Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  22. marts: 06 (172)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Ministru prezidents Vilis Krištopans Latvijas Zinātņu akadēmijā

Ņemot vērā, ka šīs tikšanās galvenais mērķis bija pārrunāt Latvijas vēstures jautājumus, Jānis Stradiņš aicināja ielūkoties, kādas pēdas Latvijas likteņgaitās iezīmējis marts, kas saistās ar daudziem notikumiem. Tas ir gan 1918. gads, kad parakstīts Brestas miera līgums, ar kuru Latvija atdalīta no Krievijas. Tas ir gan 1919. gads ar pulkveža Oskara Kalpaka nāvi, gan 1949. gads ar lielajām deportācijām. Un vēl ir arī 16. marts un 3. marts, kas radīja satraukumu pērn. Bet, apspriežot pagātnes izvērtējumu, vajadzētu vienoties arī par nākamo tikšanos ar Ministru prezidentu, lai meklētu iespējas atbalstīt pētījumus letonikā un citās zinātnes nozarēs, izvērtēt zinātnes vietu pašreizējā Latvijā vispār, īpaši inovatīvās tehnoloģijas un fundamentālos pētījumus.

Andris Caune atzina, ka Vēstures komisijas izveidošana pirms ne pilniem četriem mēnešiem bija likumsakarīga, jo mūsu vēstures pētniecība var notikt tikai Latvijā un nekur citur. Ir iepazīts arī vēsturnieku darbs citās Baltijas valstīs. Pagaidām XX gadsimta vēstures izpētē visvairāk paveikts Lietuvā, kur šim nolūkam valsts atvēlējusi līdzekļus ne tikai pētniecībai, bet arī publikācijām, lai zinātnieku darbi nonāktu tautas rokās. Tad arī var gaidīt rezultātus.

Latvijā gan izveidota Vēstures komisija, bet pats pētniecības darbs ir izkliedēts, XX gadsimta vēstures pētniecība nav aktualizēta. Komisijas viedoklis — nepieciešams veidot XX gadsimta vēstures pētniecības centru, kas darbotos Latvijas Vēstures institūta ietvaros. Šis centrs apvienotu vēstures zinātniekus no augstskolām un Zinātņu akadēmijas institūcijām. Turklāt jāparedz arī finansējums vēsturnieku darbu izdošanai ne tikai latviski, bet arī svešvalodās. Tā mūsu šā gadsimta vēstures norises kļūtu zināmas pasaulei un tai nenāktos informācijai izmantot tendenciozus materiālus (vēl padomju laikā gatavotos), bet gūt patiesu ieskatu daudzās Latvijas nesenās pagātnes problēmās.

Vilis Krištopans pateicās Vēstures komisijai par tās nesen publicēto paziņojumu, jo tas bijis zināms atbalsts valdībai, kas nonākusi it kā starptautiskā slazdā sakarā ar Latviešu karavīru atceres dienu 16. martā. Ministru prezidentam visi šie marta notikumi ir ciešā saistībā ar paša ģimeni, jo Viļa Krištopana tēvs arī ir bijis iesaukts leģionā, vēlāk abu viņa vecāku ģimenes — tēva ģimene no Ludzas un mātes ģimene no Aglonas — 1949. gada 25. martā tika izsūtītas uz Sibīriju, kur tad arī piedzima nākamais Latvijas valdības vadītājs. Pēc šīs atkāpes paša un tautas pagātnē Vilis Krištpans teica: “Kas attiecas uz Vēstures komisiju, protams, valdība malā nestāvēs un sniegs atbalstu. Vienīgi jānoskaidro, cik tam vajag naudas. Par to jau esam runājuši ar Valsts prezidentu — pilnīgi skaidrs, ka vēsturniekiem ir finansiāli jāpalīdz. Par grāmatām. Jāizmanto ideja, kas jau ir Kultūrkapitāla fondā un vispār kultūras līdzekļos, — virkni grāmatu varētu dotēt apmaiņā pret daļu tirāžas, ko atdod bibliotēkām visā Latvijā. Tā ir ļoti laba ideja, kas jāatbalsta.

Aivars Stranga uzsvēra, ka nevar izslēgt “sēnalu” literatūras parādīšanos, vajadzīgi akadēmiski pētījumi, uz kuru pamata varētu sagatavot populāru Latvijas vēsturi (1939.—1991. g.) latviešu un angļu valodā. Pieminētais XX gadsimta vēstures pētniecības centrs varētu darbo ties arī holokausta pētniecībā: Andrievs Ezergailis ir daudz paveicis, bet vēl ir virkne jautājumu, īpaši par holokaustu Latvijas provinces pilsētās.

Armands Gūtmanis runāja par to, ka jānodala minētās Komisijas un Pētniecības centra funkcijas. Komisija būs starptautiska, tajā paredzēts iekļaut vairākus ārvalstu zinātniekus, un tas nodrošinās secinājumu objektivitāti. Vajag visādi sekmēt Komisijas sagatavoto latvisko un anglisko materiālu izplatīšanu. Ikdienas darbam Latvijā kalpos Pētniecības centrs. Valstij ir jādotē pētījumi par 1939.—1991. gada vēsturi.

Valters Nollendorfs pastāstīja, ka viņš vada Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (AABS) biroju Rīgā. Apvienība ir dibināta pirms 30 gadiem Amerikas Savienotajās Valstīs un apvieno zinātniekus, kas interesējas par Baltijas studiju jautājumiem visā pasaulē. Lielākais biedru skaits apvienībai ir ASV, Kanādā un Vācijā, bet ir arī Latvijā un citās Baltijas valstīs. Aprīlī paredzēta apvienības sēde Tallinā, lai sīkāk pār runātu starptautisku pētījumu “Baltijas valstis zem okupāciju varām”, cerams, ka šajā sanāksmē piedalīsies arī vairāki Vēstures komisijas locekļi no Latvijas.

Cita tēma — Okupācijas muzeja liktenis. Runa nav tik daudz par ēku, bet par to, kas tur ir iekšā, jo tas ir īpaši svarīgi. Turklāt lielu daļu līdzekļu muzejam ziedo latvieši emigrācijā. Ir izstrādāti muzeja darbības plāni, parādot jaunākos pētījumus vairākos virzienos. Būtiska ir bijusi arī muzeja eksponātu nesenā izstāde Briselē, izglītības programma. Pērn muzeja apmeklētāju skaits ir divkāršojies un sasniedza 24 tūkstošus. Arvien biežāk Okupācijas muzejā iegriežas arī ārzemnieki. Taču joprojām muzeja nākotnes attīstības iespējas ir neskaidras, jo patlaban ēkas jautājumā nav neviena pozitīva piedāvājuma, ko varētu uz tvert nopietni. Ir tikai Rīgas domes lēmums par ēkas nojaukšanu.

Vilis Krištopans solījās jau tuvākajās dienās šos jautājumus pārrunāt ar Rīgas domes priekšsēdētāju Andri Bērziņu, lai meklētu risinājumu. Lielākā daļa ārzemnieku nezina Latvijas vēsturi. Jautājums par īpaša Latvijas vēstures pētniecības centra izveidi Vēstures institūta ietvaros tiks izskatīts konceptuāli, lai to varētu iekļaut jau nākamā gada valsts budžeta projektā, bet par tālāko virzību atbildība būs jāuzņemas Izglītības un zinātnes ministram Jānim Gaigalam. Ministru prezidenta padomnieks Juris Lorencs arī pārraudzīs šī jautājuma risināšanu.

Andris Caune lūdza, lai atbalsts 20. gadsimta vēstures pētniecībai nenotiktu uz pārējo vēstures pētījumu rēķina, kam piekrita arī Ministru prezidents.

Tālākā tikšanās daļa tika veltīta vairākiem citiem jautājumiem, kuru risinājumam pēc zinātnieku domām noteikti ir vajadzīgs valdības atbalsts, un kuri varētu būt nākamās tikšanās ar Ministru prezidentu uzmanības centrā.

Andrejs Siliņš: Būtiski ir valdības līmenī pārrunāt, ko zinātne var dot Latvijai, un kur zinātnē vajag ieguldīt papildus līdzekļus. Mums kā pilntiesīgiem dalībniekiem jāiesaistās Eiropas Savienības 5. Ietvara programmā. Latvijā trūkst kārtīgu nodokļu maksātāju, bet ap 1000 īpaši spējīgu Latvijas zinātnieku, kopā ar saviem ienākumiem (un tātad arī nodokļiem), strādā ārzemēs.

Jānis Stradiņš: Latvijā ir vairāki pētnieciskie institūti (Matemātikas un informātikas, Organiskās sintēzes), kuri nodokļos vairāk iemaksā valsts budžetā, nekā saņem no budžeta, jo šie institūti saņem finansē jumu arī no citiem avotiem, tādēļ būtu tuvredzīgi neatbalstīt fundamentālus pētījumus, kas ir starptautiski nozīmīgi. Vajadzētu modernizēt apara tūru, dotēt infrastruktūru labākiem institūtiem.

Tālis Millers: Arī Ventspils Starptautiskais radioastronomijas centrs ir labs piemērs, kā zinātne varētu atmaksāties, dot Latvijai starptautisku prestižu.

Uldis Viesturs: Ir vairākas ministrijas (Ekonomikas, Izglītības un zināt nes), ir Latvijas attīstības aģentūra, bet redzu, ka neviens no ministriem neatbild par inovāciju politiku, par to, kā zināšanas (gudrības) pārvērst iekšzemes kopprodukta pieaugumā, “lai gudrību pārvērstu īstā pērlē un tautu padarītu ja ne uzreiz bagātu, tad pārtikušu”. Latvija savā vispārējā politikā orientējas uz Eiropas Savienību, bet tur tic inovāciju sistēmas efektivitātei. Kāpēc tad Latvija ir inerta? Šo jautājumu varētu izvirzīt nākamajā tikšanās reizē ar Ministru prezidentu.

Pēteris Zvidriņš: 2000. gada janvārī jānotiek tautas skaitīšanai Latvijā, bet budžetā nav paredzēti līdzekļi tās organizēšanai.

Vilis Krištopans uzsvēra, ka jautājumi ar tautas skaitīšanu tiks atrisināti pozitīvi. Kas attiecas uz nākamo tikšanos, tad viņš tādu vēlas labprāt, vienīgi lūdz viņam jau savlaicīgi iedot attiecīgos materiālus, lai varētu sagatavoties konstruktīvai sarunai.

Ministru prezidentam un viņa padomniekiem tika pasniegtas Latvijas ZA Gadagrāmatas 1999 tikko iznākušais izdevums, lai gūtu pilnīgu priekšstatu par ZA darbības jomām. Tur sakopota arī pilnīgākā dokumentācija par Latvijas zinātni.

Tikšanās noslēgumā Vilis Krištopans parakstījās Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda viesu grāmatā.

Tālākā būtu kongress, bet tas ikvienam bija skaidrs, ka pēc ieilgušā ziemas miega, kad Latvijas Zinātnieku savienība regulāri par sevi atgādināja tikai Radošo savienību padomē, kurā savu radošo organizāciju pārstāv J. R. Kalniņš, A. Blinkena un R. Bebre, būs grūti iekustināt biedrus kongresam, jo daudziem par viņu piederību LZS atgādina tikai bez maksas “Zinātnes Vēstneša” saņemšana. Protams, par kongresa sasaukšanu vai nesasaukšanu lems padome, taču valdei vispirms jābūt pašai skaidrībā par to, ko tā nākamajā padomes sēdē cels priekšā. Proti, jābūt konkrētam rīcības plānam.

Kā teica R. Bebre, kongresu ir vērts rīkot tikai pēc tam, kad tas ir pie tie koši sagatavots. Nevar sasaukt cilvēkus un prasīt — ko nu tagad darīsim? Ir jābūt konkrētiem priekšlikumiem, ierosinājumiem. Tātad — ir jārīkojas, lai LZS biedri atcerētos, ka tāda organizācija vispār pastāv.

Arī J. R. Kalniņš atzina, ka, iekams runāt par kongresa sasaukšanu, darbs ir jūtami jāaktivizē. “Vai jums ir kādas idejas?” jautāja LZS priekš sēdis. Un tūdaļ arī pats piedāvāja, ka kongresa sagatavošanas pirmais solis varētu būt KONFERENCE.

Šo domu uztvēra E. Gudriniece, jautājot, vai tas nevarētu būt otrais pasaules latviešu zinātnieku kongress, ja jau savulaik pirmais tik labi iz devās. Tūdaļ gan atskanēja iebildumi, ka “tā jau ir nospēlēta kārts”, jo kongresa pirmreizīgums bija tieši tajā apstāklī, ka pirmo reizi pēc kara bija iespējams sanākt kopā Latvijas un trimdas zinātniekiem savā tēvu dzimtenē. Nu radošie un cilvēciskie kontakti jau ir nostabilizējušies. Kas vēlas, tas var braukt un satikties pēc sirds patikšanas un maka atvēles. Neko jaunu vairs tāds kongress nedotu.

J. R. Kalniņš teica, ka Latvijā šobrīd aktuālāks ir zinātnieku statuss, tas, lai augstskolās nepazeminātos profesūras līmenis, vecajiem zināt niekiem aizejot. Tāpat satraucošs ir fakts, ka Latvijā faktiski nav ekonomikas zinātnes, ļoti maz habilitēto doktoru.

H. Zenkevičs, kurš Latvijas Zinātnes padomē uzrauga disertāciju aizstāvēšanu, piebilda, ka arī juristi neaizstāv disertācijas. Tā nu iznāk, ka it kā šobrīd vispieprasītākajās profesijās visi ir tik aizņemti ar praktisko darbību, ka nav laika nodarboties ar zinātni, kas atkal liecina par zinātnes lomu un vietu šodienas Latvijā.

R. Bebre teica, ka konferencē noteikti būtu jāaplūko problēmas, kas būtu ārpus zinātnes interesēm, jo sabiedrībā tiek kultivēts uzskats, ka zinātniekiem pie mums rūp tikai viņu pašu lokālās intereses. Sak, tā ir tāda dīvaiņu suga, kas tikai rūpējas par savu izdzīvošanu.

H. Zenkevičs teica, ka rūpes par augstākās izglītības līmeni ir rūpes par visas valsts izdzīvošanu, un tur nu par profesionālu sektantismu ne varētu runāt. Par sabiedrības “augstāko ešelonu” attieksmi pret zinātni jau skaidri runāja tas, ka uz Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulci nebija ieradies neviens no valdības, par Ministru prezidentu nemaz nerunājot. Tātad, mēs atkal runājam paši ar sevi par to, ko paši labi zinām.

Uz LZS valdes sēdi uzaicinātais padomes loceklis A. Lūsis ieteica izmantot Latvijas Zinātnieku savienības konferences tribīni, lai izteiktos par tematu “Latvijas valsts attīstība un zinātne ceļā uz Eiropas Savienību”, jo tas būtu tas, kas varētu piesaistīt valdības un plašākas sabiedrības uzmanību. Eiropas Savienībai nav vajadzīga valstiņa ar zemu intelektuālo potenciālu, to diemžēl daudzi nesaprot, bet tas ir uzskatāmi jāparāda.

J. R. Kalniņš izteica varbūtību, ka Zinātnieku savienības ietvaros varētu izveidot nelielu darba grupu, kas vāktu informāciju par zinātņietilpīgo ražošanu Latvijā, jo tad Zinātnieku savienība kā nevalstiska organizācija varētu griezties Ekonomikas ministrijā ar konkrētiem, uz faktiem balstītiem priekšlikumiem par zinātņietilpīgas ražošanas attīstīšanu Latvijā. Protams, šī, tāpat kā visas iepriekšējās idejas, jāaprobē LZS padomē.

Valde nolēma nedēļu cītīgi domāt un tikties nākamajā otrdienā, t. i., 16. martā jau ar konkrētiem priekšlikumiem, kurus iesniegt padomei.

Tālāk nekonkrētā, parunāšanas līmenī tika ieskicētas vairākas tēmas un virzieni, kas Latvijai varētu būt aktuāli. Piemēram, Latvija kā transporta koridors, kas ļoti interesē Ziemeļvalstis. E. Gudriniece stāstīja par to, ka laucinieki interesējas par iespējām pašiem ražot savas augu eļļas, I. Bondare redz perspektīvas dažu Latvijā sastopamu savvaļas augu kultivēšanā farmācijas vajadzībām. Tā, piemēram, vācieši būtu ar mieru “noņemt” lielu daudzumu īvju, jo atklāts, ka to miza satur vērtīgas pretvēža vielas. Tika runāts par kūdras izmantošanu, pazemes ūdeņiem, par to, ka Ziemeļvalstis veido programmas, kas prognozētu augu valsts izmaiņas sakarā ar globālo sasilšanu, kad, iespējams, skuju koku izplatības robeža atvirzīsies uz ziemeļiem. Vārdu sakot, idejas kūsāja. Tiksimies pēc nedēļas!

16. martā LZS valde atkal pulcējās konkrētu priekšlikumu izteikšanai. Pēc J. R. Kalniņa domām tās varētu būt tikšanās ar Saeimas deputātiem, vidēja ranga ministriju ierēdņiem, žurnālistiem, ar kuriem viņš vēlējās iesaistīties domu apritē par valsts finansēta preses orgāna izveidošanu, kurš popularizētu zinātnes un tehnikas idejas, kā arī diskusijā ar žurnālistiem, kuri raksta par ezoteriskiem jautājumiem. H. Zenkevičam reālāka un rezultatīvāka šķita žurnālistu tiksanās ar tiem zinātniekiem, kuriem ir aktuālas un mūsu tautsaimniecībai noderīgas idejas, kas būtu popularizējamas. Arī E. Gudrinieces priekšlikumi bija par konkrētām saimnieciski noderīgām tēmām. Visi bija vienisprātis, ka lemšana par kongresa, konferences, semināra u. c. sasaukšanu vai pat šīs valdes pilnvaru izbeigšanu ir jānodod LZS padomes ziņā.

Z. K.

Latvijas Zinātnieku savienības padomes sēde notiks š. g. 25. martā plkst. 16.00 LZA prezidija sēžu zālē Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā.

Darba kārtība:

1. A. Siliņa informācija par zinātnes stāvokli Latvijā

2. LZS valdes pārskats un tās tālākā darbība

* * *

Veca gudrība māca, ka publikai nav jāredz, kā tiek taisītas desas un politika (kam pilnībā var pievienoties, klausoties Saeimas plenārsēžu translācijas). A/s konditorejas fabrikai “Staburadze” produkcija ir tik garšīga, ka fabrika savās mājās droši varēja uzņemt Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidija kopsēdes dalībniekus, lai dalītos domās par tematu “Pārtikas produktu kvalitātes formēšana un produkcijas realizācija”.

Š. g. 4. martā pēc iepazīšanās ar “Staburadzes” saldās produkcijas tapšanu klātesošie izteicās diskusijā “Kvalitatīva izejviela, produkcijas ražošana un realizācija”.

Neiztika arī bez pārsteigumiem. Tā, piemēram, iecienītajā putukrējuma tortē “Kaprīze” nemaz nav mūsu pašu četrkājaino skaistuļu labais un treknais “šūmkrējums”, bet... liesais pulveris no Somijas. Gan ar mierinājumu, ka tiek stipri strādāts ar vietējiem piensaimniekiem par atbilstošas konsistences un kvalitātes krējuma piegādi. Tā nu ir ar to Latvijas preci.

* * *

Š. g. 9. martā Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte prezentēja senatora Augusta Lēbera fonda un LZA ārzemju locekļa Dr. iur. profesora Dītriha Andreja Lēbera izdoto grāmatu “Latvijas Universitātes juristi — absolventi. 1922.—1944. Dzīves un darba gaitas”.

* * *

Š. g. 12. martā Latvijas Zinātnes padomes pētījumu programmas nr. 2 padome, LLMZA Mežmateriālu nodaļa, LLU Meža fakultāte, RTU Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes Polimērmateriālu institūts un LV Koksnes ķīmijas institūts Jelgavā rīkoja darba semināru “Koksnes un augu valsts izejvielu materiāli”.

Tajā tika runāts gan par pētījumu programmas nozīmi augstskolu integrācijā un Valsts zinātniskā centra izveidošanā, gan aplūkota koksne kā konstrukcijmateriāls, gan materiāli un produkti no koksnes, gan biodestruktīvie polimērmateriāli.

* * *

Oglekļa atomu klāsteri — [60]fullerēns un citi — negaidīti dāsna bāze organiskai sintēzei un jaunu materiālu konstruēšanai

Atklāšana.

1985. gada novembrī parādījās pavisam neliels rakstiņš žurnālā Nature, Vol. 318, No6042, lpp. 162—163, kura autori bija H. W. Kroto, J. R. Heath, S. C. O’Brien, R. F. Curl un R. E. Smalley no Rice University Hjūstonā, ASV. Raksts bija iesūtīts 1985. gada 13. septembrī. Šeit pirmo reizi aprakstīja oglekļa atomu klāsterus, kas veidojās, iztvaicējot grafītu lāzera starā hēlija plūsmā, un tika fiksēti, izmantojot masspektrometriju. Visvairāk veidojās 60 oglekļa atomu klāsters, tad sekoja 70 oglekļa atomu klāsters, bet bija fiksējami arī citi klāsteri ar mazāku vai lielāku oglekļa atomu pārskaitu. Eksperiments tika plānots, lai noskaidrotu oglekļa atomu klāsteru veidošanās mehānismu starpzvaigžņu telpā, kur tie bija konstatēti agrāk. Rakstā tika piedāvāta 60 oglekļa atomu klāstera uzbūve, kas attēlojama kā lode, uz kā virsmas izvietojušies 20 regulāri sešstūri (benzola cikli ar trim dubultsaitēm) un 12 regulāri piecstūri, kuru virsotnēs atrodas piecas dubultsaites. Šāds veidojums asprātīgi tika nosaukts par bakminstera fullerēnu par godu arhitektam R. Buckminster Fuller, kurš bija projektējis vairākas lielas celtnes ar apaļu jumta konstrukciju, sastāvošu no piecstūriem un sešstūriem. Faktiski šis 60 oglekļa atomu klāsters ir futbola bumbas attēls, kas šūta no sešstūra un piecstūra veida ādas gabaliņiem. Vēlāk gan raksta autoriem nācās atzīt, ka šāda veida 60 oglekļa atomu klāstera uzbūve ir aprakstīta jau krietni agrāk japāņu zinātnieka E. Osavas darbā 1970. g. un krievu zinātnieku D. Bočvara un E. Galperna darbā 1973. gadā, kur bija arī doti kvantu ķīmiskie aprēķini, izmantojot Hikeļa metodi.

1990. gada 27. septembrī žurnālā Nature, Vol.347, No6219, lpp. 355—358 parādījās raksts, kurā aprakstīta benzolā šķīstoša 60 oglekļa atomu klāstera izolēšana no kvēpiem, kas iegūti, kvēlinot grafītu elektriskajā lokā hēlija atmosfērā. Raksta autori bija Maksa Planka Kodolfizikas institūta (Vācija) līdzstrādnieki W. Kratschmer un K. Fostiropoulos, un Arizonas Universitātes Fizikas nodaļas līdzstrādnieki L. D. Lamb un D. R. Huffman. Raksts iesūtīts 1990. gada 7. augustā. Šie pētījumi pavēra reālas iespējas iegūt preparatīvi miligramu dau dzumos fullerēnu C₆₀ un pētīt tā fizikālās īpašības un arī ķīmiskās pār vērtības.

Pirmie ķīmiskie eksperimenti ar [60]fullerēnu sākās 1990. gada decembrī Freda Vudla laboratorijā Polimēru un Organiskās cietās vielas institūtā Santabarbarā, ASV, kuros piedalījās Andreas Hirsch, kas bija ieradies no Vācijas. Vēlāk A. Hirsch turpināja pētījumus savā laboratorijā Organiskās ķīmijas institūtā Tībingenas universitātē. Viņam pieder pirmā monogrāfija “The Chem is try of the fullerenes”, Stuttgart:Thieme Verlag, 1994, 203 p.

Pirmie eksperimenti parādīja, ka [60]fullerēnam ir elektronak ceptoriska daba, tas spēj elektroķīmiski reducēties vairākās pakāpēs; dažiem tā radikālanjonu sāļiem konstatēja supravadītāju īpašības. Tas izsauca milzīgu interesi. Sākot ar 1991. gadu lavīnveidīgi pieauga pub likāciju skaits, kas veltītas fullerēniem, gan iegūšanai un attīrīšanai, gan dažādām pievienošanās reakcijām. 1992. gada otrajā pusē varēja saskaitīt ap 700 publikāciju.

Nobela prēmija ķīmijā 1996. gadā.

Ar Zviedrijas Karaliskās Zinātņu Akadēmijas fizikas un ķīmijas Nobela komitejas lēmumu 1996. gadā Nobela prēmija ķīmijā piešķirta kopīgi profesoram Robertam F. Curl, Rice University, profesoram Sir Harold W. Kroto, University of Sussex un profesoram Richard E. Smalley, Rice University par fullerēnu atklāšanu (for their discovery of fullerenes).

Laureātu Nobela lekcijas ir lasāmas Angew. Chemie, Int. Ed. Engl., 1997, Vol.36, pp. 1566—1601.

[60]fullerēna iegūšana un īpašības.

Pašlaik ir izveidota tehnoloģija, lai no grafīta varētu iegūt kvēpus un no tiem izolēt fullerēnu maisījumu. Grafītu tvaicē elektriskajā lokā vai plazmas iekārtās un savāc melnos kvēpus. Ekstraģējot ar toluolu, dabū maisījumu, kuru sadala hromatogrāfiski. Tā izdala tīrus 60 atomu un 70 atomu klāsterus. Ja [60] fullerēna iznākums no kvēpiem ir ap 50%, tad [70]fullerēna iznākums ir mazāks par 10%. Ja sākumā [60]fullerēna cena par 1 gramu bija daudzi tūkstoši dolāru, tad pašlaik tā svārstās ap 50—60 USD atkarībā no tīrības, tas ir, [70]fullerēna piemaisījuma. Labākajos paraugos piemaisījumu saturs nepārsniedz 0,01%

[60]fullerēns veido melnus kristālus ar metālisku spīdumu, šķīdumi toluolā ir violeti. [70]fullerēna šķīdumi ir oranžsarkani. Šķīdība nav liela. Reakcijām parasti izmanto toluola šķīdumu.

Rentgenstruktūranalīzi neizdodas izdarīt pašam fullerēnam, tam nolūkam jāizmanto to atvasinājumi, pievienošanās produkti vai kompleksi. Saišu C-C garumi nav vienādi. [60]fullerēna molekulā ir diva veida saites C-C. Saišu garumi ir 1,38 angstremi (sešlocekļu ciklu savienošanās vietās) un 1,45 angstremi (sešlocekļu un pieclocekļu ciklu savienošanās vietās). KMR spektrā ¹³C signāls ir tikai viens. Tātad fullerēna molekulā nav parastais benzola cikls ar “izlīdzinātām” saitēm, bet gan ar alternējošiem saišu garumiem.

Elektronu absorbcijas spektros novēro neparasti intensīvu absorbciju UV rajonā 250—400 nm, bet redzamajā daļā tikai maz intensīvu absorbciju, kas tomēr izsauc violetsarkanu krāsu šķīdumos un tumšu krāsu kristālos. Elektroķīmiski ir pētīti reducēšanas potenciāli. [60]fullerēns raksturojas ar pieciem izteiktiem reducēšanās potenciāliem, kas attiecībā pret piesātināto kalomela elektrodu ir sekojoši: -0,36; -0,83; -1,42; -2,01; -2,60 V (benzola šķīdumā). Salīdzinoši [60]fullerēna elektroakceptorās īpašības atbilst hlor-1,4-benzohinonam, kas izskaidro reak ciju norisi ar dažādiem nukleofīliem, 1,3—diēniem un bipolāriem reaģentiem.

Reducēšana. Fullerīdanjoni. Pārejas metālu kompleksi.

Reducēšanu var veikt elektroķīmiski un ģenerēt monoanjonu, dianjonu vai arī trianjonu un iegūt fullerīdu sāļus ar metāliem vai onijkatjoniem. Daudzi no tiem ir ar pusvadītājīpašībām. Iedarbībā ar aktīviem metāliem veidojas trianjona sāļi, kam ir supravadītāju īpašības. Pie mēram, savienojums RbC_s2C₆₀ pāriet supravadošā stāvoklī pie 33 K. Šie savienojumi gaisā ļoti ātri sadalās.

Fullerēni veido stabilus kompleksus ar dažādiem pārejas metāliem, darbojoties kā divelektronu ligandi.

Reakcijas ar nukleofīliem reaģentiem.

Viegli notiek karbanjonu pievienošana un veidojas dihidrofullerēna anjons, kas reaģē tālāk kā nukleofīls. Tādā ceļā var iegūt daudz dažādu fullerēna atvasinājumu. Nukleofīlie reaģenti var būt metālorganiskie savienojumi, malonestera, acetetiķestera anjoni, amīni, aminoskābes. Svarīgi ir fullerēna aminoskābju un oligopeptīdu atvasinājumi. Visās šajās reakcijās rodas ne tikai monopievienošanās produkti, bet arī diprodukti (8 izomēri). Iespējams iegūt arī tri-, tetra- un pat okta- pievienošanās produktus.

Ciklopievienošanās reakcijas.

Fullerēni satur vairākas aktīvas dubultsaites un viegli stājas reakcijās ar diēniem (Dīlsa-Aldera reakcija), diazolkāniem (rodas ciklopropāna atvasinājumi), azīdiem (rodas aziridīna atvasinājumi), a-aminoskābju un aldehīdu maisījumu (veidojas pirolidīna atvasinājumi), nitriloksīdiem (rodas izoksazolu atvasinājumi), karbēniem, sililēniem (ciklopropāna vai silaciklopropāna atvasinājumi).

Reakcijas ar brīvajiem radikāļiem, skābekli, ūdeņradi, halogēniem.

Fullerēni aktīvi pievieno brīvos radikāļus, kā starpproduktu veidojot dihidrofullerēna brīvo radikāli. Viegli notiek fotoķīmiskās reakcijas ar skābekli. Savienojumi reaģē ar osmija tetroksīdu, to pievienojot. Halogēni (fluors, hlors, broms) pievienojas, dodot dažāda sastāva halogenētos fullerēnus. Ūdeņradis pievienojas katalizātoru klātienē un dod dažāda sastāva hidrogenēšanas produktus C₆₀ (H₂)_n, kur n=2-8 vai pat lielāks. Karsējot šos produktus, izdalās ūdeņradis un iegūst atpakaļ fullerēnu.

Materiāli elektronikai un optikai.

Pašiem fullerēniem un modificēšanas produktiem piemīt pusvadītājīpašības. [60]fullerēns ar aktīvim metāliem veido supravadītājus. Ir izpētīti daudzi lādiņa pārneses kompleksi ar stipriem elektrondonoriem, piemēram tetratiafulvalēniem, kas ir pusvadītāji. Speciāli ir sintezēti atvasinājumi, kas molekulā satur elektrondonorus (ferocēnu, tetratiafulvalēnu) un pētīta fotoinducētā iekšmolekulārā elektrona pārnese. Iegūtas Lengmīra-Blodžetas monomolekulārās kārtiņas. Pētīta virsmas modifikācija ar fullerēna atvasinājumiem.

Bioloģiskā aktivitāte.

Fullerēnu mazā šķīdība ierobežo to pētīšanu. Lai ievadītu fullerēnu ūdens šķīdumā bioloģiskajiem pētījumiem, izmanto polivinilpirolidonu. Konstatēts, ka apgaismojot ģenerējas singletais skābeklis. To var izmantot fotodināmiskajam efektam. Modificētie fullerēni ir labāk šķīstoši, pat ūdenī, un tie tiek plaši pētīti. Konstatēta dažu fermentu inhibēšana, pateicoties tam, ka lielā “bumbiņa” (7 angstremu diametrā) iespiežas fermenta dobumā. Daži ūdenī šķīstošie fullerēna atvasinājumu var noderēt par radikāļu ķērējiem (savācējiem) bioloģiskajās sistēmās (antioksidanti, peroksīda radikāļa savācēji, ko ģenerē ksantīnoksidāze un ksantīns).

Darbi Latvijas ZA Fizikālās Enerģētikas institūtā un Rīgas Tehniskajā universitātē.

Pirmo informāciju par fullerēnu un tā kompleksu ar jodu atveda E. Siliņš no Japānas, Okazaki 1991. g. novembrī. Decembrī mūsu rokās nonāca neliels daudzums maisījuma C₆₀/C₇₀ no Upsalas universitātes fizikālās ķīmijas katedras. Tika izmēģināta maisījuma sadalīšana plānslāņa hromatogrāfijā (O.Neilands). 1992. g. aprīlī J. Kalnačs realizēja fullerēnu iegūšanu elektriskajā lokā, S. Aļeksandrovs un A. Puplovskis fullerēnu maisījumu sadala hromatogrāfiski. 1992. g. oktobrī A. Puplovskis un O. Neilands sāk eksperimentus ar tīru [60]fullerēnu. Novembrī FEI notiek 3 kolokviji par fullerēniem.

Fullerēna reakcija ar 1,3-ditiol-2,4,5-tritionu nedeva vēlamo produktu. Tādēļ pētīja reakcijas ar malonestera feniljodonija betaīnu, bis(brommetil)-1,3-ditiol-2-onu, indēnu, kurās tika iegūti pievienošanās produkti. 1995. g. darbā iesaistījās M. Plotniece, kas veica sintēzes nolūkā iegūt aldehīdgrupu saturošus fullerēna atvasinājumus. Pašlaik tiek veikti pētījumi sadarbībā ar Kopenhāgenas universitāti. M. Plotniece sintezē un pēta ciklopropānofullerēna dikarbonskābi.

Lielāki un mazāki fullerēni par C₆₀. Fullerēni ar metāla atomu “būrīti”. Nanocaurulītes.

Grafīta iztvaicēšanas elektriskajā lokā kvēpi satur dažādus fullerēnus C_2n, kur n=18-50, tikai to daudzumi ir ļoti dažādi un dažāda ir izolēšanas iespēja. Grafītu iztveicējot metālu sāļu klātienē, izdodas iegūt fullerēnus, kuros metāla atoms atrodas klāstera iekšpusē — endohedrālos savienojums. Stabilākie ir savienojumi ar lantanīdu atomu iekšpusē, piemēram, Gd@C₈₂.

Fullerēnu iegūšanas procesā veidojas arī citādi nešķīstoši veido jumi, kuros oglekļa atomu sešlocekļu cikli izveido caurulīti ar noslēgtu vienu galu, pēc izskata līdzīgi mēģenītei. Tos sauc par nanocaurulītēm, oglekļa atomu skaits tur pārsniedz 200. Nanocaurulītēm paredz lielu praktisku izmantošanu elektronikā.

Perspektīvie pētījumu virzieni.

ZINĀTNISKIE PASĀKUMI LATVIJĀ 1999. GADĀ

LZA sēde “Zinātnieka ētika”

LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa B. Ādamsone

20.01.99.

Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas sēde

Nacionālā programma Informātika — Latvijas stratēģija informācijas sabiedrības veidošanai valstī

(E.Karnītis, A. Virtmanis, J.Bārzdiņš u. c.)

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa Ē. Tjūņina, http://www/lza.lv/zv990300.htm#5

22.01.99.

26. Paula Stradiņa lasījumi, veltīti bioķīmiķa R. Krimberga atcerei (125. dzimšanas diena)

P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs K. Arons

27.01.99.

Latvijas Farmakoloģijas biedrības sēde, veltīta Dr. A. Ķimeņa 75 gadu atcerei

(S. Ģērmane, S. Jankovskis, V. Kluša u. c.)

28.01.99, Akadēmiskajā bibliotēkā (Rīgā, Rūpniecības ielā 10)

Izstādes “1998. gads Latvijas grāmatniecībā” atklāšana

Akadēmiskā bibliotēka I. Šveice

29.01.99.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas pilnsapulce

Atskaite par nodaļas darbu 1998. gadā un priekšlikumi darbam 1999. gadā.

Pārskats par nodaļas īsteno un korespondētājlocekļu individuālajām atskaitēm.

“Oglekļa atomu klāsteri — [60] fullerēns un citi — negaidīti dāsna bāze organiskai sintēzei un jaunu materiālu konstruēšanai” (akad. Ojārs Neilands)

LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa B. Ādamsone, http://www.lza.lv/zv990200.htm#9

29.01.99, Jelgava

Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas pilnsapulce

Pilnsapulces atreferējums: Latvijas Vēstnesis, 03.02.99, Nr. 30/31, http://www.lv-laiks.lv/1999/030031/pn.htm

februārī

Latvijas Universitātes 80. gadu jubilejai veltīta 57. konference

Konferences programmā ieplānotas 12 plenārsēdes un 41 sekcija, 474 referāti.

Plenārsēde 5. februārī, plkst. 12 LU Lielajā aulā

Latvijas Republikas Ārlietu ministra V. Birkava uzstāšanās, Latvijas Universitātes dabas zinātnes zinātnei un Tēvijai (I. Muižnieks)

Latvijas tautsaimniecības attīstības problēmas (A. Sproģis). Filoloģija Latvijas Universitātē: stāvoklis un perspektīvas (J. Kursīte)

Bibliotēkas vieta augstākās izglītības sistēmā: situācija un aktuālie uzdevumi (G. Mangulis), http://www.lu.lv/kursi/progr.html

12.02.99.

LZA sēde “Aktuālais Latvijas terminoloģijā”

Terminoloģijas attīstības gaita un galvenās problēmas Latvijā (V. Skujiņa)

Vienotas elektroniskās terminu datu bāzes veidošana (Juris Borzovs)

Diskusija (Valsts valodu centrs, Tulkošanas un terminoloģijas centrs u. c.)

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa Ē. Tjūņina

19.02.99.

Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulce

Ievadvārdi (LZA prezidents Jānis Stradiņš)

LZA balvu pasniegšana

Biomedicīna: XXI gadsimts (akad. Paula Pumpēna akadēmiskā lekcija)

Pārskats par LZA darbību 1998. gadā (LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš)

LZA Uzraudzības padomes ziņojums (akad. Kalvis Torgāns)

Debates

http://www.lza.lv/lat/centr_l.htm

26.—27.02.99, Rēzekne

Starptautiska zinātn.-prakt. konference Profesionāla pedagoga sagatavošanas problēmas

(Skolu un augstskolu pedagoģija un psiholoģija; Priekšmetu mācīšanas metodika)

Rēzeknes Augstskolas Pedagoģijas fakultāte S. Olondare

http://www.ru.lv/conference/lat.html

05.03.99.

LZA sēde “Latvijas iespējas piedalīties Eiropas Savienības 5. Ietvara programmā zinātnē un tehnoloģijā”

(A. Siliņš, E. Grēns)

LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļa Ē. Tjūņina

24.03.99.

Starptautiska konference “Uzņēmējdarbības vide: tiesiskā bāze un kvalitāte”

Biznesa augstskola “Turība”, E pasts: turiba@turiba.lv, Fakss: +371 790 1480

20.—21.04.99.

Starptautiska konference “Drošība aviācijā (AviaRel’99)”

Rīgas Aviācijas universitāte A. Barancevs, E pasts: aviarel99@rau.lv., Fakss: +371 710 0660 http://www.rau.lv/AviaRel99

21.—23.04.99, Rīga—Ķemeri—Tadeiķi

Profesora Kristapa Rudzīša simtgadei veltīta konference un citi pasākumi

Orgkomiteja K. Arons, E pasts: museum2@mailbox.riga.lv, Fakss: +371 721 1323

27.—28.04.99, Daugavpils

Daugavpils Pedagoģiskās universitātes 7. Ikgadējā zinātniskā konference

Orgkomiteja, E pasts: valf@dpu.lv, Fakss: 54 22890

29.—30.04.99, Rēzekne

Rēzeknes Augstskolas Humanitārās fakultātes zinātniskā konference

(Nacionālie procesi, integrācija, valodniecība, literatūrzinātne, bērnu literatūra)

http://www.ru.lv/Conference.html

Rēzeknes Augstskolas Humanitārā fakultāte I. Muižniece, E pasts: pepija@cs.ru.lv, Fakss: +371 462 2681

03.05.99, 13.00—18.00, ZA sēžu zālē

Konference “4. maija Deklarācija: vēsturiski politiskie, juridiskie un starptautiskie aspekti”

(J. Stradiņš, A. D. Lēbers, T. Jundzis, R. Apsītis, E. Levits, Ļ. Zīle, R. Rikards, I. Bišers, G. Kusiņš u. c.)

Latvijas Zinātņu akadēmija T. Jundzis, E pasts: bspceva@ac.lza.lv, Fakss: +371 722 7555

14.05.99.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, veltīta Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas dibināšanas 130. gadadienai un latviešu ortogrāfijas 90. gadadienai

Arī zinātniskās pētniecības darbā veikti aktuāli dažādu uzņēmumu un institūciju pasūtīti pētījumi, tātad, var apgalvot, ka tie ir ieviesti praksē. Tas, kā zināms, ir jebkura zinātniskā darba pamatkritērijs.

LJA struktūrā ir trīs nodaļas un katrā no tām, pētot Latvijas jūrniecības problēmas, tieši iesaista studentus.

Kuģu elektroautomātikas un Kuģu mehānikas nodaļās kopīgiem spēkiem profesoru, šo nodaļu vadītāju V. Uzāra un J. Cimanska vadībā pabeigta tēma “Kuģu enerģētisko iekārtu tehniskā diagnostika”. Pašreiz šī tēma tiek turpināta pēc kuģošanas organizāciju pasūtījuma. Ar Latvijas kuģniecību noslēgtā līguma ietvaros abu nodaļu docētāji un studenti veic pētījumu par kuģu enerģētisko iekārtu tehniskās ekspluatācijas problēmām.

Kuģu mehānikas nodaļā profesora J. Cimanska un Ģ. Aniņas vadībā tiek pētītas kuģu enerģētisko iekārtu radītā atmosfēras piesārņojuma samazināšanas iespējas. Tā ir oriģināla tēma starptautiskā mērogā, un pirmie rezultāti tiks pārbaudīti, R. Lazarevam aizstāvot savu diplomdarbu.

Jūras transporta nodaļā profesora G. Gladkova vadībā pabeigts zinātnisks projekts, ko pasūtīja Ventspils ostas pārvalde. Tā tēma ir “Jaunu kuģošanas līniju (kravu-pasažieru) atklāšanas efektivitāte” un darbā īpaši analizētas sadarbības iespējas ar Zviedrijas ostām, piemēram, visai reāli jau šogad atklāt prāmju līniju ar Norčepingas ostu. Pēc Satiksmes ministrijas pasūtījuma pabeigta tēma, kuras nosaukums apliecina tās aktualitāti “Latvijas jūrniecības atbalsta politika, atbilstoši Eiropas Savienības jaunās kuģošanas principiem”. Un nupat pabeigts vēl viens pētījums saistībā ar Ventspils ostu, tā tēma ir “Kravas multimodālās līnijas Norčepinga—Ventspils—Maskava organizēšanas perspektīvas”. Šis pētījums arī tika veikts Jūras transporta nodaļā LJA rektora J. Bērziņa vadībā.

Latvijas Jūras akadēmijas studiju programmās obligāta sastāvdaļa ir kursa projekti un kursa darbi, un tas būtiski ietekmē diplomdarbu līmeni. Diplomdarbus izvērtē starptautiska komisija ar obligātu Lielbritānijas u.c. ārvalstu speciālistu piedalīšanos, tāpēc ļoti nozīmīgi, ka vairākums aizstāvēto darbu novērtējums ir augsts. Arī  šis  apstāklis  pozitīvi  ietekmē  pieprasījumu  pēc  LJA  absolventiem.

Bet, protams, neatrisinātu jautājumu zinātniskās pētniecības darbā ir daudz, un LJA jubilejas konferencē būs runa arī par tiem.

Pauls Andersons, bioķīmiķis

Inta Beldava, bioloģe

Zigmunds Brūveris, veterinārmedicīnas zinātnieks

Artūrs Boruks, lauksaimniecības zinātnieks

Roberts Damburgs, fiziķis

Ābrams Feldhūns, filologs

Jānis Gaujēns, mediķis

Skaidrīte Ģērmane, mediķe

Rihards Kondratovičs, biologs

Marģers Līdaka, ķīmiķis

Modris Melzobs, mediķis

Bruno Rolovs, fiziķis

Alberts Skudra, inženierzinātnieks

Saulcerīte Viese, filoloģe

Laima Tabaka, bioloģe

Edgars Vimba, biologs

Jānis Volokolākovs, mediķis

Voldemārs Zelmens, pedagogs

Sākumu skat. “Z. V.” nr. 4.

— sastādīt Latvijas aizsargājamo pieminekļu inventūru un vest grāmatas par inventarizētiem pieminekļiem;

— sastādīt pieminekļu sarakstus;

— izstrādāt obligatoriskus noteikumus pieminekļu pieteikšanai, aizsardzībai un uzturēšanai, kā arī krievu režīma un vācu okupācijas varas laikā celto pieminekļu nojaukšanai vai piemērotai pārbūvei;

— pārzināt pieminekļu aizsardzību un uzturēšanu un ierosināt šim nolūkam nepieciešamos valdības rīkojumus;

— izstrādāt un iesniegt izglītības ministram tālākvirzīšanai pieminekļu aizsardzībai un uzturēšanai vajadzīgo budžetu;

— organizēt šī likuma mērķiem piemērotas ekspedīcijas, kā arī sasaukt kongresus.

Par 26. jūnija likuma pārkāpšanu bija paredzēti stingri sodi — arests līdz 3 mēnešiem vai naudas sods līdz 1000 latiem, vai abi sodi kopā. Par arheoloģisku izrakumu veikšanu bez Pieminekļu valdes atļaujas varēja uzlikt sodu līdz 500 latiem.

Kārļa Strauberga laiks (27.01.1924.—18.12.1924.)

Straubergam vadot izglītības resoru, Saeima vienā dienā — 1924. gada 7. novembrī — pieņēma divus normatīvus, bet vienlaikus konceptuālus aktus ar lielu kultūrvēsturisku skanējumu, kurus parakstīja Valsts prezidents J. Čakste.

Pirmais bija likums par Valsts arhīvu, kas stājās 1919. gada noteikumu vietā un kas par šīs iestādes uzdevumu noteica “vākt, glabāt un apstrādāt dokumentus un aktus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē”. Arhīvs atrodas Izglītības ministrijas (IM) pārziņā. To vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta apstiprināts direktors. Likums nosacīja, ka visas valsts iestādes nodod arhīvam izbeigtās un iestādes tekošai darbībai nevajadzīgās aktis, dokumentus un darbvedības grāmatas. Arhīvs pieņem un uzglabā arī komunālo iestāžu arhīvus, privāto organizāciju un personu dokumentus. Tam nododami arī visi agrāko vietējo valdību arhīvi, kuri atrodas privātpersonu rokās. Valsts arhīvs rūpējas, lai atgūtu uz ārzemēm aizvestos arhīvus, kuriem ir nozīme Latvijas vēsturē.

Likums par Valsts mākslas muzeju, kas tika pieņemts 1920. gada noteikumu vietā, nosacīja, ka muzeja uzdevums ir “krāt, glabāt un izstādīt nacionālās, kā arī citu tautu mākslas vērtības un veicināt labāku mākslas darbu popularizēšanu”. Muzejs atrodas IM pārziņā, to vada ministra izraudzīts un Ministru kabineta iecelts direktors. Pie muzeja pastāv mākslas darbu iepirkšanas komisija, kuras priekšsēdētājs ir muzeja direktors. Muzejam ir tiesības rīkot izstādes, pieņemt mākslas darbus no izstādēm, biedrībām un privātpersonām.

Ernesta Felsberga laiks (19.12.1924.—04.03.1925.)

1925. gada 15. janvārī viņš, kā arī Ministru prezidents H. Celmiņš un darba ministrs A. Krieviņš parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par papildu atalgojumu augstskolu mācību spēkiem par nokalpoto laiku. Tie paredzēja, ka universitātes, konservatorijas un mākslas akadēmijas profesori, kuri darbojušies kādā augstskolā Latvijā vai ārpus tās, skaitot no dienas, kad viņi ievēlēti par profesoriem, saņem papildu atalgojumu: pēc 5 gadiem — 10%, pēc 10 gadiem — 20% un pēc 15 gadiem — 30% no pamatalgas.

Papildu algu var saņemt tikai štata mācību spēki un tikai vienā mācību iestādē. Aprēķinot atlīdzību par virsstundām, papildu atldzību neierēķina.

Edmunda Ziemeļa laiks (24.12.1925.—18.12.1926; 01.12.1928.—05.12.1931.)

Pirmais nozīmīgākais normatīvais akts, kas tika pieņemts Ziemeļa sākumministrības laikā, bija uz 1924. gada likuma par Krišjāņa Barona prēmijām pamata valdības izdotie noteikumi par šīs prēmijas piešķiršanu, kurus 1926. gada 2. novembrī parakstīja Alberings un Ziemelis. Tajos bija nosacīts, ka 5 tūkstoši latu lielo prēmiju sevišķa komisija piešķir par latviešu valodā uzrakstītiem patstāvīgiem darbiem Latvijas dabas un kultūras pētīšanas laukā, kā arī zinātniska rakstura mācību grāmatām vai rokas grāmatām. Darbiem jābūt ne mazākiem par vienu drukas loksni, un tie var būt arī iznākuši iepriekšējā kalendāra gadā. Ar komisijas vienbalsīgu lēmumu sacensībai var pieņemt un godalgot arī darbus, mazākus par vienu drukas loksni. Komisijai ir tiesības ievērot arī citus publicētus darbus, kurus autori paši nav iesūtījuši godalgošanai.

Jāņa Raiņa laiks (19.12.1926.—23.01.1928.)

1928. gada 10. janvārī Skujenieks un Rainis parakstīja Latvijas Republikas Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus par Nacionālo operu. Šā mākslas tempļa uzdevums bija:

a) sarīkot galvaspilsētā kārtējās operas izrādes, koncertus, operetes, baletus un tamlīdzīgus uzvedumus, b) rūpēties par mūzikas un operas mākslinieciskā līmeņa pacelšanu. Operai ir tiesības ar izglītības ministra piekrišanu sarīkot uzvedumus provincē, atvērt studijas, operas un baleta klases, sarīkot lekcijas par speciāliem priekšmetiem, komandēt uz ārzemēm apdāvinātus spēkus papildināšanās nolūkā, izsolīt godalgas par labākajām latvju operām un citiem oriģināldarbiem, kā arī izdot periodiskus rakstus.”

Noteikumi paredzēja, ka opera atrodas IM pārziņā. Tās direktoru ieceļ Ministru kabinets uz izglītības ministra priekšlikumu. Direktora palīgu — inspektoru ieceļ izglītības resora vadītājs.

Ne mazāk svarīgs dokuments bija 81. panta kārtībā izdotie noteikumi par Latviešu folkloras krātuvi, kuri tika parakstīti 1927. gada 27. aprīlī. Tie nosacīja, ka pie Pieminekļu valdes pastāv Latviešu folkloras krātuve, kuras uzdevums ir veicināt latviešu dzīves pieminekļu — tautas dzejas un citu tradīciju — krāšanu un atvieglot to pētīšanu, vācot, kārtojot, uzglabājot un publicējot latviešu tautas dziesmas, pasakas, teikas, mīklas, sakāmvārdus, ticējumus, ierašu aprakstus utt. Šī mērķa sasniegšanai krātuve:

— organizē sistemātisku, plānveidīgu materiālu vākšanu, lai papildinātu līdzšinējos latviešu tautas dzejas un citu tradīciju krājumus;

— vāc manuskriptos atrodamos materiālus un dara tos pieejamu pētīšanai vēl pirms to nodrukāšanas;

— iegūst savā rīcībā arī jau iespiesto folkloras materiālu oriģinālmanuskriptus;

— vāc visu uzrakstīto, kam vien kāds sakars ar latviešu folkloru, manuskriptus, grāmatas, to kopijas, kā arī attiecīgus zīmējumus, fotogrāfijas, fonogrāfiskas plates;

— publicē savāktos materiālus.

Šo nozīmīgo kultūras iestādi pārzina un tās darbību vada trīs cilvēku liela speciālistu kolēģija. Tās locekļus iesaka Pieminekļu valde saziņā ar LU Filoloģijas un filozofijas fakultāti, bet ieceļ izglītības ministrs.

Ar Raiņa vārdu bija saistītas daudzas kultūras aktivitātes — Brīvdabas muzeja nodibināšana un Latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanas sākums, beļģu mākslas izstāde Rīgā un latviešu mākslas izstādē Stokholmā. Un vēl, un vēl...

Augusta Tenteļa laiks (24.01.1928.—30.11.1928; 11.07.1935.—21.08.1938.)

Autoritārā režīma laikā sāka samazināties LU studentu skaits. 1933./34. mācību gadā tika imatrikulēti 8587 studenti, 1934./35. gadā — 8017, 1935./36. gadā — 7181, 1936./37. gadā — 6778, 1937./38. gadā — 6780. Studijas cita starpā kavēja arī mācību grāmatu trūkums. Lai novērstu šādu stāvokli, Ministru kabinets 1937. gada 16. decembrī pieņēma liku mu par Latvijas universitātes mācību grāmatu apgādniecību. Līdzekļiem grāmatu izdošanai vajadzēja ienākt no valsts budžeta, Kultūras fonda, universitātes speciālajiem līdzekļiem, ziedojumiem un no pārdotām mācību grāmatām. Instrukcija likuma piemērošanai bija jāizstrādā LU padomei un jāapstiprina izglītības ministram.

Universitāte bija ne tikai padagoģiska, bet arī zinātniska iestāde. Tāpēc valdība 1935. gada 12. septembrī akceptēja likumu par Latvijas universitātes zinātniskās pētniecības fondu. Bija noteikts, ka līdzekļi fondam ienāk no valsts budžeta, LU speciāliem līdzekļiem, Kultūras fonda un no privātiem dāvinājumiem. Nauda bija izmantojama dažādu pētniecības līdzekļu (aparātu) iegādāšanai, arhīvu pētīšanai, ekspedīciju sarīkošanai u. tml.

Autoritārās iekārtas gados sākās pilnīgi jauns kurss Latvijas vēstures pētīšanā, kad šai problēmai īpašu uzmanību veltīja Ulmanis. Viņš deklarēja: “Mums jāpētī mūsu vēsture. Mums ar to jāiepazīstas un mums pašiem (acīmredzot nevis vācbaltiešiem — R. T.) jāraksta mūsu pašu vēsture.” Viņš deva norādījumu latviešu vēsturniekiem rakstīt vēsturi pa tiesības un nacionālisma garā. To pašu pieeju Ulmanis ieteica vēstures skolotājiem, mācot Latvijas vēsturi skolās. Taču netrūka arī amizantu priekšlikumu. Tā, piemēram, Ministru kabinets 1936. gada 19. maijā nolēma uzdot dzejniekam Edvartam Virzam izpētīt un aprakstīt Zemgales senos valdniekus, maksājot viņam par to prāvus gadskārtējus honorārus.

No otras puses, valdība 1936. gada 14. janvārī pieņēma visnotaļ konceptuālu likumu par Latvijas vēstures institūtu (LVI). Lūk, tā pilnīgs teksts.

1. Latvijas vēstures institūts ir patstāvīga valsts augstākā zinātnes iestāde ar sēdekli Rīgā. Institūts pakļauts tieši izglītības ministram.

2. Institūta uzdevums ir latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā.

3. Institūta darbība aptver: 1) latviešu senvēsturi, 2) latviešu vecāko vēsturi, 3) latviešu jaunāko vēsturi un 4) vispārīgo vēsturi.

4. Institūtam ir juridiskas personas tiesības.

5. Institūta sastāvu, iekārtu, darbību un tiesības noteic Ministru kabineta izdotie statūti.

6. Līdzekļus institūtam valsts atvēl budžeta kārtībā; institūtam ir tiesības dibināt un pārzināt arī speciālus fondus, kas izlietojami saskaņā ar institūta statūtiem.

7. Institūta attiecīgā budžeta gadā vēl neizlietotie līdzekļi, izņemot budžeta kārtībā atvēlēto summu pārpalikumus, ieskaitāmi institūta speciālos fondos.

8. Nodibinoties Latvijas zinātņu akadēmijai, vēstures institūts pāriet tanī kā viņas pirmā sastāvdaļa.

Šis likums stājas spēkā izsludināšanas dienā.

Ministru prezidents K. Ulmanis

Izglītības ministrs A. Tentelis”

Latvijas Zinātnes padomes Komisija sakariem ar sabiedrību lūdz LZP pētījumu programmu vadītājus sagatavot laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” rakstus, kuros būtu atspoguļotas programmu izpildes gaitas.

Mūsuprāt zinātniskai sabiedrībai ir ļoti svarīgi regulāri saņemt informāciju par LZP pētījumu programmām, to izpildītājiem, par zinātnes attīstības perspektīvām. Šādi raksti sniegtu ļoti vērtīgu informāciju visu zinātnes nozaru speciālistiem, kā arī valsts pārvaldes speciālistiem, kuriem tiek nogādāts laikraksts “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavotās publikācijas lūdzam iesniegt Komisijas sakariem ar sabiedrību sekretārei Dr. ķīm. I. Solomenikovai (Akadēmijas laukumā 1-334, tel/fax 7223211).

Jaunās datoru tehnikas prezentācija

LU Cietvielu fizikas institūtā

Par Folksvāgena granta līdzekļiem nopirktas trīs Silicon Graphics darba stacijas (work station), kā arī daži divu procesoru Pentium datori. Referents īsi raksturoja galvenās darba staciju īpatnības un pielietojamības iespējas.

Pēc tam vārds tika dots prof. V. Kuzovkovam. Viņš pastāstīja par zinātnisko pētījumu rezultātiem, kas iegūti granta ietvaros. Uzstāšanās tika veltīta oscilējošām katalītiskām virsmas reakcijām. Katalizatoru izmantošana (piemēram automobīļos) ir ļoti populāra. Mazāk zināms ir fakts, ka ekoloģiski nozīmīgie procesi, utilizējot daļēji sadegušos deg vielas produktus, saistās ar interesantām sinerģētikas parādībām: autosvārstību rašanos, telpiski-laicīgām struktūrām riņķu vai spirāļu veidā. Referents populārzinātniski izskaidroja svārstību mehānisma rašanos un pēc tam, izmantojot datoru grafikas iespējas, uzskatāmi nodemonstrēja sarežģītās struktūras izmaiņas, kas saistītas ar oscilācijas reakcijām. Zinātniskās filmas, kas radītas izmantojot laboratorijas datoru tehniku, ārkārtīgi ieinteresēja klātesošos.

Noslēgumā viesi apmeklēja datoru klasi, kur sarunas tika turpinātas nepiespiestā gaisotnē. Visi interesenti, lietojot klaviatūru un peli, varēja iepazīties ar darba staciju programmnodrošinājumu, kur vislielāko interesi izraisīja videokameras, kas ietilpst darba staciju komplektā. Iespaidīgais datoru potenciāls ļauj laboratorijai turpināt intensīvu sadarbību ar partneriem Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Amerikā un Kanādā.

Leonīdam Slaucītājam – 100

Simtgadnieka biogrāfija ir visai neparasta. Dzimis Jaunlaicenē, mācījies militārā jūras virsnieku augstskolā Pēterburgā (piedalījies arī Pagaidu valdības apsardzē Ziemas pilī un cīņās pret boļševikiem Somijas frontē), dienējis Latvijas flotē. Tad pievērsies zinātnei — studējis Latvijas Universitātē, bijis tās mācībspēks. Sekoja karš, bēgļu gaitas Vācijā, Laplatas Univrsitāte Argentīnā un Sidnejas Universitāte Austrālijā.

Latvijā bijis Latvijas Universitātes Ģeofizikas un Meteoroloģijas institūta Ģeofizikas nodaļas vadītājs, vēlāk — institūta direktors, pārstāvējis Latvijas Jūrniecības departamentu starptautiskajos Baltijas magnētisko mērījumu darbos, kā Zemes Bagātību Pētīšanas institūta ģeofizikālo pētījumu nozares vadītājs vadījis Latvijas ģeofizikālos pētījumus. 1940. gadā Latvijas Zinātņu Komitejā ievēlēts par kārtējo locekli. Latvijā viņa pētījumi skar daudzas jomas — visvairāk reljefa morfometriju, hidroloģiju, magnētismu un navigāciju, bet pasaules zinātnes aprindās Leonīds Slaucītājs ienācis ar Zemes magnētiskā lauka pētījumiem, ko veicis lielākoties kā Argentīnas zinātnieks. L. Slaucītājs dibinājis Ģeofizikālās magnētisma observatorijas Patagonijā un Ugunszemē, vadījis ģeofiziķu grupas 3 Antarktīdas ekspedīcijās. Starptautiskās Geofizikas un Ģeodē zijas Savienības [IGGU] asamblejās vairākkārt ievēlēts Ģeomagnētisma un Aeronomijas asociācijas valdē un komisijās, Sidnejas Universitātes goda līdzstrādnieks, Austrālijas un Jaunzēlandes Zinātnes veicināšanas Asociācijas līdzstrādnieks un vairāku — vismaz 10 — dažādu zemju zinātnisku biedrību biedrs un goda biedrs. Doktora grādu saņēmis 3 reizes — Rīgā, Štutgartē un Sidnejā [Dr. math. 1942, 1948, Dr. Sc. 1964].

Latvijas Universitātē lasījis fiziskās ģeogrāfijas, vispārīgās ģeofizikas, okeanogrāfijas, Zemes magnētisma, pielietojamās ģeofizikas, atmosfēras elektrības un kordināšu noteikšanas metožu kursus; 1944. gadā atstājot dzimteni, bija ārkārtas profesors. Tad Vingstas jūras observatorijas līdzstrādnieks, Baltijas Universitātes dekāns un rektora latviešu vietnieks. Argentīnā — Laplatas Universitātes profesors un Ģeofizikas departamenta šefs. Bijis profesors Austrālijā — Sidnejas Universitātē, viesprofesors Honolulu Universitātē Havaju salās, vieslektors Austrumāfrikas Universitātē Kenijā, bet ar atsevišķām lekcijām un populār zinātniskiem priekšlasījumiem uzstājies gandrīz visās Eiropas, Ziemeļame rikas un Dienvidamerikas valstīs, arī Jaunzēlandē, Jaungvinejā, Fidži salās, Austrumāfrikā, Stambulā, Somijā, Grenlandē un Islandē.

Publicēto zinātnisko darbu skaits pārsniedz 80, izdotas arī 2 mācību grāmatas universitātēm par Zemes magnētismu, kādi 300 populārzinātniski raksti periodikā. Leonīds Slaucītājs ir autors daudziem Latvijas Konversācijas vārdnīcas šķirkļiem un divām rakstu krājuma “Zeme, daba, tauta” nodaļām. Latvijā izdota kopā ar A. Bīlmani sarakstītā grāmata par F. Nansenu, un 2 grāmatas 1969. gadā — “Zinātnes darbā, draugos ar mākslu” (Linkolnā) — atmiņas un “Sešos kontinentos” (Stokholmā) — ceļojumu apraksti.

Leonīds Slaucītājs bijis neparasti daudzpusīgs. Jaunībā bijis aizrautīgs burātājs, beidzis Latvijas Konservatorijā kompozīcijas un diriģentu klases, dibinājis un diriģējis LU Prezidiju Konventa Simfonisko orķestri, sarakstījis arī dažus desmitus instrumentālo un vokālo skaņdarbu, (tie izdoti 6 mūzikas darbu krājumos, ieskaņoti 2 skaņu platēs). L. Slaucītājs rakstījis arī mūzikas kritikas rakstus. 53 gadu vecumā ģeofizikas profesors iestājies Laplatas Mākslas skolā (vispārējā konkursa kārtībā) un 2 gadus studējis glezniecību, lai labāk varētu gleznās attēlot Antarktīdas mūžīgo sniegu un ledus lauku īpatno skaistumu. Dažas no eļļas gleznām reproducētas iespieddarbos, viena grezno Argentīnas flotes prestiža telpas. L. Slaucītājs ieguvis 1. godalgu Antarktīdas gleznu konkursā, apsteidzot vairākus profesionālus māksliniekus.

Darbojies arī sabiedriskajās organizācijās: Latvijas ģeogrāfijas biedrībā (3 gadus tās priekšnieks), bijis Amerikas draugu biedrības priekšnieks, Matemātikas zinātņu studentu pulciņa dibinātājs un, vēlāk, goda biedrs, korporācijas Fraternitas Academica un Zinta goda filistrs, rotariešu kluba biedrs, Latviešu Savienības Argentīnā Akadēmiskās biedrības biedrs, Vispasaules Luterāņu Federācijas Argentīnā Nacionālās Padomes loceklis. Piedalījies Jaunzēlandes—Austrālijas Latviešu kultūras pasākumos 1966. gadā, bijis gaidīts viesis trimdas latviešu saietos.

Par panākumiem Latvijas dabas pētīšanā 2 reizes saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju. Saņēmis arī valdības apbalvojumus: Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi un Atbrīvošanas cīņu 10 gadu jubilejas pie miņas medaļu, 1938. gadā — IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni. Trimdā viņam piešķirta Trelevas Magnētiskās observatorijas zelta medaļa — kā šīs observatorijas dibinātājam — un PBLA Tautas balva par izciliem nopelniem zinātnē, literatūrā, mūzikā un glezniecībā.

Enerģijas efektivitātes centrs — zinātnei un tautsaimniecībai

Lai veiksmīgi realizētu šo mērķi, tika definēti trīs pasākumi, kuri būtu jāveic trīs gadu laikā:

1. Institūta pētnieku un rūpniecisko uzņēmumu atbildīgo darbinieku ap mācība enerģijas ekonomikā, menedžmentā un monitoringā. Šis uzdevums tika pabeigts 1995. gadā, bet reāli apmācības kursi tiek rīkoti vēl joprojām;

2. Enerģijas efektivitātes centra (EEC) dibināšana LZA Fizikālās enerģētikas institūtā. Šis punkts veiksmīgi tika izpildīts 1994. gadā;

3. Enerģijas monitoringa sistēmas ieviešana un datu apkopošana vairākās rūpnieciskās, dzīvojamās un administratīvās ēkās, lai sagatavotu datu bāzi — enerģijas efektivitāti raksturojošus parametrus.

Šobrīd EEC rīcībā ir viena no vispilnīgākajām datu bāzēm par stāvokli Latvijā rūpniecībā un sadzīvē, sākot ar 1993. gadu. Bez tā EEC ir sagatavojis vairākus investīcijas projektus par enerģijas taupīšanu dzīvojamos, administratīvajos un rūpnieciskajos sektoros. Lielākā daļa no tiem šobrīd tiek realizēti, izmantojot Norvēģijas un Latvijas finansu institūciju līdzekļus.

Turpinot monitoringa sistēmas izveidošanu, 1998. gada 1. jūlijā uz LZA Fizikālās enerģētikas institūta Enerģijas efektivitātes centra bāzes un sadarbojoties ar Norvēģijas Energotehnoloģijas institūtu, tika izveidots Enerģijas efektivitātes tīkls (LEET), kurā asociatīvi tiek apvienoti Latvijas rūpniecības uzņēmumi.

Šī tīkla mērķis:

— veicināt optimālu lēmumu pieņemšanu, ņemot vērā enerģijas efek tivi tātes pasākumus un dabai draudzīgas enerģijas izmantošanu rūpniecībā;

— sekmēt enerģijas īpatnējā patēriņa samazināšanu;

— sekmēt stabila uzņēmuma pastāvēšanu konkurences apstākļos;

— veicināt informācijas apmaiņu starp rūpniecību, jaunu tehnoloģiju piegādātājiem, apkalpošanas un konsultāciju kompānijām.

LEET dalībnieku ieguvums saistīts ar iespēju:

— salīdzināt sava uzņēmuma enerģijas efektivitātes datus ar tādas pašas nozares uzņēmumu datiem, izmantojot tīkla informācijas datu bāzi;

— saņemt informāciju par jaunākajiem sasniegumiem enerģijas efektivitātes pasākumos;

— iepazīties ar nepieciešamo projektu dokumentāciju, atskaitēm u.c.;

Tīkla darbība tiek organizēta, ievērojot uzņēmumu specifiskās vajadzībās, kas tiek pieprasīts tieši no tīkla dalībnieku puses.

LEE tīklam ir izveidots speciāls sekretariāts, kas palīdz dalībniekiem atrast pareizo risinājumu enerģijas monitoringa pasākumos, organizē seminārus, apmācības kursus u.tml.

1999. gada 23. februārī LZA Fizikālās enerģētikas institūtā tika organizēta konference “Enerģijas efektivitātes tīkla darbības principi un uzdevumi Latvijā”, kura deva iespēju tuvāk iepazīties ar LEE tīkla darbības principiem, kā arī saņemt informāciju par konkrētiem energomonitoringa jautājumiem. Konferencē piedalījās un referātus lasīja speciālisti no LR Ekonomikas ministrijas, jaundibinātā Enerģijas efektivitātes fonda, Latvijas Hipotēku un zemes bankas, Latvijas Investīciju bankas, Norvēģijas, Lietuvas un Latvijas enerģētikas institūcijām u.c.

Galvenie referāti saistīti ar enerģijas efektivitātes pasākumiem Norvēģijā un sadarbību ar Latviju, Latvijas enerģijas efektivitātes tīkla uzdevumiem un galvenām ektivitātēm, enerģijas efektivitātes politiku Latvijā, energotaupīšanas pasākumu kreditēšanas noteikumiem, ēku siltuma bilances, enerģijas zūdumu un ekonomikas aprēķina programmām, enerģijas efektivitātes pasākumiem Lietuvā u.c.

Konferences dalībnieki nolēma, ka Enerģijas efektivitātes tīklā aktīvi jāiesaista Latvijas lielāko nozaru uzņēmumi, tai skaitā no pārtikas un kokapstrādes rūpniecības, palīdzot tām izmantot LEE tīkla informācijas datu bāzi un energoefektivitātes novērtēšanas metodiku.

Juris Ekmanis,
LZA Fizikālās enerģētikas institūta direktors

(The European Information Society Technologies Prize 1999)

Uz 1999. gada Eiropas Informācijas sabiedrības tehnoloģijas balvu var pretendēt jebkura organizācija (uzņēmums, laboratorija, universitāte vai cita organizācija).

Apbalvojumi tiks piešķirti par īpašu ieguldījumu 1999. gadā izsludinātajā tēmā “Jauni produkti ar augstu informācijas tehnoloģiju ietilpību un skaidri saskatāmu realizācijas potenciālu tirgū” (“Novel products with hight information technology content and evident market potential”). Produktam jābūt demonstrējamam vai arī, ja tas jau ir tirgū, tam jābūt laistam apritē pēc 1997. gada 1. jūnija.

Atlases kritēriji būs tehniskā izcilība, jauninājuma saturs, potenciālā tirgus vērtība, jauna tirgus un jaunu uzņēmumu radīšanas iespējas un ieguldījums sabiedrības izpratnei informācijas tehnoloģiju jomā.

Katrs konkursa uzvarētājs saņems balvu 5000 ECU un Eiropas IST balvas ieguvēja sertifikātu. Katrs Galvenās balvas ieguvējs saņems 200 000 ECU un Eiropas IST Galveno balvu. Jāpiebilst, ka līdz 5 balvām no visām 25 būs rezervētas dalībniekiem no Centrālās un Austrum eiropas. Uzvarētāji un Galvenās balvas ieguvēji tiks paziņoti Eiropas Informācijas tehnoloģiju konferencē (IST’99) Helsinkos (22.11.—24.11.1999.), speciālā Eiropas IST balvas pasniegšanas ceremonijā.

Pieteikties 1999. gada Eiropas IST balvai iespējams tikai ar pieteikuma formu, kura pieejama Internetā: http://www.it-prize.org vai FEMIRC-LATVIA birojā. Pieteikums kopā ar pielikumiem nosūtāms pa pastu vai nogādājams EIST Prize/Euro-CASE birojā līdz 1999. g. 18. maijam pl. 17.00 pēc Parīzes laika.

Tuvāku informāciju būs iespējams saņemt FEMIRC-LATVIA organizētajā seminārā š. g. 23. martā.

FEMIRC-LATVIA

Aizkraukles iela 21, Rīga, LV-1006, Latvija

tel.: +(371) 7540703, 9464250;

fax: +(371) 7540709

E-mail: femirc@edi.lv

Taču šī slimība starp iedzīvotājiem vēl ir bieži sastopama un veicamo pasākumu nozīmīgums slimnieku aprūpē nemazinās. Saslimstības samazināšanās ir panākta ar medicīnisko pasākumu realizēšanas metodēm. Sabiedriskās profilakses pielietošana praksē sāka realizēties pagājušā gada nogalē (MK noteikumi Nr. 427 par prostitūcijas ierobežošanu).

1. LU Cietvielu fizikas institūts izsludina konkursu uz vakanto direktora vietu.

2. LU Cietvielu fizikas institūts izsludina konkursu uz sekojošām vietām:

— vadošais pētnieks (0,5 slodze) — 1 vieta;

— pētnieks (0,5 slodze) — 2 vietas.

Izziņas pa tālruni: 7187816.

GUNTA LAZDĀNE

aizstāvēs habilitācijas darbu “Iegurņa iekaisuma slimība” (monogrāfija) habilitētā medicīnas doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Oficiālie recenzenti: profesore Babill Stray-Pedersen (Oslo Universitāte); profesore Antoņina Bergmane (Bikur Holim slimnīca); Dr. habil. med. Aigars Pētersons (AML).

Ar darbu var iepazīties AML un Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1999. gada 13. aprīlī notiks LU Pedagoģijas habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēde Kronvalda b. 4, 252. aud., kurā promocijas darbus pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 13.00   HAIMS FRAIMANS

Temats: “Skolotāja noguruma un darbības stila sakarības”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. A. Kopeloviča, Dr. habil. paed., LU prof. A. Špona, Dr. habil. paed., Dr. habil. psych., DPU prof. A. Vorobjovs;

plkst. 16.00   ADA KACAPA

Temats: “Profesionāla humāna skolotāja personības veidošanās koledžas pedagoģiskajā procesā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., LU prof. R. Garleja, Dr. paed., LU doc. L. Grudulis, Dr. paed. J. Jermolajeva.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1999. gada 14. aprīlī plkst. 15.00 LU Vēstures zinātnes habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēdē

ANTONIJS ZUNDA

aizstāvēs habilitācijas darbu kopumu par tēmu “Latvijas un Lielbritānijas attiecības 1930.—1940. g.”.

Recenzenti: Dr. habil. hist. V. Bērziņš, Dr. habil. hist. A. Stranga, Dr. habil. hist. Ļ. Truska (Lietuva).

Aizstāvēšana notiks Rīgā, Brīvības bulv. 32, 9. aud.

Ar habilitācijas darbu kopu var iepazīties LU bibliotēkā Kalpaka bulv. 4.

* * *

1999. gada 20. aprīlī notiks LU Pedagoģijas habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēde Kronvalda b. 4, 252. aud., kurā promocijas darbus pedagoģijas doktora zinātniskā grāda iegūšanai aizstāvēs:

plkst. 13.00   ZENTA ANSPOKA

Temats: “Integrēts latviešu valodas mācību saturs un tā metodika sākumskolā”.

Recenzenti:  Dr.  habil.  paed.,  prof.  A. Karule,  Dr.  habil.  paed.,  prof. I. Plotnieks, Dr. psych., doc. I. Krūmiņa;

plkst. 15.00   SKAIDRĪTE OZOLIŅA

Temats: “Skolas vadības komandas darbība pedagoģiskā procesa demokratizēšanā”.

Recenzenti: Dr. habil. paed., prof. I. Maslo, Dr. habil. paed., prof. L. Žukovs, Dr. paed., asoc. prof. I. Muzis.

Ar promocijas darbiem var iepazīties LU bibliotēkā un Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

1999. gada 27. aprīlī plkst. 15.00 RTU Habilitācijas un promocijas padomes atklātā sēdē Rīgā, Āzenes ielā 14, 271. aud.

JĀNIS GRABIS

aizstāvēs disertāciju par tēmu “Grūti kūstošo savienojumu un to kompozītu plazmoķīmiskā tehnoloģija” inženierzinātņu habilitētā doktora grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. chem., profesors B. Puriņš, Dr. habil. chem., profesors U. Sedmalis, Dr. habil. phys., profesors A. Siliņš.