Intervija ar Egilu Stalidzānu

LJZA valdes priekšsēdētāja Ieva Siliņa devās pie LJZA 2013.-2015. gada valdes priekšsēdētāja Egila Stalidzāna, lai uzzinātu, kā klājas viņa veidotajai zinātniskajai grupai, par kuras attīstību kā vienu no zinātniskās darbības ceļa piemēriem pirms gadiem pieciem stāstīja Egils.

- Kā tad klājas Tavai Biosistēmu grupai 2019. gadā?

- Ar prieku jāsaka, ka mūsu ceļš turpinās un esam tikuši pie jauniem projektiem, no kuriem daļa jau sākusies, kamēr citi tiks uzsākti tuvākajā laikā. Pa šo laiku grupas pamatmītne no Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Jelgavā ir pārcēlusies uz Latvijas Universitātes Mikrobioloģijas un biotehnoloģiju institūtu (LU MBI). Tur mēs sevi saucam par Skaitļojošās sistēmbioloģijas grupu. Angliski tas skan labāk: Computational Systems Biology Group. Esam arī nokļuvuši tuvāk medicīnai - nozarei, kurā vēlamies kļūt vajadzīgi ar savām matemātiskās modelēšanas metodēm. Līdz ar to, attīstība ir gana strauja.

- Kādēļ tika mainīta grupas "mītnes" vieta?

- Nav tā, ka mēs būtu padzīti vai arī nespētu sastrādāties. LLU mums gāja lieliski, tomēr universitātes absolūtā prioritāte ir mācību nodrošināšana, kas ir smags uzdevums. Turklāt, lauksaimniecības saglabāšana universitātes nosaukumā, manuprāt, visu sarežģī vēl vairāk. Mūsu grupas specifika ir tāda, ka mums vajag dažādu speciālistu iesaisti - arī fiziķus, biologus. Daudzveidības, protams, vairāk ir Rīgā.

Bet no LLU mēs tikko iesniedzām projekta pieteikumu uzsaukumā, kurā lauksaimneicība lieliski der un daļa mūsu aktivitāšu var risināties arī LLU. Daļa no mūsu grupas strādā arī Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā. Domāju, ka tā ir mūsu grupas specifika: mēs esam instruments, kuru daudzi var izmantot. Mēs, savukārt, vēlamies un varam būt ērti pieejami un elastīgi. Ilgtermiņā tas ļauj būt mobiliem gadījumā, ja kādā no mūsu iestādēm rodas problēmas darboties, piemēram, telpu trūkuma vai kā cita dēļ. Ja, savukārt, kāda no iestādēm ar mums vēlas sadarboties nopietni, mēs varam arī vairāk koncentrēties vienā iestādē, ja tas ir abpusēji izdevīgi izaugsmes ziņā. Līdz šim viss, ko esam saņēmuši no iestādēm, kurās darbojamies, galvenokārt, ir telpas, lietvedība, grāmatvedība un internets. Par to mūsu atnestā projektu nauda un publikācijas ir plūdušas caur attiecīgo iestādi.

- Kas ir sekmīgās projektu rakstīšanas pamatā?

- Gribētos jau teikt, ka tās ir mūsu augušās prasmes un atpazīstamība, tomēr šķiet, ka gadījuma komponente projektu piesķiršanā ir visai liela, jo 10% sekmības procents projektu uzsaukumos norāda, ka pie finansējuma tiek tikai labākie, bet citi ļoti labi projekti paliek bez naudas. Un precīzi novilkt vērtējuma līniju nevar būt viegli. Bet galvenais mūsu gadījumā bija tas, ka 2018. gadā uzrakstījām, ja nemaldos, 12 projektus un trīs no tiem mums tika apstiprināti. Viens no tiem gan bija pēcdoktorantūras projekts, kurā lielas konkurences nebija. Tātad - daudz jāraksta. Katrs projekta pieteikums ir loterijas biļete. Labāks projekts - cerīgāka biļete.

- Jauni projekti nozīmē vairāk naudas un vairāk darbinieku. Kā meklējat darbiniekus?

- Šeit pieeja ir, iespējams, savdabīga. Mana vēlme ir meklēt zinātnes maniakus un dot tiem iespēju augt, kas nozīmē arī grupas izaugsmi. Mēs meklējam cilvēkus ar mums trūkstošo kompetenci, lieliski zinot, ka mums konkrēti vajadzīgās prasmes un domāšanas veids tam cilvēkam nevar būt jau iemācīts. Tas jādara mums. Un vislabāk tas padodas, ja cilvēkam zinātne traki patīk. Tad tas ir skaists process.

Darbiniekiem, kuriem zinātne interesē tādā veidā, kā mēs to darām, cenšamies nodrošināt izaugsmi. Un šeit jau ir divas darbinieku grupas: Latvijā noenkurotie un mobilie. Latvijā noenkurojušies ir cilvēki ar ģimenēm, parasti arī ar maģistra vai doktora grādu. Tiem cilvēkiem mēs cenšamies nodrošināt izaugsmes iespējas, kas Latvijā ir, jo no Latvijas var sadarboties ar visu pasauli ar īstermiņa komandējumu un elektronikas brīnumu palīdzību. Es pats nekad ārvalstīs neesmu mācījies un ilgāk par mēnesi Latviju neesmu pametis. Tātad, nevar teikt, ka iespēju nav.

Mobilie cilvēki pārsvarā ir studenti, kurus mēs mudinām paņemt no pasaules zinātnes un izglītības to labāko. Ierosinam braukt mācīties ārpus Latvijas, lai izaugsme gan zinātniski, gan organizatoriski būtu iespējami strauja. Daļa no viņiem atgriezīsies, citi neatgriezīsies, bet tai jābūt viņu izvēlei. Latvijā noenkurotajiem, savukārt, jānodrošina pievilcīga vieta, kur atgriezties, ja tas notiek. Un tas ir izdevīgi un priecīgi visiem. Un var būt ar laiku mums būs nesavtīgas grupas slava un cilvēki meklēs mūs kā tramplīnu savai karjerai. Un tas der! Tas ir priecīgi! Ir patīkami nevis aizbāzt kādu grupas caurumu ar jaunu darbinieku, bet gan ļaut piedzīvot iedvesmotu līdzcilvēka attīstību zinātnē, kas, dažos gadījumos, atgriežas atpakaļ - gan iedvesma, gan cilvēks. Pagaidām gan esam procesa sākumā - daudz cilvēku cauri mūsu grupai nav gājuši, tā ir vairāk kā pieeja, kā programma.

- Bet kā tieši notiek darbinieku meklēšana? Līmējat sludinājumus uz stabiem, meklējat internetā vai caur paziņām?

- Visbiežāk līdz šim kontakts ir izveidojies ar studentiem, kuriem vajag kvalifikācijas darbu tēmas. Tā ir meklēšana vairāk no viņu puses. Tie, kam mūsu darbošanās patīk, var aizķerties. Ir gadījumi, kad tiekam pie darbinieka caur kontaktiem un ieteikumiem. Vienā gadījumā esam rakstījuši sludinājumu, starp citu, pa LJZA tīkliem. Viens darbinieks ir atrasts arī LJZA pasākumā "Pint of Science" lokālā "Veldze", pie alus kausa. Nepropagandēju alkoholu, tikai gribu teikt, ka tie ceļi nav īsti izdibināmi, jo cilvēka biogrāfija visu par cilvēku nepasaka, savukārt iepazīšanās un satikšanās veidu ir tik daudz...

- Kādas ir grupas nākotnes ieceres?

- Mūsu zinātniskā tematika ir biosistēmu matemātiskā modelēšana. Tā ir ļoti plaša joma un ļauj piedalīties dažādu veidu projektu uzsaukumos. Tuvākajā nākotnē vēlamies koncentrēties uz Horizon 2020 līmeņa projektiem cerībā, ka tajos būs augstākas raudzes partneri un zemākas birokrātiskās prasības. Līdz šim H2020 projektu ziņā nebijām aktīvi, jo mūsu publikāciju portfelis bija pārāk plāniņš. Mēs jebkuru projekta konsorciju "vilktu" uz leju. Piedalījamies dažos uzsaukumos, bet bez īpašām cerībām.

Tagad mums publikāciju un darbinieku ir vairāk un varam tēmēt uz augstākiem plauktiem. Tomēr, arī vietējos uzsaukumus izmantosim.

- Kāds ir viedoklis par ārvalstu ekspertu izmantošanu Latvijas projektu uzsaukumos? Tas, par ko agrāk pats cīnījies?

- Tas ir lieliski, ka mums tagad jāraksta projekti, zinot, ka tos ekspertēs mums nezināmi cilvēki pēc Apvārsnis2020 metodikas. Tā ir lieliska pārorientēšanās uz konkurētspēju pasaules līmenī. Tam vajadzēja notikt jau uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas. Tad mūsu zinātne būtu citā līmenī. Nebūtu jāapgūst pasaulē pašsaprotamas lietas. Protams, recenzijās ir redzamas vērtēšanas kļūdas, dažreiz pat komiskas. Bet tas notiek dažādos projektu konkursos. Katrā ziņā, labi uzrakstīts projekts mazina iespēju palikt eksperta nesaprastam. Tā ir prasme, pie kuras jāstrādā. Mēs pirmajos konkursos ar ārvalstu ekspertiem palikām bez projektiem, bet nekad neesmu par to sūdzējies. Pēdējā gadā veicās labāk, bet tā var būt arī sagadīšanās.

Konkurētnespējīgie, protams, šādā situācijā beigs aktīvās gaitas zinātnē vai arī pārkvalificēsies uz spēcīgākam nozarēm. Kaut kam tādam būtu jānotiek arī augstākajā izglītībā: nebūtu jāturpina visi virzieni, kas jebkad ir iesākti. Visu lietu realizācijai līdzekļu nekad nepietiks. Arī šeit jāpaliek būtu konkurētspējīgajiem un tiem, kuri pilnīgi nepieciešami valsts funkcionēšanai. Tik ļoti nepieciešami, ka valsts tos apmaksā. Diemžēl, izskatās, ka vāja augstākas izglītības sistēma der gan valstij, kura nespēj to sakārtot, gan 80% studentu, kuriem vajag vāju izglītību, jo mērķis ir iespējami viegli saņemts diploms (ir stilīgi, un arī vecāki nomierināsies). Prasīgākie un ambiciozākie studenti šeit troksni netaisa, jo studē spēcīgākās valstīs.

- Ko Tu novēlētu citām grupām?

- Meklēt savus ceļus. Manuprāt, nav daudz zelta padomu - tādu, kas derētu visiem. Mūsu grupa izmanto nozares īpatnības: mums nav specifisko iekārtu, kurām būtu milzu izmaksas un kurām kaut kur ir jāstāv un jāaizņem telpa.  Citām nozārēm ir citas īpatnības, kas, vienlaikus, sniedz specifiskas iespējas. Es pats divreiz nedēļā ar papīru un pildspalvu cenšos saprast, vai tas, ko es daru pašlaik joprojām ir labākais, ko varu darīt, ņemot vērā to, kas noticis pēdējā nedēļā. Dažreiz rodas dziļas atziņas, kas maina ikdienas darbošanos.

Egils Stalidzāns Foto no personīgā arhīva