Jaunu ministru daudzi vēlas intervēt, it īpaši, ja ministrs vada tādu nozari, kurā katrs jūtas speciālists, jo kas var būt vieglāk, kā neklātienē mācīt un audzināt (kuš, šo vārdu, izrādās, mūsu izglītības sistēmā lietot nedrīkst) kaimiņu, paziņu un vispār – svešus bērnus. 28. janvārī “Latvijas Avīze” triju žurnālistu sastāvā, starp kuriem, pēc jautājumiem spriežot, toni uzdeva bijušā LKP CK izdevuma “Lauku Avīze” izlolotājs un ilggadīgais redaktors Voldemārs Krustiņš, rubrikā “Redakcijas viesis” publicēja plašu interviju ar jauno izglītības un zinātnes ministri Dr.habil. Tatjanu Koķi. Intervija saucas “Jaunā ministre sola arī audzināt”. Taujāts gan par Valsts kontroles pārbaužu rezultātiem un dažādām citādām pārbaudēm, par Latvijas vēstures mācīšanu skolā, par aizliegumu nodarbināt skolēnus ar jebko, kas nav mācības, par Valsts valodas politikas departamentu Izglītības un zinātnes ministrijā un vēl daudz ko citu. Pārpublicējam tās Tatjanas Koķes atbildes, kas atklāj, cik zinātniski pamatotas un pārbaudītas bijušas daudzās izglītības reformas, kas mūs novedušas tur, kur esam – skolēni demokrātiski metušies uz humanitārajām zinībām un pēc studijām papildina bezdarbnieku rindas, tehniskajās fakultātēs jāsāk bezmaz ar ābeces gudrībām un arī tad līdz pirmajam jaungadam tiek labi ja puse. Latvijas vēsturi mācās, bet Latviju neiemīl utt. Piedāvājam dažus intervijas fragmentus.

– Tas satrauc arī mani. Ikviens savas zemes patriots par to runā ar lielāko nopietnību. Ne tikai vēsture, bet ikviens mācību priekšmets jāmāca tā, lai tam būtu rezultāts un pozitīva nozīme skolēna personības izaugsmē. Piemēram, mācot Latvijas vēsturi, ir būtiski, lai, aplūkojot vēsturiskus notikumus, skolēns iegūtu dzīves pieredzi un saprastu, kuras rakstura īpašības palīdz cilvēkam nevis tecēt līdzi straumei, bet gan ietekmēt apkārtējās norises. Mācot vēsturi, skolotājam jāvērtē, vai skolēns ciena pats sevi, vai ciena skolotāju un vai gatavs sakopt vidi, kurā viņš atrodas, vai arī gatavs tai nodarīt pāri. Latvijas vēstures mācīšanās ir viens no komponentiem, kā cilvēks padziļina savu izpratni par dzimteni, un uz šī pamata viņam veidojas patriotiska attieksme pret vietu, kurā viņš dzīvo. Ikviens, sevišķi nobriedis cilvēks, savā dzimtenē gribēs dzīvot, ja spēkā būs trīs galvenie nosacījumi: ja viņam būs darbs, kas sniedz ne tikai materiālu, bet arī morālu gandarījumu, ja viņam būs pārliecība, ka viņa bērns te varēs iegūt labu izglītību un turpināt studijas, un ja viņš jutīsies droši – es te gribētu uzsvērt galvenokārt sociālo drošību. Ja šie nosacījumi tiks izpildīti, man grūti iedomāties, ka pilsonim radīsies pretenzijas pret vidi, ka viņš te negribētu palikt. Ja ne, tad ne vienmēr kāda mācību priekšmeta mācīšana skolā var palīdzēt sasniegt to mērķi, kādu mēs skolā gribētu sasniegt.(..)

– Fakti ir jāzina.

– Par pedagoģiju un audzināšanu. Esmu habilitētā pedagoģijas doktore un visu savu darba mūžu esmu strādājusi Latvijas Universitātē skolotāju izglītības jomā.Kā augstskolas mācībspēks pati pieredzēju, kā deviņdesmitajos gados audzināšana tika izstumta no skolas. Tolaik, kad Latvijas jau bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, dominēja sauklis: deideoloģizēsim izglītību! Ar to domājot padomju ideoloģiju, kurai tiešām bija jāaiziet no skolām un mācību grāmatām. Katrā periodā ir savi aktīvisti, kas veido šo noteikto laika posmu. No viņu vidus nāca cilvēki, kuri teica: to var izdarīt, racionalizējot skolas darbu – skolā paturot tikai mācīšanu.Tad arī parādījās jēdzieni – “izglītošana”, “izglītotājs”, “izglītojamais”. Mums, pedagogiem un pedagoģijas zinātniekiem, par to mati aiz šausmām cēlās stāvus, bet mūsu iebildumus uzklausīt nevēlējās. Mēs iebildām, ka personības veidošanās nevar notikt, bagātinot tikai prātu un izpaliekot audzināšanai, kas ir attieksmes veidošana – pret sevi, citiem, vidi. Taču, baidīdamies no ideoloģijas, skolotājam uzdeva tikai un vienīgi mācīt. Turpinājās arī meklējumi, kādas pārmaiņas nepieciešamas izglītības saturā. Valstī veidojām demokrātisku sabiedrību, kuras pamatā ir cilvēks, kurš spējīgs izdarīt izvēli un par to atbildēt. Par atbildību aizmirsām, bet skolēnam piedāvājām pilnīgi brīvi izvēlēties, kurus mācību priekšmetus apgūt. Skolēni izvēlējās vieglāko ceļu, un tad vienubrīd izrādījās, ka vairākums vidusskolu absolventu šīs izvēles dēļ studēt spēj tikai sociālās un humanitārās zinātnes. Ar to paši skolēni ierobežoja savu turpmāko izvēli. Lai izdarītu izvēli, cilvēkam ir jābūt sagatavotam un jāsaprot, kāpēc viņš šo izvēli izdara. Latvijas izglītības sistēma toreiz meklēja ātras atbildes, lai palīdzētu skolēnam apgūt šo demokrātijas pieredzi. Tas allaž ir bijis grūti... Cits jautājums, cik izsvērti un pamatoti tie jauninājumi izglītībā tika ieviesti. Vai balstoties uz pētījumiem? Vai par tiem notika diskusijas? Nē! Neapšaubāmi, bija toreizējo izglītības ministru un izglītības politikas veidotāju labā griba, bet ... Izglītības attīstību noteica arī tas, ka cilvēki arvien biežāk brauca uz ārzemēm, pārņēma pieredzi. Es pirmo reizi ASV biju 1989. gadā. Atceros, biju sajūsmā, redzot, cik skolēni tur ir priecīgi, cik draudzīgas ir viņu attiecības ar skolotājiem. Nodomāju: cik laba situācija! Bet, kad ASV biju 1995. gadā, mans viedoklis mainījās. ASV izglītībā tolaik centās vadīties no skolēna interesēm. Tur, kur ir interesanti, skolēnam allaž acis spīd, bet izglītības kvalitāte un rezultāti nebija tie spožākie. Vēl šodien jēdzienu “audzināšana” izmanto ļoti uzmanīgi un bieži aizstāj ar vārdiem “vērtību izglītība”. Man liekas, ka latviešiem audzināšana arvien ir bijusi būtiska, un es nekautrētos par to runāt kā par neatņemamu izglītības procesa sastāvdaļu. (..)

– Ministrs par pašu galveno nedrīkst nosaukt nevienu uzdevumu. Pamatizglītības standars tapa ap pagājušā gadsimta 90. gadu vidu. Akcents bija uz to, lai uz labu zināšanu bāzes attīstītu tā sauktās kompetences, vienkāršāk sakot, lai skolēns prastu iegūtās zināšanas izmantot praksē. Šis princips jāpatur arī, veidojot vidējās izglītības mācību priekšmetu standartus. Darbs pie to veidošanas sākās pirms vairākiem gadiem, un bija paredzēts šos standartus skolās ieviest šā gada 1. septembrī. Savulaik ministre Baiba Rivža to nolēma atlikt uz gadu, jo darbam ar mācību priekšmetu standartiem vispirms ir jāsagatavo skolotāji, iespējams, nepieciešamas jaunas mācību grāmatas. Pirms dažām dienām, tiekoties ar Izglītības satura un eksaminācijas centra (ISEC) jauno vadītāju, es viņai vaicāju, kā šajā jomā sokas darbs. Runājot par šo izglītības standartu, jāpiemin divas būtiskas lietas. Es ticu, ka ekspertu grupās, kuras tiek izveidotas noteikta mācību priekšmeta standarta izvērtēšanai, ir pietiekami labi speciālisti. Bet katrs profesionālis mācību programmā nu tik ļoti grib ielikt to, kas viņam pašam mīļš... Un izglītības satura izvērtēšana pārvēršas par profesionāļu cīņu, lai gan viens, gan otrs jēdziens un viela parādītos mācību programmā. Tas ir viens no subjektīvajiem faktoriem, kāpēc standarti pērblīvējas. Otra lieta: es biju vairāk nekā izbrīnīta, kad uzzināju, kādas ir izmaksas standartu sagatavošanai. Ļoti niecīgas! Ja mēs domājam, ka izglītības saturu jāveido gaišajiem prātiem... Šodien neviens gaišais prāts par baltu velti nestrādās. Un tad, kad šie gaišie prāti izveido projektu, tas vēl ir jāizmēģina. Izmēģināšanai finansējums vispār nav piešķirts. Pērn notika vairākas valsts vispārējās vidējās izglītības standarta publiskās apspriešanas, uz kurām tika aicināti eksperti. Un – cik ekspertu, tik viedokļu. Bet nebija uzaicināts neviens augstskolu pasniedzējs. Tieši viņi taču visvairāk sūdzas par vidusskolēnu zināšanām.

Parakstīts
sadarbības protokols par 2008.gada stipendijām “Sievietēm Zinātnē”

30.janvārī Izglītības un zinātnes ministrijā tika parakstīts sadarbības protokols par 2008.gada L`ORÉAL Latvijas stipendijām “Sievietēm Zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas (LNK) un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) atbalstu.

Sadarbības protokolu parakstīja izglītības un zinātnes ministre, UNESCO LNK viceprezidente Tatjana Koķe, LZA prezidents Juris Ekmanis un L’ORÉAL Baltic ģenerāldirektors Eriks Delamars.

Stipendijas tiek piešķirtas L’ORÉAL Grupas un UNESCO starp­tautiskās programmas “Sievietēm Zinātnē” (For Women In Science) ietvaros.

2005.gadā iedibinātās stipendijas, kuru Goda Patronese ir bijusī Valsts prezidente akadēmiķe Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijā tiks piešķirtas jau ceturto reizi. Stipendiju piešķīrēju – L`ORÉAL Baltic, UNESCO LNK un LZA mērķis ir atbalstīt dzīvības zinātņu un materiālzinātņu jomā strādājošās pētnieces.

Šogad tiek akcentēts atbalsts jaunajām zinātniecēm: divas stipendijas paredzētas disertācijas izstrādei un tiks piešķirtas doktorantēm līdz 33 gadu vecumam. Uz trešo stipendiju, kas paredzēta kā finansiāls atbalsts iecerēto zinātnisko pētījumu veikšanai, var pretendēt zinātņu doktores vecumā līdz 40 gadiem. Gada stipendijas summa ir 4000 latu katrai stipendiātei.

Aicinām pretendentes iesniegt pieteikumus stipendijām no 2008.gada 1.februāra līdz 3.martam. Informācija par pieteikšanos stipendijām: UNESCO LNK sekretariātā Rīgā, Pils laukumā 4–206, kā arī, sākot ar 1.februāri – UNESCO LNK mājas lapā www.unesco.lv. Tālrunis informācijai: 6 7 325 109 (Inga Pučure).

Pieteikumus izvērtēs īpaši šim nolūkam izveidota žūrijas komisija LZA Senāta priekšsēdētāja akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā, pieaicinot LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas un LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas ekspertus.

LZA ārzemju loceklis Igors I.Kirko no šis pasaules šķīrās 2007.gada 26. novembrī gandrīz 90 gadu vecumā. Turpat 20 gadus viņš bija Fizikas institūta vadītājs. Šīs laika posms droši vien bija pats auglīgākais I.Kirko radošajā darbībā.

Atmiņā saglabājies daudzšķautņainas radošas personības tēls. I.Kirko bija enerģisks un darbīgs, ideju pārbagāts cilvēks. Mūsdienu valodā viņu varētu nosaukt par zinātnes menedžeru šī vārda vislabākajā nozīmē. I.Kirko laikā izveidojās institūta zinātniskās pētniecības pamatvirzieni, tika uzbūvēti laboratoriju korpusi, atomreaktors. I.Kirko personīgs nopelns bija viena no pētniecības pamatvirzieniem – magnētiskās hidrodinamikas iedibināšana un nostiprināšana.

Šo rindiņu mērķis nav I.Kirko darbības analīze vai nopelnu izvērtēšana. Drīzāk tas ir atsevišķu darbības posmu atspoguļojums patvaļīgā formā, kā tas saglabājies atmiņā. Lai samazinātu atmiņu subjektivitāti, esmu konsultējies ar darba kolēģiem, jo kopš I.Kirko darbības beigām Institūtā pagājuši 40 gadu.

I.Kirko dzimis 16.04.1918. Brjanskas apgabalā, 1941.gadā beidzis Maskavas Valsts universitāti fizikas specialitātē. Uz Rīgu pārcēlies 1945.gadā. Strādājis par pasniedzēju Rīgas upju skolā (Rižskoje rečnoje učiļišče), kas acīmredzot pieskaitāma profesionālām vidēja līmeņa mācību iestādēm. Pēc tam bijis vecākais pasniedzējs un katedras vadītājs Latvijas valsts pedagoģiskajā institūtā.

1948. gada jūlijā LPSR ZA iecēlusi I.Kirko Fizikas un matemātikas institūta direktora vietas izpildītāja amatā, ko apliecina viceprezidenta A.Kadeka parakstīta pavēle. Tā paša gada oktobrī ZA prezidents P.Lejiņš lūdz LPSR K(b)P CK biroju apstiprināt fizikas un matemātikas zinātņu kandidātu I.Kirko direktora amatā Fizikas un matemātikas institūtā, kura pirmais direktors bija matemātiķis doc. N.Brāzma. Tas pārtop Fizikas institūtā ar 1951. gada 5. janvāri, pēc tam, kad matemātiķi bija pārgājuši darbā uz LVU.

No 1959. gada I.Kirko ir fizikas un matemātikas zinātņu doktors; 1959. gadā ievēlēts par LPSR ZA korespondētājlocekli, 1966. gadā – par īsteno locekli. No 1992. gada I.Kirko ir LZA ārzemju loceklis. Fizikas institūtā par direktoru strādā līdz 13.07.1967., kad tiek atbrīvots pēc paša vēlēšanās, atstājot darbā par elektofizikas laboratorijas vadītāju. No šī darba I.Kirko aiziet 12.01.1968. Pēc tam strādā Rīgas Birjuzova vārda no­sauktajā Augstākajā kara skolā par fizikas katedras profesoru.

1972. gadā I.Kirko pārceļas uz Permu un strādā PSRS ZA Urālu zinātniskajā centrā, kur vadīja fizikas hidrodinamikas laboratoriju, turpināja zinātnisko darbību arī MHD jomā. Vēlāk bija arī Urālu zinātniskā centra Prezidija loceklis. Turpināja aktīvu pētniecības darbu. Miris 2007. gada 26. novembrī.

Domājot par I.Kirko dalību Fizikas institūtā, jāņem vērā tā laika PSRS vēstures posms. Vienkārši runājot, tas bija Staļina, Hruščova un Brežņeva laiks, tas bija pēckara un aukstā kara laiks. Tas bija centralizētās plānošanas un vadības laiks, arī zinātne bija sadalīta divās daļās – slepenos un neslepenos pētījumos.

Tā saucamais “Glavļits” stingri uzraudzīja, lai “slepenās zinātnes” pētījumi nenonāktu atklātās publikācijās. “Atklātā zinātne” tika finansēta daudz nabadzīgāk nekā “slepenā zinātne”. Starptautiskā zinātniskā sadarbība bija gandrīz neiespējama. PSRS ZA, kā arī PSRS republiku ZA it kā reprezentēja zinātnes atklāto daļu. Tas tomēr nenozīmēja, ka šajās iestādēs nebūtu slepenu pētījumu. Tomēr svarīgākie slepenie pētījumi bija koncentrēti numurētās iestādēs (“pasta kastītēs”), kā arī daudzos nozaru ministriju pētniecības iestādēs. Finansējuma apjoma ziņā ZA sistēmas institūti saņēma mazāk par desmito daļu no kopējās zinātnes naudas.

I.Kirko par institūta vadītāju kļuva 30 gadu vecumā ar fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta diplomu kabatā, izgājis labu skolu Maskavā, iedibinājis kontaktus ar turienes fizikas autoritātēm. Tā bija laba izejas pozīcija, lai varētu sekmīgi vadīt kādu akadēmisku institūtu PSRS provincē Rīgā. Jo vairāk tāpēc, ka liela daļa Latvijas augstskolu mācību spēku pirms kara beigām aizbrauc no Latvijas, baidoties no padomju represijām.

Fizikas institūtā sāku strādāt 1955. gada jūlijā, kad pēc LVU beigšanas kopā ar studiju biedra O.Lielausi tikām nozīmēti darbā šajā institūtā. Tāpēc par I.Kirko darbību pirms 1955.gada varu spriest tikai pēc kolēģu nostāstiem un I.Kirko publikācijām.

Pieminētajā laikā magnētiskā hidrodinamika kā pētījumu virziens bija jau iezīmējies. LZA ārzemju loceklis, bijušais Fizikas institūta darbinieks H.Branovers vēlākos gados sarakstījies ar I.Kirko (tolaik H. Branovers institūtā vel nestrādāja), pēdējais savā atbildē izklāstījis, kā radās MHD. Stāsts īsumā ir sekojošs. I.Kirko esot bijis stipri nervozs, domājot, kādu pētniecības pamatvirzienu izraudzīties jaunajam institūtam. Tad kādā jaukā dienā viens no I.Kirko asistentiem viņam parādījis rakstu kādā jaunā žurnālā. Tur bijusi parādīta elektromagnētiskā indukcijas sūkņa bilde kopā ar īsu aprakstu. I.Kirko ar savu asistentu bijuši tā aizrāvušies ar sūkņa ideju, ka nolēmuši steidzami realizēt savu eksperimentu. Asinhronā elektromotora statorā rotora vietā ievietojuši pudeli, kura bijis ieliets dzīvsudrabs. Tas, ko viņi ieraudzījuši, šķitis brīnišķīgi. Dzīvsudrabs pudelē sācis rotēt, tā virsma izveidojusi paraboliskas formas spoguli. Šis eksperiments kopā ar citiem apsvērumiem pārliecinājis I.Kirko, ka Institūtam jāsāk strādāt šajā virzienā. Mazliet vēlāk atgriezīsimies pie tā, kādi varēja būt “citi apsvērumi”.

I.Kirko tūdaļ devies uz Maskavu, lai saņemtu svētību savām idejām no PSRS ZA Fizikas un astronomijas nodaļas akadēmiķa–sekretāra L.Arcimoviča, kurš tajā laikā nodarbojies ar vadāmās termokodolu reakcijas problēmām. L.Arcimovičs piekritis I.Kirko ieteiktās tematikas attīstībai un pat izkārtojis, lai I.Kirko varētu saņemt 10 štata vienības jaunajam pētījumu virzienam.

Aprakstītais stāstiņš šķiet pilnībā atbilstošs teicienam “fiziķi joko”. Vienreiz jau bija pajokojuši, nodibinot Fizikas institūtu 1946. gada1.aprīlī. Arī I.Kirko joki nebija sveši. Ja nopietni, tad stāstiņš varēja būt patiess, jo tas skaisti raksturo I.Kirko aizrautību, emocionalitāti un arī konkrētu rīcību idejas realizācijai.

Atgriezīsimies pie iepriekš pieminētajiem “citiem apsvērumiem”. Par tiem “vēsture klusē”, bet mēģināsim minēt. Varētu būt vairākas versijas. Pirmkārt, jaunā tematika nav tālu no tā, ar ko I.Kirko nodarbojās iepriekš: elektromagnētiskie procesi metālos, to fizikālā modelēšana (tagad teiktu – simulēšana). Otrkārt, te “ož” pēc praktiskiem pielietojumiem, kas I.Kirko vienmēr patikuši. Treškārt, tematika tuva tolaik slepenajai, bet, gudri rīkojoties, no slepenības žņaugiem var izvairīties. Ceturtkārt, tematika pašreiz neinteresē lielos Maskavas dūžus; nebūtu gudri strādāt tur, kur liela konkurence. Minētās versijas šobrīd ir tīra spekulācija. Tomēr nešaubos, ka I.Kirko “citi apsvērumi” varēja būt tālredzīgi. Vēlākie notikumi parādīja, ka strādāt pie MHD problēmām patiešām bija tālredzīgi. Starp citu, vienu no elektromagnētiskā indukcijas sūkņa konstrukcijām patentējis A.Einšteins 1928.gadā, kad viņš strādāja par ierēdni Šveices patentu birojā. Zviedru zinātnieks, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Alfvēns 1942. gadā publicēja grāmatu “Kosmiskā elektrodinamika”. Šo faktu dažkārt piemin kā magnētiskās hidrodinamikas izveidošanos par atsevišķu fizikas nozari. Trīsdesmitajos gados dāņu zinātnieki Hartmans un Lazarus publicēja pētījumus par dzīvsudraba plūsmu magnētiskā laukā. I.Kirko tolaik varēja zināt vismaz daļu no šādiem faktiem, it sevišķi par pētījumiem PSRS.

I.Kirko bija liela loma ne tikai MHD kā pētniecības virziena iedibināšanā. Kad pirmās atombumbas un ūdeņraža bumbas bija uzspridzinātas, zinātnieki sāka pastiprināti pētīt, kā labāk realizēt vadāmās kodoldalīšanās un kodolsintēzes ķēdes reakcijas ar mērķi iegūt elektroenerģiju. Pirmo uzdevumu – radīt vadāmu kodoldalīšanās reakciju izdevās atrisināt samērā ātri – atomreaktoros. Otrs uzdevums – radīt “vadāmu ūdenraža bumbu” izrādījās nesalīdzināmi sarežģītāks. Tomēr darbs turpinās joprojām, jo mērķis ir patiešām cēls. Starp citu, arī Fizikas institūtā norisinās konkrēti pētījumi MHD jomā, kas saistīti ar Eiropas Savienības termokodolu reakcijas realizāciju.

PSRS pirmo enerģētisko atomreaktoru uzbūvēta piecdesmitajos gados Obņinskā, netālu no Maskavas. Apritē parādījās lozungs: “Atomu – mieram”, daļēji ar to aizsedzot ļoti intensīvos pētījumus militāriem mērķiem. Maskavā nolēma, ka jāattīsta pētniecisko atomreaktoru būve arī PSRS provincēs. Viens no pirmajiem reaktoriem tika uzbūvēts Gruzijā netālu no Tbilisi. Pienāca arī Rīgas kārta, kuras realizācijā ļoti aktīvi piedalījās I.Kirko, acīmredzot nojauzdams izdevīgo konjuktūras situāciju. Patiešām, PSRS finansiālā politika zinātnē bija tāda, ka reizēm bija grūtāk “izsist” naudu, piemieram, rentgenstruktūras analizes aparatūrai nekā atomreaktora būvei. Pēdējo varēja panākt ar attiecīgu valdības lēmumu, komplektā saņemot vismaz daļu no vajadzīgās mēr­aparatūras. I.Kirko šādās niansēs orientējās lieliski. Starp citu, I.Kirko rūpējās lai Salaspils reaktorā tiktu iebūvēts tā saucamais radiācijas kontūrs, līdzīgi kā tas tika izdarīts Gruzijas atomreaktorā. Radiācijas kontūrs faktiski ir spēcīgs gamma–staru ģenerators. Gamma starojums, ka zināms, neatstāj paliekošo radioaktivitāti, tāpēc tas ir izdevīgs fizikālos un tehnoloģiskos pētījumos. Ja tajos gados būtu darbojusies tirgus ekonomika, Institūts varētu ļoti pelnīt, ražojot un pārdodot, piemēram, mākslīgos rubīnus.

I.Kirko mani aizsūtīja komandējumā uz Tbilisi ar mērķi izanalizēt iespēju izmantot elektromagnētiskos sūkņus indija–gallija sakausējuma sūknēšanai radiācijas kontūrā. Būdams Tbilisi, cita starpā dzirdēju aculiecinieka stāstu par nesen notikušo cilvēku apšaušanu Gruzijas galvaspilsētā. Tas bija Hruščova laiks. Staļins bija gruzīns, Hruščovs – daudzu gruzīnu acīs – slikts cilvēks, jo nopulgoja Staļinu. Staļina jubilejas reizē vienā no Tbilisi centrālajiem laukumiem sapulcējusies tauta, vietējā milicija nav spējusi izklīdināt sanākušos cilvēkus. Tad izsaukta kāda PSRS armijas vienība, kura šāvusi tieši cilvēku pūlī. Tauta izklīdusi, bet daudzi palikuši guļam. Avīzēs par to nerakstīja.

Salaspils atomreaktoru atklāja 1961. gada septembrī. Uz atklāšanu bija ieradusies VIP delegācija no Maskavas, piedalījās arī vietējie VIP kungi. Mēs, magnētiķi, nepiedalījāmies. Tomēr nākošajā dienā I.Kirko bija uzaicinājis daļu lielo kungu uz augstceltni, lai iepazīstinātu ar pētījumiem magnētiskajā hidrodinamikā. Atceros, ka nācās sarokoties ar Atomenerģijas institūta direktoru, vēlāko PSRS ZA prezidentu A.Aleksandrovu, ar PSRS Zinātnes un tehnikas komitejas priekšsēdētāju, šķiet viņa uzvārds bija Rudņevs. Ar kolēģi O. Lielausi pēc tam spriedām, cik ilgi būtu jāiztiek bez roku mazgāšanas.

Institūts tolaik bija jau pārbraucis no Altonovas ielas 13 uz Kolhoznieku namu, kurš bija atdots LPSR Zinātņu akadēmijai. Institūts aizņēma ēkas labā spārna 3 stāvus un pagrabu zem tiem. Spārna galā 3.stāvā izvietojās dzīvsudraba laboratorija (ar parketa grīdu)un nātrija laboratorija ( ar betona grīdu – parkets vēl nebija ieklāts). Salīdzinot ar Altonovas ielas savrupnama šaurību, šeit varējām izvērsties plašumā.

Kodolfizikas novirziens Institūtā pastāvēja jau Māras dīķa laikmetā. Radioizotopu laboratoriju vadīja A.Januškovskis – tuvs toreizējā prezidenta J.Peives radinieks. Laboratorija tika reklamēta lozunga “Atoms– mieram” ietvaros. Januškovskis pat nopelnīja LPSR valsts prēmiju par alus pudeļu skaitīšanas metodi ar radioaktīvajiem izotopiem. Vēlāk, pēc reaktora palaišanas, plašus pētījumus kodolfizikā veica P.Prokofjeva laboratorijā. L.Pelēķa laboratorija izstrādāja ļoti precīzās neitronu aktivācijas analīzes metodes. Arī cietvielu fizikā pētījumos, kurus iesākumā vadīja K.Švarcs, tika izmantotas atomreaktora radītās apstarošanas iespējas. Vēlāk cietvielu fizikā strādāja vairākas laboratorijas.

Laikā, kad tika būvēts atomreaktors, bija jāizdara izvēle, kur atradīsies Institūts, jo reaktors bija institūta struktūrvienība. Sākumposmā I.Kirko uzskatīja, ka Institūta galvenā ēka jābūvē Rīgā. Tika meklētas iespējamās vietas. Teikas rajons, kur jau iesākās ZA institūtu ēku izbūve, tika izslēgts. Acīmredzot šis rajons jau bija izplānots un fiziķus tur nepieņēma. Piedalījos divos izlūkbraucienos kopā ar I.Kirko. Bija variants būvēties Ganību dambī. Tolaik vēl varēja izvēlēties neaizbūvētās vietas. Privātmājiņas netika uzskatītas par šķērsli. Otrs variants bija būvēt Institūtu tūlīt aiz Biķernieku meža. Tas toreiz bija pilnīgi brīvs, bet neērta satiksme. Galvenais šķērslis – pārāk dārga komunikāciju izbūve. Trešais variants – aiz Ķīšezera kanāla Vecmīlgrāvī. Tas šķita pārāk neērts transporta ziņā. Beigās I.Kirko pieņēma lēmumu būvēt Institūtu Salaspilī netālu no atomreaktora, apmēram 3 km no dzelzceļa stacijas. Nezinu, kas vēl piedalījās lēmuma pieņemšanā, kas to varēja ietekmēt, bet magnetiķiem tas šķita sliktākais no visiem iespējamiem, jo ar atomreaktoru mūs nekas nesaistīja. Vēl joprojām uzskatu, ka tas bija neveiksmīgs lēmums. Ja arī būvētu Salaspilī, to varēja izdarīt netālu no dzelzceļa stacijas.

Pirmās sekas bija jūtamas uzreiz pēc pārcelšanās uz jauno ēku Salaspilī. Daudzi tehniskie darbinieki aizgāja no darba, to vietā jaunus nevarēja dabūt.

Ja vajadzēja iet uz bibliotēku, nācās pazaudēt visu dienu. Ja no rīta Rīgā bija jākārto sīkas darīšanas, jāzaudē puse darbadienas. Pat tagad studenti atsakās braukt uz Salaspili, kas Institūtam ir katastrofāli.

Trūkumus mazliet kompensēja teritorijas plašums, būvniecības iespējas. I.Kirko gan solīja zinātniskiem darbiniekiem izbūvēt kotedžas, lai varētu pārcelties uz Salaspili ar ģimenēm, tomēr nekas tāds nenotika. Vienīgais ieguvums bija specializētās laboratorijas eksperimentiem ar sārmu metāliem, vēlāk – eksperimentiem ar dzīvsudrabu. Pamazām palielinājās mehāniskās darbnīcas iespējas.

I.Kirko veltīja daudz pūļu, lai radītu labus apstākļus zinātnisko darbinieku radošajam darbam. Atceros, vēl tad, kad bijām Altonovas ielā, I.Kirko aicināja uz semināriem zinātnes spīdekļus. I.Kirko kaut kādā veidā uzzināja, ka Rīgā iebraucis Ļ.Landaus, uzzināja, ka Kapica senjors iebraucis, lai sagaidītu savu dēlu atgriežamies no ārzemju ceļojuma ar kuģi. Abi tika aicināti uz institūtu un stāstīja par fizikas jaunumiem. Vairākkārtīgi semināros piedalījās Rīgā strādājošais elektrisko mašīnu speciālisti G.Šturmans . Sākuma periodā I.Kirko mums bija kandidāta disertāciju zinātniskais vadītājs. Man personiski gan jāatzīstas, ka vadīšana izpaudās divas reizes. Pirmo reizi I.Kirko pateica, ka jābeidz ķēpāties un ir laiks noformēt disertāciju; otro reizi aizveda mani uz Maskavas Enerģētikas institūtu, iepazīstināja ar prof. Netušilu un norunāja par aizstāvēšanos šinī institūtā. Bez I.Kirko palīdzības man to būtu grūti pašam izkārtot.

Viena no I.Kirko rūpēm bija zinātnisko kontaktu paplašināšana. Ar šādu mērķi tika organizētas darbinieku piedalīšanās konferencēs un arī savu konferenču rīkošana. 1958.gadā tika sasaukta pirmā MHD konference Rīgā, uzaicinot dalībniekus no PSRS lielākām pilsētām. Turpmāk šādos konferences notika regulāri reizi divos gados. Tās tika rīkotas vasarā, kad augstskolās bija beigušās eksāmenu sesijas. Konferencēs parasti bija ap 200 – 250 dalībnieku, līdz ar to Rīga kļuva par tādu kā PSRS magnētiskās hidrodinamikas centru. Vēlākos gados izdevās uzaicināt nelielu skaitu ārzemnieku, tādējādi sāka veidoties starptautiskie sakari.

Nākamais solis zinātnisko sakaru un arī Institūta popularitātes veidošanā bija zinātniskā žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” izdošana. Žurnāls iznāca no 1965. gada krievu valodā, tika pilnībā tulkots angļu valodā un iespiests ASV. Jāpiezīmē, ka apmērām vienlaicīgi Zinātņu akadēmijas izdevniecība sāka izdot žurnālus, kurus gatavoja Organiskās sintēzes, Polimēru mehānikas un Elektronikas un skaitļošanas tehnikas institūti. Arī tie tika tulkoti angļu valodā. Žurnāla “Magnētiskā hidrodinamika” galvenais redaktors bija I.Kirko. Tas bija vienīgais šāda profila žurnāls pasaulē. Jāpiezīmē, ka žurnāla profils bija plašāks nekā Institūta MHD tematika. Institūts diezgan konsekventi pieturējās pie MHD pētījumiem nesaspiežamos šķidrumos (šķidros metālos elektrolītos un tamlīdzīgi). Žurnāls publicēja arī rakstus, kas attiecās uz saspiežamām vidēm, jonizētām gāzēm, plazmu.

I.Kirko vadīja žurnāla redkolēģiju līdz 1968.gadam. Pēc tam par galveno redaktoru kļuva nākošais direktors J.Mihailovs.

Tagad vēl mazliet par J I.Kirko darbību MHD pētījumu tālākā attīstībā. Jāsaka, ka I.Kirko loma šajā aspektā bija ļoti būtiska. I.Kirko nodibināja vairākas laboratorijas, noteica katrai no tām pamatprofilu.

Tā, piemēram, MHD indukcijas parādību laboratorijai vajadzēja attīstīt indukcijas mašīnu teoriju, izstrādāt aprēķinu metodes, veikt konkrētu mašīnu aprēķinus, izpildot dažādus pasūtījumus. Vajadzēja koncentrēties galvenokārt uz MHD sūkņiem sārmu metālu sūknēšanai ar mērķi sasniegt maksimālo iespējamo lietderības koeficientu. Tas bija galvenokārt tehniskās vai inženierfizikas novirziens, vērsts uz iespējām izmantot sūkņus atomreaktoros ar šķidru metālu dzesēšanu.

Magnētiskās hidraulikas laboratorijai, kuru vadīja O.Lielausis, vajadzēja pētīt dažāda veida metālu un elektrolītu plūsmas magnētiskajā laukā ar mērķi noteikt fizikālās likumsakarības, veidojot nesaspiešanas vides MHD teoriju. Otrs svarīgs šīs laboratorijas virziens bija MHD–dinamo pētījumi. Viens no pirmajiem eksperimentiem šinī jomā bija tā saucamā ?–efekta pārbaude, kas tika realizēta ar tiešu I.Kirko un arī vācu profesora M.Stēnbeka līdzdalību. Prof. M.Stēnbeks toreiz bija Berlīnes Zinātņu akadēmijas viceprezidents (VDR), viņš arī ?–efekta autors. Šī darba aktīvs līdzdalībnieks bija A.Gailītis.

Tie ir tikai divi piemēri veidam, kā I.Kirko organizēja pētījumus MHD jomā. Svarīgi bija arī citi virzieni, kurus vadīja J.Birzvalks, A.Miķelsons, J.Gelfgats, R.Kalniņš un citi. O.Lielauša laboratorijā darbojās arī H.Branovers, izstrādājot turbulentu MHD plūsmu pusempīrisko teoriju.

I.Kirko pievērsa uzmanību arī pētījumu novešanai līdz praktiskiem pielietojumiem. Vienā no Rīgas konstruktoru birojiem viņš izveidoja atsevišķu nodaļu, kas sāka patstāvīgi nodarboties ar indukcijas sūkņu konstruēšanu, izgatavošanu un ieviešanu pēc konkrētiem pasūtījumiem. Vēlāk, direktora J.Mihailova laikā, uz minētās nodaļas bāzes tika izveidots magnētiskās hidrodinamikas speciālais konstruktoru birojs Fizikas institūta sastāvā, bet ar atsevišķas juridiskas personas tiesībām.

Apkopojot iepriekš minēto par I.Kirko darbību Fizikas institūtā attiecībā uz magnētisko hidrodinamiku, var droši apgalvot, ka viņa galvenais nopelns ir MHD virziena iedibināšana, turpmākā pētījumu attīstība un vadība, kuru rezultātā Fizikas institūts ieguvis starptautisku skanējumu un prestižu. I.Kirko radīja apstākļus, lai varētu izveidoties pietiekami spēcīgs MHD speciālistu kolektīvs, kurš bija spējīgs patstāvīgi turpināt tālākos pētījumus. To nodrošināja I.Kirko organizatora talants, enerģija, arī viņa cilvēciskās īpašības.

Nevaru atcerēties nevienu būtisku konflikta situāciju starp I.Kirko un viņa vadītā kolektīva locekļiem. Viņš necentās uzspiest savu pārliecību, bet rosināja domāt un rīkoties patstāvīgi. Šādu vērtējumu apstiprina Fizikas institūta tālākā darbība. Atnākot jaunajam direktoram J.Mihailovam, MHD pētījumi nevis apsīka, bet guva tālāku attīstību līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai. Tad gan iesākās grūti gadi, bet tas attiecas uz visu zinātni Latvijā. Būtu vērts izanalizēt šos procesus, bet tā jau ir cita tēma.

MHD spēja izdzīvot un pat turpināt savu attīstību. Tas bija tāpēc, ka nostiprinājās iepriekšējie starptautiskie sakari. Fizikas institūts jau iepriekš bija pietiekami pazīstams. Latvijas valsts atbalsts sīku grantu veidā aizgāja atpakaļ nodokļu veidā. Institūts spēja izpildīt rietumvalstu pasūtījumus, kā arī turpināt savus oriģinālos pētījumus. To apliecina kaut vai MHD – dinamo eksperiments, pirmais pasaulē kas tiešā veidā pierādīja magnētiskā lauka pašierosmi MHD sistēmās. Šo darbu veica Fizikas institūta darba grupa A.Gailīša un O.Lielauša vadībā, kurā piedalījās grupa speciālistu no ārzemēm. Institūta speciālisti veic svarīgas pētījumus , kas saistīti ar kodolsintēzes iekārtu radīšanu, tieši piedaloties Eiropas Savienības valstu atbilstošos projektos.

Nobeigumā jājautā, kas šeit ir saistīts ar I.Kirko, ja pagājuši 40 gadi, kopš I.Kirko nestrādā Institūtā. Domāju, ka būtu godīgi atcerēties, ka pamatus tam visam ielika I.Kirko pirms 60 gadiem.

Labie tikumi:

1. Latvietim ir dievbijīgs prāts un ticības mīlēšana un cienīšana.
2. Latvietis mājo labprāt. (Labprāt uzņem viesus)
3. Latvietis visnotaļ ir devīgs un labsirdīgs.
4. Latvietis ir saudzīgs, padevīgs un gatavs sadzert ar savu ienaidnieku.
5. Latvietis ir goda cilvēks.
6. Latvietis ļoti mīļo savu tēvu zemi un savu kārtu.
7. Latvieša jautrais prāts un laba galva uz mācībām.
8. Latvietis prot ciest un mirt.

Sliktie tikumi:

1. Latvietis ir žūpis un negausis.
2. Latvietis ir māņticīgs.
3. Latvietis ir nepateicīgs.
4. Latvietis ir liels nebēdnieks. Gatavs uz dumpi un viegli iespaidojams.
5. Latvietis, kārīgs būdams, par sevi vien domā un par citiem nedomā.
6. Latvietis ir vēstu kārs. (Ziņu kārīgs)
7. Latvietis neder labi ar saimnieku.
8. Latvietis ir liels sūdzētājs.

Tā sprieda par mums Lindes-Birzgales draudzes mācītājs Konrads Šulcs, kā arī Listenes un Struteles draudzes gans Kārlis Fridrihs Vatsons. Īsteni latviešu labvēļi, kam rūpēja mūsu liktens nākotnē un kuri pretojās mūsu pilnīgai pārvācošanai. Viņi nāca no Kurzemes literatūras un mākslas biedrības, par kuras darbību plašu referātu mums nesen lasījis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Arī Garlibs Merķelis darbojās šinī biedrībā. Ceru, ka viņa domas par“Latviešiem” jūs zināt jau no skolas laikiem.

Esmu pieķēries sava skolotāja Aleksandra Leimaņa atziņai, ka raksturs ir attiecību summa. Tāpat arī nacionālais: Vēstures gaitā radušos attiecību summa kā pret ārējo pasauli, tā arī pašiem pret sevi.

Ļevs Tolstrojs traktātā par Dzīvi, skaidrojot jēdzienu “patiesība”, dod padomu nolikt skaidrojamo lietu iedomātās lodes pašā centrā, lai saprastu, ka patiesību par šo lietu ir tik daudz, cik punktu uz lodes virsmas, jo no katra punkta skata lenķa patiesība mainīsies. Domāju, ka indivīda vai nācijas attiecībām ar pasau­li ir apgrieztā kārtība. Te liekam sevi lodes centrā un mēģinam aptvert, ka mūsu raksturs ir attiecību summa ar ikvienu punktu uz šīs lodes virsmas. Tikai, ņemiet vērā, ka šīs neredzamo virsmu sfēras ir vairākās pakāpēs vai, precīzāk izsakoties, orbītas. Tāpēc no visa šī haosa es izvēlējos attiecību summu pret septiņām lietām jeb cilvēka dzīves pamatvērtībām:

Dievs, Dzīvība, Pretējais dzimums, Ģimene, Manta, Darbs un Sabiedrība.

Mūsu pašizpausme mākslā ir komunikācijas un saskarsmes ētikas neatņemama sastāvdaļa.

KOMUNIKĀCIJA ir cilvēces prāta un gribas radītais un vadītais mūsu attiecību mehānisms, pateicoties kuram cilvēku dzimums ir izdzīvojis un vēl turas uz šīs planētas. Daudzreiz dzirdu nepareizi saprasto un tulkoto Sent Ekzeperī teicienu par cilvēces attiecību krāšņumu, ar kuru bieži vien saprot jauku sadzīvošanu. Tas ir aplami. Ekzeperī šo krāšņumu redz visu zemeslodi aptverošajā komunikācijā, kurā mēs nezinot viens otru esam cieši savā starpā saistīti. Es nepazīstu tos, kas cepa maizi, ko šodien ēdu, es nepazīstu to, kas vadīja tramvaju, ar kuru es braucu uz šejieni, es nepazīstu to skroderi, kas šuva manu žaketi un tā bez gala. Paraugieties sev apkārt un mēģiniet saskaitīt, ar cik daudzu cilvēku darba pūliņiem mēs esam te saistīti. Tas ir tas skaistums, par kuru jūsmoja Ekzeperī.

Šis mehānisms ierūsētu un radītu katastrofu, ja to nemitīgi neieeļļotu mūsu SASKARSMES ĒTIKA, kas veidojusies līdzi šim visaptverošajam kominikāciojas mehānismam, kura sastāvdaļas ir reliģiju kanoni, sabiedriski politiskās iekārtas, valstu konstitūsijas, īpašumi, tiesības, sociālās grupas, rases, dzimumi, vecumi un tā tālāk. Ja komunikāciju vadītu tikai prāts un griba, mēs dzīvotu mierā un saskaņā, bet tā nav, jo cilvēks ir bioloģiska būtne, nevis komjūters, kuram, piedodiet manu pārdrošību, ir gan prāts, gan griba. Ir! Taču tam nevajag ēst, tam nesāp, nav jādomā par bērniem un rītdienu. Tas pilda savu pienākumu, bezkaislīgs pret notbukiem, mobiļņikiem un citiem pokemoniem. Bet cilvēkam sāp, jo viņš ir Cilvēka bērns, kā teica muzikants Izidors mazajam Boņukam jums zināmajā Klīdzēja romānā. Ne filmā. Biju uzfilmējis, bet izmetu, jo sanāktu didaktika. Tagad jūs to izjūtat katrs savā sirdī bez manas priekšā teikšanas. Komjūteram nav pašam savas nepieciešamības, cilvēkam ir, jo cilvēks nav prāta radījums, kā daudzkārt tiek sludināts.

Cilvēks ir jūtu radījums, kuru kopš dzimšanas pavada septiņi nāvīgie grēki: lepnība, skopums, neķītrība, skaudība, rijība, dusmas, slinkums.

Tos rada: dzīvotgriba, griba sevi turpināt, sevi apliecināt, sevi nodrošināt, bailes no nāves, no sāpēm, no slimībām, bada un pāri darījumiem.

Un tieši instinkti, zemapziņa un jūtas ir tās, kas dod impulsu darbībai un vēlmes piepildījumam.

Un tikai tad ieslēdzas prāts un griba.

Cilvēks ir jūtu radījums. Vispirms darīja un tikai tad domāja, tikai tad saprata, ka labi vai slikti.

Bet kas ir labi un kas ir slikti?

Tas, kas cilvēka dzimumam ir auglīgs vai neauglīgs.

Katras ētikas normas pamatā ir praktiskais izdevīgums.

Jau pamanījāt, ka pirmajā vietā, gan runājot par vērtībām, gan komunikācijas mehānismu, es lieku Dievu un reliģiju. Tas nebūt nenozīmē to, ka sludinu ticību, vai uztājos kā Dieva esamības pierādītājs. Man tas nav jāpierāda, jo Dievi un reliģijas bija tie spēki, kas, būdami kaut vai iztēlē, palīdzēja cilvēkiem radīt šo izdzīvošanas mehānismu. Es nerunāju par Dievu esamību apriori, bet par esamību cilvēku apziņā kopš pašiem pirmsākumiem. Ētikas sistēmām bija vajadzīgas autoritātes un tādas bija katras pirmatnējās cilvēces intuīcijā. To viņiem diktēja daba ar savu negrozāmo likumību, varu un noslēpumu. Starp citu, gribu citēt akadēmiķi Lihačovu: Uz jautājumu par Dieva esamību man ir vienkāršs pretjautājums: “Vai ir dabā tādas likumības un spēki, ko cilvēks nevar mainīt? Ir! Tad sakiet, kas tas ir?....”

Tā nu ir sagadījies, ka mūsu pirmdzimtajā atmiņā kā tanīs divās akmens plāksnēs, ko Sinaja kalnā vecais ēbreju Dievs pasniedza savam uzticīgajam kalpam Mozum, ir ierakstīti šie desmit ētikas pamatlikumi, kurus visi zinām no galvas. Varētu jau domāt, ka tas ir tikai cilvēces izdzīvošanas pieredzes apkopojums un Dieva vārds tam pierakstīts tikai kā “lokomotīve”. Taču baušļu pasniegšanas formā, kur noliegums mijas ar apstiprinājumu, es redzu Dievišķo providenci. Tieši šis apstāklis mani dara ticīgu, kā akadēmiķi Lihačevu viņa vienkāršais jautājums. Bet par to runāšu vēlāk, pieminot konkrētos baušļus, jo lauzot galvu par mūsu nacionālo raksturu un tā pašizpausmi ekrānā, man šķiet svarīgi aplūkot latvieša attieksmi pret šo kristiešu ētikas pamatlikumu.

Un tā: sāksim!

Aizstāvēšana

2008. gada 26. februārī plkst. 16.00 LU Filoloģijas fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 204. auditorijā notiks LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

Temats “Apokalipses tēma postmodernajā literatūrā (U. Eko, T. Pinčons, G. Grass, V. Sorokins)”
Recenzenti: Dr.philol. Ludmila Sproģe, Dr.philol. Valda Čakare, Dr.philol. Sandra Meškova.
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un LU Filoloģijas fakultātē 220. telpā.

***

Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē 2007.gada 17.oktobrī IEVA VĪTOLA aizstāvēja promocijas darbu “Kultūrvēsturiskā ainava folkloristikas un arheoloģijas starpdisciplinārajā skatījumā: apslēptās mantas vietas un mantas meklēšana Latvijā”. Ievai Vītolai tika piešķirts mākslas zinātņu doktora (Dr. art.) grāds.
Balsošanas rezultāti: par – 6, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2008. gada 17. janvāra sēdē piešķīra ķīmijas doktora zinātnisko grādu (Dr. chem.) vides zinātnes nozarē, vides ķīmijas un ekotoksikoloģijas apakšnozarē RITAI POIKĀNEI par promocijas darbu “Suspendēto daļiņu un nogulumu loma metālisko elementu apritē Rīgas līcī”.
Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – 1, nederīgu biļetenu nav.

***

Latvijas Universitātes Vides zinātnes promocijas padome 2008. gada 17. janvāra sēdē piešķīra ģeogrāfijas doktora zinātnisko grādu (Dr. geogr.) vides zinātnes nozarē, dabas aizsardzības apakšnozarē EVIJAI TĒRAUDAI par promocijas darbu “Ķīmisko vielu plūsmas Latvijas priežu mežu ekosistēmās”.
Balsošanas rezultāti: par – 9, pret – 0, nederīgu biļetenu nav.

***

2008. gada 18. janvārī LU Promocijas padomes ģeoloģijā atklātā sēdē Rīgā Alberta ielā 10, promocijas darbu ģeoloģijas doktora (Dr. geol.) zinātniskā grāda iegūšanai lietišķās ģeoloģijas apakšnozarē aizstāvēja Aivars Gilucis par tēmu “Mikro– un makroelementu satura un izplatības likumsakarības Latvijas augšņu virsējos horizontos”.
Balsošanas rezultāti: piešķirt – 8, nepiešķirt – nav, nederīgu biļetenu nav.

***

2008. gada 18. janvārī LU Promocijas padomes ģeoloģijā atklātā sēdē Rīgā, Alberta ielā 10, promocijas darbu ģeoloģijas doktora (Dr. geol.) zinātniskā grāda iegūšanai lietišķās ģeoloģijas apakšnozarē aizstāvēja Valērijs Ņikuļins par tēmu “Latvijas seismotektoniskie apstākļi un seismiskā bīstamība”.
Balsošanas rezultāti: piešķirt – 7, nepiešķirt – nav, nederīgu biļetenu nav.