Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  21. jūnijs: 12 (178)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Līgojiet nu, ļautiņi,

Nu būs drīz Jāņu diena:

Šī dieniņa, rītdieniņa,

Parīt pati Jāņu diena.

Atkal ir klāt vasaras saulgrieži ar saviem priekiem un rūpēm. Rūpes, kā jau tas pie mums pierasts, tiek prasītas no vecākiem, Jānīša tēva un mātes, kam jāgādā alus un siers. Pats Jānītis, kā jau daždien latviešu zēns, ir muzikants, sēž staba galā un tricina gaisu. Tam dzīve paiet vienos priekos.

Raudzīsim, kāds brūvējums Jāņu tēvam mucā sanācis. Kā solīts – par lielo “Aldara” dienu Latvijas Zinātņu akadēmijā, kad, kā jau rakstījām, tika pasniegtas pirmās “Aldara” balvas zinātnē, Paula Stradiņa muzejā tika atklāta izstāde un diskusija par alus darīšanu un tautas veselību. Ja “Dauderos” moto varētu būt “Alutiņi, vecais brāli, Tu par mani vecākais”, tad pasākumam P. Stradiņa muzejā piedienīgāka būtu ziņģe “Alus ir labs, Iedzert nav grūt’…” ar visu tālāko secinājumu.

Priecīgu līgošanu! Sumināsim tuvos un tālos Jāņus, īstenos, korespondējošos, ārzemju, goda un katra personīgos!

“Z. V.”

Jānis Stradiņš

"Aldara" balva – kvalitātes balva

Šodien Dauderu pilī aizsākam jaunu tradīciju, kurai pamatu likām pērn, parakstot LZA un a/s “Aldaris” sadarbības līgumu. Ir iedibinātas “Aldara” un ZA gada balvas zinātnē. Tās papildina “Aldara” Operas balvu. Šo balvu iedibināšana apliecina, ka katras kultūras pamatā līdzās mākslai, līdzās mūzikai ir arī zinātne.

Zinātne ir divsejaina kā Jānuss – tā baro gan kultūru, gan civilizāciju. Zinātne rada jaunas intelektuālas vērtības, ļauj izprast pasauli. Bet tā veido arī ražošanu, jaunas tehnoloģijas. Laimīga ir tā sabiedrība, kura saprot zinātnes vērtību, la valeur de science, kā rakstīja A.Puankarē. Laimīga ir sabiedrība, kur šo vērtību saprot arī ražotāji, maka turētāji, kas līdz ar to paši kļūst ne tikai sabiedrībā alus nesēji, bet arī kultūras nesēji. Minēšu gan Karlsberga fondu Dānijā, kura paspārnē mitinās arī Dānijas Karaliskā ZA, gan “Aldari” Latvijā, kas kļūst par nozīmīgu mecenātisma centru. Vitālais prezidents Vitālijs Gavrilovs ir mūsu ZA pirmais goda mecenāts, un ar šo vārdu pateikts daudz.

Izcelšu dažus momentus īpaši: 1) Mēs pulcējamies Dauderos, kas celta kā “Waldschloesschen” pils, ko 1937. g. uzdāvināja Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, un te pirms kara veidojās divas lielas iniciatīvas – “Tēvzemes balva” un “Draudzīgais aicinājums”; 2) Šajā Rīgas daļā – Mīlgrāvī kādreiz darbojies Augusts Dombrovskis ar Burtnieku namu, Ziemeļblāzmu, Krišjāni Baronu, plašo kultūras mecenātismu, nu te Sarkandaugavā, turpat līdzās, “Aldaris” papildina Dombrovski; 3) “Aldaris” dibina balvas zinātnē nevis vispārēja pacēluma brīdī, bet saimnieciskas depresijas apstākļos, kad kaimiņvalstī ir krīze, kad bijusi slapja vasara un vēss rudens, un alus nav dzerts tik daudz, cik firmai gribētos, laikā, kad zinātnei un izglītībai hroniski pietrūkst naudas. Te vietā ir angļu sakāmvārds: “A friend in need is a friend in deed”.

Mēs pateicamies “Aldara” cilvēkiem un prezidentam Gavrilova kungam par ierosmi. Mēs pateicamies māksliniekam LZA goda loceklim Jānim Strupulim par skaistās nozīmītes radīšanu. Mēs pateicamies žūrijai, kas veikusi darbu atlasi. Rezultātā, kā redzēsim, “Aldara” zinātnes balvas saņem divi izcili Latvijas biotehnologi, 4 sudraba balvas – jauni daudzsološi dažādu nozaru pārstāvji, goda diplomus saņem izcila vēsturniece-etnogrāfe un astronoms.

Tā nav nejaušība, ka pirmie zelta balvas laureāti ir biotehnologi, turpmāk balvu saņems arī citu nozaru pārstāvji, bet pirmie pārstāv to nozari, kuras produktu skaitā ir arī alus, kura Latvijā pašreiz varbūt ir viena no perspektīvākajām, kura mūs visvairāk tuvina Eiropas standartiem. Šodien, šonedēļ lielā mērā izšķiras Latvijas lauksaimniecības liktenis un līdz ar to savā ziņā arī pārtikas ražošanas liktenis.

Zinātne un darbs – tās ir divas jomas, kas mūsu dzīvei dod kvalitāti. Gribētos izteikt pārliecību, ka “Aldara” balva allaž būs arī kvalitātes balva. Šī paaudžu un nozaru saistība rāda, ka zinātne Latvijā neizgaist, beidzoties 20. gadsimtam, ka tā iesoļos arī nākamajā tūkstošgadē. “Skaists mirklis ir zelta vērts!” – vēlreiz atkārtojot šo “Aldara” teicienu, pateicos par to, ka te patiešām esam pie viena zelta mirkļa, pateicos par nākotnes cerību.

Lai uz alus, bet ne tikai uz alus – arī uz valsts un sabiedrības atbalstu un izpratni tiek balstīta mūsu zinātnes nākotne. Tātad ne tikai uz šķidra pamata, kā šodien, bet arī uz cieta pamata.

Vakarā mēs rīkosim diskusiju Medicīnas vēstures muzejā par alu un sabiedrības veselību. Tur risināsim domu – vai alu dzeram par daudz vai par maz, risināsim domu par Latvijas sabiedrības dealkoholizāciju. Alkohola lietošanai, protams, pamatā ir sociālie cēloņi, bet ir arī stipro dzērienu lietošanas tradīcijas, ko pēla jau Merķelis un Vecais Stenders. Ir valsts politika, kontrabandas spirts, akcīzes nodoklis (vai arī alum?). Mēs nepopularizēsim alu, bet runāsim par to, ka “vieglais alkohols” varbūt ir labāks par “smago”, ka velnu var izdzīt ar Belcebulu. Īrijā 20 gados mainījās alkohola lietošanas struktūra – no viskija uz alu (tagad tur lieto 60% alu), un Īriju uzņēma Eiropas Savienībā, kur tā kļuva viena no veiksmīgākajām loceklēm. Latvijā tagad dzer 20% alu, bet 60% smago dzērienu. Kad proporcijas mainīsies, arī mēs droši vien būsim tur pat.

Lai mēs ar Alu gudri satiktos

Konference par alu un sabiedrības veselību Rīgā 1999. gada 27. maijā

Vitālijs Gavrilovs:

Mūsu konferences temats ir “Alus un veselība”. Vai alus ir vai nav veselīgs, par to te strīdēsies zinātnieki. Un tad mēs visi līdz mūžu galam zināsim, kāda ir tā patiesība. Bet es jau tagad zinu, ka alus – tas ir dzīvesprieks, tas ir aktīvs dzīvesveids, kustība, laba kompānija.

Šī tikšanās ir zinātnes un sabiedrības tuvināšanās. Mēs spriedīsim, kā padarīt dzīvi labāku, interesantāku. Smaids, labvēlība – tie dzīvi dara bagātu. Dzīve taču ir priekš mums!

Mēs strādājam 15 un 20 stundas dienā, mēs esam noguruši. Un, lai atgūtu dzīvesprieku, mums vajag draugus. Un kopā ar draugiem mēs tukšojam kādu alus kausu. Tas dod prieku dzīvei.

Kas nedzer alu, var vismaz putiņas pagaršot. Jo “Aldara” alus – tā ir zinātne, teorija plus liels darbs, ar mīlestību darīts.

Jānis Stradiņš:

Zinātņu akadēmija nedomā pievērsties alus popularizēšanai. Bet zinātnieki varētu gan rosināt domu apmaiņu, diskusijas par alus labajām un sliktajām īpašībām.

Senie grieķi un romieši alu sauca par barbaru dzērienu. Viņi dzēra vīnu un teica: “In vino veritas”.

Mēs tagad gribam mainīt proporcijas, jo daudzi nodzeras ar stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem un vēl vairāk – ar dažādiem surogātiem. Tur klāt vēl nāk nodokļu un akcīzes problēmas.

Vai var izdzīt velnu ar Belcebulu? Daži labi paraugi ir! Norvēģijā sāka vairāk dzert alu – un Norvēģija tika Eiropas Savienībā. Īrijā revolucionārā kārtā palielinājās alus patēriņš – un Īrija tagad ir viena no strauji plaukstošām valstīm.

Par alus dzērājiem gan saka arī tā: “Viņiem parādās alus vēders, domāšana kļūst plakana.” Gavrilova kungs ar savu personisko paraugu parāda, ka tā nebūt nav.

Tātad parunāsim mazliet par alu un veselīgu dzīvesveidu, mēģināsim noskaidrot, kā Ļeņins būtu teicis, – kas tie īstie "alus draugi" un kā viņi cīnās pret Gavrilovu.

Pāvils Zariņš – LZA un “Aldara” 1999. gada balvas laureāts, bij. “Aldara” direktors, bij. LLA Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāns. Leģenda.

Daudziem cilvēkiem alus ir neatņemama uztura sastāvdaļa. Tas ir garšīgs, mazina stresu. Alu, kas nav stiprāks par 4,5 procentiem, var dzert pāris reizes nedēļā, piecu sešu stundu laikā izdzerot līdz 10 litriem.

Tie stiprie dzērieni, kas tiek iepludināti Latvijā, ir lielākoties pārāk īsu laiku noguldīti. Tie izdala vielas, kas iestrēgst nierēs un indē organismu. Katrā ziņā jāorientējas uz vietējo produkciju.

Tomēr alus nekādā ziņā nav minerālvielu un vitamīnu avots, kā to dažkārt mēģināja iztēlot vēl pagājušā gadsimta beigās, kad alu ieteica dzert mātēm, kas baro bērnu. Tās ir muļķības! Alus, kā jau teicu, ir uztura sastāvdaļa. Tiesa, tam var būt ārstniecisks efekts: cilvēks, kas mocījies ar nierakmeni, sadzēries alu, iegājis karstā vannā un ticis no tā vaļā. “Aldara” pirmais direktors Spilva savukārt pievērsis uzmanību tam, ka starp strādniekiem nav bijis neviena tuberkulozes gadījuma.

Orientēties vajadzētu ne uz stiprajiem dzērieniem, bet alu līdz 4–4,5 procentiem. Tātad būtu jāizvēlas Latvijas alus, kas top pēc klasiskās tehnoloģijas. Kā zināms, labs alus ļoti ātri atstāj cilvēka organismu. Tas nepiesārņo nieres, otrā dienā nesāp galva. Cilvēkam ir darbaspējas un dzīvesprieks. Tā sauktais dzīvais alus – tas ir tikai mīts. Tas ir parastais alus, kas piesārņots ar mikroorganismiem. “Aldara” alum tas nav vajadzīgs. Modernā tehnoloģija ļauj panākt tādu alus izturību, par kādu pirms gadiem 40 varēja tikai sapņot. To bez visiem konservantiem var uzglabāt pusgadu!

Ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš:

Tā uzreiz nevar pateikt, kas ir derīgs un kas ne. Driģenes arī savā reizē ir derīgas. Tāpat alus. Vienam tas der, otram varbūt tik labi neder. Es varētu notērēt arī tos 10 litrus, bet es negribu apgrūtināt asinsriti ar tādu alus kvantumu. Turklāt man garšo arī piens, kefīrs, tēja un kafija, tā ka es organismam vajadzīgo šķidrumu varu uzņemt dažādi.

Vāciešiem ir tāds jēdziens kā baudviela. Mazumā ir jēga! Es pats nedzeršu un saviem pacientiem neieteikšu tos 10 litrus. Bet nekritīšu arī tajā galējībā, ka alu galīgi noliegšu. Kā lai cilvēks tiek vaļā no spriedzes? Alus tomēr labāks par zālēm.

Vīnu prata darināt daudz senāk. Varbūt, lai tiktu pie kaut kā labāka, ir jāuzkrāj pieredze. Lai darītu alu, tur vajadzīgas zināšanas. Tur vajag būt tik gudram kā profesors Zariņš. Alus – tas ir gudra cilvēka darījums!

Narkoloģijas centra vadītājs Jānis Strazdiņš:

Kopš esam atguvuši neatkarību, dzerts tiek tā kā nekad.

Tiklīdz likvidēja alkohola valsts monopolu, Latvijā sāka plūst iekšā kontrabandas spirts un arī alus. Neatkarība mums diemžēl sākās ar Rojālspirta un Rasputina degvīna uzvaras gājienu. No šiem nezināmas izcelsmes surogātiem cilvēks pirmajā dienā ir varen jautrs, un tikai otrajā viņš redz, ko ir dzēris. Bet viltots tiek viss – degvīns, džins, viskijs, konjaks. Itin viss. Un tam līdzi nāk alkohola izraisītas psihozes, pašnāvības, ceļa negadījumi un tā joprojām. Pēc 1994. gada datiem, nedabīgas nāves un ceļa negadījumu skaita ziņā stabili ieņemam pirmo vietu Eiropā. Ar alkohola psihozēm esam otrajā vietā aiz Krievijas.

Alu cilvēki varētu izvēlēties kā mazāko ļaunumu. Tāpēc – lai Gavrilova kungs ražo tikai augstas kvalitātes alu un lai dzeram tikai labu alu. Jāpanāk, lai mainītos dzērienu lietošanas proporcijas. Skandināvijā alus īpatsvars ir 60 procenti, bet mums vairāk par 50 procentiem piekrīt degvīnam. Vājie ali ir labāki. Un mums jābūt gudriem, tiekoties ar alu. Mums ar savu naudu jābalso par labiem ražotājiem.

Patērētājiem ar savu naudu jābalso par labas kvalitātes alu un jāprotestē pret brāķi, pret dažādiem viltojumiem. Patērētāja interešu aizsardzība ir mūsu pašu rokās. Ja mēs katrreiz nevaram prasīt, lai mums atdarītu kaitējumu, tad mēs tomēr varam protestēt, nepērkot vairs otrreiz to un to marku un neiepērkoties veikalā, kur  vienreiz jau esam tikuši apkrāpti.

Jā, mēs esam dzērājtautu. Īpaši pēdējos 50 gados ļaunums gājis plašumā. Galvenie iemesli ir ģenētiskie. Atkarībā no alkohola ir milzīga.

Pēdējos desmit gados noskaidrots, ka no aldehīdiem veidojusies patoloģija pārmantojas. Sociālajiem faktoriem tādējādi ir mazāka nozīme nekā ģenētiskajiem. Tāpēc būsim gudri un sargāsim savu genofondu! Ar to jāapietas ļoti saudzīgi un piesardzīgi. Mans sievastēvs saka tā: “Visu mūžu esmu dzēris alkoholu tik maz, lai šo mazo prieciņu varētu sagādāt sev visu mūžu.”

Narkoloģijas centra nodaļas vadītājs Jānis Caunītis:

Es gan aicinātu ārstniecības līdzekļu izvēli atstāt primārās aprūpes vai ģimenes ārstu ziņā un ar alu pašam ārstēties nevienam nevajadzētu. Alus tomēr ir alkoholisks dzēriens. Medijiem vajadzētu parādīt lielāku aktivitāti un palīdzēt valdībai izdarīt to, uz ko aicina Pasaules veselības aizsardzības organizācija. Proti, ir jāizstrādā Eiropai atbilstīga augsta līmeņa alkohola politika. Tai jābūt daudznozaru politikai. Un tai būtu arī jāparedz ar likumu nodrošināt, lai bērni līdz 18 gadu vecumam alkoholu nelietotu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce

1999. gada 5. jūlijā plkst. 14.00

LZA Augstceltnē (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1)

* Atklāšana un ievadvārdi “Zinātne uz 3. tūkstošgades sliekšņa” – LZA prezidents Jānis Stradiņš

* “Juris Upatnieks un hologrāfijas attīstība” – LZA FTZN priekšsēdētājs Juris Ekmanis

* 1999. gada LZA Lielās medaļas pasniegšana prof. Jurim Upatniekam

* “Izglītības un pētniecības īpatnības ASV” – LZA Lielās medaļas laureāta Jura Upatnieka akadēmiskā lekcija

Aicināti visi interesenti!

LZA prezidijs

Valoda, izglītība, zinātne un sabiedrības integrācija

Š. g. 10. jūnijā Latvijas Zinātnieku savienība rīkoja zinātnisku konferenci, kurā tika aplūkoti jautājumi par latviešu valodas vietu un lomu, Latvijas vēstures mācīšanu skolās, kā arī citiem izglītības, tostarp arī augstākās izglītības, un zinātnes jautājumiem, kas saistīti ar sabiedrības integrāciju. Šādu diskusiju rosināja Saeimā joprojām vēl nepieņemtais Valsts valodas likums, dažādi ārvalstu institūciju nopietni domāti ieteikumi un apspriešanai nodotais projekts “Sabiedrības integrācija Latvijā”.

1. Latvijas sabiedrība ir dezintegrēta ļoti dažādos aspektos. Gan ekonomiski – pastāv turīgie un trūcīgie, gan etniski – latvieši un nelatvieši, gan juridiski – pilsoņi un nepilsoņi. Arī kriminālā aspektā – likumu ievērotāji un likumu pārkāpēji. Politiskā – Latvijai lojāli un nejolāli. Šie dalījumi nebūtu metami vienā un tai pašā blāķī. Piemēram, starp latviešiem nepilsoņu ir ļoti maz, bet dažu nelatviešu tautību pilsoņu skaits ir ļoti augsts. Tā, piemēram, čigāni – 93%, poļi – apmēram 63%, ebreji – vairāk nekā 50%, krievi – vairāk nekā 40%, lietuvieši – bija pāri par 30%, bet pēdējā laikā lietuvieši ļoti strauji iegūst Latvijas pilsonību.

2. Integrācija nav lineārs process, tā notiek progresīvi, bet ir iekšējā un ārējā pretdarbība. Pirmkārt, pretī darbojas bijušie okupācijas laika varasvīri, kuri pulcējušies ap dažiem masu informācijas līdzekļiem un netiešu atbalstu saņem no Krievijas propagandas. Otrkārt, pretdarbību veic arī latvieši. Līdz šim lielāko nodevību pie mums veica daļa savā laikā no Krievijas atbraukušo latviešu. Pret tiem ir izstrādājusies aizsargreakcija. Pēdējos gados Latvijai naidīgu spēku aģentūras lomu veic arī atsevišķi no Rietumu zemēm atbraukušie latvieši, kas pauž kosmopolitiskas nostājas. Netrūkst arī vietējo karjeristu, kas viņiem piebalso.

3. Integrācijai ir jābūt vienvirziena kustībai, kas veicina cittautiešu un Latvijai svešu elementu iekļaušanos latviešu sabiedrībā tā, lai slimāks kļūtu veselāks un negodīgais godīgāks un gala rezultātā visi būtu kļuvuši veselāki un godīgāki.

4. Latvijai ir jāņem labākais no pasaules un Eiropas, bet tā var dot arī pretī kaut ko no savas kultūras un sabiedriskās pieredzes. Lai varētu dot, tai pašai jābūt vienotai. Un vispirms jau latviešu valoda, latviešu kultūras vēsture ir jāmāca latviešiem pašiem. Ja pati tauta ir integrēta ne tikai valodas, bet arī ētisko kritēriju ziņā, tad tā var integrēt citus.

“Integrācijas sociāli ekonomiskie šķēršļi” – Oļģerts Krastiņš

Sabiedrības saskaņu pēdējos gados apdraud:

– pārmērīgā noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa; pat polarizēšanās bagātajos un nabagajos; noslāņošanās no gada uz gadu padziļinās;

– pilsētu saimnieciskā un sociālekonomiskā atraušanās no laukiem; daudzu lauku iedzīvotāju grimšana nabadzībā un bezcerībā; laukos, kā zināms, pārsvarā dzīvo valsts pamatiedzīvotāji – latvieši;

– materiālā noslāņošanās pa novadiem, labklājībai kļūstot apgriezti proporcionālai attālumam no kādas lielpilsētas;

– draudošais sociālais sprādziens, ko var izraisīt gaidāmā dzīvokļu īres likuma liberalizācija un īres “griestu” atcelšana; sevišķi apdraudēti jūtas īrnieki, kurus liktenis novedis t. s. denacionalizētos jeb saimnieku namos;

Lauksaimniecības iespējas un to izmantošanas virzieni

Pirmo no šīm sešām – valsts nozīmes apakšprogrammu 96. P.13.1. “Latvijas lauksaimniecības un lauku attīstība, integrējoties Eiropas Savienībā” pilda LLU ekonomistu grupa, kurā darbojas deviņi zinātņu doktori un habilitētie doktori, kā arī doktoranti un maģistri.

Neskatoties uz ļoti trūcīgo 1. apakšprogrammas finansējumu, darbs vienlaicīgi rit četros virzienos:

1. Latvijas lauksaimniecības potenciālās iespējas un to izmantošanas priekšnoteikumi;

2. Lauku infrastruktūras un integrēto programmu izveide un attīstīšana;

3. Lauksaimniecības efektivitātes un konkurētspējas paaugstināšana ;

4. Lauksaimniecības informācijas sistēmas izveide un organizācija.

Darbs sākās 1997. gadā. Pirmajā gadā tika veikti teorētiskie un metodoloģiskie darbi, informatīvās un normatīvās bāzes apzināšana un sagatavošana, kā arī mērķtiecīgo pētījumu iestrādes.

Pirmā gada darba rezultāti 13.1. apakšprogrammas uzdevumu pildīšanā tika izanalizēti zinātniskā seminārā un tā materiāli publicēti krājumā “Lauksaimniecības iespējas un problēmu risinājumi” (Jelgava, 1998. 124 lpp.).

Pēc šī semināra apakšprogrammas izpildītāju finansiālās iespējas tika koncentrētas uz četriem jau definētiem virzieniem.

Divos gados konkrēts darbs paveikts visos četros virzienos.

Pirmā virziena ietvaros veikts Latvijas lauksaimniecības potenciālu ražotspējas ietekmējošo vai noteicošo objektīvo un subjektīvo faktoru ekonomiskais izvērtējums.

Noskaidrojām daudzveidīgo faktoru darbības un to mijiedarbības desmit grupas.

Pirmajā grupā iekļāvām dabas bioklimatiskos, bioloģiskos, hidrotermiskos, fotosintēziskos, topogrāfiskos un dislokatīvos faktorus, kuri nepakļaujas cilvēka ietekmei, pārveidošanai vai pielāgošanai savām interesēm. Bet tos labi jāpārzina katram lauksaimniekam un jāprot efektīvi izmantot savās interesēs savu ražošanas mērķu sasniegšanai.

Otrajā grupā sakārtojās īpaši un savdabīgi svarīgie intelektuālie faktori – lauku uzņēmēju, lauksaimnieku izglītība, erudīcija, kvalifikācija, profesionālā sagatavotība, vadītāja vispārējās un lauksaimnieka īpašās dotības (talants) un aktuālā informētība.

Trešajā grupā iekļāvām lauksaimniecības zinātnes līmeni un potenciālu, tai skaitā selekcijas ģenētisko potenciālu, agrotehnoloģisko izmēģinājumu un agronomisko pētījumu potenciālu.

Ceturtajā grupā ietilpst augšņu faktori – to veids, mehāniskais sastāvs, hidromelioratīvais stāvoklis, augšņu vides aktuālā reakcija, trūdvielu saturs un daudzums, reljefs, akmeņainība, vispārējās iekulti vētības pakāpe.

Kā redzams, tie ir gan daļēji vadāmi faktori, kuri pakļaujas saimnieka plāniem un rīcībai, gan praktiski nevadāmi (augsnes veids, mehāniskais sastāvs u. c.) faktori, kuriem jāprot pielāgoties savās interesēs.

Piektajā grupā ieskaitījām kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ražības (produktivitātes) potenciālu.

Sestajā – pētījām agrārā mārketinga līmeni saimniecībās, tirgus konjunktūras un cenu pārzināšanu, informētību, partnerattiecību veidošanos un citus faktorus.

Septītajā grupā sakopoti organizatoriskie faktori, kas aptver saimniecības teritorijas racionālu organizāciju, savas zemes ierīcību, augseku un augmaiņas efektu, specializācijas izvēli, palīgnozaru un papildnozaru pieskaņošanu, riska stratēģiju un citus faktorus.

Astotajā grupā iekļāvās ražošanas tehniskie un tehnoloģiskie faktori, kas ietver apgādātību ar lauksaimniecības spēka un darba mašīnām, ražošanas ēkas un būves, tehnoloģiskās iekārtas.

Devītajā grupā pētīti mājdzīvnieku turēšanas un ēdināšanas mūsdienu ekonomiskie un organizatoriskie faktori.

Desmitajā grupā savietojās specifisko ekonomisko faktoru pētījumi, kas koncentrējas, galvenokārt, uz ražošanas izmaksu minimizācijas iespējamiem pasākumiem un ražojumu pārdošanas cenu maksimizāciju ar produkcijas kvalitātes mērķtiecīgas vadīšanas iespējām, un šo abu procesu rezultātiem – saimniecības ienesības iespējām.

Apakšprogrammas otrā virziena ietvaros pētītas lauksaimniecības potenciālās iespējas ietekmējošās un lauku cilvēku dzīvei un nodarbinātībai svarīgās:

* lauku infrastruktūras ekonomiskās un organizatoriskās problēmas, kas ietver lauku enerģētiku un energoapgādi, lauku transportu, vietējo ceļu saimniecību, sakaru stāvokli, komunālo saimniecību un apkalpošanu, izglītību, veselības aprūpi, mājokļus, sociālo aprūpi, kultūras aspektus, vides attīstību;

* lauksaimniecību veicinošās privātās mežsaimniecības vieta un loma lauksaimniecības potenciāla veidošanā;

* mežizstrādes un kokapstrādes vispārējā loma nodarbinātības iespēju vairošanā laukos;

* zemes dzīļu izmantošana;

* iekšējo ūdeņu izmantošana zivsaimniecībai un citiem mērķiem;

* lauksaimniecības ražojumu pārstrāde;

* lauku tūrisms.

Lauksaimnieku meži konceptuāli var darboties:

* kā tiešu nefinansu investīciju svarīgs avots būvmateriālu veidā;

* kā investīciju avots no visiem līdzekļiem, ko saimnieki iegūst par meža materiālu realizāciju;

* kā kīlas objekts kredītu izmantošanai lauksaimniecības tehnoloģiskai modernizācijai;

* kā nodarbinātības faktors laukos.

Apakšprogrammas pētījumu trešais virziens koncentrējas uz lauksaimniecības ekonomiskās efektivitātes un konkurētspēju problēmām. Šajā virzienā vērība tika pievērsta:

* galveno lauksaimniecības produktu konkurētspēju vērtējumiem;

* lauksaimniecības uzņēmumu līmeņa (saimniecību) kopējo konkurētspēju pētījumiem;

* lauksaimniecības kā nozaru kopas vispārējām konkurētspējas problēmām.

šo problēmu ietvaros sākuma periodā analizēta situācija un veikti ieviržu ekopnomiskie vērtējumi:

* zemes resursu izmantošanā;

* tehniskajā apgādībā;

* apakšnozaru un produktu ražošanas tehnoloģiskajos risinājumos;

* kvalitātes konkurētspējā;

* cenu konkurētspējā;

* mārketinga konkurētspējā;

* piensaimniecības tehnoloģiju ekonomiskajos risinājumos;

* graudsaimniecības tehnoloģiju ekonomiski racionālāko iespēju risinājumos specializētajās saimniecībās;

* cūkgaļas ražošanas racionālu iespēju meklējumos.

Noskaidrota nepieciešamība un iespējamība radikāli mainīt tehnoloģiju ražošanas galvenajos posmos un atteikties no tradicionālajām metodēm:

* komerciālajā graudu ražošanā specializētajās saimniecībās;

* komerciālajā piensaimniecībā specializētajās piena lopkopības saimniecībās;

* tilpumainās lopbarības ražošanā specializētajās saimniecībās;

* govslopu ēdināšanā.

Apakšprogrammas pētījumu ceturtais virziens ietver Latvijas lauksaimniecības informācijas sistēmas izveides stratēģiskos, metodiskos, tehnoloģiskos, tehniskos, organizatoriskos un citus aspektus.

Noskaidrota Latvijas vispārējā stratēģija ceļā uz informāciju sabiedrību, valsts nozīmes datu pārraides tīkls lauksaimniecības interešu kontekstā, Zemkopības ministrijas informācijas izplatīšanas sistēmas veidošana interneta tīklā.

Divu pirmo gadu darba rezultāti apakšprogrammas 96. P.13.1. izpildē referēti un aprobēti zinātniskajā konferencē, kas notika LLU Ekonomikas fakultātē 1998. gada 21. decembrī.

Ar šo konferenci aizsākās lietišķās koordinācijas process ar valsts nozīmes 13. programmas citām apakšprogrammām.

Veidojas paveiktā darba kopīgs publicējums.

K. Špoģis,
Valsts nozīmes apakšprogrammas 96.P.13.1. vadītājs Dr. h. lauks. LLU profesors

SAĶEPKERAMIKA CELTNIECĪBAI

Tērauda lūžņu utilizācijā metalurģiskajās rūpnīcās rodas samērā daudz atkritumu. Tie pa lielākai daļai ir dažādi dzelzs un citu metālu oksīdi (plāva), no kuriem iegūt metālu ir daudz grūtāk, nekā izdalīt dzelzi no lūžņiem Martēna procesā, tādēļ nereti tos izmet izgāztuvēs kā “atkritumus”. Šādi atkritumi lielos daudzumos rodas arī A/S “Liepājas Metalurgs”.

Rīgas Tehniskās universitātes Neorganiskās ķīmijas institūta ķīmiķi programmas “Latvijas zemes dzīles un to izmantošana” ietvaros kopā ar metalurgiem izstrādā tehnoloģiju atkritumu izmantošanai nodilumizturīgu flīžu ražošanai. Flīzēm ir raupja virsma, tādēļ uz tām neslīd. Šādas flīzes ir piemērotas kustības pārvadu, tuneļu, slapju ražošanas telpu, gājēju celiņu un trepju pakāpienu izklāšanai, kā arī brauktuvju posmos, kur jānodrošina maksimāla bremzēšanas efektivitāte.

Flīzes ir ļoti cietas (to cietība ir starp kvarcu un korundu), tās skrāpē stiklu. Tās var uzstiprināt uz betona javas spilvena, karstas asfalta masas vai piestiprināt ar citām mitrumizturīgām līmēm. Salīdzinot ar pašreiz lietotajiem materiāliem, nodilumizturīgajām flīzēm ir vairākas priekšrocības. Tām viegli mainīt virsmas raupjumu (t. i. bremzēšanas koeficientu), uz bituma javas tās “nepeld” kā asfalts vasaras karstumā, flīžu ražošanas apgūšana palīdz novērst vides piesārņošanu.

Saķepkeramika pēc savas dabas ir nehomogens materiāls. To veido termostabilas pildvielas, piemēram, granīta šķembas, un saistviela, kura apdedzināšanas apstākļos ir plastiskā stāvoklī un sasaista pildvielas kompaktā masā. Tieši saistvielas receptūrā tad arī tiek patērēti metalurģiskie atkritumi. Tās īpašību piemērošanai vēl var izmantot nelielas malta stikla piedevas. Tātad, nodilumizturīgās flīzes būs simtprocentīga “Latvijas prece”.

Nodilumizturīgas flīzes – tas būs kvalitatīvi jauns izstrādājums, jauna prece, tādēļ jādomā par pieprasījumu. Šim nolūkam iecerēts izveidot eksperimentālus ietvju ieklājumus Rīgā un Liepājā, kur potenciālie ražotāji un pircēji varēs pārliecināties par to priekšrocībām dabīgos ekspluatācijas apstākļos.

Flīžu ražošanu mērķtiecīgi organizēt Liepājā, jo tur ir daudz potenciālo pieprasītāju un, galvenais, smagās, grūti pārvietojamās izejvielas ir uz vietas.

Pašreiz “Liepājas Metalurga” speciālisti meklē resursus nodilumizturīgo flīžu eksperimentālās partijas izlaidei, bet Rīgas Tehniskās universitātes Neorganiskās ķīmijas institūta ķīmiķi un fiziķi veic tās priekšdarbus laboratorijās. Ja būs nepieciešamais finansējums un modeļražošanā attaisnosies laboratoriju pētījumu rezultāti, tad jau šogad eksperimentālā flīžu partija tiks saražota.              

LZA Sertifikācijas centram pieci gadi

Imants Matīss, LZA Sertifikācijas centra direktors

Var jautāt, kāds sakars minētajām problēmām ir ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, kuras vārds ir atrodams starp organizētājinstitūcijām, un ar ko nodarbojas LZA Sertifikācijas centrs? Šī sertifikācijas struktūrvienība tika dibināta saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta lēmumu, par galveno mērķi tai izvirzot zinātnisko laboratoriju iesaistīšanu tobrīd un joprojām aktuālu problēmu risināšanā, kas ir tieši saistītas ar valsts integrāciju Eiropas kopējā tirgū. Pie tādām problēmām ir pieskaitāmas preču un pakalpojumu nacionālās atbilstības novērtēšanas infrastruktūras sakārtošana atbilstoši Eiropas likumdošanas un standartu prasībām, testēšanas laboratoriju organizēšana uz zinātnisko un mācību laboratoriju bāzes, kvalitātes auditoru un ekspertu apmācība, konsultatīva palīdzība uzņēmumiem mūsdienu kvalitātes vadības metožu un līdzekļu ieviešanā. Par šo problēmu nozīmīgumu liecina fakts, ka jau 1996. gadā ir pieņemts Saeimas likums “Par atbilstības novērtēšanu”, kuram savukārt pakārtoti vairāki Ministru kabineta noteikumi. Vai nevar preču un pakalpojumu kvalitātes novērtēšanu uzticēt pieredzējušām ārzemju firmām? Protams, ka var, bet nacionālas atbilstības novērtēšanas sistēmas esamību var uzskatīt par valsts ekonomiskās neatkarības elementu, jo šīs nozares uzticēšana ārzemju firmām var izraisīt mūsu preču un pakalpojumu konkurences spēju samazināšanos.

Bet atgriežamies pie zinātnieku lomas minēto problēmu risināšanā. Kādi bija veicinošie faktori sertifikācijas iestādes organizēšanā tieši Zinātņu akadēmijā? Atbilde ir – strauja zinātnisko pētījumu pieprasījuma samazināšanās, jaunu zinātnisko virzienu nepieciešamība, neizmantots zinātniskais un tehniskais potenciāls un zinātnisko darbinieku skaita samazināšanās (inženierzinātnēs pat par 80%).

Atbildi uz jautājumu, vai Centrs ir attaisnojis dibināšanā izvirzītos uzdevumus, varēja rast pārskata referātā “Zinātnisko iestāžu loma nacionālās atbilstības novērtēšanas sistēmas izveidošanā”, kuru nolasīja Centra direktors Imants Matīss. Piecu gadu periodā, kopš nodibināts LZA Sertifikācijas centrs (dibinātāju skaitā bez Zinātņu akadēmijas vēl ir Latvijas rūpniecības un tirdzniecības kamera un Latvijas Nacionālais standartizācijas un metroloģijas centrs), ir paveikts liels darbs: ir iesākta būvmateriālu sertifikācija, vairākiem Latvijas uzņēmumiem ir sniegta konsultatīva palīdzība kvalitātes nodrošināšanas sistēmu ieviešanā, apmācīti vairāk par 300 kvalitātes inženieriem no daudzām pazīstamām valsts ražošanas un pakalpojumu firmām, aktīva līdzdalība likumdošanas projektu un nacionālo standartu izstrādāšanā. Būvmateriālu un būvkonstrukciju jomā LZA Sertifikācijas centrs ir valsts pilnvarota institūcija, kas nozīmē tiesības novērtēt un apstiprināt drošības prasību izpildi.

Neraugoties uz gūtajiem panākumiem, tālāku atbilstības novērtēšanas nozares virzību apgrūtina arī vairākas neatrisinātas problēmas. Joprojām izjūtams nacionālo standartu un normatīvu trūkums, kas visspilgtāk izpaužas būvmateriālu un būvkonstrukciju drošības prasību izvērtēšanā. Patreizējais normatīvo dokumentu nodrošinājums nedod iespēju novērtēt visus potenciāli bīstamos materiālus un ne pēc visiem drošības raksturlielumiem. Kvalitātes sistēmu sertifikācijas jomā pieprasījums vēl ir neliels, kas, ievērojot ārzemju firmu konkurenci, nedod iespēju sertifikācijas iestādei pilnībā sevi nodrošināt tikai ar šo pakalpojumu sniegšanu. Nepieciešama plašāka zinātnes līdzdalība, valdības izpratne par šīs līdzdalības nodrošināšanu, jauni zinātniski virzieni (piem., zinātniskā metroloģija, mērīšanas metožu valodēšana, testēšanas metožu aktualizācija, jaunāko informācijas tehnoloģijas sasniegumu ieviešana)

Satura rādītājs

Viesis atzīmēja, ka ir politisko zinātņu speciālists, ka ir bijis Polijas prezidenta Leha Valensas padomnieks politiskajos jautājumos, un izteica dziļu gandarījumu par to, ka lielajai poļu minoritātei Latvijā vairs nav šķēršļu ceļā uz naturalizāciju, un ka Polija ir ļoti ieinteresēta Latvijā notiekošajā integrācijas procesā.

Sarunu gaitā noskaidrojās, ka vēsturiski Polijai un Latvijai ir bijuši daudzi kopēji notikumi, kurus vajadzētu pētīt vai arī iztirzāt kopēji sarīkotās zinātniskās konferencēs. Pie tādiem notikumiem var pieskaitīt Kalendāra nemierus Rīgā, kad jezuīti, ieviešot jaunā stila laika skaitīšanu, parādīja progresīvas tendences sabiedrības attīstībā. Tā laika Polijas karalis Stefans Batorijs bija pirmā kronētā persona, kura ieradās Rīgā. A. Caune norādīja, ka Latvijā ir maz pētnieku, kuri nodarbojas ar 16.–17. gs. vēstures pētījumiem saistībā ar Poliju. J. Stradiņš savukārt atzīmēja, ka ir maz pētījumu par katolicisma ietekmi uz Latvijas sabiedrības attīstību.

Ē. Jēkabsons pēta 20. gadsimta vēstures notikumus saistībā ar Poliju un secināja, ka lielāka vērība būtu jāpiegriež 1920. gada Latgales atbrīvošanas notikumiem, kuros piedalījās poļu armija, kā arī Solidaritātes ietekmei uz pārmaiņām Latvijā. A. Tabuns un J. Bratkēvičs secināja, ka ir daudz neizpētītu jautājumu socioloģijas jomā, piemēram, kāpēc tikai Baltijas valstīm izdevās izkļūt no bijušās PSRS sistēmas un kāpēc tas neizdevās Neatkarīgo valstu savienībai.

Tā kā Rīgas un Varšavas pilsētas ir parakstījušas savstarpēju līgumu, kurš paredz arī kopēju konferenču sarīkošanu un to finansēšanu, augstais viesis apsolīja sarunās ar abu pilsētu mēriem piedāvāt sarīkot vismaz divas konferences par kādu no augstāk minētajām tēmām. LZA izteica savu atbalstu piedalīties šādu konferenču sarīkošanā.

PĀRMAIŅAS IEDZĪVOTĀJU DZĪVESVEIDĀ UN RŪPES PAR SAVU VESELĪBU

Darba mērķis – izzināt pārmaiņas dažādu Latvijas iedzīvotāju sociāli demogrāfisko grupu dzīvesveidā: veselības un darbotiesspēju uzturēšanai vairāk un mazāk labvēlīgu nodarbību (darba slodzes, miega, pasīvās un aktīvās atpūtas veidu) ilgumā, fiziskās aktivitātes nodarbību biežumā u. c., lai pamatotu ieteikumus par pasākumiem veselīga dzīvesveida izplatības veicināšanai. Šai nolūkā līdzšinējā darba posmā (kopš 1995. gada II pusgada) veikti vairāki uzdevumi.

1. Iedzīvotāju izlases veida aptauja par viņu laika izlietojumu: apmaksātā un neapmaksātā darba slodzi, pasīvās un aktīvās atpūtas ilgumu. Aptauja veikta 1996. gadā sadarbībā ar LR Valsts Statistikas komiteju, aptaujāto skaits – 2031. Dati ir salīdzināmi ar 70. un 80. gados Latvijā veiktiem pētījumiem un stāvokli citās Eiropas valstīs mūsdienās.

Iegūtie dati par laika izlietojumu raksturo 9 gadu un vecāku Latvijas iedzīvotāju kopējo nedēļas, darbdienu (vidējo), sestdienas un svētdienas laika izlietojumu sadalījumā pa 10 nodarbību pamatgrupām un 123 atsevišķām nodarbībām, katru nodarbību veikušo iedzīvotāju īpatsvaru nedēļā un minētajās dienās, kā arī šo nodarbību ilgumu vidēji katram veikušajam.

Iegūtie dati ļauj raksturot laika izlietojumu atsevišķā iedzīvotāju grupā: pēc nodarbinātības, dzimuma, vecuma, dzīvesvietas (Rīgā, pārējās pilsētās un laukos), ģimenes sastāva un izglītības līmeņa.

Nodarbināto iedzīvotāju peļņas darbam un ar to saistītām darbībām ziedotais laiks vīriešiem pārsniedz 49 stundas nedēļā, sievietēm – 45 stundas (1. tabula). Šāds darba laika ilgums pamatdarbā vien par 1–2 stundām pārsniedz 1987. gadā novēroto un izskaidrojams ar vairumam nepietiekamo darba samaksu par normālu darba slodzi. Diemžēl palielinātā darba slodze netiek kompensēta ar pilnvērtīgu atpūtu: puse brīvā laika tiek pavadīta pie televizora, četrreiz mazāk – lasīšanā un vidēji tikai 1/10 – kustību nodarbībās.

Kustību nodarbībām, kam būtu vislielākā nozīme veselības uzturēšanā, nodarbinātie vīrieši vidēji izmanto 2,2 stundas un sievietes tikai 1,5 stundas nedēļā, t. i., atbilstoši 8% un 7% sava brīvā laika. Iecienītākā no šīs grupas nodarbībām ir pastaigas – 34% vīriešu un 37% sieviešu. Tikai 8% vīriešu un nepilni 7% sieviešu vismaz reizi nedēļā ir vingrojuši, pārējās nodarbības bijušas vēl retākas. Tas, protams, ir nepietiekami, īpaši salīdzinājumā ar mazkustīgi pavadīto pārējo brīvo laiku.

Aktīvāks brīvā laika izlietojums ir vienīgi skolēniem un studentiem, kas ne tikai pavada gandrīz 5 reizes vairāk laika kustību nodarbībās, bet arī vidēji 3,5 stundas nedēļā dažādos vaļaspriekos: pašdarbībā u. tml. Veiktās aptaujas dati liecina, ka pagaidām brieduma gados brīvā laika izlietojums ir daudz vienveidīgāks un mazkustīgāks nekā jaunībā (2. tabula). Valsts sociālajai politikai būtu jānodrošina iespējas tagadējiem jauniešiem arī brieduma gados saglabāt savus pilnvērtīgas atpūtas ieradumus.

Jāsecina, ka nepietiekamā Latvijas iedzīvotāju kustību aktivitātē nav vainojams brīvā laika trūkums, bet gan nepietiekama vēlēšanās un prasme to saprātīgi izmantot.

1. tabula

Publikācijas:

Zarina I. B. Population Time Use, Interests and Social Changes in Latvia. Grām.: Revista International (de Sociologia Spain), monographic volume on “Time and Society”, coordinated by M. A. Duran, 1997, pp. 143–161

Zariņa I. B. Iedzīvotāju brīvais laiks. Grām.: Sociālie procesi Latvijā. Rīga: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde, 1998, 149.–159. lpp.

Latvijas iedzīvotāju laika izlietojums. Statistikas biļetens. Rīga, LR CSP un LZA EI, 1998, 83 lpp.

Laiks darbam un atpūtai pēcatmodas gados Latvijā / Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem Nr. 4, Rīga: Ekonomikas institūts, 1999 (sagatavošanā)

2. Izstrādāts mācību kurss “Vaļas zinības: brīvā laika saprātīga izmantošana” LU Medicīnas fakultātes Sabiedrības veselības bakalaura II gada programmai.

Saīsinātā (1 kredītnedēļa) veidā šis kurss lasīts sabiedrības veselības specialitātes otrā gada maģistrantiem RSU Sabiedrības veselības skolā (P. Eglīte). Šim darba virzienam ir sociāla un tautsaimnieciska nozīme – iegūtās laika izlietojuma plānošanas prasmes apguve, sekmējot aktīvas atpūtas un līdz ar to veselīga dzīvesveida izplatību ar atbilstošu līdzekļu ekonomiju ārstniecībai, kas ar klausītāju starpniecību varēs pakāpeniski izplatīties iedzīvotāju vidū.

Brīvā laika saprātīgas izmantošanas kurss saskaņā ar IZM 1998. gada 5. maijā akceptēto Ģimenes izglītības koncepciju iekļauts arī šīs izglītības programmā. Atbilstošās sadaļas saturs piedāvāts Pieaugušo izglītības centru Ģimenes izglītības koordinatoriem viņu konferencē šā gada 3.–4. decembrī.

Publikācijas:

Eglīte P. Vaļas zinības ģimenes izglītībā / Ģimenes izglītība. Starptautiskas konferences materiāli, 1998. g. 3.–4. dec., Jūrmala, IZM, Rīga, 1998, 18. lpp.

3. Apkopoti un publicēti iedzīvotāju rūpes par veselību raksturojoši dati un secinājumi no Ekonomikas institūta 1992. un 1996. g. un sadarbībā ar LU Cilvēkģeogrāfijas katedru 1994. g. rīkotajām aptaujām.

Konstatēts, ka iedzīvotāju veselības stāvokļa pašvērtējums kopš 90. gadu sākuma sācis nedaudz pasliktināties, un zemāks par vidējo kā vīriešiem tā sievietēm tas ir Rīgā: 1998. gadā nodarbinātajiem vīriešiem pēc 5 ballu sistēmas attiecīgi 3.4 un 3.3, sievietēm – 3.3 un 3.2. Kaut arī vairums iedzīvotāju uzskata, ka vides stāvoklis viņu veselību neietekmē, tomēr rīdzinieki vides stāvokli savā dzīvesvietā un īpaši centrā vērtē zemāk nekā pārējie Latvijas iedzīvotāji.

3. tabula

Publikācijas:

Eglīte P. Veselības stāvoklis un vides ietekme (sadaļa) Latvijas vides stāvokļa pārskatā. Rīga: Vides konsultāciju un monitoringa centrs. 1996. 81.–87.

Eglīte P. Vide ap Jums. Politoloģija un socioloģija. 1996.: 7. 19.–22.

Eglīte P. Dažādu iedzīvotāju grupu veselība un vitālā uzvedība. Pārskatā par ziņojumiem LZA sēdē par programmas “Latvijas iedzīvotāji un tautas veselība” izpildi un turpmākajiem pētījumiem. Zinātnes Vēstnesis 1997. janvāris.

Eglīte P. Vides stāvoklis Latvijas iedzīvotāju skatījumā. IV Zaļās loģikas konferences materiālos “Vide, kas veido cilvēku; cilvēks, kas veido vidi”, Rīga: Gandrs, 1998, 53.–59. lpp.

Krišjāne Z. Vides ietekme uz veselību vērtējums Rīgā. Grām.: LU 56. konference “Cilvēks. Vide. Resursi” (Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu sekcija), Rīga, 1997, 57.–61.

Krišjāne Z. Vides ietekme uz veselību rīdzinieku vērtējumā. IV Zaļās loģikas konferences materiālos “Vide, kas veido cilvēku; cilvēks, kas veido vidi”, Rīga: Gandrs, 1998, 60.–63. lpp.

Markausa I. M. Iedzīvotāju gatavība piedalīties vides sakopšanas un uzlabošanas pasākumos. LU zinātnisko rakstu 604. sējums “Vides zinātne un pārvalde”. 1996, 57.–63. lpp.

Markausa I. M. Sabiedrības informētība par vides stāvokli viņu dzīves vietā. IV Zaļās loģikas konferences materiālos “Vide, kas veido cilvēku; cilvēks, kas veido vidi”, Rīga: Gandrs, 1998, 47.–52. lpp.

4. Demogrāfiskās un medicīniskās statistikas datu analīze dinamikā un pa teritoriālām vienībām.

Salīdzinot dinamiskās rindas pēdējo 12 gadu posmā, var izsekot, ka vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem ir apgriezti proporcionāls saslimstībai ar alkohola psihozēm, mirstībai no saindēšanās ar alkoholu un pašnāvībām. Sevišķi krasa visu minēto rādītāju pasliktināšanās bija vērojama 90. gadu pirmajā pusē – vienlaikus ar šoka “terapijas” pielietojumu, respektīvi iedzīvotāju pirktspējas un nodarbinātības līmeņa pazemināšanos. Īpaši augsta mirstība no minētajiem cēloņiem ir Latgalē, kur vērojams arī visaugstākais bezdarbs.

90. gadu otrajā pusē ārējo cēloņu izraisītā mirstība, tai skaitā no dzērumā izraisītiem negadījumiem un pašnāvībām nedaudz mazinājusies, toties turpina augt saslimstība ar tuberkulozi, transmisīvajām slimībām un audzējiem, kuru izplatību veicina neveselīgs dzīvesveids, nabadzība un kaitīgi ieradumi. Tāpēc līdztekus ārstniecībai valsts mērogā tomēr nepieciešami pasākumi, kas mazinātu primārās saslimstības varbūtību: skolēnu un pieaugušo izglītošana par veselīgu dzīvesveidu, kā arī nabadzības apkarošana ar nodarbinātības veicināšanas palīdzību, it īpaši attālākajos lauku apvidos.

Publikācijas:

Eglīte P., Ivbulis B., Gņedovska I. Veselības un mirstības teritoriālās atšķirības Latvijā. Iedzīvotāju prognoze līdz 2015. gadam. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem Nr. 2. Rīga: SIA ZA Ekonomikas institūts, 1997.: 87.

Eglīte P. u. c. Pārmaiņas iedzīvotāju dzīvesveidā un rūpes par savu veselību. Grām.: LZP Ekonomikas un juridiskās zinātnes galvenie pētījumu virzieni 1997. gadā. Rīga, 1998. g. apr. 122.–126. lpp.

Krišjāne Z. Dzīves kvalitātes atšķirības Latvijas novados. LZA Vēstis, A. – 1998 Nr. 4/5, 70.–77. lpp.

Krišjāne Z. Dzīves kvalitātes teritoriālo atšķirību izpēte Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums ģeogrāfijas zinātņu nozarē, LU, Rīga, 1998, 44 lpp.

5. Veselīga dzīvesveida izplatības un apzinātas veselības kopšanas riska faktoru tālākai izpētei sadarbībā ar LM Medicīniskās Statistikas biroju atkārtoti veikta uzskaites datu papildapstrāde par sociāli bīstamo saslimšanu (narkoloģisko, TBC, seksuāli transmisīvo un psihisko) pacientu demogrāfisko un sociālo sastāvu (I. Zariņa, B. Ivbulis). Datu analīzes gaitā būs iespēja aprēķināt un vērtēt šo saslimšanu biežuma atšķirības dažādos vecumos un sociālās grupās, kā arī šī biežuma pārmaiņas kopš 1991. gada, kad līdzīgs darbs jau tika veikts, un pamatot ieteikumus noteicošo riska faktoru ietekmes ierobežošanai.

Tādas rūpnīcas projekts Latvijā ir viens no lielākajiem investīciju projektiem ražošanā Baltijas reģionā. Šī projekta attīstība mūsdienu izpratnē sākās 1995. g. beigās, kad konsultantu firma Jaakko Poyry kopā ar vietējiem speciālistiem no Valsts meža dienesta un citām organizācijām uzsāka priekšprojekta pētījumu, kuru savukārt pabeidza 1996. g. vasarā. Pēc tam veica priekšprojekta pirmo ekoloģisko ekspertīzi, kas norādīja uz HELCOM normatīvu obligātu ievērošanu izmešu jomā. Kā celtniecībai piemērotas vietas tika minēti laukumi pie Daugavas Līvānu tuvumā un rietumu piekrastē pie Baltijas jūras. Latvijas attīstības aģentūra pasūtīja pētījumu par projekta ietekmi uz tautsaimniecības attīstību, kas rezultātā liecināja par potenciālās celtnes milzīgo atdevi reģiona attīstībā, darba vietu radīšanā, nodokļu plūsmā, izglītības un zinātnes stimulēšanā utt. Ievērojami samazinātos valsts ārējās tirdzniecības deficīts.

Stratēģiskā investora piesaistes procesa laikā par šobrīd reālāko rūpnīcas izvietojumu izvēlējās laukumu pie Rīgas—Daugavpils dzelzceļa netālu no Līvāniem. Kā pozitīvie faktori minami samērā attīstīta transporta infrastruktūra, saldūdens pieejamība, pašvaldību aktīvs atbalsts. Negatīvi vērtējama Daugavas papildus piesārņošana, kas gan nav salīdzinājuma ar bijušo un pagaidām daļēji eksistējošo neattīrīto notekūdeņu ieplūdi no blīvi apdzīvotajām vietām.

Šobrīd projektam ir piesaistīts potenciālais stratēģiskais investors — Somijas un Zviedrijas privāto meža īpašnieku ekonomiskās apvienības, kas vēl nav izteikušas galīgo piekrišanu. 1999. g. sākumā projekta eksperti kopā ar investora pārstāvjiem izveidoja vairākas kopīgas darba grupas: rūpnīcas ietekmes uz vidi novērtēšanai, papīrmalkas nodrošinājuma modeļu izstrādei, investoru ekonomiskā režīma noteikšanai u. c. Rezultātā tiks veidoti nākošā investīciju līguma sadaļu projekti.

Galvenie šķēršļi, kas kavē projekta ātrāku realizāciju ir:

* pašreizējās ļoti zemās preču celulozes cenas pasaules tirgos,

* finansu krīze pasaules reģionos, kas ir saistīti ar minēto rūpniecības nozari,

* pārejas perioda problēmas Latvijā (likumdošanā, infrastruktūrā, arī subjektīvi faktori).

Latvijā 1998. gadā reģistrēja mikrosporiju 626, trihofītiju 7 un kraupi vienu gadījumu. Mikroskopiskās sēnes izraisa patoloģijas arī uroģenitālā trakta orgānos. Maz risināti jautājumi ir mikstinfek toloģijā. Lai pilnveidotu slimniekiem diagnotisku, izstrādāti jauni līdzekļi un metodes. To novitāte aizstāvēta ar patentiem uz izgudrojumu (LV 10905B, LV 11629B, LV 11869B, LV 12001B).

Veiktie pētījumi medicīnas lietišķajā zinātnē rada priekšnosacījumus, lai slimniekiem ar mikozēm pilnveidotu aprūpes tehnoloģiju Latvijā.

Ir labi zināms, ka galvenā ķīmijas izejviela tagad ir nafta, bet pēc pēdējās vadošo ģeologu prognozes (Science, 1998) jau pēc 10 gadiem naftas ieguve strauji samazināsies un naftas cena attiecīgi palielināsies. tāpēc ASV speciālisti prognozē, ka jau pēc 25 gadiem līdz 30% no visas organiskās ķīmijas produkcijas, un tas ir vairāk nekā 100 milj. t gadā, ražos no atjaunojamām izejvielām — koksnes un lauksaimniecības atliekām. Pasaules vadošie zinātniskie centri, tajā skaitā arī Koksnes ķīmijas institūts, jau ir sagatavojuši un turpina attīstīt zinātnisko bāzi šādam pavērsienam ķīmijas ražošanā.

Izmantojot tikai 3 galvenos starpproduktus — furfurolu, etanolu un fenolu, ko iegūst attiecīgi no galvenajām koksnes sastāvdaļām (pentozāni, celuloze un lignīns), varēs saražot 95% no visiem sintētiskiem materiāliem, kurus pašlaik iegūst no naftas.

Furturolu jau tagad ražo vairāk nekā 100 rūpnīcas 19 valstīs, un kopējais ražošanas apjoms ir 300 000 t gadā. Etanolu no koksnes ražo 18 rūpnīcas (120 000 t etanola gadā), un zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās attīstītās valstīs tagad intensīvi strādā, lai radītu jaunas tehnoloģijas šī produkta iegūšanai no biomasas. Bet šo divu produktu — furturola un etanola — kopēju ražosanu vienā procesā līdz šim uzskatīja par teorētiski neiespējamu. Mums izdevās atrisināt šo problēmu, pamatojoties uz mūsu jauno teoriju, un 1997. gadā Kirovas Bioķīmiskajā rūpnīcā pirmo reizi pasaules praksē šāds pro cess ir palaists ražošanā. Diemžēl līdz šim vēl nav atrisināta fenola ražošanas problēma no koksnes, bet lignīnu, ko iegūst kā blakusproduktu, ražojot celulozi, plaši izmanto kompozītu materiālu un keramikas izgatavošanā, celtniecībā un citur.

Izmantojot savus teorētisko pētījumu rezultātus, Koksnes ķīmijas institūta zinātniekiem izdevās izstrādāt arī citas jaunas tehnoloģijas, piemēram, levoglukozāna un kokogļu iegūšanai, jaunus putplastu tipa izolācijas materiālus, jaunus produktus no lignīna un levoglukozāna, jaunus medicīnas preparātus. Daļa no šīm izstrādnēm jau ir realizēta praksē.

Institūtā ir izveidotas divas akreditētās testēšanas laboratorijas. Kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti ir organizēta koledža un uzsākta koksnes kompleksās pārstrādes studiju programmas realizācija. Ar institūta zinātnieku piedalīšanos ir veikti priekšprojekta aprēķini jaunas celulozes un furfurola rūpnīcas būvēšanai Latvijā. Koksnes ķīmijas institūta zinātnieki sekmīgi turpina attīstīt teorētisko bāzi gaidāmajam pavērsienam, kad koksne būs reāla alternatīva naftai kā ķīmijas izejvielai.

Ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu top Interneta enciklopēdija “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa”. Arī jūs varat tajā iekļūt, aizrakstot vēstuli un pastāstot par sevi un savu darbu. Kā stāsta, dažs mākslinieks, kas izmantojis šo iespēju, ievietojis Internetā ziņas par sevi un savu darbu attēlus, ārzemju mākslas mīļotājiem jau izpārdevis tukšu darbnīcu.

Kā LATVET raksta savā bukletā: “Pirmajam “sējumam”, ar kuru sagaidīsim 2000. gadu, punktu pieliksim 1999. gada Ziemas svētkos.” Un – “tie, kuri rakstīs pirmajam sējumam:

l pirmie 10, kas ar e-pastu atsūtīs savus materiālus katra mēneša 1. datumā (decembri ieskaitot), saņems pārsteiguma balvu,

l pirmie 100, kas dzīvesstāstu ar e-partu atsūtīs no 1999. gada Ziemas svētkiem līdz Jaungadam, saņems 2000. gada sējuma dibinātāja sertifikātu.

Pētījuma ētikas komitejas ir vispārīgs termins, lai apzīmētu institūcijas, kas speciāli nodarbojas ar cilvēku biomedicīnisko pētījumu ētisko novērtēšanu un apstiprināšanu.

Latvijā ar Ministru kabineta 1998. gada 13. janvāra noteikumiem nr. 9 apstiprināts Centrālās medicīnas ētikas komitejas nolikums, kura 1. punkts nosaka, ka Centrālā medicīnas ētikas komiteja izskata uz sociālām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Komiteja sastāv no priekšsēdētāja un 13 locekļiem, kas apstiprināti ar 1998. gada 25. marta Ministru kabineta rīkojumu nr. 140.

Kāds tad ir izveidotās Centrālās medicīnas ētikas komitejas uzdevums?

Tas ir:

1) sekot, lai tiktu ievērots pamatprincips — to pilsoņu aizsardzība un cienīšana, kas iesaistīti biomedicīniskos pētījumos;

2) komentēt dokumentus bioētikas jautājumos, kas tiek iesniegti parlamentā un valdībā, kā arī informēt masu medijus bioētikas jomā.

Centrālās medicīnas ētikas komitejas atļauja nepieciešama katram biomedicīnisko pētījumu projektam, kas iekļauj pētījumus par:

1) dzīviem cilvēkiem;

2) cilvēka dzimumšūnām, ko izmanto apaugļošanai, cilvēka embrijiem un augļiem;

3) cilvēka audiem, šūnām, vai ģenētisko materiālu no cilvēkiem, augļiem un tamlīdzīgi;

4) mirušiem cilvēkiem.

Tas pats attiecas uz pētījumu projektiem, kuros biomedicīniskie pētījumi balstās uz aptaujām, reģistru izmantošanu un jaunu tehnoloģiju ieviešanu.

Augstāk uzskaitītos projektus nedrīkst uzsākt pirms to zinātniski ētiskās novērtēšanas. Reģionālās zinātniski ētiskās vai Centrālā medicīnas ētikas komiteja var pieprasīt izmainīt projektu, kā arī sniegt ieteikumus un vadlīnijas attiecībā uz projekta plānu.

Iesniedzot pieteikumu Centrālai medicīnas ētikas komitejai, jāiesniedz:

1. Pieteikums latviešu valodā, lai iegūtu komitejas atsauksmi.

2. Projekta vadītāja un pētnieku vārdi, telefona numuri, adreses, CV, struktūrvienības vadītāju piekrišana.

3. Pētījuma (projekta) mērķi.

4. Pētījuma protokola projekts (ieskaitot datu reģistrēšanas un statistiskās metodes pielietojumu).

5. pētījumā izmantotās metodes un tehniskais aprīkojums (to izklāsts un salīdzinājums ar iepriekšējo pieredzi) saskarsmē ar cilvēku kā pētījuma objektu.

6. Sagaidāmo rezultātu nozīme medicīnā.

7. Pētījuma ētiskie apsvērumi, kas satur apliecinājumu, ka pētījums tiks veikts saskaņā ar Helsinku deklarāciju un citiem normatīviem aktiem; prognozes un riska atspoguļojums cilvēkiem; drošības pasākumu atspoguļojums, lai novērstu pētījuma kaitējumu, kā arī cilvēku iesaistīšanas un izslēgšanas kritērijus.

8. Pacienta informācijas bloks:

8.1. skaidrojums, kas ietver nemediķim saprotamu izmeklēšanas, iejaukšanās (ārstēšanas) pozitīvās izredzes un iespējamo riska pakāpi;

8.2. veidlapa, kurā ir apliecinājums, ka pētījumā iesaistītā persona ir saņēmusi pētījuma skaidrojumu un piekritīs iesaistīties pētījumā, ir tiesīga atsaukt savu piekrišanu jebkurā laikā (neietekmējot ārstēšanu), ko ar savu parakstu apstiprina pētījumā iesaistītā persona un pētnieks.

9. Pētījumā izmantojot autopsijas materiālu, jārīkojas saskaņā ar likumu “Par cilvēka ķermeņa aizsardzību”.

10. Ar nepilngadīgām personām atļauts veikt pētījumus pēc skaidrojuma rakstiskas piekrišanas, ko dod vecāki vai likumīgais pārstāvis. Bērna tiesības jārespektē atbilstoši nacionālai likumdošanai.

11. Piekrišanu dot nespējīgu, pieaugušu pacientu gadījumā biomedicīnisks pētījums ir atļauts, ja tas ir indicēts pēc medicīnas zinātnes atziņām, ar piederīgo jeb aizbildņa rakstisku piekrišanu.

12. Rekomendējam Summary angļu valodā.

Centrālās medicīnas ētikas komitejas adrese: Rīga, LV-1331, Skolas ielā 28, 3. stāvā, 304a. istabā. Informācija pa tālruni: 7021651.

Centrālās medicīnas ētikas
komitejas vadītāja Dr. L. Rudze

DISERTĀCIJU AIZSTĀVĒŠANA

Maģ. inž. DUBER MARIS OSPINA ALVAREZ

aizstāvēs promocijas darbu “Lidaparātu īstā augstuma devēja pilnveidošanas principu pētīšana” inženierzinātņu doktora zinātniskā grāda iegūšanai.

Recenzenti: Dr. habil. inž. I. Kabaškins (Rīgas Aviācijas universitāte), Dr. inž. V. Stroitelevs (VAS “AIR NAV I GA TION SER VICE”), T.z.k. A. Troickis (SIA “DELTA ELEKTRONIKA”).

Ar disertāciju var iepazīties RAU bibliotēkā, Lomonosova ielā 1 un Akadēmiskajā bibliotēkā.

* * *

VALDA MUKTUPĀVELA

pētījuma “Latviešu mūzikas instru men tu sistemātika” promocija notiks Latvijas Mākslas augstskolas asociācijas Habilitācijas un promocijas padomes sēdē 1999. gada 29. jūnijā plkst. 16.00 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Sēžu zālē Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 1, 1. stāvā.

Recenzenti: Dr. art. Ilma Grauzdiņa, Dr. hist. Īrisa Priedīte, Dr. habil. philol. Janīna Kursīte-Pakule.

Ar promocijas darbu var iepazīties LMA nošu bibliotēkā Kr. Barona ielā 1, 1. stāvā.

* * *

LU Astronomijas un fizikas nozaru habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 8. jūnija sēdē piešķīra Dr. habil. phys. zinātnisko grādu teorētiskās fizikas apakšnozarē LU Cietvielas institūta vadošajam pētniekam ANATOLIJAM AFANASJEVAM par habilitācijas darbu – zinātnisku rakstu kopu “Rotējošu kodolu teorētiskie pētījumi ekstrēmos stāvokļos”.

Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

Latvijas Universitātes Datorzinātņu habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 9. jūnijā atklātās sēdēs piešķīra:

Jurim Borzovam datorzinātņu habilitētā doktora zinātnisko grādu par habilitācijas darbu “Informācijas tehnoloģiju disciplinēšana Latvijā”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgu biļetenu nav;

Jurim Smotrovam datorzinātņu doktora zinātnisko grādu par promocijas darbu “Slēgtības tipa īpašības induktīvajā izvedumā”.

Balsošanas rezultāti: par – 8, pret – nav, nederīgo biļetenu nav;

Kalvim Apsītim datorzinātņu doktora zinātnisko grādu par disertāciju “Varbūtiskās un komandu hierarhijas induktīvajā izvedumā”, pielīdzinot tam Merilendas Universitātes (ASV) par šo disertāciju 1998. gada 21. augustā piešķirto filozofijas doktora grādu.

Balsošanas rezultāti: par – 7, pret – nav, nederīgo biļetenu nav.

* * *

LU Ģeogrāfijas zinātņu habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 21. maija sēdē piešķīra doktora zinātnisko grādu ģeogrāfijas zinātņu nozares reģionālās un vides ģeogrāfijas apakšnozarē ELGAI APSĪTEI par promocijas darbu “Organisko vielu plūsmu izmaiņas Latvijas un Zviedrijas virszemes ūdeņos mainīgas antropogēnās slodzes apstākļos”.

Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – nav, nederīgu biļetenu nav.

* * *

LU Ģeogrāfijas zinātņu habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 21. maija sēdē piešķīra doktora zinātnisko grādu ģeogrāfijas zinātņu nozares cilvēka ģeogrāfijas apakšnozarē MAIJAI ROZĪTEI par promocijas darbu “Pilsētas tūrisms, tā attīstība un telpiskās izpausmes Rīgā”.