Numura saturs

• Jānim Stradiņam, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam
• Par pensionēto zinātnieku iesaistīšanu pētniecības darbā
• Jānis Stradiņš Runa Pasaules Zinātnes konferencē (WSC) "Zinātne 21. gadsimtam - jaunas saistības"
• Zinātniski pamatotu tehnoloģisko procesu izstrāde augsti kvalitatīvas un ekonomiski efektīva lauksaimniecības produkcijas ražošanai un realizācijai
• LZA sēdes
• Daudzfunkciju mežsaimniecības teorētiskie modeļi
• LZP Starptautisko pasākumu finansējums 1999. gadā (8. pielikums)
• Promocijas padomju un disertantu ievērībai!
• PAZIŅOJUMI
• Latvijas minerālo izejvielu izmantošana tautsaimniecībā

Jānim Stradiņam,
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam

Rīgā, 1999. gada 19. jūlijā

Augsti godātais Stradiņa kungs!

Sirnīgi pateicos par Jūsu atbalstu un labajiem novēlējumiem! Vēlreiz pateicos arī par godu, ko esmu saņēmusi, kļūstot par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Darīšu visu, kas manos spēkos un Valsts prezidentes pilnvaru robežās, lai veicinātu Latvijas intelektuālo un garīgo uzplaukumu.

Novēlu arī Jums spēku un izturību, un ceru uz ciešu sadarbību!

Ar patiesu cieņu,

Vaira Vīķe-Freiberga

Satura rādītājs

Pašreiz Latvijā zinātnē ir nodarbināti ap 4500 cilvēku. Ar zinātnisko grādu strādājošo skaits, ieskaitot nepilnās slodzes, ir ap 2000. Vidējā zinātnieku alga atrodās 100 Ls mēnesī līmenī. Tikai jaunievēlētiem universitāšu profesoriem pēdējā gada laikā alga bija 350 Ls mēnesī. Taču šādu profesoru skaits Latvijā ir 278 (ar nepilnu slodzi 26), kas sastāda 13.9% no graduētiem zinātniekiem. Pēdējos gados sakarā ar zinātnieku neprestižo statusu un zemo algu strauji samazinājusies jauno speciālistu vēlme strādāt zinātnē: doktorantu skaits sarucis, notiek talantīgāko maģistru un zinātņu doktoru aizplūde uz aizrobežu laboratorijām. Rezultātā strauji palielinājusies gados veco zinātnieku procents laboratoriju kolektīvos, un pašreiz vecāki par 60 gadiem vidēji augstskolās ir 20–25%, bet institūtos pensionēto zinātnieku skaits sasniedz 35% no graduētiem zinātniekiem. Var pieņemt, ka zinātnē strādājošo pensionāru pensijas lielums vidēji atrodas robežās no 60–100 Ls mēnesī. Tādējādi vadošiem zinātniekiem mēneša ienākums – pensija un alga kopā nepārsniedz 150–200 Ls mēnesī, kas ir krietni mazāk kā vadošo ierēdņu alga un universitāšu profesora alga. Atzīmējams ir arī tas fakts, ka nepietiekošas ir valsts emeritēto zinātnieku kvotas – nav apmierināts 51 kritērijiem atbilstošu pensionēto zinātnieku iesniegums. VEZ grantus pašreiz saņem 131 pētnieks, tanī skaitā 26 ZA locekļi (16% no akadēmiķiem un korespond. loc.). Pārtraucot pensiju izmaksu šiem augsti kvalificētiem speciālistiem, tie nokļūs maznodrošināto statusā, bet, aizejot pensionētiem zinātniekiem no aktīvā darba, pašreizējā situācijā Latvijas zinātnei tiks izdarīts jauns neatgriezenisks trieciens, novedot to sabrukuma stāvoklī. No augšminētā izriet, ka zinātnieku saimei nav pieņemamas izmaiņas pensiju likumā.

Lai novērstu turpmāko Latvijas zinātnes sabrukumu, pagaidām nav cita ceļa, kā pensionēto zinātnieku iesaistīšana pētniecības darbā. Tas iespējams, atļaujot pensijas vecuma zinātniekiem saņemt pensiju un vienlaicīgi strādāt pētniecības darbā. Otrs ceļš – plašāka Valsts emeritēto zinātnieku statusa piemērošana, attiecīgi palielinot kvotas.

M. Beķers

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS SENĀTS
LĒMUMS Nr. 7.1

Rīgā 1999. gada 24. augustā

Noklausījies akadēmiķa M. Beķera ziņojumu par pensijas vecuma pētnieku lomu zinātnisko projektu izpildē, kā arī diskusijā izteiktos priekšlikumus un uzskatot par prioritāru jaunās paaudzes aktīvu iesaistīšanu pētniecībā, LZA Senāts akcentē to apstākli, ka līdz ar pensionēto zinātnieku un augstskolu pasniedzēju izslēgšanu no legālas apmaksātas līdzdalības pētniecisko projektu izpildē un no mācību procesa, vēl vismaz 5 gadus Latvijā saglabāsies situācija, kad pensionēto zinātnieku lielāko daļu nespēs aizvietot jauni kvalificēti speciālisti. Tās būtu katastrofālas sekas Latvijas valstij, jo tikai augsta līmeņa pētniecība nodrošina kvalitatīvu augstāko izglītību, jaunu zinātņietilpīgu tehnoloģiju izstrādāšanu un Latvijas harmonisku ieiešanu informācijas laikmetā.

Lai nodrošinātu pilnvērtīgu studiju procesu, pētniecisko projektu un programmu izpildi un veicinātu ātrāku starptautisko līdzekļu piesaisti Latvijas zinātnei, saglabājot Latvijai vitāli svarīgus pētniecības virzienus, kā arī Latvijas starptautisko saistību kvalitatīvu izpildi zinātniskās pētniecības un jaunu tehnoloģiju veidošanas jomā, informēt par radušos situāciju LR Valsts prezidenti, LR Saeimu un LR Ministru kabinetu. Kā iespējamo tālāko risinājumu Senāts ierosina Ministru kabinetam atļaut augsti kvalificētiem zinātniekiem un universitāšu profesoriem – pensionāriem, kuru aprēķinātās pensijas ir lielākas par 60 Ls, veikt pētniecisko un pedagoģisko darbu, saņemot atalgojumu un saglabājot viņiem iespēju saņemt pilnu vai vismaz daļēju (60 Ls) pensiju. Saglabāt spēkā LR Saeimas akceptēto normu, ka, pētniekam atsakoties no algota zinātniska darba, viņš saņem pilnu pensiju.

LZA prezidents Jānis Stradiņš
Valsts Emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Beķers

Satura rādītājs

Priekšsēdētāja kungs, cienījamie delegāti, 20. gadsimtā ir dzimusi gan "lielā zinātne", gan daudzas nelielas neatkarīgas valstis Eiropā.

"Little science, big science" - tā saucas ASV zinātnes speciālista Solo Dereka Praisa grāmata. Par "lielo zinātni" viņš runāja tajā nozīmē, ka ģeniālu indivīdu vietā ievērojamākos atklājumus arvien biežāk veic zinātnieku grupas, bieži vien starptautiskas sadarbības veidā, jo zinātnē ienāk lielas aparatūras, lieli eksperimenti, lielas tehnoloģijas. Tieši tā tapa atomenerģijas, molekulārās bioloģijas sasniegumi, es nesaku - pamatidejas. Tātad lielā zinātne un mazā zinātne, atklājumu iekārtu un dalībnieku skaita mēroga ziņā.

Bet 20. gadsimts Eiropai un būtībā arī visai planētai ir atnesis arī mazās valstis. ANO dalībvalstu skaits tuvojas 200. Arī te rodas problēma "lielā zinātne" un "mazā zinātne", tikai citā izpratnē - zinātne lielvalstī un zinātne mazā valstī. Saprotams, zinātne ir viena un internacionāla, nav ne vācu fizikas, ne franču ķīmijas, taču katrā valstī zinātne attīstās savdabīgi. Ir nacionālie zinātnes centri un vietējās tradīcijas zinātnē. Šajā aspektā zinātne mazā valstī paliek zaudētāja, tai pietrūkst resursu zinātnes, īpaši fundamentālo dabaszinātņu attīstībai. Jā, attīstās reģionālā zinātne, kas pētī vietējos resursus, arī mērķtiecīgi orientētas sociālās un humanitārās zinātnes. Taču mazās valstīs lielai zinātnei ir mazas iespējas, līdz ar to pietrūkst arī prestiža un motivācijas, bieži notiek smadzeņu noplūde, īpaši uz ASV.

Ir trīs pamatceļi, kā mazas valstis iekļaut reālajā zinātnē. Pirmkārt, starptautiska sadarbība, iespēja strādāt lielos kopējos zinātniskos centros. Otrkārt, īpaša uzmanība un atbalsts zinātnei mazās valstīs, īpaša stratēģija to zinātnes attīstīšanai (un te es gribētu pieminēt kopējo Eiropas zinātņu akadēmijas ALLEA projektu, ko ierosināja triju Baltijas valstu akadēmijas un ko vada mans igauņu kolēģis prof. J. Engelbrehts). Treškārt, sakaru uzturēšana ar bijušajiem tautiešiem, kas ir emigrējuši uz attīstītākajām lielvalstīm, ja tie saglabā interesi par savu bijušo "mazo dzimteni".

Es nāku no Latvijas, valsts, kuru daudzi klātesošie varbūt pat nezinās. Tā ir viena no trim Baltijas valstīm, kas radās pirmā pasaules kara beigās, 1940. gadā tika anektēta un inkorporēta Padomju Savienībā, 1991. gadā atguva neatkarību. Ienākot padomju armijai, 60% Latvijas universitāšu mācībspēki devās uz Rietumiem, tur emigrācijā izauga arī jaunā zinātnieku ģenerācija - ASV, Kanādā, Austrālijā, Zviedrijā, kuru darbība ritēja attīstīto valstu centros. No otras puses, un tas nav noliedzams, PSRS izmantoja Baltijas intelektuālo potenciālu, lai te attīstītu spēcīgu fundamentālo zinātni. Latvijas zinātne šajos gados bija anonīma "padomju zinātnes" sastāvdaļa, taču tā balstījās uz bagātajām vietējām zinātnes tradīcijām, kas, piemēram, ķīmijā nāk no šīs zinātnes klasiķiem Vilhelma Ostvalda un Paula Valdena - tie darbojušies Rīgā. Visās trijās Baltijas republikās tika izveidotas zinātņu akadēmijas. Latvijā izvērsās pietiekami augsta līmeņa pētījumi organiskajā, koksnes un fizikālajā ķīmijā, magnētiskajā hidrodinamikā, kompozītmateriālu mehānikā u. c. jomās, radās lieli institūtu, tiek izdoti ap 20 zinātniski žurnāli, no kuriem 4 pilnā apjomā tulko un pārdrukā angļu valodā Plenum Press Consultants Bureau Ņujorkā. Atgūstot neatkarību, par ko mēs visi ļoti priecājamies un lepojamies, zinātne jaunajā valstī atvirzījās otrajā plānā, tās finansējums kritās dramatiski, līdz 0,25% IKP, savu darbību reducēja lielie institūtu, daudzi pētnieki pārkvalificējās par baņkieriem un komersantiem vai arī emigrēja; mēs sakām, ka tas ir trešais intelektuālais "exodus" no Baltijas, šoreiz ekonomisku, ne politisku motīvu diktēts.

Zinātnes tālākpastāvēšana ir apdraudēta, jo jaunā paaudze niecīgo algu un trūcīgās aparatūras dēļ zinātni neizvēlas, bet valdošā politiskā elite maz izprot zinātnes nepieciešamību. Latvijā izvēle pagaidām ir uz tranzīta, pakalpojumu ekonomiku, ne ražošanu, zinātne šajā jomā ir maznozīmīga, un novecojošā zinātnieku paaudze bezcerīgi cīnās par zinātnes un savu pastāvēšanu.

Augstā līmeņa zinātni, kāda te - neraugoties uz politiskiem apstākļiem - bija Padomju Savienības laikā, daļēji nomaina sīki, epigoniski, vecīgi pētījumi, jaunie pētnieki dodas uz ārzemēm. Protams, to nevar vispārināt, zinātne te ir restrukturēšanas stāvoklī, taču daļēji tā tas ir.

No otras puses, zinātne manā valstī transformējas, atgriežas universitātēs, izvirza jaunus attīstības variantus. Arī Latvijas Zinātņu akadēmija ir pārveidojusies, nesaglabājot savā sastāvā lielos institūtus, bet cenšoties saglabāt savu kodolu kā individuālu zinātnieku korporāciju. Tā uztur ciešus sakarus ar ārzemju akadēmijām un arī ar etniskajiem latviešiem lielajos pasaules centros. LZA Ārzemju nodaļa darbojas Ņujorkā, ASV, daudz mums ir ārzemju locekļu. Mēs nevaram aizkavēt smadzeņu noplūdi, bet mēs varam ievirzīt to labvēlīgākā gultnē, uztverot smadzeņu noplūdi ne tikai kā šausminošu ļaunumu, bet arī kā indivīda brīvības iespējas izpausmi, kā iespēju gūt pasaules pieredzi un vismaz daļēji to atdot "mazajai dzimtenei". Ir jādomā, kā radīt smadzeņu atgriešanas mehānismu. Īpaši gribētos pateikties Ziemeļvalstīm par cēlsirdīgi sniegto materiālo un morālo atbalstu Baltijai, lai paceltu šo Eiropas reģionu, lai veicinātu te reģionālus pētījumus. Tas ir piemērs, kad mazas progresējušas valstis atbalsta mazas valstis to pārejas posmā. Arī mēs ceram sniegt palīdzību citiem, kad kļūsim turīgāki.

Latvijā ienāk ārzemju investīcijas, to uztveram dalītām, visumā tomēr pozitīvām izjūtām, taču maz ir garīgo investīciju, arī ražošanas nozares, kas vēlētos balstīties uz vietējā intelekta resursiem. Šo problēmu būtu jāievirza mazajām, postkomunistiskām valstīm labvēlīgākā gaisotnē, lai Austrumeiropa zinātnes ziņā nepaliktu pelēkajā zonā, nezaudētu sasniegto līmeni.

Mēs atbalstām konferences deklarāciju. Taču šķiet, ka tajā nav ievērota humanitāro zinātņu pastāvēšana, tikai dabzinātnes vien. Angloamerikāņi tās vispār ierindo dažādās kategorijās pat tīri semantiski - sciences and humanities. Vācijā, Ziemeļeiropā, tāpat Centrāleiropā un Austrumeiropā tomēr ir kopējs apzīmējums: "Wissenschaft", "zinātne", "nauka", "science", kas manuprāt ir pareizāk, jo akcentē divu kultūru kopību, par ko jau rakstīja Čārlzs Snovs. Žēl, ka šajā pasaules zinātnes kongresā un tā dokumentos tik maz vērības pievērsts humanitārajām un sociālajām zinātnēm, ka pārāk akcentēta tiek zinātņu anglosakšu izpratne, itin kā padziļinot plaisu. Būtu jāuzsver kopīgais - gan dabas, gan humanitārās zinātnes ir cilvēces kultūras daļa.

Mazajām valstīm un tautām humanitārās zinātnes ir īpaši nozīmīgas, jo tās ir nacionālās zinātnes, identitātes sastāvdaļa un pašapziņas avots. Tieši pēc neatkarības atgūšanas, pēc apspiestības un slēptās identitātes gadiem sabiedrības uzmanība pārslēdzās no dabaszinātnēm, kas agrāk bija vienīgi atļautā joma, uz humanitārajām zinātnēm. Ja arī dažkārt liekas, ka tām, tāpat kā nacionālajām valodām, pievērsta hipertrofēta uzmanība un to pētījumu joma liekas pārāk šaura - specifiska, etniski nacionāla, tad šī Herdera tradīcija tomēr šajā vēstures posmā attaisnojas un tā pieļauj pāreju uz kaut ko fundamentālāku, aptverošāku nākotnē. Piemēram, izvirzas Eiropas tautu etnoģenēzes problēmas, postkomunistiskās sabiedrības transformācijas problēmas, kam var būt arī plašāka nozīme visai kultūras pasaulei. Austrumeiropa var kļūt arī tā vieta, kur dabaszinātnes vienojas ar cilvēka, gara zinātnēm, lai dotu cilvēcei harmoniju tās izzināšanas procesā.

Zinātne un kultūru dažādība - šis pasaules zinātnes konferencē izvirzītais motīvs ir saprotams un pieņemams ne tikai jaunattīstības zemēm Āfrikā, Latīņamerikā, Āzijā, bet arī neatkarību atguvušajām Eiropas mazajām nācijām.

Mani ieteikumi konferencei būtu sekojoši: 1) uzlūkot dabas un humanitārās zinātnes kā vienotu veselu, kā cilvēces kultūras sastāvdaļu; 2) veidot jaunas megazinātnes un starptautiskas kooperatīvas un reģionālas atbalsta programmas zinātņu centriem un zinātņu nozarēm mazajās pārejas valstīs; 3) starptautiskajai zinātnes sabiedrībai atbalstīt pārejas valstu zinātnieku apelācijas pie to nacionālajām valdībām, uzsverot zinātnes sabiedrisko misiju un nepieciešamību uzturēt zinātni mazā valstī, lai tauta nezaudētu savu kvalitāti; 4) atbalstīt iespējamus mehānismus, lai zinātne attīstītos pasaulē kaut cik vienmērīgi, nekoncentrējoties tikai dažās valstīs.

Gribu pateikties šī fascinējošā, fantastiskā saieta organizatoriem. Šajās dienās mēs izjutām te visas planētas pulsu, globālas bažas un cerības, zinātnes, sabiedrībai orientētas zinātnes nepieciešamību nākamajām paaudzēm. Man bija liels gods uzrunāt šo konferenci. Pateicos par jūsu laipno uzmanību.

Satura rādītājs

Pēdējos gados Latvijas ekonomika veido arvien ciešākas saites ar Eiropas valstu ekonomiku, savu ražošanu arvien vairāk orientē uz kopējā tirgus prasībām, eksporta un importa veicināšanu, kā arī tiecas iekļauties Eiropas Savienībā. Šajā sakarā kā viens no galvenajiem priekšnoteikumiem šo mērķu realizācijā kļūst visu, t. sk. pārtikas produktu kvalitātes kritēriju noteikšana, pārtikas ražošanas zinātnisko un tehnoloģisko prasību izstrāde, atbilstoši Eiropas Savienības kvalitātes kritēriju prasībām. Šo problēmu risināšanai tika vienoti zinātnieku un speciālistu spēki, lai noteiktas valsts programmas ietvaros risinātu Latvijas tautsaimniecības visaktuālākās vajadzības lauksaimniecības un pārtikas nozarēs. Šāda programma tika veidota kā “Zinātniskie pamati lauksaimniecības attīstībai Latvijā”, un konkrēti ar pārtikas kvalitātes jautājumiem zinātnieki un speciālisti sāka strādāt apakšprogrammas “Nepiesārņota un augstvērtīga pārtika: kvalitātes kritēriji un konkurētspēja” ietvaros. Minētās apakšprogrammas veidošanas nepieciešamību noteica, no vienas puses, augstākminētās Eiropas Savienības un kopējā tirgus prasības, bet, no otras puses, mūsu valsts iedzīvotāju nepieciešamība pēc augstas kvalitātes produktiem, kas tos nodrošinātu ar enerģiju un garantētu veselības saglabāšanu un uzlabošanu, kā arī mūža pagarināšanu. Pareizs uzturs ir pamats daudzu slimību izplatības samazināšanai un daļējai vai pilnīgai to novēršanai. Bez augstākminētā kvalitātes un higiēnas nosacījumu ievērošanai ir svarīga nozīme zooantroponožu iespējamās izplatības ierobežošanai. Par pamatu minētās programmas izpildē mēs izvirzījām augkopības un lopkopības produkcijas kvalitāti, ko raksturo tās lietderīgums, nekaitīgums, estētiskums, ergonomisms un ekonomisms patērētājam. Šie faktori būtiski ietekmē arī pārtikas produktu kā preces konkurētspēju kā iekšējā, tā ārējā tirgū. Visas šīs īpašības galvenokārt ietekmē izejvielas un to kvalitāte, tehnoloģiskais process, uzglabāšanas apstākļi, transportēšana, tara un iesaiņojamais materiāls. Šajā sakarībā darba izpildītāji uzskata, ka nevar runāt par augstas kvalitātes produkcijas ieguvi, visciešākā mērā to nesaistot visā tehnoloģiskās ķēdes garumā. Nevar, piemēram, runāt par piena produktu kvalitāti tikai pārstrādes uzņēmumā. Zinātnei un praksei ir jāatrisina kvalitatīvas produkcijas ražošanas visi etapi, visi ķēdes posmi. Un jāsāk tas ar zemes ielabošanu, mitruma regulāciju, zemes apstrādi un augu piebarošanu, kaitēkļu apkarošanu, augu šķirņu izvēli, to novākšanu, konservēšanu, pareizu dzīvnieku un šķirņu aprobāciju, to ēdināšanu, izaudzēšanu, slimību ārstēšanu un profilaksi, higiēnu, piena ieguves nosacījumu ievērošanu, pirmapstrādi, transportēšanu, pārstrādi, iepakošanu un realizāciju. Viena, kaut arī sīka kļūda minētajā ķēdē noved pie produkcijas kvalitātes zuduma, pie milzīgiem ekonomiskiem zaudējumiem, jo daudzu gadu laikā veidotā tehnoloģiskā ķēde, kapitālieguldījumi tās radīšanā nedos cerētos prognozējamos ieņēmumus.

Programmas izstrāde tiek veikta 4 gadu laikā, aptverot dažādas Latvijas ekoloģiskās zonas, rajonus un saimniecības, rezultātā iegūstot informāciju par visu republiku. Minētais materiāls tiek apstrādāts, sistematizēts, noteikti statistiskās ticamības kritēriji, ik gadus apkopots zinātniskās atskaitēs un iesniegts Latvijas Zinātnes padomei. Iegūtie rezultāti tiek apspriesti šim jautājumam veltītās konferencēs, tiek gatavoti un izdoti rakstu krājumi un atsevišķas publikācijas kā Latvijā, tā arī prestižos ārzemju zinātniskos izdevumos.

Programmas izpildē piedalās 10 habilitētie doktori, 18 doktori, 15 speciālisti un tehniskais personāls. Par minēto tematiku tikai 1998. gadā izpildītāji ir publicējuši 30 zinātniskus un 11 populārzinātniskus rakstus, ir organizējuši vai piedalījušies 5 konferencēs, nolasīti 12 referāti Latvijā un ārzemēs, noorganizēta viena izstāde – “Vecauce ‘98”.Visi iegūtie rezultāti apkopoti pa nodaļām. Mērķu sasniegšanai pētījumi sadalīti 7 grupās, kurus vada augsts attiecīgas nozares zinātnieks, un izpildītāji strādā pēc attiecīgā nozarē vispārpieņemtām metodēm.

Pētījumu mērķis ir izstrādāt zinātniski pamatotas, augstvērtīgas augkopības un lopkopības produktu ražošanas un to pārstrādes kvalitātes kritērijus un tehniskās dokumentācijas aktus, kas nodrošinātu, augstvērtīgas un konkurētspējīgas pārtikas ražošanu gan republikas iedzīvotājiem, gan arī eksportam.

Pārtikas ražošanas process sastāv nosacīti it kā no 2 daļām: pārtikas kvalitāte un pārtikas produktu nekaitīguma sistēma. Pēdējā nodrošina pārtikas ražošanas posmu – audzēšana – pārstrāde – realizācija, kas ir savstarpēji saistīti un droši, un nodrošina veselībai nekaitīgus apstākļus. Kvalitatīva izejviela ir visa pamats.

Lai saražotu ES prasībām atbilstošas kvalitātes pārtikas produktus, jāsakārto tehnoloģiskais process un jāievieš jauna starptautiski atzīta kontroles metode. Visu lauksaimniecības produktu pārstrādes procesi ir plaši un ietver sevī vairākas industriālas nozares.

Izšķirošais faktors, kas nosaka lauksaimniecības uzņēmumu konkurētspēju mūsu valstī, ir spēja ražot augsti kvalitatīvu produkciju un nodrošināt tai komerciālas sekmes. Gaļas un piena produktiem pasaules tirgū pastāv konkurencē ražotāju un tirgotāju starpā par kvalitātes un cenu jautājumiem un noieta tirgu.

Pētījumu rezultāti. Veicot pētījumus par Latvijas izplatītāko pārmitro smilšmāla augšņu nepieciešamās nosusināšanas intensitātes noteikšanu konkurētspējīgas zemkopības un lopkopības nodrošināšanai konstatēts, ka drenu diametra palielināšana ir ietekmīgs paņēmiens augšņu nosusināšanas intensitātes palielināšanā. Izstrādāti praktiski ieteikumi par piemērotāko drenāžas konstruktīvo izveidojumu. Atskaites periodā pilnveidota drenāžas hidromehāniskā aprēķina metode (novitāte) (galv. izp. C. Šķiņķis).

LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūta Vides mikrobioloģijas laboratorijā izmēģinājumu vajadzībām saražoti un pielietoti bakteriālie un augsnes mēslošanas līdzekļi:

• azotobakterīna šķidrā forma;
• trihodermīna šķidrā forma.

Abi mikrobioloģiskie preparāti pārbaudīti LLU ZC “Skrīveri” Augu aizsardzības nodaļā uz vasaras kviešiem “Tjalve” un uz tomātiem “Stokdeils” un SIA “Lielmežotne” un cukurbietēm. Lietojot trihodermīnu, cukurbiešu laukos iegūta par 11,9% augstāka cukura kopraža, salīdzinot ar kontroles variantu. Trihodermīns labvēlīgi ietekmēja arī tomātu augšanu un nogatavošanos. Azotobakterīna deva 300 l/ha palielināja cukurbiešu ražību par 12,9%, salīdzinot ar kontroles variantu (Dz. Zariņa, G. Bērziņa, A. Lisovska, S. Strikauska, V. Šteinberga un U. Viesturs).

Augkopības produkcijas kvalitātes ietekmētāji faktori skaidroti lauku izmēģinājumos ar 14 ziemas kviešu šķirnēm 56 variantos par dažādām slāpekļa mēslojuma devām, jaunākās paaudzes fungicīdu un retardantu ietekmi. Pētījumu gaitā tika noteiktas fenoloģiskās fāzes, katra varianta ražas komponenti, ražas lielums un graudu kvalitatīvie rādītāji: graudi rupjums, frakcionālais sastāvs, lipekļa saturs un kvalitāte, krišanas skaitlis, stiklainība u. c. Pēc kvalitatīvā ražas izvērtējuma aprēķinās korelatīvo sakarību starp ražas lielumu un atsevišķiem kvalitatīviem rādītājiem, kā arī pēdējo savstarpējās sakarības dažādos variantos. Tika veikta pārstrādes uzņēmumiem piegādāto ziemas rudzu kvalitatīvo rādītāju un augšanas tehnoloģiju sakarību izpēte pēc dažādu saimniecību rādītājiem (A. Ruža, Dz. Kreita, I. Domniece, J. Lauva).

Veikti pētījumi par skābētu dārzeņu iepakošanas iespējām vakuumā, to sensoro īpašību izmaiņām un pirmās ražas pārbaudes SIA “Senga”, kā arī par augļu un ogu piemērotību vakuumiepakošanai (D. Kārkliņa, A. Ivanova, I. Melgalve, M. Dūma). Turpinās rekomendāciju izstrāde un pielietošana pārtikas ražotāju un inspektoru apmācībai.

Tiek veikti izmēģinājumi par tauriņziešu un stiebrzāļu savstarpējo mijiedarbību agrofitocenozēs, fotosintēzes produktivitātes rādītāju uzskaite, dažādu augu zāļaugu ražas masas veidošanās dinamiku un ražas ķīmiskā sastāva izvērtēšana. Lai noteiktu atsevišķu zāļaugu attīstību veģetācijas sākumā, veikti pētījumi maija un jūnija mēnešos par kamolzālē, agrā āboliņastiebrzāļu maisījumā un sarkanā āboliņa kopproteīna un kokšķiedras veidošanās dinamiku un korelāciju. Veikti pētījumi par dažāda mēslojuma veidu un devu ietekmi uz kopproteīna un kokšķiedras uzkrāšanās dinamiku zālāju zelmeņos (A. Adamovičs, J. Driķis, J. Sprūžs, J. Mičulis).

Pētījumi par kvalitatīvas lopkopības produkcijas ieguves nosacījumiem notikuši vairākos virzienos:

– Cūkgaļas kvalitātes nodrošinātāji. Te pētījumi veikti 2 virzienos un noteikti galvenie darbības nosacījumi:

– cūku ēdināšanas sistēmu reorganizācija;

– pareiza šķirņu izvēles un pāru atlases tehnoloģiskā nozīme cūku šķirņu krustošanā.

2. Kvalitatīvas liellopu gaļas ieguvē noteikti:

– LB šķirnes 100 bullīšu kontrolizaudzēšanas rezultāti, indeksējot to gaļas produktivitātes rādītājus,

– atražošanas analīze 22 saimniecībās esošajiem gaļas šķirņu liellopiem un noteikta darbības perspektīva.

3. Noteikti olu kvalitātes ietekmētājfaktori Latvijā audzējamām dējējvistām “Lohmann Brown” un “Hisex Brown”.

4. Pētīta spēkbarības bagātinātājpiedevu ietekme uz govju produktivitāti un piena kvalitāti, kā arī noteiktas to labākās devas un koncentrācijas.

Konstatēts, ka kompleksās minerālpiedevas lietošana 5 mēnešu uzskaites periodā paaugstinājusi govju produktivitāti par 0,3–0,4 kg dienā un uzlabojusi piena sastāvdaļu stabilitāti. Izstrādāti normējošie kritēriji un kvalitātes prasības kombinētās spēkbarības gatavošanai govīm (D. Grīnhofa, E. Ramiņš, V. Jaunzems, J. Nudiens, J. Latvietis).

Veterinārmedicīnā turpināta pasākumu izpēte par piena kvalitāti. Konstatēta somatisko šūnu skaita palielināšanās likumsakarības un to korelatīvā saite ar mastītiem, ārstēšanas efektivitātes palielināšana. Turpinās pētījumi par asins bioķīmisko rādītāju dinamiku nobarojāmām cūkām saistībā ar dzīvnieku ēdināšanu, barības līdzekļu izvēli un šo faktoru projekciju uz gaļas kvantitāti un kvalitāti (E. Birģele, J. Blūzmanis, P. Keidāns, V. Jonins).

Tuvojas nobeigumam gaļas un piena ražošanas NTD izstrāde un pilnveidošana, atbilstoši iekšējā tirgus konkurencei un ievērojot ES direktīvu prasības ārzemju tirgum (J. Zutis, T. Sauts u. c.). Piesaistot gaļas un piena pārstrādes uzņēmumus, vairākkārt tika analizēti un doti priekšlikumi LR Ministru kabineta attiecīgo normatīvo dokumentu noformēšanai. Ir izstrādāti, papildināti un precizēti gaļas un piena produktu ražošanas normatīvi – tehnoloģiskā dokumentācija konkurētspējīgas produkcijas ražošanai iekšējā tirgū, kurā tika ņemtas vērā ES direktīvu prasības. Tika sniegta metodiska palīdzība pārtikas rūpniecības uzņēmumiem a/s “Rīgas piensaimnieks”, a/s “Vidzemes piens”, SIA “AGM-Agroeksports”, SIA “Valrit” u. c., gatavojoties eiroekspertīzei par tiesībām eksportēt piena produktus uz Eiropas Savienības valstīm. Gaļas pārstrādes uzņēmumos a/s “Tukuma gaļas pārstrādes sabiedrība”, p/s “Cēsu gaļas kombināts”, a/s “Jelgavas gaļas kombināts” tika veikts metodisks darbs par pašvērtēšanas sistēmas veidošanu kautproduktu iegūšanā un gaļas pārstrādē. Pēc veiktajiem kvalitātes uzlabošanas un sortimenta paplašināšanas pasākumiem ekonomiskais efekts LR gaļas un piena rūpniecībā varētu būt aptuveni 1,3–1,5 milj. latu gadā.

Tiek veikta plaša zinātnieku, agrāk beigušo speciālistu zināšanu pilnveidošana, sastādītas jaunas mācību programmas studentu apmācībai, uz šo pētījumu pamata tiek veikta tehnoloģiju modernizēšana, visu procesu ekonomiskā izvērtēšana.

Satura rādītājs

Š. g. 3. septembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Alūksnes rajona Padomes kopsēde "Alūksnes novads un kultūrvēstures jautājumi" ("Par pētījumiem "Letonikā"" 22. sēde). Tajā tika runāts par mūzikas dzīvi Alūksnē 20.-30. gados (Dr. habil. art. O. Grāvītis), Alūksnes novada literātiem (Dr. philol. Z. Frīde), Ziemeļaustrumvidzemes izloksnēm (LZA korespondētājloc. D. Markuss), par sava novada vēstures lappusēm, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un mūsdienu ekonomiskajiem jautājumiem stāstīja Alūksnes rajona speciālisti. Sēdes dalībnieki iepazinās ar Alūksnes un apkārtnes ainaviskajām un kultūrvēsturiskajām vērtībām.

* * *

Š. g. 10. septembrī notika LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas un LLMZA prezidija izbraukuma sēde LLU mācību un pētniecības saimniecībā "Vecauce" ""Vecauce" lauksaimniecības studijām un zinātnei." Tās dalībnieki iepazinās ar "Vecauces" darbības nodrošināšanas mērķprogrammu un tās realizāciju (LZA korespondētājloc. E. Bērziņš), ekonomiskajiem procesiem laukos (LZA Dr. h. c. prof. V. Strīķis), augkopības izmēģinājumiem "Vecaucē" (Dr. agr. Z. Gaile), "Vecauci" kā lopkopības un veterinārmedicīnas pētījumu bāzi (LZA goda loc. prof. J. Latvietis), kā arī apskatīja LLU mācību un pētniecības saimniecību.

Satura rādītājs

Mūsdienu mežsaimniecības simbols ir trīs savstarpēji daļēji pārsegušies apļi, kas raksturo ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās problēmas; jo apļi vairāk pārsegušies, jo progresīvāka ir mežsaimnieciskā darbība. Visa mežsaimniecības vēsture apliecina, ka pats svarīgākais ir ekoloģiskais aplis – ne ekonomiskie, ne sociālie risinājumi nebūs veiksmīgi, ja tie nebalstīsies uz dabā pastāvošām likumsakarībām.

Pēdējā laikā ekoloģiskās problēmas nereti tiek reducētas līdz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jautājumiem, bieži vien bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu pasludinot par pašmērķi. Mūsu uztverē bioloģiskā daudzveidība ekosistēmu, sugu un iekšsugu līmeņos ir neapstrīdams priekšnoteikums mežsaimniecisko mērķu sasniegšanai. Par galveno mērķi uzskatām iespējami lielāku labumu Latvijas valstij un latviešu tautai no viņas mežiem šodien, rītdien un arī nākošajā gadu tūkstotī.

Latvijas Zinātnes padomes pasūtītās 14. Pētījumu programmas ietvaros saskaņoti risināti jautājumi par Latvijas priežu mežu pašreizējo struktūru, struktūras izmaiņām intensīvas saimnieciskas darbības apstākļos un meža atjaunošanās gaitu pēc kokaudzes nociršanas.

Uzsākot pētījumus, radošās grupas darbinieki vienojās, ka sadarbība nav virzīta uz mežsaimniecības darbības jaunu aizliegumu formulēšanu, bet gan uz saimnieciskās darbības seku prognozēšanu. Seku prognozēšana un ikviena iecerēta pasākuma riska analīze ir Programmas nosaukumā iekļauto “teorētisko modeļu” pamatuzdevums.

Programmas izstrādē mērķtiecīgi sadarbojās zinātnieki no Valsts Mežzinātnes institūta “Silava”, LLU Meža fakultātes, LV Koksnes ķīmijas institūta un LU Bioloģijas fakultātes. Mūsu metodoloģiskā pamatnostādne ir meža ekosistēmas modelis, kas vienotā veselumā sasaista kokaudzi kā galveno organikas ražotāju, organikas patērētājus, pārveidotājus un uzkrājējus. Meža kā pašregulējošas sistēmas uzbūves un funkciju analīze ir pamats mežā notiekošo procesu modelēšanai, lai kaut daļēji vadītu mežaudzes attīstības gaitu, lai veidotu augstas kvalitātes kokaudzi un novērstu saimnieciskās darbības nevēlamas sekas.

Pētījumu rezultāti attiecas uz mežiem 2882 tūkst. ha platībā jeb 44,6% no mūsu valsts teritorijas (salīdzinājumam – lauksaimniecības zemes aizņem 2506 tūkst. ha jeb 38,7%). Programma nes lielu politisku, starptautisku un tautsaimniecisku slodzi. Mežmateriālu ārējais tirgus var tikt nobloķēts, neveicot Latvijas valdības starptautiskajās saistībās iekļautos pasākumus par nacionālo meža resursu izpēti, kas dotu savu ieguldījumu globālo procesu izpratnē.

Modelējot mežsaimnieciskās darbības ekoloģiskās sekas, kas var izpausties pēc gadu desmitiem, jābūt striktam priekšstatam, kāda ir pašreizējo klimatisko izmaiņu ietekme uz Latvijas meža struktūru, tā komponentiem un viņu savstarpējām attiecībām. Nenovērtējot norises, kas mežā notiek neatkarīgi no tiešās saimnieciskās darbības, visai kļūmīga var būt vēlamo saimniecisko pasākumu prognoze. Fona izmaiņu nozīmīgs indikators ir dzīvā zemsedze, tās sastāvs un augu asociāciju savstarpējās proporcijas. Risinot šo darba uzdeumu, Māris Laiviņš izmantoja savu pieredzi un visu pieejamo informāciju, kas uzkrājusies vairāk nekā simt gados.

Meža ekosistēmas galvenais komponents ir kokaudze. Līdzšinējie kokaudžu pētījumi priežu mežos attiecās galvenokārt uz to kvantitatīviem rādītājiem – koksnes krājas, tās tekošā pieauguma mērījumiem un aprēķiniem. Kokaudžu kvalitātes pētījumi, kas faktiski sakrīt ar Arvīda Kalniņa zinātnisko darbību, pēdējos piecdesmit gados Latvijā tikpat kā nav veikti. Apzinoties stumbra koksnes kvalitātes izšķirošo nozīmi gan kokmateriālu tirgū, gan mežsaimniecībā kopumā, meklējām atbildes uz vairākiem jautājumiem. Kāda mērvienība vislabāk raksturo koksnes kvalitāti? Kāda ir priežu koksnes kvalitāte dažādos Latvijas apgabalos, kāda – atšķirīgos meža tipos? Kādi mežsaimnieciskie pasākumi veicami, lai priežu meži kļūtu augstražīgāki, lai tur izaudzēto stumbru kvalitāte būtu iespējami labāka? Kāda ir priežu nekoksnes produktu kvalitātes un arī kvantitātes rādītāju saistība ar kokaudzes struktūru? Neraugoties uz visai ierobežotām finansiālām iespējām, šā plašā un, mūsuprāt, visai nozīmīgā jautājumu klāsta risināšanā aizrautīgi iesaistījās Māris Daugavietis, Jurijs Hrols, Leonards Līpiņš, Edvīns Špalte, Henns Tuherms un Pēteris Zālītis.

Ciešā saistībā pētot mežkopības pasākumu ietekmi uz stumbru sortimentu sastāvu, kokmateriālu tehniskām īpašībām un koksnes mikroskopisko struktūru, iegūtas atziņas, kas būtiski atšķiras no tām, kas joprojām tiek tiražētas, raksturojot Latvijas meža ekoloģisko un ekonomisko vērtību. Pieminēšu tikai dažas: kokaudzēs, kas izaudzētas no selekcionēta stādmateriāla retās priežu jaunaudzēs, stumbru kvalitāte ir augstāka nekā tajās audzēs, kas veidojušās no pārbiezinātām jaunaudzēm; priežu mistraudzēs ar lapu koku vai egļu piemistrojumu stumbru kvalitāte nav augstāka nekā priežu tīraudzēs; skuju un zaļo zariņu (zaleņa) aizvākšana no meža cirsmu izstrādes laikā netraumē biogēno elementu apriti meža ekosistēmā un nesamazina nākošās kokaudzes ražību.

Turpinās faktu izvērtēšana un procesu modelēšana par priežu audžu noturību pret meža kaitēkļiem un slimībām (Mārtiņš Bičevskis). Ilglaicīgos novērojumos ievākto datu analīzes gaitā iezīmējas likumsakarības, ka tieši lielākie koki ar augstākas kvalitātes stumbriem ir noturīgāki pret meža kaitēkļu uzbrukumiem. To svarīgi pieminēt tāpēc, ka joprojām, audzējot mežu, nespējam atteikties no Latvijas apstākļiem nepieņemamās Rietumeiropas pieredzes par pārbiezinātu priežu kultūru lietderību. Mūsu apstākļos noturīgāku kokaudzi veido veselīgi un savstarpējā konkurencē nenovājināti koki.

Uzskatu par lietderīgu akcentēt, ka šīs atziņas atticināmas vienīgi uz priežu mežiem; citu sugu mežos Latvijā šādas likumsakarības vispār vēl nav pētītas.Ekoloģiskās un no tās atvasināmās bioloģiskās daudzveidības sakarā analizēta meža struktūras un mežsaimniecisko pasākumu ietekme uz dzīvo zemsedzi, uz meža ornitofaunu gan priežu mežos kopumā, gan īpaši akcentējot šīs darbības ietekmi uz reto augu (Baiba Bambe) un Eiropā, kā arī Latvijā apdraudēto putnu sugu likteni (Jānis Priednieks). Objektīvi izvērtējot pētījumos ievāktos materiālus, varam teikt, ka Latvijas meža mozaīkveida struktūra ar nelieliem nogabaliem, kas atšķiras gan pēc meža tipa, gan pēc kokaudzes sastāva, gan pēc kokaudzes vecuma un biezības, ir labs priekšnoteikums bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai vismaz pašreizējā līmenī. Dažu vecu un ekonomiski mazvērtīgu koku atstāšana mežā, kā arī mežizstrādes pasākumu mērķtiecīga ierobežošana pavasarī (aprīlis–jūnijs) lielā mērā var novērst nevajadzīgo spriedzi starp vides aizsardzības un meža apsaimniekošanas speciālistiem.

Ekoloģiskā aspektā kokaudzes nociršana ir enerģijas pieplūde no malas meža ekosistēmai to graujošā režīmā. Kaut arī izcirtumos tiek veicināta kokaudzes kā galvenā organikas producenta atjaunošanās, tomēr nereti arī šāda pozitīvi virzītā enerģijas pieplūde ir par mazu, un meža ekosistēma transformējās citā, degradētā nemeža ekosistēmā ar ievērojami mazāku enerģijas uzkrājumu. Meža augšanas apstākļu edafiskās rindas nabadzīgākajā galā meža vietā var izveidoties virsāji vai sūnu purvi; auglīgākajā galā – vitāliem zālaugiem klātas lauces.

Programmas ietvaros izstrādāti un praksē pārbaudīti modeļi, kas ļauj novērtēt izcirtumu pārpurvošanās varbūtību, kā arī augstražīgu mežaudžu izaudzēšanu nemeža platībās (Tālis Gaitnieks, Pēteris Zālītis). Mūsu pētījumu rezultāti liecina, ka visai neprecīza ir līdz šim bieži paustā atziņa, ka izcirtumi pārpurvojas. Pareizāk un lietderīgāk ir rēķināties ar to, ka Latvijā pārpuvojas mežs, un tas notiek neatkarīgi no kokaudzes klātbūtnes. Nenoliedzami, ka pēc kokaudzes nociršanas radikāli izmainās augsnes mitruma režīms, taču tas būtiski nekavē kokaudzes atjaunošanos, ja vien augsnē saglabājas līdzšinējā ūdens plūsma. Ūdens plūsmas pārtraukšana mašinizētas mežizstrādes, meža ceļu vai citu nepārdomārtu inženierbūvju sakarā beidzas ar meža ekosistēmas paātrinātu degradēšanos un transformēšanos nemeža ekosistēmā.Lai realizētu Latvijas Meža politikā noformulētos mežsaimniecības pamatvirzienus par meža platību nesamazināšanos, meža zemju ražības paaugstināšanu un lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apgūšanu, Programmas ietvaros modelēti scenāriji, kā šos pasākumus veikt ar iespējami mazāku līdzekļu patēriņu. Apstiprinās atziņa, ka ekosistēma ir noturīgāka nekā tās atsevišķie komponenti, un nemeža ekosistēma bieži vien nepārvēršas mežā līdz ar kociņu iestādīšanu, gluži otrādi – ekosistēma kociņus nepieņem, un tie nobeidzas. Apmežojamo teritoriju novērtēšanai vājš indikators ir līdz šim bieži aprakstītie augsnes agroķīmisko analīžu rezultāti. Veiksmīgai meža atjaunošanai nepieciešams mērķtiecīgi stimulēt mežam labvēlīgas augsnes mikrofloras izveidošanos.

Mēs pilnā mērā apzināmies, ka Programmas ietvaros paveiktais darbs ir tikai iesākums. Lai ar pašcieņu sagaidītu 21. gadsimta izaicinājumu, mums jau tuvāko gadu laikā jāizstrādā nākošā gadsimta meža un mežsaimniecības modeļi. Ar gandarījumu uzņemam arī Latvijas zinātnes vadošo institūciju deklarācijas par zinātnisko pētījumu izšķirošo nozīmi saražotās produkcijas, tai skaitā arī meža materiālu konkurētspējas palielināšanā un iekšzemes kopprodukta pieaugumā. Mēs ceram, ka aizejošā gadsimtā paliks mūsu ražotāju orientācija uz Latvijas lēto darbaspēku un Rietumeiropas aizvakardienas tehnoloģijām. Tāpat mēs ceram, ka argumentētas atziņas par to, kādam jābūt un kā veidojams 21. gadsimta mežs, tiks uzklausītas, izstrādājot Latvijas tautsaimniecības stratēģiju un taktiku.

Patlaban noformēšanas etapā ir gadskārtējais recenzēto zinātnisko rakstu krājums “Mežzinātne”, kas viss veltīts 14. Programmas ietvaros veikto pētījumu popularizēšanai.

14. Programamas vadītājs P. Zālītis

Satura rādītājs

LZP Starptautisko pasākumu finansējums 1999. gadā (8. pielikums)

Satura rādītājs

Disertācijas ekspertīzei Valsts zinātniskās kvalifikācijas komisijā pieņem komisijas sekretāre Dr. A. Edžiņa Latvijas Zinātņu akadēmijā, Akadēmijas laukumā 1, otrajā stāvā, 231. istabā, trešdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 un ceturtdienās no 15.00 līdz 19.00.

Tālr.: 7223931.

Satura rādītājs

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas zinātņu nozares Pārtikas procesu un iekārtu apakšnozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 22. jūnija atklātā sēdē piešķīra inženierzinātņu doktora (Dr. inž.) zinātnisko grādu:

1) LLU PTF Pārtikas tehnoloģijas katedras asistentei Daigai Kunkulbergai par disertāciju “Pētījumi par rudzu maizes kvalitātes uzlabošanas iespējām”.Balsošanas rezultāti: par – 11, pret – nav, nederīgu biļetenu nav;

2) LLU PTF Ķīmijas katedras asistentei Velgai Miķelsonei par disertāciju “Vistu olu bioaktīvu sastāvdaļu izdalīšana un izmantošana”.Balsošanas rezultāti: par – 10, pret – 1, nederīgu biļetenu nav.

* * *

Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas nozares Agrārās ekonomikas un Reģionālās ekonomikas apakšnozares habilitācijas un promocijas padome 1999. gada 28. jūnija sēdē piešķīra Dr. ekon. zinātnisko grādu Olgai šulcai par disertāciju “Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražošanas iespējas, integrējoties Eiropas Savienībā.”

Balsošanas rezultāti: par 9, pret nav, atturas – nav.

Satura rādītājs

Latvijas zemes dzīlēs atrodas augstvērtīgi derīgie izrakteņi, tādi kā māls, ģipšakmens, kaļķakmens, dolomīts, kvarca smilts, kūdra, sapropelis u. c., no kuriem iespējams iegūt dažādus konkurētspējīgus materiālus un izstrādājumus. Diemžēl, pašlaik šīs iespējas tiek izmantotas ļoti nelielā apjomā. Produkciju, kuru būtu iespējams ražot Latvijā, pielietojot augstvērtīgas vietējās izejvielas un enerģiju taupošas, dabai draudzīgas tehnoloģijas, importē no Somijas, Igaunijas, Vācijas, Austrijas un daudzām citām valstīm. Nav organizēta arī rūpniecības atkritumvielu, piemēram, metalurģisko sārņu, zāģu skaidu, dolomītšķembu atsiju, dažādu atstrādātu naftas produktu u. c. otrreizēja pielietošana tautsaimniecībā.

Jāatzīmē, ka daudzas Latvijas izejvielas ir ne tikai augstvērtīgas, bet arī viegli pieejamas un to krājumi ir ļoti bagāti – tie ir faktori, kas var būtiski samazināt izstrādājumu izmaksas.

Būvniecības apjomu straujās samazināšanās rezultātā, kā arī arvien pieaugošās importa materiālu ienākšanas dēļ Latvijas tirgū, daudzi būvmateriālu ražošanas uzņēmumi pilnīgi pārtraukuši savu darbību, daļa turpina strādāt tikai vasaras periodā un tikai nedaudzi strādā pilnu kalendāra gadu.Arī šobrīd, pastāvot valstī praktiski neierobežotiem izejvielu un darbaspēka resursiem, nav novērojama būvmateriālu vai citu no Latvijas derīgajiem izrakteņiem iegūstamo materiālu vai izstrādājumu sortimenta būtiska paplašināšanās vai kvalitātes pieaugums.

Latvijas derīgos izrakteņus praktiski neizmanto ķīmiskajā rūpniecībā, elektrotehnisko materiālu ieguvē, sorbentu ražošanai utt., kas no tehniski ekonomiskā viedokļa nav saprotams, jo izejvielas izstrādājumu pašizmaksā sastāda no 7 līdz 27%.

LZP 8. programmas ietvaros jau trešo gadu tiek veikti pētījumi par Latvijas derīgo izrakteņu un rūpniecības atkritumproduktu mērķtiecīgas un ekoloģiski nekaitīgas izmantošanas iespējām konkurētspējīgu materiālu un izstrādājumu ražošanai, kā pamatjautājumu izvirzot:

• detalizētu Latvijas derīgo izrakteņu izpēti to noderības noskaidrošanai konkurētspējīgas produkcijas ražošanai;
• modernu tehnoloģiju izstrādi, akcentējot enerģijas taupīšanu un apkārtējās vides saudzēšanu.

Pētījumos iesaistītas RTU Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes katedras, RTU Neorganiskās ķīmijas institūts, RTU Latvijas zemes bagātību institūts, RTU ĶTF Silikātu materiālu institūts, LU Ģeoloģijas institūts un Latvijas Organiskās sintēzes institūts.

Pētījumus vada pieredzējuši un kompetenti speciālisti (J. Grabis, J. Freimanis, V. Kampars, V. Kuršs, T. Millers, U. Sedmalis u. c.), sadarbojoties ar Vācijas, Zviedrijas, Anglijas u. c. valstu zinātniekiem, kas dod daļēju iespēju izmantot jaunākās analīzes metodes, pielietot modernu aparatūru.

Jaunas produkcijas izstrādē no Latvijas derīgajiem izrakteņiem ir ieinteresēti daudzi Latvijas uzņēmumi (a/s “Lode”, SIA “Līvānu būvmateriāli”, SIA “Nīcgales keramzīts”, a/s “Dobele”, a/s “Seda”, a/s “Būvmateriāli AN” (Bolderāja) u. c.) Ar šiem uzņēmumiem notiek sadarbība materiālu atestācijas un tehnoloģijas pilnveidošanas jomā, ir noslēgti arī saimnieciskie līgumi, uzņēmumi varētu ražot arī jaunu konkurētspējīgu produkciju, ja tiktu piedāvātas Latvijas apstākļiem piemērotas modernas tehnoloģijas. Iespējama arī šādu tehnoloģiju pārdošana Rietumeiropas valstīm, piemēram, Vācijas firmām “H. Konig-Technische Keramik”, “WWS Keramik Neuhaus” Gmbh, ar kurām jau vairākus gadus sadarbojas RTU Neorganiskās ķīmijas institūta zinātnieki.

Šobrīd par perspektīvu produkciju var uzskatīt dolomītkeramiku,. kuru iegūst no māliem un dolomītšķembu atsijām, apdedzinot līdz 800 °C temperatūrā. Dolomītkeramikai raksturīgi, ka tās mehāniskās īpašības vēl paaugstinās zināmu laiku pēc izgatavošanas.

Interesants ir piedāvājums ražot nodilumizturīgas flīzes no “Liepājas metaluga” sārņiem, stikla lauskām un granīta šķembām kā pildvielām. Šādas flīzes paredzētas ražošanas telpu grīdu, slidenu ietvju posmu, gājēju pāreju un tuneļu izklāšanai, lai nodrošinātu augstu mehānisko izturību un maksimālu bremzēšanas efektivitāti.

Tuvu ieviešanai ražošanā ir klinkera tipa (augststiprības, ūdens necaurlaidīgi) materiāli: ķieģeļi, flīzes, plāksnes ēku apdarei u. c.Galvenokārt ārējam tirgum paredzētas izstrādes par nanomateriālu ieguvi no alumīnija un silīcija grūti kūstošajiem savienojumiem, kuri sintezēti ar plazmas ķīmisko metodi, daļēji izmantojot arī vietējās izejvielas (Bāles smiltis).

Atsevišķi jāizdala kūdras problēma. Pēc pēdējiem aprēķiniem purvi aizņem 10,7% no Latvijas teritorijas ar kopējo kūdras krājumu ~1,54 miljardi tonnu. Šobrīd kopējais iegūstamais kūdras daudzums (0,442 milj t 1997. gadā) ir daudz mazāks par dabisko kūdras krājumu pieaugumu – 0,8–1,0 milj t gadā. Tāpēc liela uzmanība jāpievērš kūdras pārstrādei. Zināms, ka kūdru var efektīvi izmantot siltumizolācijas materiālu izgatavošanai, kā piesārņojuma sorbentu, kā izejvielu ķīmisko savienojumu grupu vai atsevišķu savienojumu ieguvei.

Viena no perspektīvākām savienojumu grupām ir humīnskābes, kurām ir augu augšanu stimulējošas īpašības, pielietošana pārtikas rūpniecībā, parfimērijā u. c. Veiktie tehnoloģiskie pētījumi rāda, ka, piemēram, no 1 kg gaisa sausas Sedas zemo purvu kūdras var iegūt līdz 160 g kristālisku humīnskābju un tās sāļu maisījuma. Tas ir perspektīvi.

Balstoties uz LZP 8. programmas finansējumu, jau šobrīd ir izstrādāti teorētiskie pamatprincipi un laboratorijas apstākļos no Latvijas minerālajām izejvielām iegūta virkne citu konkurētspējīgu materiālu un izstrādājumu. Pētījumi un pārbaudes pierādījuši, ka potenciālā produkcija ir ar augstām fizikālmehāniskām īpašībām, to ieguves procesā nerodas vielas, kas varētu kaitēt cilvēku veselībai un apkārtējai videi. Izstrādnēs ņemta vērā arī enerģijas taupīšanas nepieciešamība. Jācer, ka jau tuvākajos gados šīs tehnoloģijas novērtēs kā vietējie, tā arī ārvalstu ražotāji.

Diemžēl jāatzīst, ka pētījumu efektivitāte nav pietiekoša. To varētu būtiski pauagstināt, izveidojot Valsts nozīmes Materiālzinātņu centru, kurā, apvienojot pētnieciskās tematikas ziņā radniecīgu organizāciju resursus, varētu būtiski paaugstināties pētījumu un materiālu izstrādāšanas efektivitāte un praktiskā atdeve, jo tiks nodrošināta optimāla zinātniskās aparatūras un uzkrātās pieredzes izmantošana, kā arī sekmēta kvalificētu speciālistu sagatavošana materiālzinātnēs, līdz ar to var prognozēt materiālu un laika resursu patēriņa samazināšanos.

Kā viens no Materiālzinātņu centra darbības virzieniem, kas cieši saistīts ar Latvijas tautsaimniecību un tās tālāko attīstību, varētu būt – “Materiāli no Latvijas derīgajiem izrakteņiem”.

Satura rādītājs

Nākamais "Zinātnes Vēstneša" numurs iznāks š. g. 27. septembrī

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

Pēdējās izmaiņas: 1999.gada 16. septembrī