Ekonomikas ministrs – Latvijas Zinātņu akadēmijā

8. februārī Latvijas Zinātņu akadēmijā ar akadēmijas, Zinātnes padomes un institūtu vadītājiem tikās ekonomikas ministrs Kaspars Gerhards. Iepazīstinot klātesošos ar ministru, LZA prezidents Juris Ekmanis teica, ka šis gadījums ir līdzīgs iepriekšējai tikšanās reizei ar izglītības un zinātnes ministri Tatjanu Koķi – abi jaunie ministri savās ministrijās nav jaunpienācēji, kuriem būtu nepieciešams garš ieskriešanās laiks, bet pieredzējuši darbinieki, kuriem labāk kā jebkuram ir zināmas visas šaurās vietas – līdz galam nepadarītie darbi, jaunie izaicinājumi, kā arī iespējamie to risinājumi. Par ekonomikas ministru J. Ekmanis teica, ka viņš ministriju pārzina labāk nekā visi iepriekšējie ministri kopā.

K. Gerhards formulēja savas vizītes mērķi – ko ministrija sagaida no sadarbības ar zinātniekiem. Latvijas īpatnības ir tās, ka valsts nav liela, resursi mazi. Kad zinātnieki, uzņēmēji un valsts iekārta katrs iet savā virzienā, daudz kas tiek pazaudēts. Jāatrod forma, lai no savstarpējās sadarbības gūtu maksimāli daudz. Iastājoties ES, Latvija saskārās gan ar ārējiem, gan iekšējiem izaicinājumiem. Starp tiem arī klimata izmaiņas, biodegvielas ražošana un izmantošana u.c. jautājumi, kur, katram ejot savu ceļu, netiekam uz priekšu. Ir daudz ES programmu, kā atbalstīt uzņēmējus, un, ja kāds uzņēmējs sūdzas par atbalsta trūkumu, tad acīmredzot Ekonomikas ministrija nav šo informāciju pietiekami izplatījusi.

Tuvākajam laikam K. Gerhards nosauca četrus lielus uzdevumus, no kuriem divarpus skar zinātnieku līdzdalību. Pirmais – eksporta veicināšana. Te noderētu ekonomikas zinātnieku pētījumi par pasaules tirgus tendencēm un perspektīvām. Otrais – ES struktūrfondu apgūšana, kas īpaši aktuāla ir laika periodam no 2007. līdz 2013. gadam, no kura vairāk kā gadu jau esam nodzīvojuši. Jāapzinās, ka pēc tam papildus līdzekļu no ES vairs nebūs. Jāpieņem lēmumi, kā, kur un kad šos līdzekļus izmantot, lai tie dotu maksimālo labumu. Tad – Latvijas ekonomika ilgtermiņā. Tas skar arī pētījumus par demogrāfisko stāvokli, par darbaspēka ievešanu, ko tik ļoti vēlas uzņēmēji. Līdzšinējā pieredze sadarbībai ar zinātniekiem ir pozitīva, bet daudzi procesi tika sasteigti, pieņemti vienkāršākie risinājumi, nedomājot par ilgtermiņu. Kādās nozarēs jāiesaista struktūrfondu līdzekļi? Atbilde – inovācijas, ražošanas un zinātnes sasaiste. Tie ir kompetences centri, tehnoloģiju pārneses centri, jaunu produktu ieviešana. Svarīgi, lai ES naudu izmantotu secīgi, nevis ar vienu vienīgu uzdevumu to pēc iespējas ātrāk apgūt. Svarīgi arī – kādu mēs gribam redzēt vidi, savu dzīves telpu. Transporta problēmas, attīrīšanas iekārtas. Tur aiziet liela nauda. Trešais – pasaules energoresursu cenu kāpums, kas rosina mūs rūpēties par energoresursu ekonomisku izlietošanu, energoefektivitāti, alternatīviem enerģijas avotiem, ieskaitot jaunas atomelektrostacijas izbūvi. Tam jāgatavo Latvijas sabiedriskā doma. Svarīgs ir jautājums par jaunām jaudām un idejām energotīklu attīstībai Latvijā. Līdz šim dialogs nav bijis pietiekami skaidrs un saprotams, notiek atsevišķi izrāvieni no konteksta. Tātad Ekonomikas ministrija nav pietiekami darījusi, lai diskutētu ar saviem partneriem. Ceturtais – konkurences veicināšana Latvijā. Zināms progress ir, bet vēl tālu no vēlamā. Uzņēmēji nesaņem pietiekošu informāciju par mūsu mērķiem, netiek informēti par nodokļiem, kuri mainās vai katru dienu. Tās bija galvenās pretenzijas no uzņēmēju puses. Aicinot klātesošos būt kritiskiem, ministrs atzina, ka pēc iespējas jāsamazina birokrātija. Daudz ko esam nokopējuši no citām ES valstīm, bet mēs esam tādi, kādi esam. Mums jāprot reaģēt uz neparedzētām situācijām. Piemēram, gatavojot Nacionālo attīstības plānu, nebija paredzēta ne lielā inflācija, ne darbaspēka aizplūšana. Nākamnedēļ tiks pieņemts ugunsdzēšanas plāns ekonomiskās situācijas stabilizēšanai šajā un nākošajā gadā. Kā tuvākajā laikā atrast papildus stimulus ekonomikas izaugsmei.

Juris Ekmanis nedaudz raksturoja zinātnieku stāvokli Latvijā. Pirmkārt, viņu skaits ir fiksēts un pieaug ļoti lēni. Jārēķinās ar to potenciālu, kas ir. Otrkārt, Latvijā zinātnieki praktiski nav iesaistīti uzņēmējdarbībā, 10 reizes mazāk kā Rietumeiropā. Zinātnieki ir jādabū laukā no augstskolām un jāsaliek kopā ar uzņēmējiem. Arī par eksportpreci zinātniekiem ir atšķirīgi viedokļi no uzņēmējiem. Zinātnieki piedalās lielos Eiropas finansētos projektos, ko mēs realizējam ar valsts līdzdalību, vairākkārtīgi atpelnot šo līdzfinansējumu. Daudzi projekti ir tautsaimnieciski orientēti. Tā ir eksportprece zinātnieki skatījumā.

Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, kura vada zinātnieku padomi Ekonomikas ministrijā, teica, ka Ekonomikas ministrija vienmēr ir bijusi pabērna lomā un daudzi tās izstrādātie dokumenti nav realizēti. Ir bijušas neskaitāmas eksportu veicinošas programmas, kurām vienmēr ir pietrūcis naudas. Paredzamajā tautsaimniecības tempu pieauguma samazināšanās apstākļos naudu atrast būs vēl grūtāk. Ekonomikas ministrija ir jānostāda tajā vietā, kādā tai pienākas būt – otrajai aiz Finanšu ministrijas. Zinātnieku padome ir ministra instruments, Lujāns zināja, kā to izmantos. Citiem ministriem tā nebija vajadzīga, bet zinātnieki ir gatavi strādāt pēc mazākā mājiena no ministra puses. R. Karnīte atbildēja arī uz pārmetumu, ka zinātnieki neiesaistās uzņēmumu darbībā. Gluži vienkārši – tad zinātnieks vairs nedrīkst saņemt valsts finansējumu. Šī sistēma paraksta nāves spriedumu arī zinātniskajām laboratorijām uzņēmumos.

OSI direktors Ivars Kalviņš uzaicināja ministru uz savu institūtu. Viņš teica, ka pirmais, kas valstij jādara eksporta veicināšanai, ir sava intelektuālā īpašuma aizsardzība, jo nav finanšu instrumenta, lai patentētu izgudrojumus. Uz ministra iebildi, ka ir paredzēta nauda patentiem, I. Kalviņš paskaidroja, ka viņš runā par valsts institūciju, nevis privāto uzņēmumu patentiem. No 54 OSI patentiem 52 pieder citiem, jo institūtam nav tam paredzēta nauda. Viņš minēja piemēru, kā OSI patents tika pārpārdots par milzīgām summām, kas aizgāja gar degunu kā institūtam, tā valstij. J. Ekmanis papildināja, ka Zinātniskās darbības likumā ir teikts, ka valsts institūcijās radītais zinātniskais potenciāls ir valsts īpašums. Ja mēs savu izgudrojumu patentējam uz sava vārda, mēs, izrādās, esam apzaguši valsti. Nepieciešams sastādīt tādu zinātnisko institūciju sarakstu, kurām valsts ir deleģējusi patentu īpašuma tiesības. To atbalstīja arī LU zinātnes prorektors Indriķis Muižnieks.

I. Kalviņš atzina, ka sadarbība starp zinātniekiem un uzņēmējiem ir vāja tāpēc, ka privatizācijas procesā, kad tika privatizētas eksperimentālās rūpnīcas un konstruktoru biroji, zinātniekiem tika atņemtas iespējas novest savas idejas līdz praktiskam rezultātam. Lai novestu, piemēram, zāles līdz pārbaudei un reģistrācijai, ir nepieciešams starpposms – pilotražošanas iecirkņi, kas vajadzīgi, lai uzņēmēju ieinteresētu uzsākt zāļu ražošanu. Turklāt šāda pilotražošana ir nepieciešama arī studentu apmācībai. Te nelīdzēs iecerētie kompetences centri, ja tie paliks tikai virtuālā izpildījumā, bez savas infrastruktūras, kuras veidošanai ir jāparedz finansējums.Tāpat I. Kalviņam mākslīgi veidoti šķita tehnoloģiju pārneses centri, jo privātie uzņēmēji nezina, ko viņiem vajag. Viņiem vajag tikai vienu – to, kas dod tūlītēju peļņu. I. Kalviņš šādus centrus redz kā kompetences centru sastāvdaļu, kur būtu izveidotas arī pilotiekārtas. ES struktūrfondu apgūšana ir apgrūtināta, ja trūkst sadarbības starp Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministriju, it sevišķi, ja tās katra pieder savai partijai. Arī I. Muižniekam bija ko teikt kompetences centru sakarā, uz ko ministrs atbildēja, ka nevajag neko sasteigt, lai tikai apgūtu naudu.

VKĶI direktors Bruno Andersons teica, ka viņa nozarē nav iespējams izpildīt prasību, lai kompetences centrā bez zinātniskajām institūcijām būtu iesaistīti 2 – 3 savstarpēji nesaistīti uzņēmumi, jo visi finiera ražotāji ir zem vienas Latvijas finiera cepures. Vajadzētu skatīties katrā konkrētā gadījumā individuāli.

LU CFI direktors M. Šternbergs aicināja vadīties no konkrētiem apstākļiem, nevis no tā, kā to dara citās valstīs. Mums vispār nav rūpniecības uzņēmumu, kuros zinātniekiem strādāt. M. Šternbergs nosauca trīs pamatnosacījumus eksporta veicināšanai: 1. zinātne, 2. izglītība, 3. konkurētspējīga tehnoloģija. I. Kalviņš tam piekrita un teica, ka atsevišķi institūti to jau dara, piemēram, 84% produkcijas OSI eksportē.

Edvīns Karnītis teica, ka, ja mēs sākam skaldīt matus, vai rūpniecībā ir bijis vai nav bijis pieaugums, tad mēs esam uz stagnācijas sliekšņa. No uzņēmēju puses nav pietiekoša atbalsta zinātnei tādēļ, ka uzņēmēju interesē tikai peļņa. Viņa interese par zinātni un tās pielietošanu parādīsies tikai tad, kad viņš ilgtermiņa peļņu redzēs lielāku par īstermiņa peļņu. To raksturo apaļkoku un šķeldas eksports. Paradokss – mūsu atjaunojamie resursi tiek atjaunoti ārzemēs. Par kritērijiem, pēc kādiem tiek izraudzītas prioritārās nozares. (Kaut gan produkts, kas atbilst šiem kritērijiem, var parādīties jebkurā nozarē.) Mums pieņemts, ka prioritātes mainās ik pa četriem gadiem, vismaz tās tiek deklarētas ik pa četriem gadiem. Bet atdeve var kļūt redzama tikai pēc gadiem pieciem, ne ātrāk. Ko tad? Atkal mainīsim prioritātes?

Tāli Milleru satrauc tas, ka mēs gan runājam par eksporta palielināšanu, bet nerunājam par importa samazināšanu. Latvijā zemes dzīļu resursi netiek pietiekoši izmantoti. Mēs varam ražot ļoti kvalitatīvus celtniecības un siltumizolācijas materiālus, stiklu, bet, piemēram, keramzītu ievedam no Igaunijas un Baltkrievijas. Vai Ekonomikas ministrijā ir apspriests jautājums par agrākās nozares atjaunināšanu vai jaunu materiālu ražošanu no Latvijas pazemes resursiem? J. Ekmanis atgādināja, ka akadēmija savā laikā ir iesniegusi detalizētu koncepciju, bet šis dokuments acīmredzot ir noslīcis. To vajadzēs atjaunot. K. Gerhards teica, ka energoefektivitātes celšanas programmas ietvaros uzņēmējiem ir dots signāls, ka labāk būvēt siltumizolācijas materiālu rūpnīcu, kas strādātu ar vietējām izejvielām, nevis asfalta rūpnīcu. T. Millers piebilda, ka Latvijas zemes dzīļu bagātības izmantošanu apgrūtina tas, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur zemes dzīļu bagātības pieder zemes īpašniekam nevis valstij. M. Šternbergs piebilda, ka saule, paldies dievam, nav privatizēta un spīd 90 dienu gadā pilnīgi par velti, tā aicinot pievērst vērību saules enerģijas izmantošanai. B. Andersons savukārt pieminēja kosmosa pētniecību, kurā viņa institūts piedalās ar kriogēnās izolācijas materiālu pētījumiem. J. Ekmanis pamatoja nepieciešamību sadarboties ar Kosmosa aģentūru, jo tā izvieto kolosālus pasūtījumus rūpniecībai savās partnervalstīs. Gunta Šlihta, FEI direktora vietniece, ierosināja paskatīties, kurās no Eiropas tehnoloģiskajām platformām mūsu pārstāvji vēl varētu iesaistīties. Piemēram, tiek veidota Eiropas tehnoloģiskā platforma ūdeņraža enerģētikas jautājumos.

LZA Senātā

Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati

(Tālava Jundža uzstāšanās tēzes LZA Senāta sēdē 2008. gada 12. februārī)

Lisabonas līgums (parakstīts 2007. gada 13. decembrī) vērtējams kā kopumā pozitīvs ieguldījums ES konstitucionālo pamatu tiesiskā nostiprināšanā. Līgums ir apliecinājums dalībvalstu spējai rast politiskus kompromisus arī sarežģītos jautājumos, saskaņot intereses un veidot kopēju politiku, tādejādi apliecinot ES vienotību un palielinot tās ietekmi starptautiskajā sistēmā. Lisabonas līgumā svarīgākā ir nostādne par jauna juridiska statusa piešķiršanu Eiropas Savienībai, pasludinot to par tiesību subjektu un atsakoties no jēdziena “ Eiropas Kopiena”. Eiropas Savienībai, ja Līgums tiks ratificēts visās dalībvalstīs un stāsies spēkā, tas atļaus īstenot daudz plašākas pilnvaras starptautiskajā jomā un sekmīgi pārstāvēt savu dalībvalstu kopējās intereses tai piešķirtās kompetences ietvaros.

Eiropas Savienības politisko un juridisko būtību nosaka tās attiecības ar dalībvalstīm. Savienība arī turpmāk darbojusies tikai to kompetenču robežās, ko tai pamatlīgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu kopīgos mērķus. Lisabonas līgums paredz ES politiskās lomas ievērojamu pieaugumu piešķirt tai daudzas jaunas kompetences un 68 jomās pārejot no līdzšinējās vienbalsīgas lēmumu pieņemšanas procedūras uz vairākuma principu balsošanā.

ES pilsonība iegūs jaunu nozīmīgāku statusu. Lisabonas līgums ne tikai uzskaita virkni ļoti svarīgu ES pilsoņu tiesību, bet pirmoreiz atzīt Eiropas pamattiesību hartu, kas uzskatāma par jaunāko un modernāko cilvēktiesību katalogu, par juridiski saistošu ES iestādēm un dalībvalstīm, kad tās īsteno Eiropas tiesību aktus. Svarīga ir arī norma Līgumā, kas nosaka, ka ES pilsoņus (ne dalībvalstis) tieši pārstāv Eiropas Parlaments un tā locekļi.

Iecerētās ES iestāžu reformas padarīs vienotāku un efektīvāku ES pārvaldes sistēmu. Tā kļūs nedaudz vienkāršāka, bet vairāk centralizēta. Pārvaldes sistēma paplašināsies, iekļaujot tajā Eiropadomi un Eiropas Centrālo banku. Būtiski nostiprināsies ES ārpolitikas sektora institucionalizācija un paplašināsies kompetence šajā jomā. ES pārvaldes sistēma varētu kļūt demokrātiskāka un pieejamāka tās pilsoņiem.

Kopēju ārpolitiku un drošības politiku, kuras sastāvdaļa ir drošības un aizsardzības politika, Lisabonas līgums paceļ prioritārā līmenī, taču turpina to balstīt uz starptautisko tiesību principiem un vienbalsīgu lēmumu pieņemšanu šajā jomā. Kopējā aizsardzības politika varētu novest pie ES kopējas aizsardzības tālākā nākotnē, bet pagaidām valstu dažādās intereses un centieni saglabāt savu neatkarību šajā politiski jūtīgajā jomā traucē efektīvas drošības un aizsardzības politikas īstenošanai. Līgumā ietvertās normas par savstarpēju palīdzību bruņotas agresijas gadījumā, pastāvīgu strukturētu sadarbību, solidaritātes klauzula un Eiropas Aizsardzības aģentūras izveidošana ir daži konkrēti soļi militārās sadarbības stiprināšanas virzienā.

Lisabonas līgums ir izdevīgs kopumā Latvijai, jo tās interesēs ir būt par dalībvalsti spēcīgā un ietekmīgā starptautiskā organizācijā. Līguma ratifikācijas un piemērošanas procesā Latvijai vajadzētu pievērst uzmanību tam, lai pilsonības, nacionālajos un kultūras jautājumos Līguma neviena norma nedrīkstētu tikt interpretēta pretēji LR konstitucionālajām normām un nacionālajām interesēm.

Pastiprināta starptautiska ietekme un tirgus globalizācija ir faktori, kas mūsdienās būtiski ietekmē Latvijas enerģētikas nozari. Izvērtējot Latvijas primāro energoresursu bilanci pat tuvākai nākotnei un nosakot tās attīstības vēlamās tendences, steidzīgi jāizvērtē apstākļi, kas ietekmē šo jomu. Tā Latvijā ap 70% primāro energoresursu tiek importēti, kas nozīmē to, ka Latvija atrodas pastāvīgā tautsaimniecības attīstības destabilizācijas riska ietekmē. Pēdējos 10 gados strauji mainās arī elektroenerģijas patēriņa struktūra, samazinoties rūpniecības patēriņam līdz 35% no kopējā un augot patēriņam servisa un mājsaimniecību sektoros līdz 60%. Tas nozīmē, ka lai gan rūpniecības attīstība notiek lēni un pretrunīgi, šajā nozarē arvien vairāk nostiprinās mūsdienu enerģiju ekonomējošas tehnoloģijas. Savukārt pieaugošais enerģijas patēriņš mājsaimniecībās liecina par to, ka strauji pieaug to rīcībā esošās daudz­veidīgas sadzīves tehnikas izmantošana.

Arī citu nozaru izaugsmes nodrošināšanai nepieciešama energoresursus efektīvi izmantojoša un vidi saudzējoša enerģijas apgādes politika un jaunas tehnoloģijas, ņemot vērā, ka kopējais elektroenerģijas patēriņš Latvijā stabili pieaug par 5 – 6% gadā. Tādēļ enerģijas piegādes drošums Latvijas iedzīvotājiem un tautsaimniecībai uzskatāms par galveno enerģētikas stratēģijas mērķi. Tas ietver sevī stabili drošas, videi draudzīgas, iedzīvotāju un uzņēmumu pirktspējai atbilstošas enerģijas piegādi. Enerģijas piegādes drošums prasa īstermiņa un ilgtermiņa investīciju palielināšanu enerģētikas nozarei, balstoties uz zinātnisko pētījumu paplašināšanu šajā jomā un energoefektivitātes pasākumu ieviešanu.

Latvijas zinātnieki aktīvi izstrādā metodes un risinājumus, kas sekmē Latvijas enerģētikas straujāku virzību uz ilgtspējīgas un alternatīvas enerģijas apgādes sistēmas izveidošanu, atbilstoši Latvijas enerģētikas politikas pamatnostādnēm. Valsts pētījumu programmas un LZP projektu ietvaros tiek radīti priekšnosacījumi jaunu tehnoloģiju izstrādāšanai, kas veicinātu atjaunojamo enerģijas resursu plašu pielietošanu, aizstājot fosilo kurināmo, kā arī izstrādātas enerģijas resursu racionālas izmantošanas metodikas. Veiktā energobilances analīze Latvijā līdz 2020.gadam parāda, ka nav iespējama pieprasījuma nodrošināšana tikai ar vietējiem atjaunojamiem energoresursiem. Ieguldot ievērojamus finansiālus līdzekļus jaunākās tehnoloģijās un pielietojot tās vienlaicīgi dažādiem alternatīviem enerģijas avotiem, iespējams nosegt 50 – 70 % no Latvijas enerģijas pieprasījuma. Pārējā daļa (30 – 50 %) ir jāimportē, diversificējot ārējos piegādes avotus.

LZA Senātā

Biodegvielu ražošanas perspektīvas Latvijā

Transporta nozare un jo īpaši automobiļu transporta nozare atrodas īpašā situācijā, jo:

• enerģijas patēriņš šajā nozarē aug straujāk nekā citās;
• CO₂ emisija turpina palielināties gandrīz tik pat strauji kā enerģijas patēriņš;
• enerģētiskā nodrošinājumā dominē viens avots – nafta.

Neapšaubāmi, ka pietiekami plaša biodegvielu izmantošana nodrošinātu gan CO₂ emisijas samazināšanu, gan naftas un tās produktu importa samazināšanu, gan vērā ņemamu tautsaimniecības reorganizāciju.

ES kopumā pievērš ļoti lielu uzmanību biodegvielu īpatsvara palielināšanai.Ir izveidota un sekmīgi darbojas Eiropas biodegvielu tehnoloģijas komisija (European Biofuels Technology Platform), kuras darba grupas patiešām analizē visus jautājumus sākot ar izejvielu ieguvi un degvielu ražošanas tehnoloģijām un beidzot ar biodegvielu attīstību veicinošu likumdošanu. Ir izvirzīti konkrēti mērķi, no kuriem daļa ir kļuvusi par direktīvām un tātad būtu obligāti jāizpilda visām dalībvalstīm (1.tabula).

1.Tabula

Tā kā izvirzītie mērķi ir ambiciozi un neko tamlīdzīgu līdz šim paveikt nav izdevies, tad pirmais jautājums, kurš rodas, ir jautājums par biomasas resursiem. Biosintēzei tiek tērēts tikai 0,02 – 0,05% no visas uz Zemi krītošās saules enerģijas un, kaut arī šajā veidā uzkrātā enerģija vairākas reizes pārsniedz cilvēces pašreiz patērēto, ir skaidrs, ka atrisināt globālas enerģētikas problēmas ar biomasas palīdzību reāli nebūs iespējams. Biomasa nodrošina dzīvības procesus un ir absolūti skaidrs, ka bioenerģētika un pārtikas rūpniecība konkurēs attiecībā uz izejvielu bāzi. Jautājumi, kuriem nav globāla risinājuma, bieži vien veiksmīgi tiek atrisināti reģionāli. Tādēļ ļoti svarīgi ir analizēt iespējas reģionu un atsevišķu valstu līmenī. Šeit arī jāatzīmē, ka ES nav domājusi izpildīt savus ambiciozos plānus tikai uz savas biomasas bāzes, bet plāno nopietnu biodegvielu un to izejvielu importu. Tātad biodegvielu izmantošana ir arī degvielu importa diversifikācija.

Lai analizētu reģionālās iespējas, ir jāapskata biodegvielu veidi, to ražošanas tehnoloģiju attīstības pakāpe un pieejamie resursi konkrētu degvielu veidu ražošanai.

Biodegvielu veidi izvirzīto ambiciozo mērķu sasniegšanai doti 2.tabulā. Katram veidam ir būtiski atšķirīgi varianti un tāds veids, piemēram, kā “BTL degvielas” ietver daudzus gazifikācijas – Fišera–Tropša sintēzes produktus. Gandrīz katram no minētajiem degvielu veidiem tiek prognozēta lielāka vai mazāka nozīme, pie kam tā mainās laikā, jo to nosaka pieprasījums un tehnoloģiju attīstības pakāpe. Tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam transportā turpinās dominēt pašreiz dominējošie šķidrie degvielu veidi – benzīns, dīzeļdegviela un aviācijas degviela, pie kam benzīna īpatsvars turpinās samazināties. Vadoties no šīm prognozēm, varētu sagaidīt, ka tās biodegvielas, kuras var izmantot dīzeļa dzinējos, būtu jāražo 4–5 reizes lielākos apjomos, nekā tās biodegvielas, kuras var izmantot benzīna dzinējos.

2.tabula

Vadoties no dzinēju konstrukcijas un biodegvielu ražošanas tehnoloģiju attīstības, viennozīmīgi tiek atzīts, ka tuvākajā nākotnē (līdz 2013.gadam) galvenā nozīme būs bioetanolam un biodīzelim. Pašreiz bioetanolu ES ražo galvenokārt no graudiem, bet biodīzeli no rapša vai saulespuķu eļļām. Šo degvielu ražošanas tehnoloģijas ir relatīvi vienkāršas un viegli realizējamas. Tās tiek realizētas arī Latvijā. Minēto degvielu enerģētiskās un ekoloģiskās bilances ir pietiekami atšķirīgas (3. tabula) un biodīzeļa priekšrocības ir acīm redzamas.

3.tabula

Runājot par resursiem, optimistiski tiek pieņemts, ka 1 ha graudaugu var dot 2500 l, bet 1 ha rapšu 1300 l lielu dīzeļdegvielas ekvivalentu un vismaz no platību izmantošanas viedokļa bioetanola ražošanai ir kaut kādas pozitīvas iezīmes. Diemžēl ekonomiskā bilance (pašizmaksa ES ir 5 reizes augstāka nekā Brazīlijā un 2 reizes augstāka nekā ASV) ir visai vāja un šīs nozares tālāka attīstība liekas neskaidra. Tiek gaidīts, ka bioetanola ražošana no lignocelulozes būs tas virziens, kurš degvielu ražošanā iesaistīs mežsaimniecību, ievērojami uzlabos ekonomisko bilanci un radīs priekšnoteikumus bioetanola nozares attīstībai.

2008.gada bioetanola ražošanas jaudas Latvijā (SIA “Jaunpagasts Plus” 15000 t/gadā un SIA “Biodegviela” 5000 t/gadā) ļautu gandrīz sasniegt 5% līmeni no benzīna patēriņa valstī. Liekas, ka būtiski šo apjomu palielināt pašreiz nevajadzētu, bet pēc lignocelulozes pārstrādes tehnoloģiju ieviešanas 10% līmenis būtu viegli sasniedzams.

2008.gada biodīzeļa ražošanas jaudas Latvijā (SIA “Delta Rīga” 15000 t/gadā, SIA Mežrozīte” 18000 t/gadā, SIA “MamasD” 6210 t/gadā, SIA “Oniors” 5400 t/gadā, SIA “Bioventa” 100000 t/gadā) spētu nodrošināt gandrīz 30 % no dīzeļdegvielas patēriņa valstī. Rapšu sējumu platības aizņem gandrīz 100000 ha un vietējās izejvielu potenciāls ir ap 100000 t/gadā, ja visu rapšu produkciju izmantotu biodegvielas ražošanai. Mēs tāpat kā ES varētu runāt par izejvielu eksportu, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka mūsu rīcībā ir ap 360000 ha neizmantotas aramzemes un lauku rajoni ar neskaidrām attīstības perspektīvām. Ir izveidojies samērā pareizs ražošanas jaudu sadalījums un to nodrošināšana ar vietējām izejvielā ir pilnīgi iespējama, tāpat kā pilnīgi iespējama ir ES izvirzīto ambiciozo mērķu sasniegšana.

Latvijas Zinātnieku savienībā

31. janvārī notika Latvijas Zinātnieku savienības Valdes sēde. LZS Valdes priekšsēdētājs A. Āboltiņš, kurš ir LZS pārstāvis Latvijas Zinātnes padomē, informēja par to, ka 25. janvārī ir notikusi I. Muižnieka vadītās zinātniskās ekspertīzes komisijas sēde, kurā tās dalībnieki iepazīstināti ar LZP stratēģijas komisijas priekšlikumiem par LZP 2009. gada pētījumu pieteikšanas un izvērtēšanas pamatprincipiem. Ticis apspriests jautājums par eksperta tiesību piešķiršanu. Ir prasība, lai zinātniekam pēdējo trīs gadu laikā būtu bijušas divas starptautiskas publikācijas, bet nav definēts, kas tad ir starptautiski atzītas publikācijas. LZP atzīto izdevumu saraksts ir zaudējis nozīmi, tas tiek ņemts vērā tikai profesoru vēlēšanās.

H. Zenkevičs savā laikā vadīja LZP komisiju, kas izvērtēja un apstiprināja sarakstā iekļaujamos izdevumus – saraksts, kā saka, iegāja tautā.

R. Bebre uzskatīja, ka publikācijai jābūt vismaz trim starptautiskām rekomendācijām no dažādām valstīm un arī izdevumā jāpublicējas ārzemju autoriem. H. Zenkevičs iebilda, ka tas nav tik vienkārši. No savas puses vinš ierosināja saraksta vietā ieviest jaunu kritēriju – ja darbs publicēts izdevumā, kurš citēts kaut vienā starptautiskā datu bāzē. Tālāk noritēja dažādu datu bāžu salīdzināšana un izvērtēšana, kā arī publicēšanās attiecīgo nozaru interneta izdevumos. R.Bebre atzīmēja, ka nebūs vienādos apstākļos cietvielu fiziķi, matemātiķi vai bioķīmiķi un humanitārie zinātnieki, piemēram, psihologi, kuru ir maz un kuri Latvijā ir bērnu autiņos. Uz to A. Āboltiņš atbildēja, ka ir dots uzdevums sagatavot vērtēšanas kritērijus sociālajām zinātnēm.

H. Zenkevičs atgādināja, ka 90. gados jau bija prasība, lai atzīto izdevumu redkolēģijās būtu 3 dažādu valstu zinātnieki. Tas, kā viņš teica, aizgāja smiltīs, jo redkolēģijās tika iesaistīts viens lietuvietis, viens polis un viens igaunis. R. Bebre ieteica pārbaudīt starptautisko recenzentu kvalifikāciju, uz ko U. Grāvītis atbildēja, ka mums nav jāmeklē vainīgie, bet jāizstrādā sistēma, kas var pietiekoši labi strādāt. Jānoformulē LZS priekšlikumi un jāiesniedz LZP. Vai tie būtu R. Bebres ierosinātie noteikta zīmju skaita garie summary pēc katra raksta vai nosauktas LZS atzītās datu bāzes. Nolēma, ka nākamajā Valdes sēdē tiks apstiprinātas galvenās nozaru datubāzes, kuras LZS ierosinās izmantot kā zinātnisko publikāciju kvalitātes kritērijus. Vēl tika diskutēts par to, vai augstskolu izdotās grāmata, kas faktiski ir mācību materiālu apkopojums, ir vērtējamas kā zinātniskas monogrāfijas. Tas jāizlemj ekspertiem.

A.Āboltiņš informēja par jaunajiem grantu pieteikšanas un finansēšanas noteikumiem. Uz vienu grantu piešķirtais naudas daudzums būtiski palielinās, lai tas pilnībā nosegtu vajadzības, bet to dabūs tikai 10 % no pašreizējos grantos strādājošiem. Ko darīs 90 cilvēku no 100, kuri būs palikuši pāri? H. Zenkevičs bažījās, vai tas neapdraudēs Latvijas nacionālos pētniecības virzienus, tādus kā dendroloģija, pētījumus par ķērpjiem u.c. Jāakcentē reģionālo pētījumu nepieciešamība. A. Āboliņš teica, ka pieteikumos tiks ņemta vērā grantu vadītāju starptautiskā atpazīstamība. Projektā tas skan šādi: “Lai piemērotu augstus kvalitātes kritērijus LZP projektu pieteikumu un to izpildes izvērtēšanai, Ekspertu komisijām jāizstrādā argumentēti un zinātnes starptautiskā vērtējuma praksei atbilstoši priekšlikumi, lai tos izskatītu un apstiprinātu LZP sēdē. Jāizmanto objektīvi rādītāji, tādi kā projekta vadītāja starptautiskā līmeņa publikācijas, monogrāfijas, starptautiski patenti.”

Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētaju J. Jaško satrauca tas, ka turpmāk LZP nefinansēs pēcdoktorantūras projektus, jo tam ir paredzēta ES struktūrfondu atbalsta programma “Cilvēkresursu piesaiste zinātnei” , bet tajā nav paredzēta aparatūras un reaģentu iegāde.

Interesants priekšlikums radās, apspriežot gadījumu, kad institūta laboratorijā ļoti sekmīgi strādā cilvēks, kurš augstskolu beidzis pirms bakalaura un maģistra grāda ieviešanas, un tagad viņu nevar ievēlēt amatā bez maģistra grāda. Vai LZS nevarētu nākt ar priekšlikumu izstrādāt kritērijus, pēc kādiem pielīdzināt augstkolas diplomu maģistra grādam līdzīgi, kā savulaik tika pielīdzināts doktora grāds? U. Grāvītis ierosināja noformulēt LZS priekšlikumu ļaut attiecīgajām maģistru padomēm veikt šādu procedūru un piešķirt maģistra grādu. I. Šmelds ieteica šādu priekšlikumu sagatavot kopā LZP .

Turpmākajā darba kārtībā LZS Valde apsprieda ar LZS 20. jubilejas atzīmēšanu saistītus jautājumus.

Nākošo LZS Valdes sēdi nolēma noturēt 28. februārī plkst. 16.00.

Vēsturnieku dāvana Latvijas Policijas akadēmijai

Latvijas Policijas akadēmijā Informācijas dienā 5. februārī ieradās viesi no Latvijas Zinātņu akadēmijas: akadēmiķi Andris Caune un Tālavs Jundzis. Letonikas gadā, kad zinātnieki aicināti aktivizēt pētījumus, lai sabiedrību bagātinātu ar jaunām atziņām, un, LZA prezidenta Jura Ekmaņa vārdiem runājot, “viestu sabiedrībā optimismu”, Latvijas Policijas akadēmija saņēma dāvanu: Vēsturnieku komisijas pie Valsts prezidenta Rakstus, 21 sējumu. Sākot no 1998. gada, šo komisiju ir vadījis un vada Andris Caune. Komisijas uzdevums – Latvijas 20. gadsimta vēstures strīdīgo, aktuālo jautājumu izpēte, lai, pamatojoties uz jauniem, objektīviem datiem, spētu “stāties pretī” dažādiem tendencioziem mūsu vēstures traktējumiem. “Latvija Otrajā pasaules karā”, “Holokausta izpētes problēmas Latvijā, “Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940 – 1956. gadā”, “Okupētā Latvija 1940 – 1990”, “Latvija un Austrumeiropa 20. gadsimta 50. – 80. gados” – te nosaukti tikai dažu sējumu virsraksti, liecība par tēmu aktualitāti.

Vēsturnieku komisijas paveiktais ir kļuvis par būtisku faktoru gan padomju, gan nacistu okupāciju izpētē, gan visā 20. gadsimta vēstures izpētē kopumā. Raksti apvieno dažādu paaudžu, pieredzes un dažādās valstīs dzīvojošus pētniekus. Tematika hronoloģiski paplašināta līdz neatkarības atjaunošanai, tā dodot iespēju piesaistīt jaunus pētniekus, kuri interesētos par 20. gs. vēsturi.

Studēt Latvijas vēsturi, iepazīties ar mūsu neseno, sarežģīto pagātni, veidot pareizu izpratni par to, izkopt patriotisma jūtas – tāds varētu būt zinātnieku vēlējums Latvijas Policijas akadēmijas studentiem.

Tas vēl nav bauslis. Te autors piesaka pats sevi un brīdina par savām autortiesībām. Sargieties jūs tie tur, pārējie budas, allahi un citas vējamātes un neptuni!

ES esmu tavs Dievs un kungs! Un tūdaļ seko pats pirmais aizliegums:

Saprotams, nekādas kārtības nebūs. Aiziesiet postā. Diemžēl latvietis ir tolerants pret citiem Dieviem, ticībām un reliģijām. Tā iegājies. Krustneši un pirmie misionāri mūs pārliecināja ne tikai ar uguni un zobenu. Brīnos, kur ar iztēli tik apdāvinātam vīram, kāds bija Andrejs Pumpurs, šīs Dieva dāvanas pietrūka, aprakstot lībiešu virsaiša Kaupo ceļojumu uz Vāczemi un Romu, kur mūsējais ieraudzīja tādus celtniecības, mākslas, kultūras, valsts un pilsētu aizsardzības, navigācijas un kulinārijas brīnumus, ka par jaunā Dieva pārākumu tam nebija ne mazāko šaubu. Raugoties no šī aspekta, es neredzu Kaupo personībā nodevību. Tieši otrādi. Viņš izvēlējās savai tautai progresa ceļu kopā ar Eiropu un kristietību. Bet palika arī pašu dieviņi. Kur tie dēsies? Negaisā Perkons atgādināja sevi ar bargumu. Sausumā zemnieki lūdza tam griezt savu vaigu uz viņu tīrumiem. Līdzīgi dzīvoja ir Laima, ir Meža māte ir citi lielāki un mazāki gariņi. Līdz imigrants Jēzus no Nacaretes tautas iztēlē saplūda ar laviešu baltbārdaino večukiņu, kas pie staba piesien nogurušo kumeliņu. Mēs neturam svešus Dievus, tikai... tie ir mūsu pamatiedzīvotāji... paši nāk. Ko padarīsi? Nedzīs taču laukā.

Kāpēc nelietīgi, mīļais Jēzu? Tikai pie lietas un par lietu. Ne jau Tu tos baušļus rakstīji. Ko varēja zināt Tavs vecais par latvieša dzīvi? Paskat kā gāja mūsu pušelniekam Ķencim Mērnieku laikos. Oļiņiete vispār bez Dieva vārda mutē nevarēja iztikt. Latvietis atdod Dievam godu un tūdaļ ķeras pie lietas. Atcerieties Ķenci ar savām vajadzībām. Arī mans Boņuks tāpat: “Paļdis, Pesteitoj par nūdzeivotū dīnu. Tikai dieļ kam jei tik eisa? Paiežu pušdīnis i jau vokors klōt?”

Latvietis, pieņēmis kristietību, pretēji baznīcas bargajiem kanoniem ir to vien darījis, kā pieradinājis Dieviņu savām vajadzībām. To ir atzīmējis arī mācītājs Juris Rubenis. Protams, to nosodot, taču arī pats, īstens latvietis būdams, pieiet šai lietai veselīgi, un es ticu, ka Dievam tīkami. Runa ir par brīnišķīgo grāmatiņu sēriju kopā ar Māri Subaču. Ortodoksālajām dogmām latvietim dvēselē nav vietas.

Mums Jumprava Marija, svētā Dievmāte ir kļuvusi latviete un viņu sauc Māra....

Mums ir reti skaistas un ilgas saulrietu debesis. To atzīst daudzi ārzemnieki. Vatikānā tādu nav. Kur citur Eiropā Jēzum ar savējiem vēl tik jauka dzīvošana, kā virs Latvijas laukiem un kur citur viņam palikt par savējo kā pie mums? Starp citu, debesis ir viela pārdomām, kaut vai pus pa jokam, par kurzemnieku, latgaliešu, vidzemnieku un zemgaliešu rakstura īpatnībām. Kaut vai tā. Vislielākās debesis ir Zemgalē. Paskat, kādas valstiski un diži domājošas personības nākušas no turienes. Kurzemē mākoņi aicina latvieti gluži kā Dullo Dauku uz vietu, kur jūra ar debesīm tiekas. Hercogs Jēkabs, Krišjānis Valdemārs, Vecais Taizels un pats Dullais Dauka, vai nav jauka kompānija? Vidzemes kalni virs zemes un mākoņu kalni veido latviskā gara plastiku, latviskās dvēseles vienotību ar debesu un zemes dzīvi. Te atrada vietu gan hernhūtieši, gan dzima Merķelis, gan latviešu nacionālā rakstura koda atklājējs Rūdolfs Blaumanis. Manā dzimtenē Latgalē mākoņi raugās savā atspulgā daudzajos ezeros. Tāpēc starp citiem latvju novadiem Latgales latvietis izceļas ar to, ka prot pasmieties par sevi. Kur vēl ir tādas apdziedāšanās dziesmas kā Latgalē? Kur vēl debesis un Dievs virs tām, kad skaties ne uz augšu, bet uz ezeru pie Aglonas baznīcas?

Te vieta aplūkot arī Dieva pretmetu VELNU, kas nāk līdzi nevis kā Dieva noliedzējs, bet apstiprinātājs. Un tā ka kristietība mums tomēr tika uzspiesta ar varu, tad velnu neviens mums neuzspieda, tas nāca Kristum līdzi kā bonuss. Un tā ka velnu neaizstāvēja ne kungi, ne svešzemju mācītāji, tad latvietis ar nelabo izrīkojās pēc sirds patikas. Viņš tam atriebās kā svešzemju iekarotājam pat tik tālu, ka dažbrīd sapludināja kopā ar baronu vai citu smalku kungu, un tieši šajos gadījumos velnam piemīt pārdabiskā vara un spēks. Taču līdz zināmai robežai. Līdz iedziedas gailis. Citos gadījumos Velns tiek izsmiets un nostādīts vientiesīša lomā, kur pat ganu zēns to apmuļķo un vinnē derībās. Es pazinu divus tautas Velnu meistarus: Antonu Šmulānu no Ludzas un Valteru Hirti no Mazsalacas. Antons lipināja mālā, bet Valters kritušā Tūteres svētozola pagalēs grieza velnus, piešķirot tiem cilvēka smago likteni, cilvēka vājībās un muļķības. Sak, pamēģini padzīvot mūsu ādā! Tad tu velnu redzēsi!

Gunāru Piesi mūsu lāga draugi čehi nesaprata, kad viņš kopā ar tiem uzņēma filmu “Sprīdītis”. Čehi bija pārsteigti, ka latvieši nerro sātanu un nostāda to pamuļķīša lomā. Viņiem, izrādījās, ir sveša un nepieņemama mūsu attieksme pret Nelabo. Ja jau latvietis savā dzīvē uzskata sevi pārāku par pašu sātanu, tad viņš ir karsti pārliecināts, ka pats ir savas laimes un likteņa kalējs. Un tas ir tik skaisti un uzmundrinoši dzīvot.

Dievs un lamāšanās. Nez kāpēc par lamu vārdiem dažām tautām kļuvušas ģenetālijas un viss, kas ar to saistīts. Latgaliešiem to vietā piesauc sev palīgā Dievu to kungu, viņa Dēla māti Mariju un pašu Pestītāju. Latgaliete vispirms iebrēksies: “Ak, Jumprava Marija!” Un tikai tad teiks: “Sterva tu tāda!” Kas pasarg, Dievs, neattiecas uz Dievmāti, bet uz kaimiņieni. Dievmāti latgaliete piesauc kā liecinieci, kā sabiedroto. Vīri tāpat. Vispirms Dievs, kas jau apriori ir patiesības garants. Es neesmu viens, kas uzskata, ka tu esi gatavais ..... atļaujiet to vārdu, kas ņemts no citas kultūras te nelietot. Ko darīt? Refleksija. Ja jau tā ir glezniecībā, tad dzīvē tāpat, un tur tu neko nepadarīsi.

–Dīvs paļeidz!– latgalietis saka kaimiņam, kas strādā dārzā.
–Paļeidz jau paļeidz, – tas atbild,– byutu tu redziejis, kū jis vīns pats bez maņis te sadareja.”

Vai tas ir grēks? Vai tā ir Dieva vārda nelietīga lietošana? Es esmu pārliecināts par to, ja Viņš tik tiešām ir, tad neapšaubāmi gudrāks nekā mēs un zina, kas cik maksā, par ko tiek maksāts un ar ko. Lielāks grēks un tik tiešām nelietīga Dieva vārda un Dieva tēla valkāšana ir citur, daudz augstākos līmeņos, kur politika un komercija, bet tā jau ir cita tēma.

Nu Dieva baušļos parādās TEV BŪS. Un tikai divas reizes. Astoņus baušļus viņš mums sniedz nolieguma formā. Un šinī apstāklī es redzu providences gudrību. Jo. Redziet, cilvēka zemapziņa nepazīst nolieguma formu. Tas ir psihiatrijas zelta likums. Šaubos, vai to zināja senebreju pravieši, palīdzot Mozum apkopot cilvēces pieredzi desmit likuma pantos, kas, protams, ir unikāli un visaptveroši. Bet es nebeigšu brīnīties par to, ka piešķirot astoņiem pantiem noliegumu, Dievs dod mums izvēles iespēju. Jo noliegums vienīgi apstiprina tā esamību, ko noliedz. Noliegums vilina, mudina mūs uz to, ko noliedz. Cilvēka zemapziņa nepieņem NE. To var aptvert un apgūt tikai PRĀTS. Pār noliegumu ir tikai mūsu prāta un gribas vara. Tikai prāts un griba piepilda noliegumu ar tā Dievišķo jēgu:

Tev nebūs nokaut!
Tev nebūs laulību pārkāpt!
Tev nebūs zagt!
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko!
Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu!
Tev nebūs iekārot nevienu lietu, kas citam pieder!

Šī baušļu pasniegšanas forma apliecina tikai to, ka dzīve ir eksāmens. Ka mums dota izvēles brīvība. Ka neesam marionetes, kas pilda Dieva nolemto un Likteņa grāmatā ierakstītīto savas dzīves gaitu. Uz pareizticīgo krusta ir šķībs šķērskoks. Zemākais gals norāda ceļu uz elli, augstākais – uz debesīm. Un kaut tas skatāms no abām pusēm vienādi, tradīcija uzlūko to no puses kur ceļš uz elli ir kreisajā pusē no mūsu redzes punkta. Kreisajā pusē kur sirds, kas bez prāta un gribas ir nevarīga Dieva bargo aizliegumu priekšā.

Bet kāpēc divi no baušļiem sniegti apstiprinājuma formā:

“Tev būs svētīto dienu svētīt” un
“Tev būs savu tēvu un māti cieņā un godā turēt”?

Arī te providence!

Svētīto dienu svētīt, lai cilvēce no stresiem nesajuktu prātā, lai atrautos no darba un apcerētu paveikto, kā Vecajā derībā to darīja Radītājs. Bezgala aizkustinoši ir tas, ka katras radīšanas dienas beigās Viņš savu veikumu novērtēja un redzēja to “labu esam”. Un septītajā dienā it īpaši. Kaut visos man piejamos avotos viņš vienkārši gulēja “rūkas atlaidis nu dorba”. Bet ticiet, bija viņam i domas, i prieks par savu veikumu. Un bažas arī. Kuras, kā zināms, nebija veltīgas.

Ir ārkārtīgi svarīgi atpūsties fiziski, bet vēl svarīgāk ir apcerēt veikumu, apzināties sevi un savu saikni ar kopību: ar kaimiņiem, pagastu, ar ķeizaru un Dievu.

Latviešiem svētā diena ir tā kārtota jau gadu simtos.
Gribi, lai tavi darbi nekad nebeigtos – strādā svētdienā.
Gribi atpalikt – strādā svētdienā,
Gribi kauties ar trūkumu – strādā svētdienā.

No literatūras mums zināma latvieša svētdienu. Atcerieties Straumēnus, arī Dvēseļu putenī Grīns pie tās kavējas karavīru atmiņās. Mana paša agrā bērnība pagāja Kurzemē. Un es visu mūžu kā teiksmu atceros svētdienas pēcpusdienas, kad pēc krietnas maltītes, uz kuru tika aicināta visa saime, mēs devāmies aplūkot plašos laukus. Priekšā gāja saimnieks un saimniece. Blakus saimniekam kā viņa tuvākais palīgs – mans tētis. Saimnieks rādīja sievai un visai saimei, kas paveikts un runājās ar manu tēti par vēl darāmo. Saimniece vērtēja un vērtēja arī vīri paši un, gluži kā Dievs radīšanas beigās, redzēja to visu labu esam. Mamma un Marija tante nesa groziņus ar kapijas kannām un pīrādziņiem, ko apskates beigās jau krietni noguruši iebaudījām, sēžot mežmalas piekalnītē, no kuras bija pārredzams ēku puduris. Vēl negājām uz māju, jo saimniekam laikam patika to apcerēt, atkāpjoties un paskatoties no malas. Droši vien ielūkojoties arī savā dvēsele. Kopā bijām visa saime – gan saimnieki, gan algādži. Kad ieradās abi Arāju dēli – medicīnas studenti, tie gāja kopā ar mums. Kārlis Arājs nākotnē kļuva slavens kā mūsu neiroķirurģijas pionieris. Manī laimīgā kārtā bērnībā ielija kā Kurzeme, tā Latgale, kur piedzīvoju to pašu, tikai citās izpausmēs. Darbs svētdienā skaitījās šausmīgs grēks, ko varētu pielīdzināt naglas dzīšanai Pestītāja rokā. Sausais siens svētdienā, dievkalpojuma laikā varēja laukā salīt, bet zemnieks i pirkstu nepakustināja un šķendēties arī nedrīkstēja. Tad varat iedomāties, ar kādām šausmām mēs uzņēmām boļševistiskos “voskresņikus” un vēlāk jau kolhozu padarīšanu. Bija baznīcā iešana, un kārtojās tā, ka no katras saimes kāds noteikti ieradās uz dievkalpojumu. 12. dienā skaitījās svētā stunda. Tad mājās palikušie pulcējās pie galda, lai kopējā lūgšanā būtu kopā ar tiem, kas baznīcā. Mūsu tīrumiņi bija mazi. Vai viss pārredzams no pagalma. Bet apcere notika lielākos mērogos. Pie baznīcas pēc dievkalpojuma. Tur tikās radi, tuvi un tālāki un, ticiet, bez e–pasta un telefoniem, mēs pārzinājām visu pagastu.

Svētki ir darba diena dvēselei. Dvēseles kultūras diena. Šī vārda pirmdzimtajā nozīmē, kas esot “ zemes irdināšana”. Tā vien rādās, ka latvietis to ir apzinājies vēl pirms kāds viņam pastāstīja, ka seno jūdu Dievs ar likumu paģēr svēto dienu svētīt. To man priekšā pasaka Līgo diena, kas pēc sava skanējuma nebūt nav prieka diena. Dziesmas skan minorā un tekstos apcer dabas ritumu, dzīves vienreizīgumu, saikni ar ritumu un dabu. Un kur vēl citur mēs izjūtam un piepildām savas latviskās būšanas svēto trīsvienību: DIEVS, DABA, DARBS?!

Svinamās dienas arī Kristus un viņa mācekļi baudīja vīnu, kā īstie senlatvieši alu. Kaut Latvijā blakus baznīcai vienmēr ir bijis krogs un kā kā dziesmā teikts – “... uz baznīcu līdzens ceļš, no baznīcas grumbuļains...”, es negribu piekrist ne Merķelim, ne minētajiem Kurzemes mācītājiem, ka “...latvietis ir liels žūpis un negausis.” Tas aiz nabadzības. Brandavīns bargi maksāja. Daudz naudas bija tikai kungiem. Atcerieties sakāmo “tētis bija kunga prātā”. Varēja atļauties. Kā zināms, latvietis vienmēr ir gribējis būt kungs savā zemē. Brandavīns sniedza šo ilūziju. Atcerieties mūsu tautas dziesmas un ziņģes par dzērājiem, kuru domas kodols ir – ja es būtu bagāts vīrs, tad peldētu kā asarītis brandavīna pudelē. Pie reizes – vai tā ir latgaliešu tautas dziesma? Un “Alutiņi, vecais brāli”, vai “ Tur es dzēru, tur man tika” Un “Pūt vējiņi”? Bet iegājies, ka dzeršanas grēkā vaino vienīgi latgaliešus. Es kā etniskais latgalietis ar skaudību skatos, kas jums, rīdziniekiem, par dūšu, ka varat apseglot melnu kuili un jāt uz krodziņu. Ak, kā tas mums Latgalē neienāca prātā! Mums tik vien bija tā jumora, kā “...nokert kaki un piesiet tam pie astes degošu pakulu vīški. Vot beja smīkls i jumora, vysa ģerevņa nūdaga.”

Mani mīļie, latgalietis vairāk lielās nekā izdzer. Dzeršanas aura rada ilūziju par bagātību. Aiz šīs alošanās latgaliete spiedīs ciemiņu iedzert “pa variešonai”, bet ja nevarēsi, pat alu lies aiz krāgas. Pati nepiedzeras, bet ir laimīga, kad ciemiņš kunga prātā sadauza traukus, nolauž fikusa kātu makšķerei vai ar dzīvu cālēnu noslauka ūsas.

– Brauc vēl! – latgaliete smaidot mudinās. Bet rīdzinieks, atgriezies mājās, stāsta, ka Latgalē to vien darot kā dzerot. Ak, Dievs! Latgalietis iedzer par santīmu, bet rāda, ka dzēris par latu. Re, ko varu atļauties!

Pārcilājot savas trūcīgās zināšanas latviešu pirmskara literatūrā, man radies iespaids, ka mūsu rakstnieki, nākuši no ganu un arāju dzimtām, bagātību saprot kā prieku bez mitas dzert. Rozīša Ceplis. L. Zamaičas “Direktors Kazrags”, Viļa Lāča Garoza “Zvejnieka dēlā”... Nu ir citi laiki. Es gana esmu redzējis jaunos bagātniekus šodienas Latvijā un pārliecinājos par gluži pretējo – dzer tas, kam nav naudas.

Svētītā diena latvietim bez apceres ir arī prieka un dzīves jēgas diena, kā reti kurai tautai, jo paklausieties, kas ir mūsu dzīves ideāls, ko lūdzam Dievam. Tas skan mūsu himnā:

“...Kur Latvju dēli dzied,
Kur Latvju meitas zied,
Dod, Dievs, mums laimē diet,
Mums– Latvijā!”

Te, rādās, mums viss kārtībā. Taču sāk valdīt aizguvumi, svešas tautas tikumi. Mūsu tradīcijās nekad nav bijis, ka znots gāna sievas māti. To ienesa padomju laiks un padomju Krievija. “Tjošča” tur ir tikpat kā lamu vārds. Tas no saspiestības, dzīvojot “zem sociālisma deķa”. Mums “māsiņu aizveda tautiņās”. Un tur varēja būt vīra māte – vella māte. Kuras ļauno dabu latviete ticēja uzvarēt ar dziesmu un mīlestību: “Bridīš‘ dubļus dziedādama, tavu dēlu mīlēdama...” Mums bija arī iegātņi, bet tie savas sievasmātes negānīja, jo iegātnis tautas uztverē tāds kā pus vīrietis vien bija. Un ja tam sievasmāte pa prātam negadījās, tad kaķa lāsti debesīs nekāpa.

Mums, latviešiem, arī attiecībās ar vecākiem tā distance nav tik tāla kā tepat pie radiem Lietuvā, kur tēvu un māti uzrunā uz Jūs. Aiz cieņas un bijības uz visu mūžu. Turpretīm mums ir priekšnoteikumi ne tikai vecāku un bērnu labajām attiecībām, bet arī īstai draudzībai un noslēpumu uzticēšanai vecākiem. Kopumā es šo lietu Latvijā redzu labu esam. Tik tālu, kamēr tas neskar citu baušļu objektus: mantu, naudu un dzimumu intīmās padarīšanas.

Mums ģimenē sieviete nav bijusi beztiesīgs radījums. Pie visa tā, ka saimnieks tautas tradīcijā vienmēr ir Saimnieks. Jo tāds var būt tikai viens. Taču vīra nāves gadījumā saimniece pārņēma grožus un vadīja tik pat droši un varoši. Zināmo disharmoniju mums ienesa kristietības kultūra, kurā sieviete tika radīta no vīrieša ribas. Kaut vēsturē bija izcilas karalienes, kaut bruņinieku tikumi pieprasīja sirds dāmas dievināšanu, kaut blakus Dieva dēlam ticības tronī tika celta viņa Māte, tik un tā apustuļa Pāvila viedoklis par sievietēm bija tas pelēkais kardināls, kura viedoklis pamatoja sievietes zemāko statusu sabiedrībā. Protams, tas skāra arī latviešus, taču neiesakņojās mūsu zemapziņā. Mums sieviete kļuva ētikas priesteriene, kuras vērtība liekama blakus garīdzniekam. Ne divkaujās, ne īpašumu cīņās, ne asiņainās atriebībās kristalizējās mūsu ētikas pamatvērtības. Pie skala uguns seno latvju māmuliņas tās tina Dainu kamolos un auda likteņa jostās. Es biju satriekts, kad uzzināju, ka senajos laikos visizplatītākā latviešu sieviešu slimība bijusi – AKLUMS! Atcerieties Indrānu māti... Padomāsim par to, cik latvju māmuļu acu gaismas ir ziedots mūsu kultūrai. Ne pretinieku asinis, bet acu gaišums... Mūžīgā Gaisma lai spīd viņām!

Mūsu kultūru radīja sievu tikums un vīru spīts, kas visos laikos bija vienoti nelokāmā gribā dzīvot labāk. Un priecīgāk. Kā to mums paģēr Latvijas himna un iepriekšējais Dieva bauslis.

Dzīvības svētums. Latvieša dzīvības izpratne ir varen plaša. Daļēji tas ir atavisms no pagānu laikiem, bet lielāko tiesu tikai tāpēc, ka ik lieta, ar kuru mēs saskaramies, ir jāpieradina, jāpadara sev lietderīga. Dzīves svētums latvietim attiecas gan uz suni, gan uz guni, gan uz malkas pagalīti. Latvietis tur svētu savu mājvietu, gluži kā savu dzīvi un tuvāko. Atcerieties Indrānu tēvu.

Interesants fakts iz mūsu kino vēstures. “Nāves ēnā” Blaumanim uz ledus visu laiku ir zirgs un arī paliek tur, kad laimīgo lozi izvilkušos igauņu zvejnieki paņem savā laivā. Gunārs bija spiests iepriekšējās epizodēs zirgu noslīcināt, lai neuzdzītu apetīti aziātiem, kam zirga gaļa ir gardums. Tie skatītos un domātu– ir gan stulbi tie latvieši. Ir tik pilnasinīgs zirgs, bet šie mirst no bada. Re, viens pat savas asinis dod puikam nodzerties. Kirgīzs nevar saprast, ka latvietim zirga gaļas lietošana ir kanibālisma akts. Mēs savukārt nesaprotam viņus.

Latvieti uzrunā postaža, māju un saimniecību nāve. Tas sevišķi spilgti izpaudās sociālisma sabrukuma gados. Pussabrukusī baznīca runā! Tā uzrunā mūsu zemapziņu. Ne velti Valmieras tuvumā kolhoza priekšnieks Ansis Liezers saremontēja to, uzlika jumtu, saņemot partijas stingro rājienu.

– Es citādi nevaru!– viņš teica. Tā bojā mūsu ciemata paskatu. Esmu pārliecināts, ka sociālistisko tikumu degradāciju paātrināja šo postā aizlaisto celtņu un Latvijas dabas gara vaimanas.

Būdami 700 gadus vācu baronu spaidos, mēs nebijām tiesīgi lemt par cilvēku dzīvībām. Domāju, arī tas ir atstājis iespaidu. Ja tā, tad pozitīvā nozīmē.

Cita lieta, ja runājam par karu. Diemžēl pašiem kristīgajiem šinī ziņā nav skaidrības un konsekvences. Pielūdz Dievu viena puse, pielūdz otra. Grēku uzņemas valsts un karavadoņi. Iniciativas liegums atsevišķi ņemtos latviešus pārvērta izcilos karavīros, bet tautai noņēma karotājtautas nastu un lāstu.

Emeritēto zinātnieku biedrības “Emeritus”
valdes priekšsēdētājai LZA akadēmiķei Ritai Kukainei.

Atbildot uz Jūsu 2008.gada 9.janvāra vēstuli, Izglītības un zinātnes ministrija informē, ka jautājums par Valsts emeritēto zinātnieku mūža grantu palielinājumu tika izskatīts Pastāvīgās komisijas “Par budžeta programmā “Zinātne” apakšprogrammā “Zinātniskās darbības nodrošināšana” esošā finansējuma izlietošanu” 2008.gada 16.janvāra sēdē, kurā tika nolemts atbalstīt Jūsu priekšlikumu par pakāpenisku palielinājumu, ar 2008.gada 1.februāri palielinot Valsts emeritēto zinātnieku mūža grantu apmēru lidz Ls 200.

Valsts sekretāra vietniece
nozares politikas jautājumos K. Vāgnere

Aizstāvēšana

2008. gada 26. februārī plkst. 16.00 LU Filoloģijas fakultātes (Visvalža ielā 4a, Rīgā) 204. auditorijā paredzētā LU Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas zinātnes nozares promocijas padomes atklātā sēde, kurā disertāciju filoloģijas doktora grāda iegūšanai aizstāvēs

temats “Apokalipses tēma postmodernajā literatūrā (U. Eko, T. Pinčons, G. Grass, V. Sorokins)”, recenzentu prombūtnes dēļ pārcelta uz 2008. gada 4. martu plkst. 16.00.
Recenzenti: Dr.philol. Ludmila Sproģe, Dr.philol. Valda Čakare, Dr.philol. Sandra Meškova
Ar promocijas darbu var iepazīties LU Zinātniskajā bibliotēkā un LU Filoloģijas fakultātē 220. telpā.

***

2008.gada 12.martā plkst. 14.00 Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centrā, Rātsupītes ielā 1, Baltajā zālē LU Bioloģijas zinātņu nozares promocijas padomes atklātā sēdē

aizstāvēs promocijas darbu “HCV prototipa vakcīna izveidota uz hepatīta B kora vīrusveidīgo daļiņu pamata” bioloģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.
Recenzenti: Dr.habil.biol. Indriķis Muižnieks, Dr.habil.biol. Kestutis Sasnauskas, Dr.biol. Volframs Gerlichs
Ar darbu var iepazīties LU bibliotēkā, Kalpaka bulv. 4.

***

2008. gada 14. martā plkst. 11.00 LLU Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Dobeles ielā 41, sēžu zālē, promocijas darbu mežzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu “Bioloģiski vērtīgo meža biotopu novērtēšana Latvijā”.
Recenzenti: LLU MF profesors Dr.silv. Andrejs Dreimanis, LU doc. Dr.habil.biol. Alfons Piterāns, Lietuvas Lauksaimniecības universitātes asoc.prof. Dr. Vitas Marozas.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2008. gada 14. martā plkst. 13.30 LLU Mežzinātņu nozares un Materiālzinātņu nozares Koksnes materiālu un tehnoloģijas apakšnozares promocijas padomes atklātā sēdē Jelgavā, Dobeles ielā 41, sēžu zālē, promocijas darbu mežzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs

par tēmu “Meža zemes transformācija Latvijā”.
Recenzenti: LLU MF profesors Dr.habil.biol. Imants Liepa, LR ZM Starptautisko lietu departamenta Starptautisko attiecību nodaļas vadītājs Dr.sc.agr. Ainars Nābels–Šneiders, Igaunijas Lauku universitātes asociētais profesors, Mežsaimniecības un lauku inženieru institūta direktors Dr. Paavo Kaimre.
Ar promocijas darbu var iepazīties LLU Fundamentālajā bibliotēkā Jelgavā, Lielā ielā 2 un internetā http://llufb.llu.lv/llu–theses.htm.

***

2008. gada 14. martā plkst. 10.00 Kaļķu ielā 1 RTU 407. auditorijā notiks

promocijas darba “Efektīva nodokļu administrēšana Latvijas Republikā” aizstāvēšana RTU P–09 promocijas padomes sēdē ekonomikas zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Juris Saulītis Dr.oec., RTU profesors; Māris Jurušs Dr. oec., firmas “PricewaterhouseCooper” nodokļu menedžeris; Tanja Polajeva Dr. oec., Tallinas Tehnoloģiskās universitātes asoc. profesore.
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10”

***

2008. gada 28. martā plkst. 13.00 RTU, Kaļķu ielā 1– 407. auditorijā notiks

promocijas darba “Kvalitātes sistēmas nodrošināšanas pilnveidošanas problēmas Latvijā” aizstāvēšana RTU P–09 promocijas padomes sēdē ekonomikas zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Anatolijs Magidenko Dr. habil. oec., RTU profesors; Dainis Tunsts Dr. oec., AS “Invest Riga” direktora vietnieks; Voicehs Kosidovskis (Wojciech Kosiedowski), Dr. habil. oec., N. Kopernika Universitātes (Polija, Toruņa) profesors.
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10.

***

2008. gada 28. martā plkst. 10.00 RTU Kaļķu ielā 1– 407. auditorijā notiks

promocijas darba “Ekoloģiski orientētas uzņēmējdarbības vadīšanas novērtēšanas modeļi un attīstība Latvijā” aizstāvēšana RTU P–09 promocijas padomes sēdē ekonomikas zinātņu doktora grāda iegūšanai.
Recenzenti: Nikolajs Baranovskis, Dr. habil. oec., RTU profesors; Aina Dobele, Dr. oec., LLU asoc. profesore; Ivans Potravnijs, ekonomikas zinātņu doktors, G. Pļehanova Krievijas ekonomiskās akadēmijas profesors, Krievijas ekoloģiskās ekonomikas biedrības priekšsēdētājs.
Ar promocijas darbu var iepazīties RTU Zinātniskajā bibliotēkā Ķīpsalas ielā 10”

***

2007.gada 28.decembrī RTU Mašīnzinātnes nozares Mašīnbūves tehnoloģijas un Mēraparātu un metroloģijas apakšnozares promocijas padome P–16 atklātā sēdē Gints Konrads aizstāvēja promocijas darbu “Mašīnu detaļu plakanu slīdes virsmu nodiluma pētījumi” un viņam piešķīra Dr.sc.ing. zinātnisko grādu. Balsošanas rezultāti: : “par” – 9, “pret” – 0, nederīgi biļeteni – 1.

***

RTU inženierzinātņu nozares promocijas padome P–07 2008. gada 4.februāra sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu Nataļjai Pavlovai par promocijas darbu “ Platformneatkarīgā modeļa izstrādes pieeja modeļvadāmas arhitektūras ietvarā”.
Balsošanas rezultāti: par – 8 balsis; pret – 0; nederīgi biļeteni – 0.

***

Latvijas Kultūras akadēmijas Promocijas padomes atklātajā sēdē 2007. gada 4. decembrī Nadežda Pazuhina aizstāvēja promocijas darbu „Latvijas vecticībnieku kultūras prakses: 20. gadsimta pieredze”. Nadeždai Pazuhinai tika piešķirts mākslas zinātņu doktora (Dr. art.) grāds. Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.