Par Letonikas gadu

Letonikas II kongresa rezolūcija

Arvien plašāks un mērķtiecīgāks kļūst darbs Letonikā, pētot latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru. Prioritāro pētniecības virzienu vidū ierindoto programmu ”Letonika” finansē valsts, bet koordinē Latvijas Zinātņu akadēmija. Tās izpildē iesaistījušās universitātes, augstskolas un pētnieciskie institūti Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā, Ventspilī.

Izdibināti un izpētīti jauni Letonikas avoti, paustas jaunas atziņas, izdotas monogrāfijas, rakstu krājumi, notikušas ievērības cienīgas zinātniskās konferences un LZA sēdes. Letonikas programmas rezultāti atzinīgi novērtēti starptautiskajā prezentācijā – XI Baltijas Intelektuālās sadarbības konferencē (Rīgā un Turaidā, 2007. gada 9.–10. oktobrī). Tika atzīts, ka katras valsts atbildība un goda pienākums ir atbalstīt nacionālās humanitārās zinātnes, kuras parasti netiek tieši finansētas no ES fondiem. Šīs zinātnes sniedz valstiskās identitātes pamatojumu, ļauj attīstīt katrai valstij īpatnējo kultūru. Nāciju raksturo ne vien nacionālais kopprodukts, bet arī tautas attīstības indekss, kura veidošanā būtiska loma ir humanitārajām zinātnēm.

Ir jāģenerē atziņas ne tikai zinātnei, bet arī Latvijas sabiedrībai – valsts un nācijas aktuālo problēmu pareizākai izpratnei – kultūrvēstures, nacionālo vērtību, ētikas, tradīciju griezumā, jāmazina plaisa starp akadēmisko inteliģenci un plašāko sabiedrību.

Starpdisciplinārie Letonikas pētījumi jāpopularizē gan akadēmiskajās aprindās, gan novadpētnieku vidē Latvijā, gan arī starp­tautiski. Jāveido jauni, novatoriski pētījumu projekti, jāievieš jaunas metodoloģiskās pieejas, jāstiprina starpnozaru sakari.

Lai veiktu šos un citus uzdevumus, Letonikas II kongress izsludina 2008. gadu par Letonikas gadu. Gada izvēle pamatota ar nozīmīgiem notikumiem: aprit simts gadi kopš latviešu modernās ortogrāfijas pieņemšanas (uz latīņu raksta pamata) un 90 gadi kopš Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. 2008. gadā beidzas Letonikas valsts pētījumu programmas pirmā posma pētījumu cikls, ir jāizvērtē un jāpopularizē tajā gūtie rezultāti, ir jāiezīmē jauna attīstības stratēģija gan īstermiņam (2009–2012), gan ilgākam laika posmam (2009–2018).

Lai sasniegtu nozīmīgus rezultātus līdz Latvijas valstiskās neatkarības pastāvēšanas simtgadei, jākoncentrējas uz lielu, aktuālu, sabiedrības pieprasītu projektu īstenošanu. Ilgtermiņa pasākumu skaitā ietverama:

1) fundamentālu, apkopojošu darbu uzrakstīšana (piem., moderna latviešu valodas vārdnīca un gramatika, akadēmiska Latvijas vēsture, latviešu literatūras vēsture, Latvijas kultūrvēsture, sabiedriskās domas vēsture Latvijā, migrācijas problēmas Latvijas vēsturē 19.– 21. gs. );

2) nozīmīgāko Letonikas avotu akadēmiska edīcija un ievērojamāko pārstāvju zinātnisko biogrāfiju izdo?ana;

3) starpnozaru sakaru veidošana un plašāku projektu īstenošana;

4) Letonikas un tās rezultātu popularizēšana plašākā sabiedrībā; diskusijas par dažādiem problēmjautājumiem;

5) daudzpusīgu starptautisku sakaru veidošana, Letonikas pētījumu sasaiste ar indoeiropeistikas, baltistikas, finougristikas fundamentāliem pētījumiem;

6) Latvijas novadu īpatnību (kultūrvēsturisko, etnogrāfisko, lingvistisko u.tml.) izpēte sadarbībā ar novadpētniekiem; kompleksas letonistu ekspedīcijas;

7) arhīvu, muzeju un bibliotēku darbinieku iesaiste pētījumos un ekspedīcijās;

8) digitālo tehnoloģiju, jaunu informācijas ieguves un apstrādes metožu un jaunu metodoloģisku pieeju ieviešana humanitārajās zinātnēs;

9) Letonikas tematikas piesaiste humanitāro zinātņu speciālistu sagatavošanā (Latvijas Universitātē un citās Latvijas augstskolās), īpaši promocijas, maģistra, bakalaura darbu tematikas izvēlē; Letonikas popularizēšana ārzemju augstskolās un pētniecības centros;

10) modernās etnoloģijas, etnopsiholoģijas, etnisko minoritāšu u. c. nozaru izpētes aktualizēšana Latvijā, iekļaujoties ES kopējos pētījumos.

Rezolūcijas pielikumā jāuzskaita konkrēti uzdevumi, kuri būtu veicami Letonikas gadā un turpmāk. Šis pielikums jāizstrādā līdz 2007. gada beigām.

2008. gadā paredzēts rīkot Letonikas un novadpētniecības problēmām veltītas tematiskās vai problēmu konferences, sēdes, seminārus Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Valkā, Viesītē (V Sēlijas kongress).

Centrālo notikumu skaitā varētu būt latviešu mūsdienu orto­grāfijas simtgadei veltīts starptautisks kongress un Latvijas valstiskuma 90 gadiem veltīta starptautiska konference, kā arī starp­tautiskā Baltijas zinātnes vēstures XXIII konference Rīgā. Būtu jārod iespēja uzstādīt piemiņas zīmi izcilajiem valodniekiem, latviešu literārās valodas izveidotājiem Kārlim Mīlenbaham un Jānim Endzelīnam.

Rīgā, 2007. gada 31. oktobrī

Sveicam!

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori

2007. gada 6. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts apstiprināja LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas 2007. gada 1. novembra sēdes lēmumu piešķirt LZA goda doktora nosaukumu datorzinātnēs (Dr. h. c. sc. comp.) Edvīnam Karnītim un Pēterim Rivžam.

Prof., Dr. sc. ing. EDVĪNS KARNĪTIS

Beidzis Rīgas Tehniskās universitātes (Rīgas Politehiskā institūta) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāti (1963) radiotehnikas specialiātē. Inženieris, jaunākais un vecākais zinātniskais līdzsrādnieks Latvijas Zinātņu akadēmijas Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institutā (19962–1972), laboratorijas un nodaļas vadītājs (1972–1991). Tehnisko zinātņu kandidāts (1973), inženierzinātņu doktors (1992).

Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktors (1991–1999). LU docents (no1999), Ministru prezidenta padomnieks (1999–2000), ekonomikas ministra palīgs (2000–2001), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis (no 2001).

Orgkomitejas priekšsēdētājs un loceklis, referents un dalībnieks starptautiskos forumos, konferencēs, sanāksmēs un semināros par informācijas politikas un infrastruktūras veidošanu, informācijas apgādi un tehnoloģijām Rīgā, Tallinā, Viļņā, Maskavā, Varšavā Prāgā, Budapeštā, Kijevā, Sanktpēterburgā, Havannā, Bonnā, Briselē, Parīzē, Luksemburgā, Helsinkos u.c. Piedalās nacionālo programmu un koncepciju izstrādē informācijas sabiedrības un zināšanu ekonomikas veidošanai Latvijā

Vairāk nekā 130 zinātnisku publikāciju un autorapliecību par pētījumiem informācijas sistēmu analīzē, sintēzē, konstruēšanā un pielietošanā dažādās nozarēs, informācijas sabiedrības un zināšanu ekonomikas dažādu aspektu analīzē, izveidē un izstrādē.

Prof., Dr. habil. sc. ing. PĒTERIS RIVŽA

Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātņu prorektors, Informāciju tehnoloģiju fakultātes profesors, LLMZA loceklis (1996), Lauksaimniecības zinātnieku Ziemeļu asociācijas biedrs (1996) un nacionālais koordinators. Latvijas augstskolu profesoru asociācijas biedrs (2000), dažādu profesionālu biedrību un organizāciju loceklis. LLU Senāta (kopš 1991), Mācību padomes, Zinātņu padomes, fakultātes Domes, Ekonomikas promociju padomes u.c. loceklis vai priekšsēdētājs.

Zinātniskās darbības virzieni: sistēmu analīze un modelēšana, informācijas drošība, reģionu ekonomiskā analīze un modelēšana, lauksaimniecības informatizācija, lauksaimniecības ražošanas procesu matemātiskā modelēšana.

Piedalījies LZP un starptautiskos projektos.

Satura rādītājs

AS Grindeks fonds Zinātnes un izglītības atbalstam zinātniekiem, mācību iestādēm, mācībspēkiem piešķir 30 000 latu

Baltijas vadošā farmācijas uzņēmuma AS Grindeks fonds Zinātnes un izglītības atbalstam izcilākajiem un jaunajiem Latvijas zinātniekiem, mācībspēkiem un mācību iestādēm pasniedza prēmijas un stipendijas 30 000 latu vērtībā. Svinīgais Zinātnes dienai veltītais pasākums norisinājās šī gada 12.novembrī P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.

“Ilgstoša sadarbība ar zinātniskajiem institūtiem un mācību iestādēm dod iespēju veiksmīgāk apzināt un ieviest jaunākās tehnoloģijas, radīt jaunus produktus, kā arī veicina profesionālu nozares speciālistu izaugsmi un izglītošanos. Sadarbojoties ar mācību iestādēm – aprīkojot laboratorijas, labiekārtojot telpas un atjaunojot materiālo bāzi – AS Grindeks fonds Zinātnes un izglītības atbalstam sniedz iespēju skolēniem un studentiem mācību procesā apgūtās zināšanas pārbaudīt praksē un sagatavoties profesionālās karjeras sākumam farmācijas nozarē,” norāda AS Grindeks fonda Zinātnes un izglītības atbalstam valdes priekšsēdētājs Kirovs Lipmans.

Šogad lielākās atbalsta prēmijas AS Grindeks fonds Zinātnes un izglītības atbalstam piešķir mācību iestādēm – Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedrai, Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultātei, Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžai, Dobeles Valsts ģimnāzijai, Daugavpils 10. vidusskolai.

Lai mudinātu skolotājus pēc iespējas aktīvāk ieinteresēt jauniešus par dabaszinātnēm, fondā īpaša loma atvēlēta mācībspēku atbalstīšanai. Šogad prēmijas saņem Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžas direktors, lektors, profesionālo mācību priekšmetu skolotājs Valērijs Krupskis, Skaistkalnes vidusskolas ķīmijas un fizikas skolotāja Biruta Igaune un Iecavas vidusskolas ķīmijas skolotājs Mihails Gorskis.

Jau par tradīciju kļuvusi arī ievērojamāko Latvijas zinātnieku un labāko jauno zinātnieku godināšana Zinātnes dienā. Par izcilu veikumu vai mūža ieguldījumu zinātnē piešķir trīs ”Zelta pūces”, un katrs no laureātiem saņem arī 1000 latu lielu prēmiju.

Par būtisku ieguldījumu medicīnas ķīmijas metodoloģijas attīstībā Latvijā un jaunu zāļu vielu izstrādē ”Zelta pūci” saņem ķīmijas zinātņu doktors, Latvijas Organiskās sintēzes institūta CNS aktīvo savienojumu laboratorijas vadītājs Valerjans Kauss.

Prestižā “Zelta pūce” piešķirta arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) akadēmiķei, filoloģijas habilitētajai doktorei, Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta Terminoloģijas nodaļas vadošajai pētniecei, LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājai Valentīnai Skujiņai par monogrāfiju “Salikteņi G.Menceļa vārdnīcā “LETTUS” un krājumā “Phraseologia Lettica””.

“Zelta pūci” saņem fizikas habilitētais doktors, Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors, Latvijas Universitāte profesors Jānis Spīgulis par veiktajiem pētījumiem biomedicīniskajā optikā. J. Spīguļa pētījumu rezultātā Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūta Biooptikas un šķiedru optikas laboratorijā izstrādāti jauni optiskie paņēmieni ādas un asinsvadu saslimstību diagnostikai.

“Sudraba pūces” par nozīmīgiem atklājumiem piešķirtas čet­riem jaunajiem zinātniekiem, un katrs no viņiem saņem arī 250 latu lielu stipendiju. ”Sudraba pūces” saņem RTU Materiālzinātnes un Lietišķās ķīmijas fakultātes inženierzinātņu maģistre ķīmijā Imanta Brūvere par darbu ““4–Aril un 4–piridilaizvietoto 1,4–dihidropiridīnu sintēze un alkilēšana”, LU Ķīmijas fakultātes dabaszinātņu maģistrs ķīmijā Andrejs Krasikovs par darbu “Vara katalizētā indola halogenīdu amidēšana”, LU Ķīmijas fakultātes dabas zinātņu maģistrante ķīmijā Agnese Kukāre par darbu “Policiklisko aromātisko ogļūdeņražu koncentrācijas samazināšanas iespējas pārtikas produktos” un LU Medicīnas fakultātes doktorante Jolanta Pupure par darbu “Uz mitohondrijiem mērķētu vielu neiro–, kardio– un hepatoprotektīvie efekti azidotimidīna toksicitātes modelī”.

AS Grindeks fonds Zinātnes un Izglītības atbalstam tika nodibināts 2006.gada februārī, izvērtējot pasaulē labāko pieredzi un mērķtiecīgi apvienojot līdzšinējos Grindeks īstenotos izglītības atbalsta projektus. Tā galvenais mērķis ir stimulēt jauniešu interesi par nozari un vēlmi apgūt inženiertehniskās zinātnes, dabas zinātnes un farmāciju.

Enerģijas gads

Par šiem un citiem jautājumiem, gadu noslēdzot, lūdzām izteikties vienu no Latvijas enerģētikas zinātnes pīlāriem Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu un Fizikālās enerģētikas institūta direktoru akadēmiķi JURI EKMANI.

Vislielākais gandarījums zinātnes kontekstā ir tas, ka šogad pirmo gadu realizējas valsts pētījumu zinātniskā programma enerģētikā, tas enerģētiķiem un enerģētikas zinātniekiem ir principiāls notikums tādēļ, ka mēs Latvijā nebijām savus pētījumus salikuši kopā un mēģinājuši koordinēt, sadalīt darbus pa attiecīgajiem izpildītājiem. Enerģētikas programmā ir septiņas apakšprogrammas, kuras pilda Fizikālās enerģētikas institūts, Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksimniecības universitāte, Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūts, Latvijas Universitātes Fizikas institūts, atsevišķas laboratorijas ārpus universitātēm un institūtiem. Pirmo reizi esam iztaisījuši revīziju, cik tad mums ir zinātnieku, kurus mēs šajā jomā varam iesaistīt, kuri var enerģētikas lietas risināt. Apakšprogrammu atskaites par padarīto vieš optimismu, jo šī gada laikā, apzinoties savas iespējas un cilvēku resursus, mēs arī esam iesaistījušies stratēģisku likumdošanas dokumentu veidošanā. Esam apjautuši pasaules fonu attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem – kas tiek darīts pasaulē un ko varam darīt šeit, Latvijā. Ar lielu prieku konstatējam, ka šī valsts programma Latvijā realizējas sekmīgi un, kas ir īpaši iepriecinoši, – nāk firmas ar saviem piedāvājumiem, prasa konsultācijas, kur ir vērts investēt. Sākot no vēja enerģijas un beidzot ar saules fotoelementiem. Nu jau arī pirmais zemnieku saimniecības īpašnieks ir uzstādījis saules paneļus pie savas mājas, kura atrodas tālu no Latvenergo līnijām un pievilkt līniju maksātu apmēram 15 000 latu. Viņš meklēja alternatīvu un uzlika 4 kvadrātmertu lielus vācu firmas saules paneļus ar vienu kilovatu jaudu, kas pietiek gaismai, televizoram, ledusskapim un citām sadzīves ērtībām. Tas šai saimniecībai izmaksāja 5500 latu. Tas ir pirmais reālais privātais pasūtījums, kaut arī šobrīd tas ir visdārgākais enerģijas avots. Mani iepriecina, ka kustība ir sākusies.

Otrs Latvijas enerģētiķiem nozīmīgākais pasākums ir Baltijas enerģētikas forums, kuru mēs Latvijā vasarā rīkojām kopā ar amerikāņiem. Pirmo reizi foruma noslēgumā izskanēja, ka tas bijis Latvijā otrs nozīmīgākais pasākums pēc NATO samita, jo bija sabraukuši tiešām lieli enerģētikas stratēģi gan no Eiropas, gan no Amerikas un tika spriests par to, kas notiek pasaulē globālā mērogā, sākot ar naftas, gāzes vadiem, sašķidrināto gāzi, atomreaktoriem, kādas ir iespējas. Neizbraucot no Rīgas, just lielo pasaules elpu bija ļoti patīkami un lietderīgi. Man bija iespēja referēt par mūsu valsts pētījumu programmu, respektīvi, par to, kāds ir Latvijas skats uz enerģētiku. Kaut arī mēs esam mazi, mums ir savas domas un savs skatījums uz enerģētiku, un tas tika respektēts un atzinīgi uztverts.

Kas man patīk, runājot par enerģētiku kopumā un ko es izjūtu intuitīvi – rodas patiesa interese par alternatīvajiem enerģētikas veidiem un to lietošanas iespējām. Privātie pagaidām vēl zondē, cenšas saprast, cik tas var maksāt, jo tie ir lieli ieguldījumi, kas atmaksājas tikai ilgtermiņā. Ja valsts ekonomika ir puslīdz stabila un var plānot savu uzņēmējdarbību un būvēt savu mājokli zinot, ka viss darbosies vismaz gadus 15 – 20, tad ir vērts domāt par ieguldījumiem.

Šajā gadā pilnīgi jauns ir tas, ka parādījies atvērtais elektroenerģijas tirgus un energija nav jāpērk tikai no Latvenergo. Lai cik skeptiski mēs uz to skatītos, ir Latvijā jau vairāki piemēri. Kā tas turpmāk veidosies, pagaidām ir grūti spriest.

Mani sarūgtina tas, kas notiek ar Ignalinas jauno atomelektrostaciju. Sākums bija cerīgs, tika pieaicināti trīs Baltijas valstu zinātnieki. Mēs teicām, ko var darīt, kā var darīt, kādas konstrukcijas stacijas šeit būvēt ir optimāli ar vienu sākotnēju uzstādījumu, ka šī atomelektrostacija būs drošības garants Baltijas valstīm, bet patlaban tas ir izvērties par objektu, ko mēģina pataisīt par tīru biznesa plānu un sāk tirgoties, cik kurš pelnīs. Savas pretenzijas uzstāda Polija, un tagad stāvoklis ir neskaidrāks kā tad, kad par to vispār sākām runāt. Ja jau tas ir biznesa ojekts, tad kāpēc Latvijai tajā vispār piedalīties, jo mēs enerģiju vienalga pirksim, ja ne no šī, tad cita pārdevēja.Šis jautājums ir ievirzījies ekonomiskā un manuprāt visai haotiskā gultnē. Visvairāk mani uztrauc tas, ka par jaunās atomelektrostacijas darbības sākumu bija paredzēts 2015. gads, uz ko orientējās arī mūsu enerģētikas programma. Tagad tas viss atbīdās uz kaut kādu nenoteiktu termiņu, jo gads, kas aizrit pļāpājot, termiņu atbīda uz priekšu. Ir skaidrs, ka šis gads jau ir pazaudēts, kas būs ar nākamo, arī nav zināms. Latvija, Lietuva un Igaunija izskata savas alternatīvas. Lietuva, piemēram, grib vilkt kabeli pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, Igaunija – likt otru kabeli uz Somiju. Latvija gaida, kas notiks. Visa tā rezultātā mēs droši vien būsim spiesti uzbūvēt vēl vienu ar gāzi kurināmu TEC, nonākot vēl lielākā atkarībā no gāzes vada. Līdz šim tas ir strādājis labi, bet politiskas garantijas tam neviens nevar dot.

Notikumu šogad ir bijis ļoti daudz. Viens fakts ir neapšaubāms – situācija mainās ar katru dienu, līdz ar to domāšana sāk mainīties par labu alternatīvai enerģijai, jo alternatīvā, ja to ievieš masveidā, var kļūt tikai lētāka atšķirībā no tradicionālās elektroenerģijas, kas kļūst arvien dārgāka. Līdz ar to tās lēnām tuvinās. Ir jēga tās apspriest. Ja pirms pieciem gadiem saules un vēja enerģijas piedāvājums likās drausmīgi dārgs un bezjēdzīgs, tad šodien tas nebūt tā nav. Tas joprojām ir dārgs, bet nav bezjēdzīgs.

Runājot par Baltijas intelektuālās sadarbības konferencē pieņemto rezolūciju, kurā zinātnieki izsaka savu gatavību piedalīties Baltijas enerģētikas attīstībā – nupat biju Amsterdamā Eiropas zinātņu akadēmiju apvienības (ALLEA) ģenerālajā asamblejā un bija ļoti interesanti vērot, ka ne tikai Baltijas zinātņu akadēmijas runā par enerģētiku. Šāda prioritāte ir visām Eiropas zinātņu akadēmijām, tai skaitā Francijai, Zviedrijai, kurām it kā nebūtu nekādu enerģētikas problēmu. Ļoti asas šīs problēmas ir visām Balkānu valstīm. Kopējā tendence Eiropā ir tāda, ka zinātnieki aktīvi piedalās enerģētikas jautājumu risināšanā, un Baltijas valstis, tostarp Latvija, pat to nezinot, ir izvirzīju?ās topā.

Ignalīnas AES: simbols, kas vienos

– Kad bija protesti pret Daugavpils HES, arī pie mums protestēja pret Ignalīnas AES celtniecības turpinājumu. Toreiz sākās trešā bloka celtniecība. Situācija veidojās tāda, ka iedzīvotāju vairākums bija pret jebkādu lielāku būvniecību pēc PSRS pasūtījuma. Tāpat bija protesti pret prāmju pārceltuvi Klaipēda– Mukrana uz Rīgenas salas, kas tagad ir neaizstājams instruments sakaros ar rietumvalstīm. Tas bija nopietns emocionāls spēks, kas pretojās katrai Maskavas vadītai industralizācijai, protestējā arī pret Ignalīnas stacijas būvi, kas pēc saviem apjomiem nebija nekāda mazā.

Tagad ir pavisam cita situācija. Tas nākotnē varētu būt labs materiāls psihologiem, kāpēc tā noticis. Pie mums pret Ignalīnas staciju nav dzirdama kāda asāka uzstāšanās vai pretarguments, arī zaļie ir ļoti piesardzīgi un maigi. Viņi šādu celtniecību neatbalsta, bet nav šajā sakarā arī nekāda nopietnāka trokšņa. Iemesli tam ir vairāki.

Pašreizējai Ignalīnas atomstacijai ir bijusi svarīga loma Lietuvas smagajā pārejas periodā, jo tā darbojās droši. Pašizmaksa bija visai zema, Lietuva un arī Latvija tika apgādātas ar relatīvi lētu elektroenerģiju. Bija stabilitāte un drošība. Kaut arī degviela tika saņemta no Krievijas, Ignalīna kalpoja kā sava veida neatkarības simbols, ko nevar kāds atslēgt dažu stundu laikā.

– Brisele izvirzīja Lietuvai nosacījumu, ka varēsim iestāties Eiropas Savienībā tikai tajā gadījumā, ja tiks slēgta Ignalīnas AES. Kad sabiedrība bija pārliecinājusies, ka šī stacija strādā droši un saražo enerģiju mums un arī eksportam, tā sāka uztvert atomenerģiju kā jaunu Lietuvas ekonomiskā stipruma simbolu. Kāpēc gan tādu pazaudēt! Ja tagad sarīkotu referendumu, esmu gandrīz pārliecināts, ka 75 procenti nobalsotu par šās atomstacijas ekspluatācijas turpināšanu. Jo īpaši jaunajos apstākļos, kad cēlušās cenas uz pārējiem kurināmajiem. Tagad, kad elektrību nākas ģenerēt mazākās stacijās, izmantojot mazutu vai dabas gāzi, tās cena jau būs pilnīgi cita. Kā minimums – divas reizes augstāka. Sabiedrība to visu saprot. Tiesa, reizēm pavīd maldinoša informācija: ja uzbūvēsim jaunu AES, tās ģenerētās elektroenerģijas izmaksas paliks apmēram tajā pašā līmenī. Nē. Tās būs ievērojami augstākas. Taču jebkurā gadījumā atomenerģētika – vienalga vecās vai jaunās stacijas veidā – kļuvusi par simbolu no Krievijas neatkarīgas un samērā lētas elektroenerģijas nodrošinājumam. Tas viss radījis ļoti pozitīvu oreolu ap Ignalīnas AES.

– Pagaidām (9.oktobrī) par to nav oficiālā līmenī izteikta priekšlikuma. Nupat Viļņā notikušā Lietuvas – Baltkrievijas ekonomiskā foruma kuluāros arī es par to esmu dzirdējis. Tāda ideja cirkulē. Taču augstākā līmenī mums ar Baltkrieviju tikpat kā nav arī kontaktu, tādi pastāv starp ministriem. Palūkosimies uz šādas celtniecības plānu no savas puses. Jau tagad ir četri partneri – Lietuva, Latvija, Igaunija un Polija. Ja vēl kāds pievienotos, tas var kļūt par nevadāmu projektu.

– Baltijas valstis, kā jūs atzīmējāt savā lekcijā Rīgā, importē 70 procentus no kopējā enerģijas patēriņa. Lauvas tiesa joprojām nāk no Krievijas. Kas vēl bez jaunas AES būves būtu darāms, lai baltiešu atkarība no importa šajā jomā saruktu, teiksim, vismaz līdz 50 procentiem?

– Es redzu trīs galvenos avotus, lai samazinātu mūsu neizbēgamo atkarību no Krievijas. Izvairīties no tās pilnībā būtu nereāli un ekonomiski nesaprātīgi. Pirmais, tātad AES ar jaunas paaudzes atomreaktoriem no Rietumiem, kas nozīmētu arī degvielas piegādes no turienes. Tālāk: daudz šajā ziņā nozīmētu Ziemeļvalstu, vispirms jau Zviedrijas un Somijas, tīklu savienojumi ar Poliju. Tam noteikti būtu liela ekonomiska pievilcība: minimālas izmaksas, maksimāls ieguvums. Skandināviem ir spēcīgas sistēmas, tie var bez grūtībām nodrošināt 30–40 procentus no Baltijas valstu patēriņa. Turklāt viņu cena vienmēr būs zemāka par mūsējo. Ja arī tas nav galīgs risinājums, tas varētu būt labs faktors konkurencē starp diviem dažādiem piegādātājiem. Tāds kā rezerves variants elektrības piegādēm. Tā varētu izvairīties no pārāk strauja cenu lēciena pēc Ignalīnas stacijas slēgšanas. Ir skaidrs, ka jaunā Ignalīnas AES varētu būt gatava tikai pēc 2015.gada. Te varētu minēt arī to, ka Latvijā paredzēts celt ogļu staciju. Visbeidzot, vēl viens avots. Baltijā pagaidām daudzi diezgan skeptiski izturas pret atjaunojamās enerģijas perspektīvām, bet tā noteikti liekama kopējos svaros, kaut arī tās daļa nebūs pārāk liela. Vēja dzinēji, dažādi otrreizēji energoresursi, kādi mums labi pieejami. Baltijas valstīm būtu ļoti izdevīgi būvēt mazas termostacijas, kas dedzinātu kūdru, biomasu, dažādus atkritumus. To jau ļoti veiksmīgi dara Ziemeļeiropas valstīs. Kopumā perspektīva mums nemaz nav tik slikta.

– Kā zināms, Eiropas Komisija kā vienu no enerģētikas politikas prioritātēm izvirzījusi atjaunojamo resursu daļas pastāvīgu kāpumu. Kā no šāda aspekta veroties, izskatās Lietuva, Latvija un Igaunija?

– Līderis šajā ziņā ir Latvija, kas ar savām hidroelektrostacijām nodrošina apmēram pusi elektroenerģijas.(Saskaņā ar Eurostat biroja datiem, Latvijā 2005.gadā atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējā patēriņā bija viens no augstākajiem Eiropas Savienībā – 35,5 procenti– V.H.). Pārējā elektrības daļa jūsu valstī – no termostacijām un imports. Tā kā arī tīrākā visā Baltijā droši vien ir Latvija. Mums Lietuvā no atjaunojamiem resursiem iegūtā enerģija kopējā bilancē sastāda apmēram desmit procentus no kopējā patēriņa, galvenām kārtām apkurei. Igauņiem šai ziņā ir sliktāk, viņiem tikpat kā nav hidrostaciju. Igaunija lielā mērā balstās uz savu degslānekļu izmantošanu.

Kā zināms, Eiropas Savienība prasa, lai visas dalībvalstis orientētos panākt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru ap 20 procentiem līdz 2020.gadam. Latvijai tā nav problēma, Lietuvai– atrisināma problēma. Kā ar to tiks galā Igaunija, tas ir sarežģītāks jautājums. Ja mūs, proti, Baltiju aplūkos kā reģionu, skaitot visas trīs valstis kopā, šie 20 procenti nav neaizsniedzama robeža. To redzēsim. Taču arī ES šos procentus nepieprasa kategoriski katrai valstij, tas drīzāk noteikts kā kopējs orientieris visām savienības valstīm. Katrā ziņā Baltijas valstis nebūs atpalicēju vidū.

– Lietuvā ir divi likumi, kas nosaka virzību šajā jomā. Janvārī tika pieņemta Lietuvas jaunā enerģetikas stratēģija. Tajā iezīmēta perspektīva līdz 2020.–2025. gadam. Savukārt šīgada jūnijā akceptēts likums par jauno atomelektrostaciju. Pati enerģētikas stratēģija, galvenie ekonomiskie aprēķini un situācijas modelējumi veikti Enerģētikas institūtā. Lietuvas valdība droši paļaujas uz zinātniekiem: arī pirmais likumprojekts tapa mūsu institūtā. Pēc tam, protams, tika pievienots tas, ko varētu dēvēt par politisko ietvaru.

Kas attiecas uz Seimā lemto par atomelektrostaciju, tas vairāk ir juridisks dokuments ar juridiskiem formulējumiem. Tajā noteikta enerģētiskās saimniecības struktūra, kāda būs vajadzīga, lai Lietuva spētu ieguldīt savu daļu AES celtniecībā. Apstiprināti arī šie 34 procenti kā mūsu valstij obligāta daļa kopējā (četru valstu) projektā. Tāpat šajā likumā ir runa par elektrosabiedrību jaunu struktūru. Tagad būs holdings. Mums bija sadalīta ražošana, pārvades un sadales sistēmas. Būs patstāvīgi saimnieciskie subjekti, kam īpašnieks privātā un valsts kapitāla sajaukums. Faktiski saplūst tā daļa, kas piederēja Lietuvas valdībai, un rietumnieku vadītie uzņēmumi, kas jau pilnībā privatizēti. Holdings kontrolēs jau pastāvošās struktūras, kas līdz šim bija pilnīgi neatkarīgas.

– Faktiski Baltijas valstu zinātnieki labi sadarbojas jau kopš vecajiem padomju laikiem. Mēs tiekamies un pastāvīgi apmaināmies ar informāciju.Arī izstrādājot Latvijas enerģētikas stratēģiju, vairākus aprēķinus veica mūsu institūts. Nesen visu Baltijas valstu Zinātņu akadēmijas griezās pie trīs valstu valdību vadītājiem ar aicinājumu veidot kopēju Lietuvas, Latvijas un Igaunijas enerģētikas stratēģiju. Tagad jau varam sacīt, ka viņi ir ieklausījušies.

Domāju, ka pēc ilgāka pārtraukuma drīz vien nonāksim pie jauna perioda enerģētikā, kas balstīsies uz jaunām tehnoloģijām, jaunām vismaz pie mums Baltijas valstīs. Tas nozīmē, ka arī lietuviešu, latviešu un igauņu zinātnieku sadarbībai jāpaceļas jaunas tehnikas pakāpē. Jau šodien visām enerģētikas sabiedrībām aktuāla ir labu speciālistu sagatavošanas problēma. Katra valsts atsevišķi nebūs spējīga sagatavot visu vajadzīgo speciālistu spektru. (“Visnotaļ rekomendējam programmu koordināciju universitāšu studijām enerģētikā”, teikts XI Baltijas Intelektuālās sadarbības konferences noslēgumā pieņemtajā rezolūcijā–V.H.).

Jādomā arī par pētījumiem un saimniecisku modelēšanu, ko nodrošinātu kopējas zinātniski tehniskas ekonomiskās ekspluatācijas struktūra. Nedomāju, ka tādai vajadzētu atrasties tikai Lietuvas rokās. Tāpat liela problēma, kuru nāksies risināt sadarbojoties – ko darīt ar rūpnieciskajiem atkritumiem. Tā uzskatāma par kolektīvu atbildību. Pieļauju, ka mēs vairāk un vairāk sastapsimies dažādu Eiropas atomenerģētikas projektu ietvaros. Tāpat, domājot par ūdenraža enerģētiku. Nezinu, kāda šajā ziņā situācija Latvijā. Nav noslēpums, ka ūdenraža enerģētikas jomā jau strādā igauņi. Te es saskatu lielas mūsu sadarbības iespējas.

Kad zinātnei tiks būtiski paaugstināts finasējums un kad iziesim no izdzīvošanas perioda, mums (lietuviešu, latviešu un igauņu zinātniekiem) pavērsies pavisam labas sadarbības perspektīvas.

Pēdējo gadu un tuvākās nākotnes notikumi Baltijas valstu enerģētikas nozarē būtiski ietekmēs šīs mūsu valstīm tik svarīgās tautsaimniecības nozares attīstību un energoapgādes efektivitāti, drošību un uzticamību. Ignalinas atomelektrostacijas piespiedu slēgšana 2009. gadā, ļoti stingru apkārtējās vides jomu regulējošo normatīvo aktu obligāta ieviešana, sākot ar 2008. gadu, pilnīga atkarība no viena dabasgāzes piegādātāja, nepietiekami savstarpējie Baltijas augstsprieguma tīklu savienojumi ar Rietumvalstu energosistēmām un ļoti ierobežoti vietējie energoresursi padara mūsu valstu energoapgādi neaizsargātu pret dažādiem tehnoloģisku, ekonomisku un politisku faktoru izraisītiem satricinājumiem gan īstermiņa, gan ilgtermiņa skatījumā. Ir acīmredzams, ka iespējamos draudus visefektīvāk varētu novērst vai neitralizēt Baltijas valstu kopīga rīcība un enerģētikas politikas un stratēģiju koordinācija.

Dažādu pētījumu rezultāti un secinājumi skaidri parāda, ka kopīga un koordinēta enerģētikas sektoru plānošana un attīstīšana var nodrošināt pavisam reālu ekonomisku labumu visām trim valstīm. Tāpat skaidrs, ka vienīgi ar kopīgiem centieniem varēs rast to problēmu efektīvu risinājumu, kas saistītas ar energoapgādes stratēģisku drošumu.

Agrākā pieredze, veicot kopīgus zinātniskus pētījumus par enerģētikas jautājumiem, vajadzības, kas izriet no vienošanās kopīgi būvēt jaunu atomelektrostaciju un citi potenciālie kopīgie projekti (sašķidrinātas dabasgāzes termināls, pazemes gāzes krātuve) parāda nepieciešamību uzsākt un koordinēt zinātnisku pētniecību šajās jomās.

Konference atzīst, ka:

1. Triju Baltijas valstu valdības būtu jāmudina nevilcinoties pieņemt Baltijas valstu enerģētikas stratēģiju, kuras izstrāde ir pabeigta, un atzīmē, ka Baltijas valstu zinātņu akadēmiju prezidenti bija tie, kas ierosināja izstrādāt vienotu enerģētikas stratēģiju;

2. Vienotas Baltijas enerģētikas stratēģijas pieņemšanai būtu jāseko stratēģijas galveno mērķu ieviešanas plānam;

3. Enerģētikas nozare ir ļoti sarežģīta, tā prasa lielus kapitāl­ieguldījumus, tās izpēte un attīstība ir dārga un ilglaicīga. Mazām valstīm ir pa spēkam vienīgi atsevišķas darbības atbilstoši to intelektuālajai un finansiālajai kapacitātei. Tādēļ nākotnē ir nepiecie?ama triju valstu enerģētikas pētījumu programmu koordinācija;

4. Būtiskas izmaiņas nākotnes enerģētikas tehnoloģijās, īpaši plaša atjaunojamās enerģijas resursu izmantošana, kodolenerģētikas nozares atjaunošana atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principiem un savlaicīga šādu tehnoloģiju ieviešana rada neatliekamu nepieciešamību izvērst zinātniskus pētījumus gan augstskolās, gan pētnieciskajos centros ar atbilstošu finansiālu atbalstu vajadzīgās infrastruktūras modernizācijai;

5. Ļoti ieteicama ir universitāšu enerģētikas studiju programmu saskaņošana.

LETONIKAS SĀKOTNE UN NĀKOTNE

Letonistika ir pirmavotos, pētījumos un interpretācijās balstīta starpnozaru zinātne par Latviju un latviešiem, par mūsu etnosu un valodu, vēsturi un kultūru. Bet var arī sacīt – tā ir akadēmisks skatījums uz latviešu nācijai būtiskām problēmām: Kas mēs esam? No kurienes nākam? Kā esam dzīvojuši vakar, dzīvojam šodien, dzīvosim rīt? Kādi izskatāmies no malas, Eiropā un pasaulē? Kā jūtamies Eiropā? Mūsu valoda. Mūsu kultūra. Mūsu gadsimtu vēsture krustcelēs. Mūsu vērtības. Mūsu identitāte, mūsu raksturs. Multikulturālisms Latvijā.

Nosaucu tikai dažus aspektus, tādu ir daudz vairāk. Šie jautājumi pieder ne tikai pētniecības, zinātnes jomai, bet arī nacionālo emociju un reālās politikas jomai, sabiedriskās apziņas, pašapziņas un arī pašnoniecināšanas jomai, jo daudzi jautājumi ir delikāti, sāpīgi, neviennozīmīgi atbildami. Taču zinātnei jācenšas dot izsvērta, avotos, faktos, objektīvās interpretācijās pamatota aina. Būtībā tai jābūt atbildei uz jautājumu: “Kas notiek Latvijā?”, ne jau tā, kā TV raidījumā, kur iztirzā viendienīgas, pārejošas aktualitātes, bet plašā vēsturiskā, valodnieciskā, filozofiskā griezumā, arī ar skatu no malas.

Par letoniku aktīvi un paskaļi runājam gadus 10–15, akadēmiķa Saulveža Cimermaņa rosināti, taču reāli šī joma veidojusies jau sen. Kā letonikas agrīnos avotus minēšu pašu latviešu valodu – mūsu kultūras kodu, mutvārdu daiļradi – folkloru, minēšu materiālās zemnieku kultūras mantojumu – ēkas, darba rīkus, tērpus, minēšu arheoloģiskos objektus. Buramvārdu un tautasdziesmu paraugi pierakstīti jau kopš 16.g.s. beigām (buramvārdi – 1584.g., tautas dziesmas – 1632.g.). Plašāki vākumi saistās ar Baltijas vācu mācītājiem G. Bergmani, G. Bitneru, A. Bīlenšteinu 19.g.s., bet īpaši izvēršas kad pie šī mantojuma ķeras latvieši paši – Fricis Brīvzemnieks, Krišjānis Barons, Ansis Lerhis–Puškaitis, Ludis Bērziņš, Pēteris Šmits, Rīgas Latviešu biedrība, Folkloras krātuve. Nebūt nav nejaušība, ka K. Barons bija jaunlatviešu vadītājs, “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors, taču par sava mūža misiju izvēlas dainu sakārtošanu. Pērn apritēja 150 gadu kopš jaunlatviešu aktivitāšu sākuma, šo notikumu “Latvijas Avīze” atzīmēja, izdodot tautas aptaujā tapušo krājumu “100 Latvijas personības”(latviešu un angļu versijas, 2006) un kā pašu pirmo, slavenāko latvieti mūsdienu sabiedrība izvēlējusies Krišjāni Baronu – varētu arī sacīt, mūsu pirmo un izcilāko letonistu.

Otrs letonikas avots ir viduslaiku hronikas, kopš 13.g.s. – Livonijas Indriķa un Atskaņu hronika, Vartberges Hermaņa hronika, kuru edīciju ar teicamiem komentāriem pēdējā laikā veicis Ēvalds Mugurēvičs. Minēšu svešzemes ceļotāju un enciklopēdistu liecības, sākot ar franču bruņinieka Gilberta de Lanuā 1414.gada Livonijas aprakstu, S. Minstera “Kosmogrāfiju” (1544) u.c., kuras savulaik sākuši apkopot Leonīds Arbuzovs un Arnolds Spekke, šo liecību apzināšanu vajadzētu turpināt. Pieminēšu, ka slavenā angļu filozofa un alķīmiķa Rodžera Bēkona darbā “Opus Majus” (1268) pieminēta arī Livonija un Kuronija, kritizējot no Romas baznīcas un franciskāņu mūku viedokļa vācu Teitoņu ordeņa aplamo rīcību, pievēršot te neticīgos Kristum “ar ieroču spēku, bet ne ar svētuma sirsnību”. Veicināma hroniku un citu vēstures avotu edīcija, liecību vākšana no senām enciklopēdijām un rakstiem, varbūt atjaunojot pirmskara izdevumu sēriju “Latvijas vēstures avoti”.

Livonijas laikmeta beigās, kaut arī svešu varu jūgā un pēc tam vairāku valstu sastāvā, konsolidējās latviešu etnoss un vienota valoda. Pirmie veclatviešu raksti top protestantu un katoļu konfrontācijā, 16. – 18. g.s., tos rada luterāņu mācītāji un katoļu jezuīti, g. k. vācu tautības. Tās ir pirmās latviešu gramatikas un vārdnīcas – J.G. Rēhehūzens (1644); G. Mancelis (1638); H. Ādolfijs, J. Langijs (1685); J. Lange (1777); G.F. Stenders (1783, 1789), tas ir Glika “Bībeles” tulkojums (1685–1694), ko aizsācis jau latvietis Jānis Reiters, Stendera “Augstas gudrības grāmata” (1774; 1796) (to komentētu izdevām jau 1988. gadā). Vairākus šādus valodniecības rakstura pieminekļus nesen pārdrukājis Trevors Fennels Austrālijā, nesen izdots pirmais latgaliešu rakstu piemineklis “Evangelia toto anno” (1753), atzīmējamas pašreiz īstenojamais latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas (16.–18.g.s.) projekts. Labu tradīciju iedibinājis Latviešu valodas institūts, izdodot valodniecības klasiķu darbus (J. Endzelīnu, R. Grabi, A. Breidaku, pašreiz gatavo A. Augstkalnu un K. Mīlenbahu), sāk analizēt latviešu rakstības pirmo normatīvu (“vecās drukas”) iedibinātāja G. Manceļa valodu. Šis analīzes un valodas avotu edīcijas darbs jāturpina. Piekrītu prof. Endzelīna skolniekam P. Kļaviņam, ka esam J. Endzelīna parādnieki: viņa rakstu izlasi būtu jāpapildina ar vārdu rādītāju, jo bez tāda izdevums ir pagrūtāk lietojams. Varbūt ar laiku vajadzētu domāt arī par J. Endzelīna “Latviešu gramatikas”(1922) komentētu jaunizdevumu, kur atspoguļotos arī šī latviešu valodniecības pamatdarba tapšanas un izdošanas sarežģītā vēsture.

Hercogu Frīdriha un Jēkaba laiks saistās ne tikai ar G. Manceli, bet arī ar Kurzemes superintendentu Paulu Einhornu (1590–1655), kurš devis latviešu etnogrāfijas un seno ticējumu pētniecībai ļoti nozīmīgus darbus – “Reformatio gentis Letticae” (1636), “Historia Lettica” (1649). Einhorna darbi uztverami mazāk kā zinātniski opusi, drīzāk kā instrukcijas amatbrāļiem, kā apkarot pagānismu un katoļticību, tie publicēti ļoti nelielā eksemplāru skaitā. Einhornu parasti min saistībā ar senlatviešu reliģiju, viņu citē E. Brastiņa dievturi un šajā aspektā lieliski analizējis Haralds Biezais , taču Einhorns sniedz arī pirmos plašākos materiālus par latviešu etnogrāfiju, izsaka hipotēzes par latviešu un kuršu izcelšanos, agrīno vēsturi, mēģina raksturot latviešu rakstura īpašības utml.. Šie secinājumi maz pazīstami, lai gan latviešu presē par tiem rakstījis jau Vilis Olavs 1893. gadā. Kaut arī Einhorns bija diezgan kašķīga, neganta personība (viņš miris Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā uz kanceles, teicot asu sprediķi pret jaunā stila kalendāra ieviešanu), pārtulkot un izdot Einhorna sacerējumus latviski ar lietpratīgiem komentāriem būtu ļoti vērtīgi.

Manceļa un Einhorna laikā, šķiet, beidza konsolidēties latviešu tauta, pareizāk sakot, kā zemnieku kārta ar vienotu valodu. Edgara Dunsdorfa aplēses par iedzīvotāju skaitu tag. Latvijā rāda, ka 17.g.s. Kurzemē iedzīvotāju skaits pieauga, bet Vidzemē saruka, turklāt latviešu skaits tag. Latvijas teritorijā varētu būt bijis 85–89% no iedzīvotāju kopskaita , lībiešu – 4% (dažuviet līdz 10%), vāciešu – 6%.

Pirmie letonistikas darbi kaut kādā veidā atspoguļoja vācu luterāņu mācītāju un jezuītu cīņu par latviešu zemnieku dvēselēm. Pēc Livonijas kara un teokrātiskās valsts sabrukuma tika kodificēta dzimtbūšana nežēlīgās formās, Spekkes savulaik izdaudzinātie Rīgas neolatīņu humānisti pielīdzināja nevācu zemniekus senās Romas vergiem, traktēja tos kā nožēlojamas būtnes, kuras īsti nevarot pat dēvēt par cilvēkiem (Pistorijs – Bekers, Plīnijs).

Latviešu stāvokļa raksturojums 16., 17., 18. g. s. tātad ir visai pesimistisks, gan Rīgas humānistu uztverē, gan Rozīna Lentīlija, gan īpaši Garlība Merķeļa (1769–1850) darbos. Rodas jautājums, kā tik zemu nospiesti cilvēki varējuši radīt tik brīnišķīgas tautas dziesmas, ar māksliniecisku vērtību, ētisku kodolu, filozofiju, draiskumu, asprātību, dzīves un darba prieku? Un kā šis apspiestais, neatzītais etnoss spējis asimilēt lībiešus, par ko jau 1896.gadā izbrīnu izteicis slavenais vācu zinātnieks Rūdolfs Virhovs. Arī tā ir viena no latviešu etnoģenēzes un etnopsiholoģijas mīklām. Tiesa, Pēteris Šmits izteicis viedokli, ka jaunu tautas dziesmu sacerēšana beigusies jau pirms 17.g.s., tās sacerētas lielākoties laikos, kad dzimtbūšanas jūgs nebijis tik smags (“vergu tauta var gan būt laba dziedātāja, bet ne vairs dziesmu sacerētāja”), taču šādas atziņas pamatotība vēl būtu jāskaidro.

No šī viedokļa der pārlūkot arī G. Merķeļa darbus, par kuriem latviešu nācija būs mūžīgu pateicību parādā šim brīvdomātājam, kas izglītotajai Eiropai lika nodrebēt par latviešu drūmo likteni un rādīja slaveno pagātni. Merķeļa darbi arī iezīmē “mazo tautu“ atdzimšanas tendenci Herdera, Ruso, Eiropas liberālisma garā. Šajos darbos gan ir idealizēta Vidzemes senatne pirms vācu invāzijas, nereāli konstruēta senču reliģijas aina, kas vēlāk spēcīgi ietekmēja Ausekli un latviešu tautisko atmodu.

Pamatots ir Merķeļa atzinums: “Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu Eiropas tautu vidū, varbūt viņiem būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi utt., varbūt viņiem kā zinātņu, tā politikas laukā būtu svarīga vieta, ja tie būtu atstāti pašu ziņā. Bet latviešu bēdīgais liktenis bija lēmis citādi. Viņu raksturs tika sakropļots, viņu gars samīts zemē, viņu zieds iznīcināts uz laiku laikiem. Viņi gan joprojām nebeidza pastāvēt kā tauta, bet likumi … tos iekaluši viszemākā kārtā un pa daudziem gadusimteņiem viņi ir soli pa solim nospiesti līdz dzīvnieku stāvoklim.”

Merķelis arī dod interesantu latviešu īpašību raksturojumu: 1) verdziskas bailes un neuzticība; 2) naids pret apspiedējiem; 3) pretīgums pret katru jaunievedumu, lai arī tas būtu acīmredzams uzlabojums; 4) tieksme uz dzeršanu; 5) gudrs, attapīgs, asprātīgs, amatnieciski veikls; 6) bezjūtīgs pret citiem; 7) māņticīgs; 8) negodīgs pret kungiem (“vai ir pareizi vērsim, kurš kuļ, aizsiet purnu, ja viņš taisās nosprāgt aiz bada?”). Viņš pamatoti apgalvo, ka šīs īpašības izraisījusi sešu gadsimtu verdzība.

Tā kā arī pie Merķeļa letonistiem būtu jāatgriežas, tāpat kā pie mērenā apgaismotāja Karla Zontāga un no jauna jāpievēršas nenovērtētajam Karla Vatsona devumam latviešu tautas etnoģenēzes, valodnieciskās piederības un nākotnes skatījuma jautājumos, 1818.gada Kurzemes literatūras un mākslas biedrības diskusijai par latviešu pārvācošanu, sekojošajiem rakstiem jaundibinātajās “Latviešu Avīzēs” (dib. 1822).

Kongresā varam izteikt gandarījumu, ka nupat nobeigta J. Kr. Broces (1742–1823) “Zīmējumu un aprakstu” edīcija, septembrī atvērts pēdējais, 4. sējums. Noslēdzies 30 gadu sagatavošanas un 15 gadu izdošanas (1992–2007) darbs, kura aizsācēji Teodors Zeids un Meta Taube paši gala rezultātu nav pieredzējuši. Tā ir lielākā vēstures avota edīcija neatkarīgajā Latvijā. Pēc mūsu ierosmes igauņu profesors Raimo Pullats izdevis arī piekto Broces sējumu “Estonica” (2006) rekordātrā laikā, turklāt vēl ar komentāru tulkojumu vācu valodā un sava veikuma plašu popularizēšanu ārvalstīs. Tas ir signāls: arī mums vairāk jādaudzina pasaulei pašu varēšana un zinātniskais devums.

Pirmie letonisti tātad bija vācieši, pirmām kārtām Kurzemes un Vidzemes mācītāji, arī skolotāji, ārsti, un šo aprindu ievērojamākais pārstāvis zinātnē neapšaubāmi ir bijis Augusts Bīlenšteins (1826–1907). Viņa nopelni latviešu valodniecībā, etno­grāfijā, latviešu tradicionālās kultūras mantojuma popularizēšanā nepieder tikai savam laikam vien. Pirmais viņš sāka pētīt Latvijas vēsturisko ģeogrāfiju – vietvārdus, ūdeņu vārdus, pilskalnu izvietojumu, senās Latvijas maztautu apmešanās areālus, rīkot zinātniskas ekspedīcijas pa novadiem. Viņa monumentālais darbs par latviešu tautas un valodas robežām, ko izdevusi Pēterburgas ZA 1892.gadā, vēlāk izmantots nākamās Latvijas Republikas robežu nospraušanai pēc etniskā principa, darbs būtu pelnījis, lai to izdotu arī latviski. Bīlenšteina lingvistiskie pētījumi ievadīja latviešu valodu indoeiropeistikas starptautiskā apritē. Viņš sekmēja tautas dziesmu un mīklu vākšanu pirms Brīvzemnieka un Barona, kā Latviešu literārās biedrības prezidents izšķirīgi ietekmēja tās izdevuma “Magazin” atzīstamo līmeni un devumu agrīnās letonistikas attīstībā. Viņš bija Pēterburgas ZA loceklis, Kēnigsbergas un Tartu Universitātes goda doktors, Demidova prēmijas laureāts.

Taču Bīlenšteins nesaprata latviešu nacionālās inteliģences “tautiskos centienus”, neticēja latviešu tautas kā patstāvīga vēstures subjekta nākotnes izredzēm. Viņam šī tauta bija pētījumu objekts, bezmaz kā herbārijs, nevis dzīvs organisms, ar savu optimistisku nākotni, kuram vēstures labvēlīgā konstelācija 1918. un 1991.gadā ļāva iegūt (atgūt) valstiskumu un plašas gara dzīves izredzes. Bīlenšteins bija kritisks pat pret latviešu ortogrāfijas reformu – pāreju uz latīnisko rakstību, pret latviešu ģimnāzijas dibināšanu, pret augstāko izglītību latviešu valodā, pret latviešu plašāku iesaisti zinātnē, uzskatot to par Baltijas vācu (vai pārvācotu latviešu) monopolu. Bīlenšteins domāja, ka “latviešu valodas nepietiekamība, skaidru, labi saprotamu konkrētu terminu trūkums, lai izteiktu nobriedušākas domas jēdzienus, un arī faktiski nenoliedzamas šaubas, vai ir vērts pielikt visus spēkus ?ādu terminu jaunradei, lai paceltu latviešu tautu zinātniskas kultūras virsotnē” (cit.: Kāda laimīga dzīve, 350. lpp.). Citā vietā Bīlenšteins prātoja: “Cik gan latviešu tautas pārstāvju spēj izlasīt kaut vai Tacita tulkojumus, filoloģiskus pētījumus vai filozofiskus prātojumus? Iespiest kaut ko līdzīgu ir veltas pūles, tā ir tautas pašreizējo vajadzību pārvērtēšana, nav reāli, ka tautai šādi darbi varētu noderēt” (turpat, 333. lpp.). Viņš noraida latviešu nacionālo centienu salīdzinājumu ar čehu un somu piemēriem (334. lpp.) un pauž uzskatu, ka latviešu inteliģentiem ir “izvēle, vai nu no paaudzes uz paaudzi (īsā laikā jau tas nenotiek) pieslieties krievu tautībai valodā un tikumos, varbūt arī konfesijā, vai arī pāriet vācu tautībā” (turpat, 350. lpp.).

Bīlenšteina dzīves laikā konflikts beidzās ar barbarisku izrīcību Dobeles mācītajmuižā, ko revolucionāri divreiz (1905.gada augustā un decembrī) izdemolēja un nodedzināja. Vēl neizdotais manuskripts par latviešu koka celtnēm un rīkiem par laimi bija nobēdzināts Jelgavā un negāja zudumā zinātnei.

Taču Dāvids Beika ar saviem mežabrāļiem šajā cīņā nebija uzvarētājs, ko vienprātīgi secinājām šovasar, jūlijā, notikušajā starp­tautiskajā konferencē sakarā ar A. Bīlenšteina nāves 100 gadi. Bīlenšteins tomēr izrādījās zaudētājs citā ziņā – tēze par latviešu nācijas nespēju patstāvīgai pilnvērtīgai kultūrtautas garīgai dzīvei šodien nav pat jāatspēko: to izdarījusi vēsture pati un to konferencē atzina Augusta mazmazdēls Dīters Bīlenšteins, vācu publicists, proti, viņa senču “prognozes politikā, kultūrā un valodas politikā bija maldīgas”, viņam “pietrūka kompetences šo jautājumu pareizai izpratnei, viņa orientēšanās uz pagātni neļāva ielūkoties nākotnē” (konferences krājums, 13. lpp.). Šī konference bija samierināšanās cauri laikiem. Atzinīgi tika uztverts aicinājums “aprakt kara cirvi”(D. Bīlenšteins, turpat, 9. lpp.) un atzīt Bīlenšteina devumu par “stūrakmeni arī nākamajiem pētījumiem letonistikā, šo devumu objektīvi un kritiski (bet ar pietāti) izvērtējot”(J. Stradiņš, turpat, 7. lpp.). Nupat telefoniski sazinājos ar Bīlenšteina mazmeitu Barbaru Bossi, kas savu 100. dzimšanas dienu cer sagaidīt vecu ļaužu mītnē pie Frankfurtes; viņa lūdza nodot Letonikas kongresam savu vissirsnīgāko sveicienu un pateicību par to, ka Latvijā šogad ir atcerējušies viņas slaveno vectēvu.

Taču būtiskāko letonistikā paveikuši latvieši paši, sākot ar jaunlatviešu aktivitātēm, ar Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (dib. 1869) rosmēm, Kr. Barona “Latvju dainu”(1894–1915) izdošanu, Latviešu etnogrāfisko izstādi (1896), K. Mīlenbaha un J. Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcu”(I–IV, 1923–1932), J. Endzelīna “Latviešu gramatiku”(1922). Bīlenšteina aizsākto vietvārdu pētniecību izvērsuši un zinātniski augstā līmenī pacēluši Jānis Endzelīns un viņa sekotāji, Pēteris Šmits, Ludis Bērziņš u.c. iezīmējuši jaunus ceļus folkloristikā, Ernests Brastiņš, Francis Balodis u.c. – pilskalnu pētniecībā, Pauls Kundziņš turpinājis pētījumus par latviešu tautas koka arhitektūru, ir radīts Brīvdabas muzejs. Latviešu vidū radās jau profesionāļi, atšķirībā no vācu mācītājiem, un viņus vadīja latviešu patriotisms, savas tautas mīlestība.

Cienījamie lasījumu dalībnieki, kolēģi !

Manuprāt mēs, visi ZA konferenču zālē sēdošie lasījumu dalībnieki, esam kolēģi– es, mācot ķīmiju skolēniem Tukuma Raiņa ģimnāzijā, jūs – strādājot ar studentiem universitātēs vai vadot maģistrantu un doktorantu zinātniskos darbus zinātniski pētnieciskos institūtos.

Būt pirmajai akadēmiķes E. Gudrinieces balvas laureātei ir liels gods un man arī dziļš emocionāls pārdzīvojums, jo studējot, klausījos profesores lekcijas RTU un arī mana pirmā darba vieta jau studiju gados bija profesores vadītājā RTU Ķīmijas fakultātes SOS katedrā. Saskarsme ar profesori un viņas dotā ceļa maize – būt maksimāli godīgam pret uzticēto darbu, neapstāties pusceļā, ja arī kas neizdodas uzreiz, būt savas izvēlētās zinātnes – ķīmijas patriotam, man palīdz savā izvēlētā darbā, strādājot ar skolēniem. To cilvēcisko īpašību kopumu, kas nepieciešams darbā ar kolēģiem, saskarsmē ar jebkuru cilvēku es mācījos no profesoriem F. Avotiņa, Ē. Bizdēnas, A. Strakova un pārējiem katedras darbiniekiem, par ko šodien saku viņiem paldies.

Vairāk kā 30 gadus mācu ķīmiju Tukuma Raiņa ģimnāzijā, kur pildu arī direktora vietnieka mācību un audzināšanas darbā pienākumus, esmu vadījusi Tukuma rajona ķīmijas skolotāju MA, tagad esmu direktoru vietnieku MA vadītāja, taču pats svarīgākais vienmēr ir bijis darbs ar skolēniem. Mūsu skolai gājis secen 80. gadu beigu skolēnu mācību priekšmetu ” brīvās” izvēles bums, kas daudzās skolās pabīdīja it kā otrā plānā tādus mācību priekšmetus kā fizika, ķīmija, bioloģija... Varbūt tāpēc, ka veicām nopietnu izskaidrošanas darbu gan ar skolēniem, gan ar viņu vecākiem par šo mācību priekšmetu lomu skolēnu intelektuālajā attīstībā, pasaules skatījumā, abstraktās domāšanas pilnveidē, bez tam skolā bija savas tradīcijas šo mācību priekšmetu apguvē, pieklājīga materiālā bāze un labi skolotāji. Skola piedāvā ģimnāzistiem 3 izglītības programmas ar padziļinājumiem – valodās un vēsturē, bioloģijā un informātikā vai ķīmijā un informātikā, kā arī pēdējos 2 gados padziļinājumu matemātikā. Ik mācību gadu grupa skolēnu vai vesela klase izvēlas tādu IP, kurā ir padziļinājums ķīmijā, un tad skolotājs var dot šiem skolēniem iespēju dziļāk ielūkoties ķīmijas pasaulē – gūt ieskatu analītiskās ķīmijas un bioķīmijas jautājumos, risināt uzdevumus termodinamikā un citos fizikālās ķīmijas jautājumos, vairāk laika veltīt eksperimentiem utt. Katru gadu daudzi no šiem skolēniem arī tālākā dzīvē izvēlas studijas abu augstskolu ķīmijas fakultātēs un ir apmierināti ar savu izvēli. Tiem, kas studē citas inženierzinības Rīgas TU vai Jelgavas LA, līdz ar to nav problēmu ķīmijas kursa apguvē un atliek vairāk laika citu priekšmetu apguvei.

Ķīmijas skolotāja, tāpat kā citu dabaszinātņu kursa skolotāja, uzdevums ir :

• Mācīt skolēnu domāt, domāt kopsakarībās

• Mācīt sastādīt algoritmus dažādu problēmu risināšanai

• Mācīt atrast un pielietot atrastos literatūras avotus

• Iemācīt un pilnveidot eksperimentālā darba prasmes

• Saskatīt apkārtējās vides problēmas un prast rīkoties nestandarta situācijās

Bez tam ķīmijas skolotājam ir tā vienreizējā iespēja caur demonstrējumiem, laboratorijas darbiem un praktiskajiem darbiem saistīt skolēnu uzmanību, līdz ar to izraisīt interesi un tad rosināt izziņas procesu ! Tas viss kopā rosina skolēnu domāt – ķīmija ir viena interesanta lieta...

Mans otrs darba virziens skolā ir darbs ar talantīgiem skolēniem, tas ir mans mīlestības darbs, jo ieraugot izziņas dzirkstelīti skolēnu acīs, tā jākopj un jāstimulē. Man patiešām ir laimējies strādāt ar gudriem bērniem – pēdējos gados četriem skolēniem ir bronzas godalgas Pasaules ķīmijas olimpiādēs, skolēni ir ieguvuši godalgotas vietas rajona un valsts ķīmijas olimpiādēs un konkursos. Kāds ir šis darbs? Grūts. Skolotājam ir jāpamana skolēnā neordināra domāšana, jāuzrunā un jāiedrošina skolēns, jāstrādā individuāli un papildus, ne tikai katrā mācību stundā, bet faktiski diendienā... Šādi skolēni neļauj skolotājam ieslīgt rutīnā, jo jāmeklē arvien kas jauns un pienāk brīdis, kad tev jāsaka skolēnam – “zini, šodien es nevaru tev atbildēt, man jāmeklē savos špikeros un tad ..” Savu gandarījumu par skolēnu veiksmēm es gribu dalīt ar LU Ķīmijas fakultātes pasniedzējiem un studentiem, kas gatavo skolēnus starptautiskām olimpiādēm, jo katru gadu kāds tukumnieks ir iesaistīts šajā darbā. Darbs ar skolēniem, kam ir padziļināta interese par ķīmiju, parasti notiek sestdienās, jo tad visvieglāk saskaņot darba laikus. Strādājam kopā – skolēni no 9.–12. klasei, tas stimulē “lielos” vienkāršoti izskaidrot sarežģītas lietas, lai lietas būtību saprastu skolēni, kas vēl to nav mācījušies, savukārt, mācot citiem, daudz kas nostiprinās pašu atmiņā. Šajā kopīgajā darbā veidojas savas tradīcijas, ģimnāzijas komandas gars, interese, kas tad nāks manā vietā, kad beigšu skolu?

Panākumi olimpiādēs un konkursos gandarī skolotāju profesionāli, bet vislielākais prieks ir par jauniešu pilsonisko izaugsmi un personības pilnveidi tālākās studijās . Ja bijušie olimpieši zvana un jautā, vai nevajag ko palīdzēt darbā ar skolēniem, varam atbraukt, mums ir interesantu eksperimentu piemēri, jaunas interneta adreses ar uzdevumiem utt., tad jūti, darbs nav bijis velts.

Bet dzīve nestāv uz vietas. Ģimnāzija ir iesaistījusies ESF finansētā projektā dabaszinību cikla mācību priekšmetu pilnveidē kā II kārtas pilotskola. Tas ir atkal jauns izaicinājums visiem dabaszinību cikla mācību priekšmetu skolotājiem! Skolā ienāk moderni mācību tehniskie līdzekļi – katram dabaszinību cikla mācību priekšmeta kabinetam savs videoprojektors un personālais dators, kvalitatīvi trauki un reaģenti, iekārtas demonstrējumiem, uzskates līdzekļi, mācību materiāli u.c. Ko tas dos skolēnam? Pirmkārt, moderno tehnoloģiju izmantošanu mācību stundās, iespēju izmantot šīs iekārtas skolēnu pētniecisko darbu izstrādē, iespējas pilnveidot eksperimentālās darba prasmes utt. Lai kā mainītos izglītības sistēma, skolā būs vajadzīgs skolotājs. Man ir prieks par ģimnāzijas absolventiem – skolotājiem, kas ir atraduši savu aicinājumu dzīvē, arī savā skolā es strādāju kopā ar savu skolnieci– ķīmijas skolotāju. Un tomēr neatbildēts paliek jautājums, kāpēc tik daudz jauno skolotāju aiziet garām skolai ? Tam ir vairāki iemesli, ne tikai skolotāja algas jautājums, bet varbūt sabiedrības attieksme pret skolu un tās funkcijām? Brīžiem šķiet, ka skolotājam ir piešķirtas ” burvja ” funkcijas, viņam ir jāmāca, jāaudzina, reizēm jābūt mātes/ tēva vietā skolēniem, kuru vecāki ir ārzemēs vai strādā “n” darbos, lai nodrošinātu ģimeni, jāved skolēni uz teātriem, koncertiem, ekskursijās, jāmāca pirmās iemaņas drošībā, veselībā, brīžiem sanitārijas jautājumos, jāpārzina skolēna situācija ģimenēs utt. Bet dienā ir tikai 24 stundas... Un katram no mums ir sava ģimene, bērni, mazbērni un savs problēmu loks, kas jārisina!

Un tomēr es ticu, ka tuvākajos gados mainīsies uzsvari izglītības politikā, un līdz ar to skolās ienāks jauni, enerģiski, gudri skolotāji, kas pretendēs un tiks nominēti profesores E. Gudrinieces balvai! Savam kolēģim –2007. gada balvas saņēmējam– es vēlu profesionālu gandarījumu, veiksmi un izturību, strādājot tik atbildīgā un reizē arī interesantā vietā kā skola !

L. Reimate, Tukuma Raiņa ģimnāzijas ķīmijas skolotāja

uz akadēmiskajiem amatiem šādās specialitātēs:

ģenētikā (augu ģenētikā) – asistents – 2 vietas

zooloģijā, ornitoloģijā – asistents – 1 vieta

Pieteikumi iesniedzami mēneša laikā no sludinājuma publicēšanas brīža Salaspilī, Miera ielā 3, 230.istabā, tālrunis – 67944988.

Pieteikumam pievienot:

1) biogrāfiju (Curriculum vitae);
2) zinātniskos grādus apliecinošo dokumentu kopijas;
3) publicēto zinātnisko darbu sarakstu (2001-2007);
4) citas kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (pēc pretendenta izvēles).

Aizstāvēšana

2007. gada 4. decembrī plkst. 14.00 Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātes 402. auditorijā Visvalža ielā 4a notiks Valodniecības zinātņu nozares promocijas padomes sēde, kurā

aizstāvēs promocijas darbu “Lingvistiskie un pragmatiskie priekšnoteikumi mutvārdu diskursa uztverei svešvalodā” filoloģijas doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. philol. J.Sīlis, Dr. philol. J.Baldunčiks, Dr. philol. M.Brēde.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 4. decembrī plkst. 15:00 RTU EEF Kronvalda bulvārī 1, aktu zālē notiks ”RTU – P14” Promociju padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai elektrotehnikas nozarē aizstāvēs

Jānis Voitkāns

par tēmu “Elektrisko vienvada sistēmu izpēte”.
Recenzenti: LZA akadēmiķis, prof. Dr.habil. sc. ing. Imants Matīss; prof. Dr. habil. sc.ing. Andris Šnīders (LLU); prof. Dr.sc.ing. Voldemārs Barkāns (LJA).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU EEF mājas lapā http://www.eef.rtu.lv un RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Ķīpsalas ielā 10.

***

2007. gada 4. decembrī plkst. 16.00 LU Filoloģijas fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 204. auditorijā notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats “Sievietes suicīds mūsdienu latviešu prozā”.
Recenzenti: Dr.habil.philol. Janīna Kursīte–Pakule; Dr.philol. Maija Burima; Dr.philol. Anita Rožkalne
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un LU Filoloģijas fakultātē 220. telpā.

***

2007. gada 6. decembrī plkst. 15.00 Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas nozares Ķirurģisko disciplīnu promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Dzirciema ielā 16, Hipokrāta auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Barības vada atrēzija–klīniskie un morfofunkcionālie pētījumi”.
Oficiālie recenzenti: A.Lācis (profesors, Bērnu klīniskā slimnīca); A.Jemeļjanovs (profesors, LLU) V.Barauskas (profesors, Lietuva).
Ar promocijas darbu var iepazīties RSU bibliotekā RSU mājas lapā www.rsu.lv

***

2007.gada 6.decembrī plkst. 10.00 Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta Konferenču zālē, Ķengaraga ielā 8, LU Fizikas nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “Komplekso fluorīdu monokristālu un nanokristālus saturošas stikla keramikas iegūšana un to optiskās īpašības” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Andrejs Siliņš (LU); Dr.habil.phys. Baiba Bērziņa (RTU, LU CFI); prof. Gundars Mežinskis (RTU SMI)
Ar darbu var iepazīties LU Centrālajā bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 7. decembrī plkst. 17:00 Latvijas Universitātes Datorzinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēdē, LU Fizikas un matemātikas fakultātes 12. auditorijā, Raiņa bulvārī 19

aizstāvēs promocijas darbu “Globālas programmatūras izstrādes uzlabošana” datorzinātņu doktora (Dr.sc.comp.) zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: prof. Dr.math. K.Podnieks (LU), asoc. prof. Dr.sc.ing. B. Mišņevs (TSI), prof. PhD. A.Kalja (Tallinas Tehnoloģiju Universitāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 10. decembrī plkst. 16.30 LU Fizikas un astronomijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Zeļļu ielā 8, 233. auditorijā

aizstāvēs promocijas darbu “Skanējamo lāzeru spektroskopija un elektriskā lauka efekti sārmu metālu tvaikos” fizikas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. phys. I. Lācis (LU), Dr. phys. K. Andrejeva (Bulgārijas Zinātņu Akadēmija), Dr. phys. E. Tamanis (DU).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4 un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā Rūpniecības ielā 10.

***

2007.gada 10.decembrī plkst. 9.00, LU Sociālo zinātņu fakultātē, Lomonosova ielā 1A, 210. auditorijā notiks Socioloģijas un politikas zinātņu nozares promocijas padomes atklāta sēde, kurā promocijas darbu “Baltijas valstu reģionālo organizāciju darbības un attīstības tendences” politoloģijas doktora grāda iegūšanai starptautiskās politikas apakšnozarē aizstāvēs

Marika Laizāne–Jurkāne.

Recenzenti: Dr. phil. Juris Rozenvalds (LU SZF), Dr. sc. pol. Iveta Reinholde (LU SZF), Dr. Tomass Alatalu (Igaunijas Eirouniversitātes Starptautisko attiecību fakultāte).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2007. gada 10. decembrī plkst. 13.00, LU Sociālo zinātņu fakultātē, Lomonosova ielā 1A, 210. auditorijā notiks Socioloģijas un politikas zinātņu nozares promocijas padomes atklāta sēde, kurā promocijas darbu ”Pilsoniskās sabiedrības diskurss modernajā politikas teorijā un tā elementi Latvijas politisko ideju vēsturē (Miķelis Valters un Pauls Šīmanis)” politoloģijas doktora grāda iegūšanai politikas teorijas apakšnozarē aizstāvēs

Ivars Ijabs.

Recenzenti: Dr. sc. soc, Brigita Zepa (LU SZF), Dr. phil. Ella Buceniece (LU Filozofijas un socioloģijas institūts), Dr. habil. sc. pol. Rasma Kārkliņa (LU).
Ar promocijas darbu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulvārī 4.

***

2007.gada 11. decembrī plkst. 14.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Jūrmalas gatve 74/76, G16 aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Dzīvi un dzīvību apliecinoša attieksme kristīgajā audzināšanā pamatskolā”.
Recenzenti: prof., Dr. habil. paed.Irīna Maslo, LU; prof. Dr. paed. Inese Jurgena, DU; prof. emeritus Dr. habil. phil. Augusts Milts, LZA

***

2007.gada 11. decembrī plkst. 16.00 notiks LU Pedagoģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēde (Jūrmalas gatve 74/76, G16 aud.), kurā disertāciju pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats: “Mikrogrupu darbības organizēšana skolēnu sociālās kompetences pilnveidei”.
Recenzenti : prof., Dr. habil.paed. Rasma Garleja, LU; prof. Dr. habil. paed. Daina Lieģeniece, LPA; prof. Dr. habil. paed.Ginters Hubers, Tībingenes universitāte, Vācija.
Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4

***

Daugavpils Universitātes zinātņu nozares Literatūrzinātne promocijas padomes atklātā sēdē 2007. gada 14. septembrī Nadežda Fjodorova aizstāvēja promocijas darbu “N. Garina–Mihailovska ģimenes hronika: struktūra un ideoloģija”. Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Nadeždai Fjodorovai tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr. philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē cittautu literatūras vēstures apakšnozarē.

***

Rīgas Tehniskās universitātes ”RTU P–09 Promocijas padome” 2007. gada 26. oktobra sēdē Mārtiņam Čakstem piešķīra ekonomikas zinātņu doktora grādu (Dr.oec.) nozarē ”Vadībzinātne”, apakšnozarē ”Uzņēmējdarbības vadība”, “Krājumu regulēšanas optimizēšana Baltijas valstu tirgos”. Balsošanas rezultāti: par– 10, pret– nav, nederīgu un atturas biļetenu nav.

***

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P–07 2007. gada 5.novembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Natalijai Prokofjevai par promocijas darbu “Datorizētās zināšanu pārbaudes modeļi un metodes”. Balsošanas rezultāti: par – 10 balsis; pret – 1; nederīgi biļeteni – 0.

***

LU Fizikas zinātņu nozares (cietvielu un materiālu fizikas apakšnozares) promocijas padome 2007. gada 8. novembra atklātā sēdē piešķīra fizikas doktora zinātnisko grādu (Dr. phys) Fizikas zinātnes nozares medicīnas fizikas apakšnozarē Sergejam POPOVAM par promocijas darbu ”Dozimetrijas metode staru terapijā jonizējošā starojuma laukiem ar intensitātes modulēšanu”. Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.