Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  22. novembris: 19 (185)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

nodarboties arī Latvijā

Stāsta Latvijas ZA viceprezidents akadēmiķis Juris Ekmanis

No 25. līdz 30. septembrim Kairā notika Starptautiskās zinātnes padomes (ICSU) 26. ģenerālā asambleja. ICSU ir nevalstiska organizācija ar divu veidu biedriem. Tās ir gan nacionālās zinātņu akadēmijas, gan profesionālās zinātnieku savienības vai biedrības. Šajā ģenerālajā asamblejā bija pārstāvētas 95 valstu nacionālās zinātņu akadēmijas un 25 zinātniskās organizācijas, kopā vairāk nekā 200 dalībnieku. Šādās asamblejās tradicionāli izskata lielo, globālo ICSU koordinēto programmu realizāciju un pašas ICSU iekšējos jautājumus, jo vadītāji, kas koordinē galvenos virzienus, tiek ievēlēti tikai līdz nākamajai ģenerālajai asamblejai.

Visas 95 valstis pēc sava potenciāla un ekonomiskās attīstības nosacīti tiek iedalītas attīstītajās valstīs un trešās pasaules valstīs. Pēc Padomju Savienības sabrukuma kādu laiku vēl bija tā saucamās pārejas valstis. Tagad tādu vairs nav. Baltijas valstis pieder pie attīstīto valstu grupas, tādēļ to pienākums ir piedalīties lielajās, globālajās programmās, dot informāciju par visu, ko zinātnē dara.

Kādas tad ir šīs globālās problēmas? Pēc iedzīvotāju skaita valstis sadalās nesimetriski. Attīstītajās valstīs dzīvo 15% no planētas iedzīvotājiem, bet pārējie 85% mīt ekonomiski vāji attīstītajās zemēs, un šiem 85% ir trīs galvenās problēmas: 1) kā elementārā līmenī sevi nodrošināt ar pārtiku; 2) kā nodrošināt sevi ar minimumu dzeramā ūdens, jo uz mūsu planētas tā sāk traģiski pietrūkt; 3) medicīnas problēmas – elementārie sanitārie un higiēnas pasākumi, lai norobežotu epidēmijas. Vēl ir arī ceturtā problēma – dabas katastrofas un to prognozēšana.

Ko mēs, būdami to 15% vidū, varam dot? No mums gaida informāciju par visu veidu zinātniskiem projektiem un programmām, kam var būt starptautiska nozīme, kā arī lietošanas vērtība. Šī informācija jādod ICSU datu bāzēm, lai pieteiktu savu līdzdalību lielajās starptautiskajās programmās, kas risina globālus jautājumus jebkuram pasaules nostūrim. Pētījumi tiek sagrupēti, tos analizē un izplata caur datu bāzēm. Šajā gadījumā, neraugoties uz mūsu valsts iekšējām grūtībām, zemo zināt nes finansējuma līmeni utt., mēs pārstāvam Latvijas zinātni kā tādu un no mums gaida, lai arī mēs izpildītu savu pie nākumu pret cilvēci.

Kāds no tā labums Latvijas zinātnei? Ja par mums uzzina pasaulē, ir ļoti lielas iespējas atrast partnerus citās valstīs un kopā ar tiem meklēt starptautisku finansējumu. Pasaulē brīvas naudas ir ārkārtīgi daudz, bet tai tikt klāt var divos gadījumos – vai nu jūsu darbs ir kaut kas izcili jauns ar lielu lietišķo rezervi, vai arī tas iekļaujas kādā lielā globālā problēmā.

Kādi varētu būt tie virzieni, kuros mūsu zinātniekiem ir visreālākās iespējas piedalīties šo globālo problēmu risināšanā?

Pirmais – dzeramā ūdens iegūšana, attīrīšana, glabāšana, transportēšana. Kā jau teicu, tuvākajā simtgadē dzeramā ūdens var traģiski nepietikt un, kas nav mazāk svarīgi,  – dzeramajam ūdenim ir jāatbilst noteiktam standartam.

Otrais – pārtikas tehnoloģija, lētas, vienkāršas metodes pārtikas izejvielu pārstrādāšanai, saglabāšanai, konservēšanai, transportēšanai.

Trešais – informātika. Kā operatīvi veidot datu bāzes, lai uzkrātu informāciju par zinātni un tehnoloģiju Latvijā un padarīt to pieejamu pasaulei (ar to nodarbojas Latvijas Zinātnes pa dome), kā arī palīdzēt Latvijas zinātnei kontaktēties ar pasaules partneriem (to šobrīd dara FEMIRC – LATVIJA).

Savu vietu var atrast arī sociālās zinātnes – ekonomika, piemēram, tirgus ekonomikas attīstība no pašiem pirmsākumiem, kad valstī vispār vēl nav nekādas ekonomikas; demogrāfija – kā prognozēt dzimstību un salāgot to ar ekonomiskām iespējām. Arī sociālās stabilitātes veicināšana sabiedrībā, spriedzes noņemšana.

Mēs esam mudinājuši Latvijas zinātniekus domāt par savas valsts konkrētajām problēmām un vajadzībām, bet tajā pat laikā der paskatīties, kas no mūsu darba un pieredzes noder arī citiem. Un ja turklāt ir iespējams atrast finansējumu arī savam darbam. Kāpēc ne?

J. Ekmani uzklausīja Z. Kipere

Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce

1999. gada 26. novembrī plkst. 14.00
LZA Augstceltnē (Rīgā, Akadēmijas laukumā 1)

Pilnsapulces atklāšana un ievadvārdi

LZA prezidents Jānis Stradiņš

1999. gada LZA Lielās medaļas pasniegšana profesoram Oļģertam Lielausim

“Par mūsdienu fiziku Latvijā”

LZA Lielās medaļas laureāta Oļģerta Lielauša akadēmiskā lekcija

Sadarbības līguma parakstīšana

LZA prezidents Jānis Stradiņš,
LKF valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis

Diplomu pasniegšana

Pārtraukums (kafijas pauze)

LZA Senāta locekļa vēlēšanas

Jauno LZA locekļu vēlēšanas

Čehijas Republikas vēstniece Jana Bulenova

Š. g. 8. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja Čehijas Republikas vēstniece Jana Bulenova.

Stāstot vēstnieces kundzei par Čehijas un Latvijas zinātnieku sadarbību, diemžēl vairākkārt nācās lietot pagātnes formu un runāt par laiku pirms neatkarības atjaunošanas. Čehoslovākija daudzās nozarēs bija “sociālisma lāģera” attīstītākā valsts, savukārt Latvija stabili turējās Padomju Savienības zinātnes augšdaļā, arī likteņa kopība – abas valstis pirms kara bija neatkarīgas (pie tam Čehoslovākijas prezidents T. Masariks bija LU goda doktors) un savu patstāvību zaudēja gandrīz vienlaicīgi. Tas viss radīja savstarpējas simpātijas un tuvināšanās meklējumus. J. Stradiņš pieminēja kopējas jauno ķīmijas zinātnieku konferences, līdzīgi kontakti bija jebkuram no toreizējiem Zinātņu akadēmijas institūtiem. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai svarīgs kļuva Ziemeļvalstu virziens, arī čehiem radās citas intereses, un abām valstīm bijušie “lāģera biedri” vairs nešķita gana interesanti vai varbūt izdevīgi. Institūtu kontaktu vietā galvenokārt nostabilizējās personiskie kontakti, par kuriem daudz interesanta varēja pastāstīt akadēmiķis V. Hausmanis – par latviešu literatūras patriotu profesoru R. Paroleku, kurš raksta grāmatu par latviešu literatūru, par Latvijas vēstniecības Prāgā sekretāra Pāvela Štola uzņemto videofilmu par latviešu folkloru, tautas teicējām, dziesmu svētkiem. Vēstnieces kundze pārtvēra sarunas pavedienu un teicās šo filmu redzējusi – tā pirmo reizi tika demonstrēta Saeimas priekšsēdētāja J. Straumes vizītes laikā Čehijā un drīzumā to rādīs arī Prāgas TV.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Čehijas Zinātņu akadēmijas sadarbības līgums tika noslēgts 1994. gadā, 1997. gadā to pagarināja. Līgums paredz divu mēnešu individuālās zinātnieku apmaiņas kvotas gadā.

Sarunas gaitā vēstnieces kundze solīja veicināt vairākus abas puses interesējošus pasākumus, kā, piemēram, Kurzemes hercoga Pētera Bīrona izstādi Rundāles pilī nākamā gada maijā, jo interesanti eksponāti atrodami Bīronu pilī Nahodā Čehijā. Bulenovas kundzei, kura pati ir liela jūgendstila mākslas (ar viņas atbalstu tapusi viena no pasaules slavenāko jūgendstila mākslinieku Alfona Muhas izstāde Rīgā Ārzemju mākslas muzejā) un kultūras vērtību cienītāja, ziņa par Rundāles izstādes saistību ar Čehiju bija ļoti intriģējoša. Otrkārt, sociālo procesu risināšanā Čehijā un Latvijā pēcpadomju periodā ir gan kopīgas, gan atšķirīgas pieejas, ko būtu interesanti apspriest sociologiem īpaši organizētā simpozijā. Tāpat vēstnieces kundze ar interesi uzklausīja informāciju par 2001. gadā Rīgā paredzēto starptautisko konferenci par okupācijas fenomenu XX gadsimtā, jo Čehijai šajā ziņā būtu ko teikt – arī tā šajā gadsimtā ir piedzīvojusi divas okupācijas. Vēl tika runāts par iespējamību nākot nē Latvijas Zinātņu akadēmijā izveidot Centrāleiropas zinātnes un informācijas centru līdzīgi Franču centram, kas darbojas ļoti sekmīgi.

Vaicāta par savām darba gaitām pirms diplomātiskās karjeras uzsākšanas, Bulenovas kundze pastāstīja, ka viņa ir studējusi ekonomiku, īpaši interesējusies par makroekonomiku, par ekonomikas transformāciju pēc revolūcijas, strādājusi starptautiskās organizācijās un programmās. Nez kāpēc tikai viņa nepateica, ka otra augstākā izglītība iegūta konservatorijā, un Bulenovas kundze ir arī diplomēta diriģente.

Zviedrijas Karalistes vēstnieks H. O. Magnusons

Ko jaunu var pateikt par Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zviedrijas akadēmiju – Karaliskās Zinātņu akadēmijas un Karaliskās Literatūras, vēstures un senatnes akadēmijas – sadarbību? Tā ir regulāra, ļoti sekmīga un to ne mazums veicinājis bijušais Zviedrijas vēstnieks Latvijā, liels Latvijas un it īpaši tās “zviedru laiku” patriots A.Adāls, kurš šo misiju turpina arī tagad, jau būdams citā atbildīgā amatā. Magnusona kungam, kurš iepriekšējo reizi Latvijas Zinātņu akadēmiju apmeklēja 1998. gada 3. novembrī, protams, viss tika stāstīts plaši un izsmeļoši, taču mūsu lasītājam darīsim zināmas tikai jaunākās aktivitātes.

Š. g. 19. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmija nosūtīja vēstuli Zviedrijas premjerministram G. Personam. Tā kā Zviedrijas valdība 2000. gadu ir pasludinājusi par Baltijas gadu, Latvijas Zinātņu akadēmijai ir daži ierosinājumi. 50 okupācijas gados Latvijā maz pētītas norises, saistītas ar Ziemeļvalstīm un Rietumeiropas valstīm, ieskaitot attiecības ar Zviedriju 17. gadsimtā, kad Rīga bija Zviedrijas lielākā pilsēta. 2001. gadā Rīga atzīmēs savu 800. jubileju, bet daudzi materiāli par tās vēsturi atrodami Zviedrijas arhīvos. Pētījumu virzieni, kuros Zviedrija varētu sniegt atbalstu, būtu: attiecības starp Kurzemes hercogisti un Zviedrijas karalisti 17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā; zviedru armijas būvētās fortifikācijas Vidzemē 17. gadsimtā; zviedru 17. gadsimta kartes kā Rīgas vēstures avots; materiālā kultūra Rīgā zviedru laikos (17. gs.), ieskaitot arheoloģisko izrakumu materiālus.

Vēl jaunāks notikums – tieši šajās dienās Venstpils Starptautiskais radioastronomijas centrs reizē ar 10 Eiropas un Āzijas observatorijām piedalās Ļoti garās bāzes interferometrijas tīkla novērojumos. Tas lielā mērā ir arī Lundas observatorijas profesora, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa D. Draviņa nopelns.

Nākamā gada aprīlī Helsinkos notiks kārtējā Baltijas valstu un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju sēde, kurā izskatīs kopīgo programmu realizācijas gaitu.

Tika runāts arī par Trīs zvaigžņu un trīs kroņu projekta konferenci, kas nākamā gada martā notiks Valmierā, kā arī par to, ka būtu lietderīgi kopā ar Zviedrijas pārstāvjiem noturēt nelielu semināru par zinātnieku savstarpējās sadarbības jautājumiem.

Z. K.

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns

Pensiju mezgls: sarežģījumi un iespējamie risinājumi

Vai problēmai ir risinājumi?

Atbilde ir nepārprotama: noteikti jā! Nav tādas problēmas, kuru nevarētu atrisināt. Cits jautājums – vai iespējamie varianti būs visiem patīkami un pieņemami. Šinī sakarībā jāizsaka divas piezīmes.

Pirmā – sociālā budžeta sabalansēšana nav tikai finansiāla problēma. Tādēļ te jābūt ļoti izsvērtai, smalkjūtīgai pieejai, izteikti neitrālai attiecībā uz atsevišķām iedzīvotāju grupām, tādai, kas orientēta uz sabiedrību kopumā. Jebkuriem risinājumiem jābūt pārliecinoši argumentētiem, visiem saprotamiem un virzītiem uz sociālā taisnīguma principu maksimālu nodrošināšanu.

Otrā – mulsina dažkārt dzirdētā tēze, ka valdībai, lai atrisinātu sarežģītas problēmas, esot gandrīz vai obligāti un sistemātiski jāpieņem nepopulāri lēmumi. Jāšaubās, vai, realizējot šo tēzi, var panākt sabiedrības saliedēšanu. Gluži otrādi – tās sašķelšana ir neizbēgama. Valdības un parlamenta uzdevums ir nevis nepopulāru (vienpusēji argumentētu, sasteigtu), bet gan tādu lēmumu pieņemšana un izpilde, kas atrisina nobriedušās problēmas atbilstoši tautas interesēm. Ja būs pārliecinoši argumenti, cilvēki pieņems arī risinājumus, kas skar viņu personīgās intereses, izņemot tādus, kas rada nosacījumus sabiedrības resursu izsaimniekošanai.

Risinājumi meklējami divos virzienos: pensiju fonda ieņēmumu palielināšanā un izmaksu samazināšanā.

Ieņēmumu palielināšana

Svarīgākais ieņēmumu palielināšanas veids ir valsts ekonomiskā potenciāla kāpināšana. Pieaugot ekonomiskajai aktivitātei, augs iedzīvotāju nodarbinātība, to darba samaksa un attiecīgi arī iemaksas pensiju fondā. Tā kā pensijas vecuma iedzīvotāju skaits kā demogrāfisks rādītājs ir samērā konstants un nav atkarīgs no valsts ekonomiskā potenciāla, pēdējam mainoties, mainās resursu apjoms, ko valsts var novirzīt veco un darba nespējīgo sabiedrības locekļu vajadzību apmierināšanai. Tas, ka Latvija ekonomikas potenciāla ziņā būtiski atpaliek no citām ES kandidātvalstīm, norāda, ka likumdevēju un valsts pārvaldes institūtciju darbība šinī jomā nav bijusi pie tiekami rezultatīva un adekvāta konkrētajai situācijai un jautājuma nozīmīgumam.

Otrs sociālā budžeta līdzekļu palielināšanas veids – sociālo maksājumu iekasēšanas uzlabošana. Līdz ar ēnu ekonomikas radikālu izskaušanu jā maina arī daži citi līdz šim nepamatoti atvieglojumi sociālo maksājumu jomā. Atvieglojumi, kurus minēsim, savulaik tika ieviesti, balstoties uz aplamu pieņēmumu, ka Latvijā ar 1995. gada likuma pieņemšanu ir ieviesta iemaksu izmaksu pensiju sistēma. Tāda tiek veidota, un tā varēs sākt daļēji funkcionēt tikai pēc gadiem 15–20. Reāli pie mums darbojas sociālās nodrošināšanas sistēma, kas galvenokārt balstās uz paaudžu solidaritātes principu, pamazām veidojot nosacījumus pārejai uz iemaksas izmaksu principu. Atzīstot šo realitāti, zūd pamats atvieglojumiem sociālo maksājumu jomā. Tas skar divas strādājošo grupas.

Vienu grupu veido augsti apmaksāto darbinieku kategorija. Balstoties uz minēto iluzorisko pieņēmumu, likumā iestrādāta norma, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas nav jāmaksā no darba ienākuma tās daļas, kas pār sniedz Ministru kabineta noteikto gada ienākuma apmēru. 1998. gadam tas bija noteikts Ls 12 000 un 1999. gadam – Ls 14 000. Ienākumi, kas pārsniedz šo skaitli, ar sociālo nodokli aplikti netiek. Atceļot šos atvieglojumus, sociālais budžets iegūtu papildu summas, kas rēķināmas vairākos simtos tūkstošu latu.

Otru grupu veido strādājošie pensionāri. Arī no šīs kategorijas netiek iekasēta pilna sociālā nodokļa likme. Tā ir samazināta par daļu, kas tiek novirzīta nodarbinātības un invaliditātes apdrošināšanas fondos, jo pensionāram, zaudējot darbu, nav tiesību uz bezdarbnieka pabalstu. Iegūstot invaliditāti, vecuma pensiju aizstāj ar invalīda pensiju, ja pensionāram tas ir izdevīgi. Formāli šāda nostādne balstās uz minēto iluzorisko pieņēmumu, ka Latvijā sociālās nodrošināšanas jomā darbojas iemaksu izmaksu sistēma. Tā kā tās vēl nav, loģiski būtu visiem strādājošiem maksāt vienādu sociālo nodokli, regulējot tā sadali Sociālās apdrošināšanas aģentūras ietvaros. Turklāt šī atvieglojuma atcelšana radītu vienādus nosacījumus darbaspēka tirgū, jo likvidētu izmaksu ekonomiju, ko darba devēji gūst, nodarbinot pensionārus, maksājot mazāku sociālo nodokli salīdzinājumā ar variantu, ja to pašu darbu veic nepensionārs (likme attiecīgi 29,2% un 37,09%).

Izmaksu samazināšanas iespējas

Izmaksu samazināšanai ir divas iespējas: samazinot pensionāru skaitu (palielinot pensionēšanās vecumu) un samazinot vidējās pensijas apmērus vai ierobežot tās kāpumu. Tā kā šis solis ir visnepopulārākais, tas pie mērojams tikai tad, ja ar citiem paņēmieniem nevar rast problēmas risinājumu. Minēsim dažus iespējamos variantus.

Pirmais ir visu pēc 1996. gada piešķirto pensiju pārrēķināšana, atsakoties no iluzoriskā pieņēmuma, ka Latvijā funkcionē uz iemaksu izmaksu principu balstīta pensiju sistēma. Pensiju aprēķināšanā jāvadās no realitātes, proti, ka valdošā joprojām ir un vēl ilgi būs uz paaudžu solidaritāti balstītā sociālās nodrošināšanas sistēma, kurai blakus tikai tiek veidota sistēma, kas nākotnē nodrošinās iespēju realizēt iemaksu izmaksu principu. Tādēļ pensiju noteikšanā jāsavieno abi šie principi. Praktiski tas nozīmē, ka nav ekonomiska pamata likumā iestrādātajai “sākuma kapitāla” idejai un tā aprēķināšanas (no sociālā viedokļa amorālajai) metodei. Vēl vairāk. Tā paver iespēju atsevišķiem subjektiem iemaksāt savā jeb ģimenes locekļa pensiju kapitāla kontā Ministru kabineta noteikta limita robežās noteikto summu (1999. gadam – Ls 1080–14 000) un, iestājoties pensijas vecumam, atgūt to dažos mēnešos (sk. iepriekš minēto aprēķinu) un nodrošināt sev relatīvi lielu un stabilu ienākumu līdz mūža galam. Šī trūkuma likvidēšanai saskatāmas divas iespējas,

1. Pensiju veido divas daļas. Pirmo par darba stāžu līdz 1996. gadam ap rēķina tāpat kā līdz likuma pieņemšanai, pamatojoties uz vidējo algu tautsaimniecībā 1995. gadā. Otro veido individuālajā kontā uzkrātā pensiju kapi tāla dalījums ar plānoto pensijas izmaksas laikposmu. Šāda pārrēķina rezultātā dažiem pensionāriem zudīs nepamatoti lielās pensijas. Jārēķinās ar viņu neapmierinātību, ko pilnībā kompensēs pārējās pensionāru masas izpratne un atbalsts.

2. Kompromisa variants, kas izriet no prognozes, ka likuma autori un citas ieinteresētās personas enerģiski iestāsies par “sākuma kapitāla” idejas saglabāšanu un pretosies tās atzīšanai par kļūdainu. Jārēķinās tomēr ar to, ka, saglabājot pašreizējo tā aprēķināšanas metodi, sociālā budžeta deficītu novērst nevarēs, tālāk nepasliktinot to pensionāru stāvokli, kas par tādiem kļuva līdz 1996. gadam. Šinī situācijā izeja rodama, ieviešot koeficientus, kas samazina sākumkapitāla apjomu. Šādu koeficientu izstrāde ir īpašs uzdevums. Mūsu aprēķini, kas izdarīti pieņemot, ka sākuma kapitālā iekļaujamā alga koriģējama ar koeficientu 1,0–0,5 robežās atkarībā no algas lieluma (Ls 100–1000), rāda, ka izmaksājamo pensiju summa samazinātos vairāk nekā par vienu miljonu latu mēnesī. Mūsuprāt, nosauktā summa ir minimāla, jo ir pieņemts, ka cilvēks, kuram pēdējos pirmspensijas gados (gadā) vidējā mēnešalga bija Ls 1000, visā savā darba mūža līdz 1996. gadam pelnīja vidēji Ls 500 mēnesī.

Otrs izdevumu samazinājuma veids ir pensiju maksimālā apmēra no teikšana. Uz šādu soli mudina arī tas, ka pašlaik ir izveidojusies nenormāli liela atšķirība starp mazāko un lielāko pensiju (30 reizes). Apstākļos, kad sociālās apdrošināšanas sistēma pamatojas galvenokārt uz paaudžu solidaritātes principa, pensijas maksimuma normas ieviešana atrisinātu arī jautājumu par iepriekš minēto visu darba ienākumu aplikšanu ar sociālo nodokli. Šķiet racionāli pensijas maksimālo robežu saistīt ar valstī noteikto minimālo algu, nosakot, piemēram, ka laika posmā līdz reālai pārejai uz iemaksu izmaksu sistēmu tās izmaksājamais (bez nodokļiem) maksimums ir četras minimālās algas. Attiecība starp minimālo un maksimālo būtu 1:6,67. Gadījumā, ja pensiju fondā veidosies pietiekamas rezerves un palielināsies minimālā pensija, šo robežu varēs palielināt.

Šie ierobežojumi ir samērā viegli realizējami, jo tie neprasa pašreizējā likuma radikālu pārstrādi un skartu relatīvi nelielu cilvēku skaitu – mazāk par 3 tūkstošiem, to skaitā apmēram 2,8 tūkstošus vecuma pensionāru. Kopējā izmaksu ekonomija orientējoši būtu Ls 306 000 mēnesī, tai skaitā vecuma pensionāru grupā apmēram Ls 286 000 jeb attiecīgi 3,7 un 3,4 miljoni latu gadā. Ieviešot šo normu, zustu pamats pensionāru tiesību ierobežošanai strādāt un gūt papildu ienākumu.

Domāt ar savu galvu

Apsvērumus par pensiju problēmu noslēgšu ar vienu vispārēju piezīmi. Latvijā kļuvis par normu, ka daži politiķi un pārvaldes struktūru darbinieki savu vāji argumentēto uzskatu aizstāvēšanai atsaucas uz starptautisku organizāciju atsevišķu darbinieku rekomendācijām un atzinumiem. Parasti runa ir nevis par šo organizāciju pārvaldes struktūru lēmumiem, bet gan par atsevišķu darbinieku, tātad ierēdņu izteikumiem. Pensiju likuma gadījumā bieži tika norādīts, ka tas radīts sadarbībā ar Pasaules bankas pārstāvjiem un saņēmis tās augstu vērtējumu. Šī tēze tiek izvirzīta kā dzelzs vairogs tajā iestrādāto normu aizsardzībai. Situācija šinī jomā ir pārliecinošs likuma kvalitātes rādītājs, un nekādi piesegumi ar Pasaules bankas vairogu to uzlabot nevar.

* * *

Kā jau rakstījām (“Z. V.” nr. 17), 1999. gada 22. oktobrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde “Tautsaimniecība un sociālā drošība Latvijā “Likuma par valsts pensijām” grozījumu gaismā”.

Apkopojot referātos un diskusijās, kā arī iesniegtajos priekšlikumos izteiktās domas, viedokļus, secinājumus un iespējamos tālākās rīcības virzienus, LZA sēde pieņēma sekojošu lēmumu:

1. Valstī nepieciešams izveidot ilgākā laika periodā stabilu sociālās nodrošināšanas, t. sk. pensiju sistēmu, kura balstīta uz rūpīgas zinātniskas izpētes rezultātiem, plašu apspriešanu sabiedrībā un saistībā ar valsts ekonomisko situāciju un tautsaimniecības tālāko attīstību.

2. Valdības sagatavotie un Saeimas 1999. gada 5. augustā pieņemtie pensiju likuma grozījumi ir sasteigti, to izstrāde ir notikusi bez vispusīgas apspriešanas un akceptēšanas gan speciālistu vidū, gan sabiedrībā un bez rūpīgas seku analīzes.

3. Pensiju un algas izmaksājamas bez izņēmuma visiem pensionāriem, kas uz vispārējiem noteikumiem var konkurēt darba tirgū. Atbalstīt priekšlikumu, ka arī cilvēki, kuri gadā saņem vairāk nekā Ls 14 000, maksā sociālo nodokli no kopējās saņemtās summas.

4. Krīze sociālajā, kā arī valsts budžetā jāpārvar, koncentrējot izpildvaras uzmanību galvenokārt uz tautsaimniecības vispusīgu attīstību un jaunu darba vietu radīšanu.

5. Valdībai pielikt maksimālas pūles, lai būtiski uzlabotu nodokļu savlaicīgu samaksu gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan arī strādājošiem, kā arī lai likvidētu visai lielo nesamaksāto nodokļu apjomu.

Katrs brauciens uz Rundāli ir kā svētceļojums. Ne tikai lai tīksminātos ar allaž no jauna klātnākušo skaistumu, bet arī lai dziļā cieņā un pateicībā noliektu galvas tur strādājošo cilvēku, un vispirms jau Imanta un Ievas Lancmaņu priekšā par neizsīkstošo entuziasmu un gara spēku, kas šajos kultūrai un garam nepateicīgajos laikos liek meklēt arvien jaunas iespējas turpināt iesākto un uzturēt izdarīto. Jo pils arī tās atjaunotajā, restaurētajā daļā nav nekas pabeigts un mūžīgs. Vētra norauj jumtu, lietus izmērcē griestu gleznojumus, ekskursanti ar tauriņu kolekcionētāja nežēlību skrubina apzeltījumu, lai pārbaudītu, cik biezs tas zelta slānis ir. Un tā tālāk un tā joprojām. Budžeta nauda tik tikko sedz pils uzturēšanas izdevumus, restaurācijai jānopelna pašiem. Kā teica I. Lancmanis, šis decembris parādīs, vai pilij izdosies tūkstošgadi sagaidīt bez mantas aprakstīšanas. Kāpēc tieši decembris? Tas ir Ziemassvētku un Jaungada svinību laiks, un pilī ballēties grib daudzi. Diemžēl, ne jau tie, kam rūp izcilās vēsturiskās vērtības saglabāšana. Drīzāk tie, kam lustēties pilī ir prestiža lieta. Bet I. Lancmanis par to īpaši neskumst. Arī visā pasaulē balles tiek rīkotas vēstures un kultūras celtnēs – operās, pilīs, muzejos. Es domāju, ka tieši I. Lancmaņa izcilās diplomāta spējas un takts ļauj pietiekami eleganti tikt galā ar tādiem kurioziem, kā biznesmeņu lūgums aizkrāsot “šitās netīrās sienas” Lielajā galerijā, kur banketu laikā klāj mielasta galdus. Sienas, kur vēlākais krāsojums gadu desmitiem ņemts nost kārtu pa kārtai, lai nonāktu pie pirmās, apgleznotās virsmas. Tiesa, tā vēl nav tik krāšņa un svaigi restaurēta kā, piemēram, hercogienes buduārs. Bet tieši ar telpu izīrēšanu ballēm un banketiem jau tiek pelnīta naudiņa, lai darbus varētu turpināt kaut vai šajā galerijā.

Varētu jau pasmieties par mūsu sabiedrības “jaunajiem bagātajiem”, bet ko tad lai saka par angļu kinovīriem, kuriem Baltā zāle filmēšanai būtu tīri piemērota, tikai to vajadzētu ātri pārkrāsot… No vienas puses, es šeit saskatu tipisku kinoļaužu attieksmi pret dekorāciju, kuru katru mīļu brīdi var pārkrāsot. No otras – diez, vai kādā Anglijas pilī viņi šādu priekšlikumu būtu izteikuši.

Vēl pie mūsdienu iezīmēm būtu nosaucams raibais mecenātu sastāvs, kur draudzīgi plecu pie pleca atrodas hercoga Bīrona pēctecis, princis, sers un ātri pie turības ticis komercfirmas īpašnieks. Katra devums ir ik kāpņu pakāpiens, ik parketa vai griestu kvadrātmetrs, jauns eksponāts. Atcerēsimies, kā savā laikā katrs pils apmeklētājs tika aicināts atvest līdz pa laukakmenim pils laukuma bruģēšanai. Tur vēl daudz akmeņu nepieciešams!

Katru gadu – vienu jaunu restaurētu telpu! Šobrīd restaurācija norit hercogu privātajos apartamentos pils centrālajā korpusā. Nākamā gada maijā tiks atvērta vērienīga izstāde astoņās telpās, veltīta hercoga Pētera  nāves divsimtgadei. Tai jāsagatavo telpas, eksponāti  – arī no Bīronu Polijas un Čehijas pilīm, ko sevišķi apgrūtina augstās apdrošināšanas un transporta izmaksas. Tiek gatavots apjomīgs katalogs – zinātnisks rakstu krājums, kur kā autori piedalās arī Bīronu ģimenes locekļi.

Jau trīsdesmit gadus Rundāles pils Lancmaņu pārim un citiem tur strādājošajiem nav tikai darba vieta. Tas ir dzīves veids. Kad parādu dēļ pili draudēja pamest policija, visi tur strādājošie vīrieši bija gatavi nakšņot pilī un kaut vai ar virtuves nažiem aizstāvēt to no izlaupītājiem. Par laimi, tas nebija jādara. Bet stāstījumu par pils ikdienu un svētkiem, kas neapšaubāmi ir jaunas telpas, jaunas izstādes vai jauna grāmata, I. Lancmanis beidz ar jautājumu – kas nāks pēc mums? Kuri būs tie cilvēki, kas turpinās šo darbu? Un vai vispār tas vairs kādam būs vajadzīgs?

Ar ne mazāk lielu interesi klātesošie noklausījās ar daudziem diapozitīviem ilustrēto LZA korespondētājlocekļa kandidāta mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša stāstījumu par citu XX gadsimta beigu parādību Latvijā – Melngalvju nama atjaunošanu. Tai sabiedrību sagatavoja jau krietnu laiku redzamais Melngalvju nama attēls – uz kāda Kaļķu ielas nama ugunsmūra līdz ar uzrakstu “Ja man kādreiz sagrūt būs, mani atkal celiet jūs!” Kas viss nenāk atmiņā. Strīdi par Latviešu sarkano strēlnieku muzeja otro kārtu, kas pārklātu vecos, rūpīgi zemē noglabātos Melngalvu nama pamatus. Projektu konkursi, arheologu darbs aiz augstās sētas. Melngalvju nama atjaunošanas kopas uzstāšanās sabiedrībā un presē. Un tad – zibensātrumā uz priekšu! Tempā, tempā! Mūrēja, apmeta, lēja, kala, krāsoja, un nu mums tas ir! Atjaunotais (nevis restaurētais!) Melngalvju nams, vai pareizāk sakot, tā tuvs līdzinieks. Kā vienmēr, ir un būs strīdi un pretēji viedokļi, bet atcerēsimies, ka tā tika atjaunotas daudzas jo daudzas līdz plikiem mūriem vai pamatiem sabumbotas un nodedzinātas pilis, muzeji, vēsturiskas ēkas visā kara darbības skartajā Eiropā, un diez vai kāds galvu īpaši lauzīs, teiksim, par Cvingera autentiskumu. Bet te ir iemesls citam uz citu parūkt un pariet.

Šķiet, sen latviešu amata meistariem nav bijusi tik laba iespēja likt lietā savu māku, un tāpēc Melngalvju namu par lielisku skolu var uzskatīt ne tikai pieredzējuši metālkaļi un koktēlnieki, bet jo vairāk puiši no Daiļamatniecības vidusskolas, kas konkursā ieguva tiesības gatavot stila mēbeles. Tas ir īsts mākslinieks Andra Začesta un viņa “komandas” meistarstiķis – ne tikai pēc melnbaltiem attēliem apgleznotie lielās zāles griesti, bet arī pēc analoģijām un portretu studijām Zviedrijas un citu valstu muzejos gleznotie milzīgie valdnieku parādes portreti. Tā sakot, fantāzija par tēmu.

Par Melngalvju namu, tā formu un eventuālo saturu runās un rakstīs daudz. Klātesošos interesēja, vai tur varēs ieiet arī inteliģence, vai arī mūziku pasūtīs tikai tie, kas maksājuši. O. Spārītis smejoties teica, ka vienīgajā patiesi vēsturiskajā vietā – pagrabā jau nu noteikti varēs, bet, ja runāt nopietni, tad jau tagad viņš visus uzaicina uz zinātnisku konferenci, kas Melngalvju namā notiks nākamgad oktobrī.

Šķiroties no Rundāles un sakot: “Uz redzēšanos maijā!”, katrs jutās ne tikai pateicīgs par brīnišķīgo dienu un vakaru, bet arī gandarīts. Kaut ar grūtībām, kaut reizēm ar milzīgu enerģijas patēriņu un jaunu, neierastu darbības jomu apgūšanu, bet – dzīve iet uz priekšu. Un augšup.

Latvijas Zinātņu akadēmijas

Šo līgumu darbību nosaka ekvivalentās apmaiņas kvotas, kas jāsaprot kā noteikts laika periods gadā, kurā notiek savstarpējā zinātnieku apmaiņa.

Lai veiktu pētījumus kopējās programmās, Latvijas zinātnieki divpusējo līgumu ietvaros tiek aicināti iesniegt pieteikumus LZA Starptautiskajā daļā, vadoties no LZA Prezidija 1996. gada 3. decembrī apstiprinātajiem “Noteikumiem un kārtību”, kuri ir spēkā arī 2000. gadā.

Ja jums ir kopējā zinātniskā darba partneri augstākminētajās valstīs, lūdzam Jūsu pieteikumus iesniegt LZA Starp tautiskajā daļā līdz 2000. gada 1. februārim.

Papildus informāciju par līgumiem, atbilstošajām kvotām un apmaiņas nosacījumiem katrā valstī, kā arī par LZA sadarbību ar starptautiskajām organizācijām var saņemt LZA Starptautiskajā daļā.

Tālrunis: 7227391.

LZA divpusējie zinātniskās sadarbības līgumi

Pētījumi kara arhīvā Stokholmā

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas sadarbības programmas ietvaros no š. g. 18. līdz 30. oktobrim man bija iespēja uzturēties Stokholmā, kur vācu materiālus Karaliskajā Kara arhīvā. Jau iepriekš, strādājot pie savas zinātniskā darba tēmas “Latvijas viduslaiku mūra pilis”, vairākkārt literatūrā biju atradusi norādes, ka Stokholmas arhīvos glabājas 17. gadsimtā izgatavotu Latvijas karšu un nocietinājumu plānu bagāts krājums. Zviedrijas arhīvu materiālus pētījuši vairāki Latvijas vēsturnieki no 19. gs. beigām līdz pat beidzamajiem gadu desmitiem (Karls fon Lēviss of Menārs, Armīns Tūlse, Edgars Dunsdorfs, Roberts Malvess, Vilnis Pāvulāns, Ēvalds Mugurēvičs); nedaudzi 17. gs. plāni ir arī publicēti viņu darbos, tomēr neviens nav devis apkopojošu pārskatu par visiem tiem Stokholmas arhīvu materiāliem, kas attiecas uz Latviju.

Divas nedēļas strādājot Karaliskajā Kara arhīvā Stokholmā, man bija iespējams caurskatīt vairākus fondus, kuros glabājas gandrīz divi simti Latvijas viduslaiku piļu, pilsētu – cietokšņu un jauno 17. gs. nocietinājumu – skanšu plāni, skices un projekti. Vairums no tiem apkopoti Pilsētu un cietokšņu plānu kolekcijā, daļa atrodas arī iesietos manuskriptos – 17. gs. Zviedrijas fortifikācijas inženieru personīgajās skiču grāmatās. Tie piļu, pilsētu un cietokšņu plāni un skati, kas izgatavoti vara grebuma tehnikā, apkopoti Topogrāfisko plānu un Vēsturisko plānu kolekcijās. Materiālu vairums saistās ar 17. gs. Zviedrijai piederošo Baltijas provinci – tagadējo Vidzemi un daļu Igaunijas dienvidu daļas. Nedaudzi plāni un zīmējumi attiecas arī uz Kurzemi.

Strādājot Karaliskajā Kara arhīvā Stokholmā, iepazinos ar Zviedrijas arhīvu darba stilu. Kara arhīvs atrodas 1947. gadā celtā ēkā, kur apmeklētāju ērtībām ir plaša lasītava ar īpaši lielu galdu karšu pētīšanai, katalogu telpa, kur informāciju var meklēt gan dažādās kartotēkās, gan vairākos datoros. Pieejami arī aparāti mikrofilmu skatīšanai, kā arī bibliotēka ar arhīva tematikai atbilstošu literatūru. Radītas plašas iespējas dokumentu kopēšanai – lētākas ir melnbaltas skenētas kopijas, bet iespējams izgatavot arī krāsainus vai melnbaltus negatīvus un diapozitīvus, vai pat ieskenēt krāsainu attēlu kompaktdiskā. Materiāli ir pieejami jebkuram apmeklētājam bez papildus izziņām par darba vietu. Pasūtītās lietas pētniekam arhīva darbinieki piegādā ar speciāliem ratiņiem pusstundas laikā. Šķirstot 17. gs. plānus un manuskriptus, jālieto balti pirkstaini cimdi, lai mazinātu seno dokumentu bojāšanu. Darbu arhīvā atvieglo arī veiksmīgi risināti sadzīves jautājumi – ērta garderobe ar aizslēdzamiem skapīšiem un pusdienu telpa ar kafijas automātu.

Uzturoties Stokholmā, strādāju arī Karaliskajā bibliotēkā, kur tika meklēta literatūra par Zviedrijas nocietinājumu būvēšanas politiku Baltijā, kā arī jaunākā zinātniskā literatūra.

Pateicoties Zviedrijas un Latvijas zinātņu akadēmiju sadarbības līgumam, man bija iespējams iegūt vērtīgus materiālus turpmākajam pētniecības darbam. Par Stokholmā Kara arhīvā atrastajiem materiāliem paredzēts sagatavot plašāku zinātnisku rakstu. Iegūtās 17. gs. plānu kopijas būs vērtīgs ilustratīvs materiāls daudzām publikācijām.

Ieva Ose,

LU Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas vadītāja

Ārstu izglītība: valdības un nevaldības iestāžu sadarbība

Dažādu specialitāšu ārsti apvienojušies asociācijās. Tās ir reģistrētas Tieslietu ministrijā, piemēram, ķirurgu, kosmētiķu un kosmetologu, urologu u.c. Dažas asociācijas iekļaujas LĀB – internistu (terapeitu), kardiologu, infekcionistu, ģimenes ārstu utt. LĀB reģistrētas 69 asociācijas vai biedrības. Ārsti, pārvarot birokrātiskos šķēršļus, savās interesēs apvienojas un veido jaunas asociācijas.

Ārstu izglītība lielā mērā noris LĀB Pēcdiploma apmācības specializācijas un kvalifikācijas celšanas institūtā. Atsevišķas ārstu izglītības programmas ir akreditētas medicīnas augstskolās. Izglītības procesu bagātina informācija par mūsu un citu valstu jaunākajiem zinātnes sasniegumiem. Taču izglītības procesā to izmanto caur docētāju un studentu – ārstu skatījumu.

Sertificējas teorētiski un praktiskās iemaņās sagatavoti ārsti. Latvijā drīkst praktizēt tikai sertificēti ārsti. Nesen Ministru kabinets pilnvaroja LĀB veikts ārstu sertifikāciju un resertifikāciju.

A. Miltiņš,

20. gados Latvija nespēja piesaistīt Zviedrijas uzmanību, tādēļ uz arhīva materiāliem daudz netika cerēts. Tomēr Zviedrijas arhīva doku menti apstiprina Skandināvijas lielākās valsts interesi par Latvijas ekonomikas attīstību, finansu politiku un ārējo tirdzniecību pēc Pirmā pasaules kara.

Tā kā man diezgan ilgi nācies darboties vēstures nozares habilitācijas un promocijas padomē, 27. oktobrī labprāt pieņēmu uzaicinājumu piedalīties Indras Dedzes disertācijas aizstāvēšanā. Tā noritēja angļu valodā (tēma – “Reading ability of Latvian students”) un bija saistīta ar izglītības starptautiskiem aspektiem. Pati procedūra ievērojami atšķīrās no Latvijā pieņemtās (tās centrā bija pretendentes un oponenta, no Dānijas uzaicināta speciālista, zinātniska diskusija).

Komandējuma laikā savu atbalstu neliedza Stokholmas universitātes Baltijas studiju centra zinātnieki dzīvesbiedri Kangeri – Baiba un Kārlis. Paldies viņiem par to!

Latvijas universitātes arodkomitejas un Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padomes

10.11.99. Nr. 62-30-6

LR VALSTS PREZIDENTEI

LR SAEIMAS PRIEKŠSĒDĒTĀJAM

LR MINISTRU PREZIDENTAM

LR IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTREI

LR LABKLĀJĪBAS MINISTRAM

LIZDA PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJAI

Par augstskolu un zinātnisko iestāžu darbinieku tiesībām saņemt normālu darba algu un pensiju pilnā apmērā.

Latvijas valsts galvenā bagātība ir cilvēki, liela vērtība ir augsti izglītotiem un kvalificētiem darbiniekiem – pedagogiem un zinātniekiem – intelektuālajam potenciālam. Latvijas Universitātes mācību spēki audzina Latvijas nākotnei zinošus, darbīgus, darbaspēka tirgū konkurēt spējīgus speciālistus. Latvijas zinātnieki, kuru skaits jau sarucis līdz kritiskajam līmenim valstī, vēl strādā pasaules zinātnes līmenī, Latvijas skolēni starptautiskajās olimpiādēs regulāri ieņem godalgotās vietas. Skola un zinātne vienmēr ir balstījusies uz tādiem cilvēkiem, kas par savu labumu nedomā, bet strādā idejas vārdā. Par to liecina Latvijas zinātnieku un pedagogu zemā darba samaksa, kas ir tuvu iztikas minimumam: vidējā alga zinātniskajos institūtos ir Ls 84–94 (1998), valstī – virs Ls 140. Vidējā algas likme augstskolas asistentam ir Ls 75, lektoram Ls 94,50, docentam Ls 117, asociētam profesoram Ls 141, valsts profesoram alga ir Ls 350.

1999. gada 18. maija MK Noteikumi nr. 183 paredzēja algu paaugstinājumu ar š. g. 1. augustu par 19%, taču finansējums izdalīts netika un nav zināms, vai tas ir paredzēts arī 2000. g. budžetā.

Jaunie augstskolā un zinātniskās iestādēs neienāk nevis tāpēc, ka vecie viņus nelaistu, bet gan zemās darba samaksas un valstī kultivētā zemā zinātnieku prestiža dēļ. Šie apstākļi arī veicina talantīgo jauno speciālistu aizplūdi uz ārzemēm.

Valdības ierosinātie un Saeimas pieņemtie grozījumi Pensiju likumā, pasliktinot darbinieku materiālo nodrošinājumu LU u. c. ar pedagoģiju un zinātni saistītās institūcijās, skar ievērojamu daļu (ap 40%) akadēmiskā personāla, ko ievēl atklātā konkursa kārtībā, tātad, pastāvot iespējai konkurēt kā gados jaunākiem, tā vecākiem. Intelektuālā potenciāla normāla atjaunošana nav panākama dažos gados: pedagogs un zinātnieks aug un pilnveidojas visu mūžu. Sasniedzot pensijas vecumu, šie cilvēki bieži vien spēj radoši darboties vēl daudzus gadus. Pašlaik, pretēji civilizētā sabiedrībā pieņemtām attiecību normām, vēl radoši strādāt spējīgos zinātniekus un pedagogus grib ātrāk izvadīt pensijā, tā mazinot Latvijas intelektuālo potenciālu, bezjēdzīgi pārtraucot augsti kvalificēto un pieredzes bagāto pedagogu un zinātnieku izmantošanu. Mums ir neiespējami iedomāties, ka Latvijas valstij nav vajadzīgi augsti izglītoti cilvēki. Nav izprotams valsts varas paustais cinisms pret vecāko paaudzi, liekot izvēlēties starp pensiju, kas nopelnīta visu mūžu strādājot, un algu, kas ir samaksa par konkrēto, šodien padarīto darbu.

Lai zinātnieki un pedagoģiskais personāls varētu apzināties savu vietu mūsu sabiedrības sociālajā hierarhijā, pieprasām Labklājības ministrijai publicēt statistiku par pensiju lielumiem: cik cilvēku saņem pensiju intervālā no Ls 200 līdz Ls 300, Ls 300–400 utt. un kuru nozaru pensionāri saņem virs Ls 1000.

Lai nepieļautu tālāku Latvijas valsts intelektuālā potenciāla izputināšanu, kā arī izglītības darba normālas funkcionēšanas un zinātnes izdzīvošanas nolūkā uzskatām, ka visiem strādājošiem pensionāriem (akadēmiskajam personālam to skaitā) ir tiesības saņemt kā normālu darba algu, tā pensiju pilnā apmērā. Turklāt diez vai kontrole pār atļautā pensijas apmēra izmaksu kompensēs ieguvumus no tās ierobežojumiem.

Cerot uz Jūsu izpratni Latvijas intelektuālā un garīgā uz plaukuma veicināšanā, 2500 biedru arodorganizāciju vārdā: (44 paraksti).

1999. g. 10. novembrī

Velta Toma

1912. g. 31.I–1999. g. 26.IV

Š. g. 30. oktobrī Neretā, Ķesteru kapos guldīja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Veltu Tomu. Viņa mira Toronto, Kanādā. Pirms nāves uzrakstīja daudzos eksemplāros lūgsnu Latvijai.

Dievs, svētī Latviju:
zemi, cilvēkus, valodu, dziesmu
un ticību
godaprātu un darba tikumu;
uzturi mūs dzīvus,
dari mūs brīvus,
garā un pateicībā,
cilvēka vārda cienīgus
latviešus
Tēvzemē un
pasaulē.

KONKURSS

Nepieciešamie dokumenti (Curriculum vitae, zinātnisko publikāciju saraksts) iesniedzami mēneša laikā pēc sludinājuma publicēšanas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas zinātniskajai sekretārei, Rīgā, Rūpniecības ielā 10. Tālr. 7106206.

Lūdzu publicēt Jūsu laikrakstā Krievijas Zinātņu akadēmijas aicinājumu, kas vērsts pret pseidozinātnes un paranormālo ticējumu propagandu masu saziņas līdzekļos. Tāda veida problēmas ir ļoti aktuālas arī mūsdienu Latvijas sabiedrībai.

Aicinājuma teksts publicēts žurnāla “Uspehi fizičeskih nauk” 1999. gada maija numurā.

Gunārs Raņķis,
Dr. habil. sc. ing., RTU profesors

(Krievijas zinātniekiem, augstskolu profesoriem un pasniedzējiem, skolu un tehnikumu skolotājiem, visiem Krievijas intelektuālās sabiedrības locekļiem)

Pašlaik mūsu zemē plaši un neierobežoti tiek izplatītas pseidozinātne un paranormālie ticējumi: astroloģija, šamaņu mācības, okultisms utt. Turpinās mēģinājumi uz valsts rēķina realizēt dažādus bezjēdzīgus projektus, kā torsionu ģenerātoru radīšana. Krievijas iedzīvotājus apstulbina ar atklāti antizinātniska satura tele- un radioprogrammām, rakstiem un grāmatām. Tēvzemes valsts un privātos masu informācijas līdzekļos neapstājas burvju, magu, pareģu un praviešu ārdīšanās. Pseidozinātne cenšas iespiesties visos sabiedrības slāņos, visās tās institūcijās, ieskaitot Krievijas Zinātņu akadēmiju.

Šīs iracionālās un savā pamatā amorālās tendences, bez šaubām, nopietni apdraud nācijas normālu garīgu attīstību.

Krievijas Zinātņu akadēmija nevar un nedrīkst vienaldzīgi nolūkoties uz tumsonības bezprecendenta uzbrukumu, jādod tam nepieciešamais pretspars. Ar šādu mērķi Krievijas ZA prezidijs ir radījis KZA komisiju cīņai ar viltus zinātni un zinātnisko pētījumu falsifikāciju.

KZA komisija cīņai ar viltus zinātni un zinātnisko pētījumu falsifikāciju jau sākusi darboties. Taču ir acīmredzami, ka būtiskus panākumus varēs gūt tikai tad, ja cīņai ar pseidozinātni uzmanību veltīs plašas Krievijas zinātnisko darbinieku un pedagogu aprindas.

KZA prezidijs aicina Jūs aktīvi reaģēt uz pseidozinātnisku un neizglītotu publikāciju parādīšanos kā masu informācijas līdzekļos, tā arī speciālos izdevumos, darboties pretī šarlatānisku projektu realizācijai, atmaskot visādu iespējamu paranormālu un antizinātnisku “akadēmiju” darbību, visādi propagandēt īstu zinātnes sasniegumu un zinātnisko zināšanu vērtības, racionālu attieksmi pret īstenību.

Mēs aicinām radio un televīzijas kompāniju, avīzu un žurnālu vadītājus, autorus un redaktorus neveidot un neizplatīt pseidozinātniskas un neizglītotas programmas un publikācijas un atcerēties par masu informācijas līdzekļu atbildību par nācijas garīgo un tikumisko audzināšanu.

No katra zinātniska darbinieka stājas un darbības šodien ir atkarīga tagadējās un nākošās paaudzes garīgā veselība!

“Zinātnes Vēstnesim” – 10

Sirsnīgi sveicot “Zinātnes Vēstnesi” un tās ilggadīgo pašaizliedzīgo redaktori Zaigu Kiperi laikraksta 10 gadu jubilejā, tomēr gribētos koriģēt nelielu tēzi rakstā “Neprognozējamie desmitgadīgie” (1999. g. 8. nov. nr. 18(184)), kas saistās ar Latvijas Zinātnieku savienības dibināšanas kongresu 1988. gada 27. novembrī. Šis kongress, pretēji līdzšinējām tolaiku tradīcijām, notika latviešu, nevis krievu valodā. Arī E. Grēns, J. Stradiņš un A. Kalniņš, pretēji rakstiņā izteiktam minējumam, referēja latviski un nevis krieviski, laužot līdzšinējās tradīcijas. Referāti tika īpaši tulkoti krievu valodā pēc tam un “Zinātnes Vēstnesī” publicēti krievu valodā, lai darītu materiālu pieejamu citu toreizējo PSRS republiku kolēģiem un stimulētu zinātnieku savienību veidošanos citur. Tāds bija kongresa un LZS valdes lēmums. Patiešām, drīz izveidojās zinātnieku savienības arī Lietuvā un Igaunijā, bija iniciatīvas grupas arī Krievijā. Zinātņu akadēmija gan turpināja lietot krievu valodu vēl līdz pat 1989. gada beigām, pārejot pēc Valodu likuma uz latviešu valodu pakāpeniski, sagatavojot tehniski un psiholoģiski šo pāreju, turpretī LZS sāka lietot latviešu valodu uzreiz.

Ar cieņu Jānis Stradiņš

Toreiz, kad Latvija vēl bija pavisam cita un nevarēja iedomāties, kā būs pēc pāris gadiem, es atceros, kā daži Augstceltnes zinātnieki atšķirīgi vērtēja Atmodas trakumus. Tur bija daži padomju vēsturnieki, kuri reiz liftā nākošajā dienā pēc mītiņa divdomīgi saskatījās un noteica – “Mūsu kurss paliek tas pats…” Ak vai, man toreiz šķita – jaunajiem vējiem IR jāizrauj no vietas cilvēkus, jo visi, visi taču grib prom no tā darba, ko dara, ikviens taču patiesībā ilgojas kaut ko citu! Vai vismaz grib savu darbu darīt kaut kā CITĀDI! Nekad neaizmirsīšu, kā reiz sevi notvēru pie apmulsuma: bet kā, vai tad ir cilvēki, kurus jaunie atmodas vēji NEIZRAUJ ĀRĀ AR VISĀM SAKNĒM?

To esmu daudzas reizes pārdomājis savā nodabā. Un man nav miera pie šīs domas joprojām. Manu dzīvi apgrieza kājām gaisā jauna īstenība, jeb, pareizāk sakot – jauni apvāršņi tam, kas manī jau sen bija norūdzis. Es alku brīvības, bet es nepratu to pateikt, jo man vēl nebija vārdu, kā citiem. Kāds mani grūda, kāds mani vilka, un Augstceltnes laiks bija beidzies.

Piedodiet par šīm personiskajām rindiņām. Tās nepasaka visu par to laiku, kādu mēs visi pārdzīvojām ikviens savādāk. Bet “Zinātnes Vēstnesis” tika uzticēts man tad, kad šīs pārmaiņas notika, un es tās nevaru atdalīt no pirmajiem Vēstneša numuriem.

Ne jau tur bija kāds mans nopelns, nekā. Protams, ir liels gods un arī prieks, ka biju šī izdevuma pirmais redaktors. Taču īstā darba darītāja daudzreiz bija mana redakcijas vadītāja Ieva Jansone. Droši vien viņa šodien ir kopā ar jums visiem – sveiciniet viņu un pasakiet viņai manu paldies.

Bet es – es toreiz biju līdz ausīm iemīlējies! Es nojautu, ka drīz no Augstceltnes aiziešu, ka tas nav mans darba lauks.

Laikam jau, palikdams Augstceltnē, es būtu strādājis pie Vēstneša tālāk, droši vien. Bet man prātā ne vienu reizi vien iezogas doma, ka ZV redaktora karjera bija manai dzīvei un raksturam vispār netipiska parādība – tad jau es nebūtu bijis tas es, kuram uzticēja šo darbu darīt… Vai jūs paši ticējāt, ka palikšu pie šī darba?

Kāpēc Jūs nolēmāt to dot man? Bija jau citi, pieredzējuši profesionāļi, nevis tādi vējagrābšļi kā es. Es nebūtu varējis sadalīties redaktorā un tajā cilvēkā, kas neglābjami iemīlējies. Ja godīgi līdz galam, tad jāatzīstas, ka piekritu rediģēt ZV ar bailēm, ka zaudēšu brīvību.

Lai neaizrunātos par tālu, man jābeidz. Es ļoti priecājos, ka atcerējāties mani šajā dienā. Lai Jums gaiši šie svētki. Piedodiet, ka nevaru būt kopā ar Jums, jo mana pašreizējā amata pienākumi mani sasien citur – un Elmārs zina, ka neatrunājos. Priecājos, ka “Zinātnes Vēstnesis” atšķirībā no daudziem tālaika izdevumiem ir izdzīvojis.

Lai Dievs svētī jūsu darbu.

Sirsnībā – Guntis Dišlers ev. lut. mācītājs,
pirmais “Zinātnes Vēstneša” redaktors

Paldies,

visiem,

“Zinātnes Vēstnesis”

Rihards Treijs

Kā jau rakstījām iepriekšējā numurā (“Z. V.” nr. 18, 1999. g. 8.XI), Latvijas Republikas Ministru kabineta balvu 1999. gadā saņēma profesors Rihards Treijs – par grāmatu “Latvijas valsts un tās vīri”.

“Zinātnes Vēstneša” š. g. 4., 5. un 17. numurā publicēti šīs grāmatas fragmenti, kuros stāstīts par Latvijas valsts attieksmi pret augstāko izglītību un zinātni dažādu izglītības ministru valdīšanas laikā.

Apsveicot grāmatas autoru ar lielo balvu, beidzam grāmatas fragmentu publicēšanu.

Viļa Gulbja laiks (16.06.1933.—16.03.1934.)

Gulbis bija akadēmiski izglītots agronoms, augstas klases profesionālis, un jaunais postenis viņam nebūt nebija tuvs, kur nu vēl mīļš. Tāpēc viņa laikā var atzīmēt tikai dažus normatīvos aktus, kuri bija veltīti izglītībai un kultūrai, par mākslu nemaz nerunājot.

Vispirms tie bija fonda “Nelaiķa Kristapa Morberga novēlējums” statūti, kurus Gulbis un LU rektors Auškāps (vēlāk izglītības ministrs) parakstīja 1934. gada martā. Kas bija Morbergs (1844—1928)? Būvuzņēmējs, kas bija jaunībā studējis Berlīnē arhitektūru un iepazinies ar celtniecību. Līdzīgi otram lielākajam latviešu filantropam Augustam Dombrovskim (1845—1927) viņš bija sācis savas darba gaitas kā vienkāršs strādnieks. Turību Morbergs bija ieguvis ar apbrīnojamu centību un saimniecisku izmaņu. Ar viņa lielo dāvinājumu 1928. gadā LU bija ieguvusi naudā un graudā vairāk nekā 2,7 miljons latu. Novēlējuma ceļā dabūto materiālo vērtību galveno sastāvdaļu veidoja 6 daudzstāvu nami Rīgas centrā, tostarp eiropeiski uzbūvētā plašā Romas viesnīca, skaistā vasarnīca ar dārzu Rīgas Jūrmalā, daudz grāmatu un mākslas darbu, kā arī 600 tūkstoš latu.

Fonda mērķi, kā varēja lasīt tā statūtu 2.§, bija:

1) izsniegt stipendijas trūcīgiem Latvijas universitātes studentiem un studentēm un Mākslas akadēmijas un Konservatorijas audzēkņiem un audzēknēm, kā arī apdāvinātiem trūcīgiem absolventiem un absolventēm izglītības papildināšanai citās iekšzemes un ārzemju izglītības iestādēs;

2) dibināt un uzturēt Latvijas universitātes Zinātnisku bibliotēku, sevišķi būvniecības un lauksaimniecības veicināšanai;

3) dibināt un uzturēt lauksaimniecības skolu un izmēģinājumu staciju ar nosaukumu “Lauksaimniecības skola Kristapa Morberga piemiņai”, Kurzemē, Jelgavas apriņķī, Bukaišu pagastā, Liel-Strikaišu mājās, kuras pieder Bukaišu pagasta sabiedrībai;

4) turpināt un uzturēt kā pirmklasīgu uzņēmumu “Romas viesnīcu” līdz ar restorānu un restorāna pagrabu nelaiķim Kristapam Morbergam piederējušā, tagad L. Universitātes namā, Rīgā, I hip. iecirknī, ar zemes grām. Nr. 77, Aspazijas bulvārī, ar nolūku arī šajā ceļā iegūt līdzekļus šajos statūtos paredzēto zinātnisko un labdarīgo mērķu sasniegšanai;

5) dibināt un uzturēt botānisku dārzu ar nosaukumu “Augustes Morberg (K. Morberga dzīvesbiedre. — R. T.) vasarnīca — botāniskais dārzs”, zemes gabals Rīgas Jūrmalas pilsētā, ar zemes grām. Nr. 92;

6) dibināt remonta kapitālu.”

Fondu pārvalda, bija teikts statūtos, komiteja, kura sastāv no LU profesoriem, pēc iespējas dekāniem, ar rektoru vai kādas fakultātes dekānu kā priekšsēdētāju. Komitejas priekšsēdētāju un locekļus ik gadus ievēlē universitātes padome.

Līdz 1937. gada 31. decembrim Morberga fondā bilance bija pieaugusi līdz Ls 3201105, bet fonda kapitāls — līdz Ls 3094634. Stipendijām un citām novēlējumā izteiktajām vajadzībām šajā laikā bija izlietoti 856303 lati, bet, tā kā kapitāls turpināja pieaugt, tas bija bagātīgs avots zinātņu un mākslas atbalstam. Nobeigumā jāpiemetina, ka, cik dzirdēts, mūsdienās LU pat vēl nav atguvusi visu Morberga mantojumu.

Gulbis kā Krišjāņa Barona prēmiju komisijas priekšsēdētājs 1934. gada 8. martā parakstīja kārtējo lēmumu par prēmiju piešķiršanu. Piecu tūkstošu latu lielā kopsumma bija sadalīta starp 16 augstas  raudzes lietpratējiem. L. Adamovičs par grāmatu “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710.—1740. g.” saņēma 250 latus, P. Mantinieks par “Lielo Latvijas karti” — tikpat daudz, A. Goba par darbu “Latgale” 150 latu utt.