšņojot teltī, vienīgie kaimiņi nereti bija tikai odi un čūskas.Un sargs – suns, jo strādnieki devās nakšņot uz mājām. “To spēj tikai apsēstie”, secināja akadēmiķis. Zinātnes apsēstie.

Senāts apstiprināja LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas 24. augusta sēdes lēmumu piešķirt LZA goda doktora grādu fizikā (Dr. h. c. phys.) Brazīlijas zinātniekam Žozē Mariam Antonio Kastiļo–Alkarasam (Jose Maria Antonio Castilho–Alcaras).

Pirms fotomākslinieka Vilhelma Mihailovska izstādes atklāšanas autors bija sagatavojis nelielu Vecrīgai veltītās ekspozīcijas digitālu prezentāciju, kurā mūzikas pavadībā uz ekrāna mijās meistarīgi tverti namu, ieliņu, logu, vārtu, laternu melnbalti attēli, radot to neatkārtojamo noskaņu, kāda piemīt tikai Vecrīgai. Ikdienišķi pazīstamai un tajā pat laikā vienmēr no jauna iepazīstamai.

Slavenā fotoaparāta VEF–Minox autora rīdzinieka Valtera Capa balvu labākajam izgudrotājam Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar LR Patentu valdi pasniedz otro reizi. Tās pirmie laureāti bija Dr. Roberts Kalniņš un ASV dzīvojošais LZA goda doktors, bijušais rīdzinieks Benjamiņš Joffe. Kā rakstīts balvas nolikumā, to piešķir reizi divos gados, un šogad par prestižās balvas laureātu kļuva LZA ārzemju loceklis Juris Upatnieks (ASV). 4. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika vēsturiska, kā teica akadēmiķis Jānis Stradiņš, divu leģendu tikšanās. Leģenda ir Valters Caps, kura, kā šodien teiktu, inovatīvo fotoaparātu VEF–Minox līdz šim vēl neviens nav pārspējis un pasaulē to joprojām turpina ražot. Leģenda ir arī viens no dažiem (var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem) jauna optiskās informācijas reģistrēšanas veida hologrāfijas pamatlicējiem profesors Juris Upatnieks. Līdz ar to leģendāra kļūst arī Latvijas Zinātņu akadēmija, kurā Valters Caps sava garā un raženā mūža nogalē 2001. gadā saņēma LZA goda doktora diplomu un savas runas ievadu pat sāka latviski, kaut arī kopš kara beigām Latvijā nav bijis. (Vienlaicīgi viņš no RTU rektora rokām saņēma arī goda studenta apliecību, jo V. Caps bija autodidakts bez augstākās izglītības, bet apveltīts ar fantastisku izgudrotāja talantu.) Pilnīgi oriģinālā mazgabarīta fotokameras ideja rīdziniekam Valteram Capam radās, dzīvojot Igaunijā, bet to īstenot palīdzēja Latvijas Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF), dodot tam vārdu VEF–Minox, tādēļ tik aizkustinoša izvērtās sirmā kunga tikšanās ar vefiešu senioriem, saviem kādreizējiem darba biedriem.

1936. gadā, kad jaunais fotoaparāts sāka savu ceļu VEF montāžas cehā, Rīgā piedzima Juris Upatnieks. Šajā pašā Zinātņu akadēmijas sēžu zālē viņš 1991. gadā saņēma LZA ārzemju locekļa diplomu, bet 1999. gadā – akadēmijas Lielo medaļu. Viņa vārds Latvijas (toreiz – Latvijas PSR) zinātniekiem kļuva pazīstams jau 60. gados, kaut arī viņus šķīra “dzelzs priekškars”, kas droši atdalīja latviešus ?eit no latvie?iem tur. Krievijā ar pētījumiem hologrāfijā kļuva pazīstams Deņisjuks, un tad jau nevarēja apiet arī Gaboru, Līsu un Upatnieku. Gabors saņēma Nobela prēmiju. Kā savā laudatio teica LZA korespondētājloceklis Andris Ozols, Upatnieks no latviešu zinātniekiem bija vistuvāk Nobela prēmijai, taču par vienu un to pašu tēmu tai vienlaikus izvirza ne vairāk kā trīs zinātniekus. Upatnieks bija ceturtais...

Jurim Upatniekam nav pagājušas secen daudzas Amerikas un starptautiskas balvas. Amerika apsteidza Latviju un labākā izgudrotāja balvu J.Upatniekam piešķīra jau 1976. gadā. Taču arī Valtera Capa balva ir gana prestiža, ne velti firmas Minox pārstāvis Normans Ridzeks (Norman Ryzek) ierosināja turpmāk šo balvu padarīt trīspusīgu – to piešķirtu LZA, LR Patentu valde un firma Minox, tā piedodot balvai vēl papildus starptautisku skanējumu

Sākusies kā tīri praktisku uzdevumu risinājumu meklējumi, hologrāfija mūsdienās uzdod globālus filozofiskus jautājumus. Vai Visums nav viena liela hologramma?

Lai veicinātu Latvijas zinātnes un moderno tehnoloģijas attīstību un pielietojumu ar dzelzceļa nozari saistītās inženierzinātnēs un lai paaugstinātu uzņēmējdarbības efektivitāti,kā arī lai novērtētu Latvijas zinātnieku, dzelzceļa radošo praktiķu un dzelzceļa topošo maģistrantu, doktorantu un zinātnieku izcilo veikumu vai mūža devumu šajos procesos, 2006.gada 23.novembrī LZA, a/s “Latvijas dzelzceļš” un IZM vienojās nodibināt Latvijas dzelzceļa Gada balvu.

Šogad 2. augustā balvas pasniegšana notika pirmo reizi.

Nominācijā “Ievērojamam zinātniekam vai dzelzceļa praktiķim par izcilu darba veikumu”, Gada balva ir piešķirta Valsts a/s“Latvijas dzelzceļš” ceļu un būvju ekspluatācijas daļas priekšniekam Vladimiram Janovičam. Pateicot viņam, ekspluatācijā nodoti dzelzceļa sliežu uzturēšanas un remonta mehanizētie kompleksi, ieviestas pasaules standartiem atbilstošas sliežu ceļu konstrukcijas. Rezultātā ceļu mašīnu uzņēmumi izveidoti par spēcīgiem mehanizācijas uzņēmumiem, kuri spēj veikt kvalitatīvu sliežu ceļu rekonstrukciju.

Nominācijā “Par pētījumiem Latvijas dzelzceļa transporta nozarē” balvu saņēma RTU Transporta un mašīnzinību fakultātes Dzelzceļa transporta institūta maģistrs Fjodors Mihailovs par maģistra darbu “Šķirotavas stacijas darba rādītāju matemātiskā modelēšana”.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis

Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs Raimonds Valters

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents,
Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētājs Andrejs Siliņš

Latvijas Zinātņu akadēmijas
Lauksaimniecības un mežsaimniecības
nodaļas priekšsēdētāja p.i. Arnis Treimanis

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis

Latvijas Zinātņu akadēmijas
Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš

Prof. Jose Maria Antonio Castilho–Alcaras (dzim. 1937.g.) no Paula Universitātes Teorētiskās Fizikas Institūta (Sao–Paulo, Brazīlija) kop? 1989.gada aktīvi sadarbojas ar Latvijas zinātniekiem teorētiskās kodolfizikas jomā: līdz 1999.gadam ar LZA Kodolpētniecības centru, bet kopš 1999.gada 1.janvāra – ar LU Cietvielu fizikas institūta Radiācijas fizikas laboratoriju. Sadarbības gaitā tika veikti N~Z līnijas kodolu īpašību teorētiskie pētījumi kodolu masas skaita A apgabalā 4?A?80, izmantojot mikroskopisko stipri ierobežotās dinamikas modeli (SRDM), kuru izveidoja ievērojamais lietuviešu zinātnieks prof. V.Vanags (1930–1990). Kopumā tika veikti aprēķini pāri par 50 pāru–pāru tipa, nepāru spoguļa tipa un nepāru–nepāru tipa kodoliem. Tāpat tika veikti kopēji grupu teorētiskie pētījumi par SRDM modeļa saistību ar bozonu mijiedarbības modeli (IBM), kā arī par grupu teorijas tehnikas pielietojumiem IBM. Sadarbības rezultāti tika publicēti 22 kopējos darbos laika periodā no 1989. līdz 2005.gadam.

Prof. Jose Maria Antonio Castilho–Alcaras ir pasaulē ievērojams speciālists grupu teorijas metožu pielietojumos un ar savu ieguldījumu kopējos pētnieciskajos projektos ar Latvijas un Lietuvas kodolteorētiķiem viņš ir sekmējis šo virzienu attīstību un pastāvēšanu Latvijā. Prof. J.M.A.Castilho–Alcaras kandidatūra Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora nosaukuma piešķiršanai 2007.gada 24.augustā tika izskatīta LZA Fizikas un tehnisko ziņātņu sekcijā un tika vienprātīgi atbalstīta.

LZA Senāts to apstiprināja 4. septembrī.

Ar hologrammām vai, pareizāk sakot, hologrāfiskajām uzlīmēm mēs sastopamies ik uz soļa, kaut vai aplūkojot savu naudiņu, kredītkarti vai produktus veikalā. Katrs, kam interesē hologrāfiskā attēla principi, var atrast izsmeļošu informāciju internetā. Populārzinātniskais žurnāls “Terra” neilgā laika periodā šai tēmai pievērsies divreiz (“Mazliet par hologrāfiju” septembris/oktobris 2006, “Netveramā hologrāfijas māksla” jūlijs/augusts 2007, http://www.lu.lv/terra). Taču nebūs daudz to nespeciālistu, kuri būs dzirdējuši, ka viens no hologrāfijas pamatlicējiem pasaulē ir latvietis, LZA ārzemju loceklis, LZA Lielās medaļas laureāts (1999) profesors Juris Upatnieks (ASV). 4. septembrī viņš saņēma vēl vienu savas dzimtenes pagodinājumu – slavenā foto­aparāta “VEF–Minox” konstruktora Valtera Capa balvu labākajam izgudrotājam, kuru piešķir Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar LR Patentu valdi. Pirmie balvas laureāti ir Benjamiņš Joffe (ASV) un Roberts Kalniņš (2005).

Iekams runāt ar profesoru Juri Upatnieku neilgi pirms balvas pasniegšanas oficiālās ceremonijas, mazs ieskats hologrāfijas vēsturē, kādu to sniedz “Terra”.

Vēsturiski hologrāfiju kā jaunu optiskās informācijas reģistrācijas veidu, kas balstās uz viļņu interferenci un difrakciju, izstrādāja un 1947. gadā formulēja ungāru izcelsmes angļu zinātnieks Deniss Gabors, kurš par to 1971. gadā saņēma Nobela prēmiju. Taču hologrāfijas iespējas sāka saprast un novērtēt tikai pēc tam, kad pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā Mičiganas Universitātē Emmets Līss (Emmett Leith) un Juris Upatnieks (latviešu izcelsmes zinātnieks) ieguva un Amerikas Optikas biedrībā demonstrēja pirmos trīsdimensiālos hologrāfiskos attēlus. Jāpiezīmē gan, ka, lai aplūkotu ar E. Līsa un J. Upatnieks izstrādāto metodi iegūtās hologrammas, jāizmanto tāda paša viļņa garuma gaisma, kas izmantota, hologrammas ierakstot. Ap šo pašu laiku parastās lampas vai saules gaismā aplūkojamas hologrammas radīja krievu zinātnieks J. Deņisjuks. Metodi, kā padarīt redzamas arī Līsa un Upatnieka hologrammas, 60. gadu vidū piedāvāja amerikāņu zinātnieks Stīvens Bentons (Stephen A. Benton). Šī tipa, tā saucamās varavīksnes hologrammas šodien varam aplūkot arī uz hologrāfiskajām uzlīmēm. Un to, ka hologrāfija tik strauju attīstību piedzīvoja tieši 20. gadsimta 60. gadu sākumā, noteica lāzeru – jaudīgu monohromatiskas un koherantas gaismas avotu – parādīšanās. Tas ne tikai nodrošināja nepieciešamos apstākļus sekmīgai hologrāfiskā ieraksta realizācijai, bet arī uzskatāmi parādīja hologrāfijas tālākās attīstības perspektīvas.

Plašākā nozīmē hologrāfija ir saistīta ar ļoti daudziem zinātnes un tehnikas virzieniem. Par to liecina kaut vai tas, ka D. Gabors hologrāfijas principus izstrādāja, domājot uzlabot elektrona mikroskopa izšķiršanas spēju, bet E. Līss un J. Upatnieks pie savas hologrāfiskās shēmas nonāca, darbojoties militāro radaru sistēmas jomā. Šodien pazīstamas gan akustiskās, gan radiohologrāfijas metodes, tiek veikti padziļināti pētījumi rentgenhologrāfijas jomā, taču visplašāk hologrāfijas iespējas tiek izmantotas dažādās ar redzamo gaismu saistītās nozarēs.

– Tas ir ievērojams atklājums galvenokārt tādēļ, ka cilvēki to var saprast un redzēt atšķirībā no citiem atklājumiem, piemēram, kodoltehnikā, kuri nevienam, izņemot speciālistus, nav saprotami un tādēļ paliek plašākai sabiedrībai nezināmi.

– Tad jāsāk ar to, kā es nonācu Mičiganas universitātē vai pat vēl agrāk – Amerikā. Kā vairums bēgļu bērnu es Vācijā mācījos laviešu skolā. Vecākā māsa jau bija pārcēlusies uz ASV un izsauca mūs, pārējos – tēvu, māti, brāli, kas bija četrarpus gadu vecāks par mani, un Juri – pastarīti. Tā es 1951. gadā nonācu Akronas pilsētā netālu no Klīvlendas Ohaijo pavalstī un sāku mācīties vidusskolā. Angļu valodu līdz tam biju mācījies kā svešvalodu parastajā līmenī, un sākumā Amerikā bija ļoti grūti, jo es daudz ko nesapratu. Pēc gada jau viss bija kārtībā un pēc četriem gadiem es vidusskolu beidzu kā labākais skolēns. Tolaik mūsu ģimene bija stipri trūcīga. Vecāki bija tajos gados, ka vairs nevarēja iet noliktavā lādēt kastes, māsai bija izveidojusies sava ģimene, un tā vecākais brālis sameklēja darbu, ko nu varēja dabūt ar minimālām angļu valodas zināšanām un bez augstas izglītības. Viņš kļuva par ģimenes apgādnieku. Kaut kā mēģinājām iztikt. Māte pa lielākai daļai dzīvoja kopā ar brāli un mani, vadīja saimniecību, tēvs pa reizei gāja pieskatīt māsas bērnus. Skolas brīvlaikos es vienmēr strādāju. Akronas pilsēta tolaik bija pazīstama ar to, ka visām lielākajām Amerikas autoriepu firmām tur bija savas fabrikas. Tagad tās ir izklīdušas uz visām pusēm. Kad pabeidzu vidusskolu, sāku studēt vietējā universitātē par elektroinženieri un reizē arī strādāt, jo nevarēja ilgāk brāli vienu pašu izmantot. Inženieru studiju programma bija piecgadīga – pirmie divi gadi diezgan vispārīgi priekšmeti, pēdējos gados notika specializācija. Tā es pirmos divus gadus nostrādāju vienā no gumijas fabrikām, kurā bija īpaša programma studentiem – tie strādāja četrās maiņās pa sešām stundām. Es trīs vakarus nedēļā strādāju no pulksten sešiem pēcpusdienā līdz pusnaktij. Universitātē reizēm lekcijas beidzās pulksten piecos, tad stundas laikā bija jānokļūst līdz fabrikai, jāstrādā līdz pusnaktij, mājās nonācu vienos naktī un no rīta astoņos jau sākās lekcijas. Kad sākās specializācija inženierzinātnēs, mācību laiks tika sadalīts posmos – divi mēneši ļoti intensīvas lekcijas, pēc tam divi mēneši praktizēšanās par elektrotehnikas inženiera asistentu vai kaut ko tamlīdzīgu. Kaut arī specializēšanās bija elektrotehnikā, tur kaut kas bija saistīts arī ar apgaismošanu, un es mazliet iepazinos arī ar optiku.

– Nē, bet ar gaismu gan. Nebija jau nekas sarežģīts. Kad beidzu universitāti ar bakalaura grādu, apspriedāmies ģimenē, ko darīt tālāk. Brālis Ojārs deviņus gadus bija galvenais ģimenes apgādnieks, tagad bija mana kārta pārņemt ģimenes apgādību. Nolēmu sākt meklēt darbu. Izlasīju informāciju, ka Mičiganas universitāte meklē darbiniekus. Tagad no Akronas līdz Annarborai, kur atrodas Mičiganas universitāte, var nokļūt ātrāk, bet tolaik ceļš gāja caur mazām pilsētiņām un brauciens bija divreiz ilgāks. Aizbraucu uz interviju, pastāstīju par sevi. Bija 1960. gads, tikko bija parādījušies datori – ar vakuumspuldzēm. Savā starpā sacentās analogie datori, kas tagad vispār ir aizmirsti, ar ciparu datoriem un nebija zināms, kuri vinnēs. Datori bija milzīgi lieli, un tās bija vienīgās telpas, kas tolaik tika dzesētas. Cilvēki iztika, kā varēja, bet datoriem bija nepieciešama klimata kontrole. Skatījos uz to visu kā uz brīnumu. Iegājām arī radaru laboratorijā, un tā man šķita visinteresantākā.

– Uz turpmākajiem 25 gadiem. Radaru laboratorijā strādāja ar mikroviļņiem un arī ar optiku, kas tolaik bija ļoti neparasta pieeja. Par hologrāfiju, trīsdimensiju attēliem tolaik vēl nedomājām. Bija 1960. gads, aukstā kara kulminācija, sacensība ar Padomju savienību militārā bruņojuma jomā. Laboratorijā tika izstrādāts pilnīgi jauna radara princips – lido lidmašīna un no tās ar radaru skatās sāniski, iegūtais atstarojums nevis tūdaļ parādās uz ekrāna, bet uzkrājas filmā. Tas bija koherents radars. Signālu, kas nāk atpakaļ, salīdzina ar vietējo oscilatoru, samaisa un atkarībā no attāluma atpakaļsaņemto signālu vai nu pastiprina, vai dzēš. Lidmašīnai lidojot nebija cita veida, kā saglabāt informāciju, kā ierakstīt to filmā. Pēc tam filmu vajadzēja apstrādāt. Mans kolēģis un priekšnieks bija Emmets Līss. Viņš jau bija pie šīs idejas strādājis gadus astoņus. Galvenā problēma bija, kā signālus apstrādāt, lai dabūtu asus attēlus. Radara staram, ejot tālumā, ir tendence mazliet izplesties. Jo lielāks ir antenas garums, jo mazāk stars izplešas, bet lidmašīnā var ievietot tikai nelielu antenu. Kāds bija prognozējis, ka var taisīt sintetisku antenu, kas savāc informāciju ilgākā laikā, piemēram, 100 metru lidojumā vai pat vairāk. Ja informāciju pareizi apstrādā, tad var iegūt tādu attēla asumu, it kā tas būtu uzņemts ar 100 m garu antenu, kas fiziski lidmašīnā nav ieliekama. Filmā uzņemtais signāls mums atgādināja hologrammu, kādu Anglijā bija ieguvis Gabors. Pēc ilga darba tiešām nācām pie slēdziena, ka starp Gabora un mūsu attēliem ir līdzība.

– Tikai tad, kad sākām skatīties Gabora rakstus. Viņš bija izgudrojis šo vārdu. Kad es sāku strādāt laboratorijā, Līss jau bija izstrādājis teorētisko risinājumu, bet datiem bija tā pati problēma kas Gaboram – viņa hologrammai vienmēr rodas divi attēli viens otram virsū, tādēļ neskaidri. Vajadzēja tos atdalīt vienu no otra. Līss bija teorētiski izdomājis, kā to varētu izdarīt – ieraksta laikā stariem būtu jānāk no dažādiem virzieniem. Tā bija tāda teorētiska matemātiski proponēta ideja, kuru vajadzēja pārbaudīt eksperimentāli. Vispirms sākām ar Līsu atkārtot Gabora eksperimentu un dabūjām apmēram to pašu rezultātu. Tad vajadzēja pamēģināt metodi, kad stari nāk no dažādām vietām. Galvenā problēma bija tā, ka toreiz vēl nebija lāzeru, bet dzīvsudraba spuldzēm nebija pietiekoša koherence, lai dabūtu pietiekami plašu interferences daļu. Ja spuldzei bija labāka koherence, tad ar to neko nevarēja apgaismot. Tā mēs netikām no vietas. Tas bija tāds pamatprincips, kuru, likās, nevar apiet. Tad kādu dienu laboratorijā strādājot ievēroju, ka skatoties uz difrakcijas režģa attēlu, var redzēt daudzas līnijas, kuras atgādina divu gaismas staru interferenci. Izrādijās, ka, ja gaismu sadala divos staros ar difrakcijas režģi, tad tas ir tas pats, kā divu staru interference, bet tam nav vajadzīga koherence. Tādā veidā apgājām koherences trūkumu un jau 1961.gadā (pirms lāzeri bija dabūjami) izdarijām vienkāršu eksperimentu, kurš pierādija divu attēlu atšķiršanas metodes pareizību, kuru Liss bija paredzējis.

– Gabors pirmais proponēja, ka var uzņemt attēlu tur, kur tas nav fokusā, nelietojot nekādu lēcu, bet vienkārši apgaismojot priekšmetu. Ja to varat fiksēt, uztvert gaismas starus, kādā virzienā tie gāja, tad vēlāk filmu apgaismojot, tajā pašā vietā, kur tas bija no sākuma, jūs redzēsiet oriģinālo priekšmetu. Tolaik attīstījās elektronu mikroskopu pielietošana, bet iegūtie attēli bija miglaināki nekā teorētiski tiem bija jābūt.Gabors domāja, ka vajadzētu uzņemt fotogrāfiju elektronu mikroskopā, pēc tam to ielikt optiskā sistēmā, izlabot un dabūt asāku attēlu. Viena no problēmām bija tā, ka viņa uzņemamie priekšmeti bija mikroskopiski mazi. Kopš tā laika, kad viņš publicēja pirmo rakstu par šo ideju, līdz laikam, kad mēs sākām strādāt, vairāki zinātnieki, arī Anglijā, bija mēģinājuši atdalīt attēlus vienu no otra, bet īsti labu risinājumu nebija atraduši. Mēs panācām, ka abi attēli aizgāja katrs uz savu pusi. Tagad tas liekas tik pašsaprotami, bet toreiz tas bija jaunums. Bija savādi, ka gandrīz vienā laikā Jurijs Deņisjuks Krievijā publicēja savu doktora darbu, bet kādu laiku tam tālākas virzības nebija.(Deņisjuks Jurijs, dz. 1927. 27.VII – pad. fiziķis, PSRS ZA koresp–loc. (1970). Beidzis Ļeņingradas Precīzās meh. inst. (1954). Strādā S. Vavilova Valsts optikas inst. (no 1954). Zin. darbi fizikālajā optikā. Izstrādājis tilpuma hologrāfijas metodi (1962, Ļeņina prēm. 1970). LPE).

– Tajā laikā radara projekts bija ļoti slepens, bet mūsu daļu, to, kas bija saistīta ar optiku, publicēt varējām. Radars bija ārkārtīgi sarežģīts un bija daudz dažādu iemeslu, kādēļ rezultāti kopumā bija slikti un uz tiem nevarēja paļauties, taču mēs visu laiku saņēmām atbalstu un varējām optisko aspektu simulēt laboratorijā, ne vairs lidmašīnā. Pirmā mūsu publikācija bija 1962. gadā, kur aplūkojām optikas sistēmu no sazināšanās viedokļa. Tajā risinājums bija parādīts vispirms teorētiski, kā arī ļoti vienkāršs paņēmiens, kā var atdalīt vienu attēlu no otra. Rezultāti nebija tik iespaidīgi, un publikācija praktiski pagāja bez ievērības. Neviens par to nelikās zinis. Turpinājām ar domu, ka jāiegūst labāki rezultāti. Viens kolēģis savai laboratorijai bija dabūjis pirmo helija/neona lāzeru, kas bija ļoti dārga manta. Šad un tad, kad viņš to nelietoja, mēs ielikām spoguli un aizlaidām staru uz mūsu sistēmu. Uzņēmām dažas melnbaltas slīdītes. 1963. gada beigās mēs bijām gatavi savai otrajai publikācijai un aizsūtījām to žurnālam kopā ar ļoti asas kvalitātes attēliem. Žurnāls rakstu publicēja 1963. gada decembrī ar ļoti optimistisku anotāciju par to, ka ir iespējams uzņemt attēlus bez lēcām. Nu Līsam (viņš bija pirmais autors) bija jāsēž pie telefona un jāatbild daudziem zvanītājiem, jo interese bija liela. Reportieri gribēja zināt, ko ar šo metodi varēs darīt, un kad Līss ieminējās arī par trīsdimentiju attēlu, tad šaubas bija lielas. Tas nu gan nevar būt! Presē šīs ziņas pa lielākai daļai neparādijās, tik neticami tas izklausījās. Taisnību sakot tajā laikā mēs vēl nemaz nebijām uzņēmuši trīsdimensiju attēlu, tikai pārrunājuši, kā to darīt, bet, tā kā tas bija presei pateikts, tad mums bija jāpierāda šīs ziņas patiesums. Turklāt zinātnieku interese toreiz bija krietni mazāka par preses interesi. Tad notika Amerikas optikas biedrības konference, kurā es nolasīju referātu un parādīju pietiekoši lielu hologrammu, lai attēlu varētu redzēt ar abām acīm. Apgaismojot hologrammu ar lāzera gaismu, kļuva redzams rotaļu vilcieniņa telpisks attēls.

– Jā, mēs cits citu apstiprinājām.

– Ja cilvēks dara vienīgi to, ko ir iemācījies, tad tas ir treniņš, nevis izglītība. Jūs ļoti labi zināt to vienu, kur esat uztrenējies, bet, tiklīdz nonāksit citā situācijā, vairs nezināsit, ko darīt. Tehnika attīstas ļoti strauji, situācijas visu laiku mainās. Nav tā, ka jūs esat dabūjis savu bakalaura vai maģistra grādu un ar to varēsit mierīgi visu mūžu strādāt. Zināšanas ir jāpapildina nepārtraukti. Kad es vēl mācījos vidusskolā, mani ļoti interesēja radiotehnika un elektronika. Šad tad dabūju vecus radioaparātus, ko izjaukt un noskaidrot, kā kas darbojas. Radiofrekvences, signāli, skaņu pārraides principi. Kad aizgāju uz radaru laboratoriju un sāku nodarboties ar optiku, tur strādāja diezgan daudz cilvēku, bet sākumā ar izglītību optikā bija tikai viens. Līss pats bija fiziķis, lielākā daļa – elektroinženieri, arī pa kādam mehānikas inženierim. Visai drīz nāca apjausma, ka visiem viļņiem – akustiskiem, radioviļņiem, arī viļņiem jūrā ir sava līdzība, un ja optikā strādājām ar gaismas viļņiem, tad varējām saprast un pielietot savas idejas. Bijām jauni, pa lielākai daļai nupat beiguši studijas ar maģistra vai bakalaura grādu, maz tādu, kam pāri trīsdesmit. Metode, kur izmanto divus gaismas starus ar dažādiem leņķiem, neatbilda klasiskajai optikas metodei, kas aprakstīta grāmatās. Ja atnāktu kāda autoritāte optikā un teiktu:”Ko jūs te darāt? Tas optikā nav iespējams!”, mēs varbūt tiešām būtu atmetuši ar roku, bet mēs īsti nezinājām, ko var un ko nevar darīt, mēs mēģinājām, un mums izdevās.

– Nebija jau tikai Mičiganas universitāte. Sabiedrība aktīvi protestēja pret karu Vjetnamā, un universitāte atbrīvojās no laboratorijas, kas strādāja militāriem mērķiem. Tā kļuva patstāvīga un saucās par Vides pētījumu laboratoriju.

– Tāda bija prasība, lai varētu dabūt pavalsts finansējumu. Laboratorija tiešām vēlāk strādāja vides aizsardzības vajadzībām, piemēram, radarsistēma ļāva uzņemt dažādas kartes tādos apstākļos, kad neder aerofotografēšana, miglā. Sāka pētīt labības laukus, ģeoloģiskās formācijas ar iespējamiem izrakteņiem. Attēls izskatās tā, it kā būtu fotografēts no augšas un apgaismots ļoti lēzenā leņķī, saulrietā. Var redzēt koku ēnas. Daži cilvēki no mūsu laboratorijas sāka meklēt komerciālus piedāvājumus. Tā tapa optiskais hologrāfiskais tēmeklis sportam un medībām. Amerikā ļoti populārs ir tāds sporta veids kā ātršaušana ar pistoli. Doma bija, ka ar holografisko tēmekli var ātri šaut pa kustīgu mērķi, kad nav laika pamatīgi notēmēt. Savu hologrāfisko tēmekli es esmu patentējis.

– Ap divdesmit.

– Jā. Ar Ilzi apprecējos 1968. gadā. Viņa bija no Rietumkrasta. Es daudz braukāju pa Ameriku darba darīšanās un visur centos tikties ar latviešiem. Es darbojos arī akadēmiskajā vienībā “Austrums”. Ilze dzīvoja Sietlā. Viņa, četrgadīga meitene, kopā ar vecākiem bija laivā bēgusi uz Zviedriju. Tur arī gājusi skolā pirms pārcelšanās uz Ameriku. Ilze nāk no pazīstamu mākslinieku ģimenes. Viņas tēvs – gleznotājs Jānis Induss, māte – grafiķe Marija Induse–Muceniece pirms kara Latvijas Mākslas akadēmijā vadīja grafikas meistardarbnīcu. Jāņa Indusa darbu izstādi Latvijā sarīkoja Talsu muzejs, bet mātes darbu izstāde pagājušajā gadā notika Rīgā Nacionālajā mākslas muzejā. Arī Ilze ir studējusi mākslu. Pirmo grādu viņa dabūja Aijovā un strādāja skolā par mākslas priekšmetu skolotāju. Tad mēs apprecējāmies, piedzima dēli un tas izjauca viņas karjeru. Vēlāk, kad dēli paaugās, viņa sāka strādāt “General Motors” par tehnisko dizaineri automatisko ātruma kārbu projektēšanā, jo ar mākslu Amerikā maizi nopelnīt nevar.

– Par tehniku.

– Ilzes vectēvs no mātes puses bija pazīstams kuģu būvētājs. Viņa dzimtā bijuši jūrnieki, kuģu kapteiņi. 1995.gadā mākslinieks Jānis Strupulis izstrādāja Latvijas valsts zelta un sudraba 10 Ls piemiņas monētas modeli kurā redzams vectēva buru kuģis “Gafelšoneris Jūlija Maria 1885”. Jūrnieku mājas Rojā ir vectēva būvētas. Tās mēs atguvām, izremontējām, uzbūvējām ceļu un tagad no maija līdz oktobrim dzīvojam Latvijā.

– Kad Padomju savienībā sākās perestroika, Amerikā tika samazināts finansējums daudziem pētījumiem, tai skaitā mūsu laboratorijā. Vairāk nodarbojos kā konsultants, pēc vajadzības lasīju universitātē lekciju kursus – esmu ārkārtas profesors. Tad, kaut arī vēl nebija pienācis pensijas laiks, abi ar sievu nolēmām, ka varam iztikt un metām maizes darbu pie malas.

Šā gada 21.jūlijā astoņdesmit otrajā dzīves gadā no dzīves aizgāja Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, izcils ārsts klīnicists, zinātnieks un pedagogs, habilitēts medicīnas doktors Anatolijs Bļugers.

A.Bļugers ir dzimis 1926.gada 8.jūlijā Ukrainā, Gaisinā, medicīnas izglītību ieguvis Gorkijas un Maskavas 2.Medicīnas institūtā (1945–1951). Profesora A.Bļugera dzīves un darba gaitas saistās ar Latviju kopš 1951.gada, kad viņš uzsāka ārsta ordinatora darbu Rīgas pilsētas Infekcijas slimnīcā, vēlāk LZA Organiskās sintēzes institūtā (1956–1957) un kopš 1957.gada līdz 1998.gadam strādāja Latvijas Medicīnas akadēmijā. Savas radošās dzīves laikā izaudzinājis un iedvesmojis milzīgu sekotāju plejādi – ārstus, pedagogus un zinātniekus, uzrakstījis vairāk nekā 40 grāmatas, tai skaitā mācību. Būdams dziļi izglītots un erudīts cilvēks, apveltīts ar apbrīnojamu takta izjūtu, diplomāta talantu, asu domāšanu, ar mākslinieka un arī pragmātiķa dvēseli, smalks klīnicists, brīnišķīgs psihologs, Anatolijs Bļugers dāsni dalījās ar visu, kas viņam bija, ar līdzgaitniekiem.

Zinātnieka gars, organizatora, pedagoga un ārsta talants ļāva profesoram A.Bļugeram kļūt par Veselības aizsardzības ministrijas galveno infekcionistu (1964–1968), Medicīnas Zinātņu padomes priekšsēdētāju (1978–1991), Rīgas Medicīnas institūta prorektoru (1960–1992) un Infekcijas slimību katedras vadītāju (1962–1991), nodibināt un vadīt Latvijas Hepatoloģijas centru (1965–1991) un kļūt par Rīgas slimnīcas “Bikur Holim” izpildpadomes priekšsēdētāju 1992.gadā. Profesoram pieder gan zinātniski praktisko un mācību apvienību veidošanas ideja, gan arī šīs idejas realizācija, pateicoties kurai Latvija ieguva plašu atpazīstamību daudzās valstīs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos–astoņdesmitajos gados, vairāki simti docētaju un zinātnieku no dažādām valstīm mācījās un pilnveidoja savas prasmes hepatoloģijas jomā šādā apvienībā – Latvijas hepatoloģijas centrā.

Anatolijs Bļugers atzinīgi vērtēts visa sava mūža garumā, par ko liecina viņam piešķirtā Latvijas PSR Valsts prēmija 1957.gadā, Krievijas Medicīnas Zinātņu akadēmijas Botkina prēmija 1970.gadā, LZA Augusta Kirhenšteina prēmija 1982.gadā, Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukuma piešķiršana 1986.gadā, Latvijas Ārstu biedrības Goda biedra nosaukums 2002.gadā, LZA un Medicīnas Vēstures muzeja Stradiņa balva 2003.gadā un citi goda nosaukumi. Profesors bija arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2006.).

Augusta mēneša saulainā dienā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas kardiologu saimi pārsteidza negaidīta, sāpīga un skaudra sēru vēsts – mūžības ceļos ir aizgājusi ārste, habilitētā medicīnas doktore, profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, valsts emeritētā zinātniece Vera Rudzīte. Taču nenovēršamais bija noticis. Liktenīgajā rītā profesore bijusi saposusies, lai, visticamāk, dotos uz savu darbavietu LU Kardioloģijas zinātniskā institūta Bioķīmijas laboratorijā. Ne velti viens no profesores dzīves vadmotīviem bija darbs kā cilvēka mūža apliecinājums.

Vera Rudzīte dzimusi 1929. gada 8. decembrī Rīgā un augusi ģimenē, kurā, kā profesore savās atmiņās ir stāstījusi, pienākums un labi padarīts darbs ir bijis svēta lieta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pateicoties apdāvinātībai un vecāku ieaudzinātajai darba mīlestībai , 1949. gadā ar zelta medaļu tiek pabeigta Rīgas 3. vidusskola, bet jau 1955. gadā ar izcilību tiek iegūts ārsta diploms Rīgas Medicīnas institūtā. Seko ārsta darbs Smiltenē, bet alkas pēc jaunām zināšanām un vēlme pašai pētīt medicīnā vēl maz zināmos patoloģiskos procesus liek V. Rudzītei atgriezties Rīgā, un Latvijas Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā tiek uzsākts nopietns zinātniskais darbs, kas vainagojās ar medicīnas zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvēšanu 1960. gadā. Pētījumi turpinās, un 1969. gadā Maskavā tiek iegūts medicīnas zinātņu doktora grāds. Kopš 1979. gada profesores V.Rudzītes darba vieta ir Latvijas Kardioloģijas institūts. Galvenie zinātniskie virzieni profesores ilggadējā darbībā saistās ar pētījumiem par aminoskābju, taukskābju un ogļhidrātu vielu maiņas likumsakarībām onkoloģijas, diabēta un kardioloģiska profila slimniekiem. Profesore ir publicējusies daudzos starptautiskos žurnālos un ir atzīta autoritāte pasaulē, vadījusi promocijas darbu izstrādi, bijusi daudzu zinātnisko biedrību locekle, saņēmusi atzinības balvas un diplomus, t.sk. 1992.g. – LZA Paula Stradiņa balvu par darbu ciklu “Triptofāna un kinurenīna vielu maiņas pētījumi” un 2006. gadā – LZA , a/s “Latvijas gāze” un Latvijas Izglītības fonda balvu par mūža ieguldījumu kardioloģijas nozares attīstībā. 1993. gadā V. Rudzīte ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, 1994.gadā – par LZA īsteno locekli. Kopš 1997. gada profesore V.Rudzīte bija valsts emeritētā zinātniece. Neraugoties uz augstajiem tituliem, V.Rudzīte vienmēr ir bijusi visiem pieejama , atsaucīga un izpalīdzīga . Tas netraucēja viņai vienmēr un visur būt ar stingru stāju, atklātai un patiesai. Savus patstāvīgos uzskatus profesore mācēja argumentēt un arī aizstāvēt. Visu, ko savā dzīvē V. Rudzīte ir sasniegusi, viņa ir sasniegusi vienīgi un tikai pateicoties savam talantam, uzņēmībai un izcilajām darbaspējām. Mūsu atmiņā profesore V. Rudzīte paliks kā liela personība un sirsnīgs cilvēks, par kuras nodzīvoto mūžu gribas teikt ”Dodot gaismu, sadegu”.

NOLIKUMS par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas, Latvijas Lauksaimniecības universitātes un Latvijas Hipotēku bankas balvām jaunajiem zinātniekiem par ieguldījumu lauku attīstības zinātniskajos pētījumos

* * *

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas (LLMZA), Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) un Hipotēku bankas (HB) balvas - diplomus un naudas prēmijas par ieguldījumu lauku attīstības zinātniskajos pētījumos uz konkursa pamata var piešķirt doktorantiem, maģistrantiem vai jauniem pētniekiem, ja viņi iesniegšanas brīdī nav vecāki par 35 gadiem.

Katru gadu piešķir 6 balvas par izcilākiem pētījumiem, kuri veicina lauku attīstību, tās modernizāciju, uzņēmējdarbību, efektīvu kredītu un finansu līdzekļu izmantošanu.

Balvas tiek piešķirtas divās sesijās, - pavasarī (maijā) un ziemā (decembrī). Katrā sesijā tiek piešķirtas 2 balvas maģistrantiem (apmēram Ls 250 katra) un 1 balva doktorantiem vai jauniem pētniekiem (apmēram Ls 500).

Balvu kopsumma ik gadus ir Ls 2000 un to izmaksu finansiāli nodrošina Hipotēku banka.

Konkursu rīko Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidijs un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Doktorantūras daļa. Darbus vērtē LLMZA prezidentes un LLU rektora apstiprināta ekspertu komisija, kurā ietilpst Hipotēku bankas pārstāvis.

Balvu pretendenti iesniedz pieteikumu LLU Doktorantūras daļā līdz katra gada 15. aprīlim vai 15. novembrim, pievienojot šādus dokumentus:

• LLMZA nodaļas, LLU Zinātnes padomes vai LLU fakultātes domes ieteikumu, kurā dots īss iesniegtā darba vērtējums un jaunā zinātnieka raksturojums;

• konkursa darbu (var būt arī doktora disertācija vai maģistra darbs), titullapā norādot augstskolu vai zinātnisko iestādi, darba nosaukumu, autora vārdu, uzvārdu. Uz titullapas jānorāda- LLMZA, LLU un HB jauno zinātnieku darbu konkursam;

• īsu darba anotāciju latviešu valodā;

• publikāciju sarakstu;

• autora dzīves un darba gājums (CURRICULUM VITAE);

Ekspertu komisijas slēdzienu par labāko darbu izvirzīšanu apbalvošanai apstiprina LLMZA prezidijs, pieaicinot Hipotēku bankas pārstāvi. Konkursa rezultāti tiek publicēti presē.

Konkursa uzvarētājiem balvas pasniedz LLMZA kopsapulcē vai LLU Akadēmiskajā sēdē.

Godalgotie darbi vienu gadu glabājas LLU Doktorantūras daļā, pēc tam tiek atdoti autoriem.

* * *

Dokumenti iesniedzami līdz š.g. 8. oktobrim LU LFMI direkcijā, Akadēmijas laukumā 1, 1306.kabinetā. Tālrunis uzziņām 7229017.

Aizstāvēšana

2007. gada 19. septembrī plkst. 15.00 Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes 145. auditorijā, Jelgavā, Lielā ielā 2, notiks LLU Pārtikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Smiltsērkšķu augļi un to pārstrādes produkti” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Sanktpēterburgas Zemo temperatūru un pārtikas tehnoloģiju valsts universitātes profesore, Dr.habil.sc.ing. Valentīna Kolodjaznaja; Latvijas Universitātes profesore, Dr.habil.med. Renāte Ligere; Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, Dr.chem. Gunars Tirzītis.
Ar zinātnisko darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā, Lielā ielā– 2, Jelgavā un http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2007. gada 25. septembrī plkst. 14.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Jūrmalas gatve 74/76, G16 aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Studentu kolaboratīvās kompetences veidošanās svešvalodu studijās augstskolā”.
Recenzenti : prof., Dr. habil.paed. Irēna Žogla, LU; prof., Dr. psych. Anita Pipere, DU; prof., Dr. habil.paed. Anatolijs Berdičevskis (Anatoli Berditchevski), Starptautisko ekonomisko attiecību augstskola (Austrija).
Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

***

2007.gada 26.septembrī plkst.15.00 Rīgas Tehniskās Universitātes Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P–16 atklātajā sēdē, Rīgā, Ezermalas ielā 6, 405.auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Instrumentation and Technologies to Explore Gamma Radiation Influence on Structurally Depended Exoemission Properties of Bones” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Dr.sc.ing. J.Kalnačs (Fizikālās enerģētikas institūts), Dr.phys. J.Rauziņš, prof. Dr.phys. F.Milano (Florences universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

***

2007. gada 1. oktobrī plkst. 14.30 Rīgas Tehniskās Universitātes Informācijas tehnoloģijas nozares promocijas padomes P–07 atklātajā sēdē Rīgā, Meža ielā 1/3, 202. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Uz modelēšanas un tīmekļa tehnoloģijām balstīta apdrošināšanas riska novērtēšana” inženierzinātņu doktora grādu iegūšanai.
Recenzenti:profesors Dr.habil.sc.ing. Jānis Osis; profesors Dr.habil.sc.ing. Jevgenijs Kopitovs; profesors Dr.habil.sc.ing. Andrejs Dzielinskis (Var?ava, Polija).
Ar promocijas darbu var iepazīties internetā http://www.rtu.lv/zinatne/doktorantura/, RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā Anglikāņu iela 5.

***

2007. gada 2. oktobrī plkst. 14.00 LU Filoloģijas fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 204. auditorijā notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Gundegas Repšes proza kontekstā ar mūsdienu krievu sieviešu prozas strāvojumiem”.
Recenzenti: Dr.habil.philol. Sigma Ankrava; Dr.philol. Anna Stankeviča; Dr.philol. Lita Silova.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un LU Filoloģijas fakultātē 219.telpā.

***

2007.gada 2.oktobrī plkst. 16.00 LU Filoloģijas fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 204. auditorijā notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Maģijas interpretācija romiešu dzejas tekstos: amor/furor poētiskais diskurss”.
Recenzenti: Dr.philol. Sandra Me?kova; Dr.philol. Ilze Rūmniece; Dr.philol. Zanda Gūtmane.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un LU Filoloģijas fakultātē 219.telpā.

***

2007.gada 3.oktobrī plkst.15.00 Rīgas Tehniskās Universitātes Mašīnzinātņu nozares promocijas padomes P–16 atklātajā sēdē, Rīgā, Ezermalas ielā 6, 405.auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu par tēmu “Kaulu datēšanas metodes izvēle” inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Dr.sc.ing. J.Kalnačs (Fizikālās enerģētikas institūts), prof. Dr.phys. F.Milano (Florences universitāte), Dr.habil.med. H.Jansons
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10 un Valsts Nacionālajā bibliotēkā, Anglikāņu ielā 5.

***

2007.gada 4.oktobrī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, Rīgā, Zeļļu ielā 8, 114.auditorijā notiks LU Matemātikas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu aizstāvēs

Temats: “Jutīguma analīze kādai siltumpārneses optimālās vadības problēmai”.
Recenzenti: Dr.habil.math., prof.A.Reinfelds (Latvijas Universitāte), Dr.math., prof. T.Tiihonen (Jivaskilas universitāte), Dr.math., asoc.prof. O.Lietuvietis (Latvijas Universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 4. oktobrī plkst. 14.00 Rīgā, Āzenes ielā 14/24, 271. auditorijā notiks RTU ķīmijas inženierzinātņu nozares RTU promocijas padomes P–02 atklātā sēde.
Promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Promocijas darba temats – “Cirkonija dioksīda sīkdispersu kompozītu pulveru sintēze un to īpašības”.
Oficiālie oponenti: Dr.habil.sc.ing. G.Mežinskis, Dr.sc.ing. L.Bērziņa-Cimdiņa, Dr.phys. L.Grigorjeva.
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10, kā arī internetā: www.rtu.lv/zinatne/doktorantura/promocijas_darbi.php.

***

2007.gada 17.oktobrī pulksten 16.00 notiks Latvijas Kultūras akadēmijas promocijas padomes atklātā sēde (Ludzas ielā 24, Rīgā), kurā disertāciju mākslas zinātņu doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Kultūrvēsturiskā ainava folkloristikas un arheoloģijas starpdisciplinārajā skatījumā: apslēptās mantas vietas un mantas meklēšana Latvijā”.
Recenzenti: Dr. habil. philol. Janīna Kursīte–Pakule, Dr.hist. Andrejs Vasks, Dr. art. Valdis Muktupāvels.
Ar promocijas darbu var iepazīties LKA Bibliotēkā Rīgā, Ludzas ielā 24.

***

LU Fizikas zinātņu nozares (cietvielu un materiālu fizikas apakšnozares) promocijas padome 2007. gada 11. maija atklātā sēdē piešķīra fizikas doktora zinātnisko grādu (Dr. phys) Fizikas zinātnes nozares materiālu fizikas apakšnozarē Oļesjai Starkovai par promocijas darbu “Apkārtējās vides ietekme uz polimēru un kompozītmateriālu fizikālajām un mehāniskajām īpašībām”.
Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

2007.gada 20.jūnijā plkst. 13.30 LLU Veterinārmedicīnas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, K.Helmaņa ielā 8, VMF 1.auditorijā Aija Ilgaža aizstāvēja disertāciju (promocijas darbu) “Govs Bos Taurus kuņģa funkcionālā adaptācija agrīnajā postnatālajā ontoģenēzē” veterinārmedicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.
Pamatojoties uz balsu skaitīšanas rezultātiem Aijai Ilgažai piešķirts doktora grāds veterinārmedicīnas nozarē fizioloģijas apakšnozarē.