Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

2007. gada  22. otobris: 17 (351)     ISSN 14076748

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Numura saturs


SVEICAM!

Akadēmiķim profesoram Dr.habil.biol. Paulam Pumpēnam

Jūs, viens no molekulārās bioloģijas nozares iedibinātājiem Latvijā, savulaik bijāt jaunākais mūsu akadēmijas īstenais loceklis, kura devumu molekulārās bioloģijas un virusoloģijas, gēnu un proteīnu inženierijas, molekulārās imunoloģijas un šūnu bioloģijas jomā augsti vērtēja mūsu valsts un starptautiskā zinātniskā sabiedrība. Tā tas notiek arī šodien, par ko liecina Jūsu daudzās publikācijas pasaulē atzītos augstas reputācijas zinātniskos izdevumos, aktīvā sadarbība ar ārvalstu zinātniskajiem institūtiem un biotehnoloģiskajām firmām, daudzie saņemtie patenti un noslēgtie kontrakti.

Šodien mēs no sirds suminām Jūs dzīves svētkos un ar gandarījumu sakām – daudz , daudz laimes!

Paldies par “noturēšanos” zinātnes komandpunktā! Pateicamies arī par ilgstošo godprātīgo darbību LZP un starptautiskajās ekspertu komisijās.

Vēlam veiksmi un izturību, jaunus atklājumus, talantīgus skolniekus un spožas idejas, nostiprinot Latvijas zinātnes autoritāti pasaulē!

Patiesā cieņā un sirsnībā

LZA prezidents Juris Ekmanis
LZA Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš
LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas
zinātņu nodaļas priekšsēdētājs Raimonds Valters

Satura rādītājs


Kandidātu saraksts LZA locekļu vēlēšanām

AKADĒMIĶI (4 vakances)

Andris Ambainis – dz. 18.01.1975., LZA kor.1oc. (2003), LU asoc. prof., Dr.sc.comp.(1997.), Ph.D. (2001).
Ausma Cimdiņa –
dz. 30.09.1950., LZA korespondētājlocekle (20.11.2003). Dr.philol. (1992). LU profesore, LU Filoloģijas fakultātes dekāne.
Ilga Jansone –
dz. 20.06.1958., LZA korespondētājlocekle (24.11.2005). Dr.habil.philol. (1999). LU Latviešu valodas institūta direktore.
Juris Krūmiņš –
dz. 17.11.1947., LZA kor.1oc. (1999), Dr. habil.oec. (1993). LU prorektors, profesors.
Leonīds Ribickis –
dz. 24.08.1947., LZA kor.1oc. (2001), Dr.habil.sc.ing. (1994). Rīgas Tehniskās universitātes zinātņu prorektors, RTU profesors.
Anatolijs Šaripo –
dz.05.02.1962, LZA korespondētājloceklis (24.11.2005). Dr.biol. (1991). Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra vadošais pētnieks.
Arnis Treimanis –
dz. 19.02.1940., LZA kor.1oc. (1997), Dr.habil.sc.ing. (1993), Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūta vadošais pētnieks, LLU profesors.
Andris Zicmanis –
dz.21.04.1941., LZA korespondētājloceklis (27.11.1998). Dr.habil.chem. (1992), LU profesors.

ĀRZEMJU LOCEKĻI (2 vakances)

Aleksejs Andronovs – dz.12.12.1972., Sanktpēterburgas Valsts universitātes asociētais profesors, Dr.philol. (1999).

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻI

Fizikas un tehniskās zinātnes:

fizika – 1

Jānis Spīgulis – dz.09.05.1950., LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktora v.i., LU profesors, Dr.habil.phys. (1993).

matemātika un informātika – 1

Juris Borzovs – dz.17.04.1950., LU profesors, Datorikas nodalas vadītājs, A/s Exigen Services DATI prezidenta vietnieks, Dr.habil.sc.comp. (1999).

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātnes:

bioloģija –1

Uldis Kalnenieks – dz. 28.04.1957., Dr.biol. (1989). LU Bioloģijas fakultātes profesors.

Farmācija – 1

Maija Dambrova – dz.03.05.1968., Dr.pharm.(2001), Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošā pētniece.

Ķīmija – 1

Valerjans Kauss – dz. 28.08.1954., Dr.chem.(1990), Latvijas Organiskās sintēzes institūta laboratorijas vadītājs.

Humanitārās un sociālās zinātnes:

mākslas vēsture – 1

Jānis Zilgalvis – dz.23.05.1955, Dr.arch.(1990), Rīgas Tehniskās universitātes arhitektūras fakultātes docents.

Lauksaimniecības un meža zinātnes:

lauksaimniecības zinātnes – 1

Edīte Kaufmane – dz.14.10.1956. Dr.biol. (1 991), Latvijas valsts augļkopības institūta direktore.

meža zinātnes – 1

Tatjana Dižbite – dz.12.01.1949., LV Koksnes ķīmijas institūta vadoša pētniece, Dr.habil.chem.( 1998).
Tālis Gaitnieks – dz. 08.09.1957. L VMI “Silava” vadošais pētnieks, Dr.biol. (1991).

Satura rādītājs


XI Baltijas intelektuālās sadarbības konference

Rīgā, 2007.gada 9.–10.oktobris

Latvijas Zinātņu akadēmija 2007.gada 9. un 10.oktobrī aicināja tradicionālos sadarbības partnerus – Igaunijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju, kā arī Somijas un Zviedrijas zinātņu akadēmiju pārstāvjus – uz XI Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci.

Šīm Baltijas valstu inteliģences sanāksmēm ir sava vēsture, pārvarot laika un vēsturisko apstākļu diktētas pārbaudes. Savulaik, 1935.gadā, šādas sanāksmes aktuālu reģiona problēmu risināšanai rosināja Tautu Savienības Intelektuālās sadarbības institūts Parīzē – analoga organizācija UNESCO. Tajās piedalījās Igaunija, Latvija, Lietuva, Somija, epizodiski arī Zviedrija un Dānija. Pirmā Baltijas intelektuālās sadarbības konference notika Kauņā (1935), otrā – Tartu (1936), trešā – Helsinkos (1937), ceturtā – Rīgā (1938), piektā – Kauņā (1939). Konferencēs piedalījās universitāšu mācībspēki, zinātnieki, kultūras un sabiedriskie darbinieki, ministri, vēstnieki, politiķi.

• Šajās zinātniskajās konferencēs tika aplūkotas aktuālas, ar zinātni, izglītību, kultūru un politiku saistītas tēmas: zinātniskā sadarbība, augstskolu mācību grāmatu kvalitāte, zinātnieku un studentu sadarbība, saziņas valoda Baltijas valstīs (angļu vai franču?), literatūras un mūzikas apskati, kopīgu žurnālu izdošana, Baltijas institūts un tā darbība, zinātņu akadēmiju dibināšana katrā Baltijas valstī, žurnāla “Revue Baltique” izdošana (1940). Referēja un diskusijās uzstājās ievērojamas tālaika personības: M.Rēmers, J.Baltrušaitis, A.Pīps, L.Pūseps, L.Adamovičs, J.Auškāps, F.Balodis, E.Blese, A.Švābe u.c.

Sestā konference sākās Tallinā 1940.gada 15.jūnijā, apspriežot ilgtspējīgas ekonomikas attīstību Otrā pasaules kara apstākļos, kultūras apmaiņas, likumdošanas unifikācijas, nodarbinātības jautājumus. “Baltijas nedēļas” ietvaros bija paredzētas farmaceitu, mežsaimniecības speciālistu, pašvaldību darbinieku un ugunsdzēsēju sanāksmes. Taču konferences otrajā dienā – 16.jūnijā – sanāksmes nācās pārtraukt, jo Tallinā ienāca Sarkanās armijas karaspēks. Iestājās pārtraukums uz ilgiem gadiem.

Septītā Baltijas intelektuālās sadarbības konference, kura tika sarīkota 1999.gada 17. un 18.septembrī Rīgā, turpināja tradicionālās Baltijas valstu inteliģences sanāksmes. Pēc tam astotā konference notika Tallinā (2001), devītā – Viļņā (2003) un desmitā – Helsinkos (2005). Šīgada XI konferences tēma – “Baltijas valstu nacionālās attīstības stratēģijas akadēmiskā skatījumā”. Konferenci vadīja Latvijas ZA prezidents Juris Ekmanis, Lietuvas ZA prezidents Zenons R.Rudziks un Igaunijas ZA prezidents Rihards Villems

• LZA prezidents Juris Ekmanis, sveicot konferences dalībniekus un viesus, uzsvēra šā starptautiskā pasākuma nozīmi un vēsturisko pēctecību, kuras atjaunošanas iniciatīva pieder akadēmiķim J.Stradiņam.

Par sevišķi intensīvu ieguldījumu Baltijas zinātņu akadēmiju sadarbībā pieci zinātnieki saņēma apbalvojumu – LZA goda locekļa tēlnieka Jāņa Strupuļa sudrabā veidotu medaļu ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zinātņu akadēmiju ģerboņu atveidiem. Tās pasniedza: Ūlafam G.Tandbergam (Zviedrija), Mati Sārnisto (Somija), Raimo Pullatam (Igaunija), Andrejam Siliņam (Latvija), Zenonam R.Rudzikam (Lietuva). Laureāti izjustos pateicības vārdos atzina, ka kopīgā vēsturiskā pieredze un atrašanās tuvu kaimiņos var veicināt un veicinās vēl ciešāku zinātnieku sadarbību, uz kuru arī bijuši vērsti apbalvoto pūliņi. Var atzīmēt Ū.G.Tandberga nopelnus, kurš, būdams Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas ārlietu sekretārs, īstenojot “palīdzību trešajām valstīm”, pacēla Baltijas reģiona zinātņu akadēmiju sadarbības ideju 90.gadu sākumā – tad, kad Baltijas valstu neatkarība vēl nebija de facto. Savukārt Raimo Pullats latviešu valodā pateicās Johanam Kristofam Brocem, kas “vienoja latviešus un igauņus”, ar to domādams kopīgi ar Latvijas Akadēmisko bibliotēku sagatavoto un izdoto unikālo J.K.Broces (1742–1823) Igaunijai veltīto zīmējumu un komentāru sējumu “Estonica”.

• Konference turpinājās Turaidas muzejrezervātā ar zinātnieku diskusiju un Igaunijas, Latvijas un Lietuvas zinātņu akadēmiju zinātniskās sadarbības vienošanās protokola parakstīšanu, rezolūciju par enerģētiku, par humanitāro zinātņu attīstību, par kopīgiem pētījumiem pieņemšanu. Atliek piebilst, ka aicinājums ar pienācīgu vērību izturēties pret humanitāro zinātņu attīstību Latvijā īstenojas prioritārajā valsts pētījumu programmā “Letonika”, kuras publikācijas konferences dalībnieki varēja aplūkot nelielā izstādē. Bet par jau realizētu kopīga darba piemēru, konferenci atklājot, minēja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tas ir pētījums, ko veikuši Jānis Kristapsons, Helle Martinsons un Ina Dagīte, “Baltic R&D Systems in Transition. Expierences and Future Prospects”.

Nav šaubu, ka sekos turpinājums – pētījumi, konferences, zinātnieku tikšanās. Ar labiem rezultātiem, ar atbalsi sabiedrībā un lēmējinstancēs.

LZA zinātniskais sekretariāts,Ilga Tālberga

Satura rādītājs


Apsveikuma runa XI BISK

Rīgā, 9. oktobrī Prof. Jānis Stradiņš Latvijas Zinātņu akadēmija

A. g. zinātņu akadēmiju prezidenti, ekselences, cienījamie konferences dalībnieki, dāmas un kungi!

Man ir liels gods kā vienam no Baltijas Intelektuālās sadarbības konferenču atjaunošanas iniciatoriem sirsnīgi sveikt visus dalībniekus, novēlēt saistošus referātus un diskusijas, jaukus iespaidus Rīgā un Vidzemes Šveicē – Turaidā, par spīti nelabvēlīgajam laikam.

Es gribētu atcerēties pēcpadomju norišu sākumu – triju Baltijas republiku zinātņu akadēmiju vadītāju apspriedi ar Karalisko Zviedrijas Zinātņu akadēmiju, kas sanāca 1990. gadā – 28. jūnijā Tallinā. Valdīja pacilātība, cerības, bet bažas arī. Visas trīs Baltijas republikas nupat formāli bija deklarējušas savas neatkarības atjaunošanu, taču Padomju Savienība turpināja pastāvēt un atjaunotās Baltijas valstis līdz 1991. gada augustam nebija starptautiski atzītas. Par Eiropas Savienību un NATO domāt varēja tikai fantāzijās. Tādēļ jo vairāk jāuzteic Zviedrijas Karaliskās ZA drosme iniciēt reģionālu apspriedi ar jaunpienācējiem – Baltijas republiku ZA, lai apsvērtu iespējas Zviedrijas ZA tieši sadarboties ar Baltijas ZA bez PSRS ZA, Maskavas, starpniecības īpaši vides aizsardzībā, medicīniskajā ekoloģijā, Baltijas jūras ekosistēmas pētniecībā. Apspriedē piedalījās toreizējais Zviedrijas ZA ģenerālsekretārs prof. K.Ū. Jākobsons un akadēmijas ārlietu sekretārs Ū. Tandbergs, kuram šodien kā pateicības zīmi pasniedzam Baltijas ZA kopējo medaļu. Tandbergs netieši rosināja arī Baltijas ZA vadītāju pirmo, neformālo tikšanos turpat Igaunijas ZA telpās 28. jūnijā, kuras nobeigumā prezidenti A. Kērna, J. Požela un J. Lielpēters parakstīja pirmo vienošanos par triju ZA sadarbību. Arī man bija gods piedalīties šajā ceremonijā kā LZA delegācijas loceklim. Balstoties uz šo lēmumu, 1990.g. 1. novembrī Rīgā, tieši šajā LZA Prezidija sēžu zālē, notika pirmā oficiālā Igaunijas, Lietuvas un Latvijas ZA prezidiju kopējā sēde, kura beidzās ar oficiālu komunikē. Kopš tā laika, 90. gados, triju Baltijas ZA apspriežu noturēšana bija kļuvusi tradicionāla, bet kopš 1996.g. septembra tika rīkotas arī kopējas apspriedes ar Ziemeļvalstu ZA (B – N Ac. Sci conferences), kuru rīkošana gan samērā drīz apsīka.

Baltijas ZA gadskārtējās vadītāju tikšanās pēc 2000.g. tika pārtrauktas, taču to vietā tika atjaunotas jau pirms 2. pasaules kara kopš 1935. gada sasauktās Baltijas Intelektuālās sadarbības konferences, lai plašāks kļūtu apspriežamo jautājumu loks, ne tikai zinātņu akadēmiju internā problemātika vien. To savos ievadvārdos jau labi raksturoja LZA prezidents Juris Ekmanis.

Ar 7. Baltijas Intelektuālās sadarbības konferenci Rīgā 1999.g. tika ne tikai atjaunota pirmskara konferenču tradīcija, bet arī iedibināta jauna tradīcija – piešķirt Baltijas ZA kopējas medaļas par devumu Baltijas valstu sadarbības veicināšanā un nopelniem zinātnē. Šīm medaļām vajadzēja papildināt Baltijas asamblejas ikgadējās balvas literatūrā, mākslā un zinātnē, jo šo balvu piešķiršanā zinātni it kā aizēnoja literatūra un māksla. Nesen, 1995.g., bija iedibinātas kopējas Baltijas republiku zinātniskas programmas – par Baltijas jūras pētniecību, par Baltijas valstu enerģētiku, par kopēju humanitāro zinātņu pētniecību (t.s. Balthonika), vēlāk arī par Baltijas etnosu bioloģisko vēsturi. Medaļas būtībā tika iedibinātas lai stimulētu aktīvākos šādu projektu virzītājus. Tiesa, vienotās programmas kopēja finansējuma trūkuma dēļ drīz apsīka, tās vairāk darbojās kā virtuālas, darbu koordinētājas programmas savstarpējai informācijas apmaiņai, taču reiz iedibinātā medaļu piešķiršanas tradīcija tika uzturēta.

Līdz šim kopējās Baltijas ZA medaļas – unikāls precedents Eiropas zinātņu akadēmiju sadarbībā! – ir piešķirtas 4 reizes: 1999.g. Rīgā, 2001.g. Tallinā, 2002.g. – Helsinkos un 2004. gadā – Viļņā, tās piešķirtas pa vienam pārstāvim no katras Baltijas valsts, kā arī jau pieminētajam Zviedrijas Karaliskās ZA ģenerālsekretāram prof. K. Ū. Jākobsonam un Somijas ZA prezidentam Jarmo Visakorpi, kas lielā mērā veicinājuši savu valstu zinātnisko sadarbību ar jaunajām Baltijas valstīm. No Igaunijas puses medaļu jau saņēmuši jūras biologs Dr. Evalds Ojavērs, Igaunijas ZA prezidents prof. Jīri Engelbrehts, Igaunijas ZA ilggadējais ģenerālsekretārs prof. Mikhels Veidermā un ilggadējais Tartu Universitātes rektors prof. Pēters Tulviste. No Lietuvas pārstāvjiem medaļu saņēmuši pazīstamais fiziķis un Lietuvas ZA ilggadējs prezidents Jurs Požela, enerģētikas speciālists prof. Jurģis Vilems, ZA prezidents un Viļņas universitātes rektors bioķīmiķis prof. Benedikts Juodka un Lietuvas matemātiķu skolas veidotājs, arī Viļņas universitātes bijušais rektors prof. Jons Kubiļus. No Latvijas medaļu saņēmuši enerģētikas speciālists tag. LZA prezidents Juris Ekmanis, bijušais ZA prezidents ķīmiķis Tālis Millers, zinātniecības speciālists Dr. Jānis Kristapsons.

Šo medaļu gods bija saņemt arī man par aktivitāti Baltijas valstu ZA sadarbībā un tradicionālo Baltijas zinātņu vēstures konferenču sarīkošanu jau kopš 1958. gada, tātad 50 gadu garumā ir sarīkota 21 konference. Īpaši gribētu atzīmēt J. Kristapsona saņemto medaļu par grāmatu “Baltic R&D Systems in Transition”, kas iznāca 2003. gadā kā kopdarbs (sadarbības projekts) ar Dr. Helli Martinsoni Tallinā un Inu Dagīti Kauņā, Lietuvā. Tās tapšanā gribētos īpaši izcelt Zviedrijas palīdzību, vēsturnieka Dr. Andreas Adāla iniciatīvas, kas gādāja par kopējas grāmatas izveidošanu un tās izdošanas finansējumu.

Man ir liels gandarījums, ka pamazām attīstās tas, ko varētu dēvēt par “Baltic Europe”, t.i. reģionāla sadarbība starp Baltijas un Ziemeļu valstīm kopējā Eiropas zinātnes telpā, veidojot kopēju Baltijas jūras reģionu kā dinamisku nākamās Eiropas daļu. Kaut arī zinātne Baltijā pagaidām varbūt nav prioritāri nozīmīga Eiropas zinātnes komponente, tā var kļūt par veiksmīgu partneri zinātnē 21. gadsimtā, pat nezaudējot vietējās tradīcijas. Tai būtu jāveicina inovatīvu tehnoloģiju tapšana jaunajās valstīs, kur mums ir ļoti izteiksmīgs Somijas paraugs.

Baltijas zinātne nekad nav attīstījusies izolācijā vai vakuumā – tā vienmēr ir bijusi globālās zinātnes daļa, cieši saistīta ar zinātni Vācijā, Krievijā, Zviedrijā, Somijā, Polijā. Šķiet, no šīs konferences referātiem un diskusijas izrietēs, ka nākotne vēl būtiski ir jānostiprina, ka akadēmiskā skatījumā jāizvērtē Baltijas valstu nacionālās attīstības stratēģijas. Novēlu konferencei veiksmi, gribas, lai te izkristalizētos arī viena otra vērtīga nākotnes atziņa, kas jaunajā Eiropā nodrošinātu mums tos solītos 7 “treknos gadus” un arī turpmāku augšupejas gaitu, neraugoties uz finanšu un saimnieciskajām grūtībām.

Satura rādītājs


Uzruna Turaidā par humanitārajām zinātnēm un Letoniku

(XI BISK, 10. oktobrī) Prof. Jānis Stradiņš

Vēlētos sacīt dažus vārdus, lai pamatotu konferences delegātu ievērībai piedāvāto rezolūciju par zinātnes situāciju Baltijas valstīs, īpaši par humanitāro zinātņu lomas un prestiža nostiprināšanu, un vienlaikus informētu par Latvijā īstenojamo Letonikas valsts programmas gaitu. Pozitīvais ir tas, ka jaunajām valstīm iestājoties ES, krasi palielinājies finansējums to zinātnei – gan no ES fondiem, gan arī no atsevišķo valstu valdībām. Galvenais pamatojums šādam kāpumam ir inovatīvu tehnoloģiju radīšana uz pētniecisko rezultātu bāzes, lai veicinātu jaunu konkurētspējīgu ražošanas nozaru attīstību Baltijas valstīs. Tas ir stratēģiski ļoti pareizi, tāpat kā pareizi ir tas, ka skolniekus vidusskolās mudina vairāk pievērsties dabas un eksaktajām zinātnēm – fizikai, ķīmijai, matemātikai, kuras pēc neatkarības atgūšanas bija atstātas novārtā, jauniešus pārspīlēti orientējot uz sociālajām zinātnēm – ekonomiku, jurisprudenci, komunikāciju zinātni, svešvalodām.

Taču sabiedrībā būtu jāpotē apziņa, ka prestiži ir arī fundamentālie pētījumi gan dabas zinātnēs, gan humanitārajās zinātnēs, kuri vismaz Latvijā ne allaž tiek pienācīgi novērtēti. Latvijā pēdējos gados sākušas darboties 9 lielas valsts nozīmes pētniecības programmas: par mežzinātni, par enerģētiku, par farmācijas tehnoloģiju un biomedicīnu, par informātiku, par materiālzinātnēm, par agrobiotehnoloģiju, par medicīnas un veselības aprūpes zinātniskiem pamatiem, par videszinātni, tomēr no tām tikai viena programma veltīta humanitārām zinātnēm – tā ir Letonikas programma.

Gribētu tai pievērst īpašu uzmanību, un būtībā jau arī Siguldas (Turaidas) vietas izvēle diskusijai par zinātni nav nejauša. Šo vietu, ko sauc arī par Livonijas Šveici, raksturo ne tikai īpatnējas ainaviskas bagātības, Gaujas senleja, senas pārakmeņojušās zivis, aizsargājami augi, bet arī savdabīgas kultūrvēsturiskas vērtības – etnogrāfisks, folkloras mantojums, vēstures liecības arheoloģijā un senajās hronikās, kur kopā dzīvojušas somugru ciltis (lībieši) un baltu ciltis (letgaļi), kā arī vācu ienācēji. Būtībā šī ir baltu un somugru tiešas saskares vieta, tikšanās vieta, turklāt Sigulda šogad atskatās uz savu 800 gadu jubileju. Zinātņu akadēmijai ir veidojusies laba sadarbība ar Turaidas muzejrezervātu, tā dibinātāju un vadītāju LZA goda locekli Annu Jurkāni, kurai izsakām lielu pateicību. Piebildīšu, ka muzejrezervāta izveidošanā daudz darījuši LZA goda locekļi Jānis Graudonis, Indulis Ranka un arhitekts Gunārs Jansons.

Letonika ir avotu kopums par latviešu etnosu, valodu, valstiskuma veidošanos, par Latvijas vēsturi, kultūrvēsturi (iekļaujot šajā jēdzienā arī multikulturālismu, nacionālās minoritātes). Letonistika ir starpdisciplināra zinātne, kas pētī tādas parādības kā Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva un latviešu antropoloģiskā tipa veidošanos, senlatviešu cilšu apvienību, latviešu tautības un nācijas ģenēzi, latviešu un Latvijā mītošo cittautiešu etnisko, etnodemogrāfisko un sociālo situāciju pagātnē un mūsdienās, latviešu valodas, folkloras un mitoloģijas veidošanos un situāciju mūsdienās, latviešu tradicionālo saimniecisko darbību un dzīves veidu, materiālo un garīgo kultūru, tradīcijas, izglītību, tautas un profesionālo mākslu, to savstarpējās saiknes, latviešu un citu tautu kultūrvēsturiskos kontaktus, sabiedriskās domas, literatūras, zinātnes, grāmatniecības attīstību Latvijā, svarīgākās vēstures norises, kas ir veidojušas un ietekmējušas latviešu likteņus.

Sistemātiski koordinēti starpnozaru pētījumi šajā jomā Latvijā notiek kopš 1995.g., bet kopš 2005.g. darbojas kompleksa valsts pētījumu programma “Letonika”, kura apvieno 15 pētnieku kolektīvus Rīgā, Daugavpilī, Valmierā, Ventspilī, Liepājā, Rēzeknē – universitātes, zinātniskus institūtus u.c. būtisks moments ir tas, ka letonikas pētījumus aprūpē Latvijas Zinātņu akadēmija, kur darbojas Letonikas padome. 2005.g. noticis I Letonikas kongress, 2007.g. oktobra beigās iecerēts II Letonikas kongress ar 400 lekcijām un referātiem. Izdotas ap 30 lielākas grāmatas – par Eiropas vērtībām Latvijā, Latvijas XX g.s. vēstures 2 sējumi, Latvijas viduslaiku piļu leksikons, latviešu valodniecības klasiķu darbi, pētījumi par literatūrzinātni, mākslas zinātni u.c., vairāk nekā 150 zinātnisko rakstu un 27 “LZA Vēstu” speciālas burtnīcas. 2007.g. nobeigta 18.g.s. Rīgas Liceja konrektora – etnogrāfa un zīmētāja J.K. Broces “Monumente” 4 sējumu edīcija. Vakar mēs piešķīrām Baltijas akadēmiju kopējo medaļu prof. R. Pullatam par Broces “Estonica” edīciju – par Vidzemes guberņas ziemeļu daļu – igauņu daļu – ar komentētiem tekstiem un zīmējumiem, taču taisnības labad jāatzīmē, ka Latvijas vēstures institūts un senatnīgā Akadēmiskā bibliotēka – gan lēnām, 15 gados – (1992–2007), ir izdevusi Broces pamatveikumu – Rīgas, Vidzemes guberņas latviešu daļas, zīmējumus un aprakstus, ietverot arī dažus datus par Kurzemi, un kopā tas ir unikāls latviešu etnogrāfijas un Apgaismības laikmeta dokuments Baltijā, lielākā vēstures pirmavotu publikācija atjaunotajā Latvijā.

Lai popularizētu šos un jo daudzus citus rezultātus, lai pievērstu sabiedrības, īpaši jaunatnes ievērību mūsu kultūras mantojumam, esam ierosinājuši Latvijā 2008. gadu izsludināt par Letonikas gadu, jo 2008.g. aprit 100. gadi kopš latviešu ortogrāfijas izveidošanas uz latīniskā raksta bāzes un 90 gadi kopš Latvijas valstiskuma proklamēšanas. Pasākumi varētu pievērst arī valdības un parlamenta uzmanību to humanitāro zinātņu jomu attīstībai, kas veicina nācijas savdabības saglabāšanu, jo ES šādas nozares finansē maz vai finansē ļoti selektīvi, tikai īpašos tematiskos lokos.

Integrājoties unificētajā Eiropas Savienības un pasaules zinātnes telpā, mēs rosinām Baltijas valstu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjus pētījumos parādīt kopīgo – eiropeisko, bet reizē meklēt arī atšķirīgo, katrai valstij tipisko un savdabīgo, lai šīs zinātnes kalpotu arī nācijas identitātes saglabāšanai, kas nelielām tautām ir īpaši svarīgi.

Ņemot vērā humanitāro (nacionālo) zinātņu īpašo lomu sabiedrības garīgās struktūras veidošanā un humānās attīstības indeksa paaugstināšanā, mēs aicinātu katras valsts valdību to apzināties, finansiāli nodrošinot šādu zinātņu attīstību no valsts budžeta ilgtermiņā. Aicinām visa mūsu reģiona pētniekus apsvērt iespēju veidot kopīgus, fundamentālus darbus baltistikā un somugristikā, izmantojot gan kvalificēto zinātnisko potenciālu un īpaši iesaistot doktorantus, veidojot gan starpnozaru, gan starptautiskus projektus ar plašu skanējumu un nozīmīgumu, iesaistīties Lietuvas, Igaunijas, Somijas speciālistiem arī mūsu problēmu risinājumos.

Es ļoti lūgtu konferenci atbalstīt rezolūcijā iekļautos principus, sekmējot arī humanitāro un sociālo zinātņu attīstību, kuras nekādā ziņā nebūtu jāpretstata dabaszinātnēm, bet pasvītrojot šo zinātņu nozīmīgo vietu kopējā sabiedrības vērtību sistēmā.

Satura rādītājs


11. Baltijas Intelektuālās sadarbības konference Rīgā 2007. gada 9.-10. oktobrī

REZOLŪCIJA PAR ZINĀTŅU ATTĪSTĪBU BALTIJAS VALSTĪS

11. Baltijas Intelektuālās sadarbības konference, kurā pārstāvētas Baltijas valstu zinātņu akadēmijas, Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija, Somijas zinātņu akadēmija un Somijas zinātņu akadēmiju delegācija, ar gandarījumu atzīmē, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā manāmi pieaudzis jauno dalībvalstu finansējums zinātnei un pētniecībai gan no ES fondiem, gan no attiecīgo valstu budžeta, uzsāktas valsts pētījumu programmas. Akcentējot viedokli, ka pētniecības un inovāciju jomā pamatfinansējums jāvirza tām zinātnes nozarēm, kas veicina modernu tehnoloģiju attīstību Baltijas valstīs un jaunu konkurētspējīgu ražošanas nozaru veidošanu ar augstu pievienoto vērtību, konferences dalībnieki atzīst par nepieciešamu sniegt adekvātu finansējumu arī fundamentālu pētījumu veikšanai dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Īpašu Baltijas valstu valdību atbalstu pelna tās humanitārās zinātnes, kuras pētī Baltijas tautu vēsturi, valodas, etnoloģiju, kultūru, jo šīs nozares netiek tieši finansētas no ES fondiem un to atbalsts ir attiecīgās valsts goda pienākums. Šīs zinātnes ļauj sniegt valstiskās identitātes pamatojumu un attīstīt īpatnēju kultūru, kas īpaši svarīgi ir nelielo valstu un nāciju savdabības akcentēšanai un attīstīšanai ES ietvaros. Tādēļ tādas nozares, kā baltistika (lituānistika un letonistika) un finnougristika ir finansiāli un morāli jāatbalsta, nodrošinot tām garantētu finansējumu attiecīgo valstu zinātnes budžetos un rūpējoties par šo nozaru prestižu un zinātniskās maiņas sagatavošanu.

Nācijas raksturojumam svarīgs ir ne tikai valsts nacionālais kopprodukts, bet arī tautas attīstības indekss, kura veidošanā ievērojama loma ir humanitārajām un sociālajām zinātnēm, un šo jomu stimulēšanai katrai valstij jāatrod nepieciešamie līdzekļi. Lielu vērību nacionālo zinātņu attīstībai tradicionāli pievērš Somijā. Lietuvā sekmīgi tiek veikta lituānistikas valsts programma, Igaunijā ir trīs programmas humanitārajās zinātnēs, ieskaitot programmu Igauņu mentalitāte un valoda. Latvijā iedibināta un darbojas prioritāra valsts pētījumu programma Letonika, kuru koordinē Latvijas Zinātņu akadēmija. Konference pozitīvi vērtē tās līdzšinējo veikumu un apsveic nodomu izsludināt Latvijā 2008. gadu par Letonikas gadu. Šīs programmas un pasākumi ir svarīgi, lai zinātniski izpētītu mazu tautu identitātes problēmas un veicinātu kultūras mantojuma saglabāšanu un pilnveidošanu.

Konference uzskata par nepieciešamu paplašināt gan dabaszinātnieku, gan humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju starptautisku sadarbību Baltijas valstīs, īpaši nacionālo zinātņu jomā, analizējot kopējas problēmas ne tikai šauri nacionālos vienas valsts ietvaros vien.

Baltijas Intelektuālās sadarbības konference aicina valstu parlamentus un valdības savos stratēģiskos dokumentos akcentēt zinātnes, pētniecības un augstākās izglītības lomu, ieskaitot nacionālo humanitāro zinātņu attīstību.

Satura rādītājs


Igors Šuvajevs, LZA korespondētājloceklis,Dr.phil.

Dzīvesmākslas paradoksi

Kā dzīvot? Jā, kā dzīvot? Laikam jau šāds jautājums ir bezjēdzīgs tradicionālā pasaulē, kur viss ir skaidrs. Šis jautājums laikam zaudē daļu no savas nozīmes arī zemē, kur to izprot kā jautājumu “Vai dzīvot šajā zemē?”. Un tomēr šāda jautājuma transformācija ir tas pats jautājums “Kā dzīvot?”. Transformācija vien liecina, ka tādā zemē dzīve ir apgrūtināta vai kļūst bezjēdzīga. Minētais jautājums ne vienmēr tiek formulēts vārdos, tas var gruzdēt zemlikās, tas var izpausties smeldzē, nogurumā, izmisumā. Kā dzīvot, ja pamati zūd, izslīd no kājapakšas? Kā dzīvot, ja pasaule grūst vai šķiet grūstam. Lielākoties tad uzrodas zinātāji, tie, kam zināms. Vieniem zināms, kā būs būt dzīvot. Citiem zināms, kā neizturamo stāvokli atvieglināt, kā darīt dzīvi tīkamu, kā gūt panākumus utt.

Kā tad būs būt? Atbilde seko nekavējoties. Tikai parasti jau cilvēki drīz vien attopas, ka tā vis nebūs. Šāda tipa obligācijas devalvējas atrāk par to laišanu klajā. Līdzīgi klājas arī ar dzīves atvieglinātājiem un izdaiļotājiem. Nepaiet necik ilgs laiks, kad atklājas – viņu dāsni dāļātie, proti, šķiestie piedāvājumi ir šķitums. Šķiešanā tiek aizmirsta dzīve, pazaudēts tas, ka svarīgākais ir būt, būt pieredze. Var jau ievērot 10 vai 15 noteikumus, kā kļūt laimīgam vai vismaz pievilcīgam, taču lielākoties laimīgam tā arī neizdodas būt. Un piedāvājumu pārpilnībā atkal rodas un neliek mieru jautājums “Kā dzīvot?”.

Izsenis uz šo jautājumu ir tiekusies atbildēt filosofija. Sniegtās atbildes nereti skan līdzīgi, taču līdzīgais nav tāpatīgais. Viena no filosofijas niansēm ir būt neaizmiršana. Savā ziņā filosofija ir paradokss – vēršanās pret šķietamo un šķiešanos, visdažādāko viedokļu izdāļāšanu, atgādinot par nepieciešamību un iespēju būt. Pēdējā laikā šāda veida filosofija tiek dēvēta par dzīvesmākslas filosofiju. Vai tā ir kas jauns? Paradokss laikam ir tas, ka tā ir vienlīdz jauna un sena. Nav noliedzams, ka rezonansi tā iegūst pēc M. Fuko, P. Ado un V. Šmida izstrādnēm. Tomēr dzīvesmākslas problemātika tiek risināta līdz ar filosofijas rašanos. Vai šis risinājums ir bijis aizmirsts? Ticamāk, ka šī aizmiršana ir šķitums. Un tomēr varbūt aizmiršana nav noliedzama?

Aizmiršanu tiešām nevajadzētu aizmirst. Acīmredzot tā ir divēja – mūžsena un mūsdienīga. Mūžsenais aspekts iezīmējas līdz ar sokratiskās filosofijas rašanos. Sokrats tiecas uzvedināt uz labbūtību, aretoloģiski īstenotu dzīvi, taču vairumam šķiet dīvains un nesaprotams. Dīvainība kļūst vēl lielāka, ja ņem vērā, ka pastāv zinošie, gudrajie, proti, sofisti, kuriem zināms, kā dzīvot skaisti un labi, tikumīgi. Viens iestājas par mākslu būt un to arī īsteno, bet daudzajie noņemas ar dzīves izskaistināšanu vai tās “piegriešanu” pēc valdošajiem priekšstatiem. Šo dīvainību ļoti precīzi ir raksturojis Kants: “Nevajag taču vienmēr spekulēt, vajag reiz padomāt arī par īstenošanu (Ausübung). Vienīgi patlaban tas, kas dzīvo tā, kā māca, tiek uzskatīts par jūsmotāju.”1 Spekulēšana netiek aizmirsta, tiek aizmirsta piepūle būt. Gan jau arī Sokrats ir dēvēts vai tiek dēvēts par jūsmotāju.

Mūsdienīgais aspekts ir saistīts ar filosofijas zinātniskošanu un analītiskošanu, pazaudējot ja ne pašu filosofiju, tad tās filosofiskumu. Tomēr šis aspekts nemaz nav tik mūsdienīgs. Turklāt derētu atcerēties, ka vēl 20. gadsimta pirmajā pusē, turpinot vērā ņemamu tradīciju, cenšas izstrādāt zinātni par dzīvošanu (piemēram, A. Ādlers); dzīvesmāksla ir saukusies arī dzīves zinātne.2 Zinātniskošana un analītiskošana ir sava veida apteoretizēšanās, kas kļūst par teoriju spekulantu rūpalu. Antīkajā pasaulē šis spekulants ir pazīstams kā sophistēs scholastikos (Marc. Aurel. I, 16) – ieskolotais gudrenieks, skolmeistarīgais prātotājs. Savukārt Kants izmanto apzīmējumu “prāta virtuozs” (KrV B 867) – terminu ekvilibrists, anālizētu jēdzienu žonglieris. Kants filosofu skata kā prāta vadītāju un mākslinieku3 un veido filosofiju, kas “nepieciešami interesē ikvienu” (KrV B 868), proti, filosofiju, kurā ievingrinās un kuru īsteno. Aizmirstot to, norisinās sholastizēšanās un spekulēšana ar teorijām, t.i., iestājas process, kas mūždien ir pavadījis un laikam arī pavadīs filosofiju. Varbūt mūsdienās ir vērojama atgūšanās no šī procesa, filosofijas filosofiskuma atgūšana. Taču šāda atgūšanās un atgūšana nav veicama reiz uz visiem laikiem, tā ikreiz ir īstenojama no jauna.

Kā ir ar šādu filosofiju Latvijā? Atbilde nav iepriecinoša – tā ir aizmirsta. Taču tā ir aizmirsta ne jau kā māksla būt un šī būt īstenošana, tā ir aizmirsta kā vēsture, kaut arī nevar noliegt citu viedokli. 1940. gada jūlijā tiek konstatēts: “Ar nožēlošanu nākas sacīt, ka mums pastāv dažādas zinātnes, bet zinātnes par mākslu dzīvot mums vēl nav. Tādu pat vēl nemāca nevienā vidusskolā, nedz universitātē.”4 Zīmīgs gads Latvijas vēsturē, taču konstatācija nav gluži precīza. Dzīvesmākslas problemātiku izstrādā Longīns Ausējs, par to raksta Pauls Dāle, lekcijas par mākslu dzīvot lasa Aleksandrs Dauge. Tiesa, nereti šajā dzīvesmākslā tiešu atbalsi rod ideoloģija.5 Toties Jānis Bunduls jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados raksta par patības tehnoloģijām – problemātiku, kas lielākoties asociējas ar M. Fuko vārdu. Bunduls raksta, piemēram, par triumfējošo patību, kurai svarīgi tikai panākumi, sasniegumi, pašapliecināšanās par jebkuru cenu un citu paustā atzīšana.

Tomēr šādu vēsturi nevar uzskatīt par izstrādātu. Turklāt šī vēsture ietver dzīves formu, dzīvesveidu, dzīves stilu, eksistences tehniku un tehnoloģiju vēsturi. Pēdējā laikā tam ir pievērsusi uzmanību Maija Kūle, kura, starp citu, raksta: “Filosofija savā dziļākajā būtībā ir dzīves māksla, nevis “teoriju par ...” kopums.”6 Filosofija kā dzīvesmāksla ir principiāli ētiska. Un šajā sakarībā nevar neatgādināt baltieti Aleksandru Etingenu, kurš izveido sociālo ētiku7 un kuram šogad, starp citu, aprit 180 gadi. Taču Baltijas dimensija vismaz Latvijā ir atstāta galīgā novārtā. Sociālā ētika rodas un tiek izstrādāta Baltijā, tostarp Latvijā, bet tās aizmiršana sāpīgi atbalsojas mūsdienās, kad jautājums “Kā dzīvot?” nereti kļūst par jautājumu “Kā izdzīvot?”.

Kā vajag dzīvot? Šis jautājums refrēnā skan vai visos Platona tekstos – hon tina tropon chrē zēn. Šis jautājums tiek risināts arī par Sokratu nedaudz jaunākā Dēmokrita filosofijā. Platona līdzfilosofētājs Aristotelis raksta par dzīves izvēli vai, nedaudz vienkāršojot, dzīvesveidu izvēli. “Kā vajag dzīvot?” – vienkāršs jautājums, un varbūt tieši šis vienkāršums dara nesaprotamu arī filosofiju, kurā ievingrinās draudzībā ar gudrību un sevi pašu un prasmē turēt rūpi. To var formulēt arī citādi. Atsaucoties uz Kantu, var teikt, ka runa ir par to, ko cilvēks kā brīva būtne var izveidot un ko tam vajag izveidot no sevis.8 Runa ir par brīvu un pašatbildīgu pašizveidi. Savulaik tiek lietots apzīmējums technē, māksla. Technē ietver iztēšanu9, un tas nozīmē, ka pašizveidē iztēš no sevis kaut ko jēdzīgu, kaut ko tādu, par ko pašam nav kauns un par ko nenākas kaunēties citiem. Ne velti Kants risina jautājumu par to, “kam būt, lai būtu cilvēks”.

Ja jau Kants ir piesaukts, var atgādināt viņa slavenos jautājumus: ko es varu zināt? kas man darāms? uz ko es drīkstu cerēt? Tie ir jautājumi, uz kuriem nevar sniegt vispārīgas atbildes, nepieciešams sevi ievietot šajā jautāšanā un jautāt. Jautāt ikvienam pašam, filosofs tikai parāda ar sevi, kā viņš to dara. Turklāt šie trīs jautājumi ir pakārtoti jautājumam par cilvēku, ko savulaik vaicā arī Platons. Kam būt? Kā dzīvot? Atbilde ir ne mazāk vienkārša – dzīvot tikumīgi, būt tikumīgam. Nevis zināt tikai par un ap tikumību, bet prast tādam būt.

Jā, bet kam būt tikumīgam? Citiem vārdiem sakot – priekš kā būt tikumīgam? Kam būt tikumīgam, ja bez tā itin labi var iztikt? Tā var tikt tālāk un ātrāk. Un sākas runas par tikumības panīkšanu, tikumu izzušanu. Tāds laiks – tikumu un vērtību trūkuma laiks, trūcīgs laiks. Tiešām – kam būt tikumīgam trūcīgā laikā? Var iespītēties – būt tikumīgam par spīti, par spīti trūcīgajam laikam. Taču laiki vienmēr laikam ir trūcīgi. Turklāt trūcīgums bieži vien ir pārbagātība. Arī patlaban tiek piesauktas visdažādākās vērtības, normas un principi. Laiks ir pieskandināts, arī skandinātāju netrūkst, taču gremšanās par tikumības panīkumu nemitējas. Dīvains laiks – pārbagātā trūcīguma laiks!

Kam būt tikumīgam? Visnotaļ ierasts, ka šis jautājums atbildams ētikā. Un atbildes arī tiek sniegtas. Taču tajās ir kas iezīmīgs. Pirmām kārtām nevar nepamanīt, ka tiek runāts par daudziem, dažādiem tikumiem; rodas pat iespaids, ka vārds “tikums” ir pagalam nodeldēts. Otrām kārtām šī tikumu daudzināšana paredz novērtēšanu, t.i., tikums ir vērtība vai norma, atbilstīgi kurai kaut kas tiek novērtēts. Tādējādi ētikā tiek piedāvāta vērtēšana, tās kritēriji, principi un procedūras. Galu galā šī vērtēšana izvēršas kā tirgošanās ar teorijām. Turklāt ikvienam pastāv iespēja atsaukties uz savām vērtībām, ignorējot vai nopulgojot citu vērtības. Ētika tiek teoretizēta, un tas acīmredzot iezīmē tās nošķiršanos no filosofijas.

Kam būt tikumīgam, proti, priekš kā, attiecībā pret ko vai kuru būt tikumīgam? Var atsaukties uz imperatīvu (kategorisko, utilitāro vai iteratīvo), var atsaukties uz cito, saucot to visdažādākajos vārdos. Var atsaukties uz veselo saprātu, spēju aprēķināt, ka pašam ir izdevīgāk būt tikumīgam. Var atsaukties uz vienošanos ievērot noteiktas vērtības vai normas. Un tas arī tiek darīts un dažādi pierādīts. Pierādījums kļūst par svarīgāko, māksla būt tikumīgam tiek pārveidota par vērtēšanu.

Tikumību var izprast kā atbilstību noteiktām vērtībām vai normām, proti, priekšstatiem, zināšanām. Tajā var iedīdīt, iedresēt. Taču būt tikumīgam nozīmē prast tādam būt, un filosofijā uzvedina uz šo būt, izdabū uz to. Šī uzvedināšana vai izdabūšana bieži vien tiek atstāta novārtā, apmierinoties ar zināšanām un pierādīšanu. Heidegers norāda, ka filosofija ir “norise, kurā ikreiz no jauna jāizdabū būt”10. Bet būt nav vērtība, norma vai kaut kādas zināšanas. Būt nevis pierāda, bet rāda. Savā ziņā “būt tikumīgam” ir tautoloģija. Tikumība ir labbūtība, labā un skaistā iespēšana. Tikumība ir notikums, kurā izceļ, izceļas no esošā. Notikums ir akts, sava veida esošā pārvarēšana, pārraušana. Tikumība ir šādu aktu īstenošana, tikumība ir būt, būtības aktualizēšana, nevis tikai dažādo būšanu vai nebūšanu novērtēšana. Tas ļauj sniegt arī atbildi uz jautājumu “Kam būt tikumīgam?”, proti, – lai būtu. Netikumīgais nav ticis līdz būt, būtībai; viņa nav, viņš ir tikai esošais. Netikumīgais ir nebūtības apliecinājums.

Bet ko nozīmē “būt”? Būt aktierim. Tas var nozīmēt būt tam, kas neesi vai vēl neesi; savukārt, esot aktierim, “būt aktierim” nozīmē jau ko citu. Būt cūkai. Cilvēks nav cūka, taču viņš spēj tāds būt. Šajos izteikumos “būt” lielākoties norāda uz kā neesoša sasniegšanu, taču, sasniedzot to, vienmēr tiek sasniegts tikai esošais, irošais. Tāpēc “būt tikumīgam” var izprast arī kā šāda irīguma sasniegšanu, tomēr domāts ir kas cits. Katrā ziņā var atjaust atšķirību starp “ir” un “būt”. Tas var notikt visdažādākajos apstākļos, kaut arī laikam var nodzīvot visu mūžu tā arī nemanot šo atšķirību. Tiesa, tas laikam gan nenozīmē, ka šādi dzīvojušais ir bijis tikai irošais. Var ieviest arī šādu nošķīrumu: būšana ir kaut kas transitīvs, savukārt būt – intransitīvs, proti, būtība. Taču būtībā laikam nav iespējams atrasties mūžīgi, no būt, būtības režīma izkrīt esīguma, irīguma dēļ. Un tas ļauj precizēt atbildi uz jautājumu “Kam būt tikumīgam?”. Ar šo jautājumu nav domāts kāds, kam lemts vai ļauts būt tikumīgam. Kam būt tikumīgam? Katram pašam. Cita vietā nav iespējams būt, būt ir katra paša veikums, tā ir ik reiz no jauna veicama izdabūšana no esošā. Tā ir paradoksāla būšana, sava veida minhauzeniska rīcība – izvilkt pašam sevi aiz matiem no muklāja, kurā esi iestidzis.

Vai vārdi “tikumība”, “tikumīgs”, “tikumi” tiešām ir tik nodeldēti? Tie ir nodeldēti, ja tos izmanto tagadējo zināšanu, priekšstatu ietvarā. Diez vai nāktu par ļaunu atsaukt atmiņā šo to no attiecīgo vārdu vēstures un priekšvēstures. Šie vārdi ir atvasinājumi no “tikt”. Viena no “tikt” nozīmēm ir ‘derēt’, t.i., tikums ietver derīgumu. Tikums ir arī paradums jeb iedaba. “Tikums” ir norāde uz to, kas un kā pieklājas, tā ir norāde uz piedienīgo. Cita “tikt” nozīme ir ‘notikt’, līdz ar to tikums ir notikums. “Aiztikt līdz mājām” – nokļūt līdz mājām. Tikt – kļūt, sniegties. Tikumība ir nokļūšana, sasniegšana. Iztikšana, pārtikšana norāda uz turību, tostarp tikumu turēšanu. “Tikt” var nozīmēt ‘iegūt’ – piemēram, “tikt pie sievas”. Tikumība ir ieguvums. Tikums ietver satikšanu, sadzīvošanu. “Tikt” nozīmē arī ‘sastapt’; līdz ar to tikumīgumā var sastapt sevi būtības nozīmē, tikumība nodrošina saticību.

Savulaik vārdu “tikums” un “tikumība” vietā tiek izmantots vārds “gods”. Kam būt godīgam? Tā var jautāt arī patlaban. Tikumībā godā sevi. Godāt – cienīt un cienāt. Godāt ir arī cildināt, teikt. Tikumībā teic, izteic būtīgo. Tas ļauj vēlreiz atgriezties pie vairākkārt izskanējušā jautājuma. Kam būt tikumīgam? Pašam. Un – lai būtu. Bet šajā būt ietikt nākas katram pašam. Šādā godā nevar iecelt, un ar godināšanu kā iztapšanu, slavināšanu, daudzināšanu ir par maz. Acīmredzot paliek vien jautājums, vai būt ir goda lieta? Negods un bezgodība neprasa nekādu piepūli, bet par godu gan nākas gādāt.

Dzīvesmāksla paredz apzinātu individuālās politikas izstrādi, politikas atstāšana novārtā un nodošana tā sauktajiem politiķiem, kas bieži vien nav nekas cits kā ūdenskrituma direģenti, arī rada visādas nebūšanas. Tas paredz izgaismot patības un politiskās tehnoloģijas, kuru ietvarā cilvēks pastāv; tas paredz pārvarēt to, ka pastāv varīgie un nevarīgie. Principā varīgo un nevarīgo pastāvēšana tikai liecina par varas izvarošanu un tās pārtapšanu kundzībā. Turklāt būtu vēlams ņemt vērā pārmaiņas biopolitikā. Savulaik indivīdam ļauj dzīvot un liek mirt, savukārt mūsdienās viņam liek dzīvot un ļauj nomirt.11 Tāds ir Fuko formulējums. Pārmaiņu var raksturot arī šādi: veidojas indivīds, kuru nedrīkst nogalināt, bet var nonāvēt; cilvēks ir pie dzīvības, taču tā nav viņa ziņā, viņam nav varas pār savu kailo dzīvību. Šīs biopolitikas paraugs vai paradigma ir koncentrācijas nometne.12 Kā atgūt, saglabāt varu pār savu dzīvību? Kā rīkoties ar to? Koncentrācijas nometne ir apzīmogojusi mūsdienu dzīvi, izplatoties visā pasaulē.13 Tā ir ne tikai kaut kas ierīkots, šajā ierīkojumā indivīds ir iebūvējis pats sevi, kļūstot par koncentrācijas nometnes apdzīves diagrammu.

Nometne ir uzņēmums izņēmuma realizēšanai. Izņemt – eliminare, proti, izlikt un eliminēt, izolēt. Novērst, iznīcināt – exterminare. Nometne ir uzņēmums, kas paredzēts koncentrētai, masveidīgai indivīdu terminētai, pagaidu izolēšanai un pāraudzināšanai, t.i., destruēšanai vai iznīcināšanai. Indivīds ir bandito – izslēgtais un visam atvērtais, pakļautais, proti, bandīts. Šādi veidojas sabiedrības kriminalizēšanās. Vienlaikus uzraudzīšanas varas vietā veidojas pašuzraudzīšana, nometnē ieslodzītie uzrauga pa?i sevi.

Modernajā politikā, kas ir kļuvusi par kara turpinājumu, vairs nav pretinieku. Karls Šmits jau 20. gadsimta pirmajā pusē norāda, ka galvenais kritērijs ir drauga un ienaidnieka izšķiršana.14 Turklāt draugi ir tikai pagaidu draugi, tie ātri vien var kļūt par ienaidniekiem. Veidojas arī jauna suverēna izpratne, “suverēns ir tas, kam ir izšķiršanās izņēmuma stāvoklī”15. Izņēmuma stāvoklis ir ārkārtas stāvoklis, kas pieļauj ārkārtējus pasākumus. Līdz ar to rodas paradoksāla situācija: suverēns vienlaikus ir ārpus un iekšpus tiesiskās kārtības. Izņēmuma stāvoklī kārtība tiek nodrošināta ar ārkārtējiem pasākumiem, savukārt vēršanās pret suverēnu tiek kvalificēta kā kārtības pārkāpums. Suverēns ir nesodāms, sodāmi ir indivīdi, kas ir izņemti no ārkārtas stāvokļa, proti, kas vienlaikus ir izslēgtā un ieslēgtā stāvoklī.

Šī jaunā topošā kārtība tiek dēvēta arī par impēriju, impērisko kārtību. Tas ļauj runāt par moderno verdzību, ko attaisno ar atsaukšanos uz kapitālismu, brīvo tirgus ekonomiku. No koloniālās, nācijas vārdā īstenotās verdzības norisinās pāreja uz planetāro verdzību.16 Rodas vienreizējie cilvēki, proti, indivīdi, kas ir paredzēti vienreizējai lietošanai.17 Par moderno verdzību, koncentrācijas nometnēm vairās runāt, par to ir arī grūti runāt, jo runa ir par izņēmuma stāvokļa, ne-vietas iemiesojumu. Daudz biežāk tiek spriests par darba dalīšanu un trešo pasauli. Taču šī pasaules darba dalīšana nozīmē, ka vieni specializējas peļņā, bet otri – zaudējumos.18 Tā ir dzīve uz citu rēķina, parazitēšana, kas atspēlējas arī uz peļņas guvējiem.

Šādi tiek aizmirsts, ka visa pasaule ir kopīgās mājas, ka pasaulē vajag būt kā mājās. Cilvēks uztur mājas un, uzturēdams tās, uztur sevi pašu. Šī uzturēšana ir mājturība jeb oikonomika, šajā uzturēšanā, kurā iekļaujas arī uzturs un uzturēšanās, cilvēks ir būtsargs. Cilvēks var mājot pasaulē, bet viņš var tajā arī mitināties, velkot dzīvi par māju nodēvētā ēkā. Šādi oikonomika pārtop ekonomikā, bet pasaule pārvēršas pašmāju kārtošanas paņēmienu izmēģināšanas poligonā. Pasaule var būt mājīga, taču tā var būt arī nemājīga, baisa. Būt pasaulē kā mājās nozīmē uzturēt mondiālu dzīvi, nevis uzspiest savas nampārvaldes iemaņas un principus. Būt pasaulē kā mājās nozīmē uzturēt savstarpējību un pasaules mājīgumu. Tas paredz ne tikai oikonomiku un ekonomiku, bet arī ekoloģiju, kas mūsdienās laikam var būt vienīgais jēdzīgais ekonomikas pamats. Mājošana paredz uzturēt draudzīgas attiecības ar citiem un citādo, kas pastāv arī pašā. Mājošana ir apgūstama, iepazīstot sevi, nevis mācot dzīvot citus vai liekot tiem dzīvot pēc savas saprašanas.

Mūsdienas raksturo daudzi un dažādi dzīvesvedumi, tajos iestrādātās pieredzes interferējas. Patlaban vairs nevar neņemt vērā dzīves mondiālo aspektu. Un tas paredz šo pieredžu tematizāciju un analīzi, kas nav iespējama bez refleksijas un zināšanu darba. Dažkārt vienkārši laikam vajag uzdrošināties zināt, uzdrošināties zināt, ka iespējams dzīvot arī citādi. Tas ļauj izšķirt vismaz trīs dzīvesmākslas nozīmes. Vienu var dēvēt par ideoloģisku dzīvesmākslu, proti, noteikta dzīvesveida ieteikšanu vai ieviešanu. To raksturo receptveida ieteikumi vai priekšraksti, kas attiecas uz to, kā (lielākoties) ātri sasniegt akceptēto dzīves stilu vai vēlamo rezultātu. Šo ideoloģisko variantu var ieviest arī daudz brutālāk. Otru variantu var dēvēt par dzīvesmākslas filosofiju jeb teoriju par to, kā veidojama dzīve, uzrādot cēloņus un sekas noteiktā veidā īstenotai dzīvei. Trešo variantu var ietvert apzīmējumā “filosofija kā dzīvesmāksla”.19 Pēdējie divi varianti nereti saplūst vai pārklājas, tomēr arī tos raksturo savpatīgas iezīmes.

Filosofija kā dzīvesmāksla (hē peri bion technē, ars vitae) ietver diskursu un attiecīgi dzīvotu dzīvi, proti, domātāja diskurss un dzīve ir savstarpēji sajūgti lielumi. Šādā filosofēšanā arī tiek īstenota būt izdabūšana, uzvedināšana uz būt, kas ir nevis naturāls fakts, bet gan akts vai aktu kopums. Līdz ar to var minēt trešo iezīmi, kas laikam nav pietiekami uzsvērta. To var saistīt ar Platona nerakstīto mācību. Platons raksta: “Tik daudz gan varu pateikt par visiem, kas jau ir rakstījuši vai vēl rakstīs un apgalvo, ka zina, pie kā nopietni strādāju, vai nu kā mani vai citu klausītāji, vai tāpēc, ka paši līdz tam nokļuvuši: viņi, pēc manas pārliecības, neko nesaprot no lietas. Man par to nav neviena pieraksta, nedz jelkad tāds būs, jo to nekādi nav iespējams tvert vārdos tāpat kā citas zinības.” (Plat. Epist. 341b–c; Ā. Feldhūna tulk.) Runa ir par būt, labbūtību, un to laikam jau tiešām nav iespējams tvert un ietvert vārdos. “Taču ilgstošās kopīgās sarunās un kopīgā dzīvē” šis tas kļūst atjaušams, filosofija “rodas dvēselē kā gaisma no pēkšņi pārlēkušas dzirksteles un tad jau pārtiek pati no sevis” (341c–d). Filosofēšana ir pārņemtība ar uguni, degšana (340b – ekshēmmenos hypo philosophiās hōsper pyros), bet filosofiskās sarunas ir aizdegšana. Taču filosofs nav nekāds piromāns vai pirotehniķis, vienkārši sarunā mēģina pateikt nepasakāmo. Nepasakāmās mācības paradokss ir tas, ka par to tiek runāts un rakstīts, bez tā nav iespējama nepasakāmā mācība. Filosofijā kā dzīvesmākslā kaut kas top redzams, bet izspēlētie vārdi ir tikai vārdi.

Starptautiskā zinātniskā konference “Dzīvesmāksla: Latvija, Baltija, Eiropa”. 2007. g. 8.-9. oktobrī

 

1 Kant I. Gesammelte Schriften. Berlin, 1980. Bd. 29, 1. T. 1. S. 12.
2 Sal.: Meiners Ch. Allgemeine kritische Geschichte der älteren und neueren Ethik oder Lebenswissenschaft. Göttingen, 1800.
3 Kant I. Op. cit. S. 8.
4 L.D. Māksla dzīvot // Sievietes pasaule. 1940. Nr. 13. 2. lpp.
5 Sk.: Šuvajevs I. Dzīves mākslas perversijas // Kentaurs XXI. 1997. Nr. 13. 62.–73. lpp.
6 Kūle M. Eirodzīve: formas, principi, izjūtas. Rīga, 2006. 305. lpp.
7 Oettingen A. Die Moralstatistik in ihrer Bedeuting für eine Sozialethik (1868). Erlangen, 1882. 3. Aufl. Etingens (1827–1906).
8 Kant I. Werke. Darmstadt, 1975. Bd. 10. S. 399.
9 Kube J. TEXNH und APETH. Sophistisches und platonisches Tugendwissen. Berlin, 1969. S. 10 uw.
10 Heidegger M. Einführung in die Metaphysik. Tübingen, 1998. S. 65.
11 Foucault M. “Il faut défendre la société. Paris, 1997. P. 214.
12 Agamben G. Homo sacer. Frankfurt/M., 2002. S. 190, 197.
13 Kotek J., Rigoulot P. Les siecles des camps. Détention concentration, extermination, cent ans de mal radical. [Ed. J.-C. Lattes], 2000.
14 Sk.: Schmitt C. Der Begriff des Politischen. Berlin, 1996.
15 Schmitt C. Politische Theologie. Berlin, 1996. S. 13.
16 Hardt M., Negri A. Empire. Frankfurt/M., 2003. S. 134.
17 Bales K. Disposable People. New Slavery in the Global Economy. Berkeley, 2000.
18 Weizsäcker E. U. von. Erdpolitik. Ökologische Realpolitik als Antwort auf die Globalisierung. Darmstadt, 1997. S. 113–128.
19 Sk.: Šuvajevs I. Filosofija kā dzīvesmāksla. Rīga, 2007.

Satura rādītājs


No zināmā uz jauno

Daba un vēsture 2008

zv351-1.jpg (18591 bytes)

Lai dotos pētīt jaunus krastus, atgrūžamies no vecā. Pirms sākt ceļojumu jaunā grāmatā, acis neviļus meklē kādu jau zināmu pieturas punktu – apgāda nosau­kumu, pazīstamu tulkotāju, protams, ja runa nav par iepriekš lasītu autoru, kura dēļ pie grāmatas vispār esam ķērušies. “Dabu un vēsturi” joprojām izdod grāmatu apgāds “Zinātne”, redkolēģija arī iepriekšējā, tā kalendāra ievadā izteikusies par laika zīmēm, laikazobu un laikaratu, mudinot domāt, ka krājuma vadmotīvs ir laiks. Meklēsim, ko jaunu sola jau zināmie autori.

Akadēmiķim Jānim Stradiņam laimīgais liktenis lēmis piedzimt vienā no visprominentākajām Latvijas inteliģences ģimenēm, tādēļ par daudzām izcilām personībām viņam ir bērnībā sakņoti ļoti personiski iespaidi. Par Latvijā pirmo inženierzinātņu doktoru, hidromehānikas speciālistu Alfrēdu Vītolu, kura vārdā nosaukta Latvijas Zinātņu akadēmijas un a/s “Latvenergo” balva, raksta “Atmiņu drumslas par profesoru Alfrēdu Vītolu” autors raksta šādas rindas: “Profesoru Alfrēdu Vītolu no savas bērnības patiešām atceros ļoti reljefi, jo mūsu ģimenes līdz 1944. gadam bija visai tuvas. Kaut gan mans tēvs, medicīnas profesors Pauls Stradiņš, bija 18 gadus jaunāks par Alfrēdu Vītolu, abus viņus vienoja atmiņas par studiju gadiem Pēterburgā, abi viņi bija studentu organizācijas Fraternitas Metropolitana (Pēterburgas laikos – Fraternitas Petropolitana) filistri, abi bija Latvijas Universitātes profesori un Kārļa Ulmaņa valdības izveidotā Zinātniskās pētniecības fonda (pirmais šāds fonds Latvijā!) valdes locekļi. Mana māte un A. Vītola kundze – Marija Aleksandrovna – bija tuvas draudzenes, un tā nu bija sanācis, ka Vītola kundze tika izvēlēta par manu krustmāti.” Cauri gaišajām bērnu dienām ar ģimeņu viesībām un obligātajām vācu un franču valodas zināšanu pārbaudēm (A. Vītols perfekti zināja svešvalodas, disertāciju bija uzrakstījis franču valodā) līdz kara laika ziemām, kad profesors, garā mētelī tērpies, savas neapkurinātās mājas darba kabinetā joprojām veica aprēķinus. Un ... līdz traģiskajam satiksmes negadījumam 1945. gada jūnijā Upsalā. Padomju laikā profesoru Alfrēdu Vītolu varēja pieminēt tikai specifiskos zinātnes vēstures izdevumos. Starp citu, Dabas un vēstures kalendārs 1978. gadā jubileju sadaļā ievietoja rakstu “Izcilais latviešu hidrauliķis Alfrēds Vītols”.

Un nu ir jāpiemin vēl viena krustmāte, šoreiz – Jāņa Stradiņa jaunākās māsas Asjas krustmāte, Latvijas kūdras ieguves pioniera inženiera Konrāda Pētersona kundze. Ģimenes draudzējās, un vēl 1968. gadā, kad mūža nogalē Konrāds Pētersons viesojās Latvijā, “nenojautu, ka esmu pazinis īsti leģendāru personību, jo savus nopelnus viņš nu pavisam neizcēla, kaut arī turējās iznesīgi un pašapzinīgi”. Kādi tad bija ?ie nopelni? J. Stradiņš atsaucas uz zinātņu vēstures profesora Toronto universitātē Jāņa Langina atmiņām, kuru autors iepazinies ar Konrādu Pētersonu “kā mazs knauķis”. 1905. gada kaujinieks (valdības acīs – terorists). Asiņainajā janvāra demonstrācijā “Lecot pār sētu, viens kazaks ar šķēpu mēģinājis iedurt viņam dibenā, bet šķēps ķēris biezo mēteļa muguru un iznācis viņam aiz pakauša.” Piedalās uzbrukumā Centrālcietumam, bēg uz Skotiju, nonāk Īrijā, kur iestājas ĪRA kustībā un 1916. gadā piedalās slavenajos Lieldienu nemieros. Tajā laikā viņš jau ir beidzis inženierzinātņu studijas Īrijas Nacionālajā universitātē kā būvinženieris (1913). Tūdaļ pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas atgriezies dzimtenē, kara beigās atkal devies trimdā un iedibinājis modernu kūdras rūpniecību Īrijā, līdz pat aiziešanai pensijā vadījis vienu no divām paša izbūvētām kūdras fabrikām. Var teikt, ka lielā mērā pateicoties Konrādam Pētersonam Īrija vēlāk izvirzījās vienā no pirmajām vietām pasaulē kūdras ieguvē un izmantošanā. Lūk kā, mīlīši! Ne jau tikai ar lopu kaušanu un sēņu lasīšanu latvieši ir vairojuši Īrijas labklājību, to der atcerēties.

LZA goda doktore arheoloģe Zigrīda Apala Cēsu pili rok 30 gadus. Viņa ir lieciniece tam, kā tiek atrasts no pils plāniem bez pēdām pazudušais rietumu korpuss. Kā un kāpēc tas noticis, lasiet detektīvstāstā “Cēsu pils zudušā korpusa atgūšana”. Krusta koku noslēpumus šķetinājis cits detektīvs – LZA goda loceklis Guntis Eniņš. Pa ceļam uz kapsētu bērinieki apstājās, “lai iegrieztu krustu un iedzertu mazu šņabīti” tādēļ, ka: a)lai mirušā dvēsele nenāktu no kapiem atpakaļ uz mājām, b) tieši pretēji, lai dvēselīte zinātu veļu laikā atrast ceļu uz mājām. Par vilkača skeleta atradumu Rīgā, Brīvības un Dzirnavu ielas krustojumā detektīvstasts diemžēl nesanāca, jo Svētās Ģertrūdes kapsētas izrakumos gluži nejauši līdzās bija gadījušies cits no cita neatkarīgi kauli, taču bez mēra upuru masu kapiem “pētījumu laikā konstatēta vēl kāda interesanta apbedīto grupa, kas samērā kompakti tikuši apbedīti savrup no citiem mirušajiem. Pēc antropologu atzinuma tie visi bijuši 19–24 gadus veci vīrieši. Vienam no tiem starp skeleta kauliem atrada musketes svina lodes, bet kādam citam starp mugurkaula skriemeļiem iesprūdušu dzelzs gabalu (lielgabala karteču). Tātad jaunie vīrieši laikam gan gājuši bojā kaujas laukā” (Mārtiņš Lūsēns “Par Svētās Ģertrūdes kapsētu Rīgā”). Gaidot, kamēr arheologi pabeigs izrakumus būvlaukumā, celtniecības attīstītājs, kā runā, esot bankrotējis. Tā gadās...

“Kā veidojušās pilsētas Latvijā, un vispār – kā top pilsētas?” jautā un arī atbild LZA korespondētājlocekle Aija Melluma Pāvilostas sakarā. Savukārt LZA goda doktors Andris Zvirgzds un Rīgas balvas laureāts dendrohronologs Māris Zunde raksta par kokiem – par to, ka koki arī mirst un kā var uzzināt to ciltsrakstus.

Par Kurzemes princeses Luīzes mūžamājām Homburgas pils kapenēs raksta LZA akadēmiķis Ojārs Spārītis. “Starp diviem velvju balstu pīlāriem uz akmens balstiem gulēja trīs ievērības cienīgi metāla sarkofāgi. Pa kreisi savā metāla sarkofāgā atdusējās Kurzemes princese, vidū – viņas laulātais draugs landgrāfs Frīdrihs II, bet pa labi – viņa pirmā sieva no zviedru dižciltīgajām aprindām Margareta, grāfiene fon Brahe (Margaretha. Graefin von Brahe). Savā drāmā “Prinz von Homburg” rakstnieks Kleists padarīja slavenu Hesenes–Homburgas landgrāfu Georgu. Savukārt viņa paputējušais brālis – Frīdrihs II – kļuva ievērojams ar “sudraba kāju”, trim laulībām no kurām otrā – ar “Engelsdicke”Prinzessin Louise von Kurland (1646 – 1690) – bija svētīta ar mīlestību, pārticību un trīspadsmit bērniem.”

Bez šiem autoriem, kuri, kā redzat, galvenokārt ir mūsu Zinātņu akadēmijai piederoši, kalendārā ir piedalījušies daudzi citi, kuru raksti ir pelnījuši, lai tos izlasītu. Dariet to!

Z. Kipere

Satura rādītājs


2008. gada Nobela prēmijas

Katru gadu oktobrī Nobela prēmiju komiteja paziņo jaunos laureātus medicīnā, fizikā, ķīmijā, literatūrā, kā arī Nobela miera prēmijas ieguvējus. Palūkosimies, ko par viņiem raksta Latvijas lielākās avīzes “Diena” un NRA.

Nobela prēmija medicīnā – par gēnu tehnoloģijas pētījumiem

Nobela prēmija medicīnā un fizioloģijā vakar (8.X) piešķirta amerikāņiem Mario Kapeki un Oliveram Smitisam, kā arī britam Mārtinam Evansam, kas nodarbojušies ar pētījumiem ģenētikas jomā, izdarot ģenētiskas izmaiņas laboratorijas peļu cilmes šūnās un modelējot, kā iespējams apkarot dažādas slimības, kas skar cilvēkus.

Zinātnieki izstrādājuši tā dēvēto gēnu trajektorijas noteikšanas metodi, kas palīdz izprast dažādu slimību (arī sirds un asinsvadu slimību un vēža) attīstību. Šī tehnoloģija palīdzējusi arī izprast novecošanas procesu un saprast, kādā veidā dzemdē attīstās embriji. BBC norāda, ka tā tiek izmantota gandrīz visās zīdītāju fizioloģijas nozarēs. Nobela komiteja savā paziņojumā norāda, ka zinātnieku atklājumi tiek izmantoti visās biomedicīnas jomās, sākot ar pamata pētījumiem līdz jaunu ārstēšanas metožu izstrādāšanai.

Zinātnieku trijotne, kas 2001. gadā saņēma prestižo Alberta Laskera balvu, pētījumos ar peļu embriju cilmes šūnām radījusi specifiskas gēnu modifikācijas, ļaujot labāk saprast gēnu lomu zīdītāju orgānu attīstībā un dažādu noviržu rašanās iemeslus.

Metodika devusi iespēju zinātniekiem nomākt vai apklusināt atsevišķus gēnus, novērot rezultātu un pēc tam saskaņā ar šīem novērojumiem izstrādāt slimības attīstības karti. Pašlaik no 20 000 peļu gēniem speciālisti iemācījušies apklusināt jau gandrīz pusi. Laboratorijas apstākļos radītas peles, kas sirgst ar cilvēku vidū bieži sastopamām slimībām – sākot no sirds un asinsvadu kaitēm un beidzot ar neirodeģeneratīvajām slimībām,diabētu un vēzi.

AP norāda, ka 70 gadus vecais M. Kapeki specializējies pētījumos, kas seko gēnu lomai orgānu embrionālās attīstības stadijā – šie pētījumi var sniegt jaunu informāciju par iedzimtām anomālijām. 66 gadus vecais M.Evanss nodarbojas ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimību gēnu terapiju. 82 gadus vecais O. Smitiss arī nodarbojies ar iekšējās sekrēcijas dziedzeru slimību gēnu terapiju un pētījis paaugstināta arteriālā spiediena gadījumus un talasēmiju (slimību, kuru izraisa gēnu līmenī pamatotas izmaiņas hemoglobīna struktūrā). Viņš sacīja, ka jau bija atmetis cerības kādreiz iegūt Nobela prēmiju. (NRA, 2007.g. 9.X)

Nobela prēmija fizikā – par nanotehnoloģijām

Nobela pēmija fizikā vakar (9. X) piešķirta francūzim Albēram Fertam un vācietim Peteram Grīnbergam par atklājumiem, kas apliecināja, ka magnētisms ietekmē elektrisko vadītspēju. Viņu atklātā parādība – gigantiskā magnetopretestība (GMR) – ļāvusi pēdējo gadu laikā strauji un ievērojami samazināt dažādu elektronisko ierīču, pirmām kārtām datoru cieto disku, apmērus. GMR efektu abi zinātnieki atklājuši 1988. gadā, turklāt neatkarīgi viens no otra – tā izmantošana kļuva iespējama pēc tam, kad tika radītas struktūras, kuru biezums ir tikai pāris atomu, tādēļ zinātnieku darbu var uzskatīt par vienu no pirmajiem praktiskās nanotehnoloģijas lietošanas gadījumiem.

Abu zinātnieku darbs radījis iespēju radīt tehnoloģiju, kas spēj pārvērst niecīgas magnētiskas izmaiņas elektriskās pretestības diferencēs. Izmantojot šīs miniatūrās magnētiskās izmaiņas, uz cietā diska iespējams saglabāt daudz vairāk informācijas, un tās veicinājušas tādu pārnēsājamu ierīču kā mobilie telefoni vai atskaņotāji attīstību. “Spintronikas ideja ir elektronu vietā kā procesa elektrisko lādiņu izmantot spinus, un līdz ar to iespējams uz diskiem noglabāt milzu apjomus ar datiem,” sarunā ar Reuters komentējis Līdsas universitātes fiziķis Kriss Morrovs. “Pateicoties šim atklājumam, dramatiski kritusies personālo datoru cena par megabaitu,” teikts Nobela žūrijas paziņojumā.

Žurnāla Physics World redaktors Meitins Djurrani intervijā BBC norādījis, ka šoreiz par Nobela laureātiem kļuvuši patiešām praktiski piemērojama un rūpnieciski nozīmīga atklājuma autori. Lai nolasītu šō informāciju, nepieciešama īpašā lasošā galviņa. Tieši pamatojoties uz 69 gadus vecā A. ferta un 68 gadus vecā P. Grīnberga atklājumiem, 1997. gadā šāda galviņa tika izstrādāta un pieņemta par standartu.

“Kāds man teica – ja ir zvans no Stokholmas, tad tā var būt tikai Nobela balva,” Zviedrijas radio sacīja P. Grīnbergs. A. Ferts sacīja, ka ir “ļoti priecīgs un aizkustināts. Es esmu vairāk nekā laimīgs dalīties [balvā] ar Peteru Grīnbergu. Mēs tikko runājām. Mēs vienmēr godīgi apmaināmies ar mūsu pētījumu rezultātiem. Ir fantastiski redzēt mūsu atklājuma ietekmi.” (NRA, 2007.g. 10. X)

Nobela prēmija ķīmijā – par cietu virsmu pētījumiem

Nobela prēmija ķīmijā vakar (10. X) piešķirta vācietim Gerhardam Ertlam par cieto virsmu kīmisko procesu pētījumiem. Pateicoties tiem, izdevies izstrādāt jaunus katalizatorus, kas samazina automašīnu izplūdes gāzu daudzumu, palīdzēt izstrādāt jaunus minerālmēslojuma un medikamentu veidus, kā arī izskaidrot ozona slāņa samazināšanās iemeslu.

Jāatgādina, ka cieto virsmu ķīmija kā atsevišķa zinātnes nozare attīstījās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados līdz ar pusvadītāju plašāku izmantošanu. “Šī metodika tiek izmantota gan akadēmiskajā zinātnē, gan ķīmisko procesu rūpnieciskajā attīstībā,” norādījusi Zviedrijas Zinātņu akadēmija. “Mēs parasti domājam, ka ķīmijai ir sakars tikai ar šķidrumiem vai gāzēm. Taču cieto virsmu ķīmija no zinātniskā viedokļa ir ļoti interesanta un ļoti nozīmīga praktiskā ziņā.Padomājiet par tādiem procesiem kā dzelzs rūsēšana, par katalizatoriem, kas pārveido automašīnu izplūdes gāzes, par tādām tehnoloģijām kā kurināmā elementi. Visos šajos gadījumos ir darīšana ar cieto virsmu ķīmiju,” sarunā ar BBC sacījis Nobela komitejas vadītājs Gunnars fon Heijne.

Žurnāla Chemistry World redaktors Marks Peplovs intervijā Reuters piebildis, ka G. Ertla veiktie pētījumi prasījuši apbrīnojamu precizitāti un dažādu eksperimentu tehniku ievērošanu. “Viņš darbojas mērogos, kad ir tikai vienas gāzes molekulu slānis, kas iedarbojas uz cietu virsmu,” sacījis M.Peplovs.

Pats G. Ertls, kuram tieši vakar apritēja 71 gads, sarunā ar Reuters teicis, ka labāku dzimšanas dienas dāvanu viņš pat neesot varējis vēlēties. “Kad vakar Nobela prēmiju fizikā ieguva vācietis, es domāju, ka vēl vienam vācietim prēmiju ķīmijā vairs nepiešķirs. Tā ir manas kā zinātnieka dzīves kulminācija. Tas ir sapnis. Tas ir lielākais gods, kādu jebkad var izpelnīties zinātnieks,” sacījis G. Ertls, piebilstot, ka lielākais pārsteigums viņam esot tas, ka prēmija (10 miljoni zviedru kronu jeb aptuveni 764 000 latu) viņam ne ar vienu nav jādala. (NRA, 2007.g. 11. X)

Nobela prēmija literatūrā – Dorisai Lesingai

“Sievietes pieredzes episka dokumentētāja, kas ar skepsi, uguni un vīziju ir pakļāvusi dalītu civilizāciju rūpīgam vērojumam,” tā Dorisas Lesingas (87) pasludināšanu par 2007. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāti pamato Nobela komiteja. D. Lesinga ir ļoti ražena rakstniece, taču grāmata, ar ko viņa guva milzu atpazīstamību, bija viņas 1962.gada romāns Zelta piezīmju grāmata. Tā bija milzu stimuls sieviešu tiesību kustībai. Taču individa un sabiedrības attiecības nebūt nebija viņas vienīgā tēma. Viņa ir raktījusi psiholoģiskus romānus, divas autobiogrāfijas un septiņdesmitajos gados – virkni zinātniskās fantastikas grāmatu, ko viņai pārmeta daudzi sākotnējie piekritēji.

D. Lesinga ir dzimusi Irānā, augusi Rodēzijā, vēlāk apmetisies Eiropā. Viņa pameta mācības 15 gadu vecumā un debitēja 30 gadu vecumā ar romānu Zāle dzied. D. Lesinga ir precējusies divkārt, un viņai ir divi bērni.

Viņa ir vienpadsmitā sieviete, kas aņēmusi šo augstāko literatūras balvu desmit miljonu zviedru kronu jeb 764 tūkstošu latu vērtībā. “Neviens nedomāja, ka tā būs viņa, tur mēs visus esam pārsteiguši nesagatavotus,” Nobela komitejas sekretārs Horācijs Engdāls paziņoja zviedru TV4, “taču ir svarīgi, ka viņa beigu beigās dabū prēmiju. Viņa ir viena no mūsu laika ietekmīgākajām rakstniecēm, un viņai ir bijusi izšķiroša loma mūsdienu cilvēces dzimumu attiecību un vienlīdzības redzējumā.”

Lai gan, H. Engdālam nosaucot D. Lesingas vārdu, klātesošos pāršalca pārsteiguma reakcija, pēc tādiem neseniem un dažādi vērtētiem prēmijas laureātiem kā Dario Fo, Elfrīda Jelineka, Orans Pamuks pazīstamā un respektētā D. Lesinga ir droša izvēle, uz kuras apbalvošanu var gaidīt maz pretrunīgu reakciju. Taču galīgi bez tādām neiztika, kad provokatīvais amerikāņu literatūras kritiķis Harolds Blūms, kurš ir kritizējis D. Lesingas pievēršanos fantastikas žanram, akadēmijas lēmumu nosauca par “tīru politisko korektumu”. (Diena, 2007.g. 12. X)

Nobela miera prēmija – klimata pārmaiņu pētniekiem

Vakar (12. X) par 2007. gada Nobela miera prēmijas laureātiem pasludināts bijušais ASV viceprezidents Alberts Gors un ANO paspārnē esošā Starpvaldību klimata izmaiņu komiteja (IPCC). A. Gors pēdējos gados izvērsis kampaņu, kurā izskaidro draudus, ko rada globālās klimata izmaiņas, savukārt IPCC, kuru pašlaik vada Rahendra Pačauri, apkopo zinātnieku pētījumus attiecībā uz šīm izmaiņām un izstrādā savas rekomendācijas.

Nobela komiteja novērtējusi viņu centienus izstrādāt un izplatīt zināšanas par cilvēka radītām klimata pārmaiņām, norādot, ka A. Gors ar savām publikācijām, grāmatām un lekcijām ir devis lielāko individuālo ieguldījumu informācijas izplatīšanā par klimata pārmaiņām un metodēm to novēršanai. Savukārt IPCC ir publicējusi virkni zinātnisku pētījumu par klimata pārmaiņām, un tajā strādā vairāk nekā 2000 vadošo zinātnieku klimata pārmaiņu jautājumā.

Als Gors savā runā Vašingtonā norādīja, ka viņš ziedos savu balvas daļu (pusi no 10 miljoniem zviedru kronu) Klimata aizsardzības aliansei. Šīs bezpeļņas organizācijas mērķis ir mainīt sabiedrisko domu attiecībā uz to, cik ātri jārīkojas, lai atrisinātu krīzi, ko izraisa globālās klimata izmaiņas.

Šī gada sākumā Klimata aizsardzības alianses paspārnē vairākās pasaules valstīs tika sarīkoti Live Earth koncerti, kuru laikā pazīstamas mūzikas zvaigznes mudināja jauniešus iesaistīties cīņā pret globālajām klimata izmaiņām.

59 gadus vecais A. Gors vakar pavēstījis, ka jūtas ļoti pagodināts. Jāatgādina, ka šogad viņš jau kļuvis par ASV Kinoakadēmijas balvas laureātu – Oskars Goram tika pasniegts par dokumentālo filmu An Inconvenient Truth, kas stāsta par globālās sasilšnas briesmām. (NRA, 2007. g. 13. X)

Satura rādītājs


KONKURSI

Latvijas Zinātņu akadēmija, firma “ITERA Latvija”
un nodibinājums “Rīgas Tehniskās universitātes fonds” izsludina konkursu

2007. gada balvu piešķiršanai ievērojamiem Latvijas zinātniekiem un praktiķiem par izcilu veikumu vai mūža devumu vides, Zemes un ģeogrāfijas zinātnēs vai par nozīmīgu vides izstrādes sistēmu veicināšanu. Pretendentus var izvirzīt LZA locekļi, Latvijas zinātnisko institūtu padomes, firma “ITERA Latvija”, universitāšu senāti un fakultāšu domes. Balvas piešķir īpaša ekspertu komisija. Izvirzot pretendentus, līdz 2007.gada 22.novembrim divos eksemplāros jāiesniedz šādi dokumenti:

• Motivēts izvirzītāja iesniegums;
• Ziņas par pretendentu (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, tālruni, personas kodu, elektroniskā pasta adresi;
• Izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā (darba nosaukums arī angļu valodā);
• Izvirzītais darbs (darbu kopa), ja tāds ir publicēts iespiestā veidā.

Apbalvoto zinātnisko vai praktisko darbu viens eksemplārs tiek nodots glabāšanai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā, otrs – Rīgas Tehniskās universitātes fonda birojā.

Materiāli iesniedzami LZA zinātniskajā sekretariātā Akadēmijas laukumā 1, 2.stāvā, 231.istabā, Rīga, LV1524. Tālrunis uzziņām 7223931.

* * *

Latvijas Universitātes Astronomijas institūts
izsludina k o n k u r s u

uz pētnieka akadēmisko amatu astrofizikā – 2 vietas.

Dokumenti iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas dienas Rīgā, Baznīcas ielā 5, LU Personāla departamentā, 107.t., tālr. 7034657; papildinformācijai 7034580.

LU rektoram adresētajam pieteikumam uz izvēlēto amatu lūdzam pievienot:

1) biogrāfiju (Curriculum vitae);
2) zinātnisko kvalifikāciju apliecinoša dokumenta kopiju;
3) publicēto darbu sarakstu;
4) perspektīvo pētnieciskā darba redzējumu ievēlēšanas periodam.

Satura rādītājs


Aizstāvēšana

2007. gada 2. novembrī plkst. 10.00 Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozaru promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Svētes ielā 18, 212. auditorijā promocijas darbu ekonomikas doktora grādu iegūšanai aizstāvēs

Evija Kopeika.

Tēma: “Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijas Latvijas reģionu attīstībā”.
Recenzenti: Lietuvas Informācijas Tehnoloģiju institūta asociētais profesors, Dr.oec. Algimantas Kurlavicins; LLU profesore, Dr.oec. Ingrīda Jakušonoka; RTU asociētais profesors, Dr.oec. Jānis Vanags.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2007. gada 2. novembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

IEVA HENKUZENA

aizstāvēs promocijas darbu “Mutes veselības un kariesa riska novērtējums 2–6 gadus veciem bērniem Rīgas bērnudārzos” medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: Ilga Urtāne (RSU); Irēna Rēvele (Valsts emeritētā zinātniece); Mare Saag (Tartu Universitāte) .
Ar promocijas darbu var iepazīties RSU bibliotekā RSU mājas lapā www.rsu.lv

***

2007.gada 8.novembrī plkst. 10.00 Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Konferenču zālē, Ķengaraga ielā 8, LU Fizikas nozares promocijas padomes atklātā sēdē

Sergejs POPOVS

aizstāvēs promocijas darbu “Dozimetrijas metode staru terapijā jonizējošā starojuma laukiem ar intensitātes modulēšanu” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.phys., Uldis Rogulis (LU); Dr.habil.phys., Jānis Bērziņš (LU CFI) ; Dr. habil.sc. ing Vairis ?trauss, (LU PMI)
Ar darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007.gada 9.novembrī plkst.10:00 Latvijas Policijas akadēmijas Konferenču zālē (Rīgā, Ezermalas ielā 8) paredzēta

DAIŅA MEŽUĻA

promocijas darba – monogrāfijas “Īpašuma krimināltiesiskā aizsardzība” aizstāvēšana juridisko zinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Rīgas Stradiņa universitātes Tiesību institūta direktors Dr.iur., asoc.prof. Andrejs Vilks; Mikolas Romeris Universitātes Sociālās politikas fakultātes Psiholoģijas katedras profesors, Dr. habil. iur. Viktors Justickis; Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, Dr. iur. Valentija Liholaja.
Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Policijas akadēmijas bibliotēkā Rīgā, Ezermalas ielā 8.

2007. gada 16. novembrī pulksten 13 Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes 317. telpā Daugavpilī, Vienības ielā 13, notiks Daugavpils Universitātes Literatūrzinātnes nozares promocijas padomes sēde, kurā promocijas darbu filoloģijas doktora (Dr. philol.) zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

ILZE KAČĀNE.

Temats: “Oskara Vailda prozas recepcija Latvijā (līdz 1940. gadam)”.
Recenzenti: prof., akadēmiķis Dr. habil. philol. Benedikts Kalnačs (LZA); asoc. prof. Dr. philol. Viesturs Vecgrāvis (Latvijas Universitāte); doc. Dr. philol. Sandra Meškova (Daugavpils Universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties Daugavpils Universitātes zinātniskās bibliotēkas lasītavā Vienības ielā 13, Komparatīvistikas institūtā Vienības 13 – 323, kā arī DU mājas lapā http://www.du.lv.

***

2007. gada 16. novembrī plkst. 11.00 LLU Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Dobeles ielā 41, sēžu zālē, promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Ziedonis SARMULIS

par tēmu “Priedes stumbra komerciālās daļas kvalitāte saistībā ar zarojumu”.
Recenzenti: profesors, Dr.habil.chem., Dr.h.c. Jurijs Hrols; profesors Timo Kärki (Laapenrantas Tehniskā universitāte, Somija); a/s “Latvijas Valsts meži” kvalitātes speciālists, Dr.sc.ing. Ziedonis Miklasēvičs.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2007. gada 16. novembrī plkst. 13.15 LLU Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Dobeles ielā 41, sēžu zālē, promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Uldis SPULLE

par tēmu “Paliktņu koka konstrukciju mehānisko īpašumu pētījumi”. Recenzenti: LLU profesors, Dr.habil.sc.ing. Arnolds Šķēle; LLU profesors, Dr.sc.ing. Leonards Līpiņš; profesors Timo Kärki (Laapenrantas Tehniskā universitāte, Somija).
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas zinātnes nozares promocijas padome 2007. gada 19. septembrī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Pārtikas zinātnes nozares Pārtikas mikrobioloģijas apakšnozarē LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes Pārtikas tehnoloģijas katedras lektorei JEĻENAI ZAGORSKAI par promocijas darbu “Bioloģiskajā lauksaimniecībā iegūtā piena kvalitātes izvērtējums”.
Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas zinātnes nozares promocijas padome 2007. gada 19. septembrī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu pārtikas zinātnes nozares Pārtikas produktu kvalitātes apakšnozarē Latvijas Valsts Augļkopības institūta pētniecei Dalijai SEGLIŅAI par promocijas darbu “Smiltsērkšķu augļi un to pārstrādes produkti”. Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.

Satura rādītājs


Nākošais “Zinātnes Vēstneša” numurs iznāks 2007. gada 5. novembrī.

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

 

Pēdējās izmaiņas: 2007. gada 18.oktobrī