Sveicam!

Akadēmiķi

Andris Ambainis (informātika)
Ilga Jansone (valodniecība)
Leonīds Ribickis (enerģētika)
Andris Zicmanis (ķīmija)

Aleksejs Andronovs (valodniecība)

Jānis Spīgulis (fizika)
Juris Borzovs (informātika)
Uldis Kalnenieks (bioloģija)
Maija Dambrova (farmācija)
Valerjans Kauss (ķīmija)
Jānis Zilgalvis (mākslas zinātnes)
Edīte Kaufmane (lauksaimniecības zinātnes)
Tatjana Dižbite (meža zinātnes)

Leons Briedis (literatūra)
Alvis Hermanis (māksla)

Ļ.cien. ministres kundze, a.god. akadēmijas locekļi, kolēģi!

Mēs esam sanākuši uz savu kārtējo Rudens pilnsapulci. Rudens ir ražas vākšanas laiks arī zinātniekiem. Rudenī kalendāram gadam aizejot, mēs raugāmies uz iegūtiem jauniem rezultātiem, tehnoloģijām, izgudrojumiem un rakstām, un rakstām bezgalīgas atskaites par padarīto. Jau kļuvis par tradīciju, ka novembrī Latvijas Zinātņu akadēmija godina savus Lielās medaļas ieguvējus un decembrī nosauc desmit izcilākos Latvijas zinātnes sasniegumus aizejošajā gadā. Šī 10 sasniegumu tradīcija ir guvusi atzinību un atsaucību sabiedrības un zinātnieku vidū. Vēl pirms oficiālās atlases uzsākšanas esmu jau saņēmis vairākus priekšlikumus šī gada 10 labāko rezultātu uzskaitījumam, un tas patiesi priecē.

Arī tā ir tradīcija, ka Rudens pilnsapulcē ZA īsi rezumē aizejošā gada galvenos notikumus, vispirms, protams, zinātnē un vidē ap zinātni.

Ja atskatāmies uz 2007.gadu, kāda tad ir šī gada zinātniski organizatoriskā bilance? Svarīgākais, kas noticis. Tikai 10 piemēri:

• Grozījumi Zinātniskās darbības likumā;

• Latvijas Zinātnes padomes vēlēšanas, jaunas tās ekspertu komisijas (bija 14, tagad ir 5);

• Palielinātā finansējuma apgūšana valsts pētījumu programmām (šeit jāatzīst, ka aizejošā valdība bija pildījusi solījumu par pieprasītā finansējuma nodrošinājumu 2007.gadam);

• 2007.gadā tiek gatavots jauns Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma etaps;

• Uzsākts ekspertu darbs par Latvijas izaugsmi tuvākiem 25 gadiem, tai skaitā ietverot izglītības un zinātnes izšķirošo lomu;

• Izveidota Nacionālā attīstības padome un attiecīgās ekspertu grupas, kurās iekļauti arī zinātnieki ;

• Ministru kabinetam apstiprinājumam iesniegtas Zinātnes un tehnoloģijas attīstības pamatnostādnes 2007.–2013. gadam;

• Ministru kabinets apstiprinājis Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programmu 2007. – 2013. gadam.

• Veiksmīgi organizēta Baltijas Intelektuālās sadarbības 11.konference Rīgā 9.–10.oktobrī ar pieņemtām būtiskām rezolūcijām par humanitāro un inženierzinātņu lomu;

• Veiksmīgi organizēts Letonikas II kongress un 2008.gads pasludināts par Letonikas gadu.

Latvijas Zinātņu akadēmija un zinātnieki kopumā tradicionāli veiksmīgi ir sadarbojušies ar valdības (sevišķi jāatzīmē IZM) un parlamentārām institūcijām. Bet tad, kad mainās valdības, kad mainās ministru prezidenti, visvairāk zinātniekus interesē atbilde uz jautājumu: vai nākamais valdības vadītājs un nākamā jaunā valdība attiecībā uz zinātni ievēros pēctecības principu, kā tas ir pieņemts attīstītajās demokrātijās, vai arī rīkosies tā, kā tas bija parasts padomju politiskajai sistēmai: viss tas, ko darīja un runāja mans politiskais priekštecis – ir slikti. Taisīsim jaunus plānus? Vai solījumi un runas par zinātni un zināšanu sabiedrību tiks nodoti aizmirstībai? Jau šobrīd zem inflācijas apkarošanas lozunga tiek apšaubīts zinātnes kopējā finansējuma gada pieaugums par 0.15% no IKP , kas ierakstīts Saeimas pieņemtajā Zinātniskās darbības likumā. Šo principu sāk aizvietot ar vārdiem: skatīsimies atbilstoši budžeta iespējām, lai gan apstiprinātais zinātnes 2008. gada budžets vēl ir pieņemams kompromiss, ar pieaugumu.

Pēctecību prioritātēm un konsekvenci saistībām – to mēs gaidām no tiem, kas raksta un realizēs dzīvē jauno valdības deklarāciju.

Piemērs par divām programmām, kas tieši skar zinātniekus: par Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtajām Zinātnes un tehnoloģijas attīstības pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam un par Ekonomikas ministrijas sagatavoto Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programmu 2007. – 2013. gadam. Pirmo dokumentu pirmsākumos sagatavoja Stratēģiskās analīzes komisijas Zinātnes, tehnoloģijas un inovācijas darba grupa jau pirms 2 gadiem. Tas tika apspriests Latvijas zinātnieku forumā 2005. gada 25.maijā. Otro dokumentu sagatavoja Ekonomikas ministrija. Visu laiku nedod mieru viens jautājums: tikko oktobra mēnesī Baltijas Intelektuālās sadarbības konferencē Rīgā Igaunijas pārstāvis referēja par viņu analogo programmatisko dokumentu. Viņiem divu dokumentu vietā ir tikai viens – kopīgs abām ministrijām. Kāpēc mūsu ministrijas nespēja vienoties un sagatavot vienu kopīgu programmu? Un katra ministrija veidoja savu programmu, savus projektus, savus finansēšanas mehānismus? Un zinātnieks skraida no vienas ministrijas uz otru un apgūst katras specifiku.

Zinātnieks var daudz ko apgūt un pārdzīvot arī daudzus ministrus. Gandrīz tradicionāli LZA Rudens pilnsapulču laikā Latvijā mainās valdības. Bet neatkarīgi no tā, šķiet, ka mūs arvien vairāk sāk nomākt finansēšanas mehānisma daudzpusības radītais birokrātijas uzvaras gājiens. Šī bezgalīgā atskaišu rakstīšana, kas šogad sākas novembrī un beigsies labi ja februārī, pilnībā uz 3 – 4 mēnešiem bloķē zinātnisko projektu vadītāju darbu. Pie tam atskaitēs sarežģītākā daļa ir nevis paveiktais zinātniskais darbs, bet finanšu sadaļas atskaites noformēšana. Piemēram, izrādās, ka saskaņā ar likumu “Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām” zinātniskā projektā jāiepērk ne tikai vajadzīgie dzelži un ķimikālijas, bet tādā pat procedūrā jāiepērk arī zinātniskie darbinieki, kas arī, protams, dokumentāli jāpierāda atskaitēs.

Savukārt šādi iepirkti darbinieki rūpīgi jāpārbauda, vai viņi nepārkāpj likumu ,,Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, jo katrs valsts finansēta zinātniska projekta vadītājs formāli kļūst par valsts amatpersonu, precīzāk – aizdomīgu personu, kura alkst izsaimniekot valsts naudu. Protams, ka šādus potenciāli aizdomīgus cilvēkus ir rūpīgi jāpārbauda un lai tik raksta atskaites un tām pievieno visus izdevumus apliecinošus dokumentus, ieskaitot tramvaja biļetes. Papīru kalni krājas un gatavojam tik jaunus plauktus, priecājoties, ka apsteidzam Eiropu, jo analogu atskaišu vēl nav nevienā ES valstī.

Manuprāt, patlaban, mainoties valdībai, ir īstais brīdis runāt par birokrātijas ierobežošanu radošā darba izvērtējumā, kad mēs principā nevaram gada sākumā ar santīma precizitāti saplānot katram grantam iepirkuma un komandējuma gada izdevumus.

Aicinu šo jautājumu apspriest šodienas pilnsapulces debatēs un iezīmēt mūsu prasības topošai valdībai.

Līdzīgā birokrātiskā veidā, lai izdabātu Valsts iekārtas likuma prasībām, ir izmainīta Latvijas Zinātnes padomes hierarhialā pakļautība. Ja agrāk Zinātnes padome bija Izglītības un zinātnes ministrijai paralēla struktūra un savus priekšlikumus varēja tieši iesniegt Ministru kabinetam, tad tagad Zinātnes padome ir pielīdzināta kādam no ministrijas departamentiem un to pārrauga viens no ministrijas valsts sekretāra vietniekiem. Paradoksāli, bet Zinātnes padomes sastāvu apstiprina Ministru kabinets, savukārt Zinātnes padomes priekšsēdētāju apstiprina IZM. Un ja kāds šīs ministrijas ierēdnis, pirms virzīt attiecīgo rīkojumu par priekšsēdētāja paraksta apstiprināšanu, nolemj pārapdrošināties un savu neizlēmību un nezināšanu aizsargāt vēl ar KNAB viedokli par iespējamo likuma ,,Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” pārkāpumu, tad nu iznāk tā, kā ir sanācis. Tad IZM ministrs ir spiesta atcelt savu iepriekšējo lēmumu par LZP priekšsēdētāja pilnvarām, nerēķinoties ar jau esošo Ministru kabineta apstiprinājumu. Pašlaik Latvijas Zinātnes padomei formāli nav priekšsēdētāja. Kopš 1990.gada vienmēr bija, tagad – nav. Ierēdņi nerēķinās ar vēlētāju – zinātnieku doto mandātu. Viņiem svarīgāk izgrozīties tā, lai pašiem nav jāuzņemas atbildība.

Kāpēc par to jārunā šodien?

Viena no reformām, kas būtu tieši jārealizē Latvijas Zinātnes padomei (un tāpēc mums ir vajadzīga spēcīga Latvijas Zinātnes padome), ir, kā turpmāk finansēt fundamentālos un lietišķos pētījumu projektus (tā saucamais grantu finansējums). 17 gadi ir pagājuši, kamēr šis finansējums praktiski bija vienīgais zinātnes finansējuma veids Latvijā. Šodien varam nosaukt arī pārējos, kas Eiropā jau sen pastāv un tagad reāli eksistē arī Latvijā:

• Mērķa projektu finansējums (pie mums to sauc par valsts pētījumu programmām);

• Institucionālais finansējums (pie mums to sauc par bāzes finansējumu);

• Grantu finansējums;

• Ārvalstu finansējums (mums tas pamatā ir ES struktūrfondu, ietvarprogrammu u.c.EK finansējums);

• Dažādu fondu finansējums.

Liksim tos visus lietā!

Kas attiecas uz Latvijas nākotni, tad Zinātņu akadēmijai ir ļoti skaidrs viedoklis: Latvijas nākotne ir saistīta ar tās zinātnes, tās radošo spēku attīstības iespējām. Valdībai ir jāveic pasākumi, lai mūsu talantīgākie cilvēki ārzemēs tikai meklētu pieredzi, bet dzīvotu un strādātu Latvijā bez šī augošā birokrātijas sloga. Zinātnē tas nozīmē to, ka jāizveido vairāki pasaules klases zinātniskie centri, pamatā orientēti uz ilgtermiņa pētījumiem, uz kuriem strādāt varētu doties mūsu paši talantīgākie zinātnieki, arī no citām tuvējām valstīm. Virzot šādu priekšlikumu es neesmu oriģināls. Par to jau runāja ZA prezidents akad. Jānis Lielpēters Pirmajā pasaules latviešu zinātnieku kongresā 1991.gadā. Tikai toreiz tā varbūt vairāk bija vīzija, šodien varam runāt par to kā realizējamu iespēju. Lai šī iespēja realizētos, ir vajadzīga attiecīga zinātniskā vide un valsts griba. Priecē, ka starp šodien ievēlamo jauno LZA locekļu kandidātiem ir tādi kuri atgriezušies Latvijā, jo viņiem šeit ir spēcīga zinātniskā vide. Pašlaik varam runāt par spēcīgu zinātnisku vidi daudzos gadījumos. Bet lai vide attīstītos un saglabātos, ir vajadzīgi ne tiki zinātnieki, ir vajadzīga arī valdības griba, parlamenta griba, valsts prezidenta griba.

Visbeidzot par tuvākā laika uzdevumiem: man lūgums visām ZA nodaļām un ZA locekļiem aktīvi iesaistīties 2 pasākumos.

1 – 2008.gads ir mūsu izsludinātais Letonikas gads. Nepieciešami pārdomāti ierosinājumi, kādus pasākumus vēstures, valodas, mākslas un literatūras u.c. zinātņu jomās varētu realizēt šī gada ietvaros;

2 – kādi precizējumi un labojumi nepieciešami LZA Statūtos, jo pēdējie labojumi veikti 2002.gadā, kad mēs vēl nebijām ES valsts un nebija spēkā pašreizējais Zinātniskās darbības likums un citi ar zinātni saistītie likumdošanas akti. Līdz ZA pavasara sesijai šos precizējumus vajadzētu veikt.

Ar šiem aicinājumiem es gribētu beigt ievadrunu un pasludināt pilnsapulci par atklātu.

Debates

J. Stradiņš savu uzstāšanos sāka ar populāro jautājumu “Kas notiek Latvijā?”, uz kuru viņu rosinājušas iepriekšējā vakara TV debates un šīsdienas LZA pilnsapulce.Tā notiek laikā, kad no skatuves noiet A. Kalvīša valdība, viena no visilglaicīgākajām valdībām Latvijā. Tā noiet, publikai svilpjot, jo vairs nebauda sabiedrības uzticību. Pārsteidzīgas darbības, sasteigti lēmumi, nespēja ierobežot inflāciju. Un tomēr – vēl nekad tik strauji nav audzis iekšzemes kopprodukts, 2006. gadā – 11,9 %. Finansējums zinātnei pieaudzis 3,8 reizes, atsevišķās nozarēs – pat 6 reizes. Klāt nācis bāzes finansējums institūtos, valsts pētījumu programmas. 2005.gada 31. decembrī, uzrunājot tautu televīzijā, A. Kalvītis sacīja – ja neizdarīsim kādas muļķības, mūs gaida septiņi treknie gadi. Kas noticis? Pieaugušo kopproduktu noēdusi inflācija. 2003. gadā tā bija 2,9 %, 2006. gadā – 6,8 %, šī gada III ceturksnī – 13,2 %. Vai vainīga valdības taktika – gāzes pedāli grīdā un tik rullē? Notikumus determinēja iestāšanās Eiropas Savienībā. 2004. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts bija 1339 miljoni latu, tagad – 3778 miljoni latu, 2,8 reizes vairāk, 2005. gadā ražojošās sfēras daļa gan rūpniecībā,gan lauksaimniecībā Latvijā bija 17,7 % no IKP, 2007. gadā tā jau ir kritusies līdz 14,6%. Cukura ražošana laikvidēta. Toties pieaugusi IKP daļa tirdzniecībā un celtniecībā. Latvija ir pēdējā vietā Baltijā humānās attīstības indeksa ziņā. Visaugstākās cenas, sliktākie demogrāfiskie rādītāji, atpalikusi sociālā sfēra. Tās ir hroniskas nelaimes jau apmēram 12 gadus. Mums trūkst savas valsts vīzijas, toties ir pārmērīga iztapība ārzemēm. Ir jāģenerē jaunas, plašākas idejas, un tas ir jādara arī Zinātņu akadēmijai. Esam izsludinājuši 2008. gadu par Letonikas gadu. Būtu tam jāpiesaista plašāks Latvijas problēmu skatījums un šo problēmu izdiskutēšana ne tikai humanitāro zinātnieku aprindās vien.

Kas būs ar Latvijas zinātnes finansēšanu pēc Kalvīša? Vai būs pēctecība zinātnes finansēšanā un garantijas, ka taupības režīms to nenoēdīs? Zinātņu akadēmijas uzdevums ir brīdināt par valstij draudošām tendencēm – tas ierakstīts tās statūtos.Bet statūtos būtu arī jāakcentē tēze par Zinātņu akadēmiju kā neatkarīgu, nevalstisku instritūciju. Par tās attiecībām ar Izglītības un zinātnes ministriju, ar Zinātnes padomi. Tādēļ 2008.gadā būtu mazliet jāpapildina Statūti.

Runājot par nepieciešamību iesaistīt vadošās Zinātņu akadēmijas struktūrās gados jaunus cilvēkus, J. Stradiņš skāra nepieciešamību saskaņot LZA un LZP viedokļus, kā krasi samazināt birokrātisko dokumentu skaitu. Vai ir attaisnojama atruna ar Briseles birokrātiju? Tā ir mazefektīva. Lisabonas stratēģijas mērķi nav sasniegti. ES zinātnieki pelna vidēji 38 000 eiro gadā, mazāk kā Indijas zinātnieki, nerunājot par Japānu un ASV, kurs pelna virs 60 000 eiro. Tas skar arī Latviju, jo var būt jauni atplūdi gan jaunu cilvēku interesē par zinātni, gan sabiedrības attieksmē un, secīgi, zinātnes finansēšanā.

Noklausījies LZA Lielās medaļas laureāra ārzemju locekļa R. Evarestova (Sanktpēterburga) akadēmisko lekciju par zinātnes renesansi un jaunām iespējām Krievijā, J. Stradiņš izteica iespēju, ka Latviju tās rietumnieciskajā orientācijā var gaidīt pārbaudījumi, taču valsts orientācija uz Rietumiem ir jānosargā.

Nobeigumā J. Stradiņš rezumēja savu Latvijas un tās Zinātņu akadēmijas redzējumu. Tā ir vienota valsts ar augsti ētiskiem sabiedrības kritērijiem un sabalansētu tautsaimniecību, ar sociālo problēmu taisnīgiem risinājumiem. Arī Zinātņu akadēmijai savā darbībā jābalstās uz pozitīvām nostādnēm, jo ar graušanu neko nevar uzcelt.

Aicināts izteikties par savu darbību Stratēģiskās analīzes komisijā, E. Grēns teica, ka viņam bija iespējams iepazīties ar citu valstu stratēģiskajiem dokumentiem un salīdzināt tos ar mūsu Nacionālās attīstības plānu, kam būtu jābeidzas pēc septiņiem treknajiem gadiem. Ar ko tie atšķiras? Ar konkrētību. Mūsējais atgādina labo nodomu dokumentu, tas vispār nav plāns. Citās valstīs ir norādīti konkrēti skaitļi, lēmumi. Pie mums katra ministrija izstrādā savu plānu, bet nav, kas tos saliek kopā. Par vīziju pēc 25 gadiem – tas vispār ir buramvārdu sakopojums, pašsuģestija. Trūkst īsta, mērķtiecīga konkrētuma.

Tas, kā dēļ E. Grēns pieteicās debatēs, ir viņa bažās par paliesajiem gadiem (ja uzskatām, ka divi trekni gadi jau ir pagājuši). Agrākie laiki neatgriezīsies, to nepieļaus Eiropas Savienība. 2008. gada budžetā un arī 2009. gada prognozēs zinātnes budžets palielināts par 5 miljoniem latu gadā, ko praktiski noēd trakā inflācija. Par finansējumu var cīnīties, jo lēmumus pieņem konkrēti cilvēki. Vairāk uztrauc mūsu menedžmenta organizatoriskā sistēma, kas ir bezpersoniska. Redzami ir tikai papīri. Tagad par papīru producētājiem kļūst ne tikai institūtu direktori, bet arī nodaļu un grupu vadītāji, pat laboranti. Vairs nav laika nodarboties ar zinātni. Vadītāji to noveļ uz saviem padotajiem, kas to vien dara, kā sēž pie datoriem un raksta atskaites, jo ir jāattaisno valsts piešķirtie līdzekļi. Institūti pēc sava jaunā statusa ir valsts pārvaldes iestādes, pakļautas vieniem un tiem pašiem likumiem. E. Grēns lūdz akadēmijas vadību iesaistīties ciņā pret birokrātiju, “kuru paši lielā mērā esam radījuši”.

Izteicis pateicību šobrīd esošajai izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai un bijušajai ministrei Inai Druvietei, mūsu izcilajām sievietēm, par to, ko viņas savu valdību laikā paveikušas zinātnes labā, I. Kalviņš runāja par to, ko Zinātņu akadēmija varētu ieteikt mūsu valstij, valdībai. Atzīmējot to, ka birokrātija neko nesaprot pēc satura, tai nepieciešams ķeksītis, I. Kalviņš ierosināja visas atskaites apvienot vienā pamatblokā Viņš apšaubīja arī to, vai paredzētie kompetences centri dos to atdevi, ko tauta no tiem gaida, ja pēc ierēdņu vēlmēm tos taisīs kā virtuālos kompetences centrus. Kompetences centram ir nepieciešama sava, nozarei vajadzīga infrastruktūra, kur, I.Kalviņa un akadēmiķa Grēna gadījumā, varētu izpētīt jaunu zāļu iedarbību. Agrākā infrastruktūra ir noārdīta, eksperimentālās rūpnīcas un vivāriji ir likvidēti. Ja mēs neizmantosim Eiropas naudu, lai radītu produktu, dotu rūpniecībai iespēju ražot zāles, nekas nebūs. Ja mēs producējam tikai zinātniskas publikācijas, tautai no tā ne silts, ne auksts. Vajadzīga infrastruktūra, pilotiekārtas, lai varētu novest idejas līdz praktiskai realizācijai.

Trešais I. Kalviņa sāpju bērns bija speciālistu sagatavošana. Šogad RTU budžeta vietas ķīmijā ir mazāk nekā pērn. Jaunus produktus nevar ražot, ja nav speciālistu. Jākonsolidē visi spēki, lai ražotu jaunus produktus. Par to ir jāpārliecina politiķi un pašiem sevi. “Mēs esam zinātnieki, mums patīk darīt to, kas patīk, bet no mums gaida reālu rezultātu.”

Kas veido zinātnes prestižu valstī un kā tas izpaužas valsts attīstībā? No nesenās vēstures mēs zinām, ka mūsu zinātnes prestižs lielā mērā ir atkarīgs no starptautiskā novērtējuma. Pirmā bija starptautiskā ekspertīze, ko 1992. gadā organizēja Dānijas Zinātnes padome. Pēc tās pozitīvā novērtējuma zinātnes finansējums 1994.–1995. gadā pieauga 2,2 reizes. Tad tas aizmirsās, finansējums stāvēja uz vietas, bet inflācijai augot, tas faktiski kritās. Tad nāca ietvarprogrammas. Mēs tajās sākām piedalīties, vēl nebūdami Eiropas Savienībā. Problēmas radīja pašmāju dalības maksa. Tā būs vējā izsviesta nauda... Izrādījās, ka atpelnījām divreiz vairāk kā iemaksājām. Diemžēl, mūsu konkurētspēja arvien samazinās. Kādēļ? A. Siliņu uztrauc zinātniskās kvalitātes rādītāji, no kuriem viens ir publikācijas starptautiski citējamos zinātniskos žurnālos, kas arī ir viens no valsts līmeņa rādītājiem. Latvijai tas ir viens no sliktākajiem Eiropas Savienībā un kopš 2001. gada nav pieaudzis, stāv uz vietas.Lietuvā un Igaunijā tas ir pieaudzis divas reizes. Bremzes ir mūsu pašu radītā birokrātiskā aizdomu sistēma, kā efektīvi izmantot valsts līdzekļus. Vairs nav laika strādāt zinātnē, ir tikai jāatrakstās. Kādā valstī mēs dzīvojam? Tā ir pieģenerēta pilna ar likumiem, bet vai dzīve ir kļuvusi taisnīgāka, progresu stimulējošāka? Nē. Likumi ved to šķērsām. Zinātniekiem jāmaina šī sistēma, jāuzlabo gaisotne Latvijā Ja turpināsies kā pašlaik, zinātne nonāks neapskaužamā situācijā, jo tā jaunatnei vairs nebūs pievilcīga.

“Ludis Bērziņš grāmatu “Greznas dziesmas” sarakstījis jau tālajā 1942. gadā. Tomēr ilgus gadus vērtīgais manuskripts nepublicēts gulējis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras kraātuves fondu plauktos un tikai tagad piedzīvo pirmizdevumu. “Greznas dziesmas” ir rūpīgs izcilā folklorista pētījums par latviešu tautasdziesmu vākšanas, publicēšanas un novērtējuma vēsturi – no pirmajiem dziesmu pierakstiem 16. gadsimtā līdz 1844. gadam, kad publicēts Georga Bitnera krājums “Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”.[..]

“Greznu dziesmu” manuskriptu veido ap 300 Luža Bērziņa rokraksta lapu, kas papildinātas ar iepriekšēju publicējumu ekscerptiem. Grāmatai ir divas daļas – otrā daļa pilnībā veltīta Georga Bitnera “Latviešu ļaužu dziesmām un ziņģēm”, bet pirmajā daļā aplūkota priekšvēsture jeb tautas dziesmu vākšana un publicēšana līdz Bitnera krājumam (Vecā Stendera, Herdera, Bergmaņa, Vāra, Ulmaņa Katerfelda, Kola un citu devumu). Autors grāmatu noslēdz ar kopsavilkumu vācu valodā.” (No Ritas Treijas ievada “Vērtīga darba pirmizdevums”)

Ar Luža Bērziņa nepublicētā manuskripta “Greznas dziesmas” (1942) klajā laišanu Latviešu folkloras krātuve aizsāk izdevumu sēriju “Folkloristikas bibliotēka”. Nākamā sērijas grāmata būs Jāņa Alberta Jansona doktora darbs “Latviešu masku gājieni” (“Die lettischen Maskenumzuge”,1933), kas līdz šim bijis plašākai publikai maz pazīstams, jo latviešu valodā nav ticis iepriekš izdots.

Tas ir arī viens no jaunās sērijas nolūkiem – celt gaismā nozīmīgus, agrāk sarakstītus latviešu folkloristu pētījumus, kas nepelnīti palikuši ievērības nomalē. Tādējādi sērijas izdevumi veidos pilnīgāku priekšstatu par latviešu folkloristikas kopainu.

Plašākā tvērumā var teikt, ka sērija būs veltīta nozares vēsturei – gan senākai, gan nesenākai; gan Latvijas, gan starptautiskā mērogā. Līdztekus agrāku darbu aktualizēšanai tajā tiks izdoti arī mūsdienu pētījumi, kas ar šodienas skatu izvērtē folkloristikas intelektuālo vēsturi, tās attīstības gaitu un svarīgākos posmus.

Nav nejaušība, ka sērija tiek aizsākta ar diviem publicējumiem, kas pieder 20. gadsimta 20. – 40. gadu periodam latviešu folkloristikā. Šis laikposms savā ziņā uzskatāms par nozīmīgāko – šai laikā interese par folkloru institucionalizējās un folkloristika izvērtās par pilntiesīgu akadēmiskas zinātnes nozari. 1924. gadā darbu sāka Latviešu folkloras krātuve, kas folkloras vākšanu, publicēšanu un pētniecību nostādīja uz profesionāliem pamatiem. Latvijas Universitātē pieauga ar folkloru un etnogrāfiju saistīto kursu skaits, un latviešu folkloristi iekļāvās starptautiskajā sadarbībā, kas 20. gadsimta pirmajā pusē Eiropā bija visai intensīva. Tomēr šī perioda intelektuālais mantojums nav pietiekami apgūts. Enciklopēdiska rakstura informācija par šī perioda izcilām personībām latviešu folkloristikā – Annu Bērzkalni, Ludi Bērziņu, Jāni Albertu Jansonu, Pēteri Šmitu, Kārli Straubergu u.c. – ir visai skopa, bet dažkārt tās pat trūkst (padomjlaika enciklopēdijas to ideoloģisku apsvērumu dēļ mēdz noklusēt). Arī Ojāra Ambaiņa “Latviešu folkloristikas vēsture” (1989) šim periodam atvēl netaisni maz uzmanības, salīdzinot ar izvērsto folkloristikas priekšvēstures un jaunlatviešu posma izvērtējumu.

“Folkloristikas bibliotēkas” sērijas izdevumos raudzīsim vienlīdz vērības veltīt gan nozares faktoloģiskai vēsturei, gan ideju, koncepciju, teoriju un metožu attīstībai folkloras pētniecībā, gan atsevišķu personību lomai un devumam.

Dace Bula, Latviešu folkloras krātuves vadītāja

LETONIKAS SĀKOTNE UN NĀKOTNE

Latvijas Republikas laikā minami daudzu zinātnieku – L. Adamoviča, A. Spekkes, K. Strauberga, A. Švābes, R. un B. Vipperu u.c. fundamentālie pētījumi, arī divsējumu krājums “Latvieši” profesoru F. Baloža un P. Šmita redakcijā (I – II, 1930–1932), kas tika izdots sakarā ar 2. Baltijas aizvēstures kongresu Rīgā (1930) un kur mēģināja sintezēt tolaik pieejamos datus par Latviju un latviešiem.

Vai mūsu letonikas programmas otra posma nobeigumā, 2010.–2012.gadā arī mums nevajadzētu dot līdzīgas struktūras apkopojošu rakstu krājumu “Latvija un latvieši 21. gs. ieejot” vai “Letonistikas pamatproblēmas” ar pārskatiem par nozīmīgākajām letonistikas jomām, kur katru atsevišķu nodaļu rakstītu attiecīgās jomas kompetentākais speciālists? To varētu sagatavot uz III vai IV Letonikas kongresu, un tas varētu būtu kaut kas paliekams.

Minot Bīlenšteina likteni, esam nonākuši pie dramatiskās 20.gs. vēstures, gan pie 1905.gada revolūcijas, kuras izsvērtu un dualistisku vērtējumu sniedza īpaša vēsturnieku konference un J. Bērziņa izdots teicams krājums, gan pie tālākiem notikumiem – latviešu strēlniekiem un leģionāriem, Brīvības cīņām, neatkarības laikmeta, padomju un vācu okupācijas kolīzijām, represijām, deportācijām, Baltijas tautu nevardarbīgas pretošanās un ieiešanas Eiropā.

Akadēmiskas Latvijas vēstures un ne tikai 20.gs. vēstures sacerēšana, neapšaubāmi ir gan latviešu vēsturnieku, gan arī letonistikas pamatuzdevums. Pirms mēneša guldījām Arnolda Spekkes pelnu urnu dzimtajos Vecumniekos, un lai šajā sakarā atceramies viņa zīmīgos vārdus: “Mani īstenībā sen kaitināja lielvalstniecisko vēsturnieku nicīgā vai vismaz nevīžīgā nostāja pret t.s. mazajām tautām, parasti viņu uzvarētām <..> Šīm mazajām <..> tautām <..>, reiz jau tās bija uzvarētas, bija jābūt vājām miesā un garā, <..> tādām, kam nav tiesības uz neatkarīgu dzīvi, ir politisku, ir intelektuālu. Tā nu radās spārnotais teiciens “tauta bez vēstures” <...> Es gribēju būt cilvēku kārtā, nevis nesen atsvabināto izpirkto vergu sociālajā slānī”.

Un citā vietā, apcerē “Eiropas mazās tautas kā seno civilizāciju pārstāves” uz lielo tautu augstprātīgajiem pārmetumiem, ka mazo tautu vēsturnieki slimojot ar nacionālistiskajām “bērnu slimībām”, Spekke pamatoti atbild, “itin kā lielajām historiogrāfijām nebūtu bijis savu kaišu, kaut, piemēram, bīstamas īsredzības daudzos virzienos”.

Mums ir vērtīga vēstures grāmatas, gan trimdā izdotā t.s. Daugavas sērija ar E. Dunsdorfa, A. Švābes, A. Spekkes, Ā. Šildes, E. Andersona, A. Aizsilnieka, A. Johansona, I. Šterna u.c. monumentālajām grāmatām, gan LU Latvijas vēstures institūta “20. gadsimta Latvijas vēsture”, gan XIX gs. vēstures apceres, taču droši vien pamazām vajadzētu domāt par universālu Latvijas vēsturi, lai internacionālā vēsturnieku pasaulē mūs neturpinātu vērtēt pēc vācbaltiešu vēsturnieku R. Vitrama, G. Rauha, L. Arbuzova grāmatām vien, varbūt arī kādu Baltijas valstu vēsturnieku kopdarbu, kaut vai somu vēsturnieka Mati Klinges garā. Šie izdevumi varētu būt veidoti gan no latviskā, gan no eiropeiskā skatu punkta, jo jaunajā Eiropā respektē mazās tautas, to tiesības uz savu viedokli. Šajā ziņā nepārvērtējama nozīme ir T. Jundža aktīvi rosinātajai problēmai par nevardarbīgas pretošanās lomu, īpaši Baltijas valstu neatkarības atgūšanā.

Nākotnē raugoties mums jākonstatē, ka 2008.gadā beidzas Letonikas valsts programmas 1. lielais posms. Visi mēs ceram, ka arī nākamajiem trim un turpmākajiem gadiem letonikas pētījumiem valdība sniegs garantētu un pietiekamu finansējumu, lai kāds nebūtu valsts saimnieciskais stāvoklis. Humanitārās zinātnes tikai samērā nelielā mērā un visai selektīvi tiek finansētas no ES fondiem, to atbalsts ir katras valsts ziņā kā goda pienākums. 2007.gada 9.–10. oktobrī Baltijas un Ziemeļvalstu vadošie zinātnieki pulcējās Rīgā un Turaidā uz XI Baltijas intelektuālās sadarbības konferenci, kur tika prezentēta un atzinīgi novērtēta arī Letonikas programma. Visi dalībnieki bija vienisprātis, ka humanitārajām un sociālajām zinātnēm mazajās valstīs ir jāvelta īpaša uzmanība, jo šīs zinātnes ļauj sniegt valstiskās identitātes pamatojumu, saglabāt kultūras mantojumu, attīstīt īpatnēju kultūru.

Pašreizējai Letonikas programmai ir pārmesta saskaldītība, to redzam arī šī kongresa programmā. Pārskatot mūsu kongresa programmas grāmatiņu, referātu nosaukumu vidū lasu tādas tēmas, kā “Svētku svinēšana kādā Rīgas bērnudārzā”, “Rīgas praida simbolika un atribūti”, “Norvēģu sarunu valodas konstrukciju atbilsmes latviešu valodā”, “Angļu valodas lingvistiskais variantums studentu elektroniskajā diskursā”, “Defo romāna “Robinsons Krūzo” postkoloniālās transformācijas”, “Pašapstulbināšanās: tad un tagad”, “Taisnīguma un vienotības telpa” u.c., par kuriem tradicionāli noskaņotie letonisti varbūt brīnīsies, vai tas arī ietilpst letonikas jēdzienā. Taču modernisma un postmodernisma vilnis skar arī Latviju, Latvijas sabiedrība nav arhaiska un sastingusi, un laikam jau šīs tēmas, tāpat kā tēma “Nanotehnoloģijas pasaule un vecticības (staroveru) paradigma” ietilpst paplašinātā letonistikas saturā, ceļā uz moderno Eiropu, vai mums patīk vai nē. Tādēļ arī nākamajos kongresos runāsim par šīm modernitātes problēmām, un šajā ziņā Maijas Kūles grāmata “Eirodzīve” rāda rosinošu paraugu, tāpat kā sulīgā, drastiskā Janīnas Kursītes “Vārdene” orientē mūs uz joprojām neizsmeļamo Latvijas novadu savdabību.

Tiek ieteikts koncentrēties uz lielu, aktuālu, sabiedrības pieprasītu projektu īstenošanu. Gan šajā kongresā, gan nākamā gada sākumā būtu jāapspriež, kādos virzienos varētu apvienot spēkus. Manuprāt, jau aizsāktie lielpētījumi (piemēram, “Ideju vēsture Latvijā”) ir jāturpina, tie nekādā ziņā nav jāpārtrauc, taču zināma mērķtiecīga tēmu apvienošana un koordinēšana daudzos gadījumos nāktu lietai par labu. Dažus nākotnes uzdevumus vēlamības formā izteicu jau 1. Letonikas kongresā^*, diemžēl starplaikā tās vēl nav īstenojušās.

Vairākkārt jau uzsvērta svarīgāko letonikas pirmavotu un letonikas klasiķu darbu edīcija, viņu zinātnisko biogrāfiju izdošana (šajā ziņā atzīstamas ieceres ir Latviešu valodas institūtam, Filozofijas un socioloģijas institūtam, nupat arī Folkloras krātuve uzsākusi “Folkloristikas bibliotēkas” sēriju ar lielisku L. Bērziņa grāmatu “Greznas dziesmas”, kas ir dāvana mūsu kongresam). Būtu veidojami arī lielāki, paliekamas nozīmes kolektīvi un individuāli pētījumi, jau pieminētais krājums par latviešiem un letoniku 21. gs., akadēmiska universāla Latvijas vēsture (nepārtraucot jau sākto XX gs. Latvijas vēstures apcerēšanu), daudzsējumu latviešu literatūras vēsture, moderna latviešu valodas vārdnīca un jauna zinātniska latviešu valodas gramatika, Latvijas kultūrvēsture, Latvijas zinātnes vēsture, varbūt atsevišķu humanitāro un sociālo zinātņu jomu vēsture un, sacīsim, arī letonistikas vēsture ar latviešu nācijas mūsdienu aktuālāko problēmu iztirzājumu plašā rakursā.

Būtībā ir taču profesionāli valodnieki, profesionāli vēsturnieki, profesionāli filozofi, profesionāli literatūrzinātnieki un folkloristi, bet letonistu kā īpašas profesijas pārstāvju nav. Letonistika virs šauri profesionālā ir kā virsuzdevums – pamatot, kā skaidrojamā globālā vai reģionālā norise ietekmējusi vai joprojām ietekmē latviešu nācijas attīstību, kāda vieta pētījamajai parādībai ir bijusi vai joprojām ir latviešu kultūrā, mentalitātē, vēsturē. Visas problēmas būtu jāskata nepārtrauktā attīstībā, izdibinot attīstību veicinošas un attīstību bremzējošas parādības, pievēršoties etnisku, sociālu, vēstures procesu norises mehānismiem, kolektīvas atmiņas un arī nākotnes redzējuma fiksēšanai.

Letonistika ir jāsaista ar pētījumiem ģermanistikā, lituānistikā (baltistikā), slāvistikā, somugristikā, lai darbs būtu starptautiski koordinējams un dotu salīdzināmus rezultātus. Tajā būtu iesaistāmi arī sociālo zinātņu pārstāvji (sociologi, demogrāfi, politologi, sociālantropologi, ekonomisti), ģeogrāfi. Nebūtu jāpiemirst, ka humanitārās zinātnes nav letonistika vien, nebūtu jāpiemirst arī Eiropas un pasaules konteksts. Letonistika ir jāmodernizē – ne tikai ar datortehnoloģiju palīdzību, strādājot virtuālā telpā, bet arī tīri konceptuāli, ar modernākām pieejām, par ko Kongresā runās M. Kūle. Letonika būtu jāpopularizē sabiedrībā un ārzemēs, jārada tai jauns draugu loks, tādi, kādi bija neaizmirstamie I. Toporovs Krievijā un A. Ņepokupnijs Ukrainā.

No plašākiem, starpdisciplināri risināmiem tēmu lokiem kā piemērus varētu minēt šādus:

• Latviešu tradicionālā dzīves veida maiņa. Zemkopības vietā – lauku tūrisms, rekreācija. Kā viss attīstījies vēsturiski līdz šim, ko jaunu ienes ES, globalizācija? Jauni dzīvnieki, arī pieradinātie savvaļas, jaunas augu kultūras. Rīgā notiek nevis starptautisks cūkkopības, lopkopības kongress, bet 14. Starptautiskais strausu audzētāju kongress, vai tas nav zīmīgi? Kā mainās Latvijas kultūrainava? Bet psiholoģiski latviešu sabiedrības uztverē nākotnes vīzija joprojām ir patriarhāla, zemnieku, dabas valsts, nevis globalizēta kosmopolitizēta telpa. Kā šo pretstatu pārvarēt?

• Novadu problēmas. Kā iedzīvotāji jutīsies jaunajā administratīvi teritoriālajā dalījumā? Saimnieciskie un kultūrvēsturiskie aspekti novadu veidošanā. Novadu reģionālā identitāte. Lingvistiski etnogrāfiski veidojumi līdzās administratīvi teritoriālajiem, kā tas iezīmējas Lietuvā. Suiti, lībieši, sēlieši utml., bet īpaši jau latgalieši. Latgales problēma kopumā. Izlīdzināta un daudzveidīga Latvija. Tāpat novadpētnieku darbības veicināšana, sasaiste ar akadēmisko vidi. Kompleksas letonistu ekspedīcijas pa Latvijas novadiem.

• Rīgas vēstures studijas kā letonistikas sastāvdaļa. Šogad iznāca Andra Caunes mūža darbs “Pētījumi Rīgas arheoloģijā”(570 lpp.), patiesu izcils veikums senās Rīgas izpētē. Starp citu, tas saskaras ar kādu nākamgad atzīmējamu datumu – aprit 70. gads, kopš sākta Rīgas arheoloģiskā izpēte Raula Šnores vadībā, kad dzima koncepcija par “latvisko Rīgu”. Faktiski Andris Caune devis izšķirīgos pierādījumus par “Rīgu pirms Rīgas”, par vietējo tautību līdzdalību pilsētas ģenēzē. Pašreiz pētījumi rit par Rīgas arhitektūras, mākslas un zinātnes vēsturi, diemžēl, par Rīgas saimniecisko, politisko, arī kultūras vēsturi tādu ir maz vai pat nemaz.

• Latvija kā Baltijas reģiona sastāvdaļa. Vai nākotnē runās par trim Baltijas valstīm vai arī to aizstās jēdziens Baltijas jūras reģiona valstis? Baltijas reģions kā tranzītjosla starp Ziemeļeiropu, Viduseiropu, Rietumeiropu un Krieviju. Plašāk – Latvija un Eiropa, vai īstenosies Ziemeļvalstu, Centrāleiropas vai tranzītzonas modelis?

• Emigrācijas problēma laiku gaitā. Ekonomiskā emigrācija uz Iekškrieviju kopš 19 gs. sākuma jaunlatviešu laikiem, lielā politiskā emigrācija, 1939.–1945. g., deportācijas. Emigrācija pēc 2000.g. (Īrija, Lielbritānija). Arī imigrācija uz Latviju (krievi, cittautībnieki), iespējamie scenāriji.

• Latvieša etnopsiholoģiskais portrets, par ko runā jau Einhorns un Merķelis, arī Vatsons un ceļotājs Kols, bet vēlāk – jo bagātīgi latviešu rakstnieki. Mūsu vērtības, arī trūkumi.

Tartu Universitātē jau ir pārstāvēta arī arheoģenētika, kas ar gēnu analīzes metodēm noskaidro dažādu cilšu un tautu ģenēzi un migrāciju. Šomēnes prof. Rihards Vilemss nolasīja Rīgā rosinošu lekciju par cilvēces izcelšanos no dažām Austrumāfrikas pirmmātēm pirms 150–200 tūkstošiem gadu. Pašlaik puslīdz noskaidrota Eiropas ebreju, indiešu, paleoaziātu, Ziemeļtautu ģenēze, parādās gluži negaidīti senās migrācijas ceļi, darba kārtībā ir krievu, baltkrievu, somugru izcelsme, tad varētu nākt Baltijas somu un baltu tautu, arī latviešu izcelsme, par ko drošāk varētu runāt pēc gadiem desmit. Starp citu, šogad Rīgā aizstāvēta pirmā doktora disertācija “Mitohondriālās DNS polimorfisms latviešu etnoģenēzes pētījumos” (Liāna Pliss, sadarbībā ar igauņiem prof. Viestura Baumaņa vadībā Biomedicīnas pētījumu centrā).

Letonistikas pētījumi varētu sekmēt latviešu nacionālās enciklopēdijas veidošanu. Taču tā būtu veidojama nevis Letonikas programmas ietvaros, bet neatkarīgi – Kultūras ministrija aizsākusi virtuālās enciklopēdijas projektu. Letonisti palīdzētu uzturēt enciklopēdijas zinātniskumu, sniegtu konsultācijas, recenzētu šķirkļus. Tas pats sakāms arī par latviešu terminoloģijas radīšanu mūsdienīgās nozarēs, kas ir īpašu institūciju uzdevums, taču principu un lingvistiskās pareizības konsultācija arī ir letonistu ziņā.

Lai darītu letonistikas jēdzienu un uzdevumus populārākus, lai koncentrētos sabiedrībai saprotamiem mērķiem, Letonikas padome rosina izsludināt 2008. gadu par Letonikas gadu. Šī gada izvēle pamatojama ar nozīmīgiem notikumiem: aprit 100 gadu kopš latviešu mūsdienu ortogrāfijas pieņemšanas (uz latīniskā raksta bāzes) un 90 gadu kopš Latvijas valstiskās neatkarības proklamēšanas. Tā kā 2008. gadā beidzas Letonikas valsts pētījumu programmas pirmais posms, ir jāizvērtē un jāpopularizē jau gūtie rezultāti, jāiezīmē attīstības stratēģija – gan īstermiņam, uz 3 – 4 gadiem (2009–2012), gan ilgākam laika posmam, uz 10 gadiem.

Lai radītu starptautiski respektējamu Letonikas līmeni līdz Latvijas valstiskās neatkarības pastāvēšanas simtgadei (2018.gadā), iespēju robežās jākoncentrējas uz lielu, aktuālu, sabiedrības pieprasītu projektu īstenošanu un uz starptautiski nozīmīgu Eiropas mēroga tēmu risināšanu. Šīs lietas izmantojamas izglītības procesa veicināšanai skolās un universitātēs, sabiedrības izglītošanai, pat audzināšanai.

Kongresa dalībniekiem pieejams rezolūcijas projekts par Letonikas gadu, ko paredzēts pieņemt rīt, noslēguma sēdē. Tur minēti svarīgākie uzdevumi gan nozares modernizācijā, gan rezultātu popularizēšanā, starpnozaru sakaru veidošanā, speciālistu sagatavošanā, Letonikas tēmu popularizēšanā ārzemju augstskolās un pētniecības centros. Paredzēts sagatavot arī pielikumu, kurā tiktu uzskaitīti konkrēti uzdevumi – tas varētu tapt līdz 2008.g. februāra beigām. Letonikas gada ietvaros varētu notikt dažādas konferences un ZA sēdes Rīgā, arī Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Valkā, V Sēlijas kongress Viesītē, tāpat latviešu mūsdienu ortogrāfijas simtgadei veltīts starptautisks kongress un Latvijas valstiskuma 90 gadiem veltīta starptautiska konference, 23. Baltijas zinātņu vēstures starptautiskā konference Rīgā. Ceru, ka Letonikas gada ietvaros īstenosies jau vairākus gadus lolotā doma par piemiņas zīmi izcilajiem valodniekiem Kārlim Mīlenbaham un Jānim Endzelīnam.

Pagājušo nedēļu intervijas laikā žurnāliste man vaicāja, vai es esot pārliecināts, ka jēdzienu un terminu “letonika” Latvijā saprot katrs skolnieks un cilvēki arī laukos, mazpilsētās, vai tas nedzīvo tikai šaurā inteliģences slānī? Varēju atbildēt, ka mūsu runa un domāšana – vai vēlamies vai nē – kļūst sarežģītāka, tādi svešvārdi, kā identitāte, mentalitāte, demogrāfija ienāk ikdienā, runā, un pat vislatviskākais jēdziens “letonika” jāizsaka ar svešvārdu, lai to saprastu arī starptautiskā zinātnes pasaule. Ceru, ka Letonikas gads sekmēs šī termina un nacionālo zinātņu nozīmības ienākšanu sabiedrības apziņā.

Jāsniedz jauni fakti, atziņas, jāģenerē jaunas idejas ne tikai starptautiskajai zinātnes pasaulei, bet arī Latvijas sabiedrībai, lai tā labāk saprastu vēsturi un notikumu jēgu filozofiskā, kultūrvēsturiskā, vērtību, tradīciju un pasaules tendenču aspektā.

Kā divsejainam romiešu dievam Jānusam, letonistam ir jāskatās atpakaļ, pagātnē, bet jāskatās arī uz priekšu.

*J. Stradiņš. Letonistika Latvijas, Baltijas un Eiropas kontekstā// Krāj.: Letonikas pirmais kongress. Plenārsēžu materiāli. Rīga, 2005. gada 24.–25. oktobris. – Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2006. – 35.–46. lpp.

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS JAUNIEVĒLĒTO LOCEKĻU ĪSAS BIOGRĀFIJAS

Saņēmis balvas: studiju laikā ASV (1997– 2002) par labāko disertāciju lietišķajā matemātikā (Neumann Prize, 2002); Microsoft firmas stipendija kā Berklijas universitātes doktorantam (2000–2001); par panākumiem zinātniskajā darbā (Ramamurthy Award, 2000, 2001; 3 gadu stipendija (Berkeley Fellowship for Graduate Studies, 1997–2000).

Studiju laikā Latvijā (1992 – 1997): par labāko bakalaura un maģistra darbu un stipendija (LU un LIF, 1996, 1997, 1994–1997); Čārlza Bebidža prēmijas labākajam LU datorzinātņu studentam (1994, 1996); Young Scientist Award (Academia Europeana, 1996) u.c.

Dalība zinātniskajos projektos: LZP grantā “Varbūtisko algoritmu sarežģītība” (1995–1997), ASV Nacionālā Zinātnes Fonda grantos “A Proposal for Research on Quantum Computation and Clustering Algorithms” (1997–2001) un “Basic Research in Theoretical Computer Science and Discrete Mathematics” (2001–2002), ES projektā “Quantum Algorithms and Information Processing”(2000–2002).

Publikācijas: kopā 67, t.sk. raksti SCI žurnālos: 58, citos žurnālos un recenzētos rakstu krājumos: 38, mācību materiāli: 4. Sk. http://www.lza./lv/scientists/ambainisa.htm

Pedagoģiskā darba pieredze LU (1990– 1992) un LPA (1995 – 1996).

Zinātnisko pētījumu virzieni: leksikoloģija, leksikogrāfija un semantika, onomastika. Latviešu valodas tematiskie pētījumi, galvenokārt apģērbu leksika, latviešu valodniecības vēsture. Kopā ~ 107 zinātniskas publikācijas, t.sk. 1 monogrāfija, piedalījusies gandrīz 90 zinātniskajās konferencēs Latvijā un ārzemēs. LZA Jāņa Endzelīna balva par monogrāfiju “Galvas segas un plecu segas: lingvistiskais aspekts latviešu valodā” (2004). Valodnieku R. Grabja un A. Breidaka darbu apkopojumu redakcijas kolēģiju vadītāja un locekle. Enciklopēdija “Latviešu valodniecība faktos un biogrāfijās” (līdzaut., R.: 2007., ~ 35a/l., sagatavošanā LU Akadēmiskajā apgādā)

Zinātniskās darbības virzieni : organisko vielu sintēze un bioorganiskā ķīmija. Modernu sintēzes metožu, materiālu un iekārtu ieviešana, mikronesēju izveide dzīvnieku un cilvēka šūnu kultivēšanai, ar polimēriem saistīto reaģentu un katalizatoru izveide un lietošana organisko vielu sintēzēs, pētījumi par ambidento anjonu pārvērtībām un pārgrupēšanās reakcijām jonu šķidrumu vidē.

Stažējies vairākās Eiropas universitātēs(Lielbritānijā, Francijā, Itālijā), iedibinājis stabilu ilgtermiņa sadarbību ar vairākiem Eiropas organiskās ķīmijas vadošajiem centriem (Stretklaidas universitāti, Francijas Nacionālo pētījumu centra Lionas laboratoriju, Boloņas universitāti).

Publikācijas: publicēti ~ 250 zinātniski darbi, t.sk. >50 izgudrojumi.

Pedagoģiskais darbs: 4 lekciju kursi LU Ķīmijas fakultātes studentiem. Vadījis 10 ķīmijas doktora disertāciju izstrādi, bakalaura un maģistra darbus.

Apbalvojumi: par sasniegumiem zinātniski pētnieciskajā darbā saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1982), LZA Gustava Vanaga vārdbalvu (2007).

fizika

matemātika un informātika

bioloģija

Zinātniskās intereses: baktēriju – biotehnoloģisko producentu – bioenerģētika un fizioloģija. Pēdējo gadu pētījumu objekts – etanolproducējošo baktēriju Zymomonas mobilis aerobā bioenerģētika: elektronu transporta ķēdes uzbūve, koordinācija starp elpošanu un etanola sintēzi, alkoholdehidrogenāzes izoenzīmu loma katabolismā un kopējā metabolisma regulācijā.

Sadarbība ar Vācijas un Lielbritānijas zinātniekiem.

Publikācijas: ~ 50 zinātnisku publikāciju (t.sk. ~ 20 SCI žurnālos). Pedagoģiskais darbs: vadījis 3 bakalaura, 3 maģistra un 1 doktora darbu. 5 lekciju kursi LU Bioloģijas fak. Kopš 1997.gada Latvijas un ES projektu vadītājs. UNEP GEF projekta “Nacionālās bioloģiskā drošuma infrastruktūras attīstība Latvijas Republikā” bioloģiskās darba grupas vadītājs. LZP 7.NEK pr–js (2002–2006). Skat.: http://www.lza./lv/scientists/kalneniek.htm

farmācija

Paaugstinājusi kvalifikāciju 4 starptautiskos kursos.

Publikācijas: 1 monogr., 32 zin. raksti (t.sk. 26 raksti SCI žurnālos), 3 patenti, ziņojumi >20 starptautiskās konferencēs.

Pedagoģiskā darbība: lekciju kurss LU. Vadītāja 4 bakalaura, 3 maģistra un 1 zinātņu doktora darba izstrādei LU. Vieslekcijas Nencki Eksperimentālās bioloģijas institūtā (Varšava, Polija), Losandželosas Sirds Institūtā(ASV), Upsalas Universitātē (Zviedrija), Tartu Universitātē.

Vadītāja 8 Latvijas zinātniskiem projektiem un līgumdarbiem, darbojas 3 starptautiskos projektos.

Latvijas pārstāve EK 6. Ietvara programmu komitejā, specifiskā programma “Eiropas pētniecības telpas strukturēšana” (2002–2004), Latvijas Ģenētiski modificētu organismu un jaunas pārtikas uzraudzības padomes locekle (2002–2006), Eiropas Komisijas Apvienotā pētījumu centra Eiropas alternatīvo metožu validācijas centra (ECVAM) zinātniski konsultatīvās komitejas (ESAC) locekle (2003–).

Apbalvojumi: L’Oreal Latvijas stipendija sievietēm (2006); D. H. Grindeļa medaļa par Mildronāta un tā analogu farmakoloģiskajiem pētījumiem un sadarbību ar AS Grindeks (2004); Jauno zinātnieku balva, Millennial World Congress of Pharmaceutical Sciences, San Francisko, ASV(2000). Skat: http://www.lza./lv/scientists/dambrova.htm.

ķīmija

mākslas vēsture

lauksaimniecības zinātnes

meža zinātnes

Aizstāvēšana

2007.gada 14.decembrī pulksten 10 Latvijas Policijas akadēmijas Konferenču zālē (Rīgā, Ezermalas ielā 8) paredzēta

promocijas darba “Cietušais krimināltiesisko zinātņu skatījumā” aizstāvēšana juridisko zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Rīgas Stradiņa universitātes, Eiropas studiju fakultātes dekāns, asociētais profesors, Dr.iur. Andrejs Vilks; Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, Dr. iur. Valentija Liholaja; Latvijas Zvērinātu advokātu padomes loceklis Dr.iur. Aivars Niedre.
Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Policijas akadēmijas bibliotēkā Rīgā, Ezermalas ielā 8.

***

2007.gada 14.decembrī pulksten 14 Latvijas Policijas akadēmijas Konferenču zālē ( Rīgā, Ezermalas ielā 8) paredzēta

promocijas darba “Poligrāfa pārbaudes tiesību aizsardzības iestāžu darbā” aizstāvēšana juridisko zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr. habil. iur. Viktors Justickis, Mikolas Romeris Universitātes, Sociālās politikas fakultātes Psiholoģijas katedras profesors; Dr.iur. Vitolds Zahars Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedras asociētais profesors; Dr.iur. Uldis Ķinis Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks.
Ar promocijas darbu var iepazīties Latvijas Policijas akadēmijas bibliotēkā Rīgā, Ezermalas ielā 8.

***

2007.gada 20.decembrī plkst. 14:00 RTU Būvzinātņu un Enerģētikas zinātņu promocijas padomes P–12 atklātā sēdē, Būvniecības fakultātes sēžu zālē Rīgā, Āzenes ielā 16

aizstāvēs promocijas darbu “ Dzīvojamo ēku energoefektivitātes novērtēšana” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesors, Dr.habil.sc.ing. Voldemārs Barkāns (LJA), profesors, Dr.habil.sc.ing. Uldis Iļjins (Latvijas Lauksaimniecības universitāte), Dr.sc.ing., Jūraté Karbauskaité (Lietuvas Arhitektūras un Būvniecības institūts).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas ielā 10, Valsts Nacionālajā bibliotēkā Anglikāņu ielā 5 un internetā: http://www.bf.rtu.lv

***

2007.gada 20.decembrī plkst. 16:00 RTU Būvzinātņu un Enerģētikas zinātņu promocijas padomes P–12 atklātā sēdē, Būvniecības fakultātes sēžu zālē Rīgā, Āzenes ielā 16

aizstāvēs promocijas darbu “Centralizēto siltumapgādes sistēmu koģenerācijas potenciāla modeļi” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Oficiālie recenzenti: profesors, Dr.habil.sc.ing. Namejs Zeltiņš (RTU), profesors, Dr.habil.sc.ing. Vaclavas Miškinis (Lietuvas Enerģētikas institūts), Dr.sc.ing. Gaidis Klāvs (FEI).
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā, Rīgā, Ķīpsalas ielā 10, Valsts Nacionālajā bibliotēkā Anglikāņu ielā 5 un internetā: http://www.bf.rtu.lv

***

2008. gada 15. janvārī plkst.10.00 Jelgavā, J.Čakstes bulvārī 5, LLU Tehniskās fakultātes 429. auditorijā notiks Lauksaimniecības nozares Lauksaimniecības inženierzinātņu apakšnozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā promocijas darbu inženierzinātņu doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu: “Arklu korpusu optimālo parametru un darba režīma pamatojums”.
Recenzenti: Dr.sc.ing. Ēriks Kronbergs Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors; Dr.sc.ing. Pēteris Punculis Latvijas Lauksaimniecības universitātes aģentūras Lauksaimniecības tehnikas zinātniskais institūts vadošais pētnieks; Dr.sc.ing. Aļgirdas Bakasenas, Lietuvas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības inženierzinātņu institūta nodaļas vadītājs.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv//llu–theses.htm.

***

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P–07 2007. gada 12.novembra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Jurijam Korņijenko par promocijas darbu “Klasifikācijas likumu automātiskās ģenerācijas metožu izstrāde un izpēte”. Balsošanas rezultāti: par – 10 balsis; pret – 0; nederīgi biļeteni – 0.

***

Daugavpils Universitātes zinātņu nozares Literatūrzinātne promocijas padomes atklātā sēdē 2007. gada 16. novembrī Ilze Kačāne aizstāvēja promocijas darbu “Oskara Vailda prozas recepcija Latvijā (līdz 1940. gadam)”. Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, nederīgu biļetenu nav. Ilzei Kačānei tika piešķirts filoloģijas doktores (Dr. philol.) zinātniskais grāds literatūrzinātnes nozarē salīdzināmās literatūrzinātnes apakšnozarē.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padome 2007.gada 16.novembrī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozarē LLU Meža fakultātes Kokapstrādes katedras lektoram ULDIM SPULLEM par promocijas darbu “Paliktņu koka konstrukciju mehānisko īpašību pētījumi”. Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padome 2007.gada 16.novembrī atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr.sc.ing.) zinātnisko grādu Mežzinātņu nozares Meža darbu un tehnikas apakšnozarē LLU Meža fakultātes Meža izmantošanas katedras vadītājam ZIEDONIM SARMULIM par promocijas darbu “Priedes stumbra komerciālās daļas kvalitāte saistībā ar zarojumu”. Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – nav, nederīgu biļetenu – nav.