Bioloģiskās daudzveidības gads

Meža mātes diplomāts

Profesoram Imantam Liepam balvu pasniedz LZA prezidents Juris Ekmanis. A.Edžiņas foto

Kad Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors IMANTS LIEPA saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas, “ITERA Latvija” un RTU Attīstības fonda balvu par izciliem sasniegumiem vides, Zemes un ģeogrāfijas zinātnēs (apbalvots par darbu kopu “Pētījumi meža ekoloģijā”), balvas “maizes tēvs” “ITERA Latvija” prezidents Juris Savickis teica, ka viņam pašam nav īstas skaidrības, cik mums Latvijā mežu vispār ir, kas ar tiem notiek un kam vajadzētu notikt, tik pretrunīgas ziņas tiek publiskotas atkarībā no tā, kādam mērķim tās kalpo.

Šķiet, ne viens vien vēlētos uzzināt zinātnieka, turklāt ekologa, turklāt ekonomista, turklāt matemātiķa (visas šīs specialitātes, pirms katras liekot vārdu “meža”, tātad – meža ekologa, meža ekonomista, meža matemātiķa) viedo viedokli par mūsu valsts galveno dabas bagātību. Pēdējā pirmsmācību nedēļā LLU Meža fakultātē vēl valda klusums, kuru pārtrauc šādi tādi labiekārtošanas darbi, un profesoru “apgrūtina” tikai viņa doktoranti. Tātad – saruna par to, kā mēs sadzīvojam ar savu mežu.

– Redziet, meža definīcijas ir daudzas un dažādas un tās laika gaitā ir mainījušās. Šodien mēs varam runāt par divām definīcijām, no kurām pirmā būtu zinātniskā, ekoloģiskā definīcija un otrā būtu praksei piemērojamā definīcija. Vispirms par pirmo. Arī šeit ir vairāki formulējumi, bet pats redzamākais ir tas, ka mežs ir ekosistēma, kuras galvenais producents ir kokaudze. Neatkarīgi no tā, vai tā kokaudze ir veca vai jauna, vai audzes vidējais augstums ir daži centimetri vai pāri par 30 metriem – tam nav svara, svarīgi ir, ka galveno organiku ražo koki. Nevis sūnas, kā tas ir purvā, nevis lakstaugi, kā tas ir pļavā, bet tieši koki. Tā ir zinātniskā, ekoloģiskā definīcija. Praksē, ikdienā tas mazāk noderētu, tāpēc tur ir cita definīcija, kura, starp citu, ir minēta arī mūsu Meža likumā. Mežs ir ekosistēma, kur koku agstums vai nu ir vai varētu sasniegt 7 metrus, atšķirībā no krūmiem, un platības aizņemtība, kuru mēra ar vertikālo projekciju, ir vismaz 0,2.

– Es tūlīt paskaidrošu. Vertikālā projekcija ir vainaga projekcija uz zemes virsmas, pieņemot, ka saule ir zenītā un tās vertikālie stari projicē ēnu uz zemes virsmas. Ja šī vainaga projekcija pret kopējo platību sastāda vismaz 0,2 , tad tas ir mežs.

– Jā, bet tas nāk no vispasaules definīcijas. Pasaulē meži ir ļoti dažādi un daudzveidīgi. Ir tādi, kurus mēs saucam par retmežiem, un tur bieži vien šī projekcija ir pat mazāka par 0,2.

– Nē, dažkārt tur ir lieli koki, bet tie ir reti, un lai tos nošķirtu no meža, ir ieviests šis kritērijs. Bez meža mēs vēl izšķiram meža zemes. Tas arī ir atrunāts Meža likumā.Meža zemēs ietilpst infrastruktūra, kas saistīta ar meža apsaimniekošanu, kā arī mežam pieguļošie klajumi un purvi.

– Tas ir ļoti trāpīgs jatājums. Tās meža definīcijas, kas ir Meža likumā, man vienmēr rada grūtības atbildēt uz jautājumu, kas ir meža zeme, runājot arī ar studentiem. Jo tur formulējums ir gaužam pieticīgs, jo saka – mežam pieguļošie pārplūstošie klajumi un purvi. Mums Latvijā tādu purvu, kuri nepiekļautos mežam, ir ļoti ļoti maz. Tātad iznāk, ka mums purvu arī ir ļoti maz, jo tie visi ir pieguļoši mežam un ir meža zemes. Tas būtu Meža likumā jālabo. Varbūt, ka tieši šī iemesla dēļ rodas starpība skaitļos starp to purvu procentu, kuru uzrāda Valsts zemes dienests, un to procentu, kuru uzrāda Valsts meža dienests. Tur šie skaitļi atšķiras ļoti būtiski. It kā nevajadzētu vienā mazā valstī divām valsts institūcijām dot atšķirīgus datus.

– Tur ir minēts tikai mežs, neatkarīgi no vecuma. Mežs attiecībā pret teritorijas kopējo platību tiek rēķināts kā mežainums, procents, kādu mežs aizņem attiecīgajā teritorijā.

– Redziet, tas atkal ir strīdīgs jautājums, jo, ja Latvijas teritorija ir 64 589 kvadrātkilometru, tad tas, cik no tās ir mežs, ir atkarīgs no uzskaites, no meža inventarizācijas. Mums ir divējāda veida meža inventarizācija. Viena ir tā, ko varam saukt par klasisko vai nogabalu inventarizāciju un kas sākās pagājušā gadsimta 20. gadu beigās un kur katrā mežaudzē iegāja taksators, aprakstīja, noteica platību, uznesa uz plāna – katrā mežaudzē iegāja, novērtēja, kas tur ir un kā nav un kā tur vajadzētu saimniekot. Tā tas notika līdz 90. gadu sākumam, pat vēl dažus gadus pēc netkarības atgūšanas. Šī sistēma, tiesa, bija smagnēja, bet deva informāciju par katru mežaudzi. Tagad ir otra meža inventarizēšanas sistēma – meža resursu monitorings jeb meža statistiskās inventarizēšanas, vērtēšanas sistēma. Tas nozīmē, ka, lai iegūtu kopējos datus par meža fondu – kas mums ir, kā sadalās pa vecumiem, sugām un vēl pēc daudziem citiem kritērijiem, kas nepieciešams arī starptautiskajām atskaitēm, mums ir vajadzīgi vidējie dati. Lai no iepriekšējās, nogabalu inventarizācijas dabūtu vidējos datus, un vēl dinamikā, tas ir ļoti sarežģīti. Tāpēc visā pasaulē tiek īstenota statistiskā inventarizācija, kas nozīmē, ka attiecīgo valsts teritoriju sadala nosacītā tīklā un tīkla krustpunktos ieliek parauglaukumus, kuros atšķirībā no iepriekšējās inventarizācijas, ko veica galvenokārt pēc acumēra, tagad notiek ļoti detalizēti mērījumi. Ja datus matemātiski apstrādājam, tad iegūstam ļoti precīzus datus par valsts teritorijā esošo stāvokli. Tādus mēs nevaram dabūt no iepriekšējās inventarizācijas. Šie dati visdažādākā rakursā mums ir jāsniedz starptautiskām institūcijām, un tāpēc Latvijā tagad ir šis meža resursu monitorings jeb statistiskā inventarizācija. To īsteno Valsts meža institūts “Silava” . Valsts atvēlē līdzekļus datu ievākšanai parauglaukumos, un piecu gadu laikā visa Latvijas teritorija pirmo reizi ir aptverta ar parauglaukumiem. Tagad iet otrais riņķis, kad parauglaukumos iet iekšā pēc pieciem gadiem, atkal uzmēra un salīdzina, kādas izmaiņas notiek laikā.

– Šajā monitoringā ir svarīgi uztvert situāciju, kāda mums ir, tāpēc parauglaukumu ielikšana nekādā ziņā nedrīkst ietekmēt meža apsaimniekošanu, un to izvietojums tiek slepenots. Ikdienā saimnieks vai meža apsaimniekotājs pat neapzinās, ka viņa teritorijā tāds parauglaukums ir ielikts. Līdz ar to mēs varam dabūt arī apsaimniekošanas rezultātus. Nevajag sajaukt ar citu meža monitoringu – meža veselības monitoringu. Arī tāds Latvijā pastāv. Arī tur ir tīkls, arī tur ir izvietoti parauglaukumi, tikai tie ir visiem zināmi, tur neko nedrīkst darīt un tur saimnieciskā darbība ir ierobežota pat parauglaukuma tuvumā. Pēc noteikta laika speciālisti vērtē, kā mežu ietekmē piesārņojums un citi faktori.

– Jaunā monitoringa dati atšķiras. Kaut kur tuvu 50 %. Vienā konferencē es pat dzirdēju skaitli 53 %. Pēc iepriekšējās uzskaites bija daudz mazāk, ap 44 – 45 %. Bet šī atšķirība ir pamatota, un priekšroka jādod statistiskajam monitoringam. Viens no iemesliem, kāpēc tāda starpība rodas, ir tas, ka mums ir ļoti lielas platības bijušo lauksaimniecības zemju, kolhozu zemju. Esmu lasījis, ka to ir 330 000 – 400 000 hektāru. Mazajā Latvijā! Es gan nezinu, vai tie ir pēdējie dati, bet katrā ziņā tās ir ļoti lielas platības, kuras pēc neatkarības atgūšanas, 90. gadu sākumā, tika atstātas lauksaimnieciski neapsaimniekotas. Daba necieš tukšumu, un šīs platības pamazām pārņem mežs.

– Alkšņi, kārkli, bērziņi, bet arī priedes. Un bijušās aramzemes, pļavas un ganības pamazām pamazām kļūst par mežu. Mēs atrodamies tādos ģeogrāfiskos nosacījumos jeb tā saucamajā biomā, kā ekologi saka, kur jebkuras platības liktenis ir kļūt par mežu. Pat purvi, pat nelieli ezeri pamazām aizaug ar mežu. Tāda ir kopējā tendence. Citur liktenis ir savādāks, piemēram, stepēs izveidojas lakstaugu formācijas. Bet mums liktenis ir tāds, ka katru platību, ar dažiem izņēmumiem, ar laiku pārņems mežs.

– Kāds būs tas mežs?

– Tas ir atkarīgs no apsaimniekotāja. Mežsaimniecība savā ilggadīgā vēsturē, kas sniedzas pāri par 200 gadiem, ir izstrādājusi dažādus paņēmienus, kā ietekmēt meža augšanu, domājot, ka cilvēki palīdz mežam. Piemēram, dažādas kopšanas cirtes, ar dažādu intensitāti u.t.t. Neviens autors, kas šos paņēmienus ir izstrādājis, nedomāja, ka tos ieviešot vajadzētu mežam nodarīt ļaunu. Tieši otrādi – domāja, ka darīs labu. Taču izrādījās, ka Meža mātes priekšstati ir pavisam savādāki un šo izstrādāto pasākumu rezultāti ir kļūdaini, Meža mātei tie nepatīk

– Vai tad cilvēks šos paņēmienus izstrādāja, domājot par meža labumu? Taču par savu labumu!– Nē, agrāk nedomāja tik daudz par savu labumu, bet lai tas mežs būtu, lai tam nenodarītu ļaunumu, lai pasargātu no vējiem, kaitēkļiem, slimībām lai palielinātu tā produktīvitāti.

– Protams, lai iegūtu arī savu labumu. Ar šiem mežsaimnieciskajiem pasākumiem, pieņemot, ka tie ir izstrādati adekvāti, nenodarot mežam ļaunumu, cilvēks var ietekmēt meža stāvokli tādējādi, lai, vienlaicīgi saglabājot dabas doto mežam piemītošo ekoloģisko funkciju, vienlaicīgi iegūtu arī saimniecisko labumu. Lai šīs abas tendences neietu viena pret otru, bet vairāk vai mazāk tiktu apmierinātas gan meža intereses, gan cilvēka intereses. Piemēram, no meža un no ekoloģijas viedokļa raugoties ir pilnīgi vienalga, vai dotajā platībā aug alkšņi vai egles, jo ekoloģiskās funkcijas, ko mežs veic – klimata regulēšana, augsnes aizsardzība un viss cits, pilnvērtīgi tiek veikts arī alkšņu vai kārklu audzē. Bet no saimnieka viedokļa nav vienalga, vai tur aug kārkli vai priedes.Tāpēc saimniekojam tā, lai kaza būtu dzīva un vilks arī paēdis, kā tautā saka.

– Jā, tā ir tā gudrā meža apsaimniekošanas stratēģija un taktika, tikai, es pasvītroju, lai meža apsaimniekošanas paņēmienus pieņemtu vai noraidītu, reglamentētu, ierobežotu intensivitāti, tad, lūk, norādījumiem jeb, kā agrāk teica, instrukcijām, ir jābūt adekvāti izstrādātiem, pamatotiem uz šodien esošajām ekoloģiskām un bioloģiskām zināšanām par mežu.

– Vispirms tādu vienkāršāku, katram saprotamu piemēru. Tautā ir cieņā dižozoli, sentēvi mums tos ir saglabājuši, neskatoties uz to, ka padomju laikā lielos ozolus, kas tagad būtu dižkoki, pat spridzināja, lai netraucētu meliorācijai. Neskatoties uz to, šodien Eiropā esam vieni no bagātākajiem ar šiem dižkokiem, ja ne paši bagātākie. Mūsu senči ir atstājuši mantojumā ārkārtīgi dižas vērtības. Taču šiem meža patriarhiem, mūsu nacionālajam kokam ir tādas nedienas, ka apmēram 300 – 350 gadu vecumā pamazām tiem uzbrūk sēnes, izēd no iekšpuses, un rodas dobumi. Ir cilvēki, kas šos dobumus dedzina, priecājas savā muļķībā par to. Tad lūk, bija tāda nostādne, ka ozolam jāpalīdz, un ieteica šos dobumus aizmūrēt. Tas bija ārprātīgi nepareizi. Kāpēc? Vaininieki, kas dobumus rada, ir trupēšanas sēnes. Kā mēs zinām, sēnēm patīk sastāvējies, mitrs gaiss, arī tāds, kur mitrums nāk no kondensāta, no gaisa mitruma. Nevienu dobumu neaizmūrēs tādā veidā, lai tur nepaliktu tā saucamās kabatas. Ja pirms aizmūrēšanas dobumā valdīja caurvējš vai bija kaut kāda gaisa kustība, sēnēm nebija labvēlīgu apstākļu un tās attīstījās relatīvi lēni. Pēc aizmūrēšanas kabatās sakrājas kondensācijas mitrums, sēņu darbībai rodas paši labvēlīgākie apstākļi, un dobuma paplašināšanās notiek daudz ātrāk nekā, ja dobums nebūtu aizmūrēts. Tas ir viens piemērs, kur cilvēks, labu gribēdams, un līdzekļus ieguldīdams, ir nodarījis ļaunu. Otrs ar ozoliem saistīts piemērs. Savā laikā dzejnieks Imants Ziedonis pulcēja ap sevi dižkoku atbrīvotājus. To var vērtēt dažādi. Vēl joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka tas bija labs un svētīgs darbs, kas ozoliem nāca par labu. Es esmu citos ieskatos. Tas arī bija darbs ar mīnusa zīmi. Labi, pēc tam bija ugunskuri, radās jaunas dzejas rindas un jauni dzejnieki, bet ozolam no tā nebija nekāda labuma. Ozolam, kas ir ieaudzis mežā, ir izveidojusies sava ekosistēma. Tur ir līdzsvars, un bērziņi vai alkšņi, kas aug “zem ozola kuplajiem zariem”, ir nomāktā, līdzsvara stāvokli. Ja tos nocērt, tie dod spēcīgas skaņu atvases, un tās ir daudz konkurētspējīgākas nekā nomāktie bērziņi vai alksnīši. Atvases atgaismotajā vidē aug ļoti spēcīgi, bet mūsu patriarhs ozols ir ar tādu īpatnību, ka tam nepatīk kaut kādas izmaiņas vides apstākļos. Man ir maršruts, kur es vedu studentus un ekskursantus, un tur ir redzams, kā izskatās tie ozoli, kas ir vienreiz atgaismoti un pēc tam pamesti. Ja tas ir vienreiz izdarīts, tad vajag vēlreiz iet un kopt to vietu, iznīcināt atvases, bet to jau neviens nedara! Un tajā pat maršrutā man ir ozoli, kas ieauguši vecā audzē, un var redzēt, cik tie ir brīnišķīgi, spēcīgi, cik labi aug, un ka tā nospiestā lapu koku kopa, kas ir zem ozola vaiņaga, nekādā veidā tam netraucē.

–Ir jau vēl daudz nopietnāki piemēri no meža apsaimniekošanas viedokļa. Var minēt tā saucamās kopšanas cirtes, kuras mēs izpildām laikā, kamēr audze vēl nav sasniegusi nociršanas kondīciju. Nociršanas kondīciju vērtē pēc diviem kritērijiem – pēc attiecīgās bonitātes un koku sugas vecuma, kā arī pēc tā saucamā ciršanas caurmēra. Tad, kad audze ir sasniegusi noteiktu vidējo caurmēru, tad neatkarīgi no tā, cik tā ir veca, to var nocirst. Savukārt kopšanas cirti mēs varam sākt jau no paša sākuma, kad audze iedibinās. Mēs izcērtam daļu no audzes, parasti to daļu, kas traucē tās sugas kokiem, uz kuriem mēs saimniekojam. Piemēram, ja mums vajadzīga priede, tad uz to mēs saimniekojam, bet pārējos ņemam ārā, lai tie netraucētu priedēm augt līdz nociršanas vecumam un lai saimniekošanas efekts būtu lielāks. Tagad ir jautājums – ko cirst ārā, kad cirst un, galvenais, cik cirst. Vēl arī – kā cirst. Šoreiz runāsim par to, cik cirst, par tā saucamo kopšanas intensitāti. Pēc kara bija tādi pētījumi, kur izvēlējās nepareizu palikušo koku reakcijas rādītāju, proti, gadskārtas platuma pieaugumu kopšanas cirtes ietekmē – mērīja gadskārtas platumu pirms ciršanas, izcirta un pēc tam atkal mērīja, un konstatēja, ka, jo vairāk cērt, jo gadskārtas platums palielinās. Taču tautsaimniecībai nav vajadzīgi tie milimetri gadskārtas platumā, pat procenti nav vajadzīgi. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi kubikmetri. Tad, lūk, jo mēs vairāk izcērta, jo uz platības vienības, teiksim, viena hektāra koku paliek mazāk, bet tanī pat laikā apkārtējo koku konkurence tiek noņemta, palielinās barības vielu daudzums un koki aug dušīgāk. Gadskārtas platums palielinās, bet audzes krāja samazinās! Un kopumā, neskatoties uz to, ka katram kokam gadskārtas platums ir lielāks, tie dod kopējo krājas pieaugumu uz hektāru mazāku nekā tad, ja būtu izcirsts daudz mazāk. Te ir runa par cirtes intensitātes opimizēšanu. Pamatojoties uz šī nepareizi izvēlētā kritērija izmantošanu, pat zinātnieki ieteica izcirst 40 – 50 % no sākotnējā koku daudzuma. Ar lepnumu par to runāja – esam Savienībā pirmajā vietā apsaimniekošanā! Iegūstam otro kubikmetru un tā tālāk Kopt vajag, bet nevajag pārspīlēt. Dieviņš nemīl, ja muļķi trako. Vajadzīga zināma gudrība – vai tur 30, vai 20 % izcirst. Galamērķis ir, lai no audzes iegūtu iespējami vairāk augstvērtīga sortimenta koksnes. Tagad mēs sakām – iespējami lielāku peļņu. Cilvēks domā, ka palīdz palikušajiem kokiem, bet Meža mātei par to bija cits priekšstats.

– Mežs vienmēr ir mūsu tautu paēdinājis, aizsargājis. Visu laiku zināmā mērā ir bijis līdzsvars. Ja šo līdzsvaru izjauc, tas nāk par sliktu ne tikai mežam, bet arī cilvēkam. Mežs jau atkopsies, it īpaši mūsu platuma grādos, kur ir tendence katrai platībai kļūt par mežu. Atkopsies. Bet vai tas būs saimnieciski augstvērtīgs mežs? Lai prasība starp meža ekoloģiju un cilvēka saimnieciskām vajadzībām būtu līdzsvarā, tas ir cits jautājums. Arī pēc Pirmā pasaules kara, arī pēc Otrā pasaules kara notika zināmā mērā meža pārciršana, lai iegūtu līdekļus izdzīvošanai.

Līdzīgā veidā šis process norisinājās pēc neatkarības atgūšanas. Apmēram 50 % no Latvijas mežiem aizgāja privātās rokās. Jūs jau zināt, cik grūti bija ekonomiskie apstākļi, un vēl joprojām ir grūti. Izdzīvošanas jautājums. Lai izdzīvotu, ļoti daudz mežu nocirta. 90. gados privāto mežu jaunie īpašnieki nedomāja par meža saglabāšanas interesēm. Domāja par to, kā iespējami vairāk nocirst. Izdomāja visādas viltības, lai tik dabūtu atļauju nocirst. Par atjaunošanu maz rūpējās. Cik dabiskā ceļā atjaunošanās notika, tik arī bija. Ja tā naudiņa caur atjaunošanu būtu daļēji atgriezta mežam atpakaļ, bet tā tika ieguldīta mašīnās, tās iebrauca grāvī un bija pagalam. Un meža arī vairs nebija. Protams, to nevar teikt par visiem 150 tūkstošiem mūsu meža īpašnieku, daudzi ir ar pilnīgi pretēju ievirzi. Kā agrāk teica – lai nogrieztu pātagas kātu, negrieza savā mežā, bet leca pāri grāvim kaimiņa mežā. Pārprasti rūpējās. Mežs ir jāapsaimnieko. Tas ir kā ar labību. Ja tā ir nobriedusi, tad jānovāc, citādi izbirst. Tāpat ir ar mežu. Ja tas ir nobriedis, tad ir jācērt, nekā nevar darīt. Tāda ir lietas būtība.