Zinātnes Vēstnesis

Citi “Zinātnes Vēstneša” numuri

1999. gada  6. decembris: 20 (186)

________________________________________________________

Latvijas Zinātnes padomes, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Zinātnieku savienības laikraksts

_____________________________________________________________________________________

Tika sveikti LZA goda doktori arhitekts Andrejs Holcmanis un ķīmiķis Jānis Polis. Pēc tam LZA prezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis parakstīja sadarbības līgumu.

Pēc kafijas pauzes, kurā bija iespējams paspiest roku šīs dienas gaviļniekiem, kā arī jaunievēlētajam Rīgas Tehniskās universitātes rektoram akadēmiķim Ivaram Knētam, sekoja LZA jaunu locekļu vēlēšanas.

Ievadruna LZA pilnsapulcē

Plašāku pārskatu par vispārējo situāciju Latvijas zinātnē šodien nesniegšu, vienīgi atgādināšu, ka nākamnedēļ Saeimā paredzēta 2000. gada budžeta apstiprināšana. Projekts neparedz līdzekļu palielināšanu zinātnei, bet arī samazinājumu ne. Tiek diskutēts par iemaksām līdz dalībai ES 5. ietvarprogrammā, kurā, kā zināms, vairāki Latvijas projekti šogad startējuši veiksmīgi. Pašreiz paredzēto līdzekļu pietiek dalībmaksai janvārī, bet otram maksājumam – jūlijā – būs nepieciešami vai nu grozījumi 2000. gada valsts budžetā (ja būs sekmīgi nodokļu ieņēmumi), vai iekšējs aizņēmums. Šāds zinātnes budžeta stāvoklis, saprotams, mūs neapmierina, īpaši zinot, kādu vietu zinātnei atvēlētā finansējuma daļā ieņem Latvija Eiropas valstu starpā.

Pirms pāris dienām šajā pašā – pārpildītā – zālē notika 31. Latvijas Inteliģences konference par vienotu izglītību un attīstītu zinātni kā sabiedrības integrācijas un valsts stabilitātes pamatu. Savu viedokli citu starpā tajā izteica arī ZA locekļi – Maija Kūle, Elmārs Grēns, Mārcis Auziņš, Baiba Rivža, Jānis Freimanis. Runas translēja radio, tās dzirdēja visa Latvijas sabiedrība un savā ziņā tās uzlūkojamas arī par mūsu šīsdienas pilnsapulces debatēm – bija pat ideja šo inteliģences konferenci sarīkot kā ZA pilnsapulces pirmo, ievada sesiju, kas tomēr nevarēja īstenoties. Arī man bija tas gods tajā konferencē izsacīt vairākus, varbūt subjektīvus, apsvērumus gan par valsts un sabiedrības attieksmi pret izglītību un zinātni vispār, gan par reformām augstākajā izglītībā. Rosināju sākt plašāku problēmu diskusiju par to, cik dibināta būtu pāreja uz vienotu maksas augstāko izglītību, augstskolu finansēšanas kārtības maiņa; cik dibināta būtu mazo augstskolu integrēšana universitātēs, lai samazinātu administratīvās izmaksas; vai ierosinājums par Latvijas Medicīnas akadēmijas faktisku likvidēšanu (iekļaušanu LU sastāvā) nav sasteigts un tempos nepārdomāts; kādas sekas izraisīs profesoru pie spiedu pensionēšana vairākās augstskolās, piemēram, Latvijas Jūras akadēmijā pensionējas 60% mācībspēku. Aicinu uz demokrātisku disku siju akadēmiskajās aprindās, universitātēs, jo domāju, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, ka reformu būtība un tempi vispirms būtu sīki, skrupulozi jāiztirzā zinātnieku sabiedrībā, pirms “augšās” tiek pieņemts galīgais risinājums, Endlösung, kā sacītu vāciski.

Atgādināšu, ka aprit tieši 10 gadi, kopš Latvijā sākās zinātnes finansēšanas un restrukturēšanas reforma. Toreiz runāja par pētniecisko institūtu un augstskolu integrāciju, “process aizgāja”, kaut arī pamazām, gāzelēdamies. Pēc tam risinājās pētniecisko institūtu integrēšana augstskolās, tagad itin kā pavīd nodomi spert trešo soli – juridiskas patstāvības atņemšanu bijušajiem ZA pētnieciskajiem institūtiem Universitātes sastāvā. Ja tas tā patiešām būtu, tad šāda rīcība būtu vēl un vēlreiz jāapsver, šaubos, vai to vajadzētu pašreiz darīt, tas var būt ļoti bīstami tradicionālo institūtu tālākpastāvēšanai. Pirms desmit gadiem rūpīgi izsvērām katru soli, diskusijās iesaistījās desmitiem kompetentu zinātnieku. Tagad diskusijas akadēmiskajās aprindās rit kūtri un būtiskās problēmas izšķir kaut kur kuluāros, solīt sola reformas, par kurām nav skaidrs, kāpēc tās vajadzīgas un vai tās dos labumu valstij, zinātnei, vai arī tikai samazinās jau tā lieso zinātnes finansējumu. No otras puses, dažas reformas zinātnē patiešām ir vajadzīgas (piemēram, jāpanāk, lai augstskolu docētāju lielumlielais vairums patiešām nodarbotos ar pētniecību, kas pašlaik nenotiek), taču jāizsver, kādas būtu tās optimālākās. Domāju, ka šajā pilnsapulcē pēc balsošanas par jaunievēlamo LZA locekļu kandidatūrām balsu skaitīšanas laikā mēs varētu izvērst nelielu diskusiju par šīm un citām lietām.

Inteliģences konferencē dominēja pragmatiskais skolotāju algu jautā jums un ministres demisija (kā zināms, šīs problēmas turpina risināt arī šodien) – līdz zinātnes un augstākās izglītības problēmām auditorija tā īsti nenonāca. Bet būtu aplam izrādīt prioritāti izglītībai vien uz zinātnes rēķina. Izglītībai, arī augstākajai, jāiet ar zinātni roku rokā. Arī zinātnei ir jāpalielina finansējums, kaut zinātnieki nestreiko. Ir reāli jāveido zināt nieku maiņa, doktorantu, postdoktorantu sagatavošanas programma, reemigrācijas fonds, beidzot jāsāk reāli veidot valsts nozīmes zinātnes centrus, kādi bija paredzēti jau Andra Šķēles valdības 1997. gada februāra deklarācijā. Ir jārod reāli mehānismi inovāciju politikai, zinātņ ietilpīgu tehnoloģiju veidošanai Latvijā. Zinātņietilpīga ražošana tiek atzīta par vienu no Latvijas attīstības modeļiem 21. gs.; mani iepriecināja, ka inteliģences konferencē to sacīja premjera padomnieks Edvīns Karnītis, tāpat kā cerību raisa apstāklis, ka Latvijas nākotnes vīzijas rakstīšanā valdības līmenī tiek iesaistīti zinātnieki – mūsu kolēģi J. Ekmanis un E. Grēns.

Ir jāatgriežas pie Latvijas Republikas augstākās izglītības un zinātnes koncepciju kopējas, vienlaicīgas apspriešanas, lai akceptētu tās valdības līmenī. 1998. g. novembrī G. Krasta kabineta pēdējā sēdē abas koncepcijas pieņēma zināšanai, to īstenošanai toreiz pietrūka naudas. Bīstos, ka stāvoklis šodien vēl nav labāks, un tomēr būtu jāturpina vismaz konstruktīvs dialogs ar Valdību, lai kaut ko reāli varētu sākt 2001. gadā. Tiesa, drīzāk varbūt vajadzētu pēc Somijas un Igaunijas parauga izstrādāt programmatisku dokumentu: “Uz zinībām balstīta Latvija (Knowledge based Latvia)” – tātad nevis koncepciju, kas valstij būtu jādod zinātnei, bet arī otrādi – ko zinātne un izglītība spēj dot valstij, kaut gan, piebildīsim, tās ir savstarpēji ļoti ļoti cieši saistītas lietas. Ar ministri Silvu Goldi runājām par valsts subsidēta zinātnes fonda izveidošanu 2001. gadā, pēc Kultūrkapitāla fonda principiem. Šim fondam, līdzās tradicionālajam zinātnes finansējumam, būtu jāveicina doktorantu un postdoktorantu sagatavošana, ārzemēs esošo zinātnieku reemigrācija, emeritzinātnieku plašāks, dāsnāks atbalsts, zinātniskās infrastruktūras atjaunināšana, atsevišķu augstas klases zinātnisku izdevumu (monogrāfiju un tml.) sacerēšana un klajā laišana. Ministres principiāls atbalsts bija saņemts, nu šī saruna jāturpina citā kompānijā. Bet jāturpina noteikti, jo zinātnes lejupslīde Latvijā diemžēl turpinās. Decembrī vēlēsim jaunu Latvijas Zinātnes padomes sastāvu. Izrādās, ka vēlētāju – zinātnieku elektorāts (t. i., graduēto zinātnieku – doktoru skaits, kas nodarbojas ar pētniecību) reāli nedaudz samazinājies no 1967 (1996) uz 1884 (1999), un zinātnieki kļuvuši vecāki.

Manis sacītais daļēji sasaucas ar akadēmiķa J. Freimaņa pesimistisko runu inteliģences konferencē, kurš apgalvoja, ka zinātne Latvijā būtībā esot iznīcināta, notiekot zinātņveidīgas darbības, bet Latvijas zinātnieki tās veicot kā algotņi, pēc citur dzimušām idejām un pasūtījuma. Sava taisnība kolēģa sacītajā varbūt ir, arī par “utaino grantu naudu”, taču tur ir arī publicistam Jānim Freimanim raksturīgi emocionāli pārspīlējumi un pārāk tālu ejoša ekstrapolācija: zinātne Latvijā joprojām ir dzīva, ir dzīva! Taču akadēmiķim J. Freimanim pilnīgi piekrist var tajā ziņā, ka tie, kas ņirgājas par zinātni, aizmirst, ka tikai radoša darbība, arī zinātnē, padara cilvēku par homo sapiens, nevis patērētāju – mērkaķi, zinātnieki, radošas personības, būtībā ir īstā sabiedrības elite.

Domāju, ka arī šīsdienas Zinātņu akadēmijas pilnsapulce, jauno LZA locekļu vēlēšanas, LZA līgums ar Latvijas Kultūras fondu, goda doktoru diplomu un Lielās medaļas pasniegšana uzskatāmi demonstrē mums Latvijas eliti. Redzam arī, ka – neraugoties uz J. Freimaņa pesimismu – Latvijas pēdējo gadu zinātni joprojām raksturo plašs diapazons un lielas veiksmes. To apliecina Baltijas asamblejas balvas piešķiršana akadēmiķei Janīnai Kursītei par mītiskā elementa apzināšanu folklorā, literatūrā, mākslā (lieliska, esejiska grāmata), Ministru kabineta balvas piešķiršana akadēmiķim Gunāram Duburam par jaunu, patiešām vērtīgu medicīnas preparātu meklējumiem, kas reāli kalpo cilvēkiem. Še klāt ir cilvēki, kas 1999. gada 10. novembrī veikuši globālu astronomisku novērojumu ciklu ar Ventspils teleskopa palīdzību.

Pirms pāriešu pie akadēmiķa Oļģerta Lielauša un magnētiskās hidrodinamikas, gribu mest atskatu uz Zinātņu akadēmijas Lielās medaļas agrākajiem ieguvējiem, lai atkal un atkal raksturotu mūsu zināt nes eliti. Minēšu arheologu Jāni Graudoni un viņa Turaidas pili, Egonu Lavendeli kā mehāniķi, Elmāru Grēnu kā gēnu inženierijas izveidotāju Latvijā, Edmunda Lukevica vērienīgos pētījumus elementorganisko sa vienojumu jomā, nelaiķa Edgara Siliņa devumu organisko cietvielu fizikā, profesora Jāņa Krastiņa veiktos Latvijas vēstures un jūgendstila pētījumus. No ārzemju kolēģiem, kas guvuši ZA Lielo medaļu, nosaukšu vispirms visvecāko ZA locekli Edgaru Dunsdorfu tālajā Austrālijā, kurš pirms nedēļas atskatījās uz 95 ražena mūža gadiem, kuru nupat godinājām arī te, Latvijas Zinātņu akadēmijā. Atzīmēšu arī mūsu izcilā tiesībnieka profesora Dītriha Lēbera, mūsu goda locekles un ZA mecenātes Nobela laureāta Hermaņa Štaudingera līdzgaitnieces Magdas Štaudingeres, mūsu tagadējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas, mūsu astronoma Daiņa Draviņa izcilos devumus katram savā jomā. Šogad ar Lielo medaļu godinājām arī LZA ārzemju locekli – fiziķi Juri Upatnieku kā vienu no hologrāfijas pamatlicējiem pasaulē. Šī patiešām ir īsta sabiedrības izlase – dzimtenē un pasaulē – ar autoritatīvu vārdu zinātnē, kas vēl un vēlreiz apliecina: zinātne Latvijā nebūt nav mirusi un tā nemīt svešatnē vien.

Tagad šim prominentajam pulkam pievienosies vēl viens izcils Latvijas zinātnieks – fiziķis, mūsu akadēmijas īstenais loceklis Oļģerts Lielausis, kuram šīgada Lielā medaļa piešķirta par būtisku ieguldījumu magnētiskās hidrodinamikas attīstībā un šķidra metāla tehnoloģijas izstrādē.

Oļģerts Lielausis ir dzimis Zlēku pagastā 1930. gadā, beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti 1955. gadā, strādā kopš tā paša gada ZA Fizikas institūtā. Līdz 1993. gadam tur bijis laboratorijas vadītājs. 1994.–1997. g., institūta darbības kritiskajos gados, Lielausis ir uzņēmies veikt šī institūta direktora pienākumus, vadījis tā pārveidi par modernu, profilētu pētniecības centru, kurš efektīvi izmantojis starp tautisko zinātnisko sadarbību un sekmīgi konkurē starptautiskajā zinātniskajā darba tirgū.

Oļģerts Lielausis ir fizikas zinātņu doktors (habilitēts doktors) kopš 1969. gada, LZA īstenais loceklis kopš 1992. gada, arī ZA Senāta loceklis, 130 zinātnisku publikāciju, 3 monogrāfiju autors, 13 izgudrojumu un 4 ārvalstu patentu turētājs.

Godinot Oļģertu Lielausi, mēs būtībā godinām arī magnētisko hidrodinamiku kā fizikas nozari un pētniecisku virzienu kopu še, Latvijā, gribētos sacīt, Latvijas fiziku vispār. Kaut arī magnetohidrodinamiskas parādības novērojuši Hemfrijs Dēvijs un Maikls Faradejs jau 19. gs. sākumā, šīs nozares vispārīgos principus ir formulējis zviedru fiziķis Hanness Alvēns 1942. g., par ko 1970. gadā saņēmis Nobela prēmiju. Rīgā magnetohidrodinamika attīstas kopā 1953. gada – un te līdzās Oļģertam Lielausim jāmin Ivana Tjutina, Igora Kirko, Jāņa Lielpētera, Jura Birzvalka, Hermaņa Branovera, Tālivalža Kalniņa, Elmāra Blūma, Jurija Gelfgata, Eduarda Ščerbiņina un vēl citi uzvārdi. Magneto hidrodinamika ir nozīmīga kosmisko procesu izpratnei, plazmas noturēšanai un stabilizācijai (arī vadāmās kodoltermiskās reakcijās), enerģētikā, siltuma un masas pārnesē, šķidruma plūsmu regulēšanā, šķidru metālu sūknēšanā.

Rīgā, precīzāk, Salaspilī, risinātas daudzas teorētiskās un lietišķās MHD problēmas, kopš 1965. g. iznāk pasaulē pazīstams žurnāls, ir izveidojusies magnetohidrodinamikas skola. Latvija ir viens no pasaules MHD centriem; līdzās Vācijai, Francijai, Izraēlai, ASV un citām valstīm Latvija ir bijusi un joprojām ir MHD lielvalsts. Cerēsim, tā tāda arī paliks.

Mūsu šodienas laureāts ir viens no MHD atzītiem līderiem, īsts zinātnieks ar plašu interešu loku, ar allaž pozitīvu skatījumu uz lietām, vēlēšanos un prasmi darīt, bet ne vaimanāt. Nozīmīgākos rezultātus Oļģerts Lielausis un viņa vadītā laboratorija ir guvusi MHD, elektrovadošo šķidrumu integrālo un lokālo īpašību izpētē. Viņu dibināti var uzlūkot par vienu no MHD hidraulikas pamatlicējiem. Ir atklāta divdimensionālā turbulence, kas laboratorijas apstākļos ļāvusi modelēt globālas dabas parādības. Ir pētīta magnētiskā lauka pašierosme, kas ļāvusi izskaidrot debesu ķermeņu un Zemes magnētiskā lauka rašanos, prognozēt pašierosmes iestāšanos ātro neitronu kodolreaktoru šķidro metālu dzesēšanas sistēmās.

Fizikas institūts un šodienas laureāts uzskatāmi ilustrē, ka uz teicamas fundamentālas zinātnes bāzes rodas augstas klases pielietojumi, jaunas ierīces – MHD sūkņi, krāsnis, kristalizācijas iekārtas. Oļģertam Lielausim raksturīgi arī uz praksi orientētie pētījumi, no skaidrojot iespējas izmantot MHD procesus un metodes šķidru metālu tehnoloģijās. Viņš ir vairāku LZP projektu un pētījumu programmas “Latvijas krasta zonas un pazemes hidrodinamisko procesu modelēšana” vadītājs, starptautisku programmu, projektu, kontraktu atbildīgais izpildītājs un koordinators sadarbībai ar vairākiem Eiropas Savienības un ASV vadošiem pētniecības centriem. Oļģerts Lielausis ir augstas raudzes zinātnieks savā nozarē, bez negatīvisma, kas joprojām augstu tur zinātnes karogu Salaspilī.

Inteliģences konferencē man tika uzdots jautājums: “Vai pasaulē tirdzniecība ar zinātniekiem nevarētu būt tāda pati kā ar sportistiem? Tad Latvija varētu kļūt ļoti bagāta.” Domāju, ka ne O. Lielausi, ne citus zinātniekus mēs nepārdosim. Šodien mēs pasniedzam LZA goda doktora diplomu pazīstamajam arhitektam, Vecrīgas pilsētbūvniecības un kultūrvēstures problēmu izcilākajam pētniekam un pārzinātājam Andrejam Holcmanim, un pretgripas preparāta “remantadīna”, kā arī citu adamantāna rindas antivīrusu preparātu autoram Jānim Polim, kas pēdējos gados ir bezdarbnieks.

Daudz mums dod laiks un daudz paņem,
bet labākiem mūžīgi paliek cēlas dziņas. Tas
Tavs īpašums vienumēr, draugs.

Līdz ar vissirsnīgākajiem sveicieniem skaistā jubilejā atļaujiet apliecināt mūsu cieņu par daudz un apbrīnojami labi darīto, par dziļo ieinteresētību Latvijas zinātnes un augstākās izglītības autoritātes nostiprināšanā!

Lai Jums pietiktu neatlaidības, spēka, možuma, laimes un veiksmes mūsu visu cerību piepildījumam – Latvijas – zemes ar augstu izglītības un zinātnes attīstības līmeni straujam uzplaukumam!

Cieņā un sirsnībā LZA prezidents Jānis Stradiņš

LZA ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš

LZA HSZN priekšsēdētājs Viktors Hausmanis

LZA ĶBMZN priekšsēdētājs Raimonds Valters

Edgaram Dunsdorfam - 95

Šobrīd vecākajam Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklim, izcilajam Latvijas vēstures pētniekam Edgaram Dunsdorfam 20. novembrī apritēja 95. gadskārta. Viņu godinot, Latvijas Zinātņu akadēmijā 24. novembrī notika Latvijas Zinātņu akadēmijas, Latvijas vēstures zinātņu Nacionālās komitejas, LU Latvijas vēstures institūta un LU Vēstures un filozofijas fakultātes kopēji rīkotā svinīgā sēde, kuru atklājot daudz labu vārdu par Melburnas dižo latvieti teica LZA prezidents J. Stradiņš. 95 mūža gados – 59 grāmatas, bet kopā ar viņa sakārtotiem un rediģētiem “Archiva” laidieniem – vesels simts grāmatu! Gan J. Stradiņš, gan akadēmiķis Ē. Mugurēvičs nosauca fundamentālos Latvijas vēstures pētījumu sējumus, LU prof. A. Varslavāns pakavējās pie Latvijas 20. gadsimta problēmām E. Dunsdorfa darbos. Kā piemērs kāda Latvijas novada aprakstīšanai tika pieminēta jubilāra grāmata par dzimto Saldu, kuras tirāžu viņš novēlēja Latvijas Zinātņu akadēmijai un liela daļa no tās nonāca Saldū. E. Dunsdorfa jubilejā Saldū tika iedibināta un piešķirta Edgara Dunsdorfa balva.

Šajā pēcpusdienā priekšā tika celta grāmata “Edgaram Dunsfordam–95”, kuru izdevis Latvijas vēstures institūts. Šogad šī paša institūta apgādā sērijā “Latvijas vēsturnieki” iznākusi arī Edgara Dunsdorfa biobibliogrāfija.

http://izgudrojumi.lza.lv

Šāda interneta adrese turpmāk jāmeklē visiem tiem, kurus interesē izcilākie (pagaidām skaitā desmit) Latvijā veiktie izgudrojumi un pāri par pussimts izgudrotāju – ar koši ilustrētu darba un dzīves gājumu, vaļaspriekiem un citām cilvēciskām vājībām.

Š. g. 29. novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika interneta mājas lapas “Latvijas izgudrojumi un izgudrotāji” oficiālā atvēršana. Šī lapa tapa kā Sorosa fonda – Latvija konkursa pieteikums. Kad bija saņemts atbalsts, varēja tālāk vērsties pie Latvijas Zinātņu akadēmijas un Patentu valdes. Darba rezultātā tika izveidoti divi mājas lapas varianti   – latviski mūsu valsts vajadzībām, lai interesenti varētu gūt informāciju ne tikai par izgudrojumiem un izgudrotājiem, bet arī praktisku palīdzību patentu noformēšanā – mājas lapas trešā apakšnodaļa sniedz īsu ieskatu Latvijas patentu sistēmā. Savukārt lappuses angļu variants iepazīstina pasauli ar Latvijas izgudrotājiem un viņu devumu.

Tā kā ar internetu visaktīvāk darbojas jaunatne, tostarp arī skolu jaunatne, tad viens no mājas lapas idejas ģenerētājiem un autoriem LZA korespondētājloceklis Dr. Jānis Kristapsons izteica cerību ar laiku Latvijas izgudrotāju vidū redzēt jaunas sejas, kas papildinātu šobrīd mājas lapā ievietoto 54 izgudrotāju rindas.

Z. K.

ĪSTENIE LOCEKĻI

Viktors IVBULIS – LZA kor. loc. (1997, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, literatūrzinātne), dz. 1933. g., Dr. habil. philol., LU profesors.

Aleksandrs JEMEĻJANOVS – LZA kor. loc. (1992, Ķīmijas bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa, lauksaimniecības zinātnes), dz. 1938. g., Dr. habil. agr., Dr. med. vet., LLU profesors, LLMZA viceprezidents, LLU Zinātnes centra “Sigra” direktors.

Māris KĻAVIŅŠ – LZA kor. loc. (1997, Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļa, vides zinātnes), dz. 1956. g., Dr. habil. chem., LU profesors.

Baiba RIVŽA – LZA kor. loc. (1995, Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa, ekonomika), dz. 1949. g., Dr. habil. oec., LLU profesore, LLMZA prezidente, Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja.

Edvīns VANAGS – LZA kor. loc. (1993, Humanitāro un sociālo zināt ņu nodaļa, ekonomika), dz. 1938. g., Dr. habil. oec., LU profesors, Latvijas Statistikas institūta direktors.

KORESPONDĒTĀJLOCEKĻI

Fizika

Jānis BĒRZIŅŠ – dz. 1936. g., Dr. habil. phys. (1998), SIA “Reaktors” direktora vietnieks un LU CFI Radiācijas fizikas laboratorijas vadītājs.

Andris KRŪMIŅŠ – dz. 1943. g. Dr. habil. phys. (1991), LU profesors, LU Cietvielu fizikas institūta direktors.

Informātika

Audris KALNIŅŠ – dz. 1942. g., Dr. habil. sc. comp. (1997), LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors.

Matemātika

Andrejs REINFELDS – dz. 1942. g., Dr. habil. mat. (1998), LZA un LU Matemātikas institūta direktors.

Mehānika

Juris JANSONS – dz. 1939. g., Dr. habil. sc. ing. (1998), LU Polimēru mehānikas institūta direktors.

Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļā

Bioloģija

Jekaterina ĒRENPREISA – dz. 1945. g., Dr. habil. med. (1991), A. Kirhenšteina Mikrobioloģijas un Virusoloģijas institūta Vēža šūnas bioloģijas laboratorijas vadītāja.

Jānis VĪKSNE – dz. 1936. g., Dr. biol. (1968), LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs, LU Bioloģijas institūta Domes priekšsēdētājs.

Lauksaimniecības zinātnes

Edīte BIRĢELE – dz. 1937. g., Dr. habil. biol., LLU Veterinārmedicīnas fakultātes profesore, LLMZA locekle, LZP valdes locekle.

Medicīna

Andrejs SKAĢERS – dz. 1940. g., Dr. habil. med., LMA Rīgas  Stradiņa universitātes profesors.

Uldis VIKMANIS – dz. 1943. g., Dr. habil. med. (1997), LU Medicīnas fakultātes profesors.

Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā

Valodniecība

Ina DRUVIETE – dz. 1958. g., Dr. habil. philol. (1996), LU profesore.

Demogrāfija

Juris KRŪMIŅŠ – dz. 1947. g., Dr. habil. oec. (1993), LU profesors.

Mākslas zinātnes

Ojārs SPĀRĪTIS – dz. 1955. g., Dr. habil. art. (1998), Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

ĀRZEMJU LOCEKĻI

Juris DREIFELDS (Kanāda) – dz. 1942. g., Ph. D. Toronto universitātē (1978). Asociēts profesors. Specialitāte – politoloģija.

Sergejs FJODOROVS (Kanāda) – dz. 1925. g., Dr. sc. Saskatčevanas universitātē (1984). Emeritēts profesors. Specialitāte – medicīna.

Solveiga MIEZĪTE (Kanāda) – dz. 1937. g., Ph. D. Toronto universitātē (1968), Dr. h. c. psych. Latvijas universitātē (1994). LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesore. Specialitāte – psiholoģija.

Karls Herberts SMITS (ASV) – dz. 1950. g., Dr. habil. sc. comp. Latvijas Universitātē (1993). Profesors. Specialitāte – informātika.

GODA LOCEKĻI

Alberts BELS – dz. 1938. g., rakstnieks.

Gidons KRĒMERS – dz. 1947. g., mūziķis.

Jānis STREIČS – dz. 1936. g., kinorežisors.

Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Kultūras fonda sadarbības līgums

Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) un Latvijas Kultūras fonds (LKF) apzinās savu kopējo atbildību par nacionālas kultūrpolitikas veidošanu Latvijā un tās zinātnisko nodrošinājumu.

Līgumslēdzējas puses ir ieinteresētas Latvijas kultūras un humanitāro zinātņu attīstības veicināšanā un kā profesionālu zināt nieku, mākslas un rakstniecības darbinieku, tā amatieru atbalstā un plašākas sabiedrības kultūrlīdzdalības rosināšanā. Īpaši svarīgi pusēm šķiet izkopt kultūrapziņu Latvijas novados un veicināt šo novadu reģionālās vēstures, dabas un ieražu izpēti, kā arī Hanzas pilsētu, īpaši Rīgas, bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanu, izpēti, saglabāšanu un tālāk nodošanu, jo sevišķi saistībā ar Rīgas pilsētas 800. jubileju, kuras impulsi nedrīkstētu beigties ar oficiālo pilsētas svinību jubilejas pasākumu noslēgšanos.

Ieejot jaunajā gadu tūkstotī, puses apņemas:

• veicināt humanitāro zinātņu, īpaši letonikas, un ar konkrētajiem valsts reģioniem saistīto dabas un sociālo zinātņu nozaru attīstību Latvijā, apzināt, pētīt, saglabāt un izcelt to īpašo, ko zinātnē un kultūrā spēj dot Latvija un latviešu tauta – kultūru, tradīcijas, folkloru, etnogrāfiju, valodu;
• turpināt uzsākto sadarbību Latvijas kultūras un zinātnes procesu izvērtēšanā;
• kopējam darbam piesaistīt Latvijas jaunatni un inteliģenci, īpaši skolotājus un novadpētniekus;
• uzturēt saikni ar valdības un Saeimas institūcijām;
• popularizēt humanitārās un dabas zinātnes Latvijas reģionos;
• veicināt Rīgas kultūrvēstures izpēti, apspriest Rīgas nākotnes attīstības problēmas un scenārijus un popularizēt šo jautājumu loku Rīgā, Latvijā un pasaulē;
• veidot sakarus ar kaimiņu, it īpaši ar Baltijas jūras reģiona valstīm kultūrā un humanitārajās zinātnēs;
• veikt ekspertu funkcijas Latvijas attīstībai nozīmīgu problēmu risināšanā, iesaistot LZA īstenos, goda un korespondētājlocekļus;
• piesaistīt mecenātus un sponsorus nozīmīgu kultūrprojektu realizācijā;
• regulāri un savlaicīgi informēt vienai otru par saviem darba plāniem.

Puses slēdz konkrētas vienošanās par atsevišķiem projektiem letonikas, Latvijas novadu, Rīgas un Daugavas pētniecībā, par kopēju tematisko konferenču un citu pasākumu rīkošanu. Turpinot un padziļinot LZA un LKF aktivitātes Latvijas novados, LKF piedalās LZA izbraukuma sēdēs, kā arī rīko kopējas sēdes, plašāk iesaistot tajās zinātniekus un sabiedrību. Puses var vienoties par kopēju balvu, prēmiju, medaļu piešķiršanu. Šī sadarbība var būt vai nu regulāra, vai saistīta ar kādu ievērojamu notikumu. Iespēju robežās puses sniedz materiālu un morālu atbalstu dažādu pētniecības ekspedīciju organizēšanā.

Latvijas Kultūras fonda valdes priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Rīgā, 1999. gada 26. novembrī

PALIKSIM NOMODĀ

1988. gadā viens no pirmajiem mūsu tautas soļiem ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu bija prasība atjaunot valsts valodas statusu latviešu valodai. Toreiz aicināju jūs izteikt savu viedokli par latviešu valodas tiesībām mūsu zemē, un jūs vairāk nekā 9000 vēstulēs ar 354 280 parakstiem izteicāt nešaubīgu gribu, lai latviešu valoda Latvijā būtu valsts valoda ar visām tai pienācīgām tiesībām. Jūsu vienotais spēks piespieda Latvijas PSR Augstāko Padomi pieņemt lēmumu, ar kuru latviešu valodai šo statusu piešķīra.

1989. gadā tika pieņemts Valodu likums, kurā atbilstoši tālaika politiskajai situācijai (Latvija vēl atradās PSRS sastāvā) zināmas privilēģijas bija saglabātas arī krievu valodai, bet 1992. gadā šīs privilēģijas ar Likumā izdarītajiem grozījumiem daļēji tika dzēstas un arī krievu valodai ierādītas tādas pašas tiesības kā citu minoritāšu valodām. Tas, protams, izraisīja tās iedzīvotāju daļas neapmierinātību, kura līdz tam latviešu valodu nelietoja. Pēc tam kad Saeimā sāka apspriest izstrādāto Valsts valodas likumprojektu, pastiprinājās protesti pret krievu valodas īpašo tiesību neatzīšanu Latvijā. Visu šo laiku, kamēr Valsts valodas likumprojektu apspriež gan 6., gan 7. Saeima, latviešu valodas noliedzēji darījuši visu, lai Latvijas un ārvalstu presē un starptautiskajās organizācijās radītu priekšstatu par Latviju kā visu ļaunumu perēkli, kur izvērsta nelietīga kampaņa, pat genocīds, pret tiem, kas runā krieviski – t. s. krievvalodīgajiem. Zīmīgi, ka šajos protestos ne reizi nav izskanējis sašutums, ka ar latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu notiek “genocīds” pret “lietuviešvalodīgajiem”, “igauņvalodīgajiem” vai “poļvalodīgajiem”, jo arī tās ir lielas daļas Latvijas iedzīvotāju dzimtās valodas. Tas liecina, ka arvien vēl grib valdīt šis “lielkrievu šovinisms”, no kura jau sen esam brīdināti un kurš nepieļauj tiesības citām valodām un tautām. Īpašo tiesību atzīšana krievu valodai ir okupācijas seku nostiprināšana un tiešs drauds latviešu valodas pastāvēšanai tālākā nākotnē.

Valsts valodas likumi pastāv daudzās pasaules valstīs, un t. s. krievvalodīgie nekad nav pauduši savu neapmierinātību ar to, ka ne Vācijā, ne Anglijā, ne citur, kur arī krievu valodas lietotāju skaits sniedzas daudzos simtos tūkstošu, ja ne miljonos, krievu valodai nekādas privilēģijas līdztekus valsts valodai nav piešķirtas. To labi zina gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), gan Eiropas Padome, gan augstais komisārs Makss van der Stūls un daudzie cilvēktiesību aizstāvji, bet visi dīvainā kārtā izliekas neredzam, ka Latvijai izvirzīti nekur citur neprasīti nosacījumi, turklāt arī viņi neaizstāv nevienas citas minoritātes valodu Latvijā kā vienīgi krievu valodu.

Ar nožēlu jātic Briseles Starptautiskās Valodu likumu akadēmijas prezidenta prof. Īvo Pētersa secinājumam, ka Latvijas diplomātiskie dienesti pasaulē neatspēko apmelojumus un nepasaka patiesību ne par okupācijas faktu, ne par patieso sociolingvistisko situāciju Latvijā, kur okupācijas rezultātā izveidojies tik liels cittautiešu procents kā nevienā citā Eiropas valstī un liela daļa ekonomiskās varas atrodas latviski nerunājošo rokās. Amatpersonu noliedzošā attieksme pret dažām Valsts valodas likuma normām starptautiskajā vidē var radīt aplamu priekšstatu par Latvijas lingvistiskajām un politiskajām norisēm. Slidens arguments ir Latvijas Valsts valodas likuma atbilsme vai neatbilsme Eiropas Savienības institūciju rekomendācijām – tās ir visai mainīgas. Jau pirms gada, kad vairums Latvijas iedzīvotāju referendumā par Pilsonības likumu paļāvīgi nobalsoja pret tautas interesēm, tika solīts, ka EDSO tālākas prasības attiecībā uz jau tolaik apspriesto valodas likuma projektu neizvirzīs. Šie solījumi izrādījušies ūdenī rakstīti.

Tuvojas 9. decembris, kad atkal Saeima lems par Valsts valodas likumu, jo 8. jūlijā ar 73 balsīm Saeimā pieņemto likumu Valsts prezidente neizsludināja, iebilstot pret dažām likuma normām un neprecīziem vai neskaidriem formulējumiem. Saņemta arī 5. oktobrī Latvijai nosūtītā EDSO Augstā komisāra biroja Nota par atsevišķiem Likuma jautājumiem.

Nav šaubu, ka likumā visiem formulējumiem jābūt nepārprotamiem, tomēr ir dažas prasības, kuru izpilde var apdraudēt latviešu valodu tālākā perspektīvā, kaut arī īslaicīgi tās varētu šķietami panākt kompromisu.

Minēšu tikai divus problemātiskus jautājumus – valsts valodas lietošanu privātajā uzņēmējdarbībā un prasību, ka uzrakstiem, izkārtnēm, afišām un citiem ziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā.

Valodas lietojums privātajā uzņēmējdarbībā ir tik ļoti saistīts ar visas sabiedrības oficiālo dzīvi un sadzīvi, ka tas nav tikai atsevišķa indivīda jautājums – tas attiecas uz darba devēja un darba ņēmēja attiecībām, uz klienta, respektīvi, patērētāja tiesībām. Ministru prezidents A. Šķēle atzīst, ka Latvijā vairs ir tikai 5 valsts uzņēmumi (TV 11. nov.), un, iespējams, ar laiku visa uzņēmējdarbība būs privātās rokās. Kādas būs darba ņēmēja latvieša tiesības un iespējas lietot latviešu valodu uzņēmumā, kura īpašnieks ir cittautietis, kas latviešu valodu neprot? Kādā valodā klientam latvietim būs jārunā ar ārstu, advokātu, aptiekāru, tirgotāju, jo viņi arī ir privātuzņēmēji? Vai atkal nenokļūsim tai pašā stāvoklī, kāds bija pirms 1988. gada un kāds tas aprakstīts jūsu toreiz rakstītajās vēstulēs (grāmatā “Savā zemē – savu valodu!” – Vieda, 1999). Lai tas nenotiktu, katram uzņēmējdarbības dalībniekam Latvijā jādod tiesības uz tādu darbības vidi, kurā var brīvi sazināties valsts valodā. Tādējādi valsts valoda kļūtu par patiesu visas sabiedrības vienotāju un visu valsts iedzīvotāju vienlīdzīgu iespēju nodrošinātāju.

Tas pats sakāms par publisko informāciju. Arī tai jābūt visiem pieejamai, un to var nodrošināt valsts valoda. Tā nodrošinātu arī nepieciešamo latvisko valodas vidi. Arī praktiski nav iespējams dot informāciju visās Latvijā runātajās valodās. Vai atkal nodrošināsim tikai krievu valodas privilēģijas? Arī angļu valoda savu vietu piesaka arvien intensīvāk. Nav pamata demagoģiskiem likuma normu iztulko jumiem un novešanai līdz absurdam, piemēram, apgalvo jumiem, ka latviešu valodā vajadzēšot sarunāties vienas cittautiešu ģimenes locekļiem, noturēt nelatviešu reliģiskos rituālus un dot uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Likumprojektā 2. panta 3. daļā noteikts, ka likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā, nacionālo un etnisko grupu iekšējā saziņā, kā arī reliģisko organizāciju dievkalpojumos, rituālos un cita veida reliģiskajā darbībā.

EDSO biroja Notā teikts, ka latviešu valodas lietošana visās jomās “jāpanāk, iedrošinot un sekmējot latviešu valodas lietošanu, nevis aizliedzot lietot citas valodas vai ieviešot apgrūtinošus nosacījumus citu valodu lietotājiem”. Vai apgrūtinošs nosacījums ir latviešu valodas prasme? Latvijas valsts jau kopš 1988. gada visiem spēkiem sekmējusi valsts valodas lietošanu, īpaši tās mācīšanos, šim nolūkam iztērējot daudzus miljonus gan no savas valsts budžeta, gan ārvalstu ziedojumiem. Ir bijusi nodrošināta bezmaksas valsts valodas apguve, sagatavoti daudzi mācību līdzekļi, darbojas Latviešu valodas apguves valsts programma, un tomēr balsis par Latvijas valsts nespēju iemācīt latviešu valodu kļūst arvien skaļākas.

Valodu nevienam nevar iemācīt, ja viņš to negrib. Nepieciešama motivācija mācīties. Ekonomisko motivāciju cittautieši neizjūt, jo šī joma jau pārsvarā ir viņu rokās; tāpat nav morālās motivācijas, jo daudzi Latvijas valsti izmanto tikai savu ērtību apmierināšanai. Atliek juridiskā motivācija, un tas ir Valsts valodas likums, kam jābūt taisnīgam, bet stingram.

Latvija arvien ir bijusi neatņemama Eiropas kultūras sastāvdaļa. Patlaban tā tiecas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti. Bet viss jāpērk par saprātīgu cenu. Vietu Eiropas Savienībā nedrīkstam pirkt par tautas dzīvības – valodas – cenu.

Cienījamie lasītāji! Tas, kādu Saeima pieņem Valsts valodas likumu, atkarīgs arī no mums visiem. Jau vairāk nekā četrus gadus jūs varat vērot, kas notiek ar valsts valodu Latvijā, kāda ir iedzīvotāju un valsts varas attieksme pret to. Ļoti svarīgi ir zināt jūsu domas; tās palīdzētu Saeimas deputātiem pieņemt vispareizāko Valsts valodas likumu. Latvijas Zinātnieku savienības un Latvijas Radošo savienību padomes vārdā atkal griežos pie jums ar lūgumu – nepalieciet vienaldzīgi un tāpat kā pirms 11 gadiem domājiet, spriediet, rakstiet mums!

Mūsu adrese:

Latvijas Zinātnieku savienība
Akadēmijas laukumā 1
LV-1524, Rīga

Jūsu vēstules gaidot –

Aina Blinkena,
LZA īstenā locekle

GLOBĀLS ZINĀTNISKS EKSPERIMENTS

AR LATVIJAS LĪDZDALĪBU

Savā būtībā sekmīgi veiktais pirmais novērojumu cikls ar RT-32 interferometrijas režīmā ir mazs solītis Zemes–kosmosa interferometra tapšanā, izmantojot orbitālo antenu “Radioastron”, bet vienlaicīgi liels lēciens mūsu varēšanas apliecinājumā līdzdarboties globālos starptautiskos projektos.

Ja sekot pakāpenības un pēctecības principiem zinātnē, tad var teikt, ka ar šo eksperimentu ir realizēta Latvijas Zinātņu akadēmijas bijušās Radioastrofikas observatorijas dibinātāja Jāņa Ikaunieka piecdesmito gadu beigās pieteiktā un sešdesmito gadu sākumā realizēt uzsāktā ideja – izveidot Latvijā radiointerferometru kā vienu no daudzsološākajām (gan toreiz, gan tagad) Visuma izpētes sistēmām. Tiesa, ir noticis ievērojams laika pārtēriņš, turpat 40 gadus. Toties to ar uzviju kompensē jau šobrīd realizētā interferometra tehniskie parametri un līdz ar to tā zinātniskās iespējas. Salīdzinot ar toreiz Baldones Riekstukalnā uzbūvēt plānoto 2×2 km krustveida interferometru, sastāvošu no 3 paraboliskām 30 metrīgām antenām, notikušajā novērojumu seansā dalību ņēma 11 paraboliskās antenas ar diametriem no 14 līdz 70 metriem un cilindriskais paraboloīds (500×30 km), kas kopā 10² reizes palielināja kopējo uztveršanas virsmu laukumu un līdz ar to sistēmas jūtību. Vēl iespaidīgāks ir aptuveni 10⁴ reižu palielinājies maksimālais attālums starp antenām (toreiz 2 km, šoreiz – attālums starp Venstpili un Šanhaju), kas proporcionāls sistēmas izšķirtspējai.

Pirmo novērojumu ciklu ar RT-32, tam darbojoties ļoti garas bāzes radionter ferometra sistēmā, realizēja:

* Zigurds Sīka, Dmitrijs Bezrukovs, Valērijs Bezrukovs, Vladimirs Bondarenko – antenas uzvadīšanas un sekošanas sistēmu darbība datorvadības režīmā,

* Guntis Ozoliņš, Gaļina Rakitko – informāciju uztverošās un reģistrējošās aparatūras darbības nodrošinājums,

* Juris Žagars, Valdis Lapoška – globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) signāla nodrošinājums,

* Boriss Rjabovs, Ivars Šmelds – uztvertās informācijas pieraksta nodrošinājums un operatīva kontrole.

Edmunds Auziņš visu novērojumu laiku nodrošināja nepārtrauktu elektroapgādi, bet Vita Auziņa – kafijas aparāta darbību un sviestmaizīšu ražošanu.

Novērojumu perioda kritiskās situācijās tehnisko palīdzību sniedza RTU Radio elektronikas institūts (Guntars Balodis), SIA  ARDI (Imants Tukleris) un SIA TORR (Sergejs Kasjaņenko).

Novērojumu sagatavošanas periodā Māris Ābele izgatavoja oriģinālu antenas spoguļa virsmas apstarotāju, bet Māra Paupere veica novērojamo objektu koordinātu aprēķinus.

Paldies visiem!

Dr. E. BERVALDS

Gada balva tiek piešķirta Latvijas zinātniekiem par sasniegumiem valsts enerģētikas attīstībā, par izcilu veikumu vai mūža devumu enerģētikā un labākajiem jaunajiem zinātniekiem (doktorantiem, zinātņu doktoriem) līdz 35 gadu vecumam par darbiem enerģētikā vai ar to saistītiem darbiem inženierzinātnēs.

Kandidatūras izskatīšanai ekspertu komisijā izvirza Latvijas Zinātņu akadēmija un Latvenergo.

Ieteikumi no fiziskām un juridiskām personām Gada balvas piešķiršanai jāiesūta Latvenergo vai Latvijas Zinātņu akadēmijā ar atzīmi “Gada balva” līdz 1999. gada 15. decembrim. Ieteikumā jānorāda kandidāta svarīgākie zinātniskie un/vai praktiskie darbi, biogrāfija.

Iesūtīšanas adreses: Latvijas Zinātņu akadēmija, Akadēmijas laukumā 1, Rīgā, LV-1524, tālrunis 7223633;

Latvijas Zinātnes padomē

Pielikums
LZP ZSKK 1999. gada  25. novembra  lēmumam

1. Dalības maksa starptautiskās organizācijās

2. Starptautisko konferenču organizēšana

3. Piedalīšanās starptautiskās konferencēs

LUDVIDA KUNDZIŅA

vārdiskai balvai veterinārmedicīnā.

Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru pētījumi ir nozīmīgi Latvijai. Balvu piešķir tikai atsevišķam zinātniekam, no autoru kolektīva – vadošajam autoram. Balvas laureāts saņem diplomu un prēmiju profesora mēnešalgas apmērā. Balvas laureātam ir tiesības uzrādīt “Apbalvots ar Ludviga Kundziņa balvu”.

Kandidātus Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ludviga Kundziņa vārdiskās balvas pretendentu konkursam var izvirzīt LLU fakultāšu un institūtu domes, LLMZA locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, selekcijas, izmēģinājumu un mācību saimniecību zinātnieku kolektīvi.

Pieteikumi pretendentu konkursam iesniedzami Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātņu daļā, Jelgavas pilī, Lielā iela 2, Jelgava, LV-3001, tālrunis 3005685, līdz 2000. gada 17. janvārim, pievienojot:

– izvirzītāja ieteikumu,

– izvirzīto darbu vai tā kopsavilkumu,

– autora Curriculum vitae,

– autora parakstītu izvirzītā darba anotāciju.

Iesniegtos darbus vērtēs ar LLU rektora rīkojumu noteikta konkursa komisija. Darbus, kas nav ieguvuši balvu, atpakaļ neizsniedz.

Kā zināms, “Zinātnes Vēstnesis” ir lasāms gan uz papīra, gan internetā, pie tam internetā iespējams tas, kas nav melnbaltajā “drukas variantā”, proti – ievietot krāsainus fotoattēlus. Ja vēlaties, lai jūsu raksts, informācija, reklāma internetā būtu košāka, lūdzu kopā ar rakstu (informāciju, vēstījumu utt.) iesniedziet arī krāsainus attēlus.

Jūsu “Zinātnes Vēstnesis”

LZS biedra naudu pieņem LZS koordinācijas un informācijas centrā Akadēmijas laukumā 1, LZA Augstceltnes 611.a telpā pirmdienās no plkst. 14 līdz 18.

Rīgā, 2000. gada 26.–27. maijā

Konferences tēmas

• Vides piesārņojuma pakāpes novērtēšana un novēršana.
• Ķīmija un problēmas.
• Pilsēta un attīstība.

Iespējamā tematika

• Vides piesārņojums, tā novērtēšana.
• Zinātniskās izstrādes un tehnoloģiskie risinājumi vides sakopšanā.
• Ķīmijas attīstības perspektīvas.
• Lietišķā ķīmija.
• Zinātniskie pētījumi un to nodrošinājums.
• Pilsēta, pilsētas attīstība, saimniecība un problēmas.

Izstāde

Dotā tematika saskan ar izstāžu ECOBALT ’2000, ĶĪMIJA ’2000 un METEKSPOBALT  ’2000 galvenajiem novirzieniem.

Izstādes organizē firma BTI.

Pasākuma organizatori

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Rīgas Tehniskās universitātes Ķīmijas tehnoloģijas fakultāte un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte.

Iespējamās dalības grupas

Zinātnieki un praktiķi no Baltijas reģiona valstīm, sabiedrisko kustību aktīvisti, firmu un uzņēmumu pārstāvji. Firmas, kas ražo un piedāvā iekārtas un reaģentus piesārņojuma noteikšanai un vides atveseļošanai.

Plānotā dalības maksa

Dalības maksa – Ls 5,-. Dalības maksa sedz organizatoriskās izmaksas un tēzes 1–2 lpp. apjomā. Iespējamā finansiālā atbalsta gadījumā dalības maksa konferences dalībniekiem no Latvijas būs mazāka.

Organizatori lūdz Jūs (Jūsu firmu) piedalīties konferencē Eco-Balt’2000, kā arī nosūtīt referāta (ziņojuma) tēzes līdz 1999. gada 30. decembrim.

Ventspilī, 2000. gada 15.–17. jūnijā

Konferences tēmas

• Vide, ekoloģija un tranzīts.

Iespējamā tematika

• Vides piesārņojums, tā novērtēšana un nepieciešamās prasības.
• Enerģētika, resursi, vide – to saistība un problēmas.
• Standarta ISO14000 vides aizsardzības prasību realizācija uzņēmumos.
• Ostas pilsētu attīstība un vides problēmas.
• Tranzīts un ekoloģija (transports, tvertnes, iepakojums, drošība, vides piesārņojums).
• Naftas tranzīts un tā radītā piesārņojuma novēršana.
• Riska faktora novērtēšana rūpniecībā un transportā.

Pasākuma organizatori

• Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija,
• Ventspils pilsētas dome,
• Ventspils augstskola,
• Rīgas Tehniskā universitāte,
• Latvijas Universitāte,
• SIA Intego Plus

Iespējamās dalības grupas

Zinātnieki un praktiķi no Baltijas reģiona valstīm, ieinteresēto firmu un uzņēmumu pārstāvji. Firmas, kas ražo un piedāvā iekārtas un reaģentus piesārņojuma noteikšanai un vides atveseļošanai.

Plānotā dalības maksa

Dalības maksa sedz organizatoriskās izmaksas un tēzes 1–2 lpp. apjomā.

Organizatori lūdz Jūs (Jūsu firmu) piedalīties konferencē, kā arī nosūtīt referāta (ziņojuma) tēzes līdz 1999. gada 30. decembrim uz:

Transit-Eco-Balt 2000
Dr. Modris Drille
Āzenes 14/24
Rīga, LV 1048
tel/fax: +371 7901461
E-mail: contact@integoplus.lv