2008.g. 12.maijs
Pie ābeles piekļāvos
Kā pie savas māmuliņas.
Birst ābelei balti ziedi,
Birst man gaužas asariņas. Ābelei bārenīte sūdz savu grūtu mūžu, ābelei viņa nepaiet garām, nepaklausot tās lūgumu nopurināt pārāk smago ābolu nastu, toties mātesmeita padrāžas garām prinča un dziedāmās rīkles meklējumos. Ābele gan latviešu folklorā, gan literatūrā ir mātes, žēlotājas un sargātājas, tēls, tādēļ dziļi simboliska bija ābeļu alejas stādīšana topošajā Kokneses Likteņdārzā – karā kautu, lēģeros nomocītu, izsūtījumā vārdzinātu un svešumā galvu nolikušu latviešu piemiņai.