Vēsturnieku Albertu Varslavānu
mūžībā pavadot

Tā kā vecāku materiālās iespējas bija ierobežotas, pēc vidusskolas beigšanas A. Varslavāns sāka strādāt par skolotāju Dunavas 7 – gadīgajā skolā. Skolotāja profesija prasīja turpināt sevis izglītošanu. 1949. gada sākumā viņš iestājas Latvijas Valsts universitātes Vēstures fakultātes neklātienes nodaļā. Kopš 1949. gada septembra A. Varslavāns strādāja par vēstures skolotāju Ilūkstes vidusskolā. Mērķtiecīgi sakārtoto jaunā cilvēka dzīvi izjauca dienests padomju armijā. Pēc dienesta viņš 1958. gadā ar izcilību beidza universitātes vēstures neklātienes nodaļu. 1959. gadā, izturot konkursu, A. Varslavāns iestājās A. Hercena Ļeņingradas Valsts pedagoģiskā institūta neklātienes aspirantūrā jauno un jaunāko laiku vēstures specialitātē. Pēc gada, pārejot uz klātienes studijām, turpināja darbu pie disertācijas izstrādes par Lielbritānijas politiku Latvijas Republikā 20. gadsimta 20. gadu sākumā. 1963. gadā A. Varslavāns sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Vispārējās vēstures katedrā un no šī laika viņa dzīve uz visu mūžu saistās ar šo mācību iestādi. Veicot akadēmisko darbu, viņš iziet visas vēstures pētnieka un pasniedzēja pakāpes, sākot no vēstures zinātņu kandidāta līdz habilitētajam vēstures doktoram un no asistenta līdz valsts profesoram. Visus darba gadus viņš māca vēstures specialitātes studentiem Rietumeiropas un Amerikas valstu jauno laiku vēsturi, lasa speciālus kursus: ievads vēstures zinātnē, Baltijas starptautisko attiecību jautājumi, jauno laiku diplomātijas vēsture, Lielbritānijas ārējā un koloniālā politika, jauno laiku vēstures filozofija un historiogrāfija, vēstures mācīšanas metodika.

Zinātniski pētnieciskajā darbā viņa interešu loks koncentrējas ap Baltijas starptautisko attiecību vēsturi divu pasaules karu starplaikā. Uz plašas vēstures avotu bāzes viņš ir atsedzis Latvijas politiski diplomātisko un ekonomisko stāvokli. Viņam ir izdevies parādīt Baltijas valstu starptautiskās situācijas evolūciju un tās saistību ar konkrētā vēsturiskā laikmeta Eiropas politisko dzīvi. A. Varslavāna zinātniskās atziņas ir publicētas 5 monogrāfijās, ap 140 zinātniskajos rakstos un 7 mācību līdzekļos. Par pēdējo monogrāfiju “Latvijas Republika starptautiskajā attiecību sistēmā” 2008. gadā viņš saņēma Latvijas ZA Arveda Švābes balvu.

J. Varslavāns ir piesaistījis vairāku jauno zinātnieku uzmanību Latvijas Republikas starptautisko attiecību vēstures problēmu pētniecībai. Veiksmīgi vadījis vairāku aspirantu aizstāvētos promocijas darbus, rediģējis monogrāfijas un zinātnisko darbu krājumus. Organizējis zinātniskās onferences un ar saviem ziņojumiem uzstājies starptautiskās konferencēs. Piedalījies starptautisko akadēmisko organizāciju darbā.

Profesors plaši pazīstams kā zinātniskā un pedagoģiskā darba organizators. Latvijas Universitātes Vispārējās vēstures, jauno un jaunāko laiku vēstures, Rietumeiropas un Amerikas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras vadītājs (1964. – 1968.), Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāns (1974. – 1984.), Latvijas Valsts Universitātes zinātņu prorektors (1974. – 1984.) un atkal katedras vadītājs (1984. – 1994.). Vadījis LU Vēstures habilitācijas un promocijas padomi. Tie ir tikai profesora radošās darba dzīves atsevišķi pieturas punkti.

Viņš bija goda cilvēks, kas pilnībā savu dzīvi atdeva savam darbam, saviem skolniekiem, kolēģiem un līdzcilvēkiem. Profesors ne tikai katrā laikā bija gatavs sniegt savu palīdzību, bet to darīja ar prieku un priecājās par savu skolnieku un kolēģu sasniegumiem. Savukārt pretī saņemot mīlestību un cieņu.

Šodien ir sāpe un skumjas par mūžībā aizgājušo skolotāju, kolēģi un draugu, bet reizē lepnums un gods, ka liktenis mums ilgus gadus ir atļāvis dzīvot blakus tādam cilvēkam kā profesoram A. Varslavānam.

Lai vieglas smiltis Tev dzimtās zemes skaistajā Bebrenes kapsētā !

J.Bērziņš, LZA akadēmiķis